Burts «Ї» ukraiņiem kļuvis par identitātes simbolu. To lieto kā pretošanās zīmi rašistu «z» burtam arī Krievijas pagaidu okupētajās Ukrainas teritorijās. Attēlā — valodai un dekolonizācijai veltītā izstādē Valodas vingrinājumi Dņipras Mākslas muzejā Ukrainas austrumos. 2024. gada jūlijs. Foto — Mikola Mjašņikovs, Ukrinform
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5
Sašutums par Krievijas agresiju izraisīja ceturto — visspēcīgāko — ukrainizācijas vilni
Lai saprastu ar ukraiņu valodu saistītos procesus mūsdienu Ukrainā, vispirms jāpalūkojas atpakaļ 20. gadsimtā, kad ukraiņiem beidzot izveidojās nacionālā apziņa un viņi kļuva par modernu nāciju. Šie simt gadi tomēr bijuši arī lielu, visaptverošu katastrofu laiks, kura nospiedumi nemaz nav izdzēšami. Šodien ukraiņu valoda kā ukrainiskās identitātes kodols, kā atslēga uz cilvēku prātiem un sirdīm ir izšķiroša Ukrainas pastāvēšanai.
20. gadsimta mantojums
Ukrainas valstiskuma centieni laikā no 1917. līdz 1921. gadam tika noslāpēti, un etniskos ukraiņu novadus okupēja komunistiskā Krievija. Maskava savā varā Ukrainu spēja noturēt arī tādēļ, ka bija piešķīrusi ukraiņiem vismaz kvazivalstiskumu, un nedaudzajos Ukrainas neatkarības gados sāktā visu dzīves jomu ukrainizēšana sākotnēji tika turpināta arī Ukrainas PSR. Ukraiņu valodas loma sabiedriskajā dzīvē pat tika stiprināta, lai arī process bija gana sarežģīts un pretrunīgs. Bet jau 30. gadu sākumā PSRS vadība Ukrainā izvērsa mērķtiecīgu rusifikāciju, kas turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam. Ukraiņu valodai — sākot no grāmatniecības un medijiem, beidzot ar skolām un akadēmiskām institūcijām — tika ļauts pastāvēt, bet valodu hierarhijā tai bija ierādīta zemāka vieta.
Maskavas īstenotā ukraiņu politiskās, kultūras un zinātnes elites iznīcināšana un jo īpaši holodomors — ukraiņu genocīds 1932.—1933. gadā —, kā arī Otrais pasaules karš ukraiņu nācijā bija atstājis ļoti smagas sekas.
Miljoniem ukraiņu gāja bojā. Miljoni citu tika izsūtīti vai aizbēga uz Rietumiem un Austrumiem, atteicās no ukrainiskās identitātes. Nacistu holokausts un komunistiskā režīma veiktā poļu, vāciešu, Krimas tatāru un citu Ukrainas mazākumtautību izsūtīšana daudzos apvidos izpostīja nacionālo daudzveidību un kultūras savdabību. Padomju Ukrainā straumēm vien saradās krievi, viņu īpatsvars republikas iedzīvotāju skaitā arvien pieauga.
Pēc 1989. gada tautskaites rezultātiem, no 51 miljona Ukrainas iedzīvotāju 72% bija ukraiņi, 22% — krievi. Taču ukraiņu valodu par dzimto bija atzinuši 64,7%, 32,8% tā bija krievu valoda. Vairāk nekā 5,7% cilvēku, kuri sevi neuzskatīja par etniskajiem krieviem, starp tiem arī 4,6 miljoni etnisko ukraiņu, krievu valodu atzina par savu dzimto valodu.
Vēl 2001. gadā — desmitajā Ukrainas neatkarības gadā, kad notika līdz šim pēdējā tautas skaitīšana — 77,8% sevi dēvēja par ukraiņiem, 17,3% — par krieviem. Ukraiņu valodu par dzimto uzskatīja 67,5%, krievu valodu — 29,5%.
Liela daļa mūsdienu ukraiņu gan darbā, gan publiskajā telpā, nereti arī mājās un draugu lokā sarunājās krieviski: jo kopš PSRS laikiem ukraiņu valoda tika vērtēta un izjusta kā «neperspektīva», kā zema prestiža valoda, kurā runā tikai laucinieki vai banderieši. Turpretī krievu valoda ikvienam centīgam ukrainim pavēra ceļu uz izglītību un karjeru jebkurā PSRS punktā.
