Žurnāla rubrika: Cilvēki

Dzīve sagriezās

Posted on oktobris 1, 2014 by - Dzīve

Arī šogad bija dāsna sēņu raža, bet mazā Airita Augstkalne (9), kas Smiltenes novada Brutuļu pagastā pirms četriem gadiem saindējās ar mušmirēm, pat par baraviku mērci vairs negrib dzirdēt

Sēnes šoruden lasījām – podiņus un bekas. Bet tagad vispirms novārām, un tikai tad uz pannas! Pat bekas, jā. Novārām un noskalojam,» saka Ligita Augstkalne. 

«Bet Airita sēnes vairs neēd. Toreiz – ak, Dievs, ak, Dievs, pie kaimiņienes es apēdu divas, viņa apēd vienu, apēd otru un vēl trešo,» pieminot mazmeitiņas apetīti, skumja kļūst Ligitas vīramāte Skaidrīte Ķesele. «Es vēl nodomāju – nu gan tantei liksies, ka bērns nav barots! Jā, ēda, patika…»

2010.gada 6.septembrī, līdzīgā saulainā rudens svētdienā kā tā, kurā es tagad viesojos Liepu mājās, Skaidrīte ar piecus gadus veco, dzīvelīgo Airitu gribēja aiziet pastaigā līdz Abula upei, kas tek rokas stiepiena attālumā no viņu mājas. Kaimiņš Anatolijs mauriņā pie sava dzīvokļa logiem laboja riteni, lepni stāstīja, cik daudz sēņu ar dzīvesbiedri Irēnu pārvedis, mudināja aiziet paskatīties. Jau vēlāk, kad par Airitas atveseļošanos pēc aknu transplantācijas operācijas Hamburgas Universitātes klīnikas Pediatriskās aknu transplantācijas centrā īkšķi turēja visa Latvija, kļuva zināmas notikušā detaļas. Pensionāru pāris, kas pēc saindēšanās ar ēdamajām atmatenēm līdzīgo balto mušmiru karbonādēm Valmieras slimnīcā nomira, ar tām bija paspējuši pacienāt ne tikai mazo kaimiņu meiteni un viņas vecmāmiņu. Miltos un olā apvārtīto nāvi iedeva arī aiznešanai citiem mājiniekiem. Airitas mamma Ligita bija darbā, cepa bulciņas lielveikala Top! konditorejā, tēvs Ģirts makšķerēja. Saindējās gan vecmāmiņa Skaidrīte, gan viņas brālis, 1.grupas invalīds kopš bērnības. Vissmagāk cietušās Airitas dzīvību glāba tikai tēva ziedotā ceturtdaļa aknas.

Trakāk nekā ziepju operā

Septembra svētdienā, kad ciemojos Brutuļos, maiņu darbā atrodas Ģirts Augstkalns. 2010.gada publikācijās esmu lasījusi, ka viņš jau pirms saindēšanās pazīmēm kļuvis aizdomīgs par apēsto sēņu izcelsmi. Kāpēc ģimene katram gadījumam nemeklēja palīdzību pie mediķiem? Kāpēc pensionāri, kam pirmajiem kļuva slikti, brīdinot nepiezvanīja kaimiņiem, bet, visu nakti vēmuši, no rīta izsauca ātro palīdzību tikai sev? Kāpēc pieredzējušie sēņotāji zaudēja modrību, atnesot mājās to, ko īsti nepazīst, un vēl piedāvāja citiem? Ģirta mamma Skaidrīte Ķesele sarunā pieskaras šim jautājumu lokam, kas četrus gadus šaustījis viņas prātu, bet atbilde ir emocionāla: «Liktenis.» 

«Tas viss ir skopuma dēļ,» Skaidrīte atceras, ko pirms nāves viņai slimnīcas gaitenī vārgā balsī teicis Anatolijs, kura sievas vairs nebija. «Lai nu tikai meitenīte dzīvotu!» bijuši vieni no sievas pēdējiem vārdiem. Strādīgi un apzinīgi cilvēki, bet izšķirošā brīdī nav varējuši saskatīt «lielo bildi», sajust trauksmi.

Šķiet, palicējus sēņu drāma savdabīgā veidā pat solidarizē ar nelaiķiem, kas, dzīvojot kaimiņos, nemaz tik tuvi draugi nav bijuši. Pensionāru pāra tukšajā dzīvoklī mājas otrajā galā joprojām neviens nav ievācies, tukšie logi par notikušo atgādina ik dienu. Mirušās Irēnas dēls un meita Airitas ģimenei pat atstājuši atslēgu, lai viņi šad tad pavēdina telpas.

Vecmāmiņa atzīstas – kad mazmeita slimnīcā cīnījās par dzīvību, milzīgā vainas apziņā arī viņa gribēja mirt. Taču saņēmusies – kurš tad auklēs Airitu, kurš pieskatīs pašas brāli, kas nerunā un nespēj par sevi rūpēties? Viņš, sirms, vecs vīrs, klusi vada dienas dzīvokļa vidējā istabā. Pa kreisi no tās ir meitenes vecāku istaba, pa labi dzīvo Airita un vecmāmiņa. Tā, cieši kopā, Skaidrīte ar mazmeitu ir bijusi jau no viņas dzīves pirmajiem gadiem. 

Uz bijušās kolhoza fermas darbinieku divstāvu māju gleznainā Latvijas lauku ainavā pie Smiltenes, kur pa Abula upi peld gulbji, pirms desmit gadiem ģimeni neatvilināja dabas skaistums, bet izmisums.

Arī seriāli var iet bekot! Jau pirms saindēšanās ar sēnēm šos cilvēkus dzīve ir ļoti mētājusi. Ģirta tēvs nelaimīgi krita un lauza kakla skriemeļus, pēc tam 13 gadus pavadīja ratiņkrēslā, nomira ar plaušu vēzi. Ģimene agrāk dzīvoja Zeltiņos pie Alūksnes – Skaidrīte rāda glītas mājiņas foto, sava nelaiķa vīra, šofera bildi darba pirmrindnieku godaplāksnei.

Ģirts ar sievu, Gulbenē uzaugušo Ligitu uz Smilteni, kur meža darbos varēja labi nopelnīt, pārcēlās pēc brāļa ierosinājuma, kurš Ģirta ģimeni sākumā pieņēma savā dzīvoklī. Meklējot savu kaktiņu, Augstkalni klīda no vienas vietas uz otru. Pēdējais īres variants bija tikai gultasvieta mājā, kur vīram īsti nebija iespēju izžāvēt meža darbos piemirkušās drēbes, atceras Ligita. Pieteicās Airita, viņi izlēma pirkt mitekli astoņu dzīvokļu mājā trīs kilometrus no Smiltenes, Brutuļos. «Man bija konts SEB bankā, vairākus mēnešus biju nostrādājusi vācu firmā, šuvu pārvalkus bērnu ratiņiem,» viņa atceras. «Man aizņēmumu nedeva. Vīram, kas no meža tikai pirms mēneša bija aizgājis strādāt uz lielo kokzāģētavu Sawmill Launkalnē, bija konts Swedbank. Tā nāca pretī. Katru mēnesi bija jāmaksā, bet tad tu zini, ka tas ir tavs!»

Lai atmaksātu kredītu, Ģirts aizbrauca strādāt uz Īriju, kur joprojām dzīvo daudz viņa radu, arī otrs brālis un māsa. Airitai tad bija tikai trīs mēneši. Pēc gada viņam pievienojās Ligita, mazo meitenīti atstāja vecmāmiņai.

Tēva slimībai progresējot, Skaidrītei pirms sešiem gadiem no lauku mājām uz dēla dzīvokli Brutuļos pārcelties ieteica Smiltenē dzīvojošais Ģirta brālis. Atvieglojums, ka tepat blakus ir palīgs, bija īslaicīgs. Latvijā palikušais dēls nelaimīgas mīlestības dēļ pārdozēja diabēta zāles. «Komā tepat Smiltenes slimnīcā nogulēja veselu mēnesi. Skrēju ik dienu, domāju, ka varbūt kaut kas mainīsies!» Skaidrīte noslauka acis. «Tajā pašā rudenī arī vīrs aizgāja. Jaunākajai māsai Īrijā arī tieši tajā laikā vienīgais dēls gāja bojā. Viss saistīts ar rudeni, traģiski.»

«Reizēm tā liekas – tak varētu dzīvot, un labi dzīvot, visa kā pietiek, tāpat cenšamies dārziņā kaut ko salikt,» ierunājas viņas vedekla. «Bet kāds tur augšā kaut ko koriģē pa savam.»

