Foto no Jura Ulmaņa personīgā arhīva Facebook par tikšanām ar ASV latviešiem
Kopš janvāra vārds «amerikāņi» Eiropā izskan citādāk. Ja vēl pērn eiropieši uz aizokeāna lielvalsti raudzījās kā uz uzticamiem sabiedrotajiem, tagad drīzāk kā uz demokrātijas ideālu nodevējiem un pat imperiālistiem, kuri vēlas pārdalīt pasauli.
Pārsteidzoši, ka vienas sabiedrību polarizējošas personas nonākšana augstākajā amatā spējusi tik īsā brīdī izsaukt tik radikālas pārmaiņas.
Esmu piedzimis un uzaudzis ASV, taču nu jau ceturtdaļgadsimtu dzīvoju Latvijā, tādēļ man personīgi nav nācies izjust nosodījumu par amerikāņu «grēkiem». Taču nupat paviesojos savā dzimtenē un apbraukāju latviešu centrus Čikāgā, Milvoki, Sentpītersbergā, Vašingtonā, Kalamazū un Ņujorkā, stāstot par mūsu palīdzības misiju Ukrainā un vācot ziedojumus brīvības aizstāvjiem. Atsaucība bija ļoti laba, un jutu, ka tā mazliet sakņojas Amerikas latviešu vainas sajūtā par to, ko ASV prezidents Donalds Tramps pašlaik runā un dara pasaulē.
Lai arī latviešu centrus regulāri apmeklējošās kopienas ir skaitliski sarukušas, tās joprojām ir aktīvas un cenšas uzturēt latvisko vidi. Latvietība tiek uzturēta pat jauktās ģimenēs, Čikāgā vecāki finansē latviešu pirmsskolas mācību iestādi «Stariņi», Kalamazū uzbūvēta skaista baznīca, Garezers Mičiganā plaukst un zeļ, joprojām darbojas svētdienas skolas, kori un tautas deju kolektīvi. Vairākās draudzēs mācītājas tagad ir sievietes – enerģiskas un interesantas. Spēj aizraut kā seniorus, tā jauniešus. Sabiedriskā dzīve rit pilnā sparā, un tas ir patiesi patīkami.
Bet kā tautieši Atlantijas okeāna otrajā pusē raugās uz globālajām aktualitātēm un karu Ukrainā? Jāatzīst, ka ļoti daudzi ir slikti informēti par mūs ļoti satraucošo konfliktu. Daļa neko nebija dzirdējusi par Bučas slaktiņu, citiem bija ļoti vispārīgs priekšstats par Ukrainas vēsturi un kara cēloņiem.
Ģeogrāfiskais attālums acīmredzami ir darījis savu, un amerikāņiem notikumi Eiropas austrumos ir kaut kas tikpat tāls kā latviešiem konflikti Karību jūras baseinā.
Sarunājoties ar cilvēkiem pirms un pēc stāstījumiem par Ukrainu, novēroju, ka politisko uzskatu ziņā Amerikas latvieši tomēr ir manāmi polarizēti. Ir daļa tādu, kuriem ASV prezidenta vēlēšanās būtībā interesē tikai viens jautājums – kāda būs valsts politika attiecībā pret Latviju? Tie lielākoties balsoja par demokrātiem. Savukārt tie, kuriem vairāk rūp ASV iekšpolitika, nosvērās par labu republikāņiem, jo Tramps pārliecinošāk solīja risināt sasāpējušās problēmas. Viņš arī prasmīgi spēlē uz konservatīvās publikas jūtām, kuriem nav saprotama jaunu «dženderu» jeb sociālo dzimšu mākslīga radīšana, toties ir ļoti labi saprotama noziedzība ielās, nelegālā imigrācija un nodokļu slogs.
