Rauls Eametss. Publicitātes foto
Latvijas ekonomikas izaugsme ir lēna, joprojām atpaliekot no Lietuvas, turklāt ārējie riski pieaug – Vācijas un Polijas bremzēšanās, parādu kāpums eirozonā un iespējamā ASV recesija rada spiedienu 2026. gadā pārskatīt Latvijas eksporta prioritātes, nodokļu politiku un investīciju virzienus.
Vispirms apskatīsim, kā Latvijā veicies šogad. Centrālās statistikas pārvalde novembra beigās ziņoja, ka IKP izaugsmes temps trešajā ceturksnī pieaudzis līdz 2,5 %. Salīdzinājumā ar otro ceturksni tas palielinājies par 0,6 %. Dati rāda, ka, salīdzinot ar 2024. gada trešo ceturksni, lielāko pienesumu devusi tieši būvniecība (9,0 %), apstrādes rūpniecība (7,3 %) un izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozare (4,9 %).
Tikmēr Eiropas Centrālās bankas novērtējums ir nedaudz pieticīgāks, proti, pēc viņu datiem, šā gada trešajā ceturksnī Latvijas ekonomikas izaugsme bijusi 1,8 %, kas tik un tā ir mazliet straujāka nekā eirozonā vidēji – 1,4 % – un ievērojami straujāka nekā Igaunijā – 0,9 %. Protams, tas ir pozitīvi – jo īpaši pēc 2024. gadā piedzīvotās stagnācijas. Tomēr Latvija savā izaugsmē aizvien atpaliek no Lietuvas, kur IKP pieaudzis par 2,1 %.
Lietuvas ekonomika pēdējos gados darbojusies labāk nekā pārējās Baltijas valstīs. Kāpēc tā, un ko kaimiņi var mācīties no Lietuvas? No vienas puses – jāņem vērā, ka, piemēram, Igaunijas gadījumā inflācija varētu būt pārvērtēta, tāpēc, skatoties uz cenu līmeni, ekonomikas izaugsme varētu šķist zemāka, nekā tā ir patiesībā. Taču ir daudz citu aspektu, kas nenoliedzami ļāvuši Lietuvas ekonomikai augt.
Pirmkārt, jāņem vērā atšķirības pieprasījumā. Lietuvas eksporta tirgus ir vairāk izkliedēts, ciešāk saistīts ar Centrāleiropu, un viņu svarīgākie eksporta galamērķi ir Latvija, Polija, Vācija un Nīderlande, bet pakalpojumu tirgū lielu lomu ieņem arī Francija. Savukārt Igaunijai nozīmīgākas ir Ziemeļvalstis, tostarp Somija, kam seko Zviedrija un Latvija. Tikmēr Latvijas eksports galvenokārt vērsts uz Baltiju un Vāciju. Centrāleiropas valstu ekonomikai pēdējos gados ir gājis labāk nekā Ziemeļvalstu vai Baltijas ekonomikai, turklāt Lietuva labi izmantojusi arī savu atrašanās vietu, piedāvājot transporta pakalpojumus.
Otrkārt, Lietuvai ir daudzveidīgāka ekonomiskā struktūra un vairāk lielo uzņēmumu nekā Latvijai vai Igaunijai. Lai gan Lietuvas pakalpojumu eksports nav tik ļoti vērsts uz zinātni kā Igaunijai, tā apjoms ir daudz lielāks, nodrošinot ievērojamu pievienoto vērtību un apgrozījumu.
Treškārt, Lietuva Baltijas valstu kontekstā izceļas ar augstu ražīgumu un daudzpusīgu ekonomikas struktūru, kurā līdzās spēcīgai ķīmijas un naftas rūpniecībai nozīmīgu lomu ieņem arī informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pakalpojumi. Šajā ziņā spēcīga ir arī Igaunija – ar lielākajām investīcijām pētniecībā un attīstībā, īpaši koncentrējoties uz jaunuzņēmumu atbalstu – jo sevišķi zinātniski ietilpīgo tehnoloģiju jeb “deep tech” nozarē. Arī Latvijā būtu nepieciešams mērķtiecīgāk un lielākos apjomos atbalstīt jaunuzņēmumus, īpaši informācijas tehnoloģiju jomā, kur potenciāls ir ļoti augsts.
