Žurnāla rubrika: Cilvēki

Drusciņa debija

Posted on septembris 3, 2014 by - Jauna seja

Edijs Zalaks (22)

Jaunais aktieris sāk savu pirmo sezonu Dailes teātrī ar Drusciņa lomu bērnu izrādē Pīters Pens.

Vecāki: Edīte – juriste, Arvīds – bārmenis.

Kuru personību tu apbrīno? Es apbrīnoju cilvēku – no katra var kaut ko mācīties, katrs ir unikāls.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par viņu mīlestību un atdevi bērniem.

Būtiskākais, ko dzīve tev iemācījusi. Nemelot sev.

Kad pēdējo reizi raudāji? Raudu bieži – tā attīrās dvēsele.  Ja grib, lai raud, ja grib, lai smejas.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Es sevi neraksturoju. Nezinu, kāds esmu, vienā situācija – tāds, citā – citāds. Meklēju sevi.

Labākā atpūta ir… Tad, kad pēc atpūtas nevajag vēl nedēļu atpūsties.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Gleznošanu. Ja es mācētu gleznot, es būtu kā van Gogs.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Bībeli, pildspalvu, kladi.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Suns. Tiem, kuri arī izvēlētos suni, nav vajadzīgi paskaidrojumi – viņi mani sapratīs.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Patīk, ja meitene lasa, forši, ja ar viņu var parunāt. Cienu tās meitenes, kuras vēlas kļūt par mātēm un gādīgām sievām.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Tāda ir, bet vēl nezinu, kur. Pēc kāda laika pateikšu.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Ui, to ir tik daudz!

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Nauda ir papīrs. Jācenšas par naudu nedomāt, bet tas nav viegli.

Sendija Jumiķe, gadu dzīvojusi Čīlē

Posted on augusts 27, 2014 by - 1 no 2 miljoniem

 

Māsa sāka mācības universitātē Nīderlandē, man arī vajadzēja kaut kur aizbraukt, Sendija stāsta par pēkšņo ieceri doties uz Čīli. Mamma sākumā pārdzīvojusi, ka abas meitas būs prom, bet tētis skaidri zinājis, ka jādod iespēju redzēt pasauli. «Sākumā nekādus mērķus sev nenospraudu. Pirmā doma nolaižoties: ja gadu izdzīvošu Latīņamerikā, būšu lepna.»

Sendija uz interviju ierodas ar 20 minūšu nokavēšanos un atzīstas: «Visvairāk man pietrūkst tā, ka varu nokavēt tikšanos un neviens par to neuztrauksies.» Pirms divām nedēļām pēc Čīlē pavadīta gada atgriezusies Latvijā, meitene palēnām aprod ar mājām. «Nesen bijām Lucavsalā uz PienaFest. Man likās tik dīvaini, ka visi mierīgi sēž zālītē, nevis lec kājās un dejo!»

Spāņu valodu Sendija nemācēja, pirmos divus mēnešus sazinājās ar žestiem. Pagāja vēl četri mēneši, līdz meitene jau runāja brīvi. Valodu Sendija iemācījusies, «vienkārši tur esot». Palīdzējis arī viesģimenes vecākais dēls, kas nedaudz runājis angliski.

Pirms tam Sendijai šķitis, ka tik šaurā valstī visi dzīvo pie okeāna un karsts būs cauru gadu. Taču ģimene, kurā viņa nokļuva, mita laukos, un mājās siltā ūdens nemaz nav bijis.

Ar aizrautību Sendija stāsta par Čīles daudzveidību. Meitene bijusi gan pasaules sausākajā, Atakamas tuksnesī, gan sniegotajos Andos kontinenta dienvidos, kur Antarktīdas vēju jūt diendienā. «Es iemīlējos čīliešu dzīvesveidā. Visu viņi dara mierīgi, ar prieku un meklē iemeslus svinēt.» Neatkarības diena Čīlē ilgst nedēļu, bet arī laba atzīme skolā ir pietiekams iemesls, lai satiktos ar draugiem.

Paralēli mācībām Sendija nodarbojusies ar volejbolu un tekvondo. «Agrāk izaicinājumiem teicu «nē», taču tagad tos gaidu ar atplestām rokām,» viņa stāsta, kā pirms sacensībām volejbola komandas kapteine saslimusi un viņas vietā iecelta Sendija. Tāpēc arī liels lepnums par izcīnīto 2.vietu. Savukārt tekvondo klubā Sendija bijusi gandrīz vienīgā meitene, kuru puiši vienmēr sargājuši. «Visiem mutes palika vaļā, kad mazā ārzemniecīte uzvarēja kluba favorīti,» Sendija pasmejas.

Draugi un ģimene Latvijā stāsta, ka Sendija kļuvusi daudz draudzīgāka, izpalīdzīgāka un apņēmīgāka. Tas dzirdams, kad Sendija stāsta par mācībām Rīgas Valsts 2.ģimnāzijā un plāniem vēlāk studēt spāniski runājošā valstī. «Ceru iet 11.klasē ar vecajiem klasesbiedriem. Būs grūti pēc gada prombūtnes, bet es tikšu galā.»

Vienkārši atbrauca ar autobusu

Posted on augusts 27, 2014 by - Laukos

Ar šo stāstu noslēdzam mūsu vasaras ciklu par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas laukos. Tulkotāja Margita Gailītis zemes gabaliņu Mazirbē izvēlējās, kad jau bija apceļotas daudzas piejūras vietas. Viņai patīk būt tik tālu no galvaspilsētas. Savā īpašā pasaulē

Noteikti šeit ir labāk strādāt nekā Rīgā. Bez šaubām, šeit! Tulkotāja Margita Gailītis pa logu vēro divus slaidus bērzus, kas, priežu ieloka pasargāti no jūrmalas asajiem vējiem, maigi trīcina lapas. «Paskaties, cik skaisti tie ir!» – rādot kokus ciemiņam, vēlreiz novērtē šo bagātību. Pāri pagalmam pa diagonāli stiepjas Margitas puķu dobe. Puķes ir sastādītas arī visapkārt mauriņam, ko viņa pļauj pati. Kad acis nogurst tulkojot, no otrā stāva darbistabas, pa kuras logu skatāmies, Margita kāpj lejā, dara ko citu. «Paravēju. Aizeju savas zivis pabarot. Tev vajadzētu redzēt, cik lielas tās ir!» viņa ved rādīt.

Mums tuvojoties, nelielais dīķis sāk vārīties kā katls. Zivis steidzas ķert saimnieces iemesto maizi. Cīkstās, reizēm sastājas ap vienu kumosu zvaigznes rakstā. Pilnīgs cirks!

Dīķis Margitas vasaras rezidencē ir izrakts pēc pasūtījuma – kādi seši vietējie, kam bijusi šāda vajadzība, sametuši naudu, ekskavatora pakalpojumi iznākuši lētāk. Cits Mazirbes vasaras iemītnieks, politisko zinātņu profesors Juris Dreifelds, kurš Margitu pazīst kopš Kanādā pavadītās jaunības, no savu lauku māju dīķa plastmasas bundulī atvedis zivis. Kādas sugas, Margita pat nezina, taču nelielās ūdenskrātuves populācija vairojas rekordtempos. Viņa mīļi parunā ar dīķa iemītniecēm, tad iet tālāk. 

Ģērbusies ērtās biksēs un flīsa jakā, viņa manas vizītes dēļ nespēlē teātri. Tas nav vajadzīgs, jo Margitas dzīve tāpat ir radoša. Patlaban līdz matu galiņiem iekšā Māras Zālītes biogrāfiskās grāmatas Pieci pirksti tulkojumā, atsākusi rakstīt arī dzeju angļu valodā, viņa no agra pavasara līdz vēlam rudenim dzīvo savā Mazirbes oāzē. Ja kāds no Rīgas aicina uz grāmatas prezentāciju, ar vieglu sirdi var pieklājīgi atbildēt: «Es neesmu tur.»

Uzticamā Minka

Margitas dzīvē ir bijis viss – gan mājiņa ar cūkām, pērļu vistiņām un zosīm Kanādas kalnos, gan darbs Jamaikas hotelī, gan mīlestība pie Vidusjūras. 

Kad runājam par Mazirbes baravikām – sēņu vietas ir tepat priedītēs pie žoga! -, viņa, iemirdzoties acīm, atceras, cik garšīgas bijušas baravikas jeb porcini, ko abi ar draugu Itālijā cepuši uz kamīna restēm. Tagad viņa jūtas labi valstī, kur paspēja piedzimt neilgi pirms Otrā pasaules kara, un dala ikdienu ar raibu Birmas kaķenīti. Dokumentos rakstītais vārds «Jasmīna» Margitas ausīm izklausās pārāk oficiāls. Minka, Mincīts – tā viņa uzrunā draudzeni, kas pēc vakariņām virtuvē tinas ap kājām, aicinādama uz otro stāvu. Kaķe nekad nedodas gulēt bez saimnieces. «Mana mīļā kaķīte! Viņai ir 17 gadu, ļoti veca. Tūlīt kā atbraucu uz Latviju, dabūju kaķīti, jo man vienmēr kaķītis ir bijis,» Margita noglāsta zīdaino kažociņu. Potes pret trakumsērgu, ko Minka varētu saķert no Mazirbes pagalmā ieklīdušām lapsām, gan izrādījušās liekas – pirmoreiz izlikta ārā, viņa uz vēdera atlīdusi atpakaļ. Uzaugusi Rīgas dzīvoklī, neiet tālāk par mājas lieveni.

Patiesību sakot, arī viņas saimniece Mazirbē nemeklē sabiedrību. Ir priecīga, ka tuvākais kaimiņš – kinorežisors Juris Poškus – izrādījies raksturā līdzīgs. Labi zināt, ka tepat blakus vēl kāds dzīvo, bet nav nepieciešamības ik dienu apjautāties, kā viņam iet.

Pa taciņu gar Poškus māju Margita var piecās minūtēs sasniegt jūru. Viņa nav no azartiskajām peldētājām, kas sezonu sāk agrā pavasarī un beidz vēlā rudenī. Uz jūru gājusi atveldzēties vasaras karstumā, bet viņu tā nevelkot kā magnēts. Iztālēm dzirdamā viļņu skaņa un svaigais jūrmalas gaiss drīzāk ir lauku rezidences pievienotā vērtība, dažkārt Margita līdz ūdens malai neaiziet pat nedēļām.

Stūrīti laukos Margita Gailītis sāka meklēt pirms 17 gadiem, kad Kanādas valdības finansētā projektā ieradās Latvijā, lai pārtulkotu angļu valodā mūsu likumus un latviskotu Eiropas Savienības likumdošanu. Izdomāja, ka gribētu mājiņu pie jūras. Ne Jūrmalā – tā, viņasprāt, ir pārāk civilizēta -, bet tālāk. «Tas bija garš ceļš,» viņa sāk stāstu, kā nonākusi Mazirbē. Margitai attālumi pat Latvijā ir lielāki nekā citiem, redzes īpatnību dēļ viņa nejūt distanci, nekad nav braukusi ar mašīnu. Vēl strādājot pilna laika darbu Tulkošanas un terminoloģijas centrā Rīgā, nedēļas nogales veltīja ekspedīcijām ar autobusu. Brauca uz Vidzemes jūrmalas pusi – līdz Tūjai un Gaujai, Kurzemē uz Bērzciemu, Enguri, Mērsragu, pavadīja tur dienu, pētot apkārtni. Vispraktiskākais variants būtu nopirkt pusmāju Mērsragā, ko Margita bija aizgājusi apskatīt. Taču intuīcija brīdināja: viņas individuālistes daba neļaus sadzīvot ar veco saimnieku, kurš plānoja palikt mājas otrā galā.