Lielākā daļa Kijivas iedzīvotāju, pat ja bija uzauguši ukrainiski runājošās ģimenēs laukos vai nelielās ukrainiskās pilsētiņās, galvaspilsētā pārkrievojās un lietoja galvenokārt krievu valodu. Ukrainas austrumu un dienvidu pilsētās krievu valoda dominēja pilnībā. Krievu valoda bija izspiedusi ukraiņu valodu, un ukraiņu identitātē notika graujošas izmaiņas. Arvien vairāk cilvēku, sevišķi Donbasā un Krimā, sāka sevi identificēt ar «padomju tautu» — šo komunistiskās varas konstruktu. Pret jebkādiem ukraiņu nacionālajiem centieniem tie izturējās naidīgi vai labākajā gadījumā vienaldzīgi.
Neatkarības pirmā desmitgade
Liela Ukrainas elites vienprātība un 90% balsu par Ukrainas neatkarību 1991. gada referendumā pavēra ceļu Ukrainas valstiskuma un kultūras atjaunotnei. Tomēr Krievijas postošā ietekme, tajā skaitā izmantojot krievu valodu, saglabājās ļoti spēcīga arī nākamajos gadu desmitos.
Vēl 1989. gada oktobrī Ukrainas PSR Augstākā Padome bija pieņēmusi likumu «Par valodām Ukrainas PSR», kurā ukraiņu valoda tika atzīta par vienīgo valsts valodu. Tomēr drīz vien šis dokuments izrādījās pārāk nevarīgs. Pirmkārt, likums bija rakstīts padomju apstākļos ar atbilstošu domāšanu un piesardzību, un tā formulējumos bija palikuši «caurumi», kuri ļāva valsts valodas vietā izmantot krievu valodu. Otrkārt, likumā nemaz nebija paredzēts, ka par pārkāpumiem jāsaņem efektīvs sods. Un treškārt, lielākā daļa ukraiņu, tāpat kā viņu ievēlētie politiķi, 90. gados un tūkstošgades sākumā nemaz neapzinājās valodas politikas svarīgumu.
Tāpēc 1996. gada Ukrainas konstitūcijā pasludinātais — «valsts nodrošina vispusīgu ukraiņu valodas attīstību un funkcionēšanu visās sabiedrības dzīves jomās visā Ukrainas teritorijā» — ilgu laiku palika tikai deklaratīvā līmenī.
Tomēr tika īstenotas arī būtiskas pārmaiņas: daudzu varas un pārvaldes institūciju darbība vismaz publiski turpmāk notika ukraiņu valodā. Tika sākta pakāpeniska pāreja uz vispārējo izglītību ukraiņu valodā. 20. gadsimta 80. gadu beigās ukraiņu valodā mācījās nepilni 45% Ukrainas skolēnu, turpretim 1992. gadā to īpatsvars bija sasniedzis 51%, 1994. gadā — vairāk nekā 56%, un 1998. gadā jau 65% skolēnu. Kijivā 1991. gadā ukraiņu valodā mācījās 31% skolēnu, 1992. gadā — 42%, 1998. gadā — 87% skolēnu.
90. gados ukraiņu valoda kļuva par dominējošo televīzijā un radio, modē nāca ukraiņu popmūzika. Tomēr jau pavisam drīz mediju ukrainizāciju nomainīja jauns rusifikācijas vilnis. Maskavā atšķirībā no Kijivas lieliski apzinājās valodas kā nacionālās identitātes kodola lomu, tādēļ tika sākta aktīva Ukrainas kultūras un informatīvās telpas pārvēršana par daļu no vienotas maskavcentriskas telpas. Un 90. gadu beigās, tūkstošgades sākumā Ukrainas televīzijā par noteicošo atkal kļuva krievu valoda. Radio ēteru arvien vairāk aizpildīja krievu mūzika, un tie bija gan pašas Krievijas mūziķu ieraksti, gan mūzika, kuras autoriem un izpildītājiem bija Ukrainas pase. Ukraiņus radināja pie domas, ka populāra un veiksmīga var būt vienīgi mūzika krievu valodā, savukārt ukraiņu dziesmas ciniski sauca par «neformātu». Prese Ukrainā kļuva pārsvarā krievvalodīga. Tā nebija pat PSRS laikos!
«Oranžā revolūcija» un jauna cerība
Kārtējais ukrainizācijas impulss bija 2004. gada Oranžā revolūcija un tās līdera Viktora Juščenko ievēlēšana par Ukrainas prezidentu. Juščenko un viņa komandas lielākajai daļai ukraiņu valoda nozīmēja ne tikai oficiālo sēžu valodu. Ukrainiski viņi runāja vienmēr, ukraiņu valodā izglītoja savus bērnus un apzinājās valsts valodas lomu sekmīgā valsts attīstībā. Ukraiņu valoda nāca modē un kļuva par daļu no modes uz visu ukrainisko, daudzi ukraiņi atbrīvojās no nacionālā mazvērtības kompleksa.
