Ilustratīvs attēls
Eiropas Savienība līdz ar visām tās dalībvalstīm plāno kļūt klimatneitrāla līdz 2050. gadam. Ja Eiropas Parlamentam un Padomei izdosies vienoties par Eiropas Klimata aktu, šis mērķis kļūs arī juridiski saistošs. Taču jau tagad ambiciozo apņemšanos izjūt uzņēmumi, kuru ārvalstu partneri sāk pieprasīt CO2 neitralitāti un citu gāzu emisiju samazināšanu. Viena lieta ir samazināšana, bet kā attīrīt sirdsapziņu un apkārtējo vidi no tā, kas jau sastrādāts?
Ko tad īsti nozīmē būt klimata neitrālam 2021. gadā? Tā ir ne tikai spēja īstenot uzņēmējdarbību tā, lai neradītu nekādas pārmaiņas klimatā. Tie ir arī vērtīgi ieguvumi. Kā Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta konferencē norādīja vairāki finanšu jomas pārstāvji, bankas un investori klimatneitralitātes centienus arvien biežāk ņems vērā, vērtējot uzņēmumu kredītreitingu. Tā kā finansējums klimatneitralitātes veicināšanai nāks no Eiropas Savienības caur komercbankām un dažādiem fondiem, tie uzņēmumi, kuri cenšas mazināt savu ietekmi uz vidi, varēs pretendēt uz mazāku procentu likmi, saņemot izdevīgākus kreditēšanas nosacījumus. Līdz ar to klimatneitralitātes jautājumi kļūst aktuāli ikvienam, bet jo sevišķi uzņēmumiem, kas ir vieni no lielākajiem CO2 emitētājiem.
Uzņēmumiem ir divas iespējas: vai nu samazināt, vai kompensēt savas emisijas. Latvijā CO2 kompensēšana līdz šim nav bijis prioritārs jautājums, bet pasaulē gan tā ir jau iegājusies prakse.
Galvenokārt tie ir divi virzieni: viens ir savas ekoloģiskās pēdas mazināšana, iegādājoties zaļo elektroenerģiju parastās vietā, otrs – emisiju kompensēšana, stādot mežus, kas efektīvi piesaista CO2, – ja ne pašiem fiziski dodoties uz mežu ar lāpstu un sēklām, tad finansējot mežu stādīšanu.
Ik gadu ES meži piesaista CO2, kura apjoms ir līdzvērtīgs gandrīz desmitajai daļai no ES kopējā emitētā siltumnīcefekta gāzu apjoma. Tomēr lielākoties Eiropas uzņēmumi apmaksā koku stādīšanu attīstības valstīs. Kad pirms pāris gadiem Zviedrijā mācījos ilgtspējas vadības programmā, apmeklējām daudzus uzņēmumus, pētot tieši ilgtspējības veicināšanas instrumentus. Toreiz secināju, ka lielākā daļa projektu balstās uz jaunu mežu stādīšanu Āfrikā, Āzijā vai Dienvidamerikā. Tas, protams, ir atbalstāmi, bet to ir grūti apsekot – pārskaiti naudu, bet, vai šī nauda patiešām sasniedz mērķi un tur to koku kāds iestāda, nevar zināt.
Daudz drošāks un pārskatāmāks veids ir kompensēšanas mehānisma īstenošana Latvijā, radot jaunas piesaistes jaudas neizmantotajās lauksaimniecības zemēs. Kā sadarbībā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu Silava secinājis uzņēmums Not Hot Ennvironmental Solutions, vispiemērotākie piesaistes nolūkam ir bērzi: tie nav prasīgi, tiem nav daudz dabisko ienaidnieku, toties ir augstvērtīga koksne – pēc dažiem gadu desmitiem, kad koks pārstāj ražot skābekli, koksni var izmantot galdniecībā. Atšķirībā no kokiem, kas pēc nociršanas tiek izmantoti enerģijas ieguvei, tādējādi CO2 atkal atgriežoties apritē, bērzu piesaistītais CO2 paliek akumulēts gala produktā, piemēram, mēbelēs.
Jau krietni tālākā nākotnē ir brīdis, kad klimatneitrāls uzņēmums varēs tirgoties ar kompensētajām emisijām – pašlaik CO2 emisiju kvotas ir valsts monopols. Lai panāktu, ka Eiropā šāda sistēma darbojas, būtu jāvienojas par metodiku, kā privātuzņēmumu stādītās plantācijas izdalīt no valsts CO2 piesaistes bilances. Taču jau šodien nekas nekavē uzņēmumiem, kuri grib darīt vairāk par minimumu, dāvināt emisiju kompensāciju sadarbības partneriem, apmaksājot meža stādīšanu viņu vārdā un iegūstot krietnu riekšavu reputācijas punktu gan partneru, gan sabiedrības acīs.
Vai ir iespējams kompensēt arī uzņēmuma vēsturisko ekoloģisko nospiedumu? Jā, protams, bet apjomi ir milzīgi. Viena e-pasta nosūtīšana rada 35 gramus, bet katrs cilvēks ik gadu – apmēram 25–30 tonnas CO2 izmešu. Var tikai uzslavēt uzņēmumus, kuri cenšas kompensēt arī pagātnes emisijas, tomēr primāri jāskatās uz šodienu un rītdienu, domājot, kā samazināt savas emisijas nākotnē. Piesaistes jauda nav bezgalīga – mums nav neizsmeļamu zemes platību un bezgalīgi daudz koku stādu. Tāpēc katram uzņēmumam jāmaina domāšana, lai pārskatāmā nākotnē – trīs, piecu, desmit gadu laikā – nonāktu līdz klimatneitralitātei. Finansējums meža stādīšanai nedrīkst kļūt par indulgenci, tā teikt, grēki izpirkti un varam atkal dzīvot tālāk pa vecam. Uzņēmumam reāli jāiesaistās un jānes nasta, ko tas rada apkārtējai videi. Tāpēc ir jāmaina domāšana, lai samazinātu savas emisijas un apzinātos vides piesārņojumu kā visaptverošu ciklu, kurā nevar vienu atsevišķu solīti izraut no konteksta.
