Ilustrācija — Pexels
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 2
Nepiederu pie tās paaudzes, kas ievadā min kodolīgu un elpu aizraujošu citātu, kurā valodas dabu metaforiski atklāj kāds no valodniecības celmlaužiem. Ja šāda citāta tomēr pietrūkst, atliek tikai ieskatīties tiešsaistes vietnēs notiekošajos strīdos — lietotāji ar krāšņiem izteiksmes līdzekļiem personificē valodu vēl neredzētos veidos. Interese par saziņu sociālās tīklošanās vietnēs sākās, kad veicu vienas šādas vietnes satura analīzi un novēroju, ka angļu valoda iegūst briesmoņa, visurgājēja aprises, krievu valodu pielīdzina invazīvai slimībai, savukārt latviešu valodu — slimniekam un upurim. Tieši tādēļ pēdējā laikā mēdzu ieslīgt filozofiskās pārdomās par mūsu attiecībām ar valodu un to, cik lielā mērā tā ieskauj un neviļus veido mūsu realitāti un kā tā apņem katru mūsu izteikumu, arī klusumu, kad izvēlamies kaut ko nepateikt. Vai apskāviens ir tik ciešs, ka liek mums justies kā slazdā? Vai tie ir iedvesmojoši otas vēzieni gar miesu? Vai pati valoda ir stipra vai trausla kā jēla ola? Kā mēs paši pret to izturamies — nēsājam to uz rokām, turam ar baltiem cimdiem vai ļaujam kulties mūsdienu nemitīgo pārmaiņu viļņos?
