Iesaka grāmatu blogeri

Mūsdienās grāmatu blogi ir viens no lasīšanas un grāmatu popularizēšanas veidiem. Vai blogu autori veido alternatīvu vai tomēr paralēlu redzējumu par procesiem grāmatniecībā?

Domuzīmes tiešsaistes sarunā, ko sagatavoja Rudīte Kalpiņa, piedalījās grāmatu blogeres Arta Brice (Austras grāmatas), Anete Ābele-Gile (Happynorelle.wordpress.com), Mairita Gurova (Marii grāmatplaukts), Līva Alksne (Līvas Alksnes logs uz pasauli), Maija Liepa (Domgraudi.blogspot.com), Meldra Gailāne (Facebook lapas Biblioholiķes atzīšanās un Irbe Bārbala lasa un raksta).

Blogu fenomens sākās ap tūkstošgades miju, kad, attīstoties tīmeklim un programmēšanas tehnoloģijām, brīvas publicēšanās iespēja radās ikvienam. Uz blogosfēru lika lielas cerības — iegūt popularitāti ar saturu, nopelnīt reklāmu vai sponsoru naudu. Vienlaikus būtiski samazinājās profesionāļu un autoritāšu analītiskie viedokļi, tos aizstāja dažādās kvalitātēs un formās izteiktie iespaidi, sajūtas, atsauksmes. Arī grāmatu blogi kļuva par pieprasītiem ceļa un vēja rādītājiem grāmatniecības pasaulē.

Kad jūs sākāt rakstīt blogu par grāmatām?
Mairita Gurova. Pagājušā gada novembrī apritēja 14 gadi, kopš sāku blogu. Atceros — ļoti gribējās pamēģināt. Tiesa, ne mana profesija, ne nodarbošanās nav saistīta ar grāmatu pasauli. Grāmatas lasu brīvajā laikā un uzrakstu vidēji vienu rakstu mēnesī — darba dēļ lasīšanai tagad ir visai maz laika. Agrāk centos uzrakstīt vismaz vienu rakstu nedēļā.

Maija Liepa. Blogs man nozīmē iespēju izpausties ne tikai kā eksaktajam tipam, bet līdzsvarot šo izpausmi ar humanitāro aspektu. Blogs ir sava veida valodas attīstības treniņš, jo darbā diendienā runāju par eksaktām tēmām, izteikties par literatūru ir kas cits. Kad paskatos, kā esmu rakstījusi pirms septiņiem gadiem un kā rakstu tagad, nevar salīdzināt. 

Līva Alksne. Blogu jau no sākuma uztvēru kā portfolio — veidu, kā varu sevi parādīt publiskajā telpā —, jo vēlējos strādāt medijos, un tāpēc to veidoju ar savu vārdu un uzvārdu. Pirms 10 gadiem, kad vēl studēju komunikācijas zinātnes, kāda izdevniecība blogerus aicināja uz sadarbību. Līdz tam piezīmes par izlasītajām grāmatām rakstīju blociņā.

Pirms dažiem gadiem blogā tā pamatīgi ieskrējos ar vidēji sešiem ierakstiem, sekoja desmit ieraksti mēnesī, un aizvadītajā gadā — no sešiem līdz pat sešpadsmit rakstiem mēnesī. Sāku apskatīt arī bērnu grāmatas. 

Arta Brice. Blogoju jau 13 gadus, tiesa, ar lieliem pārtraukumiem. Agrāk rakstīju pārdomas par jebkādām tēmām, bet pirms pāris gadiem, aizraujoties ar pazušanu grāmatu lapaspusēs, izvēlējos rakstīt tieši par to. Īsto vārdu neesmu slēpusi, to blogā viegli atrast.

Anete Ābele-Gile. Es izdomāju blogu rakstīt ar tādu vārdu, kas man ļoti patīk — Norelle (no tā radās Happynorelle), un nekāda dziļāka zemteksta. Negribēju atklāt personisko informāciju. Segvārds it kā piešķir jaunu identitāti. 

Meldra Gailāne. Uzturu divas lapas Facebook. Viena ir Biblioholiķes atzīšanās, kurā rakstu par pieaugušo grāmatām, otras lapas Irbe Bārbala lasa un raksta veidošanā iesaistās mana mazā meita, un tur ir gan meitas atsauksmes videoformātā, gan mans kā mammas skatījums uz konkrēto bērnu grāmatu. Cenšos mēnesī izveidot vismaz divus trīs ierakstus, lai gan ne vienmēr tas izdodas. 