Gribējās mežu un brīvību

Īrijā Ģirts nostrādājis divus, Ligita – nepilnu gadu. «Viesnīcā klāju gultas un istabiņas tīrīju, vīrs no sākuma mazgāja traukus, bet pēc tam jau bija šefpavārs, iemācījās valodu. Māte viņam vēl speciāli nažus pirka, lai viņš varētu tā «šņik, šņik» kā visi mūsu pavāri,» Ligita rāda ar roku. «Sīpolus tik ātri mizoja, ka pat mašīna nestāvēja klāt, viņam tas patīk un padodas.» Airitu uz Īriju viņi tā arī nepaņēma. Pirms četriem gadiem, kad Brutuļos atgadījās milzīgā nelaime ar sēnēm, viņi atšķirībā no radinieku lielākās daļas bija izdarījuši izvēli atgriezties. «Nē, Īrijā palikt mums negribējās. Tur ir darbs-mājas, darbs-mājas. Bet gribējās tāpat uz mežu aizskriet ogās, sēnēs, makšķerēt. Brīvākam justies.»

Ligita strādā Troļļos, kā tautā sauc skandināvu ražotni SIA Troll Smiltene. «Bērnu gultiņas taisu, slīpēju detaļiņas. Kad no rīta sešos sākam, tad vakarā četros beidzam. Ja naktsmaiņa, tad četros sākam un strādājam līdz diviem naktī. Ir reizes, kad ielienu gultā un momentā guļu, esmu pārgurusi. Vīrs arī vakarā ir pārguris.»

Ģirts, kam pēc aknu operācijas vajadzēja uzmanīties ar smagumu cilāšanu, tāpat ir atgriezies pie fiziska darba, strādā bāzē SIA Madara89, kam pieder preču zīmes Top! veikali. «Astoņos no rīta sāk, strādā līdz deviņiem, desmitiem vakarā. Ja nevar turēt, tad pasaka: ej, kur vieglāk! Bet kur ir vieglāk?» retoriski jautā sieva. 

Kaut arī mana vizīte Brutuļos nav iepriekš pieteikta, ģimenes miteklis spīd un laistās. Virtuvē, kur runājam, sarindotas marinējumu burciņas, pat vecā parauga gāzes balonam čaklas rokas uzšuvušas auduma pārvalku. Dzīvokli silda pašu ierīkota krāsniņa. Pirms trim gadiem atslēgta arī centralizētā ūdens apgāde no netālā dziļurbuma, kas atradās bijušā asfaltbetona ceha teritorijā. Formālais iemesls it kā bijusi sliktā ūdens kvalitāte veco cauruļu dēļ, taču atslēgšana notikusi paralēli saimnieku maiņai – tagad šajā objektā darbojas kokmateriālu firma. Vairāku dzīvokļu īpašnieki, ieskaitot Augstkalnus, sametuši naudu, lai pumpētu ūdeni no akas pie vienas no lauku mājām, taču resursu nepietiek, ūdens tiek pieslēgts tikai nedēļas nogalēs atkarībā no līmeņa akā – dažreiz uz vienu, dažreiz uz divām dienām. Tualetei tas tiek nests no upes, dzeršanai – no apkārtnes akām un avotiņa, kas atrodas pie Smiltenes. 

Zāles visu mūžu

Sarunā ar Airitas ģimeni nedzirdu, ka viņi apsvērtu domu iet prom no vietas, kas sagādājusi tik smagus pārbaudījumus. Kad mammai izdevies pārdot savu lauku mājiņu, Augstkalni tikuši pie divām mašīnām, bez kurām nokļūšana uz maiņu darbu pilsētā nebūtu iedomājama. Pārdzīvo cilvēku valodas, ka auto iegādāti par ziedotāju naudu. Bērnu slimnīcas fonds no ziedojumiem ārkārtas gadījumiem operācijas laikā sedza Airitas vecāku uzturēšanos Hamburgā. Aptuveni 150 000 eiro meitenes ārstēšanā ieguldīja valsts. 

Stāsts ar to nav beidzies. Aknas transplantācija, ko piedāvā modernā medicīna, nenozīmē, ka pacients var dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Pēdējos četrus gadus ģimenes ikdiena bijusi pakārtota Airitas jaunajai situācijai. Lai organisms neatgrūztu donora orgānu, gan rītā, gan vakarā jādzer divu veidu medikamenti. Reizi trijos mēnešos jābrauc atrādīties uz Rīgu pie BKUS Bērnu slimību klīnikas vadītājas vietnieces specializētajā pediatrijā Ievas Eglītes, reizi gadā – uz Hamburgas klīniku. Šīs vizītes atkal sedz valsts un bērnu fonda ziedotāju līdzekļi. Skaistajā pilsētā Elbas krastos Augstkalni neesot redzējuši neko, ko tur parasti brauc skatīt tūristi: ostas promenādi un zivju tirgu, nemaz nerunājot par naktsdzīves rajoniem. Lido uz Hamburgu ar sviestmaizēm somā, lai nav neparedzētu izdevumu.

«Pēdējā čekā skatījos: 645 eiro trīs mēnešiem! Tās divas zāles lai lietotu gadu – trīsarpus tūkstoši. Tā ir summa!» Ligitai, stāstot par valsts apmaksātajiem imunosupresantiem, apbrīns sejā mijas ar šaubām. Viņa atzīst, ka dzīvo nedrošībā par nākotni. Jau tagad ģimenes budžetu ietekmē situācijas, kad, zāļu devām mainoties, nākas piemaksāt – katru reizi padsmit eiro. 

Diemžēl viņas mazajai meitenei tagad ir jāsāk lietot vēl vienas nopietnas zāles tikko atklātajam specifiskam un retam anēmijas jeb mazasinības paveidam, ko nosaka ģenētiski faktori. Ārsti uzskatot, ka šī diagnoze Airitai dzīves laikā būtu uzrādījusies jebkurā gadījumā, stāsta meitenes mamma. Saindēšanās ar sēnēm viņas situācijā ir «lāča pakalpojums», jo šie medikamenti var nepatikt transplantētajām aknām. 

Ārstēšanās dēļ Airita iekavējusi vienu gadu skolā, iet 2.klasē, bet citādi viņa ir parasts, priecīgs bērns, varbūt nedaudz bālāks, kādam lauku skuķim būtu jābūt pēc vasaras. Kustīga kā ūdenszāle, skolā tomēr atbrīvota no sporta nodarbībām. Vācu transplantologi teikuši, ka drīkst darīt visu, tikai jāizvairās no straujiem sitieniem pa vēderu vai galvu. «Bet fizkultūra ir fizkultūra,» nosaka mamma. «Nāks vecāka, varbūt apziņa būs citāda. Tagad skrien, saka – ai, sasitos… Skatāmies – atkal zilums!» Lasīt Airitai nepatīk, arī matemātika ne īpaši. Debatēt gan – mamma ar vecmāmiņu stāsta par savu mīluli. «Viņa labi zina angļu valodu. Skatās multenes. Smalki visu iztulko, perfekti!» uzliela Skaidrīte. «Arī Vācijā – māsiņa sauca uz analīzēm, viņa jau zināja. Tur bija vācu meitenīte blakus, abas angliski sarunājās, spēlējās, apbrīnojami!» smaida mamma.

Airita jau ir pieradusi pirms stundām iet uz Smiltenes poliklīniku. Zāļu līmeni asinīs jānosaka reizi mēnesī, tas, kā stāsta viņas ārste, Airitai ir stabils, pateicoties labam režīmam. Taču jaunās diagnozes zāļu devas piemērošanai agrāk divas reizes, tagad reizi nedēļā no pirksta jānodod asins analīzes. «Airitai sākumā nepatika, ka pirkstā dur, bet tagad smejas – aiziet kāds maziņš un sāk raudāt, ka no pirksta ņems. Bet tur jau nesāp!» pasmaida mamma.

Airita ir pirmais un pagaidām vienīgais bērns Latvijā, kam aknu transplantācija veikta pēc saindēšanās ar sēnēm. Kopš 2007.gada, kad tā izdarīta kādam zēnam, kurš cieta no agrīna vecuma žultsceļu saslimšanas, šī operācija piemērota kopumā septiņiem bērniem, pārsvarā ar līdzīgām vainām. Pirms pusgada aknas nācās transplantēt četrgadīgajam Andim, kas bija izdzēris hromu un arsēnu saturošu šķidrumu. Pašlaik situācija Latvijas medicīnā ir tāda, ka izdevumus aknu transplantācijai, kas Vācijā jau 20 gadus ir rutīnas operācija, sedz visiem bērniem, kam tā patiešām ir nepieciešama, saka ārste Ieva Eglīte. Tas, ka ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Hamburgas slimnīcu un mūsu mediķi spēj sagatavot un uzturēt pacientus līdz operācijas brīdim, kā arī pēc tās, ir vērā ņemams sasniegums. Otra situācijas puse – mūsu valstī pagaidām nav ilglaicīgas programmas, kur tiktu risinātas arī problēmas, kas šiem pacientiem pēc daudziem gadiem var rasties dažādās dzīves situācijās: veicot profesijas izvēli, iestājoties grūtniecībai, attīstoties medikamentu blaknēm. Nav arī psiholoģiskā atbalsta sistēmas, kas palīdzētu sadzīvot kaut vai ar faktu, ka daudziem no viņiem transplantēta tiek nevis radinieka, bet pilnīgi sveša donora akna. «Te mums vēl daudz iespēju attīstīties,» secina Ieva Eglīte.