Par nepārprotamām pārmaiņām signalizēja kinofilmu ieskaņošana ukraiņu valodā, jo līdz 2006. gadam gandrīz visas filmas Ukrainā tika izrādītas krievu valodā. Valdība noteica kinoteātriem pienākumu demonstrēt ukraiņu valodā ne mazāk par 20%, vēlāk — ne mazāk par 50% filmu. Drīz vien visas amerikāņu filmas tika rādītas ar skaņas celiņu ukraiņu valodā. Prokrieviskie spēki izvērsa informatīvu kampaņu pret šo jaunievedumu, apgalvojot, ka «cilvēki neies uz kino, kur Holivudas aktieri runā ukraiņu valodā». Tomēr patiesībā skatītājiem ukrainiskie ieskaņojumi ļoti iepatikās. Kases ienākumi un kinoteātru apmeklētība tikai auga — pat Doneckā un Simferopolē, visvairāk pārkrievotajās Ukrainas pilsētās.
Prokrieviskā Janukoviča režīma laikā varai neizdevās «attīt atpakaļ» kino izrādīšanas ukrainizāciju, lai gan mēģinājumi bija.
Krievijas atspēlēšanās Janukoviča laikā
Maskavas ieliktenis Viktors Janukovičs, kura pārsvars 2010. gada Ukrainas prezidenta vēlēšanās tika panākts ar Krievijas atbalstu, viņa kontrolētais parlaments un valdība valsts politiku humanitārajās jomās pavērsa par 180 grādiem.
Atcēla tikai divus gadus spēkā esošo «oranžās» valdības lēmumu, ka, sākot no 2010. gada, skolu abiturientu neatkarīgajai vērtēšanai jānotiek vienīgi ukraiņu valodā. Varas pārstāvji dažādos veidos sāka veicināt izglītību krievu valodā.
Jaunā rusifikācijas politika slēpās aiz «mazākumtautību aizsardzības» un «eiropeisko vērtību nostiprināšanas» maskas. Tika rupji manipulēts ar starptautisko tiesību dokumentiem. Ukrainas ratificētā «Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta» ukrainiski bija pārtulkota kā «Eiropas reģionālo un nacionālo mazākumtautību aizsardzības harta». Manipulatīvais tulkojums ļāva Ukrainā aizsargājamo valodu vidū iekļaut arī krievu valodu, kas nekādi nebija minoritātes valoda, taču tai bija mazākumtautības valodas statuss.
Janukoviča pārkrievošanas politikas augstākā virsotne bija 2012. gadā pieņemtais likums «Par valsts valodas politikas pamatiem», kas izraisīja ievērojamus protestus, tajā skaitā ukraiņu valodas aizstāvju akcijas Kijivas ielās. Šis likums, kuru Ukrainā dēvē par Kivalova—Kolesņičenko likumu (pēc tā formālo autoru — prokrieviskās Reģionu partijas deputātu — uzvārdiem), de facto atļāva nezināt, ignorēt un publiskajā jomā neizmantot ukraiņu valodu, lai gan tai aizvien bija vienīgās valsts valodas statuss. Gandrīz visās jomās līdzās ukraiņu valodai vai tās vietā tika atļauts izmantot jebkuru mazākumtautību valodu, kas praksē nozīmēja galvenokārt krievu valodu.
Vienlaikus ar Kivalova—Kolesņičenko likuma pieņemšanu tika ieviestas izmaiņas vairāk nekā 30 citos likumos, tā likvidējot aizsargmehānismus, ar kuriem tika garantēta ukraiņu valodas izmantošana publiskajā telpā un valodas attīstība.
Laimīgā kārtā vara nepaguva izmaiņas likumos iedarbināt ar pilnu jaudu, jo 2014. gada februārī pēc Pašcieņas revolūcijas uzvaras Janukovičs aizbēga pie saviem maizestēviem uz Krieviju. Jau nākamajā dienā pēc viņa režīma krišanas Ukrainas Augstākā Padome nobalsoja par Kivalova—Kolesņičenko likuma anulēšanu, bet Ukrainas Konstitucionālā tiesa 2018. gadā to atcēla pilnībā.