Trampa vēlētāja pamatbāze ir neizglītoti vīrieši, kuri bieži vien nav pabeiguši pat vidusskolu, toties ir dedzīgi kristieši un tradicionālo vērtību aizstāvji. Tāpēc viņš runā vienkārši, virspusēji, lai elektorāts viņu saprastu un turpinātu atbalstīt. Uzmanību piesaista arī skaļie paziņojumi. Nevar noliegt, ka politiski viņš rīkojas ļoti gudri. Pat ja mums no viņa idejām metas šķērma dūša.
Diemžēl latviešu vidū ir arī izteikti «trampisti». Inteliģenti cilvēki, kas ir pārņemti ar Trampa idejām un citē tās, pat neizprotot problēmu būtību un iespējamos risinājumus. Var just, ka līdz dedzīgajiem atbalstītājiem nav nonākusi pilna informācija, jo viņi atkārto vispusīgas lietas, ko acīmredzot saklausījušies masu medijos un salasījušies sociālajos tīklos.
Diemžēl arī ASV masu mediji vairs nav objektīvi, un tiem patīk saasināt dažādus jautājumus, radot sabiedrībā spriedzi. Piemēram, republikāņu politiku atbalstoši mediji ļoti asi iestājas pret iekļaujošu sabiedrību un vienlīdzību demokrātu izpratnē, jo uzskata, ka cilvēkam nepienākas darba vieta tikai ādas krāsas vai dzimuma dēļ. Visam jābalstās nopelnos, viss ir jāsasniedz ar paša pūlēm. Nevar nepiekrist, ka šādā rakursā demokrātu lobētās kvotu sistēmas tiešām tiek parādītas kā muļķīgas un netaisnīgas.
Atceros Trampu no 1970. un 1980. gadiem Ņujorkā. Viņš jau tad bija iedomīgs, prasts, rupjš krāpnieks ar noslieci uz rasismu. Viņam nepiemīt smalkjūtība, emocionālā inteliģence.
Trampa mentors, advokāts Rojs Koens savulaik viņam iemācīja: uzbrūc, uzbrūc, uzbrūc un nekad neatzīsti zaudējumu.
Un to viņš dara joprojām. Aiz Trampa ir milzīgi finanšu resursi - naftas un gāzes industrija, finanšu sektors, Izraēlas lobijs un militārā industrija. Ap viņu trinas daudzi miljardieri, kuri cer «izsist» sev labumu no valdības lēmumiem. Kaut vai ar atteikšanos no zaļā kursa un atgriešanos pie naftas pumpēšanas. Vai Grenlandes minerālu iegūšanu. Arī šo jautājumu varētu atrisināt glīti un diplomātiski, jo ASV produktīvi sadarbojas ar pasaulē lielākās salas iedzīvotājiem jau 60 gadus. Domāju, ka apmaiņā pret noteiktu ienākumu daļu grenlandieši ļautu amerikāņiem iegūt minerālus, būvēt jaunas militārās bāzes Ziemeļpola tuvumā un citādi īstenot savas nacionālās intereses. Taču Trampa draudi attiecības pasliktina un liek amerikāņiem izskatīties pēc 19. gadsimta imperiālistiem.
Ar senajiem sabiedrotajiem kanādiešiem tarifu jautājumu varēja atrisināt civilizēti, taču tas nebūtu Trampa stilā. Viņam jādemonstrē vēlētājiem, ka ASV ar visiem runā no spēka pozīcijām.
Ko šajā situācijā darīt latviešiem okeāna šajā un tajā pusē? Citējot Trampu, spēlēt ar tām kārtīm, kas mums iedalītas. Stiprināt Latvijas aizsardzības spējas, veidot ciešākas attiecības ar sabiedrotajiem Eiropā un atbalstīt Ukrainu. Cik nu kurš spējam. Un, protams, censties saglabāt labas attiecības ar amerikāņiem. Prezidenti mainās ik pēc četriem gadiem, bet valstu saiknes tiek uzturētas gadsimtiem.