Ceturtkārt, Lietuva krietni drosmīgāk par saviem kaimiņiem eksperimentējusi ar nodokļu politiku – pateicoties apjomīgiem valdības ieguldījumiem, iedzīvotāji var saņemt nodokļu atvieglojumus, kā arī veikti citi uzlabojumi. Veiksmīgi izmantoti arī Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi, radot spēcīgu tehnoloģisko bāzi apstrādes uzņēmumiem. Domāju, katrā no šiem aspektiem gan Latvija, gan Igaunija var ieraudzīt veidu, kā ņemt labu piemēru no dienvidu kaimiņiem.
Tāpat ekonomikas izaugsmi nenoliedzami ietekmē arī darbaspēks un tā izmaksas. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pērn, salīdzinot ar 2023. gadu, darbaspēka izmaksas Latvijā pieauga par 8,3 %. Tomēr Latvijas rādītājs joprojām ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā – pēc “Eurostat” datiem 2024. gadā darbaspēka izmaksas Latvijā bija 15,1 eiro stundā. Salīdzinājumam: Lietuvā tie bija 16,3 eiro, bet Igaunijā – 19,6 eiro stundā.
Pats par sevi algu pieaugums nav problēma, ja līdz ar to aug arī darba ražīgums. Uzņēmumi Baltijā centušies pielāgoties spiedienam, pilnveidojot produktus un pakalpojumus, kā arī samazinot darbinieku skaitu, ieguldot automatizācijā un digitalizācijā, tomēr apstrādes rūpniecībā Igaunijas agrākais ražīguma pārsvars pār Lietuvu ir sarucis, un patlaban abu valstu ražīguma līmenis ir līdzīgs. Savukārt Latvija šobrīd iet nopakaļ.
Kas Latviju sagaida nākamgad? Jāatzīst, ka pēdējo gadu ekonomiskā stabilitāte pakāpeniski atkāpjas, un pie apvāršņa savelkas mākoņi, solot jaunus izaicinājumus. Latvijai, kas ir atvērtas un uz eksportu orientētas ekonomikas dalībniece, ir rūpīgi jāseko līdzi situācijai un jāveic savi pētījumi. Divi galvenie riska faktori – vadošo eksporta tirgu palēnināšanās un strukturālo problēmu padziļināšanās eirozonā – prasa proaktīvas nevis reaktīvas darbības.
Latvijas Republikas Saeima 4. decembrī pieņēma 2026. gada valsts budžetu. Redzam, ka aizsardzībai Baltijas valstīs novirzīts vēsturiski lielākais budžets – Latvijā tie ir 2,2 miljardi eiro, Igaunijā – 2,4 miljardi eiro, bet Lietuvā – 4,9 miljardi eiro. Tas savukārt sekmē budžeta deficīta pieaugumu. Dati rāda, ka Latvijas parāda slogs līdz 2029. gadam pieaugs līdz 56,4 % no IKP, Lietuvas gadījumā tie būs 52,9 %, bet Igaunijas prognoze ir labvēlīgāka – 34,4 % no IKP. Šāda pieeja nav ilgtspējīga.
Vēl viens riska faktors – Latvijas ekonomika ir ļoti atkarīga no eksporta uz Vāciju – vairāk nekā, piemēram, Igaunijas. Vācijas ekonomika, kas jau sen ir Eiropas dzinējspēks, pašlaik piedzīvo nopietnas strukturālas grūtības, un nav zināms, cik ātri valsts spēs īstenot nepieciešamās reformas. Turklāt vēl nav skaidra Amerikas Savienoto Valstu (ASV) tarifu ietekme uz Vācijas eksportu.
Latvijas uzņēmumiem jācenšas rast veidus, kā samazināt savas izmaksas un palielināt efektivitāti. Taču ar to vien nepietiks. Ir jāsamazina atkarība no Vācijas tirgus. Vācija uzskatāma par Eiropas nozīmīgāko ekonomiku, taču tās izaugsme šogad tiek prognozēta tuvu nullei. Tas ir signāls, ka steidzami nepieciešams mazināt atkarību no tās tirgus.
Arī Vācija, kas jau izsenis pazīstama ar piesardzīgu budžeta politiku, šobrīd plāno būtiski palielināt ieguldījumus aizsardzībā. Paredzams, ka šīs investīcijas, līdzīgi kā Baltijas valstīs, tiks finansētas ar aizņemtiem līdzekļiem. Taču jau tagad galveno eirozonas ekonomiku nesakārtoto saistību apjoms raisa nopietnas bažas – Itālijas parāds ilgstoši pārsniedz 130 % no IKP, bet Francijas – sasniedzis 116 %. Ja parādi turpinās pieaugt visā eirozonā, drīz vairs nebūs neviena, kas “vilktu Eiropas Savienības ratus”.
