Atklāta vēstule Rīgas domes deputātiem un Rīgas Vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijas locekļiem
Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem
nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24. februārī centrs izdeva Satversmē nostiprinātās komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanas oficiālos vietvārdos ieteikumus, nosūtīja ieteikumus visām pašvaldībām, tajā skaitā Jūsu domei. Oficiālu domes atbildi centrs nav saņēmis.
Vēršam Jūsu uzmanību, ka paralēli lietas morāli ētiskajai un sociālpolitiskajai dimensijai pastāv lietas tiesiskā dimensija. Latvijas Republikas Satversmes kodols ietver normu, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Valsts valodas likuma 1. pants prezumē valodas aizsardzības pienākumu, šā likuma 18. pantā precizējot, ka vietu nosaukumi ietilpst šajā tvērumā. Ģeotelpiskās informācijas likuma 18. panta pirmā daļa tiešā tekstā nosaka vietvārdu aizsardzību. Arī šo normu deleģējumā izdoto noteikumu (1) normas paredz, ka vietvārdiem, tajā skaitā adresācijas objektiem, izvēlas tādus nosaukumus, kas atbilst labiem tikumiem un ko apstiprina Valsts valodas centrs.
Jēdziens «labi tikumi» ir ģenerālklauzula, proti, atklāts juridisks jēdziens, ko precizē kazuistiskā ceļā. Piemēram, Augstākā tiesa jau 2012. gada 30. novembra spriedumā lietā Nr. A42862709 SKA-505/2012 uzturēja spēkā, ka «[..] abstraktais jēdziens – „labi tikumi” katrā konkrētā gadījumā tiek noskaidrots, izmantojot ārpus tiesību normām esošus avotus, tādus kā morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml., kurus mēdz dēvēt par tiesību palīgavotiem. Noskaidrojot jēdziena „labi tikumi” juridisko saturu šajā gadījumā, izmantojamas atziņas, kas ietvertas Augstākās tiesas prakses apkopojumā par Civillikuma 1415.panta piemērošanu» un ka «personas vārds un uzvārds identificē konkrētu personu. Vārds ir viens no cilvēka privātuma kodola elementiem, viens no cilvēka sevis kā personības apzināšanās pamatiem (sal.
Senāta 2010.gada 17.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-890/2010 13.punktu)», atgādinot arī, ka – «Aizsargājams ir arī mirušas personas gods un cieņa (sk., piemēram, Diāna Hamkova, Goda un cieņas krimināltiesiskā aizsardzība. Promocijas darba kopsavilkums, Rīga: Latvijas Universitāte, 2009., 10.–11. lpp, Christian Walter, Human dignity in German constitutional law.// The Principle of Respect for Human Dignity. Strasbourg: Council of Europe Publishing, 1999., p. 37).».
Tiesību normas paredz, ka par oficiāliem vietvārdiem izvēlas tādus ģeogrāfisko objektu nosaukumus, kas iekļaujas latviskajā kultūrvidē, sekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību un atbilst labiem tikumiem (2). Attiecībā uz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem esam spiesti norādīt, ka pat esošais normatīvais regulējums ir recipēts no 2000. gada 13. aprīlī pieņemtās Komerclikuma 29. panta piektās daļas, līdz ar to, izmantojot vēsturisko un teleoloģisko interpretācijas metodi, tiesību avots ir ar normu saistītā judikatūra. Tiesa ir norādījusi, ka likumdevēja mērķis ir bijis liegt izvēlēties nosaukumu, kas neatbilst labai publiskai kārtībai (3).
Latvijas Republika Satversme paredz komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākumu. Latvijas Republikas Satversmē ir nostiprināts, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus. Šo konstitucionālo normu kopsakarā juridiski interpretējot iepriekš noskaidrojamo ģenerālklauzulu «labi tikumi» oficiālo vietvārdu normu kontekstā, jāuzsver, ka šī ģenerālklauzula nav interpretējama šauri, proti, tiesību zinātnē ir atzīts, ka «sabiedrības tikumība kā leģitīms mērķis aptver sabiedrībā valdošās sociālās un ētiskās normas, par ko pastāv konsenss, ka tās ir nepieciešamai sabiedrības harmoniskai funkcionēšanai» (4). Tiesību pētnieks Egils Levits apstiprina šo tēzi (5).