Airitas gadījums, iespējams, tomēr bijis audzinošs daudziem sēņotājiem. BKUS šoruden, par laimi, nav neviena mazā pacienta, kas būtu saindējies ar sēnēm, un arī pieaugušo saindēšanās ar tām gadu no gada mazinās.

Investīcijas stiklā

Posted on oktobris 1, 2014 by - Veiksme

Viens no uzņēmuma Transparence lielākajiem projektiem Latvijā ikdienā redzams katram rīdziniekam un pilsētas viesim. Tā ir Nacionālās bibliotēkas stikla fasāde un jumta smaile, kurā tagad spoguļojas Rīga

Nerunāsim tik daudz par pagātni, labāk vairāk par nākotni – jau pašā sarunas sākumā saka Transparence ražošanas vadītājs un valdes loceklis Agris Līdaka. Izrādās, šoruden uzņēmumā iecerēta vērienīga rekonstrukcija, kuras laikā plānots investēt aptuveni 3,8 miljonus eiro jaunu iekārtu iegādē un būvniecībā. Ar LIAA starpniecību iekārtu iegādi līdzfinansēs no ES fondiem. Iespējams, žurnāla iznākšanas laikā rekonstrukcija jau būs sākusies. Nākamajā gadā, kad to pabeigs, 500 kilometru rādiusā nebūs neviena lielāka un labāka šīs nozares uzņēmuma, sola Līdaka.

Tomēr, neraugoties uz apņemšanos likt pagātni mierā, sarunas laikā to nāksies pieminēt ne reizi vien, mēģinot noskaidrot, kā viens no lielākajiem pašmāju stikla pakešu un stikla fasāžu ražotājiem spējis rast savai produkcijai noietu arī Zviedrijā, Somijā, Igaunijā, Baltkrievijā, Beļģijā un citās Eiropas valstīs. Nereti objektos, kas ar savu vērienu vai sarežģītību daudz neatpaliek no Gaismaspils Rīgā.

Aisberga neredzamā daļa

«Manuprāt, tehnoloģiski Tranparence vienmēr bijusi nozares līderis,» uzskata Līdaka, kurš šeit sācis strādāt 2010.gadā. Pirms tam viņa darbavieta bijusi citā lielā stikla apstrādes uzņēmumā – UPB Stikla centra Rīgas ražotnē. Kaut gan Agris studējis LU un maģistra grādu ieguvis vadībzinātnē, ar stiklu viņš strādā jau gandrīz 15 gadus, tāpēc nenoliedzami zina, ko runā.

Toreiz, kad citi Latvijas lielie stikla pārstrādes uzņēmumi griezuši parasto stiklu un izgatavojuši vienkāršas stikla paketes, Transparence jau nodarbojusies ar stikla rūdīšanu un krāsošanu. Jo tādas bija globālā tirgus prasības, ko nevarēja ignorēt, ja gribēja produkciju eksportēt. 

Atšķirībā no Latvijas, kur stikla fasādes un līdz ar to arī nepieciešamība pēc rūdītā stikla parādījusies samērā nesen, citviet pasaulē, pateicoties jauniem arhitektoniskiem risinājumiem, to izmantoja jau labu laiku. Tāpēc šī tehnoloģija, kas kopš uzņēmuma dibināšanas 2003.gadā bijusi tā galvenais trumpis, nav pašmērķis, bet drīzāk stratēģija, kam pakārtots viss pārējais.

«Pašlaik gan pēc vietējiem, gan starptautiskajiem būvnormatīviem sabiedriskajās un publiskajās telpās var izmantot tikai rūdītos vai laminētos stiklus,» skaidro Agris Līdaka. «Tātad tās ir ne tikai ēku fasādes vai skatlogi, bet arī starpsienas, durvis, vitrīnas, barjeras.» Turklāt stikls būvniecībā tiekot un tikšot izmantots arvien vairāk. 

To nosaka vairāki faktori. Pirmkārt, cilvēku alkas pēc gaismas un iespēja ar stikla palīdzību šķietami paplašināt telpu, veidojot kontaktu ar apkārtējo vidi. Otrkārt, pašlaik tiek ražoti stikli, par kādiem vēl pirms pārdesmit gadiem varēja tikai sapņot. Piemēram, stikls ar pārklājumu, kas filtrē saules starus, samazinot uzņemto siltumenerģiju un pasargājot telpas no pārkaršanas, vai pašattīrošais stikls, kura unikālais pārklājums gaismas un dažādu ķīmisko procesu ietekmē noārda organiskos sārņus, kas rodas uz tā virsmas. Treškārt, mūsdienās stikls siltumizolācijas ziņā var konkurēt pat ar atsevišķiem būvmateriāliem. «Padomju laikā logu siltumenerģijas caurlaidības koeficients bija 2,7 W/m2K, bet pašlaik tas var sasniegt ap 0,5-0,7 W/m2K. Tātad piecas reizes mazāks, un tas nepavisam nav kaut kas unikāls,» skaidro ražošanas vadītājs.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem uzņēmuma dibinātāji un tagadējie īpašnieki Armands Garkāns un Kaspars Garkanis vairāk orientējušies uz stikla pakešu ražošanu. Strauji augot būvniecības nozarei, audzis arī pieprasījums pēc šiem produktiem. Tomēr, kad ar Latvijas Logu ražotāju asociācijas starpniecību iepazinušies ar tagadējo Transparence valdes locekli Vladimiru Frolovu, kas tolaik strādājis citā lielā stikla apstrādes uzņēmumā Riom par ceha priekšnieku, tas viņus pārliecinājis, ka daudz perspektīvāk būtu pievērsties rūdītā stikla ražošanai. Paralēli, protams, izgatavojot arī stikla paketes. 

Vēlāk šī stratēģija sevi pilnībā attaisnojusi. Ne tikai tāpēc, ka Latvijā šādu produktu neviens vēl nepiedāvāja, bet drīzāk tāpēc, ka jau 2005.gadā Transparence sākusi produkciju eksportēt, un pirmie objekti, kuros tas izmantots, atrodas Islandē. Pēc tam sekojusi Zviedrija, citas Eiropas valstis. «Tāpat kā mēs skatāmies uz viņiem, meklējot iespējas pelnīt šajos tirgos, viņi skatās uz mums, meklējot kvalitatīvus, bet salīdzinoši lētākus produktus,» saka Agris. 

Piecus gadus pēc darba sākšanas notika pirmā vērienīgā uzņēmuma rekonstrukcija, kad ar ES fondu līdzfinansējumu ražotnē kopumā tika investēts ap 900 000 eiro. Par šo naudu uzbūvēti divi cehi. Viens paredzēts gatavās produkcijas uzglabāšanai, jo, pieaugot pasūtījumu skaitam, vajadzēja komplektēt kravas pirms kārtējā furgona nosūtīšanas. Otrs – hidroabrazīvās ūdensgriešanas iekārtai. «Līdz ar to mēs pašlaik esam vienīgie Latvijā, kas stiklu griež ne tikai mehāniski, bet arī ar augsta spiediena ūdensstrūklu un kvarca smiltīm,» stāsta ražošanas vadītājs. Tas ļaujot iegūt faktiski jebkuru formu un griezt stiklu dažādos leņķos, kas ar citām iekārtām nav iespējams.

Tiesa, tūlīt pēc rekonstrukcijas sākusies krīze, kas stikla ražotājus, kuri vistiešākajā veidā saistīti ar būvniecību, skārusi diezgan smagi. Ne viens vien liels uzņēmums slēdzis savas ražotnes. Transparence optimizējusi visu, ko vien bijis iespējams optimizēt, sašaurinājusi ražošanu, meklējusi jaunus partnerus un līdz ar tiem arī jaunus tirgus. Tomēr tikai pagājušajā gadā ar apgrozījumu 3,6 miljoni eiro uzņēmums spējis atgriezties 2008.gada līmenī. 

Zelta stikls un citi brīnumi

Pašlaik Transparence sadarbojas ne tikai ar logu izgatavotājiem, bet arī ar visiem lielākajiem alumīnija un koka fasāžu konstrukciju ražotājiem Baltijā un ar būvkompānijām gan Latvijā, gan ārpus tās. Uzņēmums pats neko nemontē un ar ēku stiklošanu nenodarbojas. Toties tam ir vairāk nekā 100 partneru, ar kuru starpniecību produkcija nonāk citās valstīs. 

«Tiešais eksports mums ir tikai kādi 10%, jo paši sadarbojamies ar sešām, septiņām valstīm, uz kurām regulāri tiek sūtīts apstrādātais stikls,» stāsta Agris. Lielākie pasūtītāji ir Zviedrijā, Norvēģijā un Beļģijā. Pārējais tiekot eksportēts ar būvkompāniju starpniecību, kuras uzvarējušas iepirkumu konkursos ārzemēs, pēc tam pašas izsludina konkursus vai meklē ražotājus, kas varētu piegādāt nepieciešamos stiklus.