Vai latviešu grāmatu blogeru vidū vairākums ir sievietes?
Mairita. Jā, un man šķiet, ka sievietes arī vairāk lasa un raksta. Pieļauju, ka sievietēm vairāk gribas izpausties, izteikt domas, viedokli. Jājautā tiem dažiem vīriešiem blogeriem, kāpēc viņi raksta, vai arī tiem vīriešiem, kas lasa, bet neraksta, — kāpēc viņi neveido grāmatu blogu?

Ar ko grāmatu blogeri apgādiem ir izdevīgi, un kā notiek jūsu sadarbība? Jūs saņemat grāmatu par brīvu, un tā paliek jums, vai tā?
Mairita. Attiecības ar izdevniecībām vienmēr ir bijušas godīgas. Ja man piedāvā kādu grāmatu, es vispirms noskaidroju, vai to vispār gribu lasīt. Un nemaz neņemu grāmatas, par kurām neesmu pārliecināta, ka tās man patiks. Tiesa, reizēm mēģinu apdomāt, emocijas atdalīt no prāta spriedumiem.

Vienmēr brīdinu izdevniecības — atsauksme būs godīga. Ja grāmata man nepatiks, tā arī uzrakstīšu. Un ir bijis tā, ka, uzzinot par šādu nelabvēlīgu iespēju, dažas izdevniecības nav turpinājušas saziņu ar mani. 

Pašlaik gan sadarbojos tikai ar pāris izdevniecībām, jo grāmatu lasīšanai varu atlicināt maz laika. 

Arta. Es arī neizvēlos lasīt grāmatu, par kuru esmu dzirdējusi negatīvu atsauksmi. Var būt 10 slavinošas atsauksmes un viena negatīva, tomēr lielāks iespaids būs tai negatīvajai. Izdevniecība mani parasti informē par jaunajām grāmatām, un es varu kādu no tām izvēlēties. Arī vietnē Goodreads paskatos citu lasītāju vērtējumu. Tas palīdz noskaidrot, vai ir vērts attiecīgo grāmatu lasīt un aprakstīt. 

Sākumā gribēju piekrist visam, ko vien grāmatu apgādi piedāvā, bet tagad spēju arī atteikties. Nesen mocījos ar kādu grāmatu, pagāja ilgs laiks, līdz saņēmos un izlasīju līdz beigām. Tūlīt uzrakstīju arī atsauksmi — tā nebija diez ko labvēlīga, bet kļuva par vienu no gada visvairāk lasītajiem ierakstiem manā blogā.

Mani vada arī pienākuma apziņa — ja izdevējs konkrēto grāmatu ir uzticējis, pēc iespējas ātrāk ir jāizdara mans darbs.

Meldra. Jebkurā grāmatā var atrast kaut ko atzinības vērtu. Ja grāmata man ļoti nepatīk, mēģinu atsauksmē koncentrēties uz foršo, mazāk pieminot to, kas nepatika. Lasītāji un gaumes atšķiras, varbūt kādam citam patīk tas, kas mani neuzrunā.

Maija. Es blogā cenšos norādīt, kādai auditorijai grāmata varētu būt interesanta un pie kāda žanra pieder. Tas vismaz daļēji novērš vilšanos. 

Līva. Dažas izdevniecības ir ar personiskāku attieksmi, jau zina, kas man patiks, un sūta informāciju tikai par to. Daži izdevēji vienkārši atsūta kopēju preses relīzi par jaunumiem. Gadu gaitā arī man ir izstrādājies algoritms, un skaidri zinu, ka to autoru grāmatas, kas man nepatiks, visticamāk, pie manis arī nenonāks. 

Atsauksmē cenšos pastāstīt, ko no attiecīgās grāmatas var sagaidīt — vai tā ir viegla izklaide ar nedaudz eksotisku fonu, pamatīgs uzdevums smadzenēm vai lieliska pašanalīze. Tad arī lasītājs var novērtēt, cik tas viņu interesē. 

Pirms pāris gadiem ieviesu grāmatām 1—5 zvaigžņu vērtēšanas sistēmu. Ja novērtēju ar 3, kas nozīmē «patika, nenožēloju, ka izlasīju», tad, kā esmu ievērojusi, izdevējs atsauksmi nepārpublicē. Turpretim 4 un 5 zvaigžņu atsauksmes izdevēji labprāt izplata tālāk. 

