LOL nau vērc

To, ka Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes (LU HZF) piedāvātā alga būs smieklīga, es zināju. Humanitārās zinātnes augstskolā ir vajadzīgas, lai nesaceltu brēku sabiedrībā un paturētu vēsturisko universitātes statusu, bet faktiski nekad mūsdienu Latvijā nav bijušas pietiekami finansētas, jo nav likušās gana svarīgas eksakti orientētajā Latvijas zinātnes telpā un finansēšanas modelī. Zināju arī, ka birokrātija LU būs liela, jo tā taču ir mana Alma Mater un vecākus neizvēlas, reizēm tikai pēc tam visu mūžu iet pie psihoterapeita.

Vakar pēc Ir portālā publicētās LU HZF pasniedzēju viedokļu diskusijas lasīju komentārus. Acīs iekrita divi. Viens par to, ka augstkola, kas nes Latvijas vārdu, nedrīkst iznīdēt latvistikas studijas, jo cita starpā saņem arī dāsnus trimdas latviešu ziedojumus, kam latviskais mantojums un tā izpēte ir svarīgi. Bet otrs bija manāmi sašutis — ja reiz augstskolai finansiālā situācija ir tik spiedīga, protams, jāatsakās no humanitarajām zinātnēm, neba nu no fizikas. Šādi domā ļoti daudzi, es uzdrošinos apgalvot — arī LZP un LU vadība.

Man reiz bija interesanta pieredze — biju korektore un laboju kādas fizikas grāmatas manuskriptu, autors komatus bija licis vietām vai nemaz, jo tas jau neesot īpaši svarīgi. Kur es ielikšot, tur lai ir. Problēma radās, kad, ieliekot komatu vienā vietā, no aprakstītās reakcijas izdalās siltums, ieliekot otrā, ne. Tā kā nākamā nodaļa tika veltīta iekārtu pārkaršanas draudiem un to novēršanai, komatu ieliku tā, ka siltums šai reakcijā radās.

Latviešu filoloģija un humanitārās studijas ir svarīgas ne tikai tāpēc, lai mācītu korektorus, kas ieliek komatus pareizajā vietā un novērš iekārtu uzsprāgšanas draudus. Latvistikas studijas ļauj akadēmiski izglītot un audzināt nākamo pētnieku paaudzi, kas cita starpā veidos mūsdienīgas vārdnīcas (jo ērtāk taču ir paskatīties, piemēram, tezaurs.lv, nevis škirstīt desmitiem biezu sējumu), veidos dažādus latviešu valodas digitālos rīkus (jo ērtāk taču ir runāt ar ierīcēm, ne bakstīt pogas), ļaus mākslīgajam intelektam runāt latviski. Ja, protams, mums kā sabiedrībai un mums, akadēmiskajai videi, ir svarīgi, lai latviešu valoda un etnoss eksistētu arī 22. gadsimtā.

Latvijas Universitāte un Latvija bez latvistikas var uzsprāgt kā pārkarsis kodolreaktors, jo latviešu valoda, literatūra, folklora, teātris — tā nav tikai fiziķu izklaide brīvajā laikā.

Šo jomu izpēte, pagātnes un šodienas procesu analīze un apzināšanās ir mūsu valsts pamats, un šobrīd šie pamati ir stipri izdēdējuši, jo HZF paaudžu maiņa nav notikusi, pēdējo desmit gadu laikā no fakultātes ir aizgājuši aptuveni piecpadsmit pasniedzēji.

Kuru katru brīdi entuziastu un stundu pasniedzēju gadu desmitiem stutētā un lāpītā būda var sagāzties.

Piekritu lasīt lekcijas latgalistikā, jo savulaik, studējot doktorantūrā, būt auditorijas priekšā man patika un sagatavot lekciju kursu tolaik bija mans sapnis. Reizēm sapņi piepildās arī pēc padsmit gadiem. Pa šiem gadiem par manu interešu, hobija, pētniecības un darba objektu bija kļuvusi latgalistika, tas sakrita ar fakultātes interesēm, izstrādājot jauno studiju moduli, līdz ar to jutos savā vietā un apņēmības pilna iepazīstināt topošos filologus ar plaukstošu un Eiropas reģionālo valodu kontekstā pētniecības interesi raisošu humanitāro zinātņu nozari.