Viens no stabilākajiem partneriem jau kopš Transparence dibināšanas ir būvkompānija Arčers, kas pēdējos gados aktīvi strādā Skandināvijas valstīs un Beļģijā. Savukārt ar Igaunijas būvnieku starpniecību viņu produkcija nonākot Zviedrijā un Somijā. Tāpēc precīzi noteikt kopējo eksporta apjomu esot grūti, bet tie varētu būt ap 60%.

Agris uzskata – lai uzvarētu konkursā un saņemtu pasūtījumu, ir nepieciešams apjomīgs komandas darbs. Vispirms plašajā stikla ražotāju piedāvājuma klāstā atrodot īsto produktu un nodrošinot to savlaicīgu piegādi, pat ja tas tiek ražots dažādās rūpnīcās. Tad, liekot lietā uzņēmuma tehnoloģiskās iespējas, apstrādājot to atbilstoši klienta vēlmēm un vienlaikus piedāvājot vispievilcīgāko cenu. 

Piemēram, Baltkrievijas Olimpiskās komitejas projekta pasūtītāji pieprasījuši, lai fasādes stikls būtu zelta krāsā. «Un mēs atradām gan rūpnīcu Vācijā, kur tādu ražo, gan ar savu cenu izkonkurējām pārējos pretendentus,» saka Agris, atzīstot, ka parasti stiklu gan iepērkot no kompānijas Guardian, kas ir viens no lielākajiem stikla ražotājiem pasaulē, ar uzņēmumiem Luksemburgā, Vācijā, Polijā un citās valstīs. Pērkot arī no Euroglas, Saint-Gobaine, kas arī ir globālas kompānijas, ar kurām Transparence sadarbojas jau gadiem ilgi. Stikla ražotāji piegādā uzņēmumam 3×6 metrus lielas stikla loksnes, no kurām top visi pārējie produkti.

To skaitā arī 10 mm biezais rūdītais stikls, ko viņi piegādājuši vairāk nekā 20 hokeja laukumu aprīkošanai Krievijā. Daudzi maldīgi uzskata, ka virs koka apmalēm redzamais materiāls ir kaut kas sintētisks. Nē, tas ir visīstākais stikls, kurš pēc rūdīšanas kļuvis līdz septiņām reizēm izturīgāks un neplīst pat tad, ja tam trāpa hokeja ripa, kuras maksimālais ātrums esot ap 170 km/h.

Savukārt pašlaik tiek strādāts pie diviem pilnīgi unikāliem pasūtījumiem. Viens no tiem ir Tallinas slimnīcai domātas triju stiklu paketes ar iemontētām datorvadāmām žalūzijām un ļoti specifiskām prasībām stiklam, ieskaitot saules aizsardzības pārklājumu. Otrs ir laminēts stikls, kas pēc speciālas apstrādes pārtaps milzīgā televizora ekrānā Saūda Arābijā.

Pirmais ir kaut kas nebijis tikai Latvijas mērogā, taču otrajam pašlaik nav nekā līdzīga visā pasaulē. «Pagaidām gan ekrāns ir tikai 70 m2 liels, bet nākotnē pasūtītāji paredzējuši par ekrānu pārvērst visu fasādi. Iedomājieties Swedbank ēku Rīgā kā milzu televizora ekrānu,» saka Agris. Sākumā specifisku un piņķerīgu problēmu ar šo izstrādājumu, kuru vajadzējis speciāli laminēt, griezt un urbt, esot bijis daudz. Turklāt katra, pat vissīkākā neprecizitāte atsevišķā etapā galarezultātā varēja iznīcināt visu ekrānu. Tomēr nupat izskatoties, ka lielākā daļa no problēmām atrisināta.

Likumsakarīgi rodas jautājums, kāpēc uzņēmums ar tādām tehnoloģiskām iespējām un pieredzi jau atkal grasās investēt ražošanā, plānodams kārtējo rekonstrukciju. 

«Tāpēc, ka mainās stikla veidi un pasūtītāju vēlmes,» saka Līdaka. Galvenais – pieaug apjomi. Stikla fasādes, sienas, vitrīnas un logi kļūst arvien lielāki. Turklāt vecā rūdīšanas krāsns, kurā varēja apstrādāt 2,2×3,4 m loksnes savu laiku nokalpojusi. Jaunajā varēs rūdīt 2,8×4,5 m loksnes. Bet, lai tās pēc tam apstrādātu, vajadzīgi lielāki darbgaldi. Tā ir ķēdīte, kurā, nomainot primāro iekārtu, jāmaina arī pārējās. Bet, zinot, ka pieprasījums pēc stikla būvniecības pasaulē aug un acīmredzot vēl ilgi turpinās augt, viss esot tā vērts.

3 biznesa principi

1. Nebaidīties no jauniem izaicinājumiem.
2. Nemainīt stratēģiju īslaicīga izdevīguma dēļ.
3. Pasaule ir maza, tāpēc jāpilda reiz dotie solījumi – arī tad, ja, situācijai mainoties, tie pašiem kļuvuši neizdevīgi.

Sieviete, kura nepakļāvās

Posted on oktobris 1, 2014 by - Slavenība

Apņēmusies pārbaudīt savas un mūsdienu teātra robežas ar Mēdejas lomu, aktrise Guna Zariņa var svinēt uzvaru. Bet kāda ir tās cena?

Pusvalsti par Mēdejas biļeti – pat tik sirdi plosoši izsaucieni skanēja tviterī pirms Gogoļa centra viesizrādēm Rīgā, jo gribētāju redzēt režisora Vladislava Nastavševa un aktrises Gunas Zariņas kopdarbu bija krietni vairāk nekā vietu uz Nacionālā teāt-ra skatuves, kur kamerizrādes intīmajā gaisotnē bija jāsatilpst gan aktieriem, gan skatītājiem. Pirms gada oktobrī Mēdeja iegriezās Maskavas blīvajā kultūrslānī kā perfekti izslīpēts asmenis. Pusgadu vēlāk, protestējot pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, Guna Zariņa martā atcēla izrādes, un Mēdejas nākotne tagad ir tikpat neprognozējama kā šis karš. Tomēr Guna piekrita sarunai par lomu, pēc kuras nospēlēšanas katru reizi ir jāsāk dzīvot no jauna.

Mēdejas iestudējums man šķita kā ļaunuma vakcīna – noskaties, un vairs negribas nevienu ienīst. Kāda ir tava versija, ko vēlies pateikt mūsdienu skatītājam ar šo divarpus tūkstošus gadu seno grieķu traģēdiju?
Man tas ir stāsts par nodevību. Un vēl ir svarīgas divas lietas, kas attiecas uz Mēdeju – viņa ir svešā un cilvēks, kas nepakļaujas. Ļaunums te ir izrietoša lieta, galvenais – Mēdeja tiek nodota un nolemj nevis padoties, bet sāpes pārvērš plānā. Viņa nesamierinās, kaut normāli būtu samierināties – gan toreiz, gan tagad. Tieši tāpēc mēs Mēdeju atceramies, jo viņa ir nevis vienkārši ļaunā, bet sieviete, kura nepakļāvās. 

Turklāt nepakļāvās, patiesībā sev nograužot roku. Vēl trakāk, nogalinot bērnus – tas ir viņas šaušalīgais atriebības plāns. Mūsu versijā viņa nogalina puikas arī tāpēc, ka viņi ir nepanesams atgādinājums par Mēdejas un Jāsona kopdzīvi, viņi ir mūžīgs turpinājums. Beigās, kad Mēdeja saka: «Легка мне боль, коль ею смех твой прерван,»*  ideālajā variantā viņa teiktu to no sirds. Es vēl tik tālu neesmu tikusi, bet Mēdeja to saka no sirds.

Tu tici, ka tā var būt?
Tu skaties no normāla kristīga cilvēka viedokļa, bet Mēdeja dzīvoja laikā, kad bērnus meta aizās vai labākajā gadījumā palaida šūpulī pa upi. Es esmu mūsu civilizācijas cilvēks, es arī nevaru… Taču, godīgi sakot, jo vairāk viņu spēlēju, jo vieglāk. Sākumā likās, ka nekad mūžā to nevarēšu, jo neesmu atriebīgs cilvēks, nespēju ienīst kādu, būt konfliktā man ir ļoti sarežģīti. Varbūt neesmu tik kaislīgs cilvēks, valdu pār savām emocijām. Mēs esam mūsu kristīgās civilizācijas augļi.

Arī skatītājs, kuru uzrunājat.
Tas ir mūsu izaicinājums – mēģināt viņu aizvest pie citplanētiešiem. Un tad lai viņš domā, ko darīt. Katram būs savs variants, tu saki – tas ir par ļaunumu, cits teiks – par nepanesamām sāpēm. Traģēdija nesākas, mierīgi dzerot tēju – tā sākas ar bezdibeni, un tad ir jākrīt bezdibenī vēl dziļāk. Jautājums – cik dziļi mūsdienu cilvēks gatavs iet?