Grāmatizdevējiem ir izdevīgi, ja par grāmatu runā, un vēl labāk, ja tai velta atzinīgus vārdus. Tas ietekmē pārdošanas rādītājus, citādi taču izdevēji nesadarbotos ar blogeriem, kuru šobrīd ir diezgan daudz. 

Parasti gribu izlasīt pēc iespējas ātrāk, kamēr neviens cits blogeris vēl nav paguvis. Ir patīkami atsauksmi uzrakstīt pirmajai, un tādēļ grāmatu skaits, kuras es izlasu, ir audzis. 

Anete. Ir tiešām maza iespējamība, ka atsauksme būs negatīva, jo izvēlos tās grāmatas, kas atbilst manai gaumei. Pirms dažiem gadiem izdevniecība rīkoja blogeru tikšanos ar vairākiem ārzemju autoriem, sadarbība ir abpusēji pozitīva.

Kas veido bloga struktūru — grāmatas satura izklāsts vai iespaidi par izlasīto?
Arta. Es rakstu par iespaidu, kādu grāmata manī atstājusi. Cilvēkiem reizēm šķiet — ja izdevējs iedod grāmatu, blogeris raksta tikai slavinājumus, taču tā nebūt nav. Brīžiem ir nepatīkami to dzirdēt, jo pārņem sajūta, ka pārējie domā — izdevējs mani izmanto kā reklāmas stabu, uz kura būs tikai slavas vārdi un nekā slikta.

Kas ir jūsu lasītāji?
Arta. Neesmu skatījusies statistikā, kura vecuma cilvēki lasa manu blogu. Bet Instagram sekotāju lokā pārsvarā ir 20—30 gadus veci šīs vietnes lietotāji, un tieši no Instagram manā blogā ienāk visvairāk cilvēku. Rakstot es par auditoriju īpaši nepiedomāju un pēc liela lasītāju skaita nedzenos, tomēr ceru, ka mani saprot ne tikai vienaudži, bet plašāks lasītāju loks. 

Manam blogam nejauši ir uzdūrušies jaunāka gadagājuma radinieki — meklējot Google pārlūkā noderīgu informāciju skolas uzdevumiem par kādām konkrētām grāmatām. Un attapušies, ka lasa manis rakstīto. 

Līva. Lasītāju skaits nav svarīgākais, drīzāk interesants ir pētniecības aspekts. Manus ierakstus lasa aptuveni 30—40 gadus veci cilvēki, no tiem ārvalstīs dzīvojošie ir ap 30%. Ļoti daudzi meklē atsauksmes tieši pēc grāmatas nosaukuma. Cenšos rakstīt plašam lasītāju lokam, bet loģiski, ka vairāk pievelku savus vienaudžus.

Reiz atklājās, ka mana augšstāva kaimiņiene, kura tobrīd mācījās vidusskolā, recenzijai literatūrā iedvesmojusies no mana bloga. Zinu, ka manus ierakstus labprāt lasa manas draudzenes mamma. Lasa arī grāmatu autori, kas ir gan svarīgi, gan brīžiem biedējoši.

Meldra. Abām manis veidotajām lapām Facebook seko diezgan daudzi bibliotekāri, tad klāt nākuši bibliotēku apmeklētāji, bērnu draugu vecāki. Pētījusi neesmu, bet ar ierakstiem noturu viņu uzmanību un interesi. Protams, ir patīkami, ka lapās ieskatās daudzi cilvēki, tomēr lasītāju skaits man nav noteicošais. 

Mairita. Manu blogu lasa, lai gan precīzi neesmu pētījusi pēdējo gadu statistiku. Protams, jo lielāks lasītāju skaits, jo patīkamāk, rakstu taču ne tikai sev. Reiz arī rakstnieks Guntis Berelis bija mani pieminējis kādā rakstā par blogiem. Droši vien lielākā lasītāju daļa ir tepat no Latvijas un vecuma ziņā dažādi, bet viņus interesē tas, ko es lasu, un varbūt arī tas, kā es rakstu. 

Starp citu, ja par auditoriju — statistikā ik gadu atainojas brīdis, kad skolās māca par Virzas Straumēniem, jo tad vairojas lasītāju skaits arī manam ierakstam par šo grāmatu. Tomēr drīzāk ir vilšanās, jo nekā daudz un plaša tur nav.

