Žurnāla rubrika: Cilvēki

Zemūdens dārzi

Posted on aprīlis 16, 2014 by Ieva Puķe - Personība

Par grāmatu Mirušie nepiedod Literatūras gada balvai nominētā Ieva Melgalve rakstniecību salīdzina ar koraļļiem, kas izaug okeānā, bet, malā iznesti, sastingst cakainās virtenēs. Viņas «sauszemes dzīve» ir vīrs un trīs bērni

Džinsi, sportisks krekls un vaļīgi sapīta bize pār plecu – trīsdesmitgadnieces Rīgā tā bieži nestaigā. Bet Ievai Melgalvei (33) tas piestāv, viņai joprojām ir bērna seja bez viltus un meikapa. Tieši tāda kā 18 gadu vecumā, kad es viņu satiku literātu Valdas Melgalves un Andra Bērziņa, plašāk pazīstama kā Zeibota, mājās Kundziņsalā. Tajā gadā bija iznākusi Ievas pirmā grāmata Bezzaudējumu punkts, viņa toreiz pieslēdzās sarunai par rakstīšanu.

Formulēja domas pārsteidzoši «pieauguši», jokojot pieminēja situāciju Zviedrijā, kur vēl vidusskolas laikā bija uzaicināta viesoties latviešu literatūras antoloģijā iekļautā stāsta dēļ. Ar pārējiem – Knutu Skujenieku, Gundegu Repši un Noru Ikstenu – ēdusi ķīniešu restorānā, kāds no malas sācis ar viņu runāt, un sešpadsmitgadniece pie sava galdiņa sacēlusi smieklu vētru, paziņojot: «When I was young…»*

Aizmirstu Ievai pajautāt, vai viņai, ejot uz kādu naktsklubu, joprojām neprasa uzrādīt dokumentus. Uz klubiem viņa, visticamāk, neiet. Dumpīgā meitene, kas par necenzētā valodā rakstīto Bezzaudējumu punkta stāstu tika tirpināta visdažādākajās instancēs, ir pieaugusi. Mammas, rakstnieces un tulkotājas Valdas Melgalves jau septiņus gadus vairs nav. Ievai pašai tagad ir trīs bērni. Lielākajam, Džonatanam, jau 11, Liai – 7, Stellai – gadiņš. Ar viņiem un vīru Tomu Miku Ieva dzīvo Ķengaragā. «Man ir aukle,» Ieva pamato izvēli tikties Rīgas centrā, kur varēs mierīgāk izrunāties. Viņa gan ir ellīgi organizēta, nodomāju. Kā gan citādi spētu mājās uz pusslodzi strādāt reklāmas aģentūrā Publicis Riga, uzrakstīt bērnu grāmatu Bulta, zvaigzne un Laī, ko pašlaik maketē izdevniecībā Zvaigzne ABC, un, protams, Latvijas Literatūras gada balvai nominēto Mirušie nepiedod.

«Līdz šim labākais tīrā fantāzijas žanrā latviešu valodā tapušais romāns,» Literatūras balvas mājaslapā izteikusies kolēģe Dace Rukšāne.

«Fantastika?» esmu neapdomīgi apjautājusies, noglaudot 272 lappuses bieza sējuma vāku. Uz aizmugurējā vāka pieteikums: mazā sudrabraktuvju pilsētiņā ierodas noslēpumaina svešzemju ceļotāja Vega, nākamajā rītā miris tiek atrasts kāds no šejienes burvjiem, nekronētajiem karaļiem.

«Ā, jūs abas divas ar Ievu Lešinsku!» Melgalve salecas. «Lešinska arī sauc fantāziju par fantastiku, man tas skan tā, kā ar nagiem vilktu pa stiklu.»

Apzīmējums «fantastiskā literatūra» Latvijā tiekot lietots, sadalot literatūru divās daļās – «reālistiskajā» un «fantastiskajā», kas Ievai šķiet pilnīgi aplam. Gan fantāzija, gan fantastika, tāpat kā šausmu literatūra, ievietojama tā dēvētās spekulatīvās literatūras plauktiņā. «Visas sākas ar premisu, ka pasaule, kas tur ir, nav tāda kā mūsējā,» Ieva sniedz īsu kursu teorijā. Fantastikas pamatdoma – viss neparastais ir vai nākotnē būs izskaidrojams ar zinātnes faktiem. Savukārt fantāzijas žanra literatūrā darbība notiek pasaulē, kas reāli nepastāv. «Vēl ir tā dēvētā urbānā fantāzija,» Ieva piebilst. «Viss it kā notiek mūsdienās, šeit un tagad, bet patiesībā eksistē arī maģiskas būtnes un maģija. Tā kā Harijā Poterā, Nakts sardzē, Krēslā. Tur gan vajadzētu pieminēt arī paranormālo mīlas stāstu, kas ir žanrs pats par sevi.»

Fantāzijas grāmatas inteliģentā izpildījumā nebūt nav tikai iztēles plūsma, šie darbi esot pat reglamentētāki nekā «parastā» literatūra. «Reālistiska darba vidū varu pēkšņi ieviest kaut ko, kas iepriekš nav minēts: «Un tad atbrauc ciemos viesis no Zimbabves!»» viņa skaidro. «Tas ir diezgan normāli, jo Zimbabve eksistē un pastāv melnādaini cilvēki. Bet, ja tā būtu fantāzija, kur iepriekš nav teikts, ka eksistē arī elfi, un elfs pašās beigās uzrodas – es visu atrisināšu! -, tā būtu problēma.»

Mirušie nepiedod turklāt vēl ir arī detektīvs, iekšējai loģikai jābūt īpaši stingrai, viņa liek galdā pēdējo argumentu. Ievas īstais tēvs ir fizikas zinātņu doktors, skolā viņai padevušies eksaktie priekšmeti, jo-projām patīkot darbināt loģisko domāšanu.

«Nezinu, no kurienes ir izveidojies priekšstats, ka fantāzija ir slikta literatūra vai, vēl nepareizāk, slikta bērnu literatūra,» viņa saka. «Tas nav godīgi! Šī grāmata nekādā gadījumā nav domāta bērniem, tāpēc mēs izvēlējāmies tādu vāku,» viņa norāda uz gulošo sievieti un vīrieti sarauktām uzacīm. «Ir fantāzijas grāmatas, kurām ir seksuāls un vardarbīgs saturs. Piemēram, Troņu spēles mierīgi stāv blakus Harijam Poteram bērnu bibliotēkā. Beidz lasīt Poteru, kura beigas arī ir diezgan dramatiskas, un pārej uzreiz pie incesta un galvas nociršanas.»

Ir «biznesa plāns»

Cik vien Ieva sevi atceras lasām, viņa ir meklējusi «spekulatīvo» literatūru. «Biju jocīgs bērns, dzīvoju pilnīgi savā pasaulē,» pasmaida. «Pieņemu, ka mūsdienās tādus bērnus kā es aizstieptu pie psihologa un atstātu smilšu terapijā.»

Bērnībā viņa domājusi, ka visi cilvēki raksta. Bijusi pārsteigta, ka tas tā nav, rakstīšana sabiedrībā pat netiek uztverta kā ikdienišķs pašizpausmes veids.

«Mamma vienmēr sēdēja pie rakstāmmašīnas? Dienām, naktīm?» jautāju. «Jā,» Ieva piekrīt, bet tūlīt sāk sirsnīgi smieties: «Tas mīts par rakstniekiem, kas raksta naktīs…! Ir rakstnieki, kas tā dara, bet tas nenozīmē, ka tā jādara obligāti. Ja ir trīs bērni un pūcīgs vīrs, nekāda rakstīšana naktīs nesanāk.»

Jā gan, 15-16 gadu vecumā viņa pati bijusi stereotipu varā: «Vakars, iededz sveci, aizkūpini vīraku un raksti,» viņa atceroties iespurdzas. «Protams, es rakstīju kaut ko šausmīgi sliktu.» Apgalvojumam, ka viņas rakstīšanas vēlme varētu sakņoties audzināšanā, Ieva grib kaismīgi protestēt. «Domāju, ka rakstīšana man, vismaz sākumā, bija vajadzība parādīt, ka mani neviens nevar izaudzināt tā, kā viņam gribas.»

Savulaik labi mācījusies, virzīta priekšmetu olimpiādēm, Ieva ar laiku sāka vairāk paļauties uz pašizglītošanos nekā uz sabiedrības prasībām. «Drusciņ studēju Kultūras akadēmijā, tad izdomāju, ka uztaisīt bērnu ir labs attaisnojums, kā vairs nestudēt. Tagad konstatēju, ka es arī bez bērniem diez vai būtu daudz studējusi, jo man patīk mācīties savā tempā. Mācīšanās eksāmeniem mani ļoti kaitināja. Nepatika vide, kur no manis tiek gaidīts, ka es radīšu priekšstatu, ka zinu, kaut gan patiesībā nezinu,» Ieva noskurinās, tad sazvērnieciski piebilst: «Un to saka cilvēks, kurš jau astoņus gadus strādā reklāmā – tā visu laiku ir priekšstata radīšana.»

Melgalves darba dienas mājās paiet starp reklāmas tekstiem un literatūru. Viņa uztic mazo Stellu auklei, uzliek austiņas, lai meitas vāvuļošana domas neaizvirzītu citur. «Rakstu vai nu 100 vārdus, kurus varu iešmugulēt piecās minūtēs jebkurā brīdī, vai arī uzlieku taimeri un rakstu pusstundu no vietas. Piespiežos. Ir tik vienkārši brīdī, kad aizķeries pusteikuma vidū, darīt kaut ko citu – rokas pašas aiziet uz Facebook.»

Ievai patīk multikulturāla vide, idejas un ārzemju mājaslapas, ar kurām dalās draugi. Vēl labprātāk nekā latviski viņa raksta angliski. «Man latviešu valodas ir žēl,» atbild ar sarkasmu. «Ja es uzrakstu kaut ko stulbu latviski, tad man ir šausmīgs kauns, ja kaut ko stulbu angliski – tas ir normāli.»

Fantastikas žanra kolēģis, jaunais latviešu rakstnieks Toms Kreicbergs jeb Tom Crosshill, aizgājis no darba Volstrītā, investīciju bankā, pirms dažiem gadiem pieteica savas ambīcijas tiešā tēmējumā paņemt angliski lasošo auditoriju.

«Absolūti ticu, ka Kreicbergs varētu uzrakstīt bestselleru,» Ieva piekrītoši saslienas krēslā. «Viņam ir pareizā domāšana – mērķtiecīga, matemātiska. Un man šķiet, viņš jau sākumā raksta, domājot par lasītāju, ko es nedaru. Iztērēju divreiz vairāk laika, tāpēc ka vispirms rakstu melnrakstu sev. Tajā brīdī tiešām domāju par sevi. «Pārraksti, Melgalve, tā, lai tas ir kaut cik jēdzīgi, kādam tas viss murgs arī būs jālasa!» viņa smiedamās parodē, tad atkal kļūst nopietna. «Īstenībā tu man nepaprasīji – es arī uz rakstīšanu skatos ļoti racionāli. Man tikai ir cits «biznesa plāns». To, ko man šobrīd gribas darīt, es varu darīt arī latviski – mācīties rakstīt grāmatas. Mirušajos redzu daudz kļūdu un nepilnību. Nākamā grāmata man jau patīk drusku labāk. Jā, ceru, ka ar laiku rakstīšu daudz un regulāri, un tas aizies tulkojumos tad, kad es literatūrā jau būšu ieguvusi pamatu zem kājām.»

Laimīga, ka var rakstīt

Jā, Ievai patīk strādāt. Vēl nesen sociālajos tīklos salekusies ar kādu literātu, kurš deklarējis: darbs ir verdzība un ciešanas, neizliecies, ka tev tas patīk!

«Sajūta, ka jūties labi un esi laimīgs tad, ja visu laiku kaut ko dari, nāk no vecmāmiņas,» viņa saka. «Riktīgs veco laiku darba tikums. Radošā darbā gan ir diezgan grūti nostrādāt pilnu darbadienu un vēl kaut ko aizraujošu padarīt. Taču man ir patīkamāk, kad strādāju daudz, nevis kad strādāju maz.»

Vecmāmiņas, pensionētas arhitektes Inas Melgalves dzīvoklis Vecmīlgrāvī bija Ievas galvenās mājas no trīs gadu vecuma. «Tagad viņa dzīvo kopā ar mums Ķengaragā,» rakstniece pašsaprotami pavēsta. «Ir spiesta, nabadzīte. Kā viņa pieņēma mani, tā vairs netiek vaļā,» smejas.

«Veca, veca?» apjautājos. «Nē, viņa ir cienījamos gados. Kā, viņa taču arī lasīs šo interviju!» Ieva iesaucas. Ar mīlestību balsī stāsta: vecmāmiņa katru dienu divas stundas staigā, aiziet pakaļ bērniem uz skolu. «Nav no tiem cilvēkiem, kas histēriski cenšas visu laiku kaut ko darīt. Vienkārši viņai ir sajūta, ka diena ir laba, ja tajā ir kaut kas izdarīts.»

Varbūt tas izklausīsies ķecerīgi, Ieva saka, bet arī viņa neuzskata, ka dzīves jēga, kā daudzi sludina, ir būt laimīgam. «Man liekas, ka laime drīzāk var būt norāde, ka esi uz pareizā ceļa. Tad laiku pa laikam jūties laimīgs.»

Tas pats Melgalvei bilstams par apbalvojumiem un nominācijām – tie dod kaut kādu atskaites punktu sabiedrībai, bet būtu muļķīgi, ja tas dotu atskaites punktu viņai, radītu paštīksmi: tagad, redz, es kaut ko daru tā, kā vajag.

«Mans dēls, piemēram, iet uz batuta sacensībām – ja viņš dabū augstu vietu, protams, esmu lepna. Bet, ja viņš izlēkā slikti, es netaisu skandālu. Esmu tieši tikpat lepna,» Ieva nesāk runāt par Literatūras balvu. «Nezinu gan, vai kādā brīdī pāriet tas, ka bērns atnāk ar savu ķēpu, un tev liekas, ka tas ir ģeniālākais zīmējums pasaulē…,» aizdomājas. «Man tagad ir trīs bērni, par kuriem es varēšu justies lepna visa mūža garumā.»

Sevi Ieva patlaban visvairāk sazīmē mazajā puikā. «Lielajā dēlā!» viņa zibenīgi pārlabo. «Viņš ir tik līdzīgs tam, kāda es biju. Neliela auguma, bet gudrs, zinošs.» Tieši pēdējā mēneša laikā viņai kā zibens spēriens nākusi patiesība, ko viņas vecāki, šķiet, ilgi nepieņēma. «Ir viens vecums, pēc kura savam bērnam vairs neko nevari iemācīt. Tieši šodien Satori parādījās Ilmāra Šlāpina doma, ka bērni acīmredzot nāk pasaulē ārkārtīgi nepareizi, ja jau viņus visu laiku jāmēģina pāraudzināt.»

Viņi taču paši jau tagad veido savu pasauli, viņiem ir spēles, slepenās paroles un kodētie vārdi, par kuriem pieaugušie nedrīkst zināt, Ieva stāsta par savu trijotni. Spēli, ko viņa pazīst vislabāk, saucot Senā Rīga. «Datorspēle?» jautāju. «Nē, parasta spēle, ko viņi spēlē savā nodabā. Tagad mazā meita, man liekas, ir superintendante, jo superintendantam ir jāstaigā apkārt, jākomandē, un to viņa māk,» Ieva atkal smejas.

Jo ātrāk aug viņas bērni, jo labāk viņa sākot saprast savu mammu, kurai bija līdzīga ne tikai vizuāli, bet arī neatkarīgajā raksturā. «Man liekas, ka cilvēki tā īsti nekad neaiziet. Latvieši ir tik lieli individuālisti, ka pilnīgi mierīgi var lielāko daļu laika izlikties, ka cilvēks, kurš ir nomiris, ir dzīvs, vienkārši dara kaut ko citu un man nezvana,» nosaka klusāk. Ieva neslēpj, ka, rakstot Mirušos, iespējams, ir izlaizījusi kādu savu brūci. «Tas vienmēr tiek pasniegts kā kaut kas labs – no sevis kaut ko «norakstīt nost». Bet es esmu kaut ko no sevis izdzēsusi un ierakstījusi grāmatā, biedējoša sajūta!» Ieva saskumst, tad atkal pasmaida. «Tomēr manī visu laiku rodas kas jauns, ko gribas rakstīt, tas ir tik mulsinoši! Aug tā kā tādi koraļļi. Visa literatūras padarīšana ir līdzīga tam, kā aug koraļļu atoli. Viņiem vulkāniskajā teritorijā ir jāiegrimst pietiekami dziļi ūdenī, tikai tad koraļļu polipi var izaugt. Un, kad sakustas plātnes apakšā, tad viņi iznirst ārā, nomirst un sastingst par koraļļiem. Tāpat kā uzrakstīta grāmata. To es kaut kad bērnībā lasīju, tā skaistā metafora manī ir palikusi.»

* Kad es biju jauna – angļu val.

Alus ar saknēm

Posted on aprīlis 16, 2014 by anon - Veiksme

Eliksīrs dzīves baudītājiem – tā savu alu dēvē baušķenieku komanda, kas pēdējā desmitgadē atjaunojusi Bauskas alus biznesu uz vēsturiskiem pamatiem

Uzņēmuma Bauskas alus valdes priekšsēdētājs Vladimirs Barskovs, kas ražotni «mantojis» pirms 15 gadiem pēc bankrota, pirmajā biroja apmeklējuma reizē nav pat varējis iedzert kafiju, jo sekretārei nebija kannas, ar ko uzvārīt ūdeni. Tagad pēc labi plānotas rekonstrukcijas un ieguldījumiem ražotnes attīstībā ar dzērieniem te viss ir kārtībā – degustācijas telpā rindojas pudeles un glāzes ar gardu saturu.

Katru rītu cehus izstaigā alus darīšanas vecmeistars Kārlis Zālītis, nogaršojot pudelēs iepildāmo dzērienu. «Garšoju to, ko darbinieki pilda. Tagad viņi arī nogaršo – iemācījušies, uzreiz saka, kāds ir. Dzert varot,» smaida sirmais vīrs, kas uz Bausku brūvēt alu atvilināts 80.gadu sākumā no kabineta darba Rīgā, vēl pirms tam strādājis Tērvetē un Iļģuciema darītavā. Viņš alu nogaršo, taču nedzer – citi Zālīša laikabiedri alus meistari, kas to piekopuši, jau esot taisaulē, bet slavenais brūvētājs jūlijā svinēs «bezgalības» jubileju – 88 gadus. Pats gan vēl smīkņājot noskaita pantu: «Bauskas alus ir kā zītars; kas to nedzer, tas ir tītars.»