Par bezdibeni – izrādē ir brīdis, kad tu šūpojies krēslā uz pašas skatuves malas un kritiens nav tikai metafora, bet reāli iespējams, skatītājs instinktīvi saspringst, jo iztēlojas pats sevi šajā krēslā. Vai ir bijis vilinājums nokrist, vienkārši izbeigt šo stāstu?
Protams, vilinājums ir bijis pārāk daudz reižu. Risks vienmēr pastāv, un skatītājs šajā mirklī tiek ievilkts [stāstā], jo ir skaidrs – es izdaru izvēli. Es varētu krist, bet izvēlos palikt un atriebties, un aiznest līdz galam Mēdejas stāstu. Patiesībā nokrist būtu vieglāk, bet es neatļaušu pasaulei palikt ar šo nodevību, palikt nesodītai.

Lai cik tas būtu baisi vai paradoksāli, ir lomas, kas veido tavu mākslinieka CV, un ir lomas, kas iekļūst tavā cilvēka CV. Mēdeja ir viena no tādām – ne tikai loma, bet kaut kas vairāk… diemžēl.

Īstenībā es pati esmu to izaicinājusi, gribēju pārbaudīt savas robežas un to, vai mūsdienās teātrī vispār ir iespējama tāda iedarbība kā traģēdijai sengrieķu teātrī.Saprotams, sengrieķu cilvēkam nebija tik daudz mediju, teātris bija kaut kas ārkārtējs, neikdienišķs. Es tā arī neesmu īsti atbildējusi uz šo jautājumu, jo pati jau izrādi neesmu redzējusi. Bet uz dažiem cilvēkiem tā ir atstājusi emocionāli dziļu iespaidu, un tā man liekas zināma uzvara – mēs kaut nedaudz esam pabīdījuši to traģēdijas robežu.

Režisors Nastavševs kādā intervijā Maskavā izteicās, ka tev šo lomu vajag kā personībai un kā aktrisei, jo pēc dabas esi gaišs cilvēks, bet gaišumā nedrīkst ieciklēties.
Man sākumā bija grūti atrast sevī tos dusmu, greizsirdības un atriebīguma punktus, ļoti ilgi… Es uzmanīgi skatījos apkārt, kas notiek ar cilvēkiem, kad viņi tiek nodoti. Var teikt, ka es krāju sāpes. Mēs katrs esam sastapušies ar nodevībām, bet es tās neglabāju sevī, man nav tādas kabatas «Nodevība» un kabatas «Atriebība», man nebija, kur pasmelties. Nevar teikt, ka esmu pavadījusi gaišu laiku, tas nav bijis nekas patīkams, nekas viegls. 

Ko Mēdeja ir izdarījusi ar Gunu Zariņu – ievainojusi, norūdījusi?
Es šaubos, es neticu, ka var norūdīties pret nodevību. Šī loma ir padarījusi mani daudz ievainojamāku…

Vai juti atšķirību, spēlējot izrādi Gogoļa centrā un Rīgā? Maskavā tu pati esi svešā, tieši kā Mēdeja.
Protams, sajūta ir cita – spēlēt mājās, spēlēt prom. Kaut gan arī Rīgā jutos pietiekami sveša. Patiesībā bija jocīgi – zālē trešdaļu cilvēku pazīstu un nezin kādēļ krieviski mēģinu viņiem kaut ko iestāstīt. Tas bišķi izsita no sliedēm. Bet izrādē kaut kas ļoti svarīgs piedzima tieši Rīgā, tā aizlidoja. Daļēji telpas dēļ, te bija daudz labāka akustika.

Redzi, Mēdeja ir iespundēta nebeidzamajā aplī – mūsu iestudējumā uz postamenta -, viņa nevar aiziet prom. Viņai pretī ir tukšais krēsls, kurā mainās bildes [jeb partneri], un tas nebeigsies nekad. Tā ir cilvēka nespēja izkāpt no sava likteņa. Kaut kas skumjš tajā ir. Tieši Rīgā es to sapratu.

Vai redzi iespēju šo izrādi turpināt Rīgā? Jo ir taču jautājums, kur to tālāk spēlēt. Martā, kad Krievija iebruka Ukrainā, tu pārtrauci izrādes Maskavā, paskaidrojot skatītājiem: «Mūzas klusē. Tiekamies pēc kara.» Bet karš tikai iet plašumā.
Šis ir pirmais karš, kas pienācis tik tuvu. Nav nekādas pieredzes, un mana fantāzija nesniedzas tik tālu. Kurš normāls cilvēks var iedomāties, ka būs karš? Tas taču ir prātam neiedomājami, ka kādam vajag, lai citi mirtu. Tāpēc jo baisāk to katru rītu atkal uzzināt. Tas iet plašumā kā vēzis. Martā man bija milzīgs pārsteigums, ka pēkšņi tik daudzus cilvēkus interesē, ko domā nevienam nezināma aktrise. Tā mana spička iekrita benzīna peļķē.

Vai krievu skatītāji tevi saprata?
Par to es nevaru būt droša, protams. Visticamāk, liela daļa nesaprata… diemžēl. Daudzus es noteikti aizkaitināju. Cilvēkiem nepatīk, ja domā citādi nekā viņi. Un daudziem vispār nepatīk, ka domā.

Iestudējot Mēdeju, krietnu laiku dzīvoji Maskavā. Tev ir iespēja salīdzināt, jo deviņdesmitajos studēji Pēterburgā. Kā Krievijas sabiedrība ir mainījusies?
Pēterburga un Maskava – tās ir absolūti dažādas vietas, nevaru salīdzināt. Maskava ir īpaša vieta ar īpašiem tikumiem. Un arī Gogoļa centrs ir īpašs. Tie ir cilvēki, kas ļoti grib dzīvot kā cilvēki. Grib elpot, būt eiropieši, mēģina radīt vidi pēc šiem standartiem. Mērķtiecīgi uzrunā jaunus cilvēkus, visu laiku runā par konkrēto Maskavas realitāti un meklē robežas, līdz kurām tas nav bīstami pašam teātrim.

Bet Maskava – tas ir turbo režīms. Pilnīgi citas prasmes vajadzīgas cilvēkam, lai dzīvotu šajā vidē.

Kādas?
Man tur nebija jācīnās, ja nu vienīgi ar sevi. Bet pēc novērotā šķiet, ka Maskavā jābūt milzīgai spējai par sevi pastāvēt. Jārēķinās ar kritiku, tā ir daudz nežēlīgāka. Konkurence. Viss, kas var būt vietā, kur ir daudz vairāk cilvēku, lielāka berze, atlase. Rīgā talantīgs cilvēks nekur nepazudīs, uzpeldēs jebkurā gadījumā, bet Maskavā talants nav pats svarīgākais dotums, kas var padarīt tevi par veiksminieku. Jābūt vēl dažām īpašībām, kuru, izskatās, man noteikti nav. Vienkārši nav tāda treniņa. Domāju – līdzīgi ir citās megapolēs. Cits ātrums, cita enerģija. Bet viņiem nav daudz kā tāda, ko mēs varam attīstīt šeit, klusumā laistot puķes savā mazdārziņā. Un sapņojot. Ar to mēs esam atšķirīgi – ar sapņošanu. Tāpēc mēs runājam par dzeju, un mums ir daudzas citas teritorijas, kas lielpilsētā nevar attīstīties tā ātruma dēļ.

Pieminot dzeju – JRT izrāde Dzeja man šķiet pats brīnišķīgākais teātra sezonas piedzīvojums. Teātris ir gaistoša māksla, tomēr iestudējumos ir lugas teksts un rāmis, ko ikreiz atkārto. Šeit – pilnīga improvizācija, skatītājs ir klāt unikālā radīšanas brīdī. Ja Mēdeja veido tavu cilvēka CV, kāda tajā ir Dzejas loma?
Dzeja bija pēc Mēdejas, var teikt – tā ir terapija. Pieļauju, ka skatītājiem patīk šī izrāde, jo viņi nekad aktierus nav redzējuši tik kailus. Mēs vienmēr esam kādā tēlā. Bet Dzejā runājam dzejoļus, ko esam paši izvēlējušies, kas katram ir svarīgi, vajadzīgi tieši tajā brīdī. Es necenšos būt foršāka, jautrāka, patīkamāka, skaistāka, nekā esmu izrādes dienā. Mēs kopā ejam to ceļu un nezinām, kur tas aizvedīs – ir adrenalīna deva, bet esam arī ļoti neaizsargāti. Tāpēc ir tik grūti un aizraujoši. 

Nevienam nepatīk būt kailam citu cilvēku priekšā, un man ir jāpārkāpj lielai neērtības sajūtai, lai apgrūtinātu jūs, skatītājus, ar sevi. Bet lielākoties, kā rāda atsauksmes, tieši tāpēc tas ir tik iedarbīgi, jo ir pa īstam. Izrāde ir visu laiku apaudzējama – tagad ir rudens, man nāks rudens dzejoļu sērija. Esam meklējumu procesā, varam lasīt dzejoļus bezgalīgi, un katru dienu taču kāds uzraksta kādu jaunu, labu dzejoli. Tas ir priecīgi. Lai arī lielākā daļa dzejoļu pagaidām vēl ir par nāvi – Mēdejas iespaidā. (Smejas.) Bet tas ir tā грустно и светло**, kā krievi saka.