Baltiju kopumā ietekmē arī situācija Polijā, kas lielā mērā saistīta ar Vāciju. Lai gan Polijai ir neatkarīga monetārā politika, tas var kļūt par papildu izaicinājumu arī pie mums. Sliktākais scenārijs – Polija varētu devalvēt zlotu, tā palielinot sava eksporta konkurētspēju un izspiežot daļu Baltijas ražotāju no kopējiem tirgiem.
Risku netieši rada arī situācija ASV. Lai arī patlaban risks ir salīdzinoši zemāks nekā pirms dažiem gadiem, pēdējā laikā tas atkal ievērojami pieaudzis. Investīciju bankas “JP Morgan” izpilddirektors Džeimijs Daimons nesen brīdināja, ka recesija ASV 2026. gadā ir ļoti iespējama vairāku faktoru dēļ, savukārt “Goldman Sachs” un “Ernst&Young” apgalvo, ka ASV recesijas varbūtība nākamgad ir no 30 % līdz 40 %. ASV ekonomikas lejupslīde Latviju galvenokārt ietekmētu caur lielajiem tirdzniecības partneriem – Vāciju un Zviedriju.
Jāatceras arī, ka ASV akciju tirgus lielā mērā balstās vien dažos uzņēmumos, un tas rada draudus vidējā termiņā. Tirgi ir cieši saistīti, un, ja kaut kas atgadīsies ar “Lielo septītnieku” jeb septiņiem lielākajiem tehnoloģiju uzņēmumiem, tas ietekmēs finanšu tirgus visā pasaulē, kā tas notika iepriekšējā finanšu krīzē. Tāpēc mēs noteikti nevaram ignorēt iespējamas akciju tirgus pārmaiņas vai pat sabrukumu, kas viennozīmīgi ietekmētu arī Baltiju, tostarp Latviju.
Turpinās augt arī inflācija Latvijā. 2026. gada valsts budžeta likumprojektā inflācijas prognoze paaugstināta līdz 3,5 %. Tas pārsvarā saistīts ar enerģijas, konkrēti siltumapgādes, un pārtikas cenu kāpumu. Lai gan Finanšu ministrija nākamajos gados paredz, ka inflācija pakāpeniski saruks (2026. gadā līdz 2,3 %, bet turpmākajos – līdz 2,2 %), ģeopolitiskie un citi jau minētie riski šo prognozi var krietni pamainīt, un tā varētu nebūt tik pozitīva.
Tas nozīmē, ka jādomā par efektīvāku inflācijas pārvaldību. Ilgtermiņa inflācija samazina peļņas normas un devalvē uzkrātos līdzekļus. Uzņēmumiem jāpārskata cenas, ilgtermiņa līgumi ar piegādātājiem un gudri jāpārvalda brīvie līdzekļi – naudas turēšana “zeķē” kļūst ārkārtīgi neizdevīga. Inflācija saglabāsies diezgan ilgi, tāpēc aizņemšanās no bankām pat ar zemām procentu likmēm atmaksājas, jo laika gaitā nauda “nolietojas” un kredītus atmaksāt ir vieglāk.
Latvijas biznesam ir jāpaliek modram, elastīgam un pats galvenais – efektīvam. Turpmākajos gados būs nepieciešama ne tikai spēja pielāgoties, bet arī stratēģiska tālredzība izmaksu, risku un finanšu pārvaldībā.
Kopumā Latvijas izaugsme ir stabila, tomēr lēna. Lai to veicinātu, kā arī stiprinātu noturību pret ārējiem riskiem un globālajiem ekonomiskajiem satricinājumiem, būs nepieciešamas ne tikai drosmīgas reformas, produktivitātes kāpināšana un ilgtspējīga fiskālā politika, bet arī mērķtiecīgas investīcijas cilvēkkapitālā un inovācijās, eksporta iespēju izvērtēšana, kā arī prognozējama nodokļu vide, kas uzņēmējiem ļauj plānot ilgtermiņā. Paliek jautājums – vai spēsim šīs izvēles izdarīt laikus?
Autors ir Bigbank galvenais ekonomists.