2014. gadā Krievijas ražojuma filmu demonstrēšana Ukrainas kinonomā vispār tika aizliegta. Dažus gadus vēlāk parlaments noteica pienākumu gan kinoteātros, gan televīzijā filmas demonstrēt vienīgi ar skaņas celiņu ukraiņu valodā. Visbeidzot filmu izrādīšana ukraiņu valodā kinoteātros, arī televīzijā un interneta platformās kļuva par pašsaprotamu lietu, un arī tas veicināja valsts valodas izplatību, sevišķi jaunatnes vidū, un sabiedrības vienotību.
Pašcieņas revolūcija un Krievijas agresija
Ukrainizācija mūsdienu neatkarīgajā Ukrainā notikusi četros viļņveidīgos uzplūdos, kuriem raksturīga strauja ukraiņu valodas popularitāte, krieviski runājušo pāriešana uz ukraiņu valodu savstarpējā saziņā, arī izlēmīga valdības rīcība ukraiņu valodas pozīciju nostiprināšanā.
Pirmais ukrainizācijas vilnis 20. gadsimta 80.—90. gadu mijā bija saistīts ar cīņu par valsts neatkarību un tās pasludināšanu, otrais — ar 2004. gada Oranžo revolūciju, trešais — ar 2013.—2014. gada Pašcieņas revolūciju, kad vienlaikus ar tās uzvaru sākās Krievijas agresija pret Ukrainu un daudzi beidzot sāka aptvert valodas jautājuma lielo nozīmi.
Izmaiņas sabiedrības noskaņojumā, nevēlēšanās būt par daļu no «krievvalodīgajiem iedzīvotājiem», kurus Ukrainas austrumos un Krimā nez no kā «aizstāvēja» krievu agresori, pamudināja atbildīgus uzņēmumus pāriet uz ukraiņu valodu, bet jauno pēcmaidana valdību — pieņemt atbilstošus likumus. Ar tiem vēl lielākā mērā tika veicināta pāreja uz ukraiņu valodu, un pieauga iedzīvotāju atbalsts juridiski nostiprinātai ukraiņu valodas aizsardzībai. Šie procesi, lai arī ne vienmērīgā intensitātē, norisinājās līdz pat Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Ukrainas sabiedrības sašutums par šo agresiju izraisīja ceturto — visspēcīgāko — ukrainizācijas vilni.
Galvenie likumdevēja lēmumi, kuros noteica Ukrainas valsts valodas politiku, tika pieņemti laikā no 2015. līdz 2019. gadam. 2016. gadā ar likumu radiostacijām tika noteikts pienākums nodrošināt, lai minimāla daļa atskaņoto dziesmu skanētu ukraiņu valodā. Kā liecina kustības Brīvības telpa dati, 2011.—2015. gadā lielākajās radiostacijās visizdevīgākajā raidlaikā atskaņoja tikai 3—5% dziesmu ukraiņu valodā, turpretī dziesmas krievu valodā veidoja gandrīz 60%.
Lai šo mākslīgi izveidoto situāciju labotu, tika ņemta vērā Francijas, Polijas un citu valstu pieredze: tās likumā bija noteikušas minimālās kvotas dziesmām valsts valodā atskaņošanai radio ēterā. Eiropas valstīs šīs kvotas gan kalpoja kā barjera lielākoties angliski skanošai mūzikai, kurpretī Ukraina aizstāvējās pret mūziku krievu valodā, turklāt Krievijas bruņotas agresijas apstākļos.
Jau no 2016. gada radiostacijām bija obligātā kārtā jāpārraida ne mazāk par 25% dziesmu ukraiņu valodā, no 2017. gada to apjoms pieauga līdz 30%, no 2018. gada — līdz 35% dziesmu. Ja radiostacija vairāk nekā 60% dziesmu raidīja Eiropas Savienības valodās (pie kurām pieder arī angļu valoda), kvotu dziesmām ukrainiski drīkstēja samazināt līdz 25%.
Par spīti kārtējai prokrievisko spēku histērijai (šoreiz ar lozungu «neviens neklausīsies radiostacijas, kurās skan ukraiņu mūzika»), Ukrainas mūziķi un radioklausītāji jaunievedumu atbalstīja. 2019.—2021. gadā visā valstī raidošajās radiostacijās dziesmas ukraiņu valodā vidēji veidoja pat 50—55% no kopskaita. Jau kara apstākļos obligātais ukraiņu valodā atskaņojamo dziesmu īpatsvars likumā tika paaugstināts līdz 40% (radiostacijām, kurās dominē dziesmas Eiropas Savienības valodās, saglabājas 25% minimums). Taču gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma dziesmas krievu valodā de facto gandrīz pilnībā izzudušas no Ukrainas radiostacijām.
