Kas kavē lēmumu par labu pirmajam, otrajam vai trešajam bērnam?

Šā gada deviņos mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits, pirmo reizi zem 10 000. Kopš 2016. gada kopējais dzimstības kritums sasniedzis 40%, kas zināmā mērā “atrisinājis” arī rindu jautājumu pirmsskolā. Jau tagad vietu trūkums pirmsskolās ir tikai Pierīgā un Rīgas centrā, bet vairākās apkaimēs pašvaldību pirmsskolās ir grūtības nokomplektēt grupas. Tajā pašā laikā valsts turpina “ieguldīt betonā”, nevis cilvēkos, aizmirstot, ka demogrāfijas sekmēšanai ir svarīgi uzlabot to ģimeņu dzīves apstākļus, kurās jau pašlaik ir bērni. Kā varam sagaidīt, ka aizvien vairāk ģimeņu lems par labu bērna ienākšanai, ja nerūpējamies par jau esošajiem?

Šķiltavas speciālizlaidums: Demogrāfija

Ceļā uz sabiedrību, kur puiši ar protēzēm ir supervaroņi

Atklājot Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sociālo iniciatīvu Izdevīgie ceļojumi, kur viena no tēmām ir invaliditātes izraisītas diskriminācijas mazināšana, mums jautāja, vai un kā ir mainījusies Latvijas sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Ar Rihardu to pārrunājot, vienojāmies, ka pēdējo 10 gadu laikā noteikti ir redzamas pozitīvas tendences. Ejot pa ielu, apkārtējo skatieni nav tik uzkrītoši, un šķiet, ka cilvēki kopumā ir pieraduši redzēt kādu, kuram vajadzīgi palīglīdzekļi vai ir citas īpašas vajadzības. Ja Rihards savulaik Baldonē skolā bija pirmais un vienīgais bērns ar invaliditāti, tagad tas nav nekas ārkārtējs, un bērni vispār to uztver un pieņem ļoti viegli, ja ar viņiem par to runā.

Sabiedrībā jānormalizē bērna ienākšana ģimenē dažādos veidos

Adopcija ir sarežģīts un emocionāli sensitīvs temats, kas prasa atbildīgu pieeju no vecākiem attiecībā uz atklātību ne tikai pret bērnu, bet arī paplašināto ģimeni un sabiedrību. Bieži vien par adopcijas slēpšanas iemesliem kļūst pašu vecāku emocionālās traumas un sabiedrības spiediens. Adoptētājiem var būt grūti dalīties ar adopcijas faktu un savu pieredzi, jo viņi jūtas nedroši par citu cilvēku reakcijām. Tomēr ir svarīgi runāt par adopciju kā par iespēju, nevis nepiepildītu sapni, būt godīgiem pret sevi un bērnu, palīdzot viņam pārvarēt emocijas, kas ar adopciju saistītas, esot blakus šeit un tagad.

Nepilngadīgi, nepavadīti, nevajadzīgi?

Viena no sabiedrības un valsts brieduma mērauklām ir tās spēja sniegt nodrošinājumu visievainojamākajiem. 2021. gada vasarā pie Eiropas Savienības-Baltkrievijas robežas strauji pieauga robežšķērsotāju skaits, kuru starpā bija arī nepilngadīgi bērni un jaunieši, kas bēgļu gaitās devušies bez pieaugušo pavadības. Pēdējo trīs gadu laikā šī situācija nav būtiski mainījusies, un tas ir izgaismojis fundamentālas problēmas nepilngadīgu personu uzņemšanā. Nepavadīto bērnu bailes no deportācijas, ilgstošo neziņu par to, kas viņus sagaida, un neskaidro pieeju sociālajam atbalstam pastiprina maldīgi un slēpti ekspluatatīvi solījumi no pārvadātājiem – organizētās noziedzības dalībniekiem, kuru redzeslokā visbiežāk nonāk šie jaunie cilvēki.

Adoptētā bērna saknes: Kāpēc ir svarīgi atklāt bērna identitātes stāstu?

Adopcija ir skaists un cēls lēmums, kas nozīmē ne tikai kļūt par bērna ģimeni un sniegt viņam mājas, bet arī pieņemt bērna pagātni un izcelsmi. Taču adopcijas ceļā neizbēgami rodas jautājums, kuru katram adoptētājam vajadzētu uzdot sev – vai esmu gatavs būt par atbalstu un iedrošinājumu bērnam, pieņemot viņa izcelsmi, vai arī gribu, lai bērns primāri piepildītu manas personīgās ilgas kļūt par vecāku? Atbilde uz šo jautājumu palīdz saprast, kāpēc ir tik nozīmīgi bērnam atklāt viņa identitātes stāstu.