Žēlastības bizness

Lai gan Rīgas centrā ubagošana ir aizliegta, pēdējos trijos gados šajā nelegālajā nodarbē pieķerto skaits audzis ģeometriskā progresijā, pērn sasniedzot 240. Galvenokārt tie ir bezpajumtnieki. Taču Ir pētījums gada garumā liecina — iemesls nav tikai nabadzība, bet organizēta sistēma, ko kāds iesaistītais bez aplinkiem sauc par «mafiju»

Pulkstenis ir 9.20, silts augusta rīts. Jau vairāk nekā 40 minūtes stāvu pie Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcas Brīvības ielā, gaidot, kad ieradīsies sirmā kundze ratiņkrēslā. Ja esmu pareizi izskaitļojusi, viņu atvedīs automašīnā, kas apstāsies pie iebrauktuves Blaumaņa ielā, jo citādi augstās ietves apmales būtu nepārvarams šķērslis. Sirmgalvei ir tikai viena kāja.

Rūpīgi pētu katru auto. Lēnām stājas tumši zils Renault, kura priekšējā sēdeklī ieraugu gaidīto seju. Vispirms izkāpj pusmūža vīrietis darba kombinezonā, atver durvis kundzei, tad steidz no bagāžnieka izcelt ratiņkrēslu. Vīrs prot ar to ātri apieties, pēc brīža jau raitā solī aizstumj sirmgalvi līdz baznīcas ieejai. Pa ceļam abi sirsnīgi sasveicinās ar baznīcas teritorijā strādājošajām sievietēm. Kundze šeit ir bieži — ubagojot pie baznīcas, viņa pat iekļuvusi Google Maps virtuālajā ielu tūrē.

Šis vērojums ir no pērnā gada augusta, kad manu uzmanību pievērsa Rīgā tik šķietami ierasta lieta — ubagi. Ejot pa Brīvības ielu, ievēroju pusmūža sievieti, kas sakņupusi uz kartona gabala pie Elizabetes ielas krustojuma, iepretim Ministru kabinetam. Kaut kas šajā nabadzības ainā šķita dīvains — detaļās it kā nelīmējās kopā. Kāpēc sievietei, kas katru dienu lūdz garāmgājēju žēlastību, ir kopti sarkani nagi un blakus nevis vienkārša ūdens pudele, bet gan dārgāka zīmola?

Kādā svētdienas pēcpusdienā gribēju nofotografēt ubagotāju pie pareizticīgo katedrāles Esplanādē. Iepriekš biju redzējusi šo sievieti, lecot ar kruķiem un iežēlinot baznīcas apmeklētājus — poza bija tik uzspēlēta, ka kruķi izskatījās kā aksesuārs, nevis reāla vajadzība. 

Uz attālāka soliņa pacietīgi gaidīju, kamēr viņa apēdīs kioskā nopirkto saldējumu un celsies kājās. Taču negaidīti kļuvu par liecinieci tam, kā pāris metrus no manis plecīgs skūtgalvis piesēžas pie ubagotāja ratiņkrēslā un pieprasa atdot naudu. No izkāmējuša vīra ar amputētu kāju! Un viņš bez ierunām arī atdod. Skūtgalvis plaukstā pārskaita monētas un vēl pajautā: kāpēc tik maz?

Tā aizsākās mana gadu ilgā izpēte, kurā apzināju visas populārākās ubagošanas vietas Rīgas vēsturiskajā centrā, kur pašvaldības noteikumi stingri aizliedz ubagošanu. Vienīgais atļautais izņēmums — žēlastības dāvanu lūgšana pie baznīcām, ja to vadība ir devusi piekrišanu. Savā pētījumā atklāju, kā vieni un tie paši ubagotāji ik pa laikam nomainās savās «dežūrvietās», piefiksējot kopumā vairāk nekā 60 cilvēku. Liela daļa no viņiem ir invalīdi ar kādu amputētu locekli, tāpēc tiek nogādāti ubagošanas vietās gluži kā uz darbu — līdzīgi sirmgalvei ratiņkrēslā ar šoferi tumšzilajā Renault. 