Man patīk arī tas, ka nerunājat tikai no galvas, bet pieturaties pie grāmatām, tas dod ticamību.
Ir tādi dzejoļi, kurus nevar bez grāmatas norunāt – tas būs pārāk stipri. Man aiz tās grāmatas ir jāpaslēpjas, es jums atgādinu, ka to ir sarakstījis kāds cits. Grāmata mani pasargā.

Bet grāmata arī vieno ar skatītāju. Redzot, ka aktieris lasa, es noticu, ka tā ir īstenība – arī es tāpat varu paņemt no plaukta grāmatu un sākt lasīt. Tāds kā uzaicinājums, jo kuram tad ir atmiņa kā aktieriem – mūsdienās ne telefona numuru, ne dzejoli cilvēki nezina no galvas.
Bet es domāju, ir pēdējais laiks [sākt mācīties] – ne velti šāda izrāde ir radusies, un cilvēki uz to nāk. Notiek dzejas slami, ļoti jauni cilvēki interesējas par dzeju. Tieši tāpēc, ka nāk virsū tumsa no visādām pusēm, cilvēki saprot, ka ir jāķeras [pie dzejas]. Neesmu nekāda dižā ideāliste, bet man ir tāda sajūta, ka tūlīt būs tā diena, kad cilvēki mēginās katru nedēļu iemācīties kādu dzejoli, ka tā būs saziņas forma. Dzeja trenē kaut ko ļoti svarīgu – es nedomāju atmiņu, tā trenē orgānu, kas atbild par impulsiem, sajūtām, jutekliskumu, par gaismu un tumsu, par skaistumu. Kā Māra [Ķimele, režisore] teica, kad sākām šo iestudējumu: ko lai iesāk ar visu šo skaistumu? Dzejā ir ārkārtīgi daudz kā – estētika, forma, jēga. Kad es izrādē skrienu pēc konkrētas grāmatas, tas ir arī prāts, kas mani dzen – jo es redzu, ka uz šo te Kaspara [Znotiņa] dzejoļa jautājumu igaunim Alliksāram ir atbilde. To Rubika kubu var grozīt no visām pusēm. Viss kļūst daudzslāņains, daudzplākšņains, neviennozīmīgs. Pasaule kļūst daudzkrāsaināka.

Vai dzeja ir patvērums no realitātes, vai arī spēks, lai tajā dzīvotu?
Man liekas, tā arī ir realiāte. Es caur dzejas valodu mēģinu tulkot to, kas ir, un labākajos gadījumos tas izdodas. Tā ir šī pati pasaule, tikai no citas puses.

Internetā atradu video, kurā tu griezi Gaismaspils atklāšanas lenti un nodod akcijas stafeti vecākiem pateicībā, ka viņi tevi uzaudzinājuši starp grāmatplauktiem. Kāpēc piedalījies šajā lentes griešanā, ko tev nozīmē jaunā bibliotēka?
Piedalījos tāpēc, ka Alvis Hermanis atsūtīja pie manis tos jauniešus. Un brīdī, kad viņi zvanīja, es biju ar grāmatu rokās. Varbūt tas nav stāsts par pašu bibliotēku, bet stāsts par durvīm uz to brīnišķīgo pasauli, kas ir ikvienam pieejama. Mani vecāki ir to man atvēruši, jo lielākā daļa dzejoļu, kurus es [izrādē] lasu, ir no tiem pašiem grāmatplauktiem, starp kuriem pavadīju bērnību. Mūsu mājās grāmata vienmēr bijusi vērtība – varbūt mums nebija daudz kā cita, bet bija pašas labākās grāmatas. Man ir tā mazā atslēdziņa.

Ik pa laikam satieku tevi kultūras pasākumos Piebalgā. Tipiskais rīdzinieka variants ir doties uz laukiem kā patvērumu, bet vai jūti aicinājumu dot kaut ko pretī vietai, no kuras ņem? Vai tev ir svarīga piederības sajūta?
Man piederības sajūta kļuvusi attīstītāka pēc Maskavas pieredzes. Kad padzīvo tā, un vēl Mēdejas konteksts… Mēdeja nevar atgriezties mājās, jo ir sadedzinājusi, samaitājusi, nodevusi, visus nomušījusi, un vienlaikus ir viņas ārprātīgās ilgas un sāpes par to. Mēdejas korus brīnišķīgi atdzejojis Brodskis, ko arī līdzās arhaiskajam Inokentija Aņenska tulkojumam izmantojam izrādē. Un tur ir tādas sirdi plosošas rindas: «Скорее умру, чем покину отчизны родную глину…» (Mirt vēlētos labāk, nekā dzīvi beigt trimdā – krievu val.) Iztēlojos, kā Brodskis to tulko emigrācijā. Atgriežoties no Maskavas, es pilnīgi līdz mielēm izjūtu piederību Latvijai. Ar visu ķermeni jūtu, ka esmu mājās. Biju [nesen Kaņepes kultūras centrā] uz dzejas slamu, un pilnīgi žēl, ka neattapos aiziet [vērtēšanas žūrijā], kur jaunieši mani aicināja – jo pēkšņi ir tā sajūta, ka es piedalos, ka es gribu piedalīties, nevis, kā parasti, nepiedalīties. Lai kā man nepatīk būt uzmanības centrā ārpus darba.

Nav jau tā, ka nekad nepiedalies – Lietussargu revolucijā ar teātra kolēģiem publiski paudāt savu pārliecību.
Vienmēr jau ir šis variants – eskeipisms. Par to var spriest, bet katrā ziņā ir brīži, kad sava balss ir jālieto. Taču es absolūti iestājos par to, ka tā ir cilvēka privāta izvēle. Tas ir pats galvenais, ko gribu teikt: katrā gadījumā ir jādara tas, par ko vari pastāvēt. Nevar tā vienkārši bariņā, nedomājot… Man liekas, tā arī visas nepatikšanas sākas – bariņā, nedomājot.

Aizvadītajos piecpadsmit gados Alvis Hermanis ir bijis spēcīgs radošs vilcējs Latvijas teātrī. Tagad aug jaunu režisoru paaudze. Vai tu kā aktrise un kā cilvēks, kas reiz studējis arī teātra kritiku, jūti kāda jauna laikmeta sākumu?
Laiks iet – būtu jocīgi, ja viss paliktu nemainīgs. Loģiski, ka nāk jaunie režisori. Bet Alvis Hermanis nekur nepaliks, mēs tūlīt sākam mēģināt 12 krēslus, gribas cerēt, ka tas būs kas jauns un spridzinošs.

Pēdējā gada laikā maz esmu redzējusi izrādes citos teātros, daudz pati strādājusi, man ir tāda liga, ka nostrādājos līdz nāvei. Bet esmu domājusi par to, kāpēc mūsu repertuārā ir krievu literatūra un kāpēc tik maz un pārsvarā neveiksmīgi ķeramies pie mūsdienu Eiropas dramaturģijas. Tīri fizioloģiskā līmenī tomēr tās padomju saknes vēl aizvien… Krievu zonā jūtamies mājīgāk nekā Rietumeiropas. Kaut ko tas uzrāda par mums. Un tas nerunā neko labu arī par mūsdienu dramaturģiju.

Mākslas ir komplicēta lieta. Daudzreiz nemaz nezini, kas cilvēku ir apturējis radošajā procesā. Bieži lielākais ļaunums ir bailes, kas sastindzina. Bailes no atbildības, bailes netikt galā. Šīs bailes ir lipīgas un daudzus māksliniekus padara nevarīgus. Vienkārši katram ir jāliek nākamais solis, ir jākustas uz priekšu.

Garā dzīve ir visvairāk pasaulē rādītā latviešu izrāde. Kādas ir tavas atziņas no šīs ceļojošā teātra pieredzes? 
Tūlīt būsim nospēlējuši 365 izrādes – tas nozīmē, ka vienu gadu no sava ne jau nu tik milzīgā mūža esam spēlējuši Garo dzīvi un lielu daļu tieši ārzemēs. Man liekas – ja taisi kaut ko godīgi un no sirds, tas strādā. Esam spēlējuši visrinķī pasaulei, tajā pašā Korejā pēc izrādes pienāk puisis un saka: mans vectēvs tieši tā iekrita vannā. Vecums visur ir viens un tas pats. Pamatlietas – prieks, bēdas, sāts, bads – tiek atpazītas visur. Tas nozīmē – jo būsi konkrētāks un precīzāks, jo plašākam lokam saprotams.

Vai tev ir nozīmīgi, cik daudz cilvēku esi uzrunājusi dažādos kontinentos?
Man galvenais ir uzrunāt latviešu skatītāju – to, ko vislabāk pazīstu. Latviešu skatītājs ir visklusākais, visrezervētākais, bet tajā pašā laikā es saprotu, ko viņa klusēšana nozīmē. Tāds klusums, kāds Rīgā ir pauzēs, nav iespējams nekur. Maskavā, protams, arī ir laba publika – uzmanīgi, pauž prieku. Maskavietis dos uzreiz atpakaļ – ja patīk, viņš kliedz, ja nepatīk, skaļi pateiks. Viņš patērē uzreiz, netaupa. Bet latvietis pats to izrādi ir nostrādājis, un tad viņš nes uz mājām pārdzīvojumu.

