Ikvienam Latvijā ir jāspēj sarunāties latviešu valodā

Ikvienam, kas Latviju sauc par savām mājām, ir jāprot sarunāties latviski. Latvijā dzīvo ne tikai cilvēki, kas ieguvuši pilsonību piedzimstot, bet arī tie, kas to ieguvuši naturalizācijas procesā. Mūsu valsti par savām mājām sauc ārvalstu studenti no dažādām Eiropas, Āzijas un arī Āfrikas valstīm. Latvijā dzīvo augsti kvalificēti sabiedrības jaunpienācēji, kuri ikdienā stiprina mūsu uzņēmumus ar savām prasmēm. Un nedrīkstam aizmirst par tiem, kuri savulaik nekļuva par Latvijas pilsoņiem, tomēr mūsu valsti uzskata par savām mājām.

Visus šos cilvēkus vieno tas, ka latviešu valoda nav viņu dzimtā valoda. Ikvienam, kurš Latviju pašlaik un turpmākos gados sauks par mājām, ir jāprot latviešu valoda, iesākumā vismaz sarunvalodas līmenī ar iespēju to apgūt teicamā līmenī iespējami ātri.

Tomēr patlaban valodas mācība ir atstāta pašplūsmā. Tā nav viena no valsts prioritātēm, līdz ar to valodas apmācībai netiek piešķirti nepieciešamie finanšu resursi, bet valodas politika atstāta tikai politiķu publisku paziņojumu retorikā.

Latviešu valodas kursi 400 cilvēkiem gadā

Premjerministra nu jau otrās valdības rīcības plāns paredz valsts valodu stiprināt, sekmējot valodas lietošanu publiskajā telpā. Pasākums paredz valodas kursu un sarunu valodas klubu īstenošanai piešķirt 4,6 miljonus eiro periodā no 2023. gada jūlija līdz 2025. gadam. Atvēlētais finansējums dos iespēju aptuveni 976 trešo valstu pilsoņiem apgūt latviešu valodu trīs gadu periodā. Tie būtu ap 400 cilvēkiem gadā, kas noteikti nav pietiekami.

Atsevišķi Ukrainas civiliedzīvotājiem 2023. gadā paredzēts piešķirt 765 tūkstošu eiro papildu finansējumu, kas sekmētu aptuveni 1000 ukraiņiem apgūt latviešu valodu.

Pašreizējie grozījumi Imigrācijas likumā paredz, ka aptuveni 25 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, lai atjaunotu uzturēšanas atļaujas būs jāpierāda valodas prasmes līmenis vismaz A2 līmenī līdz 1.septembrim. Protams, mēs varam turpināt nicināt, nosodīt un visādi citādi latviski nerunājošajiem Latvijas iedzīvotājiem likt manīt, ka viņi Latvijā nav vēlami, bet varam iet arī citu ceļu, proti, vērst valodas politiku uz rezultātu, nodrošinot, ka ikvienam ir iespēja ātri, ētri, lēti vai bezmaksas apgūt latviešu valodu iespējami ātri.

Jautājums, uz kuru mums jāatbild, ir – vai mēs vēlamies, lai ikviens Latvijā dzīvojošais prot latviešu valodu, vai tomēr vēlamies šo uzturēt par karstu politiskās retorikas jautājumu bez iespējama rezultāta?

Kā otrs uzdevums valodas politikas jomā rīcības plānā tiek minēts – attieksmes uzlabošanās pret latviešu valodas lietošanu ikdienas saziņā. Valdība paredz, ka attieksmi uzlabosim, nodrošinot kvalitatīvu literatūru un sniedzot atbalstu Latvijas Nacionālās bibliotēkas aktivitātei Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija. Tas, protams, ir apsveicami un nepieciešams, bet vai tik šaurs skatījums liek domāt, ka valsts valodas politika ir viena no valsts prioritātēm ar skaidru mērķi iespējami ātri panākt, ka ikviens Latvijā dzīvojošais spēj sarunāties latviešu valodā?