Man izdevās arī novērot, kā notiek šo ubagu nemitīga uzraudzība un naudas savākšana, kas liek domāt par organizētu nelegālu tīklu. Un uzdot jautājumu, kāpēc šie Rīgas pašvaldības noteikumu parkāpumi ne tikai ik dienu turpinās policijas acu priekšā, bet pēdējos gados nemitīgi pieaug. Par ubagošanu pieķerto skaits kāpis ģeometriskā progresijā — 2017. gadā fiksētas 55 personas, gadu vēlāk jau 125, bet pērn — pat 240. 

Par to, cik labi ieeļļots izskatās šis «ubagu bizness» un cik bīstami tajā ir iesaistīties kādam nejaušam žēlastības dāvanu lūdzējam no malas, šovasar pārliecinājos arī īpaši sarīkotā Ir eksperimentā Rīgas centrā.

Nāves draudi pie katedrāles

Sirmais pareizticīgo katedrāles apsargs laipni atļauj sievietei piesēst netālu no parādes kāpnēm, zem lielajiem kokiem. Pirms brītiņa viņa ir saņēmusi atteikumu ubagošanai pie Aleksandra Ņevska baznīcas — darbiniece sūta uz katedrāli. Ir saulains pirmdienas pusdienlaiks, paprāvs cilvēku pulciņš pie Esplanādes gaida sabiedrisko transportu. 

Dievnama apkaimē jau redzami divi ubagotāji. Viņiem pievienojas sieviete sarkanu praķi mugurā, platās melna auduma treniņbiksēs, lakatā un ar spieķi. Zem drēbēm paslēpts radiomikrofons, kura signālu var uztvert pārdesmit metru radiusā. Tā ir mūsu eksperimenta dalībniece, kurai varam droši sekot, attālināti filmēt un nepieciešamības gadījumā iejaukties, ja notikumi savērpjas neparedzami.

Jau pirmajās minūtēs uzmanību pievērš sieviete, kuru tur ubagojam var sastapt gandrīz katru dienu. Ar bagātīgu krievu lamuvārdu straumi viņa liek saprast, ka šeit konkurenti nav gaidīti. «Ja tu nepazudīsi, es tevi piekaušu! Es vēlreiz saku — sasitīšu! Saprati? Sēdēt te nevajag!» Drīz pienāk vīrietis gados, kurš ubago ar papīra krūzīti rokās un arī manīts agrāk, biežāk rīta pusē. Viņš ir vēl agresīvāk noskaņots, izrauj un aizmet mūsu ubagotājas spieķi un noskalda: «Tu mirsi, ja neiesi prom. Ja gribi dzīvot, pazūdi!» Abi draudētāji uzturas kopā ar trim melnās drēbēs tērptiem vīriešiem nedaudz attālāk no eksperimenta norises vietas. Viņi nepārtraukti runā pa telefonu. Kad saņemam no viņiem jau trešo brīdinājumu aizvākties, beidzot dodamies prom.

Pusotras stundas laikā mūsu sieviete ar lakatiņu un spieķi šajā eksperimentā ir savākusi 6,86 eiro. Šo summu saziedoja deviņi cilvēki — vācu tūristu pāris un garāmgājēji. Dāsnākā žēlastības dāvana bija divi eiro, bet mazākā — pāris centu. 

Otrajam eksperimentam izvēlamies vienu no visvairāk noslogotajām Rīgas ielām — krustojumu pie Stacijas laukuma blakus tirdzniecības centram Origo. Pēc nekustamā īpašuma attīstītāju aplēsēm, šo gājēju pāreju Marijas un Satekles ielas krustojumā katru dienu šķērso aptuveni 50 tūkstoši cilvēku. 