Pašsaprotami, ka konstitūcijas īpaši šim nolūkam – sabiedrības leģistiskai integrācijai un konsolidācijai – veidotā preambulā ietvertās maksimas ir šis konsenss harmoniskai sabiedrības funkcionēšanai. Totalitāra režīma toponīmu esība un sociālā iedarbība pretrunā šim konsensam, jo pārstāv Latvijas Republikas Satversmes ievadam pretēji vērstu sociālpolitisko naratīvu. Ar totalitārā okupācijas režīma valodas pārvaldību saistīto toponīmu maiņa ir pašsaprotams process, kas tiesiski izriet no Latvijas Republikas Satversmes spēkā esības un kas publiskās atmiņas sfērā ir publiski tiesisks pienākums no brīža, kad Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā, pieņemot deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», atzina starptautisko cilvēktiesību dokumentu spēku.
Suverēnas valsts prettiesiska sagrābšana un likvidēšana – šajā gadījumā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) veiktā Latvija
Republikas prettiesiskā okupācija un prettiesiskā aneksija – starptautiskajās tiesībās ir jus cogens normu pārkāpums, par kuru personu var saukt pie atbildības universālā jurisdikcijā – jebkura pasaules valsts un jebkurā laikā.
Vēsturiskas personības kolaborācija jeb sadarbība ar okupācijas režīmu var tikt vērtēta dažādos līmeņos, taču tieša, instrumentāla dalība valsts prettiesiskā inkorporācijā okupētajvalstī neapšaubāmi ir dziļākais kolaborācijas līmenis.
Augsti vērtējam inicatīvu beidzot likvidēt PSRS okupācijas totalitārā komunistiskā režīma, kā arī Krievijas impērijas rusifikācijas politikas toponīmus ielu nosaukumos, kā arī vēršam uzmanību, ka oficiālie nosaukumi nedz palielina, nedz samazina to personu, kuru vārdus tās nes, nepolitiskās darbības kultūrvēsturisko, saimniecisko vai māksliniecisko vērtību, bet atspoguļo Latvijas Republikas ārejo normatīvo aktu nostādni pret faktu – neatkarīgas Latvijas Republikas esību un no tās Satversmes izrietošiem pilsoņu pienākumiem.
Arī 13. Saeimas atbildīgā komisija – Izglītības, kultūras un zinātnes komisija – ir vēl 2022. gada martā tās priekšsēdētāja Arvila Ašeradena personā rakstveidā uzsvērusi komunistiskā totalitārā režīma oficiālo vietvārdu lietā, ka «šobrīd būtu atbilstošs brīdis rūpīgi pārskatīt arī citu ielu nosaukumus, lai pārliecinātos, vai tādā veidā netiek slavinātas tās vēsturiskās personības, kas darbojušās padomju laikā un piedalījušās nacionālo ideju vai sabiedrības iznīcināšanā, padomju ideju propagandēšanā.» (6)
Saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju Rīgas valstspilsētas teritorijā ir vismaz šādi piecpadsmit komunistisko totalitāro režīmu godinoši oficiālie vietvārdi.
1003002948 Akadēmiķa Mstislava Keldiša iela, Rīga
Padomju Savienības Komunistiskās partijas (7) (PSKP) Centrālās komitejas locekļa, PSRS Augstākās Padomes deputāta, Staļina kodolieroču,
ballistisko un spārnoto raķešu autora, Trīskārtējā Sociālistiskā Darba varoņa Mstislava Keldiša iela, kas Rīgā izveidota ar kopīgu PSKP CK un PSRS Ministru Padomes 1978. gada lēmumu.
00300688 Annas Sakses iela, Rīga
PSRS Augstākās Padomes Savienības (9) Padomes locekles, PSKP propagandistes literatūrā un presē, PSRS Valsts drošības komitejas piesegorganizācijas Padomju Savienības Miera aizstāvēšanas komitejas locekles, Vispasaules Miera Padomes dibinātājas un nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas revolucionāres Annas Abzalones-Sakses iela izveidota 1983. gadā, pārdēvējot kādreizējo Hermaņa Samsona fon Himelšjernas, toreizējo Bērnudārza ielu.
100309575 Paula Lejiņa iela, Rīga
Augusta Kirhenšteina Staļina okupācijas kolaborantu valdības ministra Paula Lejiņa10 iela izveidota 1986. gadā.
100302626 Detlava Brantkalna iela, Rīga
PSRS Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas ģenerālleitnanta Detlava Brantkalna iela izveidota 1983. gadā.
100305295 Jukuma Vācieša iela, Rīga
Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka Joahima Vācieša iela izveidota 1983. gadā.
100312436 Sudrabu Edžus iela, Rīga
Staļiniskās Juliana Baltazara Marhļevska Rietumtautu komunistiskās universitātes mācībspēka Morica Eduarda Zilbera iela izveidota 1950. gadā, pārdēvējot Bībeles tulkotāja latviešu valodā pirms Ernsta Glika, vācbaltu izcelsmes latviešu dzejnieka, sillabotoniskās dzejas tradīcijas sācēja Kristofora Fīrekera ielu.
