Bērni ir mūsu nākotne – tam, domāju, piekrīt visi. Par to daudz runājam, bet vai arī darām? Protam “atskaitīties” par nobruģētām pilsētas ielām un jaunuzceltām ražotnēm, bet vai protam izmērīt atdevi investīcijām bērnos un pierādīt nodokļu maksātājiem un vēlētājiem, ka esam rīkojušies kā atbildīgi saimnieki? Šie ieguldījumi nav tik ērti un taustāmi parādāmi kā infrastruktūras uzlabojumi.
Kāpēc mani tas satrauc? Jo, nodrošinot ģimenes, mēs nodrošinām ekonomiku. Šodienas ģeopolitiskajos apstākļos vairāk nekā jebkad ir svarīgi, lai mums augtu kritiski domājoša, radoša un drosmīga jaunā paaudze. Finansējuma pieejamība noteikti ne vienmēr ir problēma – redzam, ka Eiropas Atveseļošanas fonds sniedz lieliskas iespējas pievērsties šai jomai, tomēr pagaidām esam apstājušies pie tā, ka primāri ieguldīsim infrastruktūrā. Vai atkal vēlamies tikai atķeksēt, ka esam īstermiņā izpildījuši Eiropas Savienības uzstādītos mērķus? Mums šis finansējums būtu jāizmanto mērķtiecīgāk, ieguldot sabiedrības ilgtspējā – piemēram, investējot bērnos. Tā mēs varētu sasniegt pat 13% atdevi, jo cilvēki ir būtiskākais resurss, kurā vērts ieguldīt.
Ne tikai ekonomiski, bet arī intelektuāli esam vairāk sasnieguši valstīs, kur bērniem jau no agrīna vecuma pieejami profesionāli izglītības un aprūpes pakalpojumi. Diemžēl pagaidām Latvija šajos rādītājos lielākoties atrodama apakšā – ja valstīs, kas ir augšgalā, bērnu iesaiste agrīnā pirmsskolas izglītībā var sasniegt pat 70%, tad Latvijā tā ir ap 20%.
Atdeve no ieguldījumiem var sasniegt 7 – 13% uz vienu bērnu
ASV Čikāgas Universitātes ekonomikas profesors Džeimss Hekmans (James J. Heckman) pētījis cilvēku potenciāla ekonomiskos aspektus, lai saprastu ieguvumus agrīnām investīcijām bērnos. Pētījumi iesākti pagājušā gadsimta 60. – 70. gados un veikti vairāku paaudžu garumā. Tas dod iespēju vērtēt un mērīt ne tikai vienas paaudzes sasniegumus, bet arī viņu bērnu un mazbērnu veiksmes un izaugsmi.
Savos pētījumos Dž. Hekmans pierāda, ka atdeve no šādiem ieguldījumiem ir reāli aprēķināma un tā var sasniegt pat 7 – 13% gadā uz vienu bērnu. Tā, piemēram, Abecedarian/CARE programmā profesors pētīja investīcijas bērnos no dzimšanas līdz piecu gadu vecumam un sekoja līdzi viņu attīstībai arī pieaugušo dzīvē. Visaugstākā atdeve investīcijām ir tad, ja tās sāk veikt no dzimšanas – šādos gadījumos tā var sasniegt pat 13% par katru investēto dolāru bērnos, kuriem citādi nebūtu bijusi iespēja saņemt augstas kvalitātes aprūpi un izglītību.
OECD valstīs esam ļoti dažādi – iesaiste no 10% līdz 70%
OECD 2016. gada apkopojums par valstu ieguldījumiem bērnu agrīnā izglītībā uzrāda būtiskas atšķirības. Vidēji šajās valstīs vienam no trīs bērniem līdz trīs gadu vecumam pieejama izglītība un aprūpe. Islandē un Dānijā tie ir seši no desmit bērniem, savukārt Čehijā un Slovākijā – mazāk nekā viens no 20 bērniem. Kā jau minēju, Latvijā šis rādītājs ir aptuveni 20%, kamēr veiksmīgākajās valstīs iesaiste ir ap 70%.
Dānija, Islande un Zviedrija būtiski izceļas arī ar to, ka spēj nodrošināt augstu iesaisti agrīnajā bērnu aprūpē vienlīdzīgi gan turīgām, gan zemāku ienākumu ģimenēm. Piemēram, Dānijā pašvaldībām ir pienākums sniegt šos pakalpojumus no pusgada vecuma, bet Zviedrijā mazulim no gada vecuma pieejamas 15 stundas nedēļā izglītības iestādē.
Agrīnā aprūpe un izglītība, protams, ir būtiska ģimenes izmaksa – pēc OECD datiem tā var sasniegt no 10% ģimenes budžeta līdz pat 40% budžeta mazāk nodrošinātās ģimenēs. Lai veicinātu vienlīdzīgu pieeju, valstīm jānodrošina, ka šīs izmaksas ir samazinātas līdz minimumam, īpaši ģimenēm ar zemiem ienākumiem.
