Ko nozīmē UIN likuma grozījumi bankām un kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem?

Reaģējot uz Latvijas banku sektora izziņoto peļņu, kas 2023. gada pirmajā pusgadā pārsniedza 350 miljonus eiro[1], Ministru kabinets 9. oktobra ārkārtas sēdē atbalstīja salīdzinoši vienkāršo priekšlikumu – ieviest 20% uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) avansa maksājumu banku un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Saskaņā ar šo priekšlikumu paredzēts, ka gan bankas, gan nebanku nozares kreditētāji maksās avansa UIN, pamatojoties uz 2023. gada pārskata rezultātiem. Tā kā atbilstoši UIN likuma 3. panta 2. daļai taksācijas periods ir kalendārais mēnesis, nodoklis tiktu attiecināts uzreiz uz 12 iepriekšējiem taksācijas periodiem, neatkarīgi no tā, vai tiek veikta peļņas sadale.[2]

Kopumā, šķiet, ka bankas šo priekšlikumu uzskata par pieņemamu, jo tas ļauj izvairīties no virspeļņas nodokļa piemērošanas, kā tas ir, piemēram, Lietuvā. Šo kompromisa risinājumu atbalsta arī Finanšu ministrija, jo tas mazina iespējamos tiesvedības riskus un “it kā” saglabā pozitīvu tēlu ārvalstu investoru acīs.

Lai vai kā, lielākie iebildumi nāk tieši no nebanku patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru ieskatā grozījumi nesaistīti attiecas arī uz kreditētājiem, kuru izdevumu un ieņēmumu modelis būtiski atšķiras no tradicionālajām bankām. Vērā ņemami vairāki konkrēti aspekti.

EURIBOR likmes kāpums. Nenoliedzami, ka bankās 2023. gadā bija vērojams ievērojams peļņas pieaugums, taču ir jāņem vērā, ka lielu daļu no šī pieauguma var skaidrot ar Eiropas Centrālās bankas lēmumiem paaugstināt procentu likmes, lai cīnītos ar inflāciju. Šim procentu likmju kāpumam bijusi nozīmīgāka ietekme uz banku pelnītspēju, jo to aizdevumiem tiek piemērotas mainīgās EURIBOR likmes papildus pievienotajai fiksētajai procentu likmei. Turpretī nebanku kredītu sniedzēji saviem aizdevumiem galvenokārt izmanto nevis mainīgās EURIBOR likmes, bet gan fiksētas aizņēmumu likmes, neatkarīgi no izmaksu svārstībām kredīta līguma darbības laikā.[3] Tādējādi tie nav guvuši būtisku anotācijā minēto “netipisko likvīdo līdzekļu pārpalikumu” no EURIBOR likmju kāpuma.

Nebanku kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju pelnītspēja. Atsaucoties uz augstākminēto banku peļņu EURIBOR likmes kāpuma dēļ, nebanku kreditētāju peļņa bija ievērojami zemāka – lai gan šāda statistika par attiecīgo 2023. gada periodu vēl nav veikta, pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra rīcībā esošajiem datiem, nebanku kredītdevēju peļņas rādītāji 2022. gadā pieauguši vien par 14.5%[4], turpretim banku peļņas kāpums 2023.gada pirmajā pusgadā vien vērtējams 260% apmērā. Papildus būtiski norādīt, ka pašreizējais likumprojekts nesniedz statistikā balstītus datus, kas norādītu, ka patērētāju kreditētājiem šobrīd veidojas “netipisks likvīdo līdzekļu pārpalikums”. Skaidrs, ka peļņu ietekmēja dažādi faktori, t.sk. tautsaimniecības atveseļošanās, īslaicīga pirkumu atlikšana pēc Covid-19 ierobežojumu atvieglošanas, aktīva citu kredītdevēju zīmolu popularizēšana un automobiļu cenu inflācija.[5] Šie faktori veicināja īstermiņa peļņas kāpumu, taču tie neliecina par ilgtermiņa tendenci. Tāpat arī kredīta termiņš nebanku kreditētājiem ir īsāks nekā bankām, kas nozīmē, ka tiem nav pieejami noguldītāju līdzekļi ilgtermiņā.

Aizņēmumu izmaksas. Atšķirībā no tradicionālajām bankām, kas bieži finansē savu darbību daļēji no klientu noguldījumiem, nebanku aizdevēji bieži paļaujas uz to, ka ievērojamu daļu kredītkapitāla aizņemas no tradicionālajām bankām, iegūstot līdzekļus par tirgus cenu. Tāpēc EURIBOR likmju kāpums tieši ietekmē nebanku aizdevējus, radot tiem lielākas aizņemšanās izmaksas. Šī dinamika nozīmē, ka EURIBOR likmju kāpums ne tikai nenozīmē nebanku aizdevējiem nozīmē lielāku peļņu, bet tā vietā galvenokārt veicina izmaksu bāzes palielināšanos, jo tiem jāvelta vairāk resursu, lai apkalpotu aizņemšanās izdevumus. Turpretī tradicionālās bankas, kuras lielāko daļu līdzekļu iegūst no klientu noguldījumiem, EURIBOR likmju pārmaiņas ietekmē mazāk tieši.