Vēl viens svarīgs solis bija 2017. gadā pieņemtais jaunais izglītības likums. Tajā tika noteikts, ka izglītības procesam visu līmeņu mācību iestādēs — no bērnudārziem līdz universitātēm — jānotiek ukraiņu valodā. Izglītības iestādēm piešķīra tiesības daļu nodarbību noturēt angļu vai citās Eiropas Savienības valodās.
Tomēr likums arī paredzēja, ka mazākumtautību bērni bērnudārzos un sākumskolā var mācīties savā dzimtajā valodā, kas praksē visbiežāk, protams, bija krievu valoda. Taču vecākiem par katru bērnu bija jāraksta iesniegums ar lūgumu nodrošināt šādu izglītības pakalpojumu, un šai prasībai bija liela nozīme. Jo vietvaras vai izglītības iestāžu vadītāji, kuri vēl trīs desmitgades pēc PSRS sabrukuma bija turpinājuši izglītot krievu valodā, bez attiecīgiem vecāku iesniegumiem to vairs nedrīkstēja darīt. Un šādu iesniegumu bija maz. Pilnībā rusofonas ģimenes, ieskaitot lielāko daļu etnisko krievu ģimeņu, vēlējās, lai viņu bērni jau no pirmās klases mācās ukrainiski. Pat Doneckas apgabalā (izņemot, protams, Krievijas okupētās teritorijas) 2018. gadā un turpmākajos gados mācības krievu valodā sāka tikai aptuveni 1% pirmklasnieku. Nākamajos izglītības posmos valodu, kas nav Eiropas Savienības valoda, var apgūt tikai kā atsevišķu priekšmetu dažādās izglītības un interešu vidēs.
Tādējādi 2021. gadā ukraiņu valodā kopumā mācījās 97% skolēnu, krievu valodā — mazāk nekā 2%, vēl nepilns 1% mācījās Eiropas Savienības valodās (galvenokārt ungāru un rumāņu valodā). 2024. gadā gandrīz visi vecāki un skolas Ukrainā atteicās no izglītības agresorvalsts valodā: pašlaik krieviski mācās tikai 0,01% skolēnu, savukārt 99% mācās ukrainiski, bet nepilns 1% — Eiropas Savienības valodās.
Kā valsts valodas likums mainīja situāciju
2019. gada pavasarī parlaments pieņēma un Valsts prezidents Petro Porošenko parakstīja vissvarīgāko likumu ukraiņu valodas aizstāvībai — likumu «Par ukraiņu valodas kā valsts valodas funkcionēšanas nodrošināšanu». Tam stājoties spēkā, ukraiņu valodas aizsardzība un attīstība ieguva sistēmisku raksturu.
Ukraiņu valoda likumā ir pasludināta par «ukraiņu nācijas identitātes noteicošo faktoru un galveno pazīmi» un «ukraiņu pilsoniskās nācijas pamata sistēmveidojošo sastāvdaļu», tās valsts valodas statuss definēts kā «Ukrainas kā unitāras valsts konstitucionālās iekārtas neatņemams elements», postulējot, ka «ukraiņu valoda kā vienīgā valsts valoda veic starpetniskās komunikācijas funkcijas, ir cilvēktiesību aizstāvības garantija katram Ukrainas pilsonim neatkarīgi no viņa etniskās izcelsmes, kā arī ir Ukrainas vienotības un nacionālās drošības faktors».
Šis likums ikvienam Ukrainas pilsonim noteica pienākumu zināt un lietot valsts valodu, savukārt valsts pienākums ir nodrošināt iespēju to bez maksas apgūt valsts, pašvaldību izglītības iestādēs, pieaugušajiem domātos kursos.
Tiem, kuri pretendē uz noteiktiem amatiem (saraksts bija ļoti garš), saskaņā ar likumu obligāti jāiesniedz apliecinājums par valsts valodas zināšanām. Valsts ierēdņiem, policijas darbiniekiem, prokuroriem, tiesnešiem un izglītības iestāžu vadītājiem ir jāuzrāda sertifikāts, ko var iegūt pēc īpaša pārbaudes eksāmena nokārtošanas. Eksāmenus, kuros novērtē šo amatu pretendentu (arī ārzemnieku, kas vēlas kļūt par Ukrainas pilsoņiem) valsts valodas zināšanas, organizē īpaša institūcija — Valsts valodas standartu komisija. Līdztekus šiem pienākumiem komisijas uzdevums ir apstiprināt ukraiņu valodas, pareizrakstības, terminoloģijas utt. standartus.
