Māris Graudiņš. Foto - Ieva Makare, LETA
Kaut mūsu plašsaziņas līdzekļiem un pat aizsardzības ministriem tas acīmredzot ir palicis nepamanīts, Latvijas pilsoņi jau sen ir izteikuši nozīmīgu atbalstu spēcīgiem starptautiskajiem Eiropas Savienības bruņotajiem spēkiem, t.s. "Eiropas armijai".
Vācijas Frīdriha Eberta fonda šī gada "Security Radar" aptauja atkārtoti apliecina, ka 51 procents no Latvijas iedzīvotājiem uzskata: "Lai Eiropas Savienība kļūtu līdzvērtīga citām lielvarām, tai ir jāveido spēcīga Eiropas armija". Tas ir aptuveni līdzīgi Eirobarometra 2017. gada aptaujai, kurā 59% no LR pilsoņiem atbalstīja "Eiropas armiju".
Nav pārsteigums, ka vēl vairāki, 54% procenti, no "mājās latviski runājošajiem" vēlētājiem atbalsta apgalvojumu: "Eiropas Savienībai jāveido spēcīga sava Eiropas armija". Tikai 27% no šīs grupas dod priekšroku tam, ka "Aizsardzības politikai jābūt individuālo dalībvalstu politikas jautājumam nevis Eiropas Savienības pienākumam".
Kas slēpjas aiz šī pastāvīgā atbalsta "spēcīgai Eiropas armijai"?
Diez vai Eirobarometra un Fr. Eberta fonda sabiedriskās domas aptauju respondentu atbildēs slēpjas kāda dziļāka analīze. Varbūt tā ir intuitīva reakcija, ka uz agresijas Ukrainā fona "jo vairāk bruņojamies, jo labāk". Taču, manuprāt, "tautas gudrība" instinktīvi jūt, ka apstākļos, kad svārstās ASV apņēmība būt drošības garantam, Eiropas armija, kā "apdrošināšanas polise", var lieti noderēt. Kaimiņvalstī Lietuvā šāds sentiments ir bijis vēl spēcīgāks – pat 71% aptaujāto ir nesen atbalstījuši Eiropas armijas izveidošanu.
Turklāt, ņemot vērā, ka pat 84% no Latvijas pilsoņiem Eirobarometra aptaujā atbalsta "kopēju ES drošības un ārpolitiku", varam vien brīnīties, kāpēc visu partiju politiķi ir spītīgi turējušies pretīm vienotu ES bruņoto spēku vilinājumam. Un kāpēc "Jaunās Vienotības" Ārlietu ministrija vēl šobaltdien atsakās atbalstīt kvalificētā vairākuma balsošanas iniciatīvas Eiropas Savienības drošības un ārpolitikai? Tas atvieglotu ceļu uz kopēju Eiropas aizsardzību, kas nebūtu pakļauta atsevišķu valstu untumiem, kā šobrīd paredz NATO 5. pants.
Bet šāda atklāsme šķiet sveša Latvijā. Aiz kā slēpjas Latvijas Aizsardzības ministru – no Lieģa līdz Pabrikam, līdz Mūrniecei un Sprūdam, – pretestība Eiropas bruņotajiem spēkiem zem vienas komandstruktūras? Mūsu ministri pat oponējuši nelielām ātrās reāģēšanas vienībām, kas krīzes brīdī varētu militāri balstīt draudošu situāciju Eiropas pierobežā. Bet jo vairāk, divas 5000 karavīru brigādes piešķirtu spēcīgu politisko signālu, ka Eiropas Savienība ir vairāk nekā demokrātisko vērtību debašu tirgus ("talking shop"). Līdz ar to ES vienlaikus spertu platu soli pretī tam, lai nodrošinātu sev līdzdalību pie politisko sarunu galda, kur tā sāpīgi izpaliek gan Ukrainas, gan citās lielvalstu diskusijās.
Kāpēc jāsper pirmos soļus – un jāatvēl papildus budžets "Eiropas armijai" tieši tagad?
Kad pirms sešiem gadiem uzstādīju jautājumu par drošības politikas "Plānu B", jau bija skaidrs, ka atkārtota Donalda Trampa ievēlēšana apdraudētu prognozējamu NATO darbību. Šobrīd NATO neprognozējamība kļūst arvien izteiktāka, jo pie sliekšņa stāv populistiski, Putinam samiernieciski (ja ne draudzīgi) spēki, kas draud destabilizēt Eiropas drošības sadarbību. Atceramies, ka NATO aliansē lēmumus nepieņem tās Briselē esošā militārā komiteja, bet katra valsts atsevišķi lemj par 5. panta “pasākumiem, kurus tā uzskata par nepieciešamiem” uzbrukuma gadījumā. ASV gadījumā, lems virspavēlnieks Prezidents Tramps. Un drīzumā Apvienotajā Karalistē, ļoti iespējams, Anglijas "breksita" komandieris Naidžels Faradžs, bet Francijā populiste Marina Lepena pieņems lēmumu. Nemaz nerunājot par iespējamo Putinam simpatizējošās partijas AfD līdzdalību Vācijas koalīcijā.
Visās šajās trijās Eiropas vadošajās NATO valstīs labējās populistu partijas šobrīd bauda vislielāko atbalstu sabiedrisko domu aptaujās. Apvienotās Karalistes gadījumā Faradža Ukrainai nedraudzīgā partija "Reform UK" šobrīd iegūtu supervairākumu ar 445 deputātu vietām Parlamentā, par 119 vietām pārsniedzot Parlamenta nepieciešamo vairākuma minimumu.