Kā īsa atruna minams, ka, lai gan pašreizējā likumprojekta redakcijā ir veikti daži grozījumi, kas izslēdz no likumprojekta darbības jomas nebanku kreditorus, kuri darbojas bez patērētāju kreditēšanas licences, likumprojektā joprojām ir paredzēts kredīta pakalpojumu sniedzējus nostādīt atšķirīgā tiesiskā situācijā salīdzinājumā ar citiem UIN maksātājiem. Šī atšķirīgā attieksme rada bažas par iespējamu vienlīdzīgas attieksmes principa, ko garantē Satversmes 91. pants, pārkāpumu.

Turklāt, ja anotācijā norādītie mērķi galvenokārt norāda uz fiskālajiem ieguvumiem, kas gūti no neparedzētās peļņas pieauguma EURIBOR likmes palielināšanas dēļ, kurus galvenokārt guvušas kredītiestādes, tas rada jautājumus par nebanku kreditoru iekļaušanu grozītajā likumā. Neizpratni rada arī tas, ka likumprojektā nav sniegts objektīvs un pamatots novērtējums, ņemot vērā gan īstermiņa, gan ilgtermiņa ietekmi, kas pamatotu nebanku kreditoru aplikšanu ar UIN avansu. Ja galvenie ieguvēji no paaugstinātās EURIBOR likmes ir kredītiestādes, kļūst būtiski skaidri definēt pamatojumu un mērķus nodokļa attiecināšanai arī uz nebanku kreditoriem un izvērtēt, vai šāda iekļaušana ir pamatota, ņemot vērā noteiktos mērķus.

Likumprojekta izvērtējumā vērā ņemams arī nodokļu izmaiņu potenciāls Latvijas konkurētspēju ārvalstu investīciju piesaistē. Ja Latvija ieviestu papildu nodokļu slogu nebanku aizdevējiem, tas varētu mudināt investorus meklēt alternatīvus tirgus, kuros nodokļu nosacījumi ir labvēlīgāki. Tādas valstis kā Igaunija, kuras neplāno noteikt papildu nodokļus ne bankām, ne patēriņa kredītu sniedzējiem, varētu kļūt vēl pievilcīgākas, negatīvi ietekmējot Latvijas pozīciju finanšu pakalpojumu nozarē.

Šajā sakarā atzīmējams, ka, lai gan pērn IMD Pasaules konkurētspējas centra pētījumā Latvija guva panākumus, ierindojoties 35. vietā starp 64 valstīm, šogad Latvija ir noslīdējusi uz 51. vietu, atpaliekot no Igaunijas (26. vieta) un Lietuvas (32. vieta). [6] Tas norāda, cik svarīga ir tāda nodokļu politika, kas veicina paredzamību un sekmē uzņēmējdarbību atbalstošu vidi, lai palielinātu Latvijas pievilcību investoriem un saglabātu tās konkurētspēju globālajā vidē. Nodokļu politikai ir izšķirīga nozīme valsts konkurētspējas veidošanā, jo, pieņemot lēmumu par investīciju veikšanas vietu, viens no būtiskākajiem faktoriem ir nodokļu politika, kas ir paredzama un biznesu veicinoša.

 

Autores ir Madlena Drozdova, vecākā nodokļu konsultante, Elīza Semkina, juriste, ZAB Ellex Kļaviņš

[1] Latvijas Banka, “Kredītiestāžu darbība 2023. gada 2. ceturksnī”. Pieejams: https://uzraudziba.bank.lv/wp-content/uploads/2023/09/Kreditiestazu_darbiba_Latvija_2_cet_2023.xlsx

[2] Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/467c6655-f4d0-40ad-8f18-de72dc730dcd

[3] Mainīgās procentu likmes izmanto tikai līzinga pakalpojumu sniegšanai un patērētāju kreditētāji, kuriem finansējumu nodrošina to mātes sabiedrības – kredītiestāde.

[4] Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, “Pārskats par patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2022.gadā”. Pieejams: https://www.ptac.gov.lv/lv/media/3705/download?attachment

[5] Latvijas Banka, “Finanšu Stabilitātes Pārskats 2023”, 27.lpp. Pieejams: https://datnes.latvijasbanka.lv/fsp/FSP_2023_LV.pdf

[6] IMD “World Competitiveness Ranking 2023”. Pieejams: https://www.imd.org/centers/wcc/world-competitiveness-center/rankings/world-competitiveness-ranking/2023/