100308838 Mirdzas Ķempes iela, Rīga
PSRS propagandistes radio, 1940. gada okupācijas Radiofona literārās daļas vadītājas referentes, PSRS Valsts drošības komitejas piesegorganizācijas PSRS un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrību savienības un Vissavienības politisko zinību un zinātņu popularizēšanas biedrības «sabiedriskās» preses aģentūras «Novosti» sabiedriskās nodaļas priekšsēdētāja vietnieces Mirdzas Naikovskas (Ādamsones-Ķempes) iela izveidota 1982. gadā.
100484915 Valentīna Pikuļa aleja, Rīga
PSRS propagandista literatūrā un PSRS Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas militārpersonas Valentīna Pikuļa aleja izveidota 2016. gadā. Lai arī oficiālais vietvārds izveidots Latvijas Republikas faktiskās neatkarības periodā, okupācijas komunistiskā totalitārā režīma propagandista godināšana vērtējama kā PSRS okupācijas sekas un kā neatbilstoša Latvijas Republika Satversmē nostiprinātajam komunistiskā totalitāra režīma nosodīšanas pienākumam.
100311401 Sergeja Eizenšteina iela, Rīga
PSRS propagandista kino Sergeja Eizenšteina iela izveidota 1978. gadā.
100486654 Gustava Kluča iela, Rīga
PSRS propagandista plakāta, fotomontāžas un dizaina mākslās, Padomju Krievijas klientvalsts Pētera Stučkas Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas terora laika 9. latviešu strēlnieku pulka militārpersonas, 1917. gada boļševiku Oktobra apvērsuma dalībnieka, politiskās aģitācijas teorētiķa, Ļeņina Monumentālās propagandas plāna īstenotāja (11) un Staļina personības kulta vizuālā tēla veidotāja Gustava Kluča iela izveidota 2017. gadā. Lai arī oficiālais vietvārds izveidots Latvijas Republikas faktiskās neatkarības periodā, okupācijas komunistiskā totalitārā režīma propagandista godināšana vērtējama kā PSRS okupācijas sekas un kā neatbilstoša Latvijas Republika Satversmē nostiprinātajam komunistiskā totalitāra režīma nosodīšanas pienākumam.
100303611 Fridriha Candera iela, Rīga
PSRS raķešbūves konstruktora, Reaktīvās kustības izpētes grupas priekšsēdētāja, vācbaltu zinātnieka Frīdriha Candera iela izveidota 1962. gadā, pārdēvējot Bārtas ielu.
100312130 Staraja Rusas iela, Rīga
PSRS Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas kaujām veltītā Starajas Rusas iela izveidota 1950. gadā, pārdēvējot Trijādības ielu.
100304494 Ilmeņa iela, Rīga
PSRS Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas kaujām veltītā Ilmeņa iela.
100312813 Tipogrāfijas iela, Rīga
Nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas orgāna «Cīņa» nelegālo tipogrāfiju godinošā Tipogrāfijas iela izveidota 1950. gada, pārdēvējot Krustu ielu.
100307588 Lomonosova iela, Rīga
Krievijas impērijas zinātnes administratora Mihaila Lomonosova iela izveidota 1950. gadā, pārdēvējot Samarina ielu, tāpēc tā vērtējama ne tikai kā PSRS īstenotās rusifikācija politikas sekas, bet arī kā PSRS totalitāra komunistiskā okupācijas režīma sekas. Mihailam Lomonosovam nav tiešas saistības ar Rīgu.
Rusifikācijas politika bija Krievijas impērijas noteikta perioda fenomens, kā būtību turpināja komunistiskais totalitārais PSRS režīms. Saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju Rīgas valstspilsētas teritorijā ir vismaz trīs šādi Krievijas impērijas rusifikācijas politiku godinoši un īstenojoši oficiālie vietvārdi.
100310192 Puškina iela, Rīga
Krievijas dzejnieka un Krievijas impērijas armijas militārpersonas Aleksandra Puškina oficiālais vietvārds Rīgā izveidots rusifikācijas politikas ietvaros 1899. gada pavasarī, gatavojoties dzejnieka simtgadei, kad, izvērtējot vairākus variantus, nolemts tā vārdā nodēvēt pēc Citadeles cietokšņa mūru nojaukšanas izveidoto bulvāri, kurā bija paredzēts būvēt Pilsētas Otro jeb krievu teātri. Pēc tam, kad minētajā ēkā kā Latvju operas namā 1918. gada 18. novembrī proklamēta Latvijas Republika, 1923. gadā bulvāris pārdēvēts Ata Kronvalda godam, bet kompromisa rezultātā «kompensācijai» šajā vietvārdā pārdēvēta toreizējā Smoļenskas iela.
