Domuzīme - 26. februāris, 2021
Iepazīšanās piedāvājums ir.lv abonēšanai - pirmie trīs mēneši par 3,90 eur/mēnesī.
Pūlavas Laimīte
Pūlava bija parasts ciems ar pamatskolu muižas pilī, feldšerpunktu, pastu un ciema padomi muižas kalpu mājā, saieta namu zirgu stallī, vīngliemežiem pilnu dižkoku parku, aizpagājušajā gadsimtā celtu baznīcu, divām jaunlaiku cūksaimniecībām, Top veikalu ceļmalā un senlietu krātuvi vīteņiem apaugušā dzirnavu bekā. Tā mūrēta no zilpelēkiem laukakmeņiem ar sarkanu ķieģeļu ielaidumiem ap dziļajām logu ailām. Ap durvīm arī. Pa virsu bieza un plata pelēkbrūna koka cepure. Tālu var redzēt, jo kalnā. Smuki. Un parasti — bez spārniem, kā daudzviet šaizemē.
- Proza
- 25.02.2021.
Akmens galvas
- Proza
- 25.02.2021.
Īsa vilšanās hronoloģija
- Proza
- 25.02.2021.
Sarkanais punktiņš
- Proza
- 25.02.2021.
La Desserte*
- Proza
- 25.02.2021.
Īsa vilšanās hronoloģija
Rudens rīts tukšā dzīvoklī. Krūzē uz galda nolemti turpina dzist kafija, kad es jau korķēju vaļā otru vīna pudeli un pelnutrauks uz palodzes sāk apbirt kā koki parkā. Uz datora monitora rindojas knapi iesākti, pamesti teksta faili, līdzās tikpat bezpalīdzīgiem, pustukšiem CV variantiem. Tas izskatās visai zīmīgi, uzskatāmi, kā stāsts par manu dzīvi īsumā. Aiz loga, skvērā pie teātra, ziemas jakās satuntulējušies vēl sēž pēdējie saulesbrāļi, sabozušies kā baloži. Kā aizlidot nepaguvuši gājputni ielauztiem spārneļiem.
- Proza
- 25.02.2021.
Sarkanais punktiņš
Sieviete ieradās birojā, kad abi līgumi bija sagatavoti parakstīšanai. Pauks tobrīd atsveicinājās no Veisa — jurista, kurš konsultēja visās lietās un situācijās.
- Proza
- 25.02.2021.
La Desserte*
Bija agrs 1908. gada 12. jūnija rīts. Attapos Austroungārijā, pašā Vīnes sirdī, Hofburgas pils ziemeļu pusē, uz pieminekļa postamenta zem bronzā izlietā Jozefa II, kurš sēdēja sava iemīļotā zirga mugurā. Pacēlu galvu, bet tā atsitās pret imperatora sandalē tērpto kāju. Tramīgi lūkojos apkārt, bet neredzēju neviena cilvēka. Cerot, ka no daudzajiem pils logiem neviens mani nepamanīs, novilku garās apakšbikses (tās biju aizņēmusies no teātra kostīmu krājumiem), kuras tāpat bija izgājušas no modes un pārāk garas modernajam 20. gadsimta sākumam. Vienu bikšu staru apsēju ap zirga kreiso priekškāju un, lūdzot Dievu (kurš, es zināju, tāpat neeksistē), ka audums iztur, laidos lejup. Pret aso malu saskrāpēju vēderu, kleitu nosmērēju ar baložu mēsliem, tomēr tā bija mazākā bēda. Līdz pieminekļa pakājei bija vēl krietns gabals. Tomēr es negrasījos doties atpakaļ. Lēciens bija neveikls, bet veiksmīgs – vienīgi aizlauzu nagu, ko nokodu ar saviem baltajiem zobiņiem un galanti izspļāvu turpat zemē.
Pārvade
Es pametu Virdžīniju ar dažām nieka mantām pie dvēseles un bez īstām ardievām karstā vasaras pirmdienas rītā, četrus mēnešus pēc tam, kad biju aizmucis no Loklesas, manas dzimtās, mana tēva plantācijas. Un, kaut ar zināju, ka kaut kādā veidā mani uz turieni atsauks atpakaļ, nu tā bija man aiz muguras, līdz ar mana tēva noziegumiem, vergu ķērējiem, kurus dēvēja par Railenda suņiem, un manas dejojošās mātes rēgu, kuru tik tikko spēju atminēties, tukšumu manī, kurš, to es zināju, bija kaut kādā veidā saistīts ar viņas pārdošanu. Lielāko tās dienas daļu es gāju kājām un pārlaidu nakti mazā fermā, kuras saimnieks, vecs atraitnis, atbalstīja mūsu mērķi. Tad otrdienā es devos uz Klārksburgas pilsētu, kur sākās pirmais posms manā ceļojumā ar vilcienu.