Kad meistars atnāca uz Bausku, bija vēl Starpkolhozu konservu fabrikas darbības laiki, ko pēc kārtas vadīja tēvs un dēls Bērziņi. Tad Bauskā tapa arī konservēti dārzeņi, augļu sulas un neilgu laiku pat vīns.

«Bauskā man nekā sveša nebija, jo Tērvetes alus brūzi jau biju uzmontējis, vadījis Pāvilostas brūzi,» atminas Zālītis, «divus gadus notika iekārtu montāža, cilvēku mācības. 1982.gadā radās Bauskas gaišais un tumšais. 90.gadu sākumā pārtraucām ražot limonādi, pirms desmit gadiem atjaunojām iesala dzēriena ražošanu, kurai man bija gods izstrādāt visu tehnoloģiju, izmantojot alus misu.»

Kārlim tagad esot svarīgi, lai darbs turpinās ar labākiem panākumiem, un ar jauno maiņu viss esot labi. Vladimirs uzsver, ka Bauskas alū visi strādā ļoti ilgi. «Māra Sirmā strādā te gandrīz visu mūžu, Valentīna Ribakova – ļoti laba speciāliste, galvenā grāmatvede Zinaīda Jēgere,» sauc vadītājs.

Pēdējos gados izveidota laba pārdošanas komanda komercdirektores Daigas Solzemnieces vadībā.

Lai radītu labu alu, nav vajadzīgas nekādas speciālas zināšanas, nav arī nekāda noslēpuma, «tikai jāstrādā kārtīgi» un pastāvīgi jāuzrauga tehniskais process, apgalvo Kārlis Zālītis.

Aluspagraba leģenda

«Visu brūvēšanu var izteikt ķīmiskās formulās – cukurs, spirts un daudz blakusproduktu. Cītīgi jānovēro rezultāts.» Tad kāpēc citiem tik labs nesanāk? «Tāpēc, ka viņi nav Bauskā. Katram brūzim ir sava mikroflora,» skaidro Vladimirs Barskovs. Daiga atgādina leģendu par savulaik Bauskas pils pagrabos brūvēto alu, tātad šī ir īsti laba vieta nacionālajam dzērienam.

Vladimirs tagad pārvalda ražotni, kam ir vēl divi līdzīpašnieki, taču pats bieži pa cehiem nestaigā. «Tur viss ir kārtībā. Man galvenais ir nodrošināt naudu, visiem darbiniekiem laikus izmaksāt algas, samaksāt nodokļus, paredzēt naudu attīstībai. Mums šogad vajadzēs ap 600-700 tūkstošiem eiro. Jāpieskata, lai teritorija būtu kārtībā, tad darbinieki labāk strādā,» ikdienu atklāj vadītājs.

Vladimirs uzsver, ka uzņēmums ražošanu nav pārtraucis arī grūtākos laikos, vienīgi ar finansēm bijis kā bijis. Alus Barskovam nav apzināti izvēlēts produkts, bet gadījies ceļā nejauši. Kad sākuši «ar Kārli strādāt», trūcis izejvielu, par to arī vispirms nācies rūpēties, lai izdzīvotu. «Šeit bija ļoti laba komanda un tagad ir vēl stiprāka. Visi rūpnīcas tehnoloģiskie vadītāji ir tie paši, man bija jādabū nauda, ko uzreiz pēc bankrota neviens negribēja dot, bet izdevās pārliecināt cilvēkus. Pakāpeniski sākām attīstīties. Pirkām jaunu iekārtu, dabūjām kredītu. No tā laika bez izmaiņām palicis tikai viens pagrabs,» atminas Barskovs. Tagad Bauskas alus teritorijā visas agrākās ēkas ir saglabātas un sakoptas, taču netiek izmantotas pilnībā. Labiekārtotas un modernizētas aktīvās ražošanas un biroju telpas, kā arī noliktavas.

Bauskas alus tapšanas tehnoloģiskais process notiek 45 dienas. «Mēs paplašinājām savu sortimentu, sakārtojām Veselības dzēriena ražotni, atjaunojām Iesala dzēriena ražošanu, tad sākām gatavot kvasu,» ceļu uz panākumiem atklāj Barskovs, palepojoties ar balvām, kas par alu iegūtas ne tikai Latvijas mērogā, bet arī Baltijas un Krievijas izstādēs. «Tehniskā disciplīna labāka ir latviešiem, tāpēc pie mums alus ir labākais. Krievi mēģina visu izdarīt ātrāk. Es taču zinu!» smejas Barskovs.

Produkta prestiža dēļ Bauskā saglabā tikai dabisko līniju. Komercdirektore stāsta, ka alum pudelēs lietošanas termiņš nepārsniedz 100 dienu, jo citādi tas zaudētu garšu. Vasarā labāk pērk alu plastmasas pudelēs, jo tas ērtāks piknikiem. «Mēs ražojam premium klases produktus bez konservantiem. Reiz sākām ražot iesala dzērienu ar vienu konservantu, taču sapratām, ka to nedrīkstam, un pārtraucām. Ja ražosim dažādus dzērienus, patērētājs sāks šaubīties, vai tas, ko viņš dzer, patiesi ir tīrs un dabisks. Tāpēc turpinām sākto ceļu. Mēs gatavojam produktus baudītājiem, nevis dzērājiem – zinām, ka mūsu pircējs alu nedzer katru dienu, taču ir mums uzticīgs.»

Bauskas alu eksportē uz Igauniju, Lielbritāniju, kur to pērk lietuvieši, krievi, poļi, latvieši. «Mēs būsim pirmie, kas Latvijā mēģinās pildīt alu un kvasu vienreizējas lietošanas plastmasas mucās jeb kegos,» atklāj Solzemniece, «tā ir Eiropas jaunā mode. Mucas no eksporta tirgus ir dārgi vest atpakaļ, koka mucās alus transportējot arī rūgst. Lielbritānijā un Igaunijā ir interese par mūsu alu kegos, tikai jāpārliecinās, vai termiņš un kvalitāte atbilst tam, ko partneri piedāvā.»

Bērnības garša

Vladimirs ir apmierināts, ka alus un pārējie atspirdzinošie dzērieni tiek pārdoti tik veiksmīgi. Nācies atteikties no ābolu sulas koncentrāta ražošanas, jo tam nepietika vietējo ābolu. «Krīzē bija grūti, Latgales alus pazudis, Gulbenes, Kimmel,» jau piemirstus nosaukumus sauc ražotājs, «lielie strādāja ar zaudējumiem.» Baušķeniekiem svarīgi saglabāt savu tirgus daļu. «86% alus tirgus Latvijā pieder Aldarim, Lāčplēsim un Cēsu alum. Pirmos divus ražo Lietuvā. Mums ir 3% no atlikušajiem 14%. Domāju, ka tas ir labi,» vērtē Barskovs. No citiem var arī mācīties – jaunā Meistara alus markas ideja gūta kādā ārvalstu izstādē. Iebildums no Kārļa par viņa bildes likšanu uz etiķetes gan bijis – «visa komanda strādāja».

Degustācijās nav viegli – visus ņem no veikala, taču no katra pagraba tas nāk citāds, jo alus temperatūra rūgstot nav bijusi vienāda. «Agrāk bija problēma ar pagraba temperatūru, ieguldījām 1,3 miljonus eiro, tagad mums ir plus trīs vasarā un ziemā,» drebinādamies stāsta Vladimirs, atgriezies no fotosesijas raudzētavā. Kārlis tik nosmej – jau laikus uzvilcis siltāku jaku.

«Piebalga, Tērvete, Bauska, Užava – visi ir līdzīgi ali. Svarīgi, kuram cilvēkam kurš vairāk garšo,» skaidro vadītājs, pēc pauzes gan piebilstot: «Mūsu alus ir labākais, sevišķi tumšais.» Barskovam patīk, ka atjaunojas alus svētku un festivālu tradīcijas, jo līksma svinēšana bez pārmērīgas apreibšanas tikai uzlabo produkta prestižu.

«Mēs nepārtraukti pētām, garšojam, kādi esam salīdzinājumā ar citiem,» atklāj komercdirektore, «mūsu Veselību un Porteri sauc arī par bērnu alu. Strādājam ar pircējiem, noskaidrojam, kas jāuzlabo, pēc tam komandai un Kārlim ir darbs. Tā šogad sākām pildīt kvasu stikla pudelēs, jo plastmasas lielāka tilpuma pudelēs tas tik labi nenoturēja garšas īpašības. Turklāt jauniešiem garšo gāzēti dzērieni.» Šo secinājumu apstiprina Eiropas Jauniešu parlamenta starptautiskās sesijas dalībnieki, kuriem kvass Rīgā pavadītajā marta nedēļā bijis viens no lieliskajiem gastronomiskajiem atklājumiem.

Uzņēmuma komercdirektore ir viena no jaunas idejas iniciatorēm – patlaban top Bauskas apkaimes populārāko produktu veikals pilsētas centrā, kur varēs nomēģināt un iegādāties gan Bauskas alus dzērienus, gan mājražotāju sierus, kūpinājumus, ogu un augļu gardumus. Daiga teic, ka Bauskas kvass, ko vietējā tirgotavā var nopirkt arī pats savā pudelē no lielākas mucas, ir ar to īsto, vienīgo, neatkārtojamo bērnības garšu, ko atminas padomjlaika jaunatne. «Gribējām to atjaunot,» atzīstas komercdirektore.

Ražotāji atklāj, ka ikkatrs jaunais produkts top tik ciešā komandas sadarbībā, ka nevar nosaukt vienu uzslavējamo. Vladimirs stāsta – diskusijās par labāku risinājumu cits uz citu dažkārt pat kādu brīdi turot ne tik labu prātu, tomēr mērķis visus vieno. Lai izdomātu, kā saglabāt mikrobioloģiski aktīvo iesala dzērienu gardu ilgāk par nedēļu, svarīgs bijis laboratorijas ieguldījums, taču radoši esot visi 63 uzņēmuma darbinieki. «Gads – ko nu, vesels mūžs! – pagāja, kamēr atradām!» iesaucas Kārlis, kam iesala dzēriens pašam ir mīļākais produkts.

Kas būs nākamais jaunums, viņi tagad neņemas atbildēt. Paši veselīgos dzērienus, kam nepievieno nekādus konservantus, savā lokā nogaršojot divreiz gadā – ziemas un vasaras ballītēs. Vladimiram vasarā ar mēru garšo gaišais, ziemā – tumšais alus. Viņam ir arī speciālā «direktora» kokteiļa recepte – divas trešdaļas Bauskas gaišā alus ar trešdaļu Veselības dzēriena. Īpaši garšojot dāmām.

3 biznesa principi

1. Patstāvīga komanda ar labi apgūtām iemaņām, kurai vadītājs var uzticēties.
2. Cieņa pret klientu un vēlmju uzklausīšana, veidojot jaunus produktus.
3. Produktu izejvielu dabiskums un kvalitāte. Nekādu pievienotu E vielu.

Džeza Grand Prix

Posted on aprīlis 16, 2014 by Ieva Cielava - Jauna seja

Kristīne Prauliņa (22)

Jaunā dziedātāja uzvarējusi starptautiskajā konkursā Riga Jazz Stage 2014 un ieguvusi īpašo balvu no komponista Raimonda Paula 1000 eiro vērtībā.

Vecāki: Ieva – vairāku deju kolektīvu koncertmeistare, vada Krusta baznīcas draudzes kori, pasniedz klavierspēles privātstundas; Jānis – gāzes apkures iekārtu apkopes speciālists.

Kuru personību tu apbrīno? Martinu Luteru Kingu junioru, Mahatmu Gandiju un Nelsonu Mandelu. Tie bija cilvēki, kas spēja uzvarēt ļauno ar labu. Viņu piemēri rāda, ka cilvēks var sevi uzvarēt, kļūstot par iedvesmu citiem paaudžu paaudzēs.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Viņi man parādīja, ko nozīmē mīlēt.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi? Kaut ko nozīmīgāku būs grūti atrast.

Kad pēdējo reizi raudāji? Izklausīsies baisi romantiski, bet nesen vakarā klausījos Šopēna noktirnes un sadzirdēju tur kaut ko īstu.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Tur, kur klusums.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Patiesu bezrūpību.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Gāzes apkures katlu, ērģeles un kuģi.

Labākā atpūta ir…? Rudenī tā ir klausīšanās lietū un labas grāmatas lasīšana, vasarā vismaz pāris nedēļas ar teltīm pie ezera.

Suns vai kaķis? Kuru tu izvēlētos? Vajag abus. Balansam.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Kas ir, to novērtēju.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Latvijā, guļbaļķu mājā ezera krastā.

Ar kuru īpašību visvairāk esi neapmierināta? Slinkumu.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Par savu dvēseli, mieru, brīvību, dzīvību, pasaules izjūtu un klusumu.

Padoties, lai uzvarētu

Posted on aprīlis 9, 2014 by Ieva Puķe - Dzīve

Kamēr cilvēks lieto narkotikas, tas ir viņa Dievs. Negāja labi, to pielūdzot? Tad jāpamēģina cits Dievs, saka teologs un psihologs Māris Ķirsons. Savulaik Amerikā viņu pašu izglāba Minesotas programma, tagad viņš cenšas palīdzēt spaisa lietotājiem Latvijā

Vēl aiz Sarkandaugavas, otrpus kanālam, kas savieno Ķīšezeru un Daugavu – atkarību ārstēšanas centrs Akrona 12 Vecmīlgrāvja slimnīcas teritorijā ir tālu prom no Rīgas centra gan ģeogrāfiski, gan sajūtu līmenī. Cilvēki, kas pūlas izrauties no alkohola, azartspēļu, narkotiku un aizvien biežāk tieši spaisa atkarības, 28 dienas pildīdami tā dēvētās Minesotas programmas nosacījumus, šeit ienirst kā laika kapsulā. Strikta dienaskārtība. No celšanās plkst.7.15 un rītarosmes līdz naktsmieram plkst.23 tikai viena stunda brīvā laika. «Tu nevari izbeigt dzert dzerdams. Lai gan es skaidri nezinu, ko gribu, es skaidri zinu, ko es negribu. Mēs padevāmies, lai uzvarētu,» lasu uzrakstus pie sienām istabā, kur notiek sapulces. Bariņš vīriešu ir atprasījušies ārā uzsmēķēt. Atkarību zīmogs viņu sejās joprojām tik uzkrītošs, ka nobīstos, nepieeju parunāties. Gaitenī pie sienas saspraustas sirsniņas ar viņu vārdiem, iedalījums pa palātām. Pašlaik te ārstējas 25. Oļgerts, Jānis, Leonīds, Vladimirs, Jevgeņijs, Aleksejs, Raivis, Dzintars, Andris, Ēriks… Ir arī dāmas. Līga, Aina, Larisa, Liene, gluži ikdienišķi latviešu un krievu vārdi.

Iestādes izveidotāja Māra Ķirsona (73) miniatūrajā kabinetā arī tukšu sienu nav. Pirms diviem gadiem pārceļoties uz Latviju, no darba telpām Ziemeļamerikā atceļojuši diplomi par bakalaura grādu filozofijā un vēsturē, maģistra grādu teoloģijā un psiholoģijā, ģimenes un laulību terapijā. Pa vidu – Kanādas kalnu uzņēmumi, smaidošs vīrs slēpošanas tērpā. Un Ķirsonam 2000.gadā pasniegtā Triju Zvaigžņu ordeņa diploms. Viņš varēja vadīt mierīgas vecumdienas Kanādā, kur pēdējos 20 gadus strādāja atkarību ārstēšanā, latviešu baznīcā un sabiedriskajā darbā. Taču cilvēks, kurš 1980.gadā Madridē, protestēdams pret dzimtenes okupāciju, uz PSRS karoga no pārgrieztām vēnām lēja savas asinis, bet 1989.gadā uz Latviju atveda Minesotas programmu atkarību ārstēšanai, lēma citādi – viņš visvairāk ir vajadzīgs tieši šeit.

Puišiem aug krūtis

Māra Ķirsona darbā angliskais vārds «spaiss» pazīstams jau gadiem. «To aizvien var ķīmiski uzlabot, tāpat kā ģenētiski modificēto pārtiku. THC* pat parastā marihuānā tagad ir lielākā kvantumā, un galvā ir lielāks blīkšķis. Radīta formula, ar ko īsā laikā panāk, ka rodas fiziska atkarība – ķermenim vajag. Ir daudz gadījumu, kad trīs reizes uzpīpē, un esi burtiski «uzāķēts» kā uz makšķeres āķa,» viņš saka. Akronā ir ārstējušies 18-19 gadus veci spaisa lietotāji, tagad no alkohola uz spaisu pārmetas arī pusmūža cilvēki – atklājuši, ka par mazu naudu var apreibināties efektīvāk. Par sekām nedomā. Nupat vecāki atveduši dēlu, kam ir tikai 17. «Redzēja, ka šad un tad viņš ir pavisam bļem bļem, saprata – kaut kas nav kārtībā. Beidzot puisis atzinās, ka pīpē spaisu,» Ķirsons stāsta.

«Labi, ka troksnis ap spaisu ir tik liels! Ja nebūtu tik daudz cilvēku miruši, tad 100 gudrās galvas Saeimā laikam nebūtu neko darījušas. Mēs jau senāk cēlām trauksmi, bet tagad, paldies Dievam, tas ir sabiedrības acu priekšā.»

Spaisa lietotājam pēkšņi var apstāties sirds. Mainās bioķīmija, pusaudžu vecuma zēniem sāk augt krūtis – Ķirsons atklāj svaigākās «legālās nāves» blakusparādības, par kurām cilvēki, kas ar to pelna naudu, pircējus neinformē. «Pīpē jau 12-13 gadus veci bērni, tie ir pavisam neaizsargāti. Pusaudža ķermenis ir neattīstīts, vieglāk ievainojams. Sākumā draugi dod par velti, bet tad, kad esi uzāķējies…»

Latvijā negrib runāt par to, cik alkohols, kokaīns vai spaiss izmaksā sabiedrībai, ja tā lietotājs nonāk slimnīcā. «Paskatīsimies uz cietumiem!» Ķirsons iesaucas. «80% cilvēku, kas tur sēž, ir kaut ko izdarījuši, būdami alkohola vai narkotiku iespaidā vai gribēdami tikt pie naudas, lai tiktu pie alkohola vai narkotikām. Cik maksā viņu uzturēšanās cietumā? Kādas grūtības mums bija panākt, ka anonīmo alkoholiķu (AA) sapulces var notikt cietumā!» viņš piemin AA iknedēļas tikšanās Iļģuciema sieviešu cietumā.