Galu galā viņa veica vienu no Latvijā tālākajām iespējamajām autobusa ekspedīcijām – gar Baltijas jūras līci un Kolkas ragu līdz Mazirbei jāmēro četras stundas. Klusais ciematiņš ar Līvu tautas namu centrā un kādreizējo robežsargu sargtorni pie jūras, pie bijušās Padomju Savienības galējās rietumu robežas, uzreiz šķita īpašs. Patika arī jūra, kas ir mežonīgāka nekā līcī. Tomēr visvairāk sirdī iekrita milzīgie Slīteres rezervāta meži, ko 50 gadus ilgais slēgtās zonas statuss saglabājis tīrus un dabīgus.

Runājot ar vietējiem, Margita atrada tieši to, ko vēlējās – koku ieskautu, mazu, tikai 3600 kvadrātmetru lielu zemes gabaliņu starp diviem īpašumiem. Divus gadus kaulējās ar tā saimnieku, līdz viņš bija ar mieru pārdot šo «atgriezumu» par latu kvadrātmetrā – vairāk brīvu līdzekļu viņai nebija. Salīdzinot, kādas piekrastē ir cenas tagad, Margita bija izvilkusi laimīgo lozi.

Atveda šurp rakstniekus

«Zini, katram latvietim ir vēlēšanās pēc zemes. Pakasi, un apakšā ir zemnieks!» Margita rāmi saka, sēdēdama mājas virtuvē. Strādādama reklāmas nozarē Monreālā, viņa varēja atļauties nopirkt mazu mājiņu slēpošanas kalnā Kvebekā ar trim akriem zemes, iekopt tur dārzu. Tas ļāva reālistiskāk skatīties uz Latvijas pirkumu. Trīs hektārus viņai nemaz nevajadzēja, jo viņa nespētu tos apsaimniekot. Bet mājiņu, ja tās nav, viņa spēja dabūt gatavu, jo reiz jau vadīja pārbūvi Kanādā – slēpošanas kalna mītnei bija izdedzis jums.

Mazirbes namiņu, kas izskatās kā pasakā – ar jumtu līdz zemei, jumīti korē, lieliem logiem un dzeltenām parādes durvīm ar senlaicīgu rokturi -, viņa uzzīmēja pati. Projektu uztaisīja pazīstams arhitekts Talsos.

«Iemācījos būt vēl patstāvīgāka,» Margita, kad apjautājos par mājas celšanas mācībstundām, spiesta būt skarba. «Drausmīga situācija, ka te tiešām nevar dabūt nevienu, kas grib labi strādāt! Pati esmu visas grīdas krāsojusi un lakojusi. Dzeltenās durvis arī es pati esmu krāsojusi.» Par guļbūves sienu pirmajā stāvā, kas neatbilda ieliktajiem pamatiem, pat iznākusi tiesāšanās: meistari naudu paņēma, bet savu vainu negribēja atzīt. 

Lai iespaids par reģiona amatniekiem nebūtu tik drūms, Margita uzliela uz lieveņa novietoto galdu, ko uz neseno pusapaļo jubileju pasūtījusi jaunam vietējam puisim, topošam galdniekam Ralfam – virsa veidota no veciem, notīrītiem dēļiem, kam saglabāta dabīgā forma, skaisti! Grozāmam grila pavardam viņa meistaru no Rīgas atrada internetā, bet izrādījies, ka viņa vecmamma dzīvo Mazirbei tuvajā Vaidē – ar piegādi nav bijis problēmu. Arī vīrs, kas savulaik uzmūrēja skursteni un pievienoja krāsniņu, bijis zinošs, Margita prot slavēt, ne tikai pelt.

Svešinieku pārsteidz, cik ergonomiski mazā platībā var iekārtot visu dzīvei nepieciešamo, tomēr Margita neliedzas, ka dažas viņas sākotnējās izvēles izrādījušās nepareizas, mājiņa neesot perfekta. Piemēram, tualetei vajadzētu būt augšstāvā, kuru viņa pielāgojusi ne tikai strādāšanai, bet arī gulēšanai. Virtuvē, kur sēžam, sākotnēji bija paredzēts iekārtot pieliekamo kambari. Taču negribējies lejasstāva viesistabas platību ieekonomēt uz virtuves rēķina. Sarkanos un dzeltenos toņos ieturētā telpa ar draudzenes, Amerikas latviešu mākslinieces Dainas Dagnijas gleznu pie sienas prasa plašumu.

Margita nav varējusi iedomāties lauku māju bez pirtiņas, taču atzīstas: kopš Spānijā reiz pēc kārtīgas karsēšanās pirtī sagriezusies galva, viņa tik liela pirts cienītāja nav. Toties nevienu brīdi nenožēlojot neseno viesu mājiņas jeb vagoniņa ierīkošanu pāri pagalmam. Draugi – pārsvarā literāti no Rīgas – vasarās te iegriežas ik pa laikam, Gundega Blumberga un Nora Ikstena pat nākušas kājām no Kolkas. Margitai arvien grūtāk nācies nogurušiem viesiem atdot ērto gultu un pašai nakšņot uz kušetītes virtuvē. Pagājušās nedēļas nogalē komfortablajā viesu vagoniņā kāzu nakti pavadīja jaunais pāris. Līgava – netālā kempinga saimnieces Lilitas Kalnājas meita – pucējās Margitas viesistabā.

Neatkarīgā dāma, lielāko mūža daļu nodzīvojusi Rietumos, tomēr Mazirbes sabiedrībā ir pieņemta kā savējā. Viņas jubilejas lasījumi, kas pirms mēneša notika Līvu namā, izrādās, nemaz nebija Margitas pašas, bet Lilitas Kalnājas vadītās Maz-irbes draugu kopas un Mazirbes lībiešu biedrības Randalist ideja, ko atbalstīja arī Literatūras centrs. Atbrauca Māra Zālīte, Astrīde Ivaska, Jānis Rokpelnis, Edvīns Raups. «Pilna zāle cilvēku! Ļaudis man teica, ka tas ir vienreizēji – tik daudz rakstnieku te nekad nav bijis. Es pārliecināju viņus, lai uzdāvina grāmatas Mazirbes bibliotēkai – ja viņi domā, ka Rīgā budžeti ir mazi, te tie gandrīz nemaz neeksistē,» nosaka Margita.

Četras stundas ilgo ceļojumu autobusā Rīga-Mazirbe gan viņa neuztver kā saskarsmi ar lauku skaudro dzīves realitāti, bet kā luksusu. «Es daudz strādāju, lasu busā. Tas ir mans atpūtas brīdis, kad atslēdzos. Tas mani attālina no visādām prasībām un cilvēku vajadzībām.» Šovasar viņa trīsreiz devusies ceļā ar jaunatklāto Kolkas-Ventspils busiņu, lai tuvākajā lielpilsētā nopirkt-u to, kas neizaug pašas dārzā un nav Mazirbes veikalā. «Gandrīz neviens nebrauc no šejienes uz Ventspili, un ventspilnieki nebrauc līdz Mazirbei,» secina. «Tas bija tik interesanti! Es nekad neesmu bijusi uz netālajiem ciemiem, bet busiņš iebrauc visos – Ovīši, Miķeļtornis… Tā man ir kā dāvana.»

Tulkojumi, kas tapuši Mazirbē

Ilze Šķipsna, Neapsolītās zemes. Margitai šķitis simboliski maijā Mazirbē pabeigt angliski tulkot sarežģītā valodā uzrakstīto Amerikas latviešu rakstnieces, izcilākās latviešu modernās prozas autores romānu par dzīvības koka meklējumiem un zaļo pasauli, kas pilna mitoloģijas. Tieši tāda pasaule ir aiz loga Slīteres rezervātā, kur pat nogāzušos stumbru nedrīkst aiztikt.

Ventspils mājas gadagrāmata. Margita šim ikgadējam almanaham atdzejojusi vairāku rakstnieku rezidences iemītnieku dzejoļus – Ingas Gailes, Edvīna Raupa, Liānas Langas. Taču šogad, kad Mazirbi ar Ventspili beidzot savieno autobusu līnija, viņai tā vairs nav tikai pilsēta, kur atrodas Rakstnieku māja. Tā ir tuvākā pilsēta.

JRT Latviešu stāstu etīde par Gunāru, dzintara vācēju no Mazirbes. Gundara Āboliņa attēloto, jau aizsaulē aizgājušo Gunāru Leitendorfu Margitai bija gods personīgi pazīt, tāpēc tulkot angliski viņa monologu bijis īpaši interesanti.

Sēklas sašķaidītas

Posted on augusts 27, 2014 by - Personība

Romānu Jauki ļaudis Gundega Repše uzrakstīja laikā, kad notika traģēdija Zolitūdē. Rakstnieci notikušais satrieca, tas atstāja iespaidu arī uz topošo grāmatu. Intervijā viņa stāsta, kāpēc krietnumu vērtībās sākusi likt augstāk par spožu intelektu un kāpēc Latvijā riskanti dancot tikai katram ap «savu ledusskapīti»

Repše, kuras aso mēli mēdz gan respektēt, gan kritizēt, pagājušā gada novembrī Latvijā sāka skaitīt jaunu ēru. Zolitūdes notikumi un Ukrainas notikumi, savijoties pašas personiskajām peripetijām, rakstniecei radīja smagu krīzi. Tagad viņa no tās ir tikusi ārā. Spēkpilna ķerties klāt jaunam vēsturiskajam romānam, kam jāiznāk nākamgad.

Tieši Gundega Repše bija tā, kurai pirms diviem gadiem ienāca prātā doma piedāvāt trīspadsmit latviešu rakstniekiem romānu sērijas veidošanu par 20.gadsimta vēstures notikumiem Latvijā. Pirms gada tapa pilotprojekts («Kā es neciešu šo vārdu!» Repše skurinās) – katrs uzrakstīja stāstu. Šovasar iznākusi pirmā sērijas grāmata – Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā, kas skar 1905.gada notikumus. Rudenī grāmatnīcās būs Paula Bankovska vēsturiskais romāns 18 par 1918.gadu Latvijā. Repšes romāns skars Baigo gadu – laiku, ko intervijā viņa nodēvē par mugurkaula pārcirtumu Latvijas vēsturē, arī latviešu pašapziņā.

Taču pagājušā gada rudenī viņa uzrakstīja grāmatu Jauki ļaudis, tas tikko nonākusi grāmatnīcu plauktos. Notikumi risinās ap rakstnieces izfantazētu pansionātu – rehabilitācijas centru. Krīzes apstākļos Latvijā «optimizācija» skārusi vecus ļaudis, kas nu mīt kopā ar jauniem, slimības skartiem cilvēkiem, mēģinādami savstarpēji saprasties un cits citam stāstīdami savus sarežģītos dzīvesstāstus.

Ar rakstnieci tikāmies mazā Rīgas centra kafejnīciņā pie tējas tases. Kādā sarunas brīdī viņa tvēra apakštasi, lai demonstrētu, kas notiek Latvijā.

Kas tev no pēdējos gados Latvijā notikušā ir sniedzis gandarījumu?
Pēc [traģēdijas] Zolitūdē un līdz ar notikumiem Ukrainā sākās cita ēra. Kopš tā laika man nav nācis prātā domāt par lietām Latvijā, kas ļoti patiktu. Droši vien tādas ir, bet nav galvenās, par kurām domāju.

Par ko tu domā – kas ir svarīgākais?
Par to, kāpēc joprojām esmu tik liels vientiesis, ka man kaut kas var sagādāt milzīgu vilšanos. Par to šaustu sevi, ne apkārtējo pasauli. No Zolitūdes robežšķirtnes, kad sāku jaunās ēras skaitīšanu, jebkas vērtību sistēmā, kam vienmēr biju centusies varbūt ne kalpot, bet samērot savu dzīvi un iespējas ar šo [morālo] kodolu, šķita sagrauts. Kādi augļi mums katram sanāk no tā kodola, ir cits jautājums. Bet sēkliņas ir visos ābolos. Tagad man liekas, ka sēklas ir sašķaidītas. Kodols ir sašķaidīts.