Novērst būtiskus nākotnes izdevumus
Mēs kā banka vēlamies redzēt izglītotu, attīstītu sabiedrību. Šodienas bērni ir mūsu nākotnes klienti – ja viņi būs zinoši, turīgi, radoši un ambiciozi, tas radīs pievienoto vērtību mums visiem, mazināsim deficītu un stiprināsim ekonomiku.
Saskaņā ar Dž. Hekmana un citiem pētījumiem agrīnas investīcijas bērnu attīstībā dod ieguvumu gan pašiem bērniem, gan pieaugušo sabiedrībai un ekonomikai. Bērni, kuri saņēmuši kvalitatīvu izglītību agrīnā vecumā, būs daudz veiksmīgāki skolas sekmēs, būs radoši, apveltīti ar izzināšanas un pētniecības prasmēm, gribu darboties. Šo bērnu mentālā veselība un emocionālā inteliģence būs augstāka. Bērni mazāk slimos un mazāk izmantos veselības aprūpi – varēsim ekonomēt uz nevajadzīgiem izdevumiem veselības jomā. Ja šādu izglītību vienlīdz labi nodrošināsim arī ģimenēm ar zemiem ienākumiem un ģimenēm ar nelabvēlīgiem apstākļiem, varēsim mazāk ieguldīt koriģējošo institūciju darbā.
Agrīnas investīcijas bērnos dod būtisku pienesumu arī pieaugušo sabiedrībai. Ja aprūpes un izglītības iestādes ir pieejamas, vecāki var atgriezties darbā un ekonomiskajā apritē. Ja šādas iespējas nav, vecāki var zaudēt darbu, savu kvalifikāciju, atteikties no karjeras izaugsmes, neturpināt izglītoties.
Praktiski soļi jeb sāc ar sevi – savā pašvaldībā, savā uzņēmumā
Investīcijas bērnos nav kaut kas tāls un centralizēts, par ko atbild tikai valsts vai Eiropas Savienība. Sākot ar pavisam praktiskām lietām, varam šo jomu atbalstīt – gan pašvaldībās, gan mazos un lielos uzņēmumos. Kāpēc Latvijai pagaidām nesokas labi? Manuprāt, jārunā par diviem faktoriem.
Pirmkārt, šie pakalpojumi nav pieejami. Mūsu bērniem ir jābūt vienlīdzīgām iespējām pavadīt laiku aprūpes un izglītības iestādēs, neatkarīgi no vecāku ienākumu līmeņa. 2017. gadā Vidzemes Augstskolas pētnieces analizēja situāciju Vidzemē – cik daudz laika bērni līdz trīs gadiem nedēļā pavada dienas aprūpes centros. Latvijā tie bija tikai aptuveni 16%, Igaunijā – 19%, Lietuvā – 10%. Dānijā šis rādītājs bija aptuveni 68%, savukārt Eiropas Savienībā vidēji – 14%. Tas nozīmē, ka pie mums valstij un pašvaldībām sazobē ar privāto sektoru ir aktīvāk jādomā, kā nodrošināt pakalpojumu bērniem līdz trīs gadu vecumam.
Bērnudārzs standarta izpratnē ne vienmēr ir vienīgais risinājums. Iespējams, tie ir citi formāti – varbūt dažas stundas dienā, kad vecākiem ir iespēja nodot bērnu profesionāļu rokās, var risināt sadarbībā ar NVO sektoru un citām organizācijām.
Otrkārt, pastāv zināmi aizspriedumi – mūsu jaunie vecāki nereti uzskata, ka pietiekamu izglītību saviem bērniem līdz pat skolas vecumam viņi var sniegt paši, tomēr tas ir maldīgi. Ir nepieciešami profesionāli skolotāji un bērnu kopā būšana tieši pirmajos dzīves gados. Mums jāsaprot, ka prasmes rada jaunas prasmes, īpaši, ja runājam par bērniem, kuri aug sociāli neaktīvās, izolētās ģimenēs. Ja sniedzam atbalstu un iespējas pietiekami agrā vecumā, bērni attīstīs iemaņas un spēs sasniegt vairāk.
Būtiska ir arī darba devēju loma – viņiem ir jāveicina vecāku izglītības un darba iespējas. Īpaši jāpadomā par jaunajiem vecākiem, dodot iespēju strādāt nepilna laika darbu, elastīgi to plānot, veikt pienākumus attālināti – arī no citas pilsētas vai valsts, ja nepieciešams. Jādomā par motivācijas programmām strādājošajiem vecākiem – tās var būt papildu brīvdienas vai citi ieguvumi.
Esmu pārliecināta, ka ieguldījums cilvēkkapitālā ir ar visaugstāko atdevi, ja to veicam kvalitatīvi, laikus un profesionāli. Šis ieguldījums ir tikai ar augšupejošu vektoru un nākotnē kļūs arvien ienesīgāks – katra nākamā izglītotā paaudze vairāk rūpēsies par saviem bērniem un viņu izglītību, katra nākamā paaudze būs pieredzējusi labu izglītību un tāpēc apzināsies tās vērtību un nepieciešamību saviem bērniem. Tāpat katrs bērns, kurš būs ieguvis labu izglītību, dos reālu pienesumu ekonomikai un kopējai sabiedrības attīstībai.
Pagaidām nav neviena komentāra