«Administrācija iebilda?» negribu ticēt. «Jā. Ieslodzītos, pirmkārt, vajag sodīt,» sarunas biedrs atkārto kāda teikto. «Tad es stāstīju, kā mēs dabūjām AA Filadelfijas cietumos. Teicām – mēs jums ietaupīsim naudu! O.K., viņi saprata,» sarunas biedrs smaida. «Labi, cilvēks, kas ir cietumā, nedzer un nepīpo. Taču viņš gaida – tikšu laukā un es atkal varēšu. Un viņš ir atpakaļ,» loģika ir nenoliedzama.

«Visu dzīvi upurēt šņabim vai narkotikām… Sievu, bērnus, karjeru,» Māra Ķirsona seja saspringst, vaiga muskulis ietrīcas. «Ir jādzimst jaunam cilvēkam, kurš nelietos un nedzers. Nevis tiks apturēts, noturēts kādu laiku cietumā! Viņš iznāks laukā tāds pats, kāds bija.» Kam ir jāmainās? Cilvēkam ir jāiemācās, ko darīt brīdī, kad atgriežas patīkamās atmiņas par dzeršanu – par konjaku kristāla glāzē. «Cilvēkam, kas dzer un lieto, nākotne ir trīs minūtes gara. Ir jāpalīdz nākotni pagarināt.»

Palīdzēt tiem, kas cieš

Tā ir slimība. Bērni, kuri ir auguši «alkoholiskās» ģimenēs, bieži apprec tādus pašus. Veselīga sabiedrība viņiem ir sveša lieta, Ķirsons runā cieti un lietišķi. Viens no pieņēmumiem – meklējiet vainu ģenētikā! Jā, arī paša atkarību terapeita ciltskokā atrodami radinieki, kuriem ir sarežģītas attiecības ar alkoholu. «Problēma ar ģenētiku ir tāda: parasti cilvēki domā – o, tad es esmu nolemts. Tad no manis atbildību nevar prasīt. Viegla dzīve!» viņš situāciju pagriež paradoksāli. Viņš cilvēkiem sakot: nē, tā nedrīkst runāt. Un, kā parasti, neslēpj personīgo pieredzi.

Māris Ķirsons paspēja piedzimt Latvijā, 1940.gada otrajos Ziemassvētkos. Jaunaucē, kur viņa tēvs Pāvils Ķirsons bija mācītājs. «Pirmās bērnības atmiņas – nakts, Liepāja, milzīgais kuģis, ar kuru 1944.gadā nonākam Vācijā.» 1949.gadā no bēgļu nometnēm Ķirsoniem bija iespēja braukt uz Ameriku. Māris ir dzīvojis Oklahomā, Misisipi, Čikāgā, Filadelfijā. Apdāvināts, aizrautīgs, vēsturi, filozofiju, teoloģiju viņš izstudēja vēl laikā, kad neko sev neliedza. Taču pienāca lūzuma punkts. Ķirsons neieslīgst ļoti privātās detaļās: «Tiku vaļā 37 gadu vecumā. Tagad esmu bijis skaidrā 37 gadus. Citādi sen būtu beigts. Es jau vienreiz biju beigts. Pārdozēju narkotikas.»

Viņš atkarību uzveica ar Minesotas programmu vai pats, ar gribasspēku? Prasu, lai kliedētu ilgo klusuma pauzi. Sirmais, solīdais kungs, man par pārsteigumu, kaut ko atceroties, sāk smieties. 90.gadu sākumā viņš uzaicināts uz raidījumu Latvijas televīzijā – uz diskusiju par alkohola kaitīgumu. «Profesori runā: «Jāizkopj gribasspēks…» Un kas notiek? Ķirsons saka: ja domājat, ka ar gribasspēku var tikt galā ar dzeršanu, nākamreiz, kad jums ir caureja, mēģiniet to kontrolēt ar gribasspēku. Smalkais panelis bija šokēts, moderators bija šokēts. Man stāstīja, ka uz studiju pat zvanīts: kā tik rupji var runāt? Bet bija arī cilvēki, kas teica: johaidī, tā tas ir! Jānotiek tā, ka esmu sev tik daudz pāri darījis, ka saku: man pietiek. Es padodos. Alkohols un narkotikas ir stiprākas par mani. Meklēju, kur varētu būt palīdzība. Varbūt ar Dievu parunāšos? O, bet mēs jau esam postpadomju cilvēki, mums mācīja, ka Dieva nav,» viņš runā un pats sev atbild. «Bet tā nav! Katram cilvēkam ir kāds Dievs, kāda augstākā vērtība. Kamēr cilvēks dzer un lieto narkotikas, tas ir viņa Dievs. Esi piedzīvojis sliktus rezultātus, pielūgdams šo Dievu? Varbūt jāpamēģina cits Dievs. Pamēģini 90 dienas. Ja nepatīk, ej atpakaļ – tā es saku cilvēkiem.»

Narkologa Māra Preinberga un Māra Ķirsona veidotā atkarību ārstēšanas centra Akrona 12 nosaukums ir cēlies no ASV Ohaijo štata pilsētas Akronas vārda. «Tur satikās izbijis Volstrītas mākleris un dakteris, kuri savu karjeru bija nodzēruši. Viens otram atzinās, ka netiek galā, ir bezspēcīgi. Sarunāja, ka nākamajā dienā parunāsies atkal. «Johaidī, es vakar nedzēru!» O! Te kaut kas sāk notikt,» Ķirsons turpina stāstu. «Viņi sameklēja vēl vienu bezcerīgu alkoholoķi, un, kad jau bija 100 cilvēku organizācija, radās 12 soļu programma.» Sistēma, kas pagājušā gadsimta 50.gados nosaukta citas ASV pilsētas vārdā – par Minesotas programmu. «Es nevaru, bet Dievs var, es lūgšu, lai viņš man palīdz. Es veicu morālu inventarizāciju par to, ko esmu nodarījis citiem un sev. Varbūt varu kādam atvainoties, tikt galā ar savu pagātni. Tālāk – kā tikt galā ar īpašībām, kas man nenāk par labu? Kad to būšu sapratis, centīšos palīdzēt citiem, kuri joprojām cieš un kuru dzīve dzeršanas dēļ ir tāda, kāda ir,» Ķirsons stāsta par 12 soļiem.

1977.gadā ticis galā ar savu atkarību, viņš sāka izmantot Minesotas programmu citu cilvēku ārstēšanā. Mācījās no nozares guru – Marka Kellera un Verna Džonsona. 1989.gadā atveda Minesotas programmu uz Latviju. Kopš 1993.gada ir sēdies lidmašīnā ik pa 3-4 mēnešiem. Konsultējis kolēģus, finansējis bukletu izdošanu. Nākamajā dienā pēc mūsu sarunas dosies runāt par spaisu un atkarībām uz Teikas vidusskolu Rīgā, pēc neilga laika runās ar skolēniem Neretā.

Bībeļu un banānu kuģis

«Jā, viņš ir svētais,» telefonsarunā vairākas reizes atkārto narkologs Jānis Strazdiņš. Bijušais valsts galvenais narkologs joprojām pieņem pacientus privātpraksē. Ķirsonu, kas cilvēkus jaunai dzīvei pārliecinoši spēj motivēt caur savas pieredzes prizmu, Strazdiņš pirmoreiz izdzirdējis 80.gadu otrajā pusē Amerikas Balss raidījumā. Stāstu par Minesotas programmu (tā tagad tiek praktizēta vēl vienā vietā Rīgā un Jelgavā), kā arī par anonīmo alkoholiķu kustību, kam nākamgad būs 80.jubileja, paspējis ierakstīt un atskaņojis kolēģiem konferencē, uz kuru Ķirsons bijis ielūgts, bet nav saņēmis PSRS vīzu savas disidenta darbības dēļ.

1976.gadā viņš, Filadelfijas draudzes mācītājs, pieprasot Latvijā badastreiku pieteikušās disidentu Brūveru ģimenes izceļošanu uz Rietumiem, veica pārdrošu pasākumu – sadedzināja PSRS karogu pie šīs valsts vēstniecības Vašingtonā. «Tas parādījās Amerikas lielākajās avīzēs – mācītājs ar draudzes jauniešiem tautastērpos protestē, ka cilvēki tiek vajāti ticības dēļ.»

Vēnu pārgriešanu 1980.gadā Madridē provocēja Helsinku līguma parakstīšanas piecu gadu atceres konference, kurā piedalījās arī PSRS. Lai gan akcija notika mediķu uzraudzībā, asistējot diplomētiem ārstiem – Jānim Dimantam un Linardam Luksam, tābrīža Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšniekam – , laiks, kad PSRS karogs arvien tumšāk sārtojās viņa asinīs, šķitis kā mūžība, tagad atceras Ķirsons. Tāpat kā Vašingtonā, viņu apcietināja. «Nākamajā dienā ziņu aģentūras izlaida pa visu pasauli: mācītājs protestē pret to, ko Padomju Savienība dara Latvijā. Tā bija pirmā reize, kad kāds latvietis tika Time žurnālā,» atceras Ķirsons. Bet Latvijā čekas kontrolētajā avīzē Dzimtenes Balss esot publicētas pavisam citas versijas. «Ķirsons esot mēģinājis izdarīt pašnāvību, bet viņam palicis bail, un salaidis dēlī, tāpat kā visu citu savā dzīvē. Otra – te skaidri esot redzams, ka Ķirsons atkal ir sācis dzert,» sirmais vīrs sulīgi smejas.

Dumpīgs un nesaprasts viņš ir arī konservatīvajā luterāņu baznīcā Latvijā, ar kuru nesakrīt uzskati ne tikai sieviešu ordinācijas jautājumā, bet tik triviālās detaļās, ka pie mācītāja talāra nedrīkst valkāt Ķirsona iecienītos kovbojzābakus. Taču mans sarunas biedrs konsekventi turpina iet savu ceļu. Vadījis Tautas frontes atbalsta grupu Ņujorkā un savulaik kopā ar Vairu Paegli organizējis skolotāju sūtīšanu uz latviešu ciemiem Sibīrijā, arī ierosinājis to, ka uz 1990.gada Dziesmusvētkiem un baznīcas draudžu dienām Rīgā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara iebrauca kuģis ar Latvijas karogu mastā. Tādu latviešu emigrantu delegācijai Ķirsonam uz divām nedēļām izdevās noīrēt Stokholmā. «Bībeļu un banānu kuģis,» viņš pasmaida.

«Vedām simtiem Bībeļu un 500 kg banānu, 250 kg ananasu un tikpat kivi. Latvijā tādus augļus nevarēja nopirkt, tie bija domāti draugu un radu apdāvināšanai.» Lai apietu sistēmu, ka tikai 25% no Dziesmusvētku biļešu ienākumiem paliek Latvijā, bet 75% aiziet uz Maskavu, Ķirsons ar tālaika kultūras ministru Raimondu Paulu bija sarunājuši, ka emigrantu grupa tās pirks nevis PSRS aģentūrā Intūrists, bet «pa tiešo».

Notika neparedzētais – emigrantiem pirms koncerta tika paziņots, ka vīzas nav kārtībā, ir jāatstāj osta. Palīdzēja… cigaretes, Rietumu alkohols, banāni, ananasi un kivi, ar ko Ķirsons devās pie Baltijas kara apgabala virspavēlnieka, it kā nevainīgi parunāties par darbaļaužu draudzību. «Jā, traki izklausās, es kukuļoju vienu krievu ģenerāli, lai mums nebūtu jābrauc projām,» viņš atceroties pasmaida.

Māra Ķirsona Latvijas ikdiena tagad ir daudz rutinētāka, viņa pienākumos ietilpst arī piņķerīgā projektu rakstīšana. Pašlaik Akrona 12 cenšas piesaistīt līdzekļus īpašai programmai padsmitnieku ārstēšanai. Ja tas izdosies, visticamāk, liela daļa būs tieši spaisa lietotāji. Ar Labklājības ministriju izdevies vienoties, ka Ķirsona centrs, izmantojot Eiropas Sociālā fonda līdzekļus, jau cenšas no alkohola, narkotiku un psihotropo vielu atkarības atbrīvot bezdarbniekus, kam šī nelaime liegusi atrast darbu vismaz gadu.

«Par laimi, Valsts nodarbinātības aģentūrā kāds beidzot saprata, kāpēc viena daļa cilvēku nestrādā – viņi dzer. Tas, ka cilvēks beidz darīt sev pāri, nāk ne tikai viņam par labu, bet arī valstij,» iesaucas terapeits.

Diemžēl tā pati valsts, kas viņu apbalvojusi ar Triju Zvaigžņu ordeni, Akronu 12 nesen ir iesūdzējusi tiesā. «Izrādās, Latvijā pie narkologa nevar iet pa tiešo, ģimenes ārstam ir jāuzraksta nosūtījums. Tāpēc, ka neesam šo kārtību ievērojuši, mums ir jāatdod 15 074 lati [valsts līdzfinansējums] pacientu ārstēšanai. Ārstēšana ir bijusi efektīva, bet izrādās – jūs esat pārkāpuši likumu un tiksit sodīti!» Ķirsons kļūst emocionāls. «Mūsu pieeja – ja cilvēks ir atnācis ārstēties, mūs interesē viņa veselība un labums valstij, nevis tas, cik naudas no viņa var izspiest. Varbūt šāda sistēma ir radīta apzināti?» viņš kasa pieri. «Es cilvēku aizsūtu atpakaļ, piemēram, uz Talsiem, pie daktera, tas ar viņu parunāsies, vēl paņems kaut kādu naudu no valsts par konsultāciju?»

Manas viesošanās dienā gan viņa prāts aizņemts nevis ar birokrātiskām formalitātēm, bet ikdienas darbiem. Nākamajā dienā terapeits dosies runāt par spaisu un atkarībām ar vidusskolēniem. Stāsta, ka tikko atvadījies no Mihaela, kas no Akronas 12 aizbraucis uz mājām Latgalē. Atvadoties atkārtojis to, ko viņi runājuši: «Man jāpanāk, lai es neiedzeru pirmo glāzīti.»

«Jā, tad tā lieta ies!» mentors ir cerīgs. «Es domāju, ka Mihaels šai lietai ir nopietni piegājis, redz, kas viņu gaida, ja ies atpakaļ tur, kur bijis. Redzēs, cik augstu Mihaels pats sevi vērtēs.»

* Kaņepju auga psihoaktīvā sastāvdaļa, no angļu val. – tetrahydrocannabinol

Mazliet burve

Posted on aprīlis 9, 2014 by Gunita Nagle - Personība

Kaut arī Rūtai Muktupāvelai (50) ir šādas tādas zināšanas par šamanismu, viņa neburas. Pietiek ar personības šarmu, pētnieces garu un saprašanās mākslu, lai pieburtu sev cilvēkus, kas Kultūras akadēmijas satversmes sapulcē viņu izraudzīja par jauno akadēmijas rektori

Daudzi no tiem, kas nekad nav gājuši uz Kultūras akadēmiju klausīties Rūtas Muktupāvelas lekcijas, tik un tā iemīlējušies viņas balsī Iļģu albumā Spēlēju, dancoju, kurā Rūta iedziedāja Leldi. Neiemīlēties nevarēja, jo, atskanot viņas dziedātajam – «acis veras, aizveras, saules nav, nav ko redzēt…» -, šķita, ka dzidrā balss var savienot šo un viņsauli, tik pārpasaulīgi skaista tā bija. Citiem Kultūras akadēmijas dzīvē neiesvaidītajiem Rūta Muktupāvela saistās ar lekcijām par šamanismu, kuras, lai gan lasītas gaužām zinātniskā valodā, ir kā klusa burvestība – klausīties, neatklausīties. Bet Kultūras akadēmijas ļaudis, kas Rūtu Muktupāvelu redz diendienā jau 18 gadu garumā, pirms 10 dienām izraudzījuši viņu par savu jauno rektori.

Pati kā kultūra

«Kad Kultūras akadēmijas docētāji, studenti un administrācijas cilvēki domāja par to, kādu vēlētos redzēt akadēmiju nākotnē un kā tai vajadzētu pozicionēties augstākās izglītības telpā, mēs sapratām, ka rektora amatā vēlamies redzēt cilvēku, kas pats simbolizē kultūru tās plašākajā izpratnē,» akadēmijas kultūras socioloģijas un menedžmenta katedras vadītāja Anda Laķe skaidro, kādēļ vairums atbalstīja tieši Rūtu Muktupāvelu. Viņa – skaista sieviete brūnām, dzirkstīgām acīm un enerģiskām kustībām -, satikta studentu kafejnīcā dzeram kafiju, vairākkārt uzsver, ka vēl jau nav rektore – kamēr valdība viņu jaunajā amatā nav apstiprinājusi, viņai ir tikai kolēģu un studentu dotais uzticības mandāts. Tomēr par savu augstskolu, kuru vairums no mums zina kā aktieru un laikmetīgās dejas mākslinieku kalvi, mīļuprāt piekrīt runāt.

Rūta, lietuviete, kuru uz Latviju atveda mīlestība pret latviešu dainām un etnomuzikologu Valdi Muktupāvelu, par Kultūras akadēmiju uzzināja 90.gadu vidū, kad tā vēl bija jauna augstskola.

1996.gadā darbu sāka maģistrantūra, un Rūta, kas Viļņā bija pabeigusi vēstures, sabiedrisko zinātņu un tieslietu studijas, bija starp pirmajiem, kas pieteicās kultūras teorijas studiju programmai. «Man tā šķita kaut kas fantastisks – psihoanalīze, filozofijas antropoloģija, kultūras teorija,» mazā auditorijā, kas viena no retajām dienas vidū ir tukša, ar apskaužami jauneklīgu aizrautību stāsta Rūta.

Viņa, kā gardēdis laizot marmelādi, uzskaita savus pasniedzējus: Latvijas kultūras vēstures pētnieks Pēteris Laizāns, filozofs un reliģiju pētnieks Roberts Mūks, mākslas zinātniece Tatjana Suta, mākslas vēsturniece Mārīte Lapiņa, kultūras teorijas profesors Raitis Vilciņš, akadēmijas dibinātājs un rektors Pēteris Laķis. «Studēt un mācīties bija bauda. Lasīt Freidu vien bija sapņa piepildījums, jo, kad studēju Viļņā, mums bija iespēja lasīt, piemēram, Freida sacerējumus tikai kserokopijās, ko mēs cits citam nodevām kā lielu dārgumu. Uz Raita Vilciņa lekcijām gājām kā uz performancēm, kā uz teātra izrādēm,» stāsta Rūta.

Jautājumu, vai toreiz viņai, kas kopā ar Valdi Muktupāvelu audzināja bērnus un strādāja radio Brīvā Eiropa kultūras redakcijā, nebija grūti savienot studijas ar ģimenes dzīvi un darbu, Rūta neizprot. Mazliet padomājot, tomēr atzīst, ka, jā, bija grūti, bet viņa neko nav uztvērusi kā slogu.