100304324 Ļermontova iela, Rīga
Krievijas dzejnieka un Krievijas impērijas armijas militārpersonas Mihaila Ļermontova iela izveidota rusifikācijas politikas ietvaros 1901. gadā.
100313052 Turgeņeva iela, Rīga
Krievijas rakstnieka Ivana Turgeņeva iela izveidota rusifikācijas politikas ietvaros 1885. gadā, pārdēvējot Elizabetes ielas posmu un Laipu ielu.
100307981 Maskavas iela, Rīga
Atsevišķs ir jautājums par Maskavas ielu. Neatkārtojot vispārzināmus faktus, centrs norāda uz tiesisku un formālās logikas kļūdu līdzšinējā Maskavas ielas jautājuma situācijas analīzē, proti, nav ņemta vēra Latvijas Republikas tiesiskās nepārtrauktības premisa. Lai arī nosaukums bijis vēsturisks un nebijis saistāms ar Krievijas impērijas rusifikācijas politikas periodu, tomēr jāuzsver, ka Latvijas Republika jau reiz 1938. gadā ir no Maskavas ielas nosaukuma atteikusies par labu Latgales ielas nosaukumam – tātad Latvijas Republikas Satversmes ievada trešajā daļā nostiprināto komunistiskā totalitārā režīma nosodījuma un okupācijas neatzīšanas principu kontekstā Maskavas ielas nosaukuma atjaunošana un esība publiskajā telpā ir nevis tiešs 19. gadsimta mantojums, bet gan 1940. gada komunistiskā totalitārā režīma prettiesiskās okupācijas sekas.
Rekomendējam Rīgas valstspilsētai visus šos oficiālos vietvārdus pārdēvēt.
Ar cieņu
valdes priekšsēdētājs Dr. hist., Dr. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris
1 – 2012. gada 10. janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 50 Vietvārdu informācijas noteikumi 24.1. apakšpunkts paredz, ka adresācijas objektiem, kas noteikti normatīvajos aktos adresācijas jomā, nepieciešams Valsts valodas centra atzinums, un 5.1. apakšpunkts paredz, ka par oficiāliem vietvārdiem izvēlas tādus ģeogrāfisko objektu nosaukumus, kas atbilst labiem tikumiem.
2 – 2012. gada 10. janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 50 Vietvārdu informācijas noteikumi 5.1. apakšpunkts un 5.3. apakšpunkts.
3 – Piemēram, Administratīvas apgabaltiesas 2014. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. A420579411 2.6., 5.3. apakšpunkti.
4 – Pleps, Jānis. «116. pants», Latvijas Republikas Satversmes komentāri, Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2011, 778. lpp.
5 – Levits, Egils. «Cilvēktiesību piemērošanas pamatjautājumi Latvijā», Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā, Rīga, Izglītības soļi, 2000, 287. lpp.
6 – 13. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2022. gada 17. marta Nr. 142.9/5-14-13/22.
7 – Attiecībā uz Padomju Savienības Komunistisko partiju lietots pēdējais nosaukums arī par periodiem, kad partijas nosaukums bijis Vissavienības Komunistiskā (boļševiku) partija un citādi.
8 – Valsts adrešu reģistra klasifikatora kods.
9 – Par kolaborantes A. Abzalones-Sakses augsto statusu okupācijas varas un PSKP nomenkatūrā liecina, piemēram, apstāklis, ka 1950. gada 12. marta «vēlēšanu rezultātā» par PSRS Augstākās Padomes Savienības Padomes cienīgiem tika atzīti, piemēram, Baltija kara apgabala pavēlnieks, maršals Ovaness Bagramjans, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks, bet Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas biroja loceklis, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas orgāna «Cīņa» galvenais redaktors Kārlis Ozoliņš, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins bija spiesti samierināties ar zemāko – PSRS AP Tautību padomes – deputāta statusu.
10 – Pauls Lejiņš bija Baltijas hercogistes Zemes padomes loceklis 1918. gadā. Iela Rīgā izveidota pēc 1981. gada pēc LPSR ZA akadēmiķa Jāņa Stradiņa aicinājuma kā līdzīga PSRS AP deputāta M. Keldiša, F. Candera, LPSR MP priekšsēdētāja J. Peives ielām un toreiz veidojamajai LPSR APP priekšsēdētāja A. Kirhenšteina ielai.
11 – Gustavs Klucis piedalījies Komunistiskajā akadēmijā kā PSKP politiskās aģitācijas teorijas referents, Ļeņina Monumentālās propagandas plāna ietvaros veidojis aģitvilcienus, Kremļa noformējumu, aģitbūves konstrukcijas, laukumu māksliniecisko noformējumu un citus propagandas mākslas darbus.
Pagaidām nav neviena komentāra