Ukrainas Valodas likumā ir aprakstīts, kā tiek aizsargātas katra cilvēka tiesības saņemt jebkādu informāciju un pakalpojumus ukraiņu valodā: ikviens pakalpojums transportā, slimnīcā, veikalā vai restorānā u. tml. pēc noklusējuma jāsniedz ukraiņu valodā. Jebkura informācija (piemēram, ēdienkarte kafejnīcā, publisks paziņojums, vietnes saturs vai izkārtne) brīvi var tikt dublēta arī citās valodās. Proti, likuma nolūks nav ierobežot iespējas saņemt informāciju jebkurā citā valodā, bet tikai līdztekus ukraiņu valodai. Atsevišķi norādīts, ka pēc klienta iniciatīvas viņa individuālā apkalpošana var notikt abām pusēm pieņemamā valodā.
Ukraiņu valoda atbilstoši likumam lietojama visās galvenajās sabiedriskās un politiskās dzīves jomās — varas institūciju darbā, izglītībā, zinātnē, publiskos pasākumos un paziņojumos, teātrī, kino, sporta sacensību laikā.
Likums stājās spēkā 2019. gada jūlijā, taču diezgan daudzas tā normas praksē tika ieviestas vēlāk — gan valdībai, gan pilsoņiem, gan tautsaimniecībai tika dots laiks sagatavoties pārmaiņām. Piemēram, norma par zinātnisko izdevumu publicēšanu vienīgi ukraiņu vai angļu valodā sāka darboties gadu pēc likuma stāšanās spēkā, norma par ukraiņu valodu pakalpojumu jomā — pēc pusotra gada; ukraiņu valodas lietošana kultūras, mākslas un izklaides pasākumos, kā arī obligāto ukraiņu valodā izdoto grāmatu pārsvars grāmatnīcu un izdevniecību sortimentā īsti nostiprinājās divus gadus pēc likuma pieņemšanas, bet ukraiņu valodas nodrošināšana dažāda satura interneta vietnēs prasīja trīs gadus utt.
Pēc piecu gadu pārejas poma tikai 2024. gada jūlijā spēkā stājās prasība par vietējo, reģionālo presi, proti, ja izdevumu veido krievu valodā, tad obligāti jāizdod identiska versija ukraiņu valodā. Šī prasība gan netiek attiecināta uz periodiku, kas iznāk Krimas tatāru vai jebkurā Eiropas Savienības valodā. Taču nacionālā līmeņa presē prasība līdztekus krievu valodas versijai izdot saturā identisku ukraiņu valodas versiju ir spēkā jau kopš 2021. gada janvāra. Šīs normas izpilde gan izrādījusies finansiāli dārga, tāpēc izdevumu daudzums krievu valodā Ukrainā ievērojami samazinājās. To sekmējušas arī vispārējas izmaiņas drukātās preses tirgū, lielai daļai auditorijas pārejot uz medijiem digitālajā vidē, kur arī ukraiņu valoda ir obligāta.
Ukrainas sabiedriskajos medijos (Національна суспільна телерадіокомпанія України) raidījumu vai programmu krievu valodā nav.
Lai nodrošinātu pilsoņu tiesības saņemt informāciju un pakalpojumus ukraiņu valodā un sekmētu tās lietošanu, tika radīta jauna neatkarīga institūcija — pilnvarotais valsts valodas aizsardzības jautājumos jeb valodas tiesībsargs. Tā pienākumos ietilpst arī pārrunu veikšana, brīdinājumu izteikšana un sodu noteikšana par Valsts valodas likuma pārkāpumiem.
2019.—2020. gadā jaunievēlētais Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un viņa partija Tautas kalps, kas parlamentā bija ieguvusi absolūtu vairākumu, periodiski pakļāva Valodas likumu kritikai. Bija vairāki mēģinājumi likumu pārskatīt, vājinot tajā nostiprinātās prasības. Tas bija iespējams tāpēc, ka šīs varas kodolu sākotnēji veidoja krievisku šovu un seriālu radītāji, kuri ikdienas dzīvē un darbā paši bija rusofoni, tādēļ uzskatīja, ka pilsoņu vairākumu kaitina ukraiņu valodas aizsardzības normas un sodi par to pārkāpšanu. Tomēr, viņiem par lielu pārsteigumu, centieni revidēt Valodas likumu izraisīja sabiedrības protestus — līdz pat iziešanai ielās.
Kā liecina sociologu dati, 2020. gadā 63,5% aptaujāto Ukrainas pilsoņu vēlējās, lai Valodas likumā noteikto prasību iedzīvināšana tiktu turpināta, un tikai 19,8% bija pret to, turklāt likuma atbalstītāji bija vairākumā visos reģionos. Pēc tam varas pārstāvji ātri vien rimās.