Vienīgi jūtas mazliet vainīga, ka par maz laika pavadīts kopā ar bērniem. Taču nu jau pieaugušajiem bērniem – trijām meitām un dēlam – viņas vainas izjūta šķiet pilnīgi lieka, jo neviens neesot jutis Rūtas trūkumu. «Droši vien tas saistīts ar to, ka mēs, Latvijas sievietes, tik ļoti cenšamies būt perfektas,» pati sev paskaidro Rūta.

Maģistra darbu folkloras pētnieces Janīnas Kursītes vadībā Rūta rakstīja par šamanismu. «Latviju iemīlēju, tikai pateicoties latviešu folklorai, Lietuvā nekā tamlīdzīga nav,» saka Rūta. Kad viņas rokās nonāca rumāņu izcelsmes amerikāņu pētnieka Mirčas Eliades (Mircea Eliade) grāmata Šamanisms: arhaiskās ekstāzes tehnikas (Shamanism: Archaic Techniques of Ecstasy), Rūta secināja, ka arī baltu folk-lorā kā relikti varētu būt saglabājušies šamanisma elementi, kas bez šamanisma teorētiskā modeļa ir nesaprotami. Tagad ir milzum daudz pētījumu par šo tēmu, bet 90.gados tādas zinātniskās literatūras nebija gandrīz nemaz. Tomēr Rūta izpētīja lielo pieejamās teorijas daļu un vēl jo-projām laiku pa laikam interesentiem lasa lekcijas par šo tēmu.

Pēc maģistra grāda iegūšanas Rūta palika akadēmijā un turpināja studijas doktorantūrā, pētot inkulturācijas procesus jeb to, kā cilvēki iekļaujas kādā noteiktā kultūrā, uzņem tās iezīmes, uzvedības un domāšanas modeļus, lai varētu pilnvērtīgi funkcionēt. Jau kopš 1998.gada viņa akadēmijas studentiem lasa lekcijas.

Apbusēja mīlestība

«Rūtu Muktupāvelu pirmo reizi satiku 2007.gada septembrī kursa Ievads kultūras teorijā pirmajā nodarbībā. Auditorijā ienāca allaž harismātiskā Rūta, kuras tēls nevienu neatstāj vienaldzīgu, kur nu vēl meiteni no mazpilsētas,» atceras viena no viņas bijušajām studentēm Līva Brice, tagad augstskolas studiju departamenta vadītāja vietniece. «Īsi apgriezti, melni mati, melnas indiešu bikses, melna jaciņa, tumši briļļu rāmji, mirdzošas, koķetas acis, skaisti sejas panti un ļoti mīksta valoda. Tajā brīdī man bija vienalga, par ko viņa stāsta, es klausījos valodas plūdumā un priecājos, cik stilīgi viņa izskatās un cik forši un gudri runā. (..) Tagad, kad esmu beigusi studijas akadēmijā un kļuvusi par Rūtas Muktupāvelas kolēģi, nereti pārņem sajūta, ka vajadzēja vairāk klausīties lekciju saturu un mazāk apbrīnot pasniedzējas personību. Nekad neesmu bijusi teicamniece, vairāk pašpuika, taču, pateicoties Rūtai, esmu pārliecināta, ka zinātne var būt un ir forša.»

Rūta lasa studentiem lekciju kursu par kultūras teoriju un kultūras antropoloģiju, un, pēc kolēģes Andas Laķes vārdiem, studenti viņu mīl. Tās ir abpusējas simpātijas, jo arī Rūtai patīk pasniedzējas darbs. Studentu zinātkāre un jautājumi mudinot nemitīgi uzlabot zināšanas, «urbties» dziļāk un tālāk. «Kad es studēju, ja kāda lekcija nenotika, visi kliedza: urrā! Tagad, ja kāds paziņo, ka lekcija nenotiks, atskan: «Kad atstrādāsim?» Pilnīgi citāda attieksme. Tas priecē un disciplinē,» stāsta Rūta.

Viņa, tāpat kā citi akadēmijā, nedaudz nobažījusies, ka šī augstskola tiek saistīta tikai un vienīgi ar skatuves mākslas veidiem. Visi zina, ka te studē jaunieši, kas sapņo par teātri, deju, kino un filmām. Bet maz ir tādu, kas apjauš, ka akadēmijā notiek rosīga pētnieciskā dzīve. Anda Laķe uzsver, ka Rūta ir visīstākā zinātniece, kas vada akadēmijas zinātniskās pētniecības centru un nododas pētījumiem ar lielu aizrautību. Rūta atminas mammas stāstīto, kā viņa, maza būdama, nevarēja pāriet pļavu, kas šķīra mājas no bērnudārza, vairākas reizes neapstājoties, lai izpētītu pa ceļam ieraudzītus kukaiņus un zāles stiebriņus – kas tas ir? «Cik vien sevi atceros, mani vienmēr urdījis šis jautājums, un man joprojām ir daudz, ko pētīt,» saka Rūta. Viņa ir viena no tiem pasniedzējiem, kas studentus mēģina pievērst zinātnei, nevis uzdodot viņiem rakstīt pētījumus par pasniedzēja noformulētām tēmām, bet mudinot pašus atklāt ko pētāmu. «Jāveicina studentos degsme,» saka Rūta, pārliecināta, ka tā var aizšķilt pētniecisko garu.

Taču zinātnieki ir egoisti – kad nododas pētījumiem, viņiem ir tik interesanti, ka mēdz ieslēgties sevī un kļūst pašpietiekami. Tas, pēc Rūtas domām, izskaidro, kādēļ sabiedrībā samērā maz zināms, ka Kultūras akadēmijā studē arī kultūras teoriju, starpkultūru komunikāciju, kultūras socioloģiju un menedžmentu, kultūras ekonomiku. «Mums jāpozicionējas kā kultūras pētniecības centram,» uzskata Rūta, izvirzīdama uzdevumus rīkot populārzinātniskas un publiskas lekcijas, diskusijas un zinātniskās darbnīcas visiem interesentiem.

Viņa atminas, ka 90.gados Pēteris Laķis ieviesis nakts lekciju tradīciju. «Radošiem cilvēkiem grūti ierasties uz lekcijām pusdeviņos no rīta, un Pēterim Laķim apnika, ka daudzi kavē. Viņš paziņoja: ja nevar piecelties no rīta, lai studenti nāk uz lekcijām naktī. Starp citu, tās bija labi apmeklētas, un beidzot visi varēja pamosties, lai uz tām atnāktu.» Rūta ar saviem kolēģiem vēlas šo tradīciju atjaunot, un jau 16.maijā akadēmijas studējošo konferences ZinātMāksla laikā pulksten 23 visi būs laipni aicināti piedalīties diskusijā par kultūras stāvokli Latvijā.

Jautāta, kā Rūtai trūkst akadēmijā, viņa saka – vienotības. Akadēmija ir sadalījusies divās mājās – teātra studiju ēkā Zirgu pastā Dzirnavu ielā un namā ar slēgto pagalmu Ludzas ielā. Diemžēl tas radījis situāciju, ka studenti un pasniedzēji dzīvo tā, it kā studētu divās dažādās augstskolās. «Pietrūkst kopējās telpas, arī mentālās telpas,» saka Rūta, kopā ar domubiedriem un kolēģiem gatava akadēmijas studentiem rīkot kopējus pasākumus, ekspedīcijas, vasaras skolas.

Augstskolā tic, ka viņai tas izdosies, jo Rūtai piemīt personības šarms, spēja atrast kopēju valodu ar visdažādākajiem cilvēkiem un kas tāds, ko cilvēki mēdz saukt par sirdsgudrību.

Drīzāk latviete, ne lietuviete

Sarunas laikā Rūta vairākkārt piemin savu bērnību un jaunību Lietuvā – kā viena pati sešu gadu vecumā aizgāja pieteikties mūzikas skolā, skolotājiem neļaujot sevi pierunāt mācīties kokles vai vijoles klasē, jo zināja, ka vēlas spēlēt klavieres; kā vecmāmiņa Marija, kuras vārdā viņa nosauca vienu no savām meitām, pārdeva govi, lai Rūtai nopirktu klavieres; kā augstskolā viņai neļāva studēt tiesību zinātnes, jo vectētiņš bijis mežabrāļos.

«Cik bieži braucat uz Lietuvu?» šāds jautājums šķiet likumsakarīgs.

«Sāpīgs jautājums,» pie sevis nočukst Rūta. Reti. «Kad nesen kolēģe mani uzrunāja, lai pozicionēju savu viedokli kā lietuviete, teicu: kāda es lietuviete, 20 gadus dzīvoju Latvijā, te veidojusies mana karjera, ģimene, korporatīvās saites, ja tā var teikt. Ja jāizsakās par savu pētījumu jomu lietuviešu valodā, man ir daudz grūtāk nekā latviešu. Ne tāpēc, ka esmu aizmirsusi dzimto valodu, bet tāpēc, ka terminoloģija, vārdu kārtība un vispār domas labāk raisās latviski. Latvijā es neko vairs neuzlūkoju un arī neredzu kā lietuviete. Man jau sen Rīgas balzams, par ko jūsmoju, dzīvodama Lietuvā, garšo pēc klepus zālēm.»

Arī Rūtas un Valda kopā audzinātie bērni, no kuriem trīs dzimuši viņu iepriekšējās attiecības, ir latvieši. Siltu smaidu, pilnīgi atslābinājusies no domām par akadēmijas dzīvi, viņa stāsta – katrs no viņiem vai nu ir studējis, vai vēl studē. Anna (30 gadi) studējusi spāņu valodu, sāka Kultūras akadēmijā, pabeidza studijas Lielbritānijā. Krišus (32) sāka studēt informācijas tehnoloģijas, bet satika savu dzīves mīlestību, piedzima meitiņas, un Krišus kļuva par biškopi. 25 gadus jaunās Marijas jurisprudences studijas arī pārtrauca meitas ierašanās, un nupat, 6.aprīlī, piedzimusi otra meitiņa Maija. «Mūsu pastarīte Rasa studē matemātiku. Viņā es atpazīstu sevi, un man ir liels prieks, ka Rasa nolēma studēt kādu no eksaktajām zinātnēm,» saka Rūta, pēc pāris mirkļiem gan piebilzdama, ka Rasu interesē arī bioloģija, kas, iespējams, «ir no Valda», kurš pirms mūzikas studēja ķīmiju. «Tas ir fantastiski, ka bērnam ir tikai 20 gadu, bet tētis, kam ir ķīmiķa diploms, nu vairs nevar palīdzēt mājasdarbos. Bērni ir gudrāki par vecākiem,» Rūta priecājas, ka bērni palīdz paplašināt redzesloku un ielūkoties dabaszinātņu pasaulē. Ja tagad Rūta būtu Rasas vecumā, izvēlētos studēt fiziku, lai labāk izprastu dabas likumus.

To, cik labi Rūta jūtas savā ģimenē, atklāj, ar kādu mīļumu viņa runā gan par bērniem, gan vīru. Bez tielēšanās atminas senus notikumus, kurus gadiem ilgi neviens nav lūdzis atcerēties – kā viņa, lietuviete ar spīganas balsi, iepazinās ar Valdi Muktupāvelu, vienu no pirmajiem etnomūzikas pētniekiem Latvijā. Viņi satikās trīs reizes – vispirms 1985. vai 1986.gadā kādā no Viļņas gadatirgiem, kur Valdis spēlēja kokli, bet Rūta ar draudzeni nolēma piedziedāt. «Viņš man tā skatījās acīs, ka nodomāju: bezkaunīgs latvietis! Lietuvā nav pieņemts skatīties tieši acīs, bet Valdis vienmēr, runājot ar cilvēkiem, skatās tieši acīs,» atceras Rūta. 1988.gadā folkloras festivālā Baltica Rīgā, toreiz vēl LPSR pilsētā, plīvoja neatkarīgās Latvijas un Lietuvas karogi, un, kad Lietuvā par to paklīda runas, Rūta brauca uz Rīgu «gandrīz kā svētceļojumā», lai redzētu to savām acīm.

Valdis festivālā spēlēja dūdas, un Rūta, zinādama, ka viņš pieprasa sarkanbaltsarkanā un sarkanzaļidzeltenā karoga atzīšanu, lūdza viņa autogrāfu. «Visbeidzot 1991.gadā satikāmies festivālā Pulkā eimu, pulkā teku, un tad jau aizvien vairāk kopā spēlējām, sadraudzējāmies, apprecējāmies. Tā kā satikšanās mums bijušas trīs, precējāmies mēs arī divas reizes – vienreiz reģistrējām attiecības dzimtsarakstu nodaļā un otrreiz, pēc desmit gadiem, salaulājāmies baznīcā,» stāstu pabeidz Rūta. Viņas un Valda attiecībās vienmēr svarīga bijusi mūzika.

Dzied reizi gadā

«Es, protams, Rūtu apsveicu, bet, godīgi sakot, domāju, ka cilvēkam ar tik brīnišķīgu, vienreizēju balsi, kāda ir Rūtai, jādzied» Iļģu mākslinieciskā vadītāja Ilga Reizniece atzīstas, ka nav sajūsmā par Rūtas izvēli.

Ilga ar Rūtu iepazinusies uzreiz pēc viņas ierašanās Latvijā. Toreiz viņas četratā kopā ar Zani Šmiti un Ivetu Tāli kādu laiku dziedājušas lietuviešu sutartīnes, kas ir lietuviešu tradicionālās mūzikas fenomens – seni, daudzbalsīgi dziedājumi. Vēlāk Rūta Spēlēju, dancoju iedziedāja Leldi, viņas balss dzirdama arī Iļģu albumos Kaza kāpa debesīs un Ne uz vienu dienu.

«Man nepatīk klausīties, kā es dziedu, jo vienmēr liekas, ka varēju labāk, precīzāk, profesionālāk,» atzīstas Rūta Muktupāvela bez mazākās nožēlas, ka izšķīrusies savu dzīvi veltīt pētniecībai un Kultūras akadēmijai. Tagad viņas balss ir gluži kā burvestība, kas latviešu folklorā iespējama tik vienreiz gadā. Ja kāds grib to dzirdēt, jādodas uz multimediju projektu Dabas koncertzāle, kas kopš 2008.gada notiek reizi gadā, parasti kādā vasaras naktī. Lai gan pasākums ne reizi nav bijis saulgriežos, kad saskaņā ar ticējumiem iespējama viņsaules un šīssaules satikšanās, tumsā izdzirdot Rūtas Muktupāvelas balsi, rodas sajūta, ka šis brīnums ir noticis.

Garšvielu pasaulē

Posted on aprīlis 9, 2014 by anon - Veiksme

Atbraucis uz Latviju, lai kļūtu par jūrnieku, Anatolijs Kitins nonāca konditorejas fabrikā Uzvara. Pēdējos 25 gadus viņa dzīve saistīta ar garšvielām un paša radīto uzņēmumu Anatols

Siguldas novada Kitiņos, apmēram kilometru no Pleskavas šosejas, kur atrodas firmas Anatols ražotne un noliktavas, smaržo pēc garšvielām. Piparu, krustnagliņu, lauru lapu, karija, kanēļa un vēl neskaitāmas smaržas, sajaukušās cita ar citu, kairina degunu, kolīdz atver mašīnas durvis.

«Grūti pateikt, vai mani var uzskatīt par vietējo. Lai citi to vērtē, bet sakari ar Krieviju, kopš iestājos jūrskolā, pārtrūka,» saka Anatolijs Kitins, kurš pirms 47 gadiem pēc vidusskolas beigšanas no Piemaskavas pilsētas Brjanskas atbrauca uz Rīgu. Jūrā gan iznāca iet pavisam nedaudz. Toties daudzējādā ziņā, pateicoties tieši viņam, Latvijā pēc neatkarības atgūšanas radusies tāda agrāk netipiska nozare kā garšvielu ražošana.

Tagad Anatolijs jau vairāk nekā 20 gadu ar ģimeni dzīvo Siguldas novadā, un uzņēmumā, kas nodrošina ar darbu 22 cilvēkus, strādā ne tikai viņa sieva, bet arī abi dēli, meita un znots.

Anatols dibināts 1992.gada pavasarī, bet darbu sācis rudenī, kad īpašnieks bija pats uzkonstruējis un īrētās telpās samontējis pirmo fasēšanas iekārtu. Tobrīd strādājuši trīs cilvēki un galvenie produkti, ko realizēja mazumtirdzniecībā, bijuši pipari, kanēlis un želatīns.

2002.gadā Anatols iegādājās izbijušas vietējās putnu fabrikas telpas, kuras pilnībā pārbūvēja, piemērojot ražotnes vajadzībām. Liktenīgas sakritības dēļ šo vietu sauca par Kitiņiem, kas netieši asociējās ar viņa paša uzvārdu.

Vēl pēc diviem gadiem, kā stāsta uzņēmuma īpašnieks, izejvielas sākuši iepirkt Indijā, Vjetnamā un citās Āzijas valstīs, nevis no starpniekiem Eiropā kā pirms tam. «Piemēram, bārbeles ogas vedam no Irānas ar lidmašīnu. Tas nav lēti, bet citādi šo produktu no turienes nemaz nevar izvest,» stāsta Anatolijs.

Tieši izejvielu kvalitāte esot uzņēmuma galvenais trumpis. Jo sevišķi pašlaik, kad pamazām sākuši atteikties pašu radītajos garšvielu maisījumos no sāls un glutamāta, ko sauc arī par garšas pastiprinātāju.

«Mums ir pašu izstrādāti garšvielu maisījumi šašlikam, plovam un citi, kas ir pilnīgi bez sāls. Galu galā, sāli var pielikt katrs pats un, ja negrib, nelikt nemaz,» turpina Anatolijs. «Savukārt glutamāts atšķirībā no garš-vielām ir ļoti lēts. Faktiski nemaksā neko, toties tam ir ļoti spēcīga iedarbība. Pateicoties tam, var ietaupīt uz garšvielu rēķina. Mēs principiāli neejam pa šo ceļu, tāpēc glutamātu izmantojam minimāli un domājam, kā atteikties vispār.»

Pašlaik Anatols fasē un realizē ap 80 produktu veidu, no kuriem puse ir pašu izstrādāti garšvielu maisījumi teju ikvienam ēdienam, ko mēs lietojam ikdienas uzturā. Dažos no tiem ir līdz pat 15 dažādām sastāvdaļām.