3. oktobra Insa aptauja Vācijā norāda, ka Putinam pakļāvīgā AfD bauda lielāko – 27% vēlētāju atbalstu jau vairākus mēnešus. Vācijas vēlēšanu sistēmā tas varētu piešķirt AfD 33% no Bundestāga vietām un veto nākotnes koalīcijā. Arī nenonākot koalīcijā, AfD politika velk citas partijas uz samiernieciskumu ar Krieviju.
Toties Francijā divas vadošās partijas ar kopīgu 58% atbalstu ir Putina aizdevumus saņēmusī Marinas Lepenas "Nacionālā fronte" un radikāli kreisā "Jaunā tautas fronte". Abām partijām prioritāte nav nedz NATO bloks, nedz Eiropas austrumu robežas drošība. Tomēr, nav ticams, ka tās vienosies kopējā valdībā.
Bet nav izslēgts, ka arī relatīvi saprātīgai Spānijas sociālistu valdībai austrumu robežas drošība varētu nebūt prioritāte. Diemžēl Eiropas sociāldemokrātu struktūrās mums vienīgais lobists šobrīd ir Nils Ušakovs, jo "Progresīvie" saistījušies ar mazāk nozīmīgo Zaļo partiju grupu.
Kopš Artis Pabriks pārvaldīja viena procenta aizsardzības budžetu, ir trūkusi tālredzība mūsu drošības politikā. Šajā rakstā izvirzu iemeslus nopietnāk risināt virzību uz pirmajiem, simboliskiem, soļiem uz Eiropas armiju.
Arta Pabrika un EP deputāta Mārtiņa Staķa argumenti, ka "nevajag dublēt" NATO funkcijas, skan nepārliecinoši, kad apzināmies, ka arvien vairāk nevarēsim būt droši par tulītēju NATO vadošo valstu atbalstu. Arvien vairāk izkristalizējas tas, ka "apdrošināšanas polise", autonoma Eiropas Savienības valstu starptautisku bruņoto spēku rīcībspēja (sazobē ar NATO), var būt izšķiroša krīzes gadījumā. Turklāt, ES armija sāktu racionalizēt fragmentētos Eiropas aizsardzības izdevumus, ilgtermiņā ietaupot budžetu.
Nedz esošā ES "multilaterālā kapacitāte", vairāku valstu sadarbības ietvaros, nedz ES PESCO struktūra, kas pieprasa vienbalsīgu akceptu jebkurai rīcībai pat no neitrālās Īrijas un Austrijas, nenodrošina strauju saskaņotu rīcību krīzē. Britu vadītā desmit Ziemeļeiropas valstu JEF struktūra varētu būt rīcībspējīgāka, bet mums jāraugās uz Apvienotās Karalistes iekšpolitikas sašūpošanos tuvākajos gados, kas svītrotu vienīgo kodolvaru no šīs kopienas.
Jā, ir jārūpējas par ES bruņoto spēku politisko lēmumu pieņemšanas struktūru, lai Baltijas valstis var justies drošas. Šis jautājums, kā arī iespējama (ES līguma 329. u.c. pantu "ciešākas sadarbības" ietvaros, kā šobrīd ar eiro) deviņu vai vairāku valstu drošības sadarbības ieviešana ir tuvākās nākotnes jautājumi. Bet, kā rāda socioloģiskās aptaujas, Latvijas vairākums uzskata, ka šī nepieciešamība mums jau ir pie sliekšņa. Šoreiz pienācis laiks politiķiem sekot tautas gudrībai.
Protams "Eiropas armijas" sākotnējā nozīme būtu limitēta. Divām elitārām ātrās reāģēšanas brigādēm ir sava jēga nelielā teritoriālā konfliktā vai nemieros. Sākotnēji tai būtu lielāka politiska nozīme nekā militāra - tās iesaiste jebkurā konfliktsituācijā norādītu uz Eiropas Savienības politiskā svara atbalstu konflikta risinājumam. Starptautiskas ES bruņoto spēku vienības būtu solis "arvien tuvākai savienībai", kā rakstīts Latvijas parakstītajā Eiropas Savienības līgumā. Tās būtu signāls par jaunu virzienu Eiropā, kas ne tikai veicinātu ES piekļuvi pie sarunu galdiem, bet arī vairotu Eiropas ietekmi ekonomikas u.c. sfērās. Arī Financial Times komentētājs Gideons Rahmans uzskata, ka “Eiropas nespēks drošības jomā, vājina tās potenciālo spēku tirdzniecības jomā”.
ES līguma "ciešākas sadarbības" ietvars vai kvalificētā vairākuma balsošana atvērtu ceļu "Eiropas armijai”. Atliek Latvijas ministrijām attīstīt šo virzību.
ES vienības nebūtu pakļautas 32 NATO valstu rīcības saskaņošanas tempiem, bet, ar laiku, būtu gatavas momentāni sargāt ES robežas. "Eiropas armija" nebūtu pakļauta vienas valsts veto. Atslēga Latvijas drošībai būtu Eiropas armijas ģenerālštāba politiskā vadība un komandstruktūra, kas dotu mums pārliecību, ka arī ES spēki apņemtos “sargāt katru collu” no Eiropas teritorijas, kā šobrīd vārdos izskan NATO vadībā.
Autors ir Brīvības un solidaritātes fonda valdes loceklis.