Trīs desmitgades ilgstošā Latvijas iedzīvotāju skaita nemitīga samazināšanās, pērn noslīdot pat zem 1950. gada jeb pēckara laika rādītājiem, beidzot likusi valdībai sarosīties un izvirzīt ģimenes atbalsta jautājumus par vienu no gada prioritātēm.
Šoruden skolas gaitas sāks gandrīz 20 000 pirmklasnieku. Ikviens no viņiem sper soli jaunā, vēl neatklātā pasaulē.
Saeimā noris diskusijas, vai pamatskolas vecuma bērniem atļaut mācīties tālmācībā. Kamēr politikas veidotāji norāda uz eksāmenu rezultātiem, uzmanība jāpievērš arī bērnu fiziskajai un mentālajai veselībai.
Lai gan viena no valdības prioritātēm ir atrast risinājumu, lai bērnudārzos var atstāt arī mazuļus no viena gada vecuma, šai idejai ir arī daudz oponentu. Svarīgi saprast, ka iespēja apmeklēt pirmsskolu jau no viena gada vecumu palīdzētu virknei ģimeņu, tomēr vienlaikus nebūs tā, ka visi vecāki pēkšņi vēlēsies, lai bērns sāk apmeklēt pirmsskolu tik agri. Šādai iespējai noteikti ir jābūt un katra ģimene var pati izvēlēties, kurā brīdī sākt pirmsskolas gaitas, ņemot vērā bērna individuālās vajadzības.
Ikdienā lasot par tādām tēmām kā kibermobings jeb emocionāla pazemošana internetā, vardarbīga satura izplatīšanās interneta vidē, pieaugušo vēlme savtīgos nolūkos veidot nedabīgu emocionālu saikni ar nepilngadīgu bērnu vai jaunieti un citām nebūšanām, neviļus var rasties jautājums: “Vai tas patiešām tagad ir normāli?”
Latvijā dzimstības samazināšanās ir bijusi problēma jau kopš neatkarības oficiālās atjaunošanas, vienlaikus tieši pēdējos gados šie rādītāji būtiski pasliktinās – bērnu skaits uz sievieti jeb total fertility rate 2022.gadā Latvijā ir 1,47, 2023.gadā - 1,36 un 2024.gadā - 1,24. Tas parāda, ka esošā demogrāfijas politika valstī, ja tāda ir, nestrādā un ir nepieciešama pilnīgi cita, atšķirīga pieeja un atšķirīgi risinājumi, ja vēlamies iegūt pilnīgi citus rezultātus. Mani piedāvājumi, kā to risināt – zemāk.
Mūsu valstī ikvienu cilvēku iespējams nesodīti apmelot, nogānīt, pazemot, apsaukāt, pret viņu var īstenot sociālu mobingu, pieturoties pie tādas komunikācijas, ka šis cilvēks ir kādas iestādes vai uzņēmuma darbinieks, jo, gānot organizāciju – juridisku personu, cieš arī tās sastāvs.
Šā gada deviņos mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits, pirmo reizi zem 10 000. Kopš 2016. gada kopējais dzimstības kritums sasniedzis 40%, kas zināmā mērā “atrisinājis” arī rindu jautājumu pirmsskolā. Jau tagad vietu trūkums pirmsskolās ir tikai Pierīgā un Rīgas centrā, bet vairākās apkaimēs pašvaldību pirmsskolās ir grūtības nokomplektēt grupas. Tajā pašā laikā valsts turpina “ieguldīt betonā”, nevis cilvēkos, aizmirstot, ka demogrāfijas sekmēšanai ir svarīgi uzlabot to ģimeņu dzīves apstākļus, kurās jau pašlaik ir bērni. Kā varam sagaidīt, ka aizvien vairāk ģimeņu lems par labu bērna ienākšanai, ja nerūpējamies par jau esošajiem?
Atklājot Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sociālo iniciatīvu Izdevīgie ceļojumi, kur viena no tēmām ir invaliditātes izraisītas diskriminācijas mazināšana, mums jautāja, vai un kā ir mainījusies Latvijas sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Ar Rihardu to pārrunājot, vienojāmies, ka pēdējo 10 gadu laikā noteikti ir redzamas pozitīvas tendences. Ejot pa ielu, apkārtējo skatieni nav tik uzkrītoši, un šķiet, ka cilvēki kopumā ir pieraduši redzēt kādu, kuram vajadzīgi palīglīdzekļi vai ir citas īpašas vajadzības. Ja Rihards savulaik Baldonē skolā bija pirmais un vienīgais bērns ar invaliditāti, tagad tas nav nekas ārkārtējs, un bērni vispār to uztver un pieņem ļoti viegli, ja ar viņiem par to runā.
Adopcija ir sarežģīts un emocionāli sensitīvs temats, kas prasa atbildīgu pieeju no vecākiem attiecībā uz atklātību ne tikai pret bērnu, bet arī paplašināto ģimeni un sabiedrību. Bieži vien par adopcijas slēpšanas iemesliem kļūst pašu vecāku emocionālās traumas un sabiedrības spiediens. Adoptētājiem var būt grūti dalīties ar adopcijas faktu un savu pieredzi, jo viņi jūtas nedroši par citu cilvēku reakcijām. Tomēr ir svarīgi runāt par adopciju kā par iespēju, nevis nepiepildītu sapni, būt godīgiem pret sevi un bērnu, palīdzot viņam pārvarēt emocijas, kas ar adopciju saistītas, esot blakus šeit un tagad.
Viena no sabiedrības un valsts brieduma mērauklām ir tās spēja sniegt nodrošinājumu visievainojamākajiem. 2021. gada vasarā pie Eiropas Savienības-Baltkrievijas robežas strauji pieauga robežšķērsotāju skaits, kuru starpā bija arī nepilngadīgi bērni un jaunieši, kas bēgļu gaitās devušies bez pieaugušo pavadības. Pēdējo trīs gadu laikā šī situācija nav būtiski mainījusies, un tas ir izgaismojis fundamentālas problēmas nepilngadīgu personu uzņemšanā. Nepavadīto bērnu bailes no deportācijas, ilgstošo neziņu par to, kas viņus sagaida, un neskaidro pieeju sociālajam atbalstam pastiprina maldīgi un slēpti ekspluatatīvi solījumi no pārvadātājiem – organizētās noziedzības dalībniekiem, kuru redzeslokā visbiežāk nonāk šie jaunie cilvēki.
Ja vēl neesi reģistrējies, ir.lv reģistrējies šeit vai ienāc spiežot uz sociālo mediju ikonām zemāk.
Aizmirsi paroli?
Ja jau esi reģistrējies, pievienojies šeit.
Piekrītu Pakalpojumu sniegšanas noteikumiem un Privātuma politikai
Piekrītu saņemt izdevniecības jaunumus un satura vēstkopas.
Uz Jūsu norādīto e-pasta adresi %email%, tika nosūtīts apstiprinājuma kods.
Ievadiet kodu
Lūdzi ievadiet saņemto kodu, lai apstiprinātu e-pasta adresi.Mirkli pacietības, lūdzu. Visbiežāk šis kods jums atnāks uz e-pastu uzreiz, tomēr var būt gadījumi, kad tas aizņem vairākas minūtes.
Lūdzu pārbaudiet e-pastu un pārliecinieties, ka ierakstījāt kodu pareizi.Nepieciešamības gadījumā pieprasiet jaunu kodu.
Kļūda. Mēģinat vēlreiz.
Paroles maiņa sekmīga!