Vai latviešu klusēšana neatņem iespēju aktierim dabūt enerģiju atpakaļ? Piemēram, Mēdeja ir emocionāli un fiziski tik prasīga – kā tu spēj pēc izrādes atgriezties savā dzīvē?
Jā, tā ir izrāde, pēc kuras ir jāsāk no jauna dzīvot, katru reizi. Bet tāda ir šī profesija – ja nevari izturēt, jāmeklē cits darbs.

Sacīji, ka Mēdejai Rīgā izauga spārni. Kad tad loma īsti ir gatava, vai vispār tāds brīdis ir?
Skumjākais – loma nekad nav gatava, un pēkšņi, kad ir gatava, sāk irt. Nekad nav ideālais stāvoklis. Izrādēm tas pats – aug, aug un tad vienā brīdī, it sevišķi ja ir daudz aktieru, izčākst. Tas ir Garās dzīves veiksmes stāsts, ka esam pieci aktieri kā kulaks, visu laiku cits citu uzpasējam.

Jums teātrī ir ciešas attiecības, kādā intervijā stāstīji, ka pirms vēlēšanām pat konsultējies ar kolēģiem Daudziņu un Znotiņu. Tūlīt atkal būs vēlēšanas. Vai Latvijas politika ir kļuvusi sarežģītāka, vai tieši otrādi – skaidrāka?
Man liekas, ka viss ir kļuvis tāds apšaubāmāks… Nav vienas skaidras izvēles – būs jāvērtē mazākais no ļaunumiem, jāiet cauri sietam. Bet varbūt arī mēs esam kļuvuši uzmanīgāki un kritiskāki, ka nav vairs tādas «uh!» sajūtas. Man īsti nav atbildes.

* Sāpes rimst, ja tu vairs nesmejies – krievu val.
** Skumji un gaiši – krievu val.

Dejojošs pianists

Posted on oktobris 1, 2014 by - Jauna seja

Maksims Busels (21 )

Jaunais aktieris spēlē Kotes lomu izrādē Hanuma, kas tikko piedzīvoja pirmizrādi Rīgas Krievu teātrī.

Vecāki: Renāte Čurkina – finanšu speciāliste, Mihails Busels – Latvijas pludmales volejbola izlases komandas treneris, arī pats spēlē.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka deva man dzīvību, tic man un atbalsta visas manas idejas, pat ja tās ir trakas vai nereālas.

Kuru personību tu apbrīno? Apbrīnoju tos ģeniālos cilvēkus, kuriem nesaprotamā veidā izdodas visu pagūt. Starp vēsturiskām personām – Moljērs, Mocarts, Šopēns, Puškins, Platons, Monē, bet no mūsdienām – mans audzinātājs, pasniedzējs, Rīgas Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs Igors Koņajevs.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Nav nekā neiespējama.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Pēdējo reizi tas bija uz skatuves izrādes Hanuma pirmizrādē, kad manam varonim Kotem gribēja atņemt viņa mīļotu Sonju.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Cilvēks – orķestris. Dejojošs pianists, kas dzied uz lielās skatuves.

Labākā atpūta ir… Klusums un miers kaut kur laukos.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Neesmu skaudīgs, esmu pašpietiekams.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Kaķi. Pats esmu runcis pēc dabas.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Lepna neatkarība, smalka sievišķība, taisnprātība, labsirdība, augsts intelekts, viltīgums, skaistums, izsmalcinātība, gudrība.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Parīze.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Bieži nevaru atteikt cilvēkiem.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Esmu gatavs atdot pat pēdējo naudu par kaut ko, kas radīs komfortu, būs patīkams vai dos prieku. Piemēram, koncerta biļete, dāvana kādam vai sev pašam – saldumi vai ekskluzīva, smalka lieta.

Ģirts Eldmanis un Ansis, frisbija pratēji

Posted on septembris 24, 2014 by - 1 no 2 miljoniem

 

Ansis ir trīs gadus vecs Austrālijas aitu suns. Pilnajā vārdā Ansuz Versatile Runes, simbols no rūnu raksta, kas nozīmē – debešķīgais, dievišķais. Ansis ir enerģisks, draudzīgs un sargā savējos. Māk dzīt mehānisko zaķi, vikt kamanu pajūgu, ķert šķīvīti. Ansis nāk no labas ģimenes – brālis gana aitas, māsas ir kanisterapeites (zooterapija ar mācītiem suņiem – red.). «Neviens nav bezdarbnieks,» smejas Ģirts Eldmanis. Arī Ansis māk ganīt aitas, ar izcilību nokārtojis instinktu testu, tikai nav izdevības. Ikdienā viņš «gana» Ģirta piecus suņus. Arī viņi pagājušajā svētdienā piedalījās frisbija jeb šķīvīša mešanas sacensībās Uzvaras parkā. Anša mamma Ūre ieguva vienu sudraba medaļu. Labāka par Ģirta suņiem bija tikai suņu meitene Jete. «Visus poļu suņus apspēlējām,» saka Ģirts, kurš par godu sasniegumiem savus suņus palutinājis ar cūkas cisku kauliem.

Ideja par pirmajām frisbija sacensībām Latvijā Ģirtam radās kopā ar suņu kolēģi Kārli, kad bija devušies uz mačiem Maskavā. Abiem tā bija pirmā starptautiskā pieredze. Noņēmušies pamatīgi – kad sacensībās suņi noskrējušies, viņiem parasti uzvelk dzesējošas vestītes. Kam nav, izlīdzas ar dvieļiem. Savā blogā Ģirts raksta: «Suņus dzesējām ar aukstuma konteineros līdzpaņemtiem sasaldētiem ūdeņiem, ko lējām uz dvieļiem.» Ar rezultātiem Ģirts apmierināts – Ansis ieguva 8.vietu, Kārļa sune Jete – bronzu!

«Daudzi iegādājas lielos ganu suņus un nenodarbina. Suns nonāk līdz tam, ka mājās sāk «ganīt» mēbeles. Sacensības pierāda, ko ar suni var darīt,» stāsta Ģirts. Mācīt atnest bumbiņu sunim varot kaut no divu mēnešu vecuma, taču frisbijam raksturīgos lēcienus ierādīt – no gada. Kad nostabilizējusies kaulu sistēma.

Suns Ansis frisbijā trenējas cītīgi. Katru dienu. Kad atskan vārds «šķīvītis», rej kā traks un ar citiem suņiem diebj uz dārzu. Ar Ansi Ģirts darbojas vispirms, jo viņš šķīvīšos ir spicākais. Ansis ķer šķīvīti tālumā, ķer divus šķīvīšus, ķer šķīvi palēcienā. «Agrāk Ansis brauca uz izstādēm, taču tās ir kā skaistumkonkursi, frisbijs – sports. Tajā esi atkarīgs nevis no kāda subjektīva vērtējuma, bet gan no cipara – cik ilgā laikā, cik tālu.»

Ģirtam ir jurista un ekonomista izglītība, vada projektus Organiskās sintēzes institūtā. Reizē arī suņu frisbija biedrības dibinātājs, kamanu suņu sporta federācijas prezidents un tiesnesis starptautiskos mačos. Kopā ar sievu un dēlu dzīvo lauku mājās un apkopj piecus hektārus suņu treniņlaukuma zāles. «Vislielākais prieks, ja izdodas. Tā sajūta, ka ar suni esam komanda.» Un Ansim arī gan jau patīk, kad saimnieks sapurina kažoku, sakot: «Lāābs suns, lāāābs!»

Nakts, kura nav beigusies

Posted on septembris 24, 2014 by - Vēsture

Pagājis 20 gadu kopš nakts no 27. uz 28.septembri, kad Baltijas jūrā kopā ar prāmi Estonia noslīka vairāk nekā 850 cilvēku. Kamēr viņu tuvinieki un 137 izdzīvojušie, kuru vidū bija arī Ints Kļaviņš, nav saņēmuši skaidru atbildi par traģēdijas iemesliem, šīs nakts tumsa vēl nav izkliedēta

Izdzīvojušie un bojāgājušo tuvinieki pieprasa valdībai Estonia katastrofas atkārtotu izmeklēšanu, raksta Zviedrijas mediji. Tā jau 20 gadu. Ik pa laikam tiek pieprasīta 1997.gada Zviedrijas, Somijas un Igaunijas valdību izveidotās izmeklēšanas komisijas oficiālā ziņojuma revīzija, ir bijuši mēģinājumi izpētīt katastrofas iemeslus, bijušas neatkarīgas izmeklēšanas un ierosinātas tiesas prāvas. Taču – nekā! Joprojām ar baiso notikumu saistās vairāk minējumu nekā ticamu izskaidrojumu. 