Līva. Reizēm nepazīstami jauni cilvēki visai nekaunīgi pieprasa sniegt dažas atbildes «kādam pētnieciskam darbam». Man atsūta pamatīgu blāķi ar, kā nojaušams, literatūras skolotājas uzdotiem jautājumiem, uz kuriem skolēnam pēc grāmatas izlasīšanas jāatbild. Un noskaidrojas, ka tā nav nekāda aptauja, bet gan «nu tur skolai». Tad izrādās, ka grāmata bijusi jālasa «uz pusēm ar draudzeni», bet tā nav izlasījusi, un situāciju mēģina glābt, iesaistot mani. No bloga ieraksta ir secināts, ka es šo grāmatu esmu izlasījusi un tātad varu izstāstīt par spilgtākajiem tēliem, raksturot galvenos varoņus. 

Vienmēr esmu iestājusies pret intelektuālo plaģiātismu, jo tas nav pieļaujams, un, kad ar tādām lietām sāk nodarboties skolēni, tas šķiet pavisam bēdīgi. 

Maija. Ik pa brīdim redzu, ka manis rakstīto lasa Krievijā, ASV, arī Somijā, Francijā. Viena otra pazīstama skolotāja ir stāstījusi, ka pārbauda, vai skolēni nav kopējuši manis rakstīto. Skolotāji zina, kā tas viss notiek.

Vai blogs ir arī jāreklamē, jāvirza blogu tirgū?
Līva. Padalos ar kārtējo jauno ierakstu sociālo tīklu profilos, un tas arī viss. Ja blogu grib popularizēt nopietni, detalizēti jāplāno: kur vērts izvietot reklāmas, kādai auditorijai, kur pakomentēt, lai tevi pamanītu, un tā tālāk. Tas jau ir pilna laika darbs. 

Mairita. Es arī soctīklos paziņoju par jauniem rakstiem, bet tur ar cilvēkiem sazinos dažādu iemeslu dēļ. Ja kāds no Facebook, Instagram vai Twitter sekotājiem arī palasa manu blogu — lieliski. 

Arta. Facebook izveidoju lapu, kurā dalos ne tikai ar bloga jaunumiem, bet arī ar citātiem no grāmatām. Tāpat bloga jaunumiem līdzi var sekot manā Instagram profilā. Neuzskatu to par reklāmu, bet mazu priekšrocību gan.

Vai jums rodas ciešākas saites ar cilvēkiem, kuri lasa jūsu rakstīto?
Meldra. Dzīvoju laukos, pašā Latvijas malā, līdz Rīgai apmēram 300 kilometru, tāpēc dalība grāmatu klubiņos klātienē īsti nebija iespējama arī agrāk, jo pamatā viss koncentrējas Rīgā. Tomēr ik pa laikam saņemu kādu vēstuli, ka ir paticis tas, ko esmu uzrakstījusi. 

Anete. Man nav izveidojušās tuvas, personiskas draudzības, kurās manam blogam būtu bijusi izšķirošā loma. Reiz gan izdevniecība rīkoja blogeru Ziemassvētkus, un no tā laika zinu foršus cilvēkus, ar kuriem saglabājusies zināma saikne. Dzīvē netiekamies, bet cits citam sekojam virtuāli. Es joprojām izlasu viņu jaunākos rakstus, sekoju viņu gaitām Instagram. Cilvēki, kas vienkārši lasa blogu, ik pa laikam atsūta e-pasta ziņas, atsauksmi par izlasīto. Tas vienmēr ir patīkami. 

Līva. Es savukārt esmu sajūsmā, kad ieraugu, ka mana mīļā vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja kaut ko iekomentē starptautiskajā grāmatu vietnē Goodreads vai citos soctīklos, vai pēc iepazīšanās ar manu atsauksmi Goodreads atzīmē, ka grib šo grāmatu izlasīt. Tā ir liela atzinība, jo tieši viņa mācībās uzstāja uz literāro darbu analīzes nepieciešamību — nevis vienkārši lasīt, bet analizēt, domāt par izlasīto. 

Pagājušajā gadā iesaistījos grāmatu lasītāju klubiņā, kurā tikšanās notika klātienē. Tagad gan epidemioloģisko apstākļu dēļ tiekamies reizi mēnesī attālināti. Kāpēc? Lai parunātu ar dzīviem cilvēkiem par grāmatām. 