Tie ir oriģinālprodukti, ko radījusi Anatolija sieva Ināra, kas uzņēmumā strādā par tehnoloģi. Pats īpašnieks to komentē šādi: «Ir cilvēki, kuriem piemīt izteikta garšas sajūta un talants, kombinējot jau esošās garšvielas un radot jaunas. Šajā ziņā viņa ir daudz zinošāka par mani. Savukārt mana sfēra ir mehānika un iekārtas.»

Pērn uzņēmuma apgrozījums bija 700 000 latu jeb miljons eiro. Tāda ir Siguldas novadā saražoto 10-100 gramu garšvielu paciņu vērtība. Anatolijs gan piebilst, ka daļēji tas panākts uz peļņas rēķina. Jau kopš paša sākuma viņi orientējušies uz plašu patērētāju loku. Tajā skaitā arī ne pārāk turīgu. Tāpēc peļņa nevar būt lielāka par 5%. Un tā uzreiz tiekot ieguldīta attīstībā. «Drusku jau mēs sevi apzogam,» viņš secina, bet pašlaik, kad Latvijas garšvielu tirgū ir turpat 20, pārsvarā citu valstu, spēlētāju, no kuriem kādi 5-6 ir lieli, neesot citas izejas.

Atgriežoties 1992.gadā, kad uzņēmums tika dibināts, atklājas – tā nepavisam nebija pirmā reize, kad Kitinam vajadzējis visu sākt no nulles. «Kad grasījos beigt Kaļiņingradas Zivju rūpniecības institūtu, man kuģniecībā pateica, ka darba uz kuģiem neesot. Nu, ja nav, tad nav! Sanāca, ka velti esmu mācījies jūrskolā. Nonācu pārtikas rūpniecībā – konditorejas fabrikā Uzvara par mehāniķi.»

Pēc trim gadiem viņam, jaunam un perspektīvam speciālistam, piedāvāja galvenā enerģētiķa vietu Latvijas balzamā. To atceroties, sarunas biedrs neviļus noskurinās. Tas bijis traks laiks. Jau tāpat cilvēki toreiz dzēruši bez jēgas, bet alkohola ražotnē to varējis īpaši just. Strādāt bijis grūti. Atbildība milzīga, bet padotie nepārtraukti pillā. Tāpēc 70. un 80.gadu mijā viņš atgriezies Uzvarā. Atgriezies kā galvenais inženieris jeb atbilstoši toreizējai hierarhijai – otrais cilvēks rūpnīcā, kurā strādāja ap 200 darbinieku.

«Lai gan biju inženieris, man vajadzēja atbildēt arī par ražošanu, par plāna izpildi, bet alga, kā jau padomju laikā inženiertehniskajiem darbiniekiem, – nedaudz virs simt rubļiem mēnesī. Ja uzņēmums izpildīja plānu, varēja cerēt uz prēmijām, ja neizpildīja – nekā,» atceras Anatolijs. Lai uzturētu ģimeni, kurā auga trīs bērni, viņš pa brīvdienām piestrādājis gāzes katlumājā par kurinātāju. Tomēr, kaut piepelnīties varēja, sadzīves apstākļus mainīt nebija viņa spēkos. Visi pieci dzīvojuši pusotrās istabās komunālajā dzīvoklī kopā ar vēl trijām ģimenēm.

Anatolijs pat vairākkārt gājis pie nozares ministra, bet jēgas nekādas. Līdz negaidīti problēmu atrisinājis toreizējā Bauskas rajona kolhoza Uzvara priekšsēdētājs Jansons, kurš uzaicinājis Kitinu par palīgražošanas galveno inženieri un piedāvājis ne tikai dzīvokli, bet arī piemājas zemi kolhozā.

No mārrutkiem pie sāls

Palīgražošana Uzvarā jau darbojusies. Pa druskai spiesta ābolu sula, marinēti gurķi. «Drīz mēs uzstādījām pudeļu mazgāšanas un pildīšanas līniju,» atceras Anatolijs. Pateicoties tai, Uzvara sākusi ražot ābolu vīnu, ko galvenokārt realizējusi Krievijā. Tam sekojuši mārrutki. Iekārta tapusi turpat uz vietas pēc Anatolija tehniskā risinājuma. «Cik zinu, mēs bijām vieni no pirmajiem, ja ne paši pirmie Latvijā, kas sāka ražot un fasēt mārrutkus,» viņš tagad saka. Savukārt iekārta izrādījusies tik laba, ka to vēlāk iegādājies cits liels pārtikas pārstrādes uzņēmums.

Neilgi pirms Atmodas Kitinu ģimene pārcēlās uz Siguldas novadu un Anatolijs sāka strādāt zinātniski pētnieciskajā saimniecībā Sigulda. Arī tur cerēja uz palīgražošanu, jo par tālaika lauksaimniecību neviens vairs īpašas ilūzijas neloloja. «Mēs uztaisījām iekārtu un sākām fasēt sāli ar dillēm nelielos iesaiņojumos,» Anatolijs atceras garšvielu ēras aizsākumu. Diļļu un vēlāk arī citus aromātus viņi pirkuši toreizējā Ļeņingradā, gatavo produkciju realizējuši gan Latvijā, gan Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Kaut arī sālim, kas padomju laikā maksāja tikai dažas kapeikas kilogramā, kopā ar diļļu aromātu tika iedota ne tikai jauna pievienotā vērtība, bet arī daudz augstāka cena, par pieprasījumu nevarēja sūdzēties, un bizness gājis no rokas. Ražotne pārtapa par kooperatīvu Planta, bet kooperatīvs jau pēc neatkarības atgūšanas – par a/s LatPlanta, kuras pirmais prezidents bija Anatolijs Kitins.

Tomēr drīz vien viņš savas akcijas pārdeva partnerim. «Ja uzņēmumam ir vairāki īpašnieki, nākotnes redzējums ar laiku var atšķirties. Un tad labāk katram iet savu ceļu,» saka Anatolijs, kurš tūlīt pēc tam ķēries pie Anatols dibināšanas.

Kopš tā laika garšvielu tirgus un to patērētājs kardināli mainījušies. Mūsdienās nevienu ar sāli, kas garšo pēc dillēm, vairs neiekārdināsi.

500 iesaiņojumu minūtē

Sākumā Anatols Latvijā vai Polijā iepirka dažus maisus piparu, fasējot tos atbilstoši veikalu un tirdzniecības bāzu pieprasījumam, bet pašlaik uzņēmums gadā apstrādā tonnām garšvielu. Aptuveni 25% no saražotā tiek eksportēti. Pārsvarā uz Igauniju un Lietuvu. Nedaudz arī uz Krieviju, bet Zviedrijā Anatola fasētās garšvielas un to maisījumi nopērkami ar citu, vietējā ražotāja zīmolu.

Līdzīgi ar tehnoloģijām. Sācis ar vienu pašizgatavotu iekārtu, uzņēmums pašlaik var lepoties ar gandrīz desmit dažādu produktu apstrādes un fasēšanas iekārtām. To skaitā ir pilna cikla līnija, kuras jauda ir 500 iesaiņojumu minūtē. Tas ļauj piesaistīt jaunus pasūtījumus, kā arī pašiem radīt jaunus produktus. Starp tādiem ir arī vienreizējo porciju mērces.

Tomēr, neraugoties uz šo attīstību, Anatoliju uztrauc, ka pēdējos gados garšvielu patēriņš Latvijā krītas. Tas labāk nekā jebkurš pētījums liecinot tikai par vienu – iedzīvotāju valstī kļūst mazāk. «Garšvielas ir specifisks produkts, ko var patērēt ļoti ierobežotā daudzumā. Tāpēc tirgum nav raksturīgas krasas svārstības. Konkurenti savā starpā var to pārdalīt, atņemot cits citam daļu patērētāju, bet nevar ietekmēt kopējo apjomu. Piparus vai kanēli neēd kilogramiem,» skaidro Anatolijs.

Tiesa, pēdējā laikā par modes lietu kļuvušas dažādas mājražotāju piedāvātās garšvielas, no kurām liela daļa tiek saukta par ekoloģiskām. Anatolijs Kitins šos mazos uzņēmējus neuzskata par konkurentiem, tomēr pret viņu produkciju izturas piesardzīgi. «Sakiet, kur Latvijā var izaudzēt piparus un citus siltzemju garšaugus? Siltumnīcā, mājās uz palodzes? Un kā pārliecināties par to kvalitāti?» viņš retoriski vaicā. «Mūsu produkcijas kvalitāti, visu izejvielu izsekojamību un ražošanas procesu pārraudzību garantē ISO 22000 sertifikāts. Tas ir augstākais standarts, ko iespējams iegūt nozarē. Ja kādam ar to nepietiek, tad ar savu vārdu, kas ne bez nolūka izvēlēts uzņēmuma nosaukumā, netieši parakstos uz katras garšvielu paciņas.»

Starp citu, tirgū sastopamas arī garšvielas, uz kuru iesaiņojumiem tiešām redzams uzņēmuma īpašnieka Anatolija Kitina paraksts.

3 biznesa principi

1. Kvalitatīvas izejvielas.
2. Konkurētspējīga cena.
3. Personīga atbildība par savu darbu un produkciju.

Robotu sumo čempions

Posted on aprīlis 9, 2014 by Ieva Cielava - Jauna seja

Gundars Miezītis (26)

Rīgas Tehniskās universitātes Datoru tīklu un sistēmu tehnoloģijas katedras informācijas sistēmu inženieris ieguvis zelta medaļu pasaules mini sumo robotu lielcīņā un sudraba medaļu mini sumo kategorijā ar paša būvēto mini sumo robotu Tilt.

Vecāki: Sandra – daiļdārzniece, Ivars – konstruktors, atslēdznieks.

Kuru personību tu apbrīno? Toniju Starku*, jo viņš ir ģeniāls izgudrotājs.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Vecāki mani ir palīdzējuši piepildīt sapņus un ir snieguši atbalstu brīžos, kad tas bijis visvairāk nepieciešams.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi? Pirmkārt, jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās, it īpaši modernajās tehnoloģijās, kur jau pēc gada ir tik daudz jauna un aizraujoša. Otrkārt, viens nav karotājs. Līdzīgi domājoši draugi dod iespēju sasniegt jaunas virsotnes un augt.

Kad pēdējo reizi raudāji? Skatoties filmu Pamestais, kad Toma Henksa tēlotais varonis pazaudēja savu «draugu» Vilsonu.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Apņēmīgs, izpalīdzīgs un prasīgs.

Labākā atpūta ir…? Draugu lokā pavadīt laiku termālajās vannās vai kārtīgi izkarsēties pirtiņā.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Skaudība nav labs tikums. Apbrīnoju radošumu, nestandarta domāšanu un runas spējas.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Vairāk esmu suņu cilvēks. Sunim ir saimnieks, bet kaķim – apkalpojošais personāls.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Čaklumu, humora izjūtu, patstāvību, un ideāli, ja sporto.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Esmu iemīļojis Budapeštu. Aizvadītajā vasarā tur pavadīju četrus mēnešus praksē.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Izklaidība. Bieži nevaru atrast, kur esmu nolicis instrumentus vai atslēgas.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par ģimeni.

* Tonijs Starks ir komiksa un filmas Dzelzs vīrs galvenais varonis.

Ar dzīvesprieku!

Posted on aprīlis 2, 2014 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Izcilais latviešu soprāns Inga Kalna šonedēļ ieradās no Vācijas Rīgā, lai Latvijas Nacionālajā operā dziedātu Mimī lomu operā Bohēma. Maijā viņa sniegs solokoncertu ar belcanto programmu, ko pati uzskata par lielu izaicinājumu

Vienu dienu pirms izrādes ieradusies Rīgā, Inga Kalna stundu pirms mēģinājuma Nacionālajā operā stiepj pretī siltu plaukstu sveicienam. «Labdien! Lūdzu, sēdieties!» viņa saka labi nostādītā balsī un pati graciozi iekārtojas mēģinājumu telpā uz sofas. Mākslinieces kapara krāsas mati rūpīgi sakārtoti zem mazas pelēki violetas cepurītes, viņa izvēlējusies līdzīga toņa nagu laku un skaistu pelēcīgu kašmira kleitu. Dzīvesprieks un dzidrie smiekli piedien pavasarim aiz loga. Inga Kalna neizskatās sagurusi no ceļa, lai gan mājās Hamburgā torīt cēlusies agri, lai jau dienas pirmajā pusē ielidotu Latvijā. «Jūs esat piektais cilvēks, ko šodien Rīgā satieku. Pirmie bija mani vecāki,» viņa sirsnīgi saka. Tieši viņi slaveno latviešu soprānu savulaik aizveda uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu, kur Inga sāka mācīties klavierspēli. Domāja kļūt par mūzikas teorētiķi, bet sanāca operzvaigzne. Dziedājusi uz Londonas, Parīzes, Vīnes, Hamburgas un daudzu citu pasaules pilsētu skatuvēm.

Jau vairāk nekā desmit gadus viņa dzīvo Vācijā. Tur Inga sastapa arī savu mīlestību advokātu Vero Kosanu, abi kopā audzina desmit gadus veco meitu Lidiju. Šosezon aprit jau 20 gadu, kopš Inga Kalna sevi apliecina opermākslā. Vai pilnība sasniegta? Šajā brīdī Inga piemin lomu, ar kuru 1995.gadā nokļuva uz mūsu operas skatuves, un viņu pamanīja – Mimī Pētera Krilova iestudējumā Bohēma. Iestudējums tika atjaunots 2012.gadā, un šonedēļ viņa atkal to dziedāja Rīgā. Vaļsirdīgi atzina, cik patīkami spēlēt klasiskā izrādē, kurā skatītājiem skaidri un aizraujoši izstāstīts Mimī – 19.gadsimta Parīzes zīda izšuvējas – mīlas stāsts bez ekscentriskiem režijas trikiem. «Operas pasaule no tā jau ir nogurusi,» Inga atzīst.

Viena no viņas spilgtākajām lomām ir Alčīna pazīstamajā Hendeļa operā, ko dziedājusi uz vairākām skatuvēm Eiropā, baroka laika opera, kurā galvenā varone «spēlējas» ar skaistuma un baudas varu, kas viņas rokās. Inga Kalna stāsta, ka sarežģītos, pretrunīgos raksturus, kuros jaušas zināma deva nelietīguma, viņai dziedāt ir viegli. 20 karjeras gadus operā viņa salīdzina ar auto (operdziedātāja gadījumā – balsi), ko vienkārši jāprot vadīt. «Un katrā vecumā citādi!» viņa enerģiski žestikulē. Šopavasar Inga sēdīsies pie ļoti sarežģīta auto stūres – 17.maijā Nacionālajā operā sniegs solokoncertu, izpildot Rosīni, Bellīni, Doniceti un Verdi mūziku. Ingas ilggadējā vokālā skolotāja no Londonas, izdzirdot par šo sarežģīto programmu, jokodamās vaicājusi: vai starpbrīdī pie operas stāvēs ātrā palīdzība?

Šāgada nogalē Inga Kalna būs redzama arī galvenajā lomā Artūra Maskata jaunajā operā Valentīna. Tā balstīta kinozinātnieces Valentīnas Freimanes, grāmatas Ardievu, Atlantīda! autores, traģiskajā dzīvesstāstā un arī citu izcilu laikabiedru, piemēram, režisora Oļģerta Krodera autobiogrāfiskajās atmiņās. Notikumi risinās ap 1939.-1943.gadu, fonā ir karš. Šo operu Maskats rakstījis tieši Ingas Kalnas balsij.

Latviešu balss

Tieši divas dienas – tik daudz laika bija Ingai Kalnai, lai sagatavotos izrādei uz dzimtās operas skatuves. Nelielajā balss vingrināšanas telpā viņa vispirms uz īsu brīdi ieklausās soprāna izpildītajā «āāāāā», kas skan aiz sienas. «Latviešu dziedātāju balss – to pazīšu, atšķiršu no visām citām, lai kur pasaulē būtu!» viņa iesaucas. Latviešiem esot savs īpašais tonis, ko nevar sajaukt ne ar vienu citu. «Latviskās balss kvintesence, es teiktu, ir Elīna Garanča – izcila pasaules līmeņa māksliniece, kas mūsu kultūrai ir kā dārgakmens,» Inga vērtē.

Pavaicāta, vai, dzīvojot prom no dzimtajām mājām, vairāk novērtē visu labo, kas ar Latviju saistās, viņa atteic: jā, taču ne tikai to. Piemēram, no attāluma vieglāk pamanīt, ka Latvijā ne sevišķi cits citu mīl par sasniegumiem, talantu un gribasspēku, zināšanām, ko cilvēks savā darbā spējis ieguldīt. «Vācijā redzu, ka cilvēki prot vairāk priecāties par citu sasniegto.» Vai pati Inga jūtas sasniegusi virsotni? Viņa smejas.

Ar virsotni viņai saistās pasaulslavenais slovāku soprāns Edīte Gruberova, kurai šogad apritēs 68 gadi – ar viņu kopā Inga nesen dziedājusi koncertuzvedumā Vācijā, pārliecinājusies, ka dziedātāja aizvien ir izcilā mākslinieciskajā formā. «Viņa mēģinājuma laikā var pacelt roku, pateikt diriģentam: «Lūdzu, lēnāk,» un apstādināt orķestri,» stāsta Inga. «Bet mēs,» viņa domā savas paaudzes soprānus, «esam daudzi, katram ir sava vieta un ceļš [operas pasaulē], un ar balsi katrā vecumā iespējams sasniegt jaunas virsotnes.»

Ingas pašas lielais pluss operas pasaulē ir koloratūras spožums un izsmalcinātā mūzikas izjūta, kā arī aktrises dotības. «Dziļi aizkustinoša māksliniece ar izkoptu stila izjūtu. Visaugstākās raudzes profesionālis,» raksturo komponists Artūrs Maskats. Abiem izvērtās radoša sadarbība pie skaņdarba Venēcijas rindas, kas 2011.gadā saņēma Lielo mūzikas balvu. Pēc Maskata domām, Inga spēj nodziedāt visu – vai tas būtu baroks, vai klasicisms, vai arī mūsdienu mūzika. «Kad viņa strādā, nav nejaušu sīkumu. Viss rūpīgi pārdomāts. Ne velti viņa strādājusi ar vislabākajiem Eiropas diriģentiem, aicināta piedalīties gan Zalcburgas operas festivālā, gan Šatlē teātrī Parīzē,» – tā Maskats.

Mākslinieces repertuārā ir daudzveidīga dažādu laikmetu komponistu mūzika – Hendelis un Pulenks, Pērsels un Kančeli, Bahs un Pučīni, Haidns un Hindemits, Monteverdi un Verdi.