Pilna mēroga karš un vērienīga derusifikācija
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā par izmaiņām Valodas likumā vairs nevarēja būt ne runas. Pat tie rusofonie ukraiņi, kuri, neraugoties uz astoņiem kara gadiem Ukrainas austrumos, vēl bija saglabājuši neitrālu vai pozitīvu attieksmi pret Krieviju, nu zaudēja pēdējās ilūzijas. Naids pret agresoru un sašutums par Vladimira Putina apgalvojumiem, ka Krievija iebrukusi Ukrainā, lai aizsargātu «krievvalodīgos iedzīvotājus», daudzus pamudināja mērķtiecīgi pāriet no saziņas krievu valodā uz sazināšanos ukrainiski.
2022. gada laikā vairāki miljoni cilvēku ikdienā sāka lietot ukraiņu valodu, it īpaši lielpilsētu iedzīvotāji — Kijivā pieaugums bija pat lielāks par 30%. Pirmo reizi pēdējo 150—200 gadu laikā Ukrainas lielākajā pilsētā, kurai mūsdienās ir galvaspilsētas statuss, ukraiņu valoda bija kļuvusi par dominējošo.
Kopumā to cilvēku īpatsvars, kuri ikdienas saziņā vienmēr vai lielākoties izmanto ukraiņu valodu, ir pieaudzis no 64% 2021. gadā līdz 71% 2024. gadā. Ikdienā lielākoties krieviski runājošo īpatsvars samazinājies no 33% līdz 23%.
2022. gadā papildus tika pieņemti vēl vairāki likumi nolūkā pasargāt Ukrainas kultūras un informatīvo telpu no Krievijas ietekmes un atbalstīt ukraiņu valodā veidoto saturu. Ukrainā ir aizliegts ievest un izplatīt Krievijā izdotas grāmatas, izveidota atļauju iegūšanas kārtība krievu valodā izdotu grāmatu ievešanai no trešajām valstīm. Ukrainā tagad drīkst izdot grāmatas ukraiņu valodā (gan oriģinālliteratūru, gan tulkojumus), kā arī Krimas tatāru vai Eiropas Savienības valodās. Vairs nedrīkst laist klajā no kādas svešvalodas tulkotu grāmatu krievu valodā. Un ir aizliegts izdot to autoru darbus, kuri ir tagadējās Krievijas Federācijas pilsoņi, turpretim agrākās PSRS un Krievijas impērijas pilsoņu sacerējumus izdot drīkst, arī krievu valodā, ja reiz teksts tajā sarakstīts.
Līdztekus tam paredzēts daudzpusīgs valsts atbalsts grāmatu izdošanai un izplatīšanai ukraiņu valodā. 2023. gadā grāmatas ukraiņu valodā veidoja 92% no Ukrainā iznākušo grāmatu kopējā skaita; grāmatas krievu valodā — mazāk par 2%.
Ar citu likumu aizliegta Krievijas autoru un mūziķu, kā arī Krievijas studijās radītu fonogrammu, videoklipu publiska atskaņošana un izrādīšana Ukrainā.
Mediju likums nosaka pienākumu visā valstī raidošajiem un reģionālajiem TV kanāliem un radiostacijām vismaz 90% ētera laika aizpildīt ar programmām ukraiņu valodā; vietējās televīzijās un radiostacijās — vismaz 80% ētera laika.
Laikmeta izaicinājumi
Neraugoties uz pēdējo divu gadu laikā notikušajām nozīmīgajām pārmaiņām sabiedrības attieksmē pret ukraiņu valodu, pašlaik manāma ukrainizācijas procesu ievērojama palēnināšanās, bet atsevišķos jautājumos — pat daļēja atslīdēšana agrākajā stāvoklī.
No Ukrainas 10 lielākajām pilsētām (neskaitot tās, kas pašlaik ir okupētas) ukraiņu valoda saziņā dominē tikai Kijivā, Ļvivā, Vinnicjā un Poltavā, turklāt Kijivā pārsvars aizvien ir neliels. Turpretī Dņiprā, Zaporižjā, Krivijrihā, Mikolajivā un jo īpaši Harkivā un Odesā izteikti dominē krievu valoda, kaut ukraiņu valodas īpatsvars salīdzinājumā ar laiku pirms pilna mēroga kara tur ir ļoti pieaudzis.