Bet Mairitai taisnība — lasītāji parasti ir introverti, izlasa, pačubinās, kaut ko uzraksta, varbūt paskatās, ko cits ir izlasījis, papildina savu lasāmo sarakstu. Taču blogu un vispār sociālos tīklus vēlos izmantot kā iespēju būt sadzirdētai — it īpaši tagad, kad satikšanās ar citiem ir tik ierobežota.

Arta. Goodreads sākumā izmantoju kā motivācijas avotu, jo bija patīkami redzēt, kā aug izlasīto grāmatu statistika. Pirmajā gadā izlasīju vairāk nekā 100 grāmatu. 

Anete. Man ir slikta atmiņa, tāpēc Goodreads atzīmēju visas izlasītās grāmatas un arī tās, kuras gribētu izlasīt. Reizēm ierakstu komentārus lasīšanas laikā. Citu atsauksmes tur lasu diezgan reti, jo ir gadījies, ka vērtējums pilnīgi atšķiras: ļoti slavētas grāmatas, kas novērtētas vienīgi ar piecām zvaigznēm, man šķiet labi ja vienas zvaigznes vērtas. 

Līva. Es šajā vietnē atzīmēju grāmatas uzreiz pēc tam, kad esmu tās izlasījusi. Norādu arī to, cik tālu grāmatā esmu tikusi, lai neaizmirstu. Jo bieži vien, arī šobrīd, lasu vairākas grāmatas vienlaikus. Lasu vienu, saprotu, ka Bariko Okeāns Jūra man ir pārāk filozofisks, tad pārmetos pie Kevina Kvana Traki bagātajiem aziātiem, kas ir pilnīgi kas cits. Protams, grāmatā turu grāmatzīmi, bet atzīmēju arī Goodreads, cik tālu esmu tikusi. Tā sauktā «progresa» atzīme ir redzama arī citiem, var ar grāmatu klubiņa biedriem apspriest. Kādam varbūt «baigi ilgi gāja ar šo grāmatu», un «kā gāja tev»? Atbildu: man gāja ātri, bet pamanīju, ka tev lasīšana veicās smagi. Par to var parunāties. Goodreads ir tāds darāmo darbiņu saraksta paveids. 

Mairita. Man tur ir nebeidzamais izlasāmo grāmatu saraksts. Paralēli noskaidroju, ko par kādu grāmatu domā citi. Tā izvēlos grāmatu lasīt vai nelasīt. Dažreiz izlasu atsauksmi par grāmatu un saprotu: tas, kas konkrētajam cilvēkam licies nepatīkams, mani absolūti neuztrauks.

Goodreads ir arī vienkārši jauka saziņas platforma. Katra gada sākumā nospraužam mērķus, cik grāmatu mēs plānojam gada laikā izlasīt, tad skatāmies, vai izdodas. 

Līva. Es, piemēram, cenšos nelasīt atsauksmes par grāmatu, pirms to izlasu pati. Pastāv arī tā dēvētais «grāmatu klubiņa lāsts» — pieci vai seši cilvēki izlasa vienu grāmatu, visi slavē, no mēneša uz mēnesi dod apkārt. Tad grāmatu izlasa septītais cilvēks un paziņo: es nezinu, ko jūs te tik fantastisku atrodat — samudžināts gabals. 

Goodreads ir laba vieta, kur satikt cilvēkus, kam «nav iekšā» uzrakstīt garu atsauksmi, bet kuri spēj uzrakstīt vismaz īsu viedokli. Var arī forši papļāpāt. 

Maija. Šādā veidā esmu iepazinusies ne tikai ar mūsu pašu rakstniekiem, bet arī citu valstu autoriem. Tad ir motivācija pasekot viņu darbībai.

Vai kādu grāmatu var arī nepamatoti slavināt vai iznīcināt, piepildot slēptus komerciālus mērķus?
Līva. Neesmu manījusi šādu ļaunprātīgu rīcību. Zinu cilvēkus, kuriem latviešu autori personīgi — kā cilvēki — ne pārāk patīk, bet viņi par šo autoru grāmatām nekad arī nav rakstījuši. Latvija ir maza, un, ja nepatīk kāds cilvēks, tad, visticamāk, nepatiks arī viņa grāmata. Neraksti labāk neko.