Notikušo uztvēru ļoti personiski. Man liekas, ka Zolitūde un Ukraina ir saistītas  –  tādā ziņā, ka izriet no vienas un tās pašas nelaimes, sabiedrības vienaldzības. Pēc Zolitūdes man likās, ka notiks revolūcija, izputēs mūsu valsts grāvējsistēma un tās arhitekti 20 gadu garumā. Kamēr vēl tika skaitīti bojāgājušie, cilvēki saprata, kurp ved nozieguma īstās pēdas. «Otkatu» sistēmā, naudas varā. Par to pēc notikušā uz karstām pēdām runāja arhitekti, būvnieki. Taču nekādas pretdarbības nav. Meli netiek noraidīti, bet ietverti publiskajās diskusijās kā spēles daļa. Globālajā politikā jo uzskatāmi. It kā tas būtu normāli. 

Tagad man šķiet, ka cīnītājs ir tikai katrs pats – par savu godu un cieņu, drošību un dzīvību. Bet sabiedrība kā vienots kopums ne. Šajos apstākļos vienīgais, kas ir patvērums – māksla dažādās tās izpausmēs. Tā ir dziedinoša, kompensē riebumu pret pastāvošo sistēmu.

Laikā, kad notika Zolitūdes traģēdija, manas tikko iznākušās grāmatas Jauki ļaudis manuskripts pazuda datorā. Tāda sakritība. Pati acīmredzot biju devusi pavēli «dzēst», man bija pilns desktops ar lasāmām lietām. Ko izlasīju, dzēsu ārā – tāda tīrības mānija man piemīt. Arī no miskastes, ārā!

Kad sāku Jaukus ļaudis, prasījās uzrakstīt dzirksteļojošu, traģikomisku darbu. Romāns izvērtās atšķirīgs no ieceres, jo pēc pazušanas to daļēji veidoju no jauna. Pēc Zolitūdes vairs nebija iespējams rakstīt tā, kā esi rakstījis iepriekš. Nonācu vispārējā personības krīzē. Gribēju mest literatūrai ar roku, visai mūsu sabiedrībai atmest ar roku. Neatradu nevienu pieturas punktu, kā dēļ dzīvot.

Kā izrāpies?
Iestāstot sev, ko parasti visdramatiskākajos izmisuma brīžos – ka literatūra vienīgā man pados roku. Bija arī kauns, ka nevaru laikā nodot darbu. Vājš tu nevienam neesi vajadzīgs. Sīki ļaudis tikai papriecājas, ka tev neveicas. Esi kā lepras slimnieks, draugi pazūd. Bet tajā brīdī, kad no mirušā stāvokļa dabū atpakaļ dzīvību, esi kā magnēts. Pie tevis cilvēki nāk, gāžas pāri! Kā, vai tas biji tu pats, kas vēl tikko dzelmes pašā dibenā?! Ir cilvēki, kas auklē savu depresiju. Es to ienīstu, uzskatu par pretinieku. Netaisos samierināties. Tagad esmu krīzei pāri, spēka pilna. Vislabāk varu rakstīt, kad esmu laimīga.

Kas tu esi, vai vari atbildēt? Ar Valdi Zatleru šis jautājums ieguva anekdotisku svaru, kaut nekā anekdotiska tajā nav.
Sabiedrība smējās, it kā viņš būtu apmaldījies, nevis paši. Kas es esmu? Visu laiku turu aizdomās Visuma plānu un mēģinu to minēt. Vai rīkojos saskaņā ar to, vai šķērsām? Atbilde nav viennozīmīga, jo teļa pakļaušanos Visums negaida. Jābūt savam sparam. Cilvēka ego ir kaut kāda jēga. Man svarīgi dzīvot tā, kā uzskatu par godīgu, taisnīgu un tātad pareizu.

2012.gadā kļuvu par Valsts Kultūrkapitāla fonda literatūras nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāju, divus gadus pēc kārtas. Tas nozīmē valsts amatpersonas statusu. Tur daudz taisnīga labā komandā izdarījām, bet atceros vizīti Kultūras ministrijā [2013.gadā] par naudas piešķiršanu kultūras medijiem. Tikko bija notikusi Zolitūdes traģēdija, vēl tika skaitīti līķi. Teicu, ka nevaram piešķirt naudu medijam, kuru tiešā veidā sponsorē Re&Re būvniecības kompānija! (Re&Re ir sadarbības partneris biedrībai Ascendum, kas uztur portālu Satori – red.) Apturam vismaz uz izmeklēšanas laiku, protamies cilvēcību. Tas taču būtu bijis Kultūras ministrijas cienīgs žests. Ierēdņiem bija šitādas acis! (Gundega paķer apakštasīti.) Prasīju tieši – vai esat tikai marionetes?! Sekoja demagoģisks jautājums: vai es gribot, lai labāk viņiem neiedod to naudu? Pēc šā gadījuma sapratu Saeimas uzbūvi – kādi ir tie kompromisi. Vienīgais, ko toreiz varēju izdarīt, bija protesta balsojums. Ierēdņos kalpa un hierarhijas instinkts ir bauslības stiprumā. Ierobežojumus mēs paši radām ar savu iztapību, kalpību. Tas ir jautājums, kā mēs Latvijā raugāmies – vai nauda smird, vai arī nauda nekad nesmird?

Sarkanā līnija iet caur katra mākslinieka sirdsapziņu. Visi Mielavi, Kauperi – man viņu žēl. Viņi nedomā morāles kategorijās: [par koncertiem] maksā naudiņu, visi smaida. Un viss ir labi! Morālās kategorijas sabiedrībā tik ilgi bijušas atmestas, ka tās šķiet vecišķas. Tās neuztver kā pamatjautājumu: kā tu dzīvo? 20 gadus esam tikai skatījušies, kādas mājas Rietumos, kādi dzīvesstili, kā tiek pavadīti atvaļinājumi. Paaudze, kuras dzīve pāršķēlās Atmodas laikā – puse pavadīta padomju, puse atjaunotās Latvijas laikā -, ir šausmīgi infantila. 90.gados, ieraudzījuši Rietumu pasaules labumus, viņi sāka ķert, grābt, raust. Tā zaudējām kādu posmu tautas apziņas attīstībā.

Vai rudenī iesi uz vēlēšanām?
Kā apzinīgs pilsonis iešu. Vēl skatos un vētīju. Galīgo izšķiršanos neesmu izdarījusi. Globālie notikumi labi parāda politiķu sejas krāsu un kaulu struktūru. Par drošību runājot: interesanti, ka uz ielas nedrīkstu smēķēt, nedrīkstu mauriņā Rīgā piknikot, bet pretvalstiskas organizācijas mierīgi piedrazo ēteru zem demagoģiska demokrātijas lozunga. Tas vien, ka vēlēšanu listē ir Latvijai naidīgas varas sponsorētas partijas, rāda mūsu valsts īsteno vājumu. Smēķēšanu pieminēju ne tāpēc, ka būtu ieinteresēta ielās to darīt, bet lai parādītu samēru. 

Mēs nemitīgi varam ņemties ap sīkumiem dažnedažādos veidos, bet neredzēt lielās lietas, kas mūs apdraud. Redzēt tikai savu «mazo, mīļo stūrīti», «savu ledusskapīti». Kam vērtības, kam ērtības. Un vērtības bieži vien ir ērtības. Latvijas sabiedrība šajā ziņā neatšķiras no Eiropas sabiedrības. Tikai viņiem ērtību stipri vairāk. Ideāli tiek uzskatīti par jaunības muļķību, karstasinīgumu. Tas ir ļoti skumji.

Latvijai nākotni redzi?
Jā. Žurkas ir aizbēgušas. Te palikuši tie, kam dzīvot Latvijā nozīmē ko vairāk par izdevīgumu. Jūtu patriotismu. Vakar laukos, visriņķī maniem Meņģeliem, vāca labību. Spēka pilni džeki strādāja, kviešu tīrumi putēja. Tas man deva mūžīgā ritējuma sajūtu, par spīti visam. Dažkārt tas nemierina. Kad pasaulē iet bojā tūkstošiem cilvēku karos un zemestrīcēs, tad nerimtīgā pasaules kustēšanās uz priekšu traumē. Bet labības vākšana Zemgalē… Tie man nelikās kara dūmi, kas virs lauka pacēlās, bet spēcinoša migla.

Vai no Tērvetes, kur tavi lauki, daudzi cilvēki izceļojuši?
Ir dažādi. Ir lielie zemnieki un plukatas, kas bijuši visos laikos. Tie vienkārši vājāki, neiztur. Saņem savus pabalstus. Nevaru noalgot, lai nopļauj zāli ap māju. Grib tikai lielu naudu, pūlēties par normālu naudu – ne.

Zemgalē māju puduris no pudura tālu, daudz ar citiem nerīvējamies. Notiek modernā lauksaimniecība. Savā ziņā man skumji uz to skatīties. Tagad būšot likumprojekts – nevarēs vairs gluži tā, ka indēm noindē visas grāvmalas. Uz Jāņiem ap māju nevar salasīt kārtīgu zāļu klēpi, jo visur līdz pēdējam akmentiņam tavā lauku ceļā ir mehanizētais rapsis. Kādreiz domāju, ka tā ir tikai Dānijā – visi lauki kabatlakatiņos apstrādāti. Taču kādā brīdī arī mani lauki kabatlakatos pārvērtās. Grib izmantot katru centimetru, lai dabūtu vairāk naudas.

Kad urdīji kolēģus rakstīt par 20.gadsimtu, vai nebija grūti izvēlēties savam darbam laika nogriezni?
Nebija daudz racionālu apsvērumu. Tā sanāca. Un vispēdīgi šķita taisnīgi – ja kolēģiem uzdrošinos tādu sēriju piedāvāt, arī pašai jālauž muguriņa. 

Jau ilgāku laiku studēju to laiku, krāju materiālus. Man ir dosjē par personāžiem. Akadēmiski jāgatavojas. Taču svarīgs ir rezultāts, nevis apgūto materiālu kvantums.

Pieļauju, ka tu, izstudējusi mākslas zinātniece, skaties uz šo vēstures posmu arī caur tālaika mākslas procesiem?
O, jā! Arī caur literatūru. Man gribas pastāstīt, kas notika latviešu literatūrā Baigā gada laikā – kādi salto tika mesti, kā uz karstām pēdām panti tika sacerēti. Par Baigo gadu domājot, arī uz mūsdienām skatos. Cik viegli mēs esam paņemami. Toreiz un tagad. Kas ir tās rakstura īpašības un savstarpējo attiecību mudžekļi, kas būtu par pamatu, ja tagad sāktos izvešana – sevišķi skatoties pēdējā gada notikumus. 

Atziņas ir diezgan satriecošas. Es tā tiku audzināta un tā dzīvoju, ka vērtību virsotnē līdz šim biju likusi gudrus cilvēkus. Ar asu domāšanu, intelektuāli spraigus, asprātīgus. Šā gada laikā nonācu līdz atklāsmei, ka augstākā vērtība, augstākā cilvēciskā izpausme ir būt godīgam. Krietnam. Kaut kas tik pašsaprotams kļuvis par ekstra klases kvalitāti. Baisi.

Vai tā vienmēr netiki domājusi? 
Man likās, ka intelektuālais spožums ir simbiozē ar krietnumu. Bet tā nav. To saprast bija satriecoši. Protams, es priecājos, ka mani vēl aizvien kaut kas satriec. Tātad esmu dzīva, par kaut ko varu degt.

Ko varam mācīties no 1905.gada, kuru grāmatā Gaiļu kalna ēnā – pirmajā, kas iznākusi sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts – apraksta Osvalds Zebris?
Man gribas drastiski jokoties! Tos kungus mēs varētu piežmiegt, bet pilis atstāt.