Atbalsts bibliotēkas iniciatīvai ir nepieciešams un apsveicams, bet nevaram paredzēt, ka šis kā viens no trīs primārajiem uzdevumiem valodas apmācībā sniegs nepieciešamo rezultātu, nodrošinot ikviena Latvijā dzīvojošā spēju sarunāties latviski.

Ikgadējais ziņojums Saeimā jeb debates par valodu

Trešais pasākums paredz atbildīgo ministru ikgadējo ziņojumu sniegšanu Saeimā par valsts valodas situāciju. Katru gadu 15. oktobrī, Valsts valodas dienā, Saeimā organizēs debates par latviešu valodas situāciju valstī.

Arī jauks pasākums, bet vai debates Saeimā nodrošinās vairāk nekā 25 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju spēju apgūt valodu līdz 1.septembrim, nerunājot par visiem citiem mūsu sabiedrības jaunpienācējiem, kuriem ir nepieciešams valodu apgūt.

Latviešu valodas apguvei jākļūst par prioritāti darbos, nevis plānos

Valdībai un Saeimas vairākumam nepieciešams vienoties, ka valsts valodas stiprināšana mūsu sabiedrībā ir viens no primārajiem šīs valdības uzdevumiem, to skaidri apliecinot ar pienācīgu finansējumu.

Vai politiķi ir gatavi beidzot piedalīties problēmas risināšanā, nodrošinot skaidru rezultātu mērāmu tūkstošos cilvēku, nevis pāris simtos? Pašlaik valdība rīkojas kā mazākas ietekmes NVO, nodrošinot finansējumu kursiem dažiem simtiem valodas nezinātāju gadā. Valdībai valodas apmācība jānosaka kā viens no primārajiem tās uzdevumiem, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs līdz 2026. gadam būtu apguvis latviešu valodu vismaz sarunvalodas līmenī un ikviens jaunpienācējs mūsu sabiedrībai jau laikus būtu iekļauts valodas apmācībā.

Iespējams, ir nepieciešams noteikt vienu atbildīgo institūciju par valodas mācību un valodas politiku valstī. Iepriekš minētie Kariņa valdības piedāvātie rīcības uzdevumi skar vairākas valsts pārvaldes institūcijas. Izglītības un zinātnes ministriju kā vadošo iestādi valsts valodas politikas jomā; Kultūras ministriju, kas īsteno sabiedrības integrācijas politiku; kā arī Sabiedrības integrācijas fondu kā institūciju, kas koordinē sabiedrības jaunpienāceju sociālekonomisko iekļaušanos Latvijā. Iespējams, būtu rezultatīvi vismaz uz laiku noteikt šī īpašā uzdevuma ministru, kurš ikdienā būtu atbildīgs par rezultātu – iespējami ātri nodrošināt valodas prasmes apguvi visiem Latvijā dzīvojošajiem ārvalstniekiem.

Visi vienā valodā

Ikvienam Latvijā ilgi dzīvojošajam ir jāspēj sarunāties latviešu valodā. Tas nenotiks, ja atstāsim valodas apgūšanu pašplūsmā. Pašreizējais valdībais piedāvātais plāns nodrošinās, ka tikai paši motivētākie, finansiāli nodrošinātie vai īpaši izraudzītie valodas nezinātāji tuvākajos četros gados sāks apgūt latviešu valodu. Tomēr kursiem jābūt pieejamiem ikvienam Latvijā dzīvojošajam – ārvalstu studentiem augstskolās, citiem migrantiem savos uzņēmumos, nepilsoņiem un citu valstu pilsoņiem gan par maksu, gan bezmaksas kursos visā Latvijā.

Ja vēlamies, lai ikviens Latvijā spētu sarunāties latviski, tad valsts valodas politika nevar aprobežoties ar kursu nodrošināšanu 400 cilvēkiem, atbalstu bibliotēkai un debatēm Saeimā.

 

Autors ir politiskās partijas Kustība Par! izpilddirektors un valdes loceklis