Cik daudz uzmanības veltāt latviešu oriģinālliteratūrai un cik tulkotajai literatūrai? Vai arī īpaši pie tā nepiedomājat?
Anete. Godīgi sakot, blogā apskatu lielākoties vai nu tulkoto literatūru, vai grāmatas angļu valodā. Latviešu oriģinālliteratūra mani īsti nesaista. Protams, gadās izņēmumi — nesen izlasīju kādu latviešu detektīvromānu un stāstu krājumu, abi izrādījās labi. Taču pārsvarā jau pēc apraksta saprotu, ka tēma vai sižets nav man saistošs. 

Arta. Es arī vairāk izvēlos tulkoto literatūru. Mūsu tulkotāji strādā ļoti labi. Ir grāmatas, kuras izvēlos tulkotāja dēļ, pat ja pieļauju, ka sižets pievils. Līdzīgi Anetei es mazliet pat baidos no mūsu pašu autoriem — kaut ko nesapratīšu, nāksies rakstīt sliktu atsauksmi. Esmu ievērojusi, ka pašmāju jaunie rakstnieki nereti nespēj pieņemt pat pamatotu kritiku. Nav vairs tie laiki, kad par grāmatu, kas īsti neuzrunāja, pastāstīji kaimiņienei un aizmirsi, mūsdienās par izlasīto dalāmies domās blogos vai sociālajos tīklos, viedoklis izplatās. 

Līva. Mana proporcija pēdējā laikā ir apmēram pusi uz pusi. Lai strukturētu lasīšanu un nepazaudētos lielajā piedāvājumā, turos pie diviem sarakstiem — Latvijas Literatūras gada balvai nominētās grāmatas un bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas ieteikumi —, tur ir gan tulkotā, gan latviešu oriģinālliteratūra. Līdzīgi ar izdevēju piegādātajām grāmatām. 

Meldra. Tieši tāpat. Es būtībā rakstu sev. Pavasarī saistībā ar bērnu žūriju pat saņēmu balvu, ar kuru tiku atzīta par Lasīšanas vēstnesi Latgales reģionā. Tas, šķiet, ir līdz šim augstākais novērtējums, ko esmu saņēmusi par grāmatu popularizēšanu. Patīkami, ka to novērtē arī citi, bet pamatā ir mana nepieciešamība uzrakstīt. Un tad nav tik izšķirīgi, vai tā ir latviešu vai tulkotā literatūra. 

Līva. Grāmatu lasīšanu vienmēr esmu vēlējusies izvērst par diskusiju — ar autoriem, ar citiem lasītājiem. Dažādos grāmatu pasākumos parunāt ar pašiem autoriem man ir īsta medusmaize. 

2019. gada Latvijas Literatūras gada balvas pasākumā man kā vienai no aktīvākajām grāmatu blogerēm arī piešķīra speciālbalvu, un pasākuma neoficiālajā daļā rakstniece Jana Egle man pateicās, ka esmu tik jauki uzrakstījusi par viņas stāstu krājumu. Tajā mirklī aptvēru: autori taču arī mani lasa! Facebook viņi nekādi nereaģē, bet ar izdevējiem laikam apspriež. Otra doma — labi, ka man Janas Egles teksti patika un atsauksme bija labvēlīga! 

Latvijas grāmatu blogeri par dzeju laikam neraksta…
Mairita. Pirms pāris gadiem vienubrīd intensīvi lasīju latviešu dzejas krājumus un par tiem arī izteicu subjektīvās pārdomas. Ja neesi mācīts literatūras kritiķis, par dzeju, protams, ir grūti uzrakstīt analīzi. Tomēr jāatzīst — jo vairāk dzeju lasa, jo labāk iespējams talantīgu un spēcīgu krājumu atšķirt no vāja.

Vai jūsu interesi ietekmē latviešu autoru t. s. publisko attiecību izpausmes? Ja autors pats nerūpējas par savu publicitāti un atpazīstamību, viņa darbus arī grūtāk pamanīt.
Mairita. Grūti teikt. Piemēram, Daces Vīgantes stāstu krājumu Ledus apelsīns es izlasīju tieši izdevniecības reklāmas iespaidā. Tāpēc jau grāmatas ir jāreklamē, jāpopularizē, par tām ir jārunā. Nav pat būtiski, kādā veidā; svarīgi to darīt tur, kur ir sasniedzami citi lasītāji. Jo vairāk par grāmatām runāsim, jo lielāka cilvēkiem būs interese tās lasīt.