Pienāca 2023. gada vasara, vīzija kļuva pavisam reāla, un bija skaidrs, ka pēc bērna kopšanas atvaļinājuma septembrī atgriežos ne tikai pamatdarbā, bet arī ienāku auditorijā augstskolā. Zinot, kā bērni slimo pirmajā gadā, sākot mācības pirmsskolas izglītības iestādē, vienojāmies docēt kursu divatā. Studentiem tāpēc nav jācieš, plus, prof. Lidija Leikuma ir latgalistikas guru un tas būs ieguvums jaunajiem speciālistiem.

Kārtoju plānoto lekciju materiālus, ģimenē paralēli mēģinot saplānot vismaz tuvākās septembra nedēļas, kad mazulim vēl nav vietas bērnudārzā, bet abiem lielākajiem bērniem sākas skola un interešu izglītības nodarbības, man ir jātgriežas darbā institūtā, bet arī vīram ir jāsaplāno klātienes un attālinātais darba laiks. Cilvēki parasti mēdz plānot savu laiku vismaz pāris nedēļas uz priekšu.

Te sākās jautrākais. Tuvojās augusta beigas, bet lekciju saraksta joprojām nav. Visi esot atvaļinājumā, bet “lietās iesvaidītie” mierina, ka gan jau pēdējā nedēļā viss notikšot. Man gan arī nav darba līguma. Paralēli lasu literatūru par 17.-18. gadsimta Latgales vēsturi un senākajiem latgaliešu rakstu pieminekļiem, jo būtu melots, ka senie teksti jebkad būtu bijuši manas darba, pētniecības vai vienkārši intereses centrā, tomēr zināšanas par tiem ir svarīgas latgaliskā kultūras mantojuma izpētei un apzināšanai.

Pienāk septembris, ir izdevies noskaidrot, ka lekcijas notiks otrdienās, joprojām nav darba līguma. Izrādās, ka manis pa pastu sūtītais papīra līgums kaut kur ceļo, vīzējumi un paraksti, visticamāk, tam pakaļ, jau klātienē fakultātē parakstu otru eksemplāru, tam laikam izdodas sasniegt adresātu vai vismaz tikt parakstītam, jo algu tomēr saņemu.

Bet tas noteikti pieder pie nerakstītajām austrumnieciskajām attiecībām — augstskolas aparāts griežas par sevi, visi viens otram uzticas, būt pasniedzējam ir misija, nevis amats.

Reģistrācijas nedēļa atnāk kā auksta ūdens šalts. Studentiem šo lekciju kursu nevajag, jo reģistrējušies ir tikai pāris cilvēku, tātad gatavojoties ieguldīto laiku var aizmirst, šogad izlaižam.

Sociālajos tīklos ievietoju aicinājumu pieteikties, diskusijās turpat noskaidrojas, ka drīkst klausīties ne tikai attiecīgā studiju virziena studenti, bet pat brīvklausītāji. Ļoti labi!

Otrdiena. LUIS joprojām esot tikai pāris seju. Pati gan es to nezinu, jo man nav darba līguma, tātad nav arī pieejas sistēmai. Es gan tur figurējot — ar 20 gadus senu studiju laika fotogrāfiju.

Uz lekciju aizejam, darba līguma man joprojām nav, esmu nepiederoša persona. Izrādās, auditorijā ir 11 studentu, viņi vēlas apmeklēt šo kursu, 10 no viņiem arī tiek līdz eksāmenam.

Kas tad noticis? Traģikomiski — izrādās, augstskolā, kas akadēmiskā līmenī sagatavo arī datorzinātņu speciālistus, nedarbojas LUIS, iekšējā elektroniskā sistēma. Studentiem reģistrēties studijām nav iespējams, šķiet, to manuāli vēlāk izdara lietvede — kā tālajos 90. gados, kad es uzsāku studijas LU.

Izdodas sazināties ar datordaļu vai kādu, kas par to atbild, jau vēlāk uz ielas zvana telefons, sieviete nosauc manus pieejas datus. Saku, ka īsti nedzirdu troksnī un varbūt varam sazināties vēlāk vai lai atsūta uz e-pastu vai SMS. Nē, nedrīkst, nav droši! Bet tas taču elementāri, viņa ātri nosauc paroli vēlreiz un pārtrauc sarunu. Atceros tikai pāris ciparus un vārdu, kaut ko pierakstu telefona piezīmēs. Secību gan vēlāk uzminu, jo atbilstoši varbūtības teorijai, zinot 5 lielumus, nemaz tik daudz kombināciju nesanāk.