Ir agra darbdienas pēcpusdiena, laiks apmācies, taču diezgan silts. Iekārtojamies uz Satekles ielas vidū esošā sadalošās joslas paaugstinājuma. Labākā vieta tieši pie pārejas ir jau aizņemta, tur stāv ubagotājs — kalsns sirmgalvis, kas atbalstījies uz kruķa un gājēju virzienā izstiepis melnā ādas cimdā ietērptu plaukstu. Mūsu ubadzei atliek nostāties pāris metrus tālāk, tuvāk laternas stabam. Apmēram pusstundu vēlāk pievienojas trešais lūdzējs, arī sirmgalvis, kas iepriekš sēdējis uz soliņa Stacijas laukumā. Vēl pēc brīža esam jau četri, jo netālu parādās ielu muzikants — stabules pūtējs. Šeit neviens nekādus draudus neizsaka — apkārt ir ielas trokšņi, esam diezgan attālu un nepatiku izjūtam tikai dusmīgos «kolēģu» skatienos. Tuvumā pa šo laiku gan klīst vairāki tipi, kas vēro notiekošo.

Kad esam ubagojuši stundu un mūsu guvums tik sīvā konkurencē ir tikai 2,92 eiro, uzrodas pašvaldības policijas ekipāža. Prasa uzrādīt dokumentus, citādi vedīšot uz iecirkni. Nākas atklāt, ka šis ir žurnālistikas eksperiments, tomēr pelnīti saņemam aizrādījumu — visi esam pārkāpuši pašvaldības noteikumus, jo te ubagot nedrīkst. Policisti atklāj, ka par trim nelikumīgajiem lūdzējiem ziņojis Pašvaldības policijas videonovērošanas centrs. Tā videokameras izvietotas pa visu Rīgas centru. Pārrunājam arī sodu sistēmu — policists atzīst, ka viņu mērķis neesot izrakstīt jaunus soda protokolus, bet gan veikt audzinošu darbu un mācīt «likumpaklausību». Sodi tik un tā krājoties nesamaksāti, jo vairumā gadījumu ubagotājiem pastāvīgu ienākumu nav.

Šobrīd maksimālais sods par ubagošanas ierobežojumu pārkāpšanu ir 20 eiro, mazākais — 10 eiro. «Ubagotāju skaitu nekādā veidā nepalīdzēs samazināt naudas soda palielināšana,» atzīst Rīgas pašvaldības policijas preses sekretāre Lāsma Greidāne. Palīdzēt varētu preventīvs darbs, informējot par pašvaldības piedāvāto palīdzību — bezmaksas siltā ēdiena saņemšanas punktiem, patversmēs pieejamo dušu, dezinfekcijas līdzekļiem, sociālo darbinieku un psihologu konsultācijām. Tomēr izmantot šo palīdzību vai ne — tā ir katra brīva izvēle. 

Patversmes «profesionāļi»

Daudzi no pašvaldības policijas aizturētajiem ubagotājiem tiešām ir bezpajumtnieki bez noteiktas dzīvesvietas, piemēram, no pērn fiksētajiem 240 ubagotājiem tāda bijusi lielākā daļa, 173 cilvēki. Proporcija ir līdzīga arī iepriekšējos gados.

Kad apmeklēju sieviešu patversmi Eiže-nijas ielā, tās darbinieki manās fotogrāfijās atpazīst vairākus ielās fiksētos ubagotājus, kas mitinājušies šeit agrāk vai dara to joprojām. Koronavīrusa pandēmijas dēļ patversme tagad ir atvērta visu dienu. Agrāk tā nebija — patversme darbojās tikai naktī, lai ļautu pārnakšņot, un jau agrā rītā — 7 vai 8 atkarībā no gadalaika — bezpajumtniekiem bija jādodas prom. Izņēmums ir tikai smagi slimie vai paralizētie ar ārsta norīkojumu atrasties gultā. Tas tādēļ, lai neveidotos «institucionālā atkarība», proti, cilvēki vispār pārstātu meklēt sev mājokli un darbu, skaidro Rīgas patversmes sieviešu nodaļas vadītāja Santa Ubarste.

Rīgas sieviešu patversmē ir 90 vietu, vīriešu patversmē — 170. Pašvaldības patversmēs var apmesties tie bez pajumtes palikušie vai krīzē nonākušie, kas ir deklarējušies Rīgā. Trūcīgie, kuru ienākumi nepārsniedz 128 eiro, var palikt bez maksas, pārējiem cena par nakti ir 64 centi.