Maija. Ja par grāmatu nekas iepriekš nekur nav rakstīts, tas nenozīmē, ka grāmata ir nevērtīga vai slikta. Tā vienkārši ir sanācis. Mani tas neattur — varbūt ieinteresē grāmatas vāks vai nosaukums. Šad tad atklāju ko tādu, ko lielākā daļa nepamana, un tās ir tiešām izcilas grāmatas. 

Līva. Ķecerīgi piebildīšu — Latvijas literatūras tirgus ir tik mazs, ka mūsu pašu autori grib par sevi dzirdēt tikai un vienīgi labu. Un pasarg’ dievs, ja pateiksi kādu asāku vārdu — uz tevi apvainosies ne tikai tas viens rakstnieks, bet arī viņa izdevējs un visi viņa draugi rakstnieki.

Pa kuru laiku jūs lasāt grāmatas, ņemot vērā, ka ikdienā profesionāli strādājat citās jomās?
Mairita. Brīvais laiks ir, vienīgi jāizlemj, kam to atvēlēt. Parasti lasu vakaros, pirms miega vai brīvdienās, kad sanāk. Es reti upurēju miegu lasīšanai, man ir svarīgi izgulēties. Agrāk lasīju no rītiem, bija jauks rituāls pirms iziešanas no mājas — pusstundu lasīju. Tagad ritms atkal cits, nesanāk. Varētu mēģināt atjaunot, bija labi.

Līva. Reiz veicu aprēķinu mēneša garumā. Fiksēju katru minūti, ko pavadīju pie grāmatas, pat ja tās bija tikai 3—5 minūtes. Tajā mēnesī biju lasījusi 40 stundas. Es lasu visur, tiklīdz apstākļi to ļauj, un diemžēl daudz arī naktīs. 

Maija. Aizvadītajā gadā deviņus mēnešus gandrīz ik dienu braucu no Rīgas uz Jūrmalu. Protams, pa ceļam lasīju grāmatas. 

No rītiem, sevišķi tagad, ir jauki — pieceļos, uztaisu kafiju un brokastis, ņemu grāmatu un lasu. Ieeju pilnīgi citā pasaulē. Dzīvoju ne tikai šajā, bet padzīvoju arī kādā citā pasaulē. Agrāk visai bieži izbraucu ārpus valsts. Braucu autobusā, līdzi bija grāmata, palasīju, tas pats vilcienā un prāmī, viesnīcā. 

Pamatā cilvēki mani iepazīst kā kursu pasniedzēju, augstskolas lektori, bet tie, kurus tas ieinteresē, kļūst arī par mana bloga lasītājiem. 

Profesionālās literatūrkritikas mazināšanās tendence vērojama visā pasaulē, un tā ir nepārprotami lejupejoša. Izdevniecības sekmē grāmatu blogu, īso atsauksmju žanra attīstību. Arī Latvijā augstas raudzes literatūrkritika ir kļuvusi par retumu, profesionāla un kvalitatīvi uzrakstīta analītiska recenzija vairs nav pašsaprotamība. Pie noplicinātības diemžēl ātri pierod, vairs neatceras zaudēto, nejūt tā trūkumu.
Mairita. Es piekrītu, un ir žēl, ka profesionālā literatūrkritika tik ļoti gājusi mazumā. Taču nedomāju, ka mēs, grāmatu blogeri, pie tā esam vainojami. Pasaule mainās, un tas, ko cilvēki vēlas lasīt, arī mainās. Protams, ja profesionālā literatūrkritika būtu pieejamāka, iespējams, to vairāk lasītu. No otras puses, ja es izlasu šo profesionālo kritiku un to nesaprotu, ja man neveidojas nekāds priekšstats par grāmatu, tad palieku zināmā apmulsumā. 

Nešaubīgi, blogeri ir atbildīgi par atsauksmju kvalitāti. Būtu jācenšas pateikt ko vairāk par «patika, nepatika» vai sižeta atstāstījumu, kas vispār ir pilnīgi nevajadzīgs — pietiek ar diviem teikumiem, lai ieskicētu grāmatas saturu. Pārdomām un grāmatas vērtējumam jārada konteksts.