Kad 27 gadus vecā Inga Kalna 90.gadu nogalē ieradās Hamburgas Valsts operā, lai sāktu starptautisko karjeru, nebija viegli. Viņa Latvijā jau bija nodziedājusi galvenās lomas vairākās izrādēs un saņēmusi Lielo mūzikas balvu par Mimī lomu Bohēmā. Atceras, kā tolaik «gribējās plašākus ūdeņus – daudzas un dažādas lomas». Londonā dzīvojošā latviešu pianiste Diāna Ketlere savu tuvāko draudzeni aicināja izmēģināt spēkus Lielbritānijā. ««Brauc studēt!» viņa man teica, un es sapratu, ka tā ir mana iespēja.»

Inga absolvēja Lielbritānijas Karaliskās mūzikas akadēmijas operas klasi pie vokālās pedagoģes Džojas Mammenas. «Brīnumu pilns stāsts!» viņa sasit plaukstas, atceroties, kā sastapās ar savu skolotāju, kura aizvien konsultē latviešu opermūzikas dīvu. Džoja Mammena jaunās latviešu dziedātājas CV citu studentu vidū pamanīja tāpēc, ka bērnībā tēva dāvātā ģeogrāfijas grāmatā aizrautīgi bija pētījusi pasaules karti un ievērojusi mazu Eiropas valstiņu, kas izskatās pēc zivs ar brīnumskaistu galvaspilsētas nosaukumu – Rīga. «Tā mēs satikāmies – skolotāju interesēja, vai esmu no Rīgas,» liktenīgo pavērsienu atceras Inga. Tajā laikā viņa guva uzvaru divos nozīmīgos Lielbritānijas jauno operas solistu konkursos, un tas pavēra ceļu uz opernamu Hamburgā.

Bukstiņbiezputra Vācijā

Sākums bija grūts ne tikai lielā profesionālā izaicinājuma dēļ. Tīri psiholoģiski Ingai bija jāiztur neskaitāmas ar dokumentiem saistītas ķezas. Atjaunotā Latvija vēl bija salīdzinoši jauna valsts ar visai sarežģītu vīzu režīmu – braucot ar Hamburgas Valsts operu viesizrādēs viņa sevi kā «balto zvirbuli» izjuta ne reizi vien.

«Atvērta, dzīvīga. Asprātīga – ar tādiem cilvēkiem vienmēr ir viegli strādāt,» iespējams, šīs režisora Pētera Krilova nosauktās rakstura īpašības, kas piemīt Ingai, noderēja, lai Vācijas operas vidē viņu novērtētu. «Skrēja, lēca – darīja visu, ko izrādē bijām iecerējuši,» Krilovs atceras, kā pirmajos Bohēmas mēģinājumos pirms 20 gadiem sastapies ar Kalnu. «Kautrīgajiem reizēm grūti režisora ieceri izpildīt, viņi ir kokaini. Inga, tieši pretēji, ļoti spilgta māksliniece, vienmēr gatava izaicinājumiem,» – tā Krilovs.

Par solisti operas aizkulisēs saka: dīva uz skatuves, bet nekad – ar dīvas gājieniem dzīvē.

Vai Ingas «ideālajā operdziedātājas komplektā» kaut kā trūkst? «Vienmēr esmu vēlējusies būt metru deviņdesmit gara,» viņa jautri smejas. Ir bijis, ka nelielā auguma dēļ nedabū lomu. «Man ir atklāti pateikts: jūsu balss bija labāka, bet mums vajag gara auguma solisti,» operdziedātāja atklāj.

Ingas Kalnas oficiālajā mājaslapā saskaitīju vairāk nekā 30 nozīmīgu operas lomu, ko viņa līdz šim nodziedājusi. Starp tām ir titulloma Alčīnā, Rigoleto Džilda, Traviatas Violeta, Burvju flautas Pamina un Papagena, Dona Žuana Dona Anna, Jenūfas Barena, Borisa Godunova Ksenija. Krāšņa un daudzveidīga buķete. Pati māksliniece uzskata – lai kādā jomā ko nozīmīgu sasniegtu, izšķirošs ir raksturs. Gribasspēks. Viņa uzauga mūzikas pasniedzējas ģimenē, kur «no mammas puses laba balss bija visiem», un jau kopš septiņu gadu vecuma raksturu trenēja Emīla Dārziņa mūzikas skolā pianistu klasē. Dziedāja skolas korī.

Tas notika 80.gadu vidū – reiz viesizrādēs uz Rīgu atbrauca Maskavas Lielais teātris, un deviņus gadus vecā Inga tika izvēlēta dziedāt bērnu korī izrādēs Toska un Pīķa dāma. Apbūrusi skatuves smarža. «Pasakaini!» Tagad lielākajā Ziemeļvācijas bērnu korī dzied viņas meita.

Inga vairakkārt medijos izteikusies, ka neatzīst piegājienu audzināšanā pēc principa «dari tikai to, kas patīk!» Viņasprāt, tā izcilību sasniegt nav iespējams. Pati ir strādājusi smagi, lai piepildītu sapni par lomām uz Eiropas operu skatuves.

Vai tas Ingas meitai nozīmē – nekādu atlaižu audzināšanā? Viņa sirsnīgi smejas, un it nemaz nešķiet, ka šī dzīvespriecīgā, smaidīgā sieviete varētu būt stingra māte. «Jā, šo principu – darīt tikai to, ko bērns grib – neatzīstu vēl arvien,» viņa saka. Taču sabiedrību Vācijā, kur to bieži redz – ka svarīgs ir prieks par procesu, nevis rezultāts -, viņa cenšas nekritizēt. «Ja cilvēku kaut kas neapmierina, viņam jāmaina sevi, nevis citus,» piebilst operzvaigzne.

Ierodoties Latvijā spēlēt izrādes, Ingai pietrūkst ierastā Vācijas rituāla – dienās, kad jākāpj uz skatuves, viņa vienā mierā mazgā un kārto veļu. «Gribas, lai viss ir tīri un skaisti.» Tas noņem stresu? «Nē, tas ir vienkārši patīkami,» viņa atbild. Plašajā Kosanu pāra dzīvoklī Hamburgā reizi nedēļā ierodas mājkalpotāja, lai visu savestu kārtībā. «Ēst gatavot man ļoti patīk!» operdziedātāja iesaucas. Kurzemnieku bukstiņbiezputra – grūbas ar mazajiem kartupeļu gabaliņiem – ļoti garšo meitai, bet siļķe kažokā – vīram. Eksotiski Āzijas, Dienvid-amerikas ēdienu nosaukumi birst cits pēc cita – viņa uzskaita, ko mājās mēdz pagatavot. Sastādījusi pat pavārgrāmatu, bet tikai atjokojas, ja kāds to iesaka izdot Latvijā.

Ingas Kalnas mājas nu jau 15 gadus ir Hamburgā, bet – vai viņa ilgojas pēc Latvijas? «Esmu sapratusi, ka cilvēkam ir ilgas pēc sajūtām, ko izbauda kādā vietā. Nevis pēc pašas vietas,» viņa neliekuļo. Tomēr, gadiem ejot, nostalģija pēc dzimtās zemes pieaugot, un viņa ir priecīga ik reizi, kad izkāpj no lidmašīnas Rīgā. Kādā nesenā radiointervijā, kad bija šeit ieradusies saistībā ar mūsu operas 150 gadu jubileju, Inga izteicās: putekļi uz visām pasaules skatuvēm it kā smaržo vienādi. Taču nekur – tā, kā Latvijā.

Nestandarta pieeja

Posted on aprīlis 2, 2014 by Ieva Puķe - Personība

Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa ir viena no zinošākajām mākslas menedžerēm Latvijā, uz Rīgu atvedusi daudzus spilgtus teātra projektus. Pasauli iepazīt caur labākajām laikmetīgā teātra izrādēm ir skaisti, bet reizēm arī ļoti smagi, viņa atzīst

Gar māju Ķīpsalā, kur dzīvo Gundega Laiviņa, vējš pa Daugavu dzen sīkus, saulē vizuļojošus vilnīšus. Sudrabots ūdens klajums, vienalga, pie kura loga pieej. Upei otrā pusē, ja pagriež acis pa kreisi, ieraugāms, kā Gundega smejas, dienišķais Tallink prāmis. Jaunā teātra institūta direktore no rīta stundu var tā sēdēt ar skatu uz upi, pārdomāt darbus. Līdz vēlam rudenim tepat mājas priekšā ielēkt nopeldēties. Samāties ar arhitekti Zaigu Gaili, kas dzīvo un peldas netālu. Tāpat kā Zaiga, uz otru upes krastu, biroju Miera ielā, Gundega brauc ar riteni.

Ļoti neatkarīgas, Ķīpsalas kaimiņienes ir savā ziņā līdzīgas, dabiski elegantas un harmoniskas. Taču, tāpat kā Zaigai Gailei, arī Gundegai patiesībā piemīt rūpīgi kopta intelekta valdzinājums. Tas sevi neizpauž destruktīvās dullībās, bet tiek pulēts ikdienas darbā, profesijā, ko mīli, kontaktos ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, par atskaites punktu ņemot nevis Latvijas, bet pasaules norises.

Nekas nav nejaušs

Cik vien Gundegu atceros, viņa ir bijusi starptautisku kultūras pasākumu kuratore. Jau desmit gadus viņas vārdu saista ar teātra festivālu Homo Novus. Viņa ir darbības cilvēks, nevis priekšnieks vai birokrāts. Vienā brīdī draudzīgi tērzējusi ar prominentiem festivāla viesiem, piemēram, skandalozo itāļu režisoru Romeo Kasteluči, kam par ieguldījumu teātra mākslas attīstībā piešķirta Venēcijas biennāles starptautiskā teātra festivāla Zelta lauva, jau pēc mirkļa viņa var pavisam vienkārši pati plēst biļetes pie ieejas kādā no izrādēm.

Šogad laikmetīgā teātra programmā forte forte Jaunā teātra institūts uz Rīgu jau atvedis bagātīgu viesizrāžu klāstu: flāmu mākslinieka Jansa Lauversa un Needcompany Izabellas istabu, Alvja Hermaņa iestudējumu Vīnes Burgteātrī Tēvi ar Gundaru Āboliņu vienā no lomām, arī Hermaņa izrādi Minhenes kamerteātrī Vēlie kaimiņi. Gada beigās vācu dokumentālais teātris Rimini Protokoll Rīgā iestudēs darbu 100% Rīga – simt nejauši atrastu rīdzinieku ieteiks cits citu, bet režisoru trio šos dzīvesstāstus, samaisot ar Rīgas statistiku, pārvērtīs mākslas faktā. Šādas izrādes jau izveidotas Tokijā, Melburnā un citur, Gundega ar nepacietību gaida, kā izvērtīsies Rīgas projekts. Bet jau šosestdien Sapņu fabrikā durvis vērs vācu kuratores Hannas Hurcigas interaktīvā darbnīca Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melnais tirgus, kas arī notikusi 15 citās pilsētās – Berlīnē, Varšavā, Telavivā… Vairāk nekā 60 dažādu jomu eksperti no Latvijas, piemēram, sociālantropologs, filozofs, jurists, sirds ķirurgs, cilmes šūnu pētnieks konsultēs apmeklētājus par tēmu Uzlabots, salabots un beigts ķermenis, par to, «kā tuvākā un tālākā nākotnē cilvēks sadzīvos ar straujo tehnoloģiju attīstību medicīnā un citās sfērās». «Nekas, ko darām Rīga 2014 laikā, nav nejaušs vai pievilkts aiz matiem, par visu ir domāts īpaši, cerībā cilvēku apziņā un mākslā atstāt dziļāku nospiedumu,» saka Gundega Laiviņa, kuras darbs ir bijis uz Rīgu atvest šos interesantos pasākumumus.

Melnā tirgus kuratore Hanna Hurciga Homo Novus dibinātāju režisoru Pēteri Krilovu konsultējusi jau 90.gados. Jaudīgā sociālantropoloģiskā eksperimenta veikšana Rīgā bijis sens Jaunā teātra institūta komandas sapnis.

Par Rimini Protokoll – vācu teātra kompāniju, kas veido izrādes ar visdažādāko profesiju pārstāvjiem, tikai ne aktieriem – Gundegai jau pirms desmit gadiem stāstījis Alvis Hermanis. Viņa, uzdodamās par mākslinieci, iefiltrējusies vāciešu meistardarbnīcā Esenē, gadu vēlāk noorganizējusi Rimini Protokoll ierašanos Latvijā, lai veidotu izrādi Cameriga – agrākajās Rīgas domes telpās Valdemāra ielā, uz kurām vēl nebija pārvākušies tagadējie iemītnieki, Ārlietu ministrija, savus stāstus atklāja vairāki desmiti bijušo municipālo darbinieku, sākot no šofera līdz mēra sekretārei.

Rīga 2014 mākslinieciskajā padomē Gundega Laiviņa, pati Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā studēdama sociālantropoloģiju, atbild par līdzīgas ievirzes līniju – par ceļu karti, kas solās atklāt Rīgas iedzīvotāju un apkaimju identitāti. Purvciemā augustā būs urbānās poēzijas festivāls, Sarkandaugavas Attīstības biedrība jau maijā aicina uz pirmajiem Sarkandaugavas strādnieku svētkiem, dažādos Rīgas rajonos tiks iekārtoti vingrošanas laukumi iedzīvotājiem – ir nedaudzi piemēri.

«Man pašai tas ir nenormāli interesanti, jo tur patiesībā nav gandrīz neviena teātra projekta tīrā izpausmē. Ir visdažādāko jomu mākslinieki un cilvēki, ar ko iepriekš neesmu bijusi pazīstama. Plus – iedzīvotāju piedalīšanās, tiešām ļoti būtiska pieredze,» saka Gundega.

Arī Gundegas gaitas līdz punktam, kurā viņa ir tagad, nav nejaušs. «Domāju, ka tas noteikti ir saistīts ar ģimeni un skolu,» viņa stāsta par savām izvēlēm. «Abi vecāki ir ģeogrāfi, zinātnieki. Tas, ko no bērnības atceros, ir daba un kultūra. Pārgājieni ar tēti, kultūra ar mammu. Mamma mūs ar māsu veda uz visādiem pieaugušo cilvēku pasākumiem – teātriem, kino. Tobrīd daudz kam pietrūka pacietības, bet tagad par to esmu pateicīga – šīs lietas ir kļuvušas par fundamentālām manā dzīvē.»

Salaspils skolā viņai laimējies mācīties pie zīmēšanas skolotāja Ojāra Bērziņa, kura entuziasma dēļ Rīgā, Lietišķās mākslas vidusskolā, bijis liels salaspiliešu pieplūdums. Arī Gundegas māsa Rūta Kuplā gājusi šo ceļu, ir tērpu māksliniece un tērpu nomas īpašniece. Savukārt Gundegas dzīvē milzu lomu nospēlējusi krievu literatūras skolotāja Silvija Indriksone. Viņa izvēlējusies krievu kultūras sakaru studijas, ko vidusskolas beidzējiem pirmo gadu piedāvāja Latvijas Kultūras akadēmija. «Izstudēju krievus,» pasmaida. «Krievu kultūras mantojumu, pat ikonogrāfiju un senkrievu valodu.»

Okeāns līdz ceļiem!

Jau augstskolas laikā Laiviņa nokļuva Kultūras ministrijā – tur strādāja kursabiedrenes mamma, meklēja darbinieci. Gundegas priekšniece bija filozofe un socioloģe Vija Virtmane. «Mums izveidojās labas attiecības. Tagad es domāju – viņa man iemācīja precizitāti un atbildību par to, ko es daru,» secina Gundega. «Man bija jāraksta ministrijas vēstuļu un dokumentu pirmā versija par visdažādākajām tēmām, un tad Vija Virtmane tās atnesa atpakaļ – viss sasvītrots, pārlabots. Bet caur to es valodu iemācījos, iemācījos rūpīgi pieiet darbam.»

Gundegas dzīves pagrieziens bijis 2001.gada Eiropas Kultūras mēnesis, iespēju to rīkot Rīga ieguva kā jaunā ES kandidātvalsts. «Pēkšņi Kultūras ministrija atjēdzās fakta priekšā, ka viņiem ir jāorganizē šis mēnesis. To uzticēja man – pavisam jaunam cilvēkam bez būtiskas pieredzes ļāva dibināt savu biroju.»

Gundega palīgā pieaicinājusi Līgu Gaisu, tagad kinoproducenti un režisori, un dzejnieku Sergeju Timofejevu. «Tas viss bija tāds do it yourself!» viņa atmiņās gremdējas ar sajūsmu. «Okeāns līdz ceļiem! Uzrunājām Ilmāru Blumbergu, lai viņš mums taisa logo. Viņš izdomāja brīnišķīgo kultūras mēneša simbolu – pēdu.» Viņi ar Līgu un Sergeju savukārt prātojuši, ka kultūras mēnesim vajag nestandarta reklāmu – zeķes, kas materializē Blumberga logo. «Gājām ar Sergeju uz fabriku Aurora, tur nekas nesanāca. Bisoks gan bija ar mieru, tapa baltas zeķes ar zilu zīmējumu meitenēm un melnas ar baltu – vīriešiem,» stāsta Gundega. Viņa pat ir saglabājusi vienu pāri, tādu, kādu tolaik varēja nopirkt visos lielveikalos – atplēs papīra uzliktni ar cenu un izmēru, tur iekšā ir kultūras mēneša programma!

«Tas bija vishuligāniskākais un brīnišķīgākais pasākums, mēs taču nezinājām etiķeti,» tagad var secināt. Viņiem piešķirtajā istabiņā Vecrīgas Trīs brāļu mājā komanda kalusi plānus par pasākuma atklāšanu. «Runājām, ka iestumsim Noasu Daugavas vidū, cik tas būs kolosāli,» viņa piemin peldošo platformu, kas pietauvota pie AB dambja Rīgā. «Vienu dienu pie mūsu durvīm stāv kaut kāds armijas virsnieks pilnā formā: «Mēs zinām, ka jūs taisāt pasākuma atklāšanu Daugavas vidū un aicināt prominences un diplomātus – kā ir ar drošību?» Visiem vēstniekiem bija jāvelk mugurā glābšanas vestes.»

Viņi paši uz saplākšņa sazīmēja kultūras mēneša pasākumu reklāmas, piemēram, Magnum fotogrāfu izstādei, tās tika izkārtas ap viesnīcas Latvija piebūvi, kur tolaik bija izstāžu zāle. «Bez atlīdzības iesaistījās visi mūsu draugi. Šeit aktieris Gatis Gāga nakšņo izstāžu zālē Latvija, viņš toreiz apņēmās sargāt mūsu paštaisītos reklāmas stendus,» Gundega albumā rāda uz matrača gulošu vīrieti. Pilnīgs ideālisms un maksimālisms! Bet viņa pēc kultūras mēneša sapratusi, ka visinteresantāk ir strādāt tieši tā, vairs nav gribējusi atgriezties ministrijā.