Patversmēs bezpajumtnieki saņem siltu maltīti, var nomazgāties un tikt pie tīrām drēbēm. Tagad, kad pandēmijas laikā te var palikt visu dienu, sieviešu patversmes iemītniecēm ir arī nodarbes iespējas, piemēram, šķirot humānās palīdzības drēbes, ravēt dobes, gatavot ēst vai palasīt grāmatu no patversmes bibliotēkas un apmeklēt speciālistu konsultācijas. Nereti patversmes kļūst par ilgstošu apmešanās vietu, piemēram, gaidot rindā uz vietu veco ļaužu pansionātā.

Ubarste stāsta, ka patversmes iemītniecēm ir kauns runāt par ubagošanu, lai gan sociālie darbinieki par to jau zina. Visbiežāk šādā veidā savāktā nauda tiek izmantota alkoholam un cigaretēm. Savas darbības laikā pa-tversmē Ubarste atceras trīs «profesionālās ubagotājas».

Noteikumi un dzīve nesakrīt

Ubagošana Latvijā nav aizliegta, taču pašvaldības var noteikt ierobežojumus savā teritorijā. Rīgā tādi ir noteikti ar domes lēmumu, kas stājās spēkā 2012. gada vasarā — pusotru gadu, pirms Rīga kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Aizliegums attiecas uz visu pilsētas vēsturisko centru, kas iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tā nav tikai Vecrīga, bet vairāk nekā 400 hektārus plaša teritorija pilsētas sirdī, kas sniedzas no Daugavas krastmalas līdz pat Tallinas ielai un no Turgeņeva ielas līdz Hanzas ielai.

Šajā vēsturiskajā centrā drīkst ubagot tikai pie baznīcām, ja to atļāvusi baznīcas vadība. Noteikumos ubagošana skaidrota kā «žēlastības dāvanu (naudas) lūgšana publiskā vietā, aktīvā vai pasīvā veidā demonstrējot galēju nabadzību vai citādā veidā mēģinot iežēlināt garāmgājējus».

Noteikumos īpaši izceltas vietas, kur ubagot nedrīkst, — šie nosacījumi attiecas uz visu pārējo Rīgas teritoriju: uz gājējiem paredzētiem ceļiem (ietvēm, pārejām, kāpnēm, laukumiem), sabiedriskajā transportā un tā pieturvietās, uz braucamās daļas un veloceliņiem. Aizliegts arī izmantot dzīvniekus vai darīt to uzmācīgā veidā.

Tomēr realitāte atšķiras no šiem noteikumiem. Tieši centrs, kur cauri plūst lielas pilsētas iedzīvotāju un parasti arī tūristu straumes, ir iecienītākā ubagošanas vieta. Arī ubagošanas laiks nav nejauši izvēlēts — tie ir agri rīti, kad daudzi cilvēki dodas uz darbu, pusdienlaiks un dienas noslēgums.

Īpaši pamanāms ir lielais invalīdu īpatsvars ubagotāju vidū. Viņiem ir plašs staigāšanas palīgierīču klāsts — no ratiņkrēsliem līdz īpaši pielāgotiem kruķiem, ortozēm, pat locekļu protēzēm, kas gluži kā «izliktas» gājēju apskatei.

Naudas lūdzēji bieži koncentrējas tieši aizliegtajās zonās, kur ir intensīva gājēju plūsma. Ubagotāji stāv arī pie mazākiem tirdzniecības centriem — Barona centrs un Bērnu pasaule, kur viņus prom nedzen arī apsardzes darbinieki. Taču jau minētais Marijas un Satekles ielas krustojums pie Origo ir iecienīta vieta, tāpat pazemes gājēju tuneļi pie stacijas un autoostas. Piemēram, stacijas tunelī kādu ubagotāju nemainīgi pavada arī suns kompanjons — tas sanāk jau trīskāršs pašvaldības noteikumu pārkāpums.

«Tā ir mafija»

Ubagotājus, konkrētas ubagošanas vietas, laikus un cilvēkus viņiem apkārt sāku piefiksēt pagājušā gada rudenī, kad centos garāmejot tos iemūžināt fotogrāfijās. Kopš tā laika esmu fiksējusi vairāk nekā 60 personu, vairākus jau labi atpazīstu pilsētas ielās.