Kas tev no 20.gadsimta laika liekas latviešiem zīmīgākais?
Mugurkaula pārcirtums. 1940.gads. Okupācija. Vai mums pēc atgūtās neatkarības ir bijusi mugurkaula operācija, un tagad tas ir tikai rehabilitācijas jautājums? Vai tomēr staigājam aizvien ar to pašu traumu, lai arī esam atdzimuši kā neatkarīga valsts? Nezinu. Atbildi uz to vēl meklēšu, kad rakstīšu.

Jaunā ģeopolitiskā situācija liek daudz prātot. Ja godavārds, parakstītas vienošanās neeksistē, ir lielais jautājums – vai sāksi spēlēt pēc nelieša kodeksa, vai mēģināsi turēties pie savām vērtībām? Izredzes abos gadījumos ir ļoti neiepriecinošas. Vai nu pats kļūsi par nelieti, vai tevi nogalinās. Tomēr man par Latviju ir priekšnojauta – pa naža asmeni nostaigāsim. Neskatoties uz visām «brīnišķajām» mūsu tautas īpašībām, izšķirošos brīžos spējam mobilizēties. Tikai nevajag ļauties vieglprātīgam hēdonismam. Mums jāturas modrībā.

Mantojums Rūdolfam

Posted on augusts 27, 2014 by - Veiksme

Ar vēlmi ne tikai savam, bet citiem bērniem piedāvāt ekoloģiskus, no Latvijā audzētiem dārzeņiem un augļiem gatavotus biezeņus Egija Martinsone izveidoja uzņēmumu, kurš oktobrī atver miljoniem vērtu jaunu ražotni Ādažos

Uz burciņām zem retrostilā izlocītā vārda «Rūdolfs» rakstīts: «Gardais mammas biezenis.» Pirms pieciem gadiem tā arī bija – šādu biezeni varēja baudīt tikai Egijas dēls Rūdolfs. Toreiz, trīs reizes dienā virtuvē stāvot pie katliņa un maisot virumu puikam, Egija pabrīnījās, kādēļ neviens uzņēmums nepiedāvā mazuļiem biezeni, kas ražots no mūsu zemē audzētiem kartupeļiem, burkāniem, ķirbjiem un āboliem. Uzmanīgi un pārdomāti īstenojot biznesa ideju par dzimtās zemes dārzeņiem un augļiem mazuļiem, Egija Martinsone izveidojusi uzņēmumu Lat Eko Food un dēla vārdā nosauktu biezeni, kas 2012.gadā atzīts par Latvijas gada ekoproduktu.

Oktobrī plānots atvērt pārstrādes rūpnīcu Ādažos, kurā ražos daudzkārt vairāk biezeņu nekā līdz šim. Pieļaujot, ka eksporta vajadzībām nāksies iepirkt augļus un dārzeņus ārzemēs, Egija Martinsone tomēr ir stingri apņēmusies ievērot divus principus, ar kuriem sāka biznesu: bērniem ražot pārtiku tikai no ekoloģiskiem produktiem un pašmāju pircējus nodrošināt ar biezeņiem, kas gatavoti no Latvijas dārzeņiem un augļiem.

Pašu izaudzēts

«Jāēd Latvijas dārzeņi un augļi!» pirms pieciem gadiem pediatri Egijai teica to pašu, ko citiem vecākiem, kas sūdzējās, ka mazulim pēc maltītes ir alerģija. Lai importētie augļi un dārzeņi transportēšanas laikā nesabojātos, tie pakļauti ķīmiskai apstrādei, kas, pēc mediķu domām, var izraisīt alerģisku reakciju.

«Es biju viena no tām apzinīgajām māmiņām, kas gatavo bērnam trīs reizes dienā. Taču vairākumam māmiņu ir ļoti aktīvs dzīvesveids, nav laika vairākas reizes dienā gatavot ēst. Turklāt mājās gatavots ēdiens nav ņemams līdzi tālā ceļā, tādēļ ir ļoti ērti, ja var nopirkt gatavus biezeņus,» stāsta Egija. Taču Latvijā neražo pārtiku bērniem. «Ja ir labs ražas gads, tonnām dārzeņu un augļu aiziet nebūtībā, kamēr vecāki zīdaiņiem pērk importētus biezeņus. Paši savus ķirbjus un ābolus noniecinām, lai gan tas būtu labākais! Tā man radās biznesa ideja,» stāsta Egija, Lat Eko Food valdes priekšsēdētāja.

Egijas iepriekšējā darba pieredze nav saistīta ar uzņēmējdarbību – viņa 16 gadus nostrādājusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā par personāla nodaļas vadītāju. 

Tomēr arvien klusi lolojusi domu par savu biznesu, tādēļ augstskolā Turība studēja uzņēmējdarbības vadību. Kad radās sava biznesa ideja, Egija apzinājās, ka pienācis īstais brīdis likt lietā teorētiskās zināšanas un pieredzi darba organizācijā, lai veidotu savu uzņēmumu. Katru nākamo soli tā īstenošanai viņa spēra ļoti izsvērti.  

Vispirms viņa devās uz Latvijas Valsts Augļkopības institūtu Dobelē un Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, lai ar zinātniekiem vienotos par sadarbību. Pirms biznesa plāna rakstīšanas Egija gribēja noskaidrot, vai un kādu šķirņu lauksaimniecības produkti pārvēršami gardos biezeņos. Zinātnieki jau no pirmās dienas bija ļoti ieinteresēti sastrādāties. Pārstrādei piemērotākos ābolu, bumbieru, plūmju un citu ogu šķirnes meklēja Augļkopības institūta vadošā pētniece Dalija Segliņa. Ar viņas palīdzību tapuši visi augļu biezeņi. Savukārt dārzeņu biezeņu sortimenta izstrādē piedalījusies LLU asociētā profesore Anita Blija un docente Solvita Kampuse. Līdz zinātnieki izstrādāja recepti tiem 15 veidu Rūdolfa biezeņiem, kas pašlaik nopērkami veikalos, pagāja divi gadi. «Svarīgi, lai pārstrādes procesā augļi un dārzeņi saglabātu pēc iespējas vairāk vitamīnu un minerālvielu. Tas ir produkts zīdaiņiem, tādēļ strādājam ar milzīgu atbildību,» skaidro Egija.

Iesildījās inkubatorā

Otrs solis, ko Egija spēra, kad jau bija reģistrējusi uzņēmumu Lat Eko Food, – 2010.gadā viņa iestājās Jelgavas Biznesa inkubatorā (JBI), kas konsultē jaunos uzņēmumus. «Svarīgākais, ko inkubatorā ieguvu, bija iespēja konsultēties ar dažādiem profesionāļiem – mārketinga, tirgus, finanšu konsultantiem. Man bija ļoti svarīgi, lai kāds man palīdz sakārtot domas,» stāsta Egija, kura pirmos divus gadus uzņēmumā strādāja viena.

Lai iegūtu naudu biznesa sākšanai, Egija pieteicās kredītam valsts atbalsta programmā Altum, ko toreiz pārraudzīja Hipotēku banka, bet pašlaik Latvijas attīstības finanšu institūcija Altum. Pēc Egijas vārdiem, viņai kā jaunai uzņēmējai kredīta nosacījumi bija ļoti izdevīgi. Kad bija nauda, varēja slēgt līgumus ar zinātniekiem, kas meklēja piemērotākās šķirnes un receptes, pediatriem un gastroenterologiem, kas testēja biezeņus un rīkoja degustācijas, kā arī kompāniju Brandbox, kas izstrādāja zīmola Rūdolfs dizainu. «Es kā jauna uzņēmēja bez inkubatora starpniecības nebūtu iedrošinājusies vērsties pie pazīstamiem dizaineriem, lai lūgtu sev tik dārgu pakalpojumu,» atminas Egija. «Inkubators deva līdzfinansējumu, līdz ar to bija iespēja jau pašā sākumā daudzas lietas izdarīt kvalitatīvi un profesionāli. Ja viss jādara vienai, kādā brīdī var saļodzīties pārliecība, ka viss izdosies. Atbalsts no inkubatora – gan morāls, gan finansiāls – padarīja uzņēmuma pirmos gadus daudz vieglākus.»

Iepazītas bioloģiskās

Jau no pirmās biznesa dienas Egija nekad nav atkāpusies no ieceres biezeņus gatavot tikai no Latvijā audzētiem, bioloģiski tīriem augļiem un dārzeņiem. Lai to ievērotu, Egija pati apbraukāja daudzas Latvijas bioloģiskās zemnieku saimniecības. 

Tagad, kad Lat Eko Food darbojas jau ceturto sezonu, Egija ir atlasījusi uzticamākos zemniekus, uz kuriem paļaujas tik ļoti, ka nereti vairs neslēdz līgumus. Pietiek ar godavārdu. Egija uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai ķirbji, burkāni, kartupeļi un augļi Rūdolfa biezeņiem briestu visos Latvijas novados. «Nevaram likt visas kārtis uz vienu saimniecību. Zemnieks var būt uzticams partneris, bet, ja uznāk salnas, mēs paliekam bešā. Tādēļ ir piegādātāji visos reģionos,» stāsta Egija. Visbiežāk viņu un zemniekus biedē salnas, kuru dēļ arī šogad pamaz ābolu. Jūnijs bija auksts un lietains, tādēļ neaug ķirbji. 

Cik garus ceļus Egija izbraukāja, meklējot bioloģiskās saimniecības, tik tālus ceļus mēroja, meklējot ražotni, kas būtu gatava ļaut izmantot savas iekārtas Rūdolfa biezeņu ražošanai. «Apbraukāju visus pārtikas ražošanas uzņēmumus, kamēr atradu vienu, kas piekrita man sākumā izlīdzēt,» saka Egija. «Lai produkts nonāktu līdz veikala plauktam, katrā posmā jāveic izpēte. Tagad mēs zinām, kur nopirkt izejvielas, kur var pasūtīt etiķetes, kur – stikla taru un vākus. Bet sākumā tā bija kā laušanās pa džungļiem, kā jaunas zemes atklāšana.»

Visu ikdienas darbu smagumu atsvēra tā 2012.gada diena, kad Egija Berģu bodē ieraudzīja rindojamies burciņas ar dēla vārdu Rūdolfs. «Sajūta bija neizstāstāma,» smaida Egija. Nākamā pusgada laikā viņa atrada jau vairāk nekā simt veikalu, kuros sāka pārdot Rūdolfa biezeņus. «Arī lielveikali labprāt ņēma mūsu produkciju. Nevienu veikalnieku nebija grūti pārliecināt,» gandarīta ir Egija. Kopš 2012.gada ražošanas apjomi ik gadu pieckāršojas attiecībā pret iepriekšējo gadu.

Rūdolfa biezeņu galvenā priekšrocība – tajos ir tikai augļi vai dārzeņi un tik daudz ūdens, lai biezenim būtu tīkama konsistence. Nav ne sāls, ne cukura. Augļu biezeņiem pievienots nedaudz fruktozes, kas ir no augļiem iegūts saldums. Tas tādēļ, ka Latvijas augļos nav tik augsts fruktozes līmenis kā dienvidu saulē nobriedušajiem, tādēļ, lai nedaudz uzlabotu Latvijas skābā ābola garšu, biezenim pievieno fruktozi, kas pēc izskata un garšas līdzinās medum. «Bet biezeņos nav nekādu citu vielu, kādas bieži vien pievieno citi bērnu biezeņu ražotāji, – ne kukurūzas miltu, ne rīsu cietes, ne biezinātāju, aromatizētāju, krāsvielu vai skābuma regulētāju. Mēs nepievienojam pilnīgi neko,» uzsver Egija. «Ja tas ir ķirbja biezenis, tad pagatavots tikai un vienīgi no ķirbja.»