Gundegas kvalitāte

Eiropas diploms kultūras projektu menedžmentā, iegūts mācībās Vīnē, Dakarā un Delfos. Kursi Eiropas Kultūras menedžmenta akadēmijā Zalcburgā, prakse Aviņonā un Arlā, franču un spāņu valodas vasaras skolas, Gundegas CV no 1998.gada, kad viņa pabeidza Latvijas Kultūras akadēmiju, līdz 2005.gadam, kad apgriezienus uzņēma darbs Jaunā teātra institūtā, ņirb ieraksti, kas liecina par mērķtiecīgu pieredzes uzsūkšanu izvēlētajā profesijā. Gundega nenoliedz – naski izmantojusi iespējas, kas jaunajiem kultūras profesionāļiem no Austrumeiropas tika piedāvātas vēl dāsnāk nekā tagad. Gundega atzīstas – Eiropas diplomam pieteikusies tāpēc, ka viens mācību posms notika Senegālā, Āfrikā, ar kuras mūziku un mākslu tajā laikā bija ļoti aizrāvusies. Neticēsit, bet pasākuma organizatori nebija noskaidrojuši, kad studentu grupa šajā Āfrikas valstī ieradīsies musulmaņu svētā mēneša ramadāna laikā, kad arī kultūras institūcijas, ko viņi bija plānojuši apciemot, darbojas ierobežotā režīmā! «Ja strādā ar citām kultūrām, tev tās ir jāciena,» mācība bijusi nepārprotama.

Taču ieguvumu bijis daudz. Ne jau tāpēc vien, ka kultūras menedžmenta studijas Latvijā toreiz vēl bija bērna autiņos. «Es domāju, ka tieši tajā laikā kļuvu par eiropieti,» Gundega uzsver. «Esmu padomju bērns, man tas prasīja ilgu laiku un lielu darbu – iemācīties noformulēt un izteikt viedokli. Iemācīties, ka nav stulbu vai bezjēdzīgu jautājumu.» Otra dzīves skola viņai ar māsu bijuši braucieni ar stopiem pa Eiropu. Tur radusies interese par antropoloģiju. Viss ir saistīts, studijas savukārt palīdz viņas ikdienas darbā.

Ar Homo Novus komandu Gundega iepazinās Rīgas Kultūras mēneša laikā. Pasmaida – 1995.gadā, kad dzima šis laikmetīgā teātra festivāls un Pēteris Krilovs un Baiba Tjarve dibināja tā «mātesorganizāciju» – Latvijas Jaunā teātra institūtu -, viņa vēl bija galīgs bērns. «Kad 2005.gadā sāku tur strādāt, patiesībā kaut kādā ziņā sāku būvēt savu Homo Novus, kura pamati joprojām ir Pētera Krilova liktie, arī izpratne par to, kādam jābūt festivālam, mums sakrīt,» viņa saka. «Teātris mani ļoti interesē, liekas neatkārtojams dzīvā elementa dēļ. Labu izrādi var skatīties vairākus vakarus pēc kārtas, pieredze vienmēr būs citāda.»

Robežas ir vaļā, kultūra arvien vairāk atraujas no stacionārām institūcijām, bet, parunājot ar tādiem cilvēkiem kā viņa, redzams, ka šis process nav haotisks, ka tas tiek rūpīgi veidots un kontrolēts, bilstu es.

«Loģiski, mēs jau ejam uz biroju un strādājam pilnu dienu,» Gundega, pieminot savu komandu, izplūst sirsnīgos smieklos. Stratēģija piecus gadus uz priekšu gan netiekot veidota. «Nereti vari vienā dienā atklāt piecus māksliniekus, kas vienkārši ir jāatved uz Latviju. Ja festivāla programma ir ļoti savlaicīgi gatava, tad pazūd iemesls kaut ko vēl meklēt un skatīties,» viņa saka. Homo Novus apgrozījums neļaujot pasūtīt ārzemju mākslinieku iestudējumus, bet latviešu teātra avangardā finanses tiek ieguldītas. «Esam producējuši lielus darbus – Ķīpsalā Vlada Nastavševa Sņeguročku un Andrejsalā Viestura Meikšāna Partitūru ekosistēmai,» Gundega atzīmē.

Šonedēļ viņa brauc skatīties telpas latviešu jauno mākslinieku izstādēm pasaulē lielākajā scenogrāfijas kvadriennālē Prāgā 2015.gadā. «Latvijas studentu ekspozīcija vairākas pēdējās kvadriennāles pēc kārtas ir saņēmusi galveno balvu. Pagājušoreiz izstādījām Reiņa Suhanova darbu, ko viņš taisīja kopā ar režisoru Viesturu Meikšānu un komponistu Jēkabu Nīmani, šogad man arī ir padomā vairāki mākslinieki. Pateicoties Andra Freiberga un Viktora Jansona skolai, Latvijā scenogrāfija ir stipra, mēs pasaulē vienmēr labi izskatāmies, un mums pašiem tas ir ļoti vajadzīgs, tā es domāju.»

Kad blakussēdētājs lidmašīnā Gundegai prasa, ar ko viņa nodarbojas, atbilde esot: «Taisu teātra festivālu.» Ja vajadzīgs, viņa stāsta plašāk. «Tas, ko gan zinu jau gadus piecus uz priekšu, ir kaut kāds standarts, zem kura mēs, vismaz kamēr es te strādāšu, nekad nenolaidīsimies,» viņa kļūst nopietna. «Man nepatīk sevi lielīt, bet visi ārzemju mākslinieki, kuri atbrauc, saka: Homo Novus ir viens no labākajiem festivāliem pasaulē tajā aspektā, kā viņi šeit jūtas. Visi uzsver, ka labā sajūta it ne tikai festivāla aizkulises, bet arī publikas koncentrētība, uzmanība… Pie mums skatītāji neiet ārā. Neliekuļo aplausus un ovācijas, ja viņiem kas patīk. Tas viss ir gaisā jūtams, to mākslinieki arī ļoti novērtē.»

Lai arī Rīgā ārkārtīgi trūkst liela izmēra black box – «tīras» teātra telpas ar labu redzamību un skatuvi grīdas līmenī -, Jaunā teātra institūts ir spiests tādu būvēt katrai nākamajai izrādei, Gundega kā vienmēr ir ieceru pilna. Ar gadiem teātra iestudējumu un personāžu loks, ko gribas parādīt Latvijas publikai, paplašinās, kultūras kurators šajā pārpilnībā var apmulst kā bērns saldumu veikalā. «Mākslinieki spēj kaut kādas būtiskas lietas – gan ļoti personiskas, gan universālas – izgaismot daudz spilgtāk, runāt par tām ar citu intensitāti,» viņa iesaucas. «Tik intensīva pasaules izzināšana, manuprāt, ir liela privilēģija, bet nereti arī teju fiziski sajūtams smagums. Māksla ir mainījusi manu pasaules izjūtu, zināšanas un izpratni par konkrētām lietām. Mans darbs ir palīdzējis saprast, ka pasaulē ir nenormāli daudz foršu un talantīgu cilvēku.»

Gundega joprojām atceras britu mākslinieku the vacuum cleaner, kurš viesojās pagājušajā Homo Novus. «Viņš slimo ar šizofrēniju, runā par šo pieredzi savos mākslas darbos, atklājot mums nezināmo, cīnoties pret aizspriedumiem un pārstāvot garīgi slimu cilvēku tiesības. Viņa ļoti emocionālā, bet reizē arī ļoti informatīvā izrāde Mental nav stāsts par to, «kā man slikti iet». Tas ir ļoti talantīgs mākslas darbs, kura pamatā ir aktīva pozīcija, konkrēta rīcība, un tas ir brīnišķīgi!»

Tas būs džezs

Posted on aprīlis 2, 2014 by Nellija Ločmele - Slavenība

Žurnālists Jānis Domburs (41) atgriežas televīzijas tiešraidē – nevis pašmērķīgi skaldīt, bet spriest

Stāvlampu maigā gaisma met siltus lokus ap Omas briljantu dīvānā atslīgušo Jāni Domburu, kurš stāsta par savu jauno stilu – gladiatoru cīņas ir pāgātne, turpmāk pirmdienās LNT Dombura studijā risināsies personiskas, dziļas un kaislīgas vakara sarunas, kādu pašlaik trūkstot kņadas pārņemtajā Latvijas ēterā. Viņš tomēr nav pārkvalificējies par pirtnieku un nespēlē klavieres krogā, kā 2011.gadā atjokoja Ir intervijā pēc Kas notiek Latvijā? (KNL) slēgšanas. Domburs atgriežas žurnālistikā ar savām daudz pieredzējušām aknām un jaunatklātu optimismu.

Kas bija izšķirošais arguments, kāpēc nolēmi atgriezties? Ko tu gribi izdarīt tādu, ko citi nevar?

To var saukt par fatālismu, vieglprātību vai atvērtību procesiem, bet es uzskatu – ja kaut ko dzīvē plānosi, smīdināsi Dievu. Savulaik neplānojot nokļuvu Atmodā, vēlāk Radio Brīvā Eiropa. Arī KNL neplānoju. Es dzīvoju. Bija aizsāktas lietas, nāca kādas jaunas – konsultācijas, analīze un tīrs bizness. Bija radošas lietas – kinoprojekts ar Podnieka filmu studiju. Bija nekā nedarīšanas, kas man ļoti patika – laiks domāt, tikties ar cilvēkiem. Un paralēli bija tiesas process ar LTV, kas sildīja jautājumu par atgriešanos. Īsu brīdi biju NEPLP padomnieks. Bija cilvēki, augsta ranga personas, kas pirms balsojuma jautāja, vai gribu balotēties, bet es teicu – čuriki, man nav augstākās izglītības.

Vai nebija sajūta – bāc, tomēr vajadzēja to izglītību?

Nē, nē, es tāpat nebūtu gājis. Paralēli uzreiz 2011.gadā bija īss kontakts ar TV3, vēlāk garāka runāšana 2012.gadā, kad viņi nopirka LNT. Tad pagājušā gada beigās MTG [mediju koncerns, kam pieder TV3 un LNT] atsāka sarunas.

Ja neskaitāmi cilvēki man nebūtu uzdevuši jautājumu, «kad tu atgriezīsies», es vispār to neapsvērtu. To, ko visi runā – televīzija ir kā narkotika – es nejūtu nevienā acī. Faktors bija nopietnā pieeja no MTG vadības – par uzstādījumiem, naudu, termiņiem. Pašam bija skaidrs, ka pusgada laikā punkti būs salikti manos projektos un atbrīvosies laiks. Un tad saproti – ja negrasies emigrēt, un es negrasos emigrēt, jautājumi par atgriešanos turpināsies. Ar LTV saruna bija beigusies – latviešu tautas vārdā Ivars Belte bija pateicis: mums Domburu nevajag. Līdz ar to MTG piedāvājums bija… Es gan nedrīkstu stāstīt kontrakta saturu.

Dzirdēju – esot uz 15 mēnešiem. Ilgi. Pats gribēji vai viņi? Jo tev jau ir kašķīga slava.

Es būtu priecīgs, ja otra puse teiktu, ka arī tagad biju kašķīgs. Jāsaprot atšķirība – vai televīzija dod cilvēkam ētera iespēju, vai nopērk to, kas arī viņiem ir vārds. Daudz ko prasīju, bet no daudz kā arī atkāpos, par summu atradām vidusceļu samērā ātri un mierīgi.

**No LTV gaidīji skaidrus spēles noteikumus. Pēc kādiem kvalitātes kritērijiem tevi vērtēs tagad, un kādi reitingi jāsasniedz – vai jāpārsit Nekā personīga?**

Saturs un redakcionālie rezultāti ir mana atbildība. Līgumā ir konkrēts reitingu svārstību koridors – tas ir kompromiss, kas ļauj savienot komercmedija biznesa mērķus un manus mērķus par kvalitatīvu žurnālistiku.

Reitingi arī nevar izmērīt specifiskas grupas – viedokļu veidotājus, lēmumu pieņēmējus – un raidījuma ietekmi, uzticamību, reputāciju. Šie kritēriji ir pastāvīgi jāvērtē raidījuma darbības laikā, ir muļķīgi pirms pasākuma tos sākt apspriest.

Kāpēc? Tas liecinātu, ka zini, ko gribi. Tāpēc jautāju – ko citi nespēj, kādi jautājumi paliek neuzdoti?

Īstie jautājumi īstajiem cilvēkiem. Esmu 21 gadu bijis daudzās lietās tā, ka fiziski tās saod. Tiešajā ēterā es varētu vēl trīs gadus nebūt un pēc tam vēl divus, tik un tā nevienam nebūtu tāda stāža kā man. Pēc sava ģīmja un līdzības radīju KNL, veidoju diskusiju formāta tradīciju Latvijā. Tagad es radīšu jaunu stilu, jaunu žanru – tā, kā es to jūtu. Esmu katrreiz izsūcis sev no aknām un visiem orgāniem to, ko varu tajā brīdī ielikt [žurnālistikā], esmu trenējis sevi, un, manuprāt, atšķirībā no muskuļiem šeit nav iespējama atrofēšanās.

Kāds būs jaunais Dombura stils? Teici, ka negribi vilkties pakaļ dienaskārtībai, bet centīsies noteikt to.

Censties noteikt būtu par skaļu teikts. Ja tagad teikšu, kā būs, tad man jāatsakās no iemīļotās līdzības ar džezu, kur profesionālā sesijā nezini, kā tā attīstīsies.

Arī džezā ir rāmis, izstāsti to.

Jā, bet svarīgi saprast, ka tas tomēr būs džez-s. Sākums ir attieksme. Kad mēģina kaut ko darīt a la hard talk, ir vismaz divas iespējas, kā to interpretēt. Vai hard talk ir (Domburs kariķē drudžainu toni – red.) asi un nežēlīgi pārtraucot, visu laiku ņemoties, uztaisīt tādu «hārdiņu», «džišš, džišš, džišš…», un džeki tur nomirst! Vai arī saruna bez ārējas ņemšanās ir smaga pēc būtības, ir spriedze gaisā.

Bija posms, kad es izcīnīju intelektuālās gladiatoru cīņas – ar zobenu zirgā, galvas ripoja. Neizslēdzu, ka vajadzēs kādreiz to atkārtot, bet pašlaik ir nopietnu sarunu deficīts bez formas trakumiem. Ir liels spriešanas deficīts. Esmu atradis vārdu «spriest» – par lietu, ar cilvēku. Mums nav jānonāk pie «balts» vai «melns», «jā» vai «nē», bet, kā teica dzejnieks Juris Kronbergs eposā par vilku vienaci, meklēšanā ir tā jēga. Ēdienkarte ir līdzība, ko vairāk asociēju ar šo autorraidījumu, nekā dienaskārtība. Eksperimentējam. Ja ir viens cilvēks, ar kuru riktīgi vajag parunāties, taisu interviju un nemēģinu pielasīt vēl piecus fonam. Ja ir divi, kas acīmredzami atrodas dueļa stadijā publiski, tad runāju ar abiem, ja ir četri, veidojam diskusiju. Ja ir jauns [muzikāls] darbs iznācis, kas atbilst noslēguma formātam, tad taisām latviešu Late Night Show vai Večerņij Urgant un beigās uzspēlējam «ģiču». Man ir tā privilēģija, ka varu spēlēties – kad Latvija atjaunoja neatkarību, man bija 18, kad aizgāju no ētera, man vēl nebija 40, tagad esmu jaunā desmitgadē, šis ir mans jaunais solis.

KNL bija agresīvi sarkans, liela jautājuma zīme. Kāds būsi tagad?

Neviendabīgs. Pamatīgumu un skarbumu man nevar atņemt, bet apspēlēsim to, cik ļoti dažādi var tulkot vārdu «studija» – televīzijas studija, makslinieka studija, studēšanas process. Tā ir improvizācija. Droši vien sarkanā krāsa kaut kur būs, bet viena no [logo] versijām var būt arī melnbalta. Izturoties ar pienācīgu skepticismu pret Džordžu Klūniju, man ļoti patika, kā viņš riskēja režijā, uztaisot Good Night, Good Luck melnbaltu. Mana asociācija veidojas ar to, ka pēdējos divus gadus esmu veltījis, slīpējot dokumentālā kino projektu, kurā meklējam atbildi, kāda ir aizvadīto 20 gadu esence.

Kāda tā ir?

Tas ir stāsts par attiecībām starp tautu, varu un naudu. Par likumdevēju un izpildvaru, likumu un mediju varu. Esence veidojas starp šīm četrām varām, apjēdzot lietas attiecībā pret lielajiem 4.maija postulātiem. Katra kroplība bieži nav redzama, bet parādās garākā tendencē – kā cilvēki norija dažādas lietas, kā atkārtojās kāpšana uz grābekļiem.

Vizualizējam četru varu stiprumu, piemēram, ja valsts būtu ķeblis, uz cik kājām tas stāv?

Nepiekrītu par ķebli. Tās ir četras plaknes – ietvars, nevis substance. Varbūt četri spoguļi – atspoguļojoties starp tiem, tiek būvētas visas lietas. Visi spoguļi ir bijuši komplektā ar procesu, ko sauc «valsts nozagšana».

Vai «valsts nozagšana» ir atslēgvārds neatkarības gadiem?

Nedramatizējot, atslēgvārds ir «paralēlā realitāte». Mums ir spoguļi, un ir realitātes daļa, kas aizstiepta aiz šiem spoguļiem. Valsts nozagšanu es tulkoju tā, ka zaga paši sev. Kā klasē viens otram kaut ko nofenderē – zīmulīti vai ideju. Basketbolā var nozagt bumbu – ne tikai pretiniekam, bet arī savējam atņemt labāku iespēju. Tā daudzās jomās visi dzīvo tālāk, bet kādā brīdī saproti, ka sāc atpalikt.

Par valsts nozagšanu es saucu ne tikai lielās epizodes, kur, ja nav 40 miljoni ārzonās, nekas nav noticis – nozagt var arī uzticēšanos un taisnīguma sajūtu. Tā ir problēma visā pasaulē, bet pie mums tiesiskums riktīgi nenostrādā. Valsts ir sirreāla lieta, vispirms tā ir galvās – ja nav galvā tā kritiskā masa, tad šodien ir robežas, karogs un himna, bet tas ir lemts pozitīvai vai negatīvai virzībai nākotnē. Vienā mirklī saproti, ka tev sāk zagt sapni, vai arī pats sev sāc to zagt.

Kā vērtē tiesiskumu, ja ģenerālprokurors Kalnmeiers uz jautājumu, vai Latvijā ir notikusi valsts nozagšana, atbild: tas ir par skaļu teikts.