Lielākais ieguvums no šī rudens semestra avantūras, jo par normālu darbu un normālu darba devēju es to tomēr nenosauktu, ir 10 zinātkāri un jaunām zināšanām atvērti jaunieši, sadarbība ar viņiem lekcijās, praktiskajās nodarbībās, laikus un regulāri saņemtie mājasdarbi, ar interesi un patiesu ieguldījumu, personisku attieksmi sagatavotie studiju noslēguma darbi. Šie studenti ir Latvijas Universitātes zelts!

Vai viņi būs nākamie humanitāro zinātņu pasniedzēji, kas nomainīs fakultātē šobrīd docējošos tuvu pensijas vecumam vai pensijā esošos?

Mana paaudze tā nebija. Mēs esam prom. Pat tie doktorantūras kolēģi, kas kādu brīdi strādāja fakultātē, šķiet, nu jau visi ir citur — atlaisti, savelkot jostu krīzes laikā, aizgājuši paši, ārzemēs, laukos, citos darbos, citās nozarēs. Ir arī citi darba devēji. Ir citi darbi, kas sagādā mazāk stresa un arī prasa mazāk laika, bet ieguvums kaut vai finansiāli ir lielāks.

Mani nepārsteidz Latvijas augstskolu zemās vietas pasaules augstskolu reitingā. Bez motivētiem pasniedzējiem un stabila nākotnes plāna, sakārtotas darba vides tas nav iespējams.

Bez spēcīgas Humanitāro zinātņu fakultātes un motivētiem, neizdegušiem pasniedzējiem arī Latvijas nākotne ir neskaidra, jo mēs sagatavojam nākamos latviešu valodas, literatūras, kultūras pētniekus, tai skaitā arī skolotājus un redaktorus.

Vai es gribētu atkārtot šo semestri — naktīs gatavojoties lekcijām un lasot mājasdarbus? Formāli tas būs jādara 2024. gada rudenī, lai gan, šķiet, esošais darba līgums beidzas janvārī. Ja būs jāizvēlas starp savu veselību un universitāti, es tomēr izvēlos neziedoties uz zinātnes altāra. Galvenais manas šķietamās vieglprātības un misijas apziņas trūkuma iemesls — piesardzība izdegt.

Latvijas Universitāte apmaksā tikai tās minūtes, ko stundu pasniedzējs pavada auditorijā. Viss mans laiks, sameklējot literatūru, lasot senākus izdevumus un jaunākās publikācijas nozarē, gatavojot, plānojot, kārtojot materiālus, lasot studentu e-pastus, atbildot, lasot un labojot studiju darbus, satiekoties ar studentiem konsultācijās, ir brīvprātīgais darbs. Tas ir laiks, ko atņemu sev — tai skaitā nenopelnot naudu rēķiniem un bērnu ziemas zābakiem, neaprunājoties ar bērniem, nepalīdzot viņiem mācīties, neuzrakstot literārās vai zinātniskās publikācijas, gala beigās — neguļot, neatpūšoties.

Vai tas ir to vērts? Ko es iegūstu no tā? Izpildītas misijas apziņu?

Man vēl nav pensijas, lai paralēli varētu piepelnīties Latvijas Universitātē. Šosemestr dzirdēju ārkārtīgi precīzu apzīmējumu mana tipa darbiniekiem — pasniedzējs no ielas.

Rakstot atcerējos nesenās krīzes laiku anekdoti, divu darba devēju sarunu.

– Algu samazināji?

– Ir jau gana maza.

– Uz darbu nāk?

– Nāk.

Pēc nedēļas:

– Nu, algu maksā?

– Vairs nē.

– Uz darbu nāk?

– Nāk.

– Klau, varbūt ieviešam maksas ieeju? Tomēr elektrību tērē.

Ir laba ziņa. Par darbu LU HZF man nebija jāpiemaksā.

 

Autore ir rakstniece, Mākslīgā intelekta laboratorijas pētniece, LU HZF kā stundu pasniedzēja pirmo reizi docēja  jaunu kursu Ievads latgalistikā

LU HZF mācībspēku diskusiju lasiet šeit.