Lielu pārmaiņu priekšā

Jau ceturto gadu sadarbojoties ar bioloģisko saimniecību zemniekiem, Egija ar nožēlu secina – viņiem Latvijā grūti pārdot savus labumus. Vairākums pircēju šeit nav gatavi maksāt par ekoloģiskajiem produktiem, kurus izaudzēt dažādu slimību un mošķu neskartus ir grūti. «Ražotņu, kas ražo produkciju no bioloģiskajiem lauksaimniecības produktiem, Latvijā gandrīz nav. Ja zemniekam bioloģiskie burkāni jāpārdod par tādu pašu cenu, par kādu kaimiņš nodod savus ķīmiski apstrādātos burkānus, zūd motivācija attīstīt bioloģisko lauksaimniecību,» secinājusi Egija. 

Viņa ar milzīgu lepnumu ved uz Ādažiem, kur top jauna Lat Eko Food ražotne – rūpnīca, kurā no oktobra Latvijas ekoloģiskajās saimniecībās izaudzētos labumus pārstrādās biezeņos. «Cik nu varam, gribam bioloģisko lauksaimniecību veicināt,» smaida Egija. 

Iespēja sapni pārvērst rūpnīcā pavērās pērn maijā, kad ražotnē nolēma investēt uzņēmējs Vilis Vītols un vienlaikus radās iespēja saņemt finansējumu bioloģiskās lauksaimniecības produktu pārstrādei Latvijas lauku attīstības programmas pasākumā Lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības radīšana. Četrus miljonus eiro vērtās ražotnes celtniecībai un iekārtām 1,5 miljonu eiro Egija saņēma šajā programmā, pārējo naudu investīciju un aizdevumu veidā piešķīra Vītolu ģimene. Pašlaik Lat Eko Food ir trīs īpašnieki: Egija, Vilis Vītols seniors un Vilis Vītols juniors. «Vītoli atbalsta gan Latvijas produktus, gan ražotājus, gan patriotismu, ar kādu strādājam. Mums ir vienāds redzējums,» saka Egija. 

Taču tagad viņas uzņēmums ir uz vēl lielāka tramplīna nekā pirms pieciem gadiem. Lai atpelnītu ražotnē ieguldīto naudu, nākamo piecu gadu laikā jāpanāk, ka uzņēmums spēj ik dienu saražot un pārdot piecas tonnas biezeņu dienā. Latvijā, kur ik gadu dzimst nedaudz vairāk par 20 000 bērnu, neatrast ēdājus, kas to notiesātu. 

«Pašlaik eksportējam uz Koreju un Kuveitu. Pēc rūpnīcas atvēršanas plānojam ļoti daudz saražotā – 80% – eksportēt,» stāsta Egija. Augusts un septembris aizrit, meklējot jaunus darbiniekus – līdz oktobrim darbinieku skaitam vajadzētu izaugt no astoņiem līdz vismaz 15-20 cilvēkiem. Būdama personāla speciāliste, Egija zina: «Mēs varam sapirkt sazin cik labu iekārtu, bet, ja nebūs labas komandas, nekas nesanāks.»

Vienlaikus Egija rosīgi turpina piedalīties starptautiskās izstādēs, kurās meklē jaunus tirgus. Uzskaitījusi virkni izstāžu, kurās Lat Eko Food regulāri piedalās vai gribētu to darīt, Egija uzsver – tā ir visreālākā iespēja satikties ar potenciālajiem eksporta partneriem. Jaunā ražotne bija nepieciešama arī tādēļ, lai nodrošinātu produkcijas atbilstību visaugstākajiem pārtikas standartiem, ko parasti prasa sadarbības partneri ārzemēs. Kad darbu sāks rūpnīca Ādažos, uz Rūdolfa biezeņu etiķetes parādīsies arī BRC (British Retail Consortium) kvalitātes standarta zīme. «Tā ir pirmā atslēga uz eksporta tirgu.»

Nesen Rūdolfs, kurš iedvesmoja mammu uzņēmējdarbībai, bija aizbraucis apskatīt, kā top jaunā rūpnīca Ādažos. «Kad izaugsi liels, strādāsi pie mammas rūpnīcā?» viņam jautāja Egija. «Nē! Es uzcelšu vēl lielāku rūpnīcu,» atbildēja Rūdolfs.

3 biznesa principi

1. Pārliecība. Ja uzņēmējs pats neticēs, ka produkts ir labs, nepārliecinās nevienu pircēju. 
2. Godīgums. Lai nodrošinātu ilgu un ražīgu darbu, svarīgi radīt uzticību sadarbības partneriem un pircējiem. Solījumi jāpilda vienmēr. 
3. Neatlaidība. Jāstrādā izvirzītajam mērķim, lai vai kādas problēmas rastos. Tas prasa milzīgu gribasspēku, bez kā uzņēmējdarbība nav iespējama. 

Olimpiskā bronza

Posted on augusts 27, 2014 by - Jauna seja

Agate Rašmane (17)

Jaunā šāvēja Agate Rašmane kopā ar Gvatemalas sportistu Vilmāru Madridu izcīnījuši bronzas medaļu vasaras jaunatnes olimpiskajās spēlēs.

Kuru personību tu apbrīno? Brāļus Dukurus par viņu vēlmi atrast veidus, kā uzlabot savus rezultātus.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par labo audzināšanu un atbalstu gan sportā, gan skolā.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Dzīve man māca saņemties, kad neizdodas viss, kā cerēts.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Pēdējo reizi raudāju otrajās jauniešu olimpiskajās spēlēs, izcīnot bronzas medaļu.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Esmu klusa, pacietīga un patriotiska.

Labākā atpūta ir… Mājās.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Uz vientuļas salas ņemtu līdzi laivu, airus un daudz dzeramā ūdens.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Dzīvoju privātmājā, tāpēc ir gan suns, gan kaķis, gan truši. Vēl gribētu jūrascūciņu.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Patīk radoši cilvēki, kam ir talants gleznošanā.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Puišos novērtēju pieklājību, loģisko domāšanu un erudīciju.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Mammas vecāku māja, kas atrodas Svētes upes krastā.

Ar kuru īpašību esi visvairāk neapmierināta? Ar bailēm runāt publikas priekšā, jo tas traucē skolā.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Es atdotu visu naudu, lai Latvija būtu sakārtota, droša un latviska valsts, kurā visiem būtu prieks dzīvot un strādāt.

Kas vēl notika 1989.gadā

Posted on augusts 20, 2014 by - Uzziņa

 


Pēc desmit gadus ilguša neveiksmīga kara PSRS sāk izvest savu karaspēku no Afganistānas

Dānija kļūst par pirmo valsti pasaulē, kas likumā nostiprina viendzimuma attiecību modeli

Maikls Džeksons pirmoreiz tiek nodēvēts par popmūzikas karali

Kokaīna kontrabandisti Kolumbijā piesaka «totālu karu» valdībai, sākot masveida spridzināšanas

Sabrūk Berlīnes mūris

Jaunais Dienvidāfrikas prezidents Frederiks Vilems de Klerks sāk aparteīda sistēmas irdināšanu

Orbītā tiek ievadīti pirmie 24 globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) satelīti

Pasaulē nāk kinoekrāna Harijs Poters – aktieris Daniels Redklifs

Ķīnas komunistiskā valdība brutāli apspiež studentu protestus Tjaņaņmeņas laukumā Pekinā

Autokompānija Toyota tirgū laiž savu luksusa zīmolu Lexus

84 gadu vecumā mūžībā aiziet spāņu sirreālists Salvadors Dalī

Nobela miera prēmija tiek piešķirta dalailamam

Britu policija arestē 250 cilvēku, kas Stounhendžā sapulcējušies svinēt vasaras saulgriežus

Irānas ājatolla Homeini pasludina: rakstnieks Salmans Rušdi par sātaniskajām vārsmām pelnījis nāvessodu

Angļu inženieris Tims Berners-Lī izstrādā pirmo interneta serveri un pārlūkprogrammu

Grammy gada labākās dziesmas titulu iegūst Bobija Makferina Don’t worry be happy

Bija saulaina diena, 23.augusts

Posted on augusts 20, 2014 by - Vēsture

Ar kādām domām Baltijas ceļa dalībnieki sadodas rokās atkal – pēc 25 gadiem

Vēl nesen ģimenē spriedām, ka derētu visiem kopā nofotografēties tā, kā pirms 25 gadiem stāvējām Baltijas ceļā, saka Vecpiebalgas vidusskolas mūzikas skolotāja Agrita Eškina. «Tikai mazo Ditiņu diezin vai tētis vairs noturētu uz rokas. Taču mēs to noteikti izdarīsim!» apņēmīga ir Agrita. Fotogrāfa Gunāra Janaiša fiksētajā mirklī pirms gadsimta ceturkšņa Agrita un viņas vīrs Ģirts Baltijas ceļā ir kopā ar meitām – mazajai Ditai tēta rokās tobrīd ir gads un četri mēneši, bet lielajai māsai Lienei, kas mammai pie rokas, ir četri gadi. Viņi, tāpat kā daudzi piebaldzēni, toreizējā Latvijas Tautas frontes (LTF) vietējās nodaļas organizatora Egīla Johansona mudināti, devās uz Pleskavas šoseju pie Melturiem, lai veidotu cilvēku ķēdi, kas stiepās cauri trim Baltijas republikām no Igaunijas līdz Lietuvai gandrīz 600 kilometru garumā. Tā latvieši, lietuvieši un igauņi pasaulei apliecināja savu vēlmi būt vienotiem, bet brīviem no Padomju Savienības.

Baltijas ceļš 1989.gada 23.augustā notika tieši 50 gadus pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas, ar kuru 1939.gadā PSRS un Hitlera Vācija sadalīja ietekmes sfēras Austrumeiropā un Baltijas liktenis tika nodots Staļina rokās.

Toreizējās LTF domes atbildīgās sekretāres Sandras Kalnietes, vienas no Baltijas ceļa organizatorēm, 1989.gadā rakstītajos uzsaukumos teikts: «Baltijas tautas kustību padome 23.augustā plkst.19.00 aicina visus, visus, visus cauri trim Baltijas zemēm veidot dzīvu ķēdi – Baltijas ceļu. Latvijā cilvēki viens pie otra sāk stāties 18.30. 19.00-19.15 ķēde pēc radio signāla saslēdzas, atstājot brīvus krustojumus un dzelzceļa pārbrauktuves. 19.55 tās dalībnieki izklīst. Ķēdes maršruts no Igaunijas robežas iet cauri Rūjienai, Valmierai, Cēsīm, Rīgai, Bauskai līdz Lietuvas robežai.»

Kalniete aicināja apliecināt «sev pašiem un visai pasaulei nelokāmu apņēmību cīnīties par cilvēka cienīgu dzīvi, sadosimies rokās uz piecām minūtēm». «Ceram, ka ķēde būs gana stipra» – šie Kalnietes uzsaukuma pret totalitārismu vārdi vēlāk piepildījās Baltijas valstu neatkarības atzīšanā pasaulē.

Lai nepārtrūktu

Togad 23.augusts bija silta un saulaina diena. Nedēļas vidus – trešdiena. Saule bija sejā, atceras piebaldzēni, kurus Ir atkal saaicināja uz kopēju fotografēšanos pēc 25 gadiem.

Anna Baltputna, tolaik 42 gadus veca Latvenergo elektromontiere, atceras, ka vīrs Andris, kolhoza Alauksts traktorists, pēc darba pārnācis mājās un saucis: «Fiksi mašīnā, braucam uz Baltijas ceļu!» Līdzi abi ņēma meitu Edīti, 14 gadu vecu pusaudzi. Edīte tagad teic, ka no Baltijas ceļa neko daudz neatceras, toties spilgti atmiņā palicis barikāžu laiks pēc pāris gadiem – tad tētis ārstējās Lietuvā, kur Viļņā risinājās dramatiski notikumi. «Bērnus nevarēju nomierināt, raudāja caurām dienām, gaidot tēti mājās,» atceras Anna.

Baltputni uz Melturiem, tāpat kā Eškinu ģimene, brauca savā auto, kamēr LTF organizētie sakāpa autobusos. Toreiz LTF koordinatori katrai vietējai nodaļai bija devuši skaidras norādes, cik daudz cilvēku un kurās vietās Baltijas ceļā jānodrošina. Piebaldzēniem tas bija posms uz Pleskavas šosejas. «Stāvējām tur Melturos pret kalnu,» saka Andris Baltputns.