Patiesībā šajā procesā vērojama diezgan strikta kārtība, ubagošanas vietu un laika grafika sadalījums un gandrīz vienmēr nemainīgas personas — jaunas sejas parādās reti.

Pensijas vecuma kundze, kas vienmēr apsējusi gaišu lakatiņu, manu novērojumu laikā ir kļuvusi par absolūtu rekordisti ubagošanas vietu skaitā — viņu var sastapt gan darbdienās, gan svētku reizēs. Iepriekš žēlīgi uzrunāja gājējus tieši pie Swedbnank bankomāta Barona centra tuvumā, tagad viņa mēdz apgrozīties arī pie Merķeļa ielas sabiedriskā transporta pieturām un Vērmanes dārza ieejas vārtiem.

Pēc Jaungada salūta, kad šajā gadumijā devos prom no krastmalas Vecrīgā, ieraudzīju šo kundzi Kaļķu ielas malā. Gājēju masa šķita nepārvarama, bet viņa kā sastingusi stāvēja cilvēku plūsmā. Rokās dzeltens trauks, ap galvu lakats un mugurā garš mētelis, starp svinētāju skaļajiem izsaucieniem saklausīju viņas kluso un nepārtraukto: «Lūdzu, palīdziet!» Un cilvēki svētku naktī tiešām bija dāsni. Iepriekš, otro Ziemassvētku vakarā, kad laikapstākļi nelutināja, viņa lietū ubagoja līdz pat deviņiem vakarā — ilgāk nekā parasti darba dienās.

Pagājušajā mēnesī braucām kopā 1. tramvajā. Līdz izkāpšanai Ģertrūdes ielā palikušas divas pieturas — viņa ātri gatavojas. Sievietei līdzi ir gaiša soma garā lencē ar trim aizvelkamiem nodalījumiem, arī spieķis un melns iepirkumu maiss. Citā somas kabatā viņai ir vēl viens maisiņš ar sīknaudu — no tā izvelk pāris monētas un pārskaita. Pirms izkāpšanas no tramvaja steigā kārto lakatu. Pēc tam redzu — kad viņas traukā iemet naudu, sieviete to izvelk un ieliek sagatavotajā somas kabatā.

Ar vairākiem ubagotājiem esmu arī aprunājusies. Kādu kundzi pie katedrāles Esplanādē esmu ievērojusi jau no pagājušā gada vasaras. Viņa ir ratiņkrēslā, zaudējusi kāju. Naudu vāc mazā metāla trauciņā, ko apķērusi abām plaukstām. Viņa stāsta arī manis pašas jau novēroto, ka pa šo teritoriju «saimnieko» cilvēki, kas pieprasa naudu no ubagiem. Kundze gan stāsta, ka tie esot tādi paši bezpajumtnieki, kas vienkārši meklē naudu dzeršanai. 

Neraugoties uz ubagotāju cienījamo vecumu, viņi iepriekš pat esot iekaustījuši cilvēkus, lai panāktu savu. Patiešām, esmu sastapusi arī ubagotāju ar zilu aci — lai gan ievainojums var būt radies arī sadzīviskā veidā, nesaistīti ar naudas lūgšanu.

Tomēr ilgākā laikā esmu novērojusi, ka ubagu regulārā uzraudzīšana un naudas atņemšana nepavisam neizskatās tikai pēc bezpajumtnieku un dzērāju patvaļas. Te redzama organizētība. Iespējams, visprecīzāk to īsā sarunā komentēja kāda ubagotāja Esplanādē. «Tā ir mafija,» viņa teica un rādīja no maka izvilktu salocītu, nodilušu fotogrāfiju ar bērniem. «Es to daru savas ģimenes dēļ,» viņa skaidroja, kāpēc lūdz žēlastības dāvanas. Visu naudu sieviete uzreiz cenšas paslēpt somā, jo pretējā gadījumā to savāc vīrieši, kas te «saimnieko». Tādi esot pieci. «Vienalga, cik dienā savāc — 40 vai 50 eiro, reizēm 100, viss jāatdod,» stāsta ubagotāja.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Nākamnedēļ: kāpēc policija un citi atbildīgie dienesti Rīgā nespēj izskaust ubagošanu aizliegtajās vietās?