Vienīgais, kas ir skaidrs – naktī no 27. uz 28.septembri ceļā no Tallinas uz Stokholmu pusstundas laikā nogrima 1980.gadā Vācijā uzbūvētais 157 metrus garais un 24 metru platais milzu prāmis un dzīvību zaudēja vairāk nekā 850 cilvēku. Tā ir lielākā traģēdija Baltijas jūrā pēckara gados. 

Nākamjā dienā pēc katastrofas tika ziņots, ka uz nogrimušā kuģa atradušies 679 pasažieri un 188 apkalpes locekļi. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka prāmim nav bijis pasažieru saraksta. Tikai vairākkārt salīdzinot datus, izdevās noskaidrot, ka uz prāmja bija vismaz 1050 cilvēku, no kuriem izglābās 137. Tātad, iespējams, noslīkušo ir vairāk par 852 oficiālajos ziņojumos minētajiem cilvēkiem.

No 29 latviešiem, kas tonakt bija uz prāmja, izglābās seši – Ints Kļaviņš, Nikolajs Andrejevs, Dainis Šleiners, Valters Ķikusts, Gundega Kampuse un Igors Gricins. Intervijai piekrita Ints, kurš toreiz bija ceļā pie līgavas Zandas, pedagoģijas studentes, kas Stokholmā strādāja par auklīti. Tagad viņš un Zanda dzīvo Valmieras pusē, audzina 16 gadus vecu dēlu un divas meitas – četrus un divus gadus vecas. Ints ir saglabājis gaišo smaidu, kāds viņam bija, atgriežoties mājās no šausmu pilnā brauciena. 

Spēcīgs trieciens

«Tas bija spēcīgs grūdiens, kas izgāja cauri visam prāmim. Domāju – prāmis uztriecies kādai klintij. Nepilnas minūtes laikā tas atkārtojās,» Ints atceras, kas viņu bija uzrāvis no gultas pirmā stāva kajītē, kas atradās zem autoklāja. Aizmidzis viņš nebija, jo viļņi bija tik spēcīgi, ka pagulēt nevarēja. Prāmis uzreiz esot sasvēries, un toreiz 24 gadus vecais, gaišmatainais vīrietis, daudz nedomādams, uzrāvis kājās bikses, jaku uz vienas rokas, izskrēja no kajītes ar domu – jātiek uz klāja! «Jau tad gaitenī gāzās ūdens,» atminas Ints. 

Kuģis bija sasvēries uz sāniem apmēram 20-30 grādu leņķī, tikt uz priekšu viņš varēja tikai tāpēc, ka gadiem ilgi bija trenējies airēšanā un bija tik spēcīgs, lai ar rokām pievilktos, rāpjoties augšup. Ticis uz klāja, ātri dabūja glābšanas vesti. Bija skaidrs, ka vajadzīga laiva, tāpēc viņš kopā ar diviem vīriem mēģināja to atkabināt no prāmja. Nesekmīgi. Laivas bija cieši piestiprinātas, un tā arī palika neizmantotas. Ints mēģināja atsaitēt vienu no plostiem, kas bija izvietoti prāmja ārpusē. Taču tiklīdz vienu atsēja, tas piepildījās ar gaisu un iesprūda prāmja metāla konstrukcijās.

Arī Dainis Šleiners kopā ar kolēģi Jāni Ņikuļcevu nakšņoja pirmajā stāvā, tas ir, zem ūdens līmeņa. 30.septembrī, tikko izkāpis no lidmašīnas, viņš laikraksta Labrīt žurnālistam stāstīja: «Mēs gulējām, kad naktī jutām neparastu triecienu, kuģis strauji sagāzās uz vieniem sāniem. Izskrējām koridorā un sapratām, ka kaut kas nav kārtībā, jo skanēja trauksmes signāls. Cik vien ātri var, skrējām augšā. Es pat nebiju paguvis saģērbties. Pirmajā stāvā neredzēju nevienu no kajītēm iznākušu cilvēku. Domājams, ka viena daļa vienkārši nereaģēja uz notikumiem. Skrēju augšā pa kāpnēm un sastapu tikai vienu sievieti, kas mežonīgi kliedza. Cilvēki parādījās trīs stāvus augstāk. (..) Kad tiku līdz augšai, sāku meklēt, kur var nolaist glābšanas laivas, bet neviens nevarēja neko parādīt. Koka laivas bija tā pieāķētas, ka neizdevās kādu dabūt. (..) Redzēju pārīti – jauneklis un meitene glābšanās vestēs – apķērušies vienkārši sēdēja. Bija skaidrs, ka, lecot ūdenī, ja tur nav laivas, nevar izglābties. Kuģis bija apgāzies uz viena sāna, kad parādījās viena gumijas laiva. Sapratām, ka tie bija cilvēki no kuģa apkalpes. Ieraudzīju, ka jūrā vēl ir laivas.»

Gundega Kampuse, kurai uz klāja vajadzēja nokļūt no piektā stāva, atgriežoties Latvijā, Labrīt stāstīja, cik grūti bija kāpt augšā pa kāpnēm uz klāja. «Cilvēki no zemākajiem stāviem nevarēja tikt laukā no kajītēm lielā slīpuma dēļ,» viņa teica. «Iespējams, tāpēc burzma uz kuģa nebija tik liela, kā to varētu iedomāties.» 

15-20 minūtes pēc pirmā trieciena pazuda elektrība. «Daži vecāki cilvēki jau bija atmetuši cerības un vienkārši sēdēja un raudāja. Es kāpu pāri bērniem, kas pilnā balsī raudāja un turējās pie kāpņu margām,» pirms 20 gadiem par savu izglābšanos žurnālistiem stāstīja igaunis Andruss Maidre.

Ints kopā ar vēl diviem jauniem vīriešiem bija ticis pie plosta. «Kad sākām to stumt pa kuģa sānu, apkārt saskrēja daudz cilvēku. Mēs jau bijām tikuši līdz ūdenim, cilvēki salēca plostā, un tieši tajā brīdī prāmis gāzās otrādi, uzraujot mūs ar visu plostu vairāku desmitu metru augstumā. Tad mēs no lielā augstuma ar visu plostu iekritām ūdenī. Tas notika dažās sekundēs – uzrāva augšā, un kritām lejā ūdenī.» 

Ints krita uz muguras, tāpēc pirmās sajūtas bija tik drausmīgas sāpes mugurā, ka aizsitās elpa. Šūpojoties ledusaukstajā ūdenī, vispirms bija jāatgūst elpa. Visi, kas pirms dažām sekundēm bija plostā, nu atradās viļņos – tik milzīgos, ka peldēt tajos nebija iespējams. Vēja ātrums bijis 20-22 metri sekundē, ar brāzmām 25-27 metri sekundē, viļņu augstums – ap sešiem metriem, ūdens temperatūra – 8-9 grādi pēc Celsija. Vienīgais, ko varēja mēģināt darīt jūrā iekritušie, – noturēties virs ūdens un gaidīt, kad kāds, kurš ticis plostā, pados roku. 

«Uz tā plosta nenokļuvu, bet, kad kuģis apgāzās otrādi, virs ūdens tika izmesti daudzi citi prāmja plosti. Kāds man palīdzēja ierāpties vienā,» atminas Ints. Pēcāk daudzi izglābušies sacīja, ka iekļūšana plostos bijusi ļoti grūta. To konstrukcija bija tāda, ka tajos saviem spēkiem varēja iekļūt tikai gara auguma spēcīgi vīrieši, nevis sievietes un bērni. 

Sēžot plostā, Ints pamanīja, ka virs ūdens rēgojas prāmja priekšgals. Kā vēlāk uzzināja, jūras dziļums Estonia bojāejas vietā ir 80 metru, kuģa garums – 150 metru. Kad kuģa pakaļgals atdūrās pret jūras dibenu, tā priekšgals kādu laiku palika virs ūdens. «Kuģis nogrima manā acu priekšā,» žurnālistam teica Dainis Šleiners, kuru kopā ar vēl pieciem cietušajiem pēc četrām plostā pavadītām stundām atrada helikopters.

Glābšana, kurā neizglābās visi

«Uz plosta pavadīju visu nakti,» atceras Ints. «Sākumā redzējām, ka helikopteri virs galvas lidinās. Visādi izmēģinājāmies pievērst sev uzmanību, bet neviens mūs neredzēja,» stāsta Ints. Lielajos viļņos mazos plostus nevarēja pamanīt. Uz plosta, kurā atradās Ints, bija vairāk nekā 20 cilvēku, to vidū trīs latvieši. Viņš, Nikolajs Andrejevs un Jānis Ņikuļcevs, kurš uz Stokholmu bija devies kopā ar Šleineru. 

Drīz vien plosts, aizpūsts jūrā, dreifēja viļņos viens pats. «Apkārt desmitiem kilometru attālumā bija tikai ūdens. Ap pulksten četriem no rīta man bija lūzuma punkts. Mugura šausmīgi sāpēja, bija tik auksti, ka beidzās spēki,» atceras Ints. «Man bija iekšēja cīņa, vai sākt lūgt Dievu. Kaut kas sevī