Andris ar Ģirtu atceras, ka cilvēki, dodoties uz Baltijas ceļa akciju, pēc LTF aicinājuma ņēma līdzi radiouztvērējus, jo visās trijās zemēs vienlaikus gandrīz diviem miljoniem cilvēku bija jāsadodas rokās, veidojot kopēju ķēdi. To varēja nodrošināt, tikai dodot vienotu radiosignālu.

Cilvēki noteiktajos maršruta punktos pulcējušies grupiņās pa novadiem, pa darba kolektīviem. Tad pēc radio signāla visi sadevāmies rokās un izgājām uz ceļa ass līnijas, stāsta Andris. Viņš atceras, kā pāri lidojis helikopters – filmēja Baltijas ceļu.

Lapojot uz Vecpiebalgu līdzpaņemto pirms pieciem gadiem LTF muzeja izdoto fotoalbumu Akcija Baltijas ceļš 1989, gan Eškini, gan Baltputni priecīgi atpazīst citās fotogrāfijās iemūžinātos piebaldzēnus – Baltijas ceļā stāvēja arī Vecpiebalgas vidusskolas direktore Lolita Žagare un viņas vīrs Arnis Žagars, skolotājas Ruta Šarkovska, Anita Balode un Antoņina Glāzere, Jānis un Gunta Rivžas, bērnudārza audzinātāja Ilze Vilde, Paulis Bērziņš, Latvenergo darbinieks Jānis Mūrmanis, mērnieks Andris Balodis, daudzi citi. Tāpat kā ikvienā Latvijas novadā.

Ceļa posmos, kur cilvēku bija mazāk, lai ķēde nepārtrūktu, savienojumu veidoja tautiskas jostas. Daudzi ļaudis bija tērpušies tautastērpos.

Vai toreiz nebija bail piedalīties šādā akcijā, jo padomju laiki 1989.gadā vēl nebija beigušies, vaicāju Baltputniem un Eškiniem. Visi vienbalsīgi apliecina, ka nekādu baiļu nebija. Bet arī sapratnes par to, kas gaidāms nākotnē, lielas nebija, teic Anna. Bijis tāds miglains vecāku radīts priekšstats par brīvo un neatkarīgo Latviju, kurā viņi dzīvojuši. Bija dziļi asinīs ieēdusies netaisnība, ko padomju vara nodarījusi Annas ģimenei, kuras tēva brāļi «vieni noturēja ciemu pret krievu armiju» Latgalē un tāpēc visu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.

Agrita Eškina atceras, ka viņai bijusi tāda brīvības sajūta, pacilājums. Un abas ar Annu gandrīz vienbalsīgi atkal nosaka: «Toreiz cilvēkos bija lielāks patriotisms.»

Kad noskaišas, neskatās TV

Patriotisms piebaldzēnos ir saglabājies, bet sajūtas pēc 25 gadiem vairs neesot tās, kas agrāk. «Tagad it kā ir lielāka brīvestība, tagad tu par visu vari izbļaustīties, cik tik lien, bet – kāda no tā ir jēga?» prāto Anna, sakot, ka «mazajam cilvēkam» grūtāk ietekmēt lielos procesus. 

Kā ir tagad, kad pasaule atkal sāk atgādināt kareivīgu skudru pūzni? «Vai tad mums jāuztraucas, ka krievam nav ko ēst? Krievija ir bagāta zeme, tur viss ir, tikai neviens nestrādā,» – tā Anna, kuru vairāk satrauc, ka Latvijas politiķi neņem vērā ļaužu domas – valsts saimniecība iet uz grunti. «Kad es noskaišos, televīziju un radio kādu nedēļu neskatos.» Tagad viņa domā, cik daudz cilvēku aizies uz Saeimas vēlēšanām rudenī – vēlēt savu pašvaldību ir pienākums, balsot Eiroparlamenta vēlēšanās devušies tāpēc, ka Līgai tā bijusi pirmā balsošanas reize. Bet par ko un kāpēc balsot Saeimas vēlēšanās, vaicā Anna. «Bet cerība ir vienmēr,» bilst Agrita.

Ar cerību abas ģimenes veras arī nākotnē, lai arī gan Eškiniem, gan Baltputniem kāds no ģimenes tagad dzīvo un strādā ārzemēs. Eškinu jaunākā meita Dita, kas mammai pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvinājusi skaistu mūzikas disku Dziesmas Latvijai, nu jau divus, trīs gadus pati ir prom no Latvijas – bijusi Īrijā, tagad pārcēlusies uz Norvēģiju, kur strādā ēdināšanas sistēmā. Latvijā Dita izmācījusies par dizaineri, grasās nākamgad iziet pie vīra.

Agritas un Ģirta Eškinu vecākā meita Liene Latviju kopā ar vīru un diviem dēliem – desmitgadīgo Martu un sešgadnieku Nameju – atstājusi pērn, kad vairs nebija darba. Tagad Īrijā Liene strādā par sociālo darbinieci, LU savulaik pabeigusi psihologus. Bērni netaisās uz mūžu palikt ārzemēs, bet atgriezties, teic mamma Agrita.

Annas un Andra Baltputnu vecākais dēls Jānis arī nu jau vairāk nekā desmit gadu dzīvo un strādā Anglijā, palīdz vecākiem finansiāli, katru gadu ierodas Piebalgā. «Jancis saka: angļi reiz trieks mūs ārā,» saka Anna, domājot, ka uz mūžīgu palikšanu ārzemēs netaisās arī viņas dēls.

No fotogrāfijā redzamajiem Baltijas ceļa dalībniekiem Piebalgā savā piemājas saimniecībā ar pļavām, kartupeļu vagām, govīm un aitām kūtī negurstoši darbojas Annas un Andra meita Edīte, kura Baltijas ceļā stāvēja kā pusaudze. Viņai nu ir trīs meitas – vecākajai Līgai šopavasar palika 18, meitene mācās Vecpiebalgas vidusskolā. Vidējai Uldivei Ksenijai (dotie vārdi nozīmē «valdniece karotāja», skaidro vecmāmiņa) ir 13 gadi, bet pastarītei Luīzei Elīzai 18.augustā apritēja deviņi gadi.

Aizbraukušos, kādi ir gandrīz vai katrā piebaldzēnu ģimenē, mājās sagaidīsim tad, kad te kaut cik mainīsies ekonomiskā situācija, nosaka Andris.

«Man nav žēl, ka bērni ir prom,» saka Agrita. «Viņi ir iekārtojušies, viņiem ir bijusi laba griba darboties un cīnīties, viņi tur strādā, viņus tur ciena. Un es zinu, ka viņi atgriezīsies, jo plāno savu dzīvi. Mēs ar Ģirtu savā dzīvē arī jūtamies labi.» Agritas mazdēls desmitgadīgais Marts vecmāmiņai solījis precēt tikai latvieti.

Čakli strādājot, klusināja dēmonus

Posted on augusts 20, 2014 by - Slavenība

Pasaulslavenais aktieris Robins Viljamss (1951-2014) aizvēris durvis uz sarežģītu dvēseli, kuras problēmas caur sīkām plaisām nevainojamā karjerā bija pamanījis tikai retais

Skatoties caur kameras objektīvu uz Robinu Viljamsu, kinooperators Džons Beilijs pie sevis sāka prātot, ka ir pamanījis kaut ko tādu, ko līdz tam šā komiķa darbā nebija redzējis. Tas bija 2012.gadā, kad notika lentes Dusmīgākais vīrs Bruklinā filmēšana. Aktieris spēlēja Ņujorkas advokātu, kurš pirms savas nāves atlikušo laiku nolemj izmantot, lai noskaidrotu attiecības ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Skatoties uz Viljamsa seju, operators juties kā pie loga, pa kuru var redzēt «sviftisku tumsu paša Robina sirdī». Bija sajūta, ka, tieši tāpat kā filmas varonis, arī aktieris cīnās pret kaut kādu lielu, iekšēju vētru. 

Saviem iekšējiem dēmoniem viņš tomēr padevās aizpagājušajā svētdienā, izdarot pašnāvību 63 gadu vecumā un tā uz visiem laikiem aizverot durvis uz sarežģītu dvēseli, kuras problēmas caur sīkām plaisām nevainojamā karjerā bija pamanījis tikai retais. Jā, daudzi bija dzirdējuši, ka viņam bijušas problēmas ar depresiju, atkarībām, alkoholu. 2009.gadā pārcieta sirds operāciju. Viņa biogrāfijā bija vairāki šādi mīklaini caurumi. Taču to aizēnoja fakts, ka aktieris lielākoties strādāja čakli un gandrīz bez mitas.

Līdzīgās situācijās ar problēmu nomāktiem aktieriem ļaudīm parasti rodas iemesls pamēļot par filmēšanas laukumā piedzīvotām dīvainībām: darba kavēšanu, aizmirstu tekstu, nervozitāti un dusmu izvirdumiem. Taču ar Viljamsu nekas tāds neatgadījās. «Viņš vienmēr bija gatavs darbam. Parasti viens no pirmajiem ieradās filmēšanas laukumā,» stāsta Beilijs. Viņam piebalso arī kāds ietekmīgs filmu aģents no Holivudas, kurš nevēlas nosaukt savu vārdu: «Uz Robinu varēja paļauties par visiem 1000%. Viņa darba spējas bija gandrīz neticamas.»

Tieši tāpēc ziņa par viņa nāvi daudziem kolēģiem un draugiem Holivudā bija tik šokējoša. Viljamsa sieva Sjūzena Šneidere svētdien, 10.augustā, savās mājās Tiburonā uz ziemeļiem no Sanfrancisko pie miera devās ap pusvienpadsmitiem vakarā. Nākamajā rītā viņa domāja, ka vīrs vēlas pagulēt ilgāk, nakšņojot citā guļamistabā. Pirmais sāka nervozēt aktiera palīgs, jo Viljamss, tuvojoties pusdienlaikam, neatbildēja uz klauvēšanu pie durvīm. Beidzot tās atverot pulksten 11.45, palīgs ieraudzīja, ka aktieris ir pakāries siksnā pie skapja roktura. Viņa ķermenis bija vēss un sastindzis. Ātrās palīdzības mediķi pulksten 12.02 reģistrēja, ka iestājusies nāve. Savukārt izsauktie policisti pēc notikuma vietas apskates paziņoja, ka aktieris vispirms centies ar kabatas nazi pārgriezt kreisās rokas vēnas.

Izrādījās, ka pēdējā laikā Viljamss cīnījies ar «smagu depresiju» – to presei paziņoja viņa sabiedrisko attiecību pārstāve Mara Baksbauma. Tika citēta arī sieva Sjūzena Šneidere: «Es šorīt zaudēju savu vīru un labāko draugu, bet pasaule ir zaudējusi vienu no iemīļotākajiem māksliniekiem un lielisku cilvēku. Es ceru, ka nākotnē cilvēki vairāk uzmanības veltīs nevis tam, kā viņš aizgāja no dzīves, bet gan tam, cik daudz prieka un smieklu viņš ir sagādājis miljoniem ļaužu visā pasaulē.»

Pēc dažām dienām atraitne izplatīja vēl vienu paziņojumu, atklājot, ka 63 gadus vecajam vīrietim bija diagnosticēts pārkinsonisms agrīnā stadijā (centrālās nervu sistēmas slimība, kuras iespaidā parādās runas un kustību traucējumi). «Viņš pats vēl nebija gatavs publiskot šo faktu.» Sieva piebilda: «Ceru, ka Robina traģiskā aiziešana dos spēku citiem cilvēkiem meklēt palīdzību un atbalstu, lai mazinātu bailes un cīnītos ar saviem izaicinājumiem.»