Mums ar Ēriku vajadzētu par to ēterā parunāt. Tas gandrīz būtu smieklīgi, ja nebūtu tik bēdīgi – valstī visi iespējamie mērījumi par korupciju un ēnu ekonomiku nav nekādi labie, tad kā tas ir radies?

KNL beidzās ar Saeimas atlaišanu, tu nogāji no skatuves reizē ar oligarhiem. Krīzes laikā rosināji jaunu sabiedrisku līgumu, ietekmīgo cilvēku grēku nožēlu, bet tas nenotika – atguvāmies bez attīrīšanās. Kas pašlaik satur kopā mūsu valsti?

Jā, 2009.gadā mana ambīcija bija jauna Satversmes sapulce. Lietu parvērtēšana – kur var otru vaigu griezt, kur nevar. Bet latviešu mentalitātē nonācām pie tā, ka bedrei sakrāvām virsū žagariņus un pārgājām pāri. Kurā brīdī vadātājs atkal atvedīs atpakaļ un mēs iemauksimies iekšā, hren viņu zina.

Bet valsti kopā satur vēl aizvien tā sauktais mazais cilvēks – no viņa viss sākas un viss beidzas, viņš maksā nodokļus, dod darbavietas, strādā, dzied himnu. Bet diemžēl savā mazumā ir brīžiem pārāk nedrošs vai pieticīgs par to, ka viņam pienākas vairāk, jāgrib vairāk un jālido augstāk. Tagad 2009.gada uzstādījums – mūsu pašu attīrīšanās, pieņemšanās gudrībā – izstiepjas nepārredzamā nākotnē. Krīzes mirklis bija mobilizējošs, lai Satversmes sapulcē mēģinātu konstituēt jaunu ietvaru, bet vilciens ir aizgājis.

Ko vajadzētu mainīt?

Tad Satversmes sapulcei būtu jāspriež, nevis atnāk viens džeks un uzraksta preambulu. Es nesaku, laba vai slikta, bet tā nevar darīt – tā nav nācijas preambula.

Mani biedē jaunā politikas tendence – lai glābtos no «sliktiem» referendumiem, tie faktiski likvidēti, viena uzrakstītu preambulu sludina par tautas glābiņu, nacionālo valūtu maina, pat necenšoties panākt, lai vismaz puse sabiedrības to atbalsta. No politiķiem nāk bīstams paternālisms – sēdiet dīvānos, jums nav jālemj! Kā pilsonis jūties vajadzīgs valstij?

Es arī esmu valsts, nevaru būt sev nevajadzīgs. Tu dramatizē – vispār es priecātos, ja šī intervija būtu tāda, ka Domburs kasās, ir nocieties kasīties. Principā, salīdzinot ar nabagiem Āfrikā, Āzijā vai Dienvidamerikā, mēs esam tik lielā labklājībā un likumu varā, ka vajadzētu pateikties visam, kam iespējams, un dzīvot pārlaimē…

Kā himnā teikts!

Jā, «laimē diet». Es tiešām uzskatu – vajag priecāties, ka mums pieder šis process. Jebkuram cilvēkam, kas dara savu lietu, ir nežēlīgi smagi, bet pēc tam viņš ir laimīgs, ka šis process ir bijis. Mums jābūt laimīgiem par šo valsts procesu. Kā teica nelaiķis Oļģerts Kroders, kurš mani ir ļoti iedvesmojis – tā vienīgā jēga jau laikam ir nodzīvot interesantu dzīvi.

Un tad ir otra puse – kritiski jāpaskatās uz sevi un vidi apkārt. Vai tu tiešām dzīvo piesātināti? Pakrati sevi bišķi! Un, ja kāds dunduks tev traucē – augšā vai apakšā -, tad dari kaut ko!

Valsts ir laimes sastāvdaļa – procesa infrastruktūra. Tu šo valsti kā procesu sapludināji ar valsti kā pārvaldes sistēmu, kas ir pavisam cits stāsts. Spriešanas piesātinājums un vēriens 90.gados – lai man piedod pašreizējā vara – bija kvalitatīvāks. Tad tas samaitājās savtīguma, konformisma, saguruma dēļ. Nokritām uz citu līgu. Tāpat kā miljoni cilvēku pasaulē spēlē Mocartu, bet ieklausoties saproti, ka šie nospēlē, bet tie vienkārši nočīgā.

Kā tikt atpakaļ augstākā līgā?

Lielie lūzumi notika deviņdesmitajos – Latvenergo trīs miljonu lieta bija ļoti simbolisks notikums. Nav runa, ka fiziski vajag nocirst galvu vai iesēdināt uz desmit gadiem… Problēma ir kā gadījumā ar Moniku Levinsku – neviens jau tik ļoti nenosodīja latgaļu puisi Kļintānu par to, ka viņam patika orālais sekss, bet par to, ka viņš meloja. Šobrīd… Protams, Zatleram var pateikt paldies, ka viņš palīdzēja 2011.gadā izbaudīt tautai orgasmu – bija tiešām daudz kas sakrājies un varēja izšaut. Jautājums – kas tālāk, kā paceļam sevi nākamajā pakāpē? Var baidīties, bet no tā nekas nemainās. Varam baidīties arī no Krievijas. Nesen nošauties varēja, skatoties televīziju – ziņās uzdod jautājumu vecajiem cilvēkiem: «Vai mums ir jābaidās?» Ja centrālais ziņu fokuss ir bailes, tad ir… ļoti, ļoti slikti.

Esam jaunā situācijā – cilvēki spriež, vai iespējams karš. Kāda ir tava reakcija, varbūt zemessardzē esi pieteicies?

Nē. Es neko nedaru, lai nebaidītos. Deviņdesmitajos biju par jaunu un stulbu, lai baidītos. Vēlāk baidījos, kad sita manas mašīnas logus, domāju – varbūt sprāgs? Bet – vai tāpēc nedarīju to, kas jādara? Es darīju!

Tikko deportāciju gadadienā Igaunijas prezidents teica – jāatbalsta Ukraina, jo tā mēs apliecinām savu brīvību. Mūsu prezidents tā neteica.

Mūsu prezidentam nav tās komunikācijas un brīvās pasaules demokrātijas bāzes, kas ir Ilvesam. Bet nav jēgas aizrauties ar šīm salīdzināšanām un pierādīt, ka mums ir vissūdīgākais prezidents.

Par Krieviju – vienkārši ir jāspriež. Man bija laime savulaik būt žurnāla Baltijas kurss līdzveidotājam, iespēja Maskavā tikties ar biznesmeņiem, mediju cilvēkiem. Es sapratu divas elementāras lietas.

Pirmā – pagriezt muguru, uzvilkt kapuci un domāt, ka jūties drošāk, ir stulbākais, kas var būt. Jāmēģina runāt un jārīkojas pēc situācijas – nav vienas pareizās atbildes, kad ej uz priekšu, kad ne, kad ar pauniņu pār plecu vai ar šmeiseri. Bet ir jāskatās un jādomā, jo virziens nekur nepazudīs.

Vai ir jāstaigā ar Dinamo krekliem un jāpasniedz tie kā dāvana – par to es padiskutētu ar biedru Zatleru. Esmu pārsteigts, ka neviens viņam tagad nejautā, vai 2010.gadā viņš nekļūdījās ar šo žestu, jo cilvēks tagad ir ļoti augstā atbildībā par drošību.

Otra lieta par Krieviju – jāaptver, kam īsti ir ietekme. «Ņeftjaņņiki», «gazovščiki», dzelzceļnieki – tas ir īpašs tīkls, brālība. Latvijā cilvēki to nav aptvēruši. Runāt ar [Latvijas Dzelzceļa prezidentu Uģi] Magoni publiskā telpā tādā līmenī – tu tam draugs vai nedraugs… Tā robežšķirtne ir daudz smalkāka – kurā brīdī tu cieni viņus, jo tas vienkārši ir korekti, spēlējot vienā laukumā, un kurā brīdī jau ir pamats no Latvijas puses sākt kritiski vērtēt, ka esi iespēlējis ne tur.

Krimas okupācija ir robežšķirtne, Putins vairs nav tas pats.

Putins ir Putins, un brālības ir brālības – tas nav viens un tas pats. Es nedomāju, ka kaut kas fundamentāli ir mainījies.

Kas tad ir spēcīgāks – brālības vai Putins?

Viņi nav uz vienas ass. Aizies Putins, un paliks brālības. Daļa no brālībām aizies, un paliks Putins, jo viņš sev vēlēšanas ir jau nodrošinājis tieši ar Krimu. Un nevajag pārvērtēt – lielas, ārējas akcijas dažreiz ir tāpēc, lai sasniegtu iekšējos mērķus.

Tagad labi redzams, ka Rietumi izgāzās izlūkošanas ziņā – galīgi nebija gatavi notikumu gaitai. Mēs arī esam Rietumi, arī mēs kaut ko neizdarījām. Mums jārestartē analīze par Krieviju.

Vai ir tiešām neatkarīgs profesionāls resurss, lai to darītu?

Mēs visi esam resurss.

Visi ar to nenodarbosies. «Mazais cilvēks» domā, kā reaģēt, ja būs karš. Kāds būtu tavs reflekss – bēgt vai karot?

Es nesaprotu, tas ir bezjēdzīgs jautājums.

Neticu, ka neesi sev to uzdevis.

Neesmu. Būs situācija, skatīsimies. Man ir svarīgāk saprast, kas notiek. Tāpēc es atbildēju, ka neplānoju lietas. Es neroku bunkuru dārzā.

Tā ir pretruna – analizēt, bet neplānot. Vai tava analīze saka, ka kara nebūs?

Nē, mana analīze vēl nesaka neko. Jo pirmā analīzes kļūda ir pārsteigties ar pāragriem secinājumiem.

Un otrā ir nokavēt – Putins sper soli, bet tu neesi gatavs.

Nenoliedzu, ka mēs kā Rietumi esam kļūdījušies. Taču nav tik briesmīgi, varam sapurināties un spriest. Jāsavelk kopā struktūras, kurās modelē riskus. Vienalga, vai tā ir Drošības padomes apakšpadome vai premjera biroja pagarinājums – jābūt konkrētā situācijā zinošu cilvēku kopumam. Mēs esam NATO dalībvalsts, procesa sastāvdaļa!

Lēmumus pieņem politiķi. Pēc pusgada būs vēlēšanas un jautājums, kas nāks pie varas. Tev ir par ko balsot?

Tam nav nozīmes, vēlēšanas nav rīt.

Kas mainīsies pusgadā?

Es paskatīšos, ko visi brīnumdari un laimes lāču vadātāji izdarīs. Bet es vairs sevi neasociēju ar to vēlētāju, kuram ir tik ļoti ierobežotas iespējas pagriezt politiskos kloķus, lai saasinātu savu uzmanību uz vienu balsojumu.

Taču tev jādzīvo ar «parastā» vēlētāja izvēlēm.

Protams, es absolūti to respektēju – tas ir suverēns. Drīzāk gan man tas asociējas ar lietuvēnu.

Te atgriežos pie mediju lomas. Pirms gada teici, ka mediji veicina nācijas debilizāciju un kvalitatīvs sabiedriskais medijs ir valsts drošības jautājums. Vai esam drošībā?

Kompetences līmenis tur ir ļoti tālu no tā, kādam jābūt.

Tad atliek pārslēgt kanālus?

Kā tikko teicu Telegrāfam – es gribu skatīties visus kanālus pēc kārtas, arī krievu kanālu ārprātu.

Pag, tu saliki Krievijas propagandu vienā katlā ar Latvijas televīziju?

Latvijas kanāli arī ir propaganda – visu laiku rāda, ka mums ir politiķi, kuri sludina to, ko sludina. Par to es gribu parunāt – kas tad ir mūsu politiskais kurss? Ko Latvijas politiķi Ukrainas jautājumā, ārējā un drošības politikā ir definējuši?

Atbalstu Ukrainas teritoriālajai vienotībai.

Tā ir deklarācija, es prasu par kursu, pozīciju. Protams, «bla bla bla» ir jāpasaka, 6.martā Saeima to pateica. Kas tālāk ir definēts? Nekas! Ja ārlietu ministrs rullē apkārt bez uzstādījuma, tā nav valsts. Es esmu līdz kaula smadzenēm žurnālists – mana pozīcija ir apšaubīt. To nesaprot tie, kas man uzdod jautājumus – vai jums nav grūti atgriezties žurnālistikā pēc tam, kad esat vadījis mediju treniņus? Džeki, «piristi» dara savu darbu, es savu, šķiramies kā draugi. Šeit ir līdzīgi – esmu žurnālists, es nevaru attiekties pret Rinkēviču pēc principa «nu, lai viņš dara». Ja ASV un ES nāk klajā ar dokumentiem, kas ir politiski un vienlaikus juridiski, varbūt mums arī vajag kādu valdības lēmumu? Ir pamats diskutēt, vai mums pašiem pret sevi nav jābūt augstākiem standartiem.

Es caur aknām izlaidu tos dažus vakarus, kad sēdēju studijā un Saeima sēdēja Jēkaba ielā, kad bija karš Irakā. Režisorei Mārai Ķimelei pieder citāts toreiz studijā: «Es esmu Latvija, vai jūs man paprasījāt?» Vēsture pierādīja, ka ir svarīgi principi.

Līdzīgi ar Ukrainu – jābūt dokumentam, kas pasaka: mēs tagad strādāsim tā. Pašlaik mēs aizvien kā mazā sērdieņu tauta braucam, lai mums pasola, ka aizstāvēs. Mums jārunā ar Eiropu – aizbraucam un izdalām visiem vēstules ar tekstu: ja jūs izdarīsit to, to un to, jūs mūs pilnīgi nogremdēsit ekonomiski, bet jēgas nekādas. Mēs esam par to, ka ir jāiedod pa pirkstiem Vladimiram Vladimirovičam, un ierosinām to, to, to.

Principā jārēķinās ar pārmaiņām – Krievija nav draudzīga partnere, biznesam jāmeklē jaunas iespējas.

Tādā administratīvi politiskā uzstādījumā var aizbraukt auzās. Ir mierīgi jārunā ar biznesu un jāanalizē situācija, nevis jāskraida apkārt ar uzstādījumiem, ka griezīsim pakaļu Krievijai un skriesim uz nezināmiem Rietumiem, kur mūs neviens negaida.

Ir jāskatās, kuras lietas ir stratēģiski riskantas un kuras nav. Turklāt tas ir jautājums – līdz kurai robežai tie cilvēki, kurus teorētiski Putins varētu nākt aizstāvēt, ir risks, un kad viņi ir dzīvais vairogs pret Kremļa kustībām. Situācija nav melnbalta.

**Kas ir gāzes kompānijas Itera Latvija šefs Juris Savickis – drauds vai vairogs?**

Viņš ir sastāvdaļa spēcīgā, Kremļa varai vistuvāk esošā brālībā. Tā ir tā diskusija par Inčukalna [gāzes krātuvi], kas var būt gan drauds, gan vairogs. Bet Savickis ir cilvēks tik zīmīgā postenī ar tik interesantu biogrāfiju, ka ar viņu un par viņu būtu daudz jārunā.

LTV bija saruna, viņš teica: vajag vēl padomāt, vai Latvija bija okupēta vai ne.

Protams, uz šo jautājumu viņš nevar, nedrīkst, nespēj atbildēt. Viņš arī ir vēstures ķīlnieks. Par Savicki man tiešajā ēterā bija citāts pirms gadiem pieciem un tas nemainās: kāpēc mums ir jātic, ja jūsu pagātne ir tāda, kāda ir? Šis jautājums vienmēr būs. Bet negribu teikt, ka nav jārunā. Esmu ar daudziem čekistiem runājis šajos 20 gados. Ja nemēģināsi ar viņiem intelektuāli sparingot, dzīvosi aizspriedumos. Enerģētikā cita tik spēcīga kā Savickis nav, viņš ir ekskluzīvs džeks. Bet nedomāju, ka saruna jāreducē uz Dinamo – tas ir ļoti zems līmenis.

Šis vienkārši ir viens maigās varas rīks.

Maigā vara ir pārvērtusies par saukli. Amerikāņiem ir maigā vara. Visiem ir!

Mums ir specifiska situācija – kā īlens izlien sabiedrības sašķeltība, divas informācijas telpas. Vai redzi risinājumu, kas būtu Latvijas trumpis pret Krievijas propagandu?

Kas tieši ir Krievijas propaganda?

**Latvijā daudzi tver pasauli caur Putina kontrolētām ziņām. Krievu skatītājiem PBK ir faktisks monopolists, un tur cilvēki skatās Kremļa Vremja.**

Tu domā, ka viņi neskatās nevienu avīzi, neklausās radio, nelieto internetu? Tu saki – viņu pasaules uzskatu veido PBK, viņi neskatās neko citu, un viss PBK ir propaganda. Es nepiekrītu nevienam no šiem apgalvojumiem.

Latvijā tomēr likums aizliedz ziņām būt propagandai.

Tu gribi, lai es uzņemos NEPLP un tiesas funkcijas?

Jāni, tā ir interesanta tēma, par kuru vēlos zināt tavu viedokli.

Esmu visus šos gadus turējis līniju, kas tagad arī tev nepatīk – man nav gatavas atbildes uz visiem jautājumiem vai spriedumi, ko darīt. Būtu briesmīgi un nepareizi, ja man tas viss būtu. Par PBK – piekrītu, jāklaudzina visās formās pie struktūrām, kas veido un interpretē likumus, bet ar skaidru galvu un tiesiskiem līdzekļiem, nevis cīnīsimies tagad par patiesības ministriju.

Pats ceri uz krievu skatītājiem?

Vienmēr esmu rēķinājies. Man reiz bija fantastisks kompliments – pienāca cilvēks pasākumā un teica: «Pateicoties jums, esmu sācis nopietni mācīties latviešu valodu.» Biju sajūsmā.

Kas ir vērtīgākais, ko esi guvis trīs gados ārpus televīzijas?

Man ļoti patika darbs pie dokumentālā projekta 4.maija republika – tas deva laiku nekalpot viendienībai. Ieguvums – bišķi ātrāk nekā tad, kad pienāk galīgais pensijas vecums un tu vairs tikai retrospektīvi skaties uz dzīvi, es varēju paskatīties ar distanci un ieraudzīt, kur vēl varu atgriezties.

Izklausās – esi kļuvis optimistiskāks.

Jā, es ceru, bet iespējams, ka ātri samaitāšos. Neesmu mazāk skarbs, bet, salīdzinot ar 2009.gadu, ir iemesls smagumu no pleciem bišķi novelt. Bet varbūt daudzi man nepiekritīs, varbūt esmu vienkārši labi atpūties. Esmu absolūti labi atpūties.