Foto — Zane Bitere, LETA
Šogad 8. martā beidzās mana pilnvarojuma līguma termiņš Austrumu slimnīcas padomē. Taču, godīgi sakot, to gaidīju jau vairāk nekā divus gadus.
Pie vainas nav ne tāds izaicinājums kā Covid-19 turbulences, kurās slimnīca iekļuva tikai trīs dienas pēc manas ievēlēšanas amatā, nedz arī vispārējā bēdīgā kopaina veselības aprūpē Latvijā, kur ar neatlaidību un milzīgu darbu tomēr var cerēt panākt pozitīvas pārmaiņas. Galvenais iemesls, kāpēc esmu gatava padoties, ir tas, ka pat visapņēmīgākais cīnītājs nespēj uzveikt nozarē valdošo birokrātiju un vēlmi neko nemainīt.
Iemesls, kādēļ pirms pieciem gadiem piekritu piedalīties konkursā uz Austrumu slimnīcas padomes priekšsēdētāja amatu, bija tikai viens – nevis čīkstēt par ierēdniecības nespēju kaut ko pārvaldīt, bet nākt ar savu pieredzi, zināšanām un kaut ko reāli darīt. Savu spēju strādāt un sasniegt rezultātus esmu vairākkārt pierādījusi privātajā sektorā, un medicīna kā nozare mani vienmēr ir interesējusi. Runājot klišejās, vēlējos paveikt ko labu savai valstij, un to arī esmu darījusi pēc labākās sirdsapziņas. Taču vienlaikus kā cilvēks, kurš nācis no privātā sektora un kā neatkarīgā padomes locekle, varu dalīties dažos skumjos novērojumos, kuriem pat ir skaidri saredzami risinājumi. Kāpēc tie netiek ieviesti – atliek vienīgi minēt.