Visvairāk rusificētā grupa, piemēram, Kijivā ir pusaudži, un tas raisa pamatotas bažas par viņu turpmāko valodas izvēli. Valsts galvaspilsētā kopumā ukrainiski vienmēr vai lielākoties sarunājas, pēc dažādiem vērtējumiem, no 55% līdz vairāk nekā 60% cilvēku, turpretim pusaudžu vidū tādu labākajā gadījumā ir tikai trešā daļa. Diezgan daudzi ukraiņi, pirmām kārtām bērni un jaunieši, lieto krievu valodā radītu saturu, sākot no mūzikas un blogiem līdz spēlēm un animācijas filmām. Krievu valoda ukraiņiem ir saprotama, un Krievija joprojām mērķtiecīgi investē informatīvajā karā.
Tā kā jaunieši ir valsts nākotne un lauku ciemu un mazo pilsētiņu iedzīvotāji lielākoties nosliecas par labu lielpilsētu modei, un digitalizācija kļūst visaptveroša, Ukrainai priekšā ir nopietni izaicinājumi. Jo pēc kara, kad visa krieviskā atraidīšanas līmenis pazemināsies un mehānismi, kas palīdz pretoties Krievijas ietekmei, kļūs vājāki, ukraiņu valodas lietošanas, izplatības un kvalitātes problēmas var kļūt vēl nopietnākas.
Nevar aizmirst arī par septiņiem miljoniem Ukrainas pilsoņu, kas atrodas ārvalstīs (ieskaitot vairāk nekā četrus miljonus bēgļu Eiropas Savienībā), un miljoniem ukraiņu, kas palikuši Krievijas okupētajās Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas, Hersonas apgabalu teritorijās un Krimā. Lielākā daļa ukraiņu ārzemēs diemžēl sazinās krievu valodā. Īpaši smagas sekas tas atstās jaunajā paaudzē, jo bērniem ukrainiskas vides apkārt tur nav. Savukārt okupētajās teritorijās Krievija piekopj nežēlīgu rusifikācijas politiku — iedzīvotājiem spiestā kārtā nākas krievu valodu izmantot visās dzīves jomās, un pret jebkādām ukrainiskuma izpausmēm okupanti izturas ārkārtīgi naidīgi. Jo ilgāk turpināsies krievu okupācija, jo sarežģītāks un laikietilpīgāks pēc okupantu padzīšanas būs šo teritoriju reukrainizēšanas process. Taču, lai cik grūts tas būtu, citas alternatīvas ukraiņu valodas aizsardzībai un attīstībai visā Ukrainas teritorijā vienkārši nav.
Iznīcības karš, ko Krievijas impērija vērš pret ukraiņu tautu, pirmām kārtām ir karš pret citu identitāti. Un šīs divcīņas iznākums var būt tikai viens: vai nu «krievu pasaule» — russkij mir — Ukrainu aprīs, izdzēsīs no pasaules kartes, vai Ukraina izcīnīs uzvaru, kuras neatņemama sastāvdaļa būs pilnīga Ukrainas derusifikācija un dekolonizācija.
Šie procesi vēl prasīs ilgu laiku un nenotiks paši no sevis. Lai visā Ukrainas teritorijā valdītu ukraiņu valoda, nepieciešami enerģiski pilsoniskās sabiedrības un varas pārstāvju pūliņi, valodas politikai jābūt daudz jaudīgākai nekā līdz šim, ietverot efektīvu atbalstu kultūras produktu radīšanai ukraiņu valodā.
Uzsvēršu, ka Ukrainas derusifikāciju nekādā ziņā nevar uzskatīt par mazākumtautību tiesību ierobežošanu. Tieši pretēji, runa ir par to, lai krievu valoda no impēriskās politikas un ukraiņu pārkrievošanas instrumenta kļūtu par parastu mazākumtautības valodu līdzās citām mazākumtautību valodām.
Ukrainas konsolidācija valodas aspektā, ukraiņu valodas dominēšana «visās sabiedrības dzīves jomās visā Ukrainas teritorijā», kā rakstīts Ukrainas konstitūcijas 10. pantā, nav tikai vēlamība vien — tas ir nepieciešams nosacījums mūsu valsts, nācijas izdzīvošanai un pastāvēšanai nākotnē.
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova
Tarass Šamaida (Taras Shamayda) ir ukraiņu sabiedriskais darbinieks, kustības Brīvības telpa koordinators. Pēc profesijas žurnālists un jurists. Piedalījies Ukrainas dekolonizācijas likumu izstrādē, t. sk. spēkā esošā valsts valodas likuma izveidē. Ir Kultūras ministrijas Ukraiņu valodas lietošanas koordinācijas padomes loceklis, darbojas Ukrainas Ministru kabineta valodas politikas ekspertu grupā un pilsoniskajā kustībā Valoda vieno.
