Latvija sasniegs savu potenciālu tikai tad, ja nepazaudēs nevienu bērnu

Investēt bērnos – gudrākais, ko varam darīt, lai Latvijai nodrošinātu ilgtermiņa attīstību. Tāpēc valsts līmenī sistemātiski jāseko līdzi šķēršļiem bērna izaugsmei, lai laikus sniegtu nepieciešamo atbalstu. Mēs – fonda PLECS inovāciju vienība – kopā ar Labklājības ministriju un citiem sadarbības partneriem esam radījuši šādas praktiskas digitālas sistēmas konceptuālo prototipu. Sistēmas centrā ir bērns un bērna vajadzības. Sistēmas mērķis ir panākt, lai esošās piecas jomās – izglītība, veselība, labklājība, tieslietas, iekšlietas – strādā kā vienota bērnu labbūtības sistēma. Kopā ar atbildīgajām ministrijām un praktiķiem esam uzņēmušies atbildību līdz nākamā gada vasarai rast atbildes uz ilgstoši neatrisinātajiem jautājumiem par sistēmas dalībnieku lomu un atbildību sadalījumu, lai jau 2025. gadā sistēma var atbalstīt katru bērnu un ģimeni Latvijā.

Svarīgākais Latvijas ilgtermiņa attīstības priekšnoteikums ir mūsu bērni – cik viņi būs zinoši, radoši, veseli, drosmīgi un pārliecināti par sevi. Tā kā Latvija ir maza valsts ar negatīvu demogrāfisko tendenci, katra bērna neizmantotais potenciāls arvien vairāk būs jūtams mūsu attīstības rādītājos. Bet mums šobrīd nav pietiekami efektīvas bērnu politikas un praktisku darba instrumentu, kas ļautu mērķtiecīgi rūpēties, lai katram bērnam Latvijā ir iespēja realizēt savu potenciālu.

Efektīvi problēmas var risināt tikai agrīni

Pašlaik daudzi bērni un jaunieši faktiski tiek “norakstīti”, jo viņu problēmas tiek pamanītas pārāk vēlu, kad tās jau ir grūti un dārgi risināmas – piemēram, vairāk nekā 3000 bērnu, kuri skolā tiek atstāti uz otru gadu, 1100 bērnu, kuri neturpina mācības pēc 9.klases, 10% 15 gadus veco, kuru lasītprasme nesasniedz viņu vecumam atbilstošo līmeni, 1600 bērnu, kuri ilgstoši kavē skolu, bērni un jaunieši, kuri ir atkarīgi no vielu lietošanas, jaunieši cietumos utt.

Katra ielaistā problēma ir kā nesekmīga atzīme Latvijas bērnu izaugsmes atbalsta sistēmai, jo šīs ir sekas, kuru pazīmes un riska faktorus būtu bijis iespējams pamanīt un risināt daudz ātrāk un efektīvāk. Piemēram, citās valstīs jau agrīni, sākot ar bērnudārza vecuma un skolas pirmajiem gadiem, ieviesti dažādi skrīninga instrumenti, kas ļauj novērtēt bērna attīstību un sekot būtiskāko prasmju, īpaši lasītprasmes, attīstībai. Agrīni nepamanītās un nerisinātās bērna attīstības, izaugsmes un sociālās vajadzības viņa dzīves laikā arvien vairāk paplašina plaisu starp bērna faktisko realitāti un potenciālu, kādu viņš būtu varējis sasniegt.

Domājot par bērna vajadzībām, nedrīkst aizmirst par atbalstu, kas nepieciešams arī vecākiem – īpaši tiem, kuri paši cietuši no vardarbības, auguši bērnunamā vai bijuši ieslodzījumā.  «Ja mēs spētu ieraudzīt jauno ģimeņu vajadzības, pagātnes traumas un spētu panākt, ka katrai ģimenei ir vecāku prasmju atbalsts, jauniešu cietumi vairs nebūtu vajadzīgi,» saka Mihails Papsujēvičs, Valsts Probācijas dienesta vadītājs.

Izstrādāts praktisks bērnu izaugsmes monitoringa sistēmas prototips

Mēs uzskatām, ka ir pēdējais laiks Latvijā tāpat kā citās valstīs ieviest praktisku izaugsmes riska faktoru monitoringā balstītu atbalsta sistēmu, jo ir zinātniski pierādīts, ka visefektīvāk atbalstīt bērnu un ģimeni var tieši agrīni. Pašlaik bērna izaugsmes vajadzību pamanīšana un risināšana lielā mērā ir atstāta uz vecāku pleciem, kuri tiek mētāti starp institūcijām un iestādēm. Turpretim valsts līmeņa efektīvai bērnu izaugsmes atbalsta sistēmai būtu jādarbojas kā “paplašinātajai ģimenei”, kas neatstāj bērna izaugsmes vajadzību pamanīšanu  nejaušības ziņā.

Mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas ļauj praktiski saslēgt kopā visus sistēmas spēlētājus – skolas, ģimenes ārstus, pašvaldību sociālos dienestus, policiju utt. –, lai tie varētu sekot līdzi Latvijas 359 000 bērnu izaugsmes ceļam un sniegtu atbalstu, kad nepieciešams. Tāpēc Labklājības ministrijas uzdevumā, sadarbojoties ar dažādu nozaru ministriju un iestāžu pārstāvjiem, esam izveidojuši un ar lietotājiem pārbaudījuši tieši šādas praktiski lietojamas, digitālas sistēmas konceptuālo prototipu, lai parādītu, kādai šādai sistēmai būtu jāizskatās praksē.

Bet virzīto pārmaiņu pamatā ir daudz lielāka vīzija par to, kā būtu jāstrādā bērnu politikai Latvijā. Kā savā uzrunā Saeimai uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits, 21. gadsimta pasaulei neatbilst 19. gadsimta valsts pārvaldes sistēma, kurā katrai ministrijai ir nodalītas jomu atbildības. It īpaši demogrāfijas un ģimeņu politikai šobrīd trūkst efektīvas pārnozaru pārvaldības, bet vissvarīgākais – politiski atbildīgas vadības, kam šī politika prioritātes ziņā ir pirmā, nevis kaut kādā piektā vai desmitā vietā. Tāpēc bērnu un ģimeņu atbalstā – gan katra bērna atbalstā, gan pašvaldību un valsts līmenī – mēs vēlamies Latvijā redzēt nevis piecas atsevišķas jomas (izglītību, veselību, labklājību, tieslietas, iekšlietas), bet vienu bērnu labbūtības sistēmu, kurā visi iesaistītie par bērnu vajadzībām runātu vienā valodā, skatītos uz vajadzību kopumu, nevis tikai izejot no savas jomas kompetences, un kurā katrai pusei būtu skaidra izpratne par savu lomu kopējā bērna atbalstā.

Ātri pieejami un uzticami dati par bērnu vajadzībām pašvaldību un valsts līmenī ļaus arī gudrāk izvērtēt, kā ieguldīt mūsu ierobežotos līdzekļus, fokusējoties uz agrīnu problēmu risināšanu. Sistēmai 5 minūšu laikā būtu jāsniedz atbildes uz tādiem jautājumiem: cik daudz bērnu divu gadu vecumā ir potenciālas attīstības problēmas? Cik daudz bērnu, uzsākot skolas gaitas, ir nepietiekami attīstīta lasītprasme, kas apgrūtinās viņu spēju mācīties? Cik daudz bērnu jau agrīni pamanāmas uzvedības un emociju pašregulāciju grūtības? Kuriem bērniem te un tagad sistēmai prioritārā kārtībā jāpalīdz, lai neradītu sekas bērnu nākotnei?

Būtiski uzsvērt, ka šīs jaunās sistēmas ieceres nerodas tukšā vietā, bet gan kā nākamais attīstības lēciens vairāk nekā pirms 10 gadiem izveidotajai Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmai, kura diemžēl nav sasniegusi tās izveides mērķis – veicināt sadarbību dažādo bērnu tiesību aizsardzības institūciju starpā un palīdzētu atklāt sistēmas vājos posmus.

Līdz nākamajai vasarai kopā ar citiem praktiķiem – valsts un nevalstiskajām organizācijām, kuru ikdienas darbs ir bērnu un ģimeņu atbalsts, un politikas veidotājiem dažādās ministrijās – esam uzņēmušies atbildību veikt visus nepieciešamos priekšdarbus, lai konceptuālais prototips ieraudzītu konkrētas sistēmas aprises. It īpaši jāgūst skaidras atbildes uz daudziem ilgstoši neatbildētiem jautājumiem – kā tieši jāsadarbojas dažādām iestādēm, kāda ir būtiskākā informācija, ar kuru tām jāapmainās, kas ir “gadījuma vadītājs” dažādās situācijās, kāda ir vienotā risku izvērtēšanas pieeja utt.

Lasīt izstrādāto pētījumu