Meldra. Esmu studējusi filoloģiju, un man šī profesionālā skatījuma reizēm pietrūkst. Toties manus pusaugu vecuma dēlus tas pilnīgi neinteresē. Pasaule mainās, un ir jautājums — cik ļoti mēs mainīsimies tai līdzi? 

Anete. Labas ir abas iespējas, turklāt lasītājs var izvēlēties to, kas pašam tuvāks, — profesionālu recenziju vai blogu. Lai nebūtu pārmetumu, es vienmēr norādu, ka literatūru neesmu studējusi. 

Arta. Domāju, ka literatūrzinātniska recenzija vairāk noder analizētā darba autoram, savukārt parastajam lasītājam tā var izrādīties par sarežģītu. 

Agrāk atsauksmēm nebija īpašas nozīmes. Vai nu uzticējāmies bibliotekāru ieteikumiem, vai paši stāvējām pie plauktiem, cenšoties atrast īsto grāmatu. 

Mairita. Izvēlējās pēc tā, kas bija rakstīts uz grāmatas aizmugures vāka.

Meldra. Bija tomēr arī parasto lasītāju mutvārdu atsauksmes, tikai ne internetā. Tāpat notika lasīšanas semināri skolās, bibliotēkās rīkoja grāmatu tiesas.

Līva. Es saprotu, cik daudz cilvēkam ir jāiegulda izglītībā un darbā, lai viņš vispār spētu uzrakstīt kvalitatīvu recenziju, nevis vienkāršu atsauksmi. Vai blogeri to kaut kādā ziņā nonivelē? Nē. Mēs tikpat labi varam domās atgriezties pie tā laika, kad parādījās televīzija, — cilvēki uztraucās, ka izzudīs avīzes. Arī internetam plešoties, cilvēkiem bija bažas, ka zudīs klasiskie masu mediji un žurnālista profesija kļūs nevajadzīga. Tomēr redzam, ka nekas nav pazudis pavisam.

Jautājums — kas kavē profesionālās kritikas attīstību? Vai tas, ka to neapmaksā plašsaziņas līdzekļi, vai tas, ka lasītājiem trūkst intereses? Kad vispār caurmēra lasītājs bijis uz profesionālo — detalizēto — kritiku orientēts? 

Mairita. Iepriekš nebiju aizdomājusies, kam profesionālā kritika ir domāta, bet būtībā to raksta autoriem un izdevējiem. Taču arī literatūras kritiķis var rakstīt blogu, un Guntis Berelis tā kādu laiku darīja. Rakstīt var jebkurš. Protams, profesionālis par rakstīšanu grib saņemt naudu, jo tas ir viņa darbs, nevis hobijs.

Līva. Arī literatūras vērtēšanā, tāpat kā citās jomās, zūd orientieri, ja ir gandrīz tikai slavinošas atsauksmes. Cilvēki tajā visā apjūk, apmaldās un zināmā mērā ar laiku arī notrulinās. Viens no orientieriem varētu būt šāds — ja par grāmatu nav kritisku piezīmju, ir labas atsauksmes vien vai arī to nav vispār, vai grāmata maz ir lasīšanas vērta? 

Maija. Lasītāju domas var atšķirties no profesionālās kritikas, jo saturā var būt kas tāds, kas cilvēku ļoti uzrunā, rosina pārdomas par savu dzīvi.

Grāmatu blogs ir publiska jūsu dzīves daļa. Vai ir nojausma, cik ilgi jūs rakstīsit blogu?
Anete. Uzturēšu blogu līdz brīdim, kad rakstīšana mani vairs nesaistīs. Taču nedomāju, ka tas varētu notikt drīz. Tas ir tāds mans brīdis, kad apsēžos ar tēju un grāmatu un varu būt ar sevi. 

Maija. Es pat nevaru iedomāties, kā būtu, ja man vairs nebūtu bloga. Blogs un viss ar to saistītais man dod ļoti daudz patīkamu emociju un paplašina dzīves apvāršņus. 

Meldra. Es esmu atkarīga no grāmatām. Šī atkarība noteikti ir labvēlīgāka nekā, piemēram, alkoholisms, bet tāpat tā ir atkarība. Zinu, ka atradīšu veidu, kā būt ar grāmatām un stāstīt par tām.

Arta. Viss plūst un mainās, kamēr vien pastāvēs mana patika uz grāmatām, tik ilgi arī blogu rakstīšu.