Eksperti apgalvo, ka ir gandrīz neiespējami prognozēt, kuri cilvēki varētu izdarīt pašnāvību. Tas ir ļoti radikāls, dziļi privāts un rets solis, kas nepakļaujas precīzai zinātniskai analīzei. Tomēr ir faktori, kas palielina varbūtību, to skaitā narkotikas, alkohols un depresija. 

Viljamss nekad nav slēpis, ka jaunībā – 70. un 80.gadu sākumā – ir lietojis kokaīnu, ko pats dēvēja par sātana blaugznām. Par šo netikumu viņš vēlāk pasmējās vienā no savām stāvizrādēm (stand-up komēdijām). «Ak, kādas lieliskas narkotikas!» viņš ironizēja. «Man tās uzdzen paranoju un padara impotentu!»

80.gadu vidū viņš narkotikām pielika punktu un ilgu laiku dzīvoja skaidrā. Vēlāk gan parādījās atkarība no alkohola. Šī problēma samilza 2006.gadā, kad viņš filmējās Aļaskā. Pēc filmēšanās aktieris nolēma doties uz rehabilitācijas centru. Kad ārstēšanas kurss beidzās, Viljamss intervijā televīzijā paskaidroja, ka paklupis «pēc 20 skaidrā nodzīvotiem gadiem». «Šai [alkohola] atkarībai nebija nekāda iemesla, tā vienkārši parādījās pati no sevis.»

2009.gadā aktierim tika nomainīts aortas vārstulis. Šī nopietnā sirds operācija likusi pārdomāt dzīvi un tās jēgu. «Tu sāc vairāk priecāties pat par ikdienišķām lietām. Piemēram, par parastu pastaigu jūras krastā ar… defibrilatoru rokās,» sev ierastajā manierē viņš pajokoja intervijā The New York Times.

Šāgada sākumā Viljamss atkal devās uz ārstēšanas kursu rehabilitācijas klīnikā, neielaižoties detaļās, kas ir tā iemesls. Žurnālam People tikai paskaidroja, ka «izmantoju iespēju uzlabot savu pašsajūtu».

«Tās vienkārši ir bailes»

Pēc ziņas par aktiera nāvi daudzi norādīja uz statistikas faktu, ka 70% pašnāvību ASV izdara vīrieši pusmūža gados, kad piedzīvojuši kādu smagu zaudējumu vai nu profesionālajā, vai arī personiskajā dzīvē. Los-andželosā strādājošais advokāts Čārlzs Bīdermans, kas pārstāvēja Viljamsa intereses darba līgumos, kategoriski noraida dzeltenajā presē izskanējušās baumas par aktiera finansiālajām problēmām: «Nē, nē, viņam klājās itin labi.» Cita tuva persona skaidroja: «Protams, viņam nebija tik neprātīgi daudz naudas kā pirms divu pirmo laulību šķiršanas, taču koferi aizvien bija pilni.»

To pašu apgalvo arī filmu producents, studiju biedrs un tuvs draugs Stenlijs Vilsons: «Nē, viņš nebija uz bankrota sliekšņa. Viņam labi samaksāja par darbu televīzijas seriālā, un nesen viņš pabeidza darbu pie divām jaunām filmām.» Tiesa, naudas grūtības draugam bijušas pirms pāris gadiem. To pērn apstiprināja arī pats Viljamss, intervijā žurnālam Parade sakot, ka lēmumu par filmēšanos 2013.gadā veidotā seriālā Trakie (The Crazy Ones) pieņēmis tikai finansiālu apsvērumu dēļ. Par katru sēriju viņa alga bijusi 150-200 tūkstošu robežās, kas nozīmē, ka par 22 sērijām visas sezonas garumā Viljamss nopelnīja četrus miljonus dolāru. Tiesa, slikto reitingu dēļ seriāls izdzīvoja tikai vienu sezonu. «Rēķinu ir daudz, un tie ir jāsamaksā,» žurnālam pērn stāstīja Viljamss. Tieši šā iemesla dēļ viņš nolēmis pārdot savu rančo gleznainajā Napas ielejā Kalifornijā. «Es vienkārši vairs nevaru to atļauties.» Sākotnējā prasītā cena bija 35 miljoni. Nesen tā tika nolaista līdz 29,9 miljoniem, taču rančo aizvien nav pārdots.

Interneta vietne Celebritynetwork, kas seko slavenu cilvēku ienākumiem, lēš, ka Viljamsa pašreizējā rocība bija 50 miljoni dolāru. Viņa lielākie izdevumi bijuši pēc divu pirmo laulību šķiršanas. Pirmajai sievai Valērijai Velardi (laulībā no 1978. līdz 1988.gadam) un otrajai sievai Māršai Gārsesai (1989-2010) viņš pavisam samaksāja 30 miljonus. Pirmajā laulībā ir dzimis dēls Zaks, bet otrajā – meitā Zelda un dēls Kodijs.

Iespējams, finansiālu sarežģījumu dēļ, bet varbūt arī emocionālu apsvērumu dzīts, Viljamss pēdējā laikā bija palielinājis savu darba slodzi. Viņš piekrita filmēties pat videoreklāmās, popularizējot šokolādi Snickers un planšetdatoru iPad Air.

Izrādās, ka pārmērīgo alkohola lietošanu jau 2006.gadā viņš saistījis ar bažām par savu profesionālo nākotni. «Tās vienkārši ir bailes,» Viljamss skaidroja kādā intervijā 2010.gadā. «Sāc sev uzdot jautājumu – kurp virzās mana karjera, kas mani gaida?»

Sāk kā citplanētietis

1951.gadā Čikāgā dzimušais Robins Maklaurins Viljamss bērnībā un pasaudža gados bija apaļīgs puika, kas brīvo laiku lielākoties pavadīja ģimenes lepnajā savrupmājā, spēlējoties ar aptuveni 2000 rotaļu zaldātiņiem. Viņa tēvs bija turīgs autoindustrijas uzņēmējs, kas nolēma priekšlaicīgi doties pensijā, pārceļot ģimeni uz saulaino Kaliforniju. Robins, jaunākais no trim dēliem, vispirms nolēma studēt politikas zinātni, bet tad pārdomāja, pievēršoties aktiermākslai.

Komiķa karjera sākās 70.gadu pirmajā pusē, uzstājoties stāvizrādēs. Viljamss aizvien bija mazpazīstams aktieris, kad telekompānija ABC riskēja nolīgt viņu galvenajai lomai situāciju komēdijā Morks un Mindija (Mork&Mindy). 27 gadus vecais Viljamss spēlēja citplanētieti, kas cenšas izprast mūsu planētas iedzīvotāju tikumus un amerikāņu kultūru. 

Jau pāris nedēļu laikā seriāls iekļuva visvairāk skatīto TV pārraižu sarakstā, un 1979.gadā, sākoties tā otrajai sezonai, komēdiju katru nedēļu skatījās vidēji 60 miljoni cilvēku. Par katru sēriju Viljamsa atalgojums bija 35 000 dolāru (tagad tie būtu 130 000, ņemot vērā inflāciju). 

Nākamais lielais izrāviens aktiera karjerā bija ASV bruņoto spēku radiostacijas dīdžeja loma komēdijā Labrīt, Vjetnama (Good Morning, Vietnam) – par to viņš 1987.gadā saņēma Zelta globusu un tika nominēts Oskaram. Viljamsa aktierdarbu ASV Kinoakadēmija ar nominācijām uzteica par vēl divām lomām – 1989.gada drāmā Mirušo dzejnieku sabiedrība (Dead Poets Society) un 1991.gada komēdijdrāmā Zvejnieku karalis (The Fisher King). Pie kārotās zelta Oskara statuetes Viljamss visbeidzot tika 1998.gadā par otrā plāna lomu drāmā Labais Vils Hantings (Good Will Hunting), nospēlējot sirsnīga psihoterapeita lomu.

Pēc gada par galveno lomu zinātniskās fantastikas drāmā Divsimtgadīgais vīrs (Bicentennial Man) Viljamss pieprasīja savā karjerā vislielāko honorāru – 20 miljonus dolāru. Šī lente gan izrādījās finansiāla neveiksme, kas producentiem radīja pamatīgus zaudējumus. 

To gan nevar teikt par jau 1993.gadā tapušo komēdiju Mūžīgā aukle (Mrs. Doubtfire), kas, iespējams, ir pasaulē visvairāk pazīstamā filma ar Robina Viljamsa piedalīšanos. Tās veidošanā ieguldītie 25 miljoni tika atpelnīti ar desmitkārtīgu uzviju. Ne velti kinostudija Fox plānoja tuvākajā laikā veidot Mūžīgās aukles turpinājumu. Tagad šiem plāniem svītru pārvilkusi aktiera nāve.

Toties Fox ir paspējusi pabeigt ienesīgās piedzīvojumu komēdijas Nakts muzejā (Night at the Museum) trešo turpinājumu, kurā Viljamss līdzdarbojas plašā komiķu ansamblī. Pirmizrāde plānota šāgada decembrī.

Mēnesi pirms tam iznāks neatkarīgas kinostudijas veidota komēdija Priecīgus sasodītos Ziemassvētkus (Merry Friggin’ Christmas) par disfunkcionālu ģimeni. Pagaidām vēl nav zināms, kad plašākā auditorijā nonāks mazbudžeta drāma Bulvāris (Boulevard) par uzticīga vīra (Robins Viljamss) slepeno dzīvi. Lentes pirmizrāde notika Tribekas kinofestivālā Ņujorkā šāgada aprīlī.

Viljamss bija ļoti lepns par pēdējā laikā nospēlētajām kinolomām, apgalvo viņa draugs filmu producents Stenlijs Vilsons.

Savukārt operators Džons Beilijs uzskata, ka mūžībā aizgājušā aktiera daudznozīmīgākā loma bija lentē Dusmīgākais vīrs Bruklinā (The Angriest Man in Brooklyn) – tajā, kur operators caur kameras aci aktierī ieraudzīja kaut ko tādu, ko pirms tam nebija pamanījis. «Tā parādīja, ka aiz komiķa ārienes spēj paslēpties samocīta dvēsele.»

Galvenais — ideja, nevis nauda

Posted on augusts 20, 2014 by - Veiksme

Modes zīmola QooQoo radītāja Aļona Bauska pirms pieciem gadiem sāka ar krekliņu dizainu draugiem. Drīz viņas modes kolekciju eksports pārsniedza vietējo patēriņu

Sāka kā hobiju – sirdspriekam. Tieši tā modes māksliniece Aļona Bauska raksturo sava biznesa pirmsākumus. «Biju jauna meitene, kurai patika zīmēt. Kāpēc lai to nedarītu, draugiem apgleznojot krekliņus!» viņa stāsta. Aļona ir kā staigājošs sava zīmola stāsts: slaida, graciozām kustībām. QooQoo veidotajos legingos un krekliņā, ko papildina oriģinālas rotas, viņa droši varētu kāpt uz «mēles» pati, lai modes entuziastiem demonstrētu savas kolekcijas.

Pirmais iedvesmas avots sava biznesa sākšanai jaunajai modes māksliniecei bija Kumu mākslas muzejs Tallinā, kur pirms pieciem gadiem nevilšus iekļuva savdabīgā meistarklasē. «Muzejs darbojas arī kā radošs centrs, kur apmeklētāji var izpausties. Radošiem cilvēkiem vienmēr vajag enerģijas apmaiņu, redzēt, kā strādā citi profesionāļi. Kumu redzēju nodarbību bērniem – krekliņu apgleznošanu. Lūdzu, lai arī mani pieņem, gribēju kaut ko tādu darīt,» stāsta māksliniece. Tas notika 2009.gadā. Aļona tolaik aizrāvās ar datorgrafiku, mācījās ekonomiku Latvijas Universitātē. Patika IT, viņa pētīja arī sociālo mediju iespējas. Tas viss pamazām topošo uzņēmēju gatavoja sava biznesa izveidei.

Zīmolu QooQoo cilvēki pamanīja pirms četriem gadiem, kad Aļona Bauska ar savu pirmo modes kolekciju piedalījās Riga Fashion Week. Bija 2010.gada pavasaris, kolekcija – grafiska, krāsas – svaigas. «Tajā laikā modes dizaineri domāja, ka mint jeb piparmētru zaļo taču neviens nepirks,» atceras Aļona. Tā bija viena no krāsām viņas kolekcijā, nu kļuvusi par iekārojamu toni hipsteru vidū. Par Aļonu Bausku un viņas radītajiem tērpiem ieinteresējās modes blogeri, žurnālisti. «Negulētajās naktīs nāca idejas, kā jāizskatās manam zīmolam,» par laiku, kad tapa pirmā kolekcija, stāsta māksliniece.

Sāk, taustoties

Lai arī pirmais mēģinājums – krekliņu dizainēšana ar oriģināliem uzrakstiem – nebija īpaši veiksmīgs no biznesa viedokļa, Aļona uzskata, ka tieši tā 2009.gadā sākās viņas zīmols QooQoo, «kas tajā laikā vēl nebija īsts QooQoo», viņa piebilst. 

«Mēs bijām trīs meitenes. Es izdomāju dizainu, otra šuva, trešā darbojās kā sabiedrisko attiecību speciāliste. Savu mazo biznesu sākām, privāti aizņemoties naudu.» Krekliņus pirka, taču ne tik nadzīgi, lai ieguldījums atmaksātos.

Tagad Aļonu Bausku var saukt par vienu no veiksmīgākajām modes biznesā Latvijā. Viņa uzskata, ka tieši sākotnējā neveiksme palīdzēja saprast, ko īsti modes biznesā grib. «Es neticu, ka viss, ko sāc uzņēmējdarbībā, uzreiz lieliski aiziet. Ir jābūt arī negatīvai pieredzei, lai norūdītos un izdarītu secinājumus.» Ļoti palīdzēja, ka mode primāri nebija naudas pelnīšanas jautājums, bet gan sirdslieta, radoša izpaušanās. «Man bija interesanti, kā mana grafika izskatīsies uz apģērba,» viņa atklāj. 

Grafisko dizainu Aļona apguva pašmācības ceļā, internetā atrodot dažādus iedvesmas un izziņas avotus. «Pirms četriem gadiem Latvijā pārsvarā bija lielie modes guru, kuri taisīja greznas, ļoti dārgas kleitas. Nebija piedāvājuma auditorijai, kas vēlas ienākt veikalā, nopirkt sev kaut ko interesantu līdz 50 latiem,» uzņēmēja atceras. QooQoo bija pirmais modes zīmols Latvijā, kas piedāvāja trikotāžas izstrādājumus par pieejamu cenu. Tagad tirgus audzis. «Trikotāžas piedāvājums Latvijā ir milzīgs – no dažādiem zīmoliem, dažādām gaumēm,» Aļona saka.

Kad 2010.gadā Aļona izveidoja QooQoo, vajadzēja aizņemties 2000 latu uzņēmuma dibināšanai. «Uzkrājumu man nebija, jo visu biju ieguldījusi krekliņu ražošanas biznesā.» Pirmais biznesa gads atnesa apgrozījumu ap sešiem tūkstošiem latu, bet peļņu ne. «Pirmie gadi biznesā man, kā jau daudziem, bija tādi: tu eksistē, jo gribi eksistēt,» viņa pastāsta. Pagājušajā gada uzņēmuma apgrozījums bija 36 tūkstoši eiro, šogad līdz augustam tas ir jau divreiz lielāks  – mēnesī vidēji 6000 eiro.

Pagrieziens uz lielākiem apjomiem sākās tā paša gada rudenī, kad viņa atvēra savu interneta veikalu un pievērsās idejai par klientu meklēšanu citās valstīs. Latvijā cilvēki vēl bija piesardzīgi pret iepirkšanos internetā. Pasaulē citādi. «Mans produkts bija pietiekami inovatīvs, lai to pamanītu cilvēki no daudzām valstīm.» Aļona ievietoja savas kolekcijas lielajā pārdošanas platformā Etsy. Pirmais viņu pamanīja uzpircējs no Honkongas modes industrijas. «Radās sadarbība ar pirmajiem veikaliem Honkongā, Taivānā, Panamā, kas tirgoja mūsu drēbes,» modes māksliniece atceras. Eksports veidojās lielāks par vietējo noietu, aptuveni 60% pret 40%. Latvijā tolaik bija tikai salons Paviljons, kas tirgoja latviešu dizaineru kolekcijas.

Aļona ātri saprata, ka liela nozīme ir sava zīmola popularizēšanai sociālajos tīklos. Pēc DDB pētījuma, starp visiem Latvijas zīmoliem tieši viņai šogad ir populārākais Instagram konts. Viņai seko modes interesenti ārzemēs, un bieži tas viņus aizved pie pirkuma. Latviešu modes zīmola QooQoo interneta veikalā iepērkas klienti no daudzām pasaules valstīm. 

Iespējams, popularizēt savu produktu sociālajos tīklos palīdzēja iepriekšējā darba pieredze reklāmas aģentūrā DDB – tur Aļona strādāja par grafisko dizaineri, pirms nolēma sākt savu biznesu. Viņa apzinājās, ka grib veidot kaut ko savu un tas būs saistīts ar dizainu. Tolaik galvenais nešķita pelnīt naudu biznesā, bet gūt gandarījumu, realizējot savas idejas.

Kopš pagājušā gada decembra QooQoo apgrozījums pieaudzis divas reizes. Aug arī eksports: vienu trešdaļu produkcijas izpērk Latvijas pircēji, otru trešdaļu – ES modes entuziasti un vēl trešdaļu  – klienti no ASV, Japānas, Singapūras, Austrālijas. «Var pētīt ģeogrāfiju, cik daudz cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm mēs patīkam,» uzņēmēja saka. Lai uzturētu savu biznesu, pilnveidotu to, ir nepārtraukta spriedze. Nepieciešamība radīt visu laiku «tikpat fresh (svaigu – angļu val.) produktu kā iepriekš, lai neapniktu klientiem un arī pašiem būtu interesanti», stāsta modes zīmola izveidotāja.

Modes kolekcijas Aļona veido divreiz gadā. Tikai dažas lietas no katras kolekcijas pircēju vidū kļūst par hitu.  «Varbūt lētāk ir, ja dizainers pats šuj pa naktīm, bet tas ir akmens laikmets!» viņa atzīst. Pirms pieciem gadiem tā patiešām Latvijā darīja, bet patlaban tas nav bizness. «Paldies Dievam, es nemāku šūt!» Aļona iesaucas. «Negribu mācēt visu. Zinu, kas man padodas un patīk – radīt grafisko dizainu.»

Arī Saūda Arābijā interesē

Laika gaitā Aļona izveidojusi mazu, bet ļoti darbīgu komandu, ko uzskata par vienu no savas veiksmes stūrakmeņiem. «Varu visu laiku nebūt birojā, bet nodoties radošiem meklējumiem,» viņa saka. QooQoo aizvien ir neliels darbinieku skaits – trīs, ieskaitot Aļonu. Vēl viņas asistente un finanšu speciāliste. Kā iespējami tik minimāli cilvēkresursi? «Pateicoties biznesa organizēšanai ar ārpakalpojumu pirkšanu,» modes dizainere saka. Viņa sadarbojas ar šūšanas darbnīcu Krista, kas sagatavo pirmparaugus rūpnieciski ražotajiem zīmola apģērbiem. «Lielos apjomus sūtām uz vienu lielisku apģērbu rūpnīcu Latvijā,» viņa paskaidro. Pērk arī grāmatvedības pakalpojumus. Uzņēmēja uzskata, ka savu biznesu izveidojusi maksimāli vienkārši, neieguldot tajā lielus līdzekļus. Sākotnēji QooQoo izveidei izmantoja uzkrājumus un nelielus privātus aizņēmumus, bet tagad jau kaut ko pelna: 2013.gadā tie bija 234 lati, bet šogad pirmajā pusgadā  – jau divreiz vairāk. «Mēs neesam rūpnīca. Esam mazs, radošs bizness ar nelielām telpām un datoru,» viņa saka. 

Uzņēmēja uzskata, ka atsperties palīdzējusi arī dalība biznesa inkubatorā  Creative Andrejsala 2011.-2012.gadā. Tas deva iespēju īrēt biroju un izveidot sakarus ar citiem radošiem uzņēmumiem. «Piemēram, izmantojām dizaina darbnīcas Rijada pakalpojumus izstādes stenda izveidei.» Tā pamazām uzņēma apgriezienus.

Patlaban patērētāji no modes visvairāk prasa oriģinalitāti. Šķiet, tā ir Aļonas Bauskas veiksmes atslēga. Piemēram, šogad viņa sagatavoja kolekciju Timeless, iedvesmojoties no Marsela Prusta darbiem un sadarbībā ar Lietišķās mākslas un dizaina muzeju, kas ļāva izmantot Romāna Sutas, Aleksandras Beļcovas, Sigismunda Vidberga un citu klasiķu kompozīcijas. Tapa kolekcija ar rakstiem uz zīda. «Sasodīti skaisti! Bija liels gods strādāt, izmantojot šos klasikas darbus. Vienlaikus jāatzīst, ka šos apģērbu rakstus man izdevās veidot diezgan komiskus. Šogad modes skatē tos parādīšu,» viņa sola. 

Oriģinālu apģērbu grib visi. Pat Saūda Arābijā, «kur agrāk viņi bija apsēsti ar lielajiem modes zīmoliem, bet tagad aktuāli ir mazie, nezināmie zīmoli», stāsta dizainere. Šī tendence vērojama arī Krievijā, kur notiek izrādīšanās ar modes zīmoliem. «Taču arī Krievijā tie laiki aiziet. Tagad cilvēkus visā pasaulē interesē kaut kas oriģināls, bet lielie modes nami iegūst jaunu interpretāciju mazāk zināmo dizaineru izpildījumā, tie kļūst par humora objektu.» Aļona pati pagājušajā gadā radīja krekliņu ar ironisko Pradas logotipa versiju Jarada  – tulkojumā, esmu priecīga. «Vairāk pašironijas!» mudina latviešu modes dizainere. 

Viņas zīmols QooQoo bijusi pašironija kopš pirmsākumiem. «Man, veidojot savu biznesu, bija svarīgi, lai apģērbs, ko radu, nebūtu pārlieku nopietns un lai tas nestu kādu savdabīgu vēstījumu,» Aļona atzīst. 

Modes māksliniekam mūsdienu pasaulē nepieciešams būt arī filozofam, spēt reflektēt par laiku, kurā dzīvo, ieturēt ironisku attieksmi pret to. Aļona uzskata, ka to viņai ieaudzinājuši vecāki. Abi ir inženieri, taču jaunībā tēvs apmeklējis kursus Mākslas akadēmijā, abi ar māti draudzējušies ar māksliniekiem, lasījuši labas grāmatas. «Man gēnos ir gan radošā puse, gan eksaktā,» pastāsta Rīgā uzaugusī dizainere. Programmēšana, grafiskais dizains Aļonu aizrāva kopš pusaudžu gadiem, kad tika pie sava tolaik diezgan primitīvā datora. Pēcāk, vīlusies ekonomikas studijās, viņa nokļuva reklāmā. 

«Putniņš, kas dzīvo mežā, kam ir sava īpaša balss,» Aļona skaidro sava zīmola nosaukumu. Un, protams, mazliet saistības ar izteicienu «kukū!» – spēju būt «trakam», nekonvencionālam. Tieši tā kļuva par Aļonas Bauskas veiksmi modes biznesā.

3 biznesa principi

1. Strādāt sirdspriekam, nevis peļņai.
2. Veidot mazu komandu, daudz piesaistot ārpakalpojumus.
3. Aktīvi izmantot sociālos tīklus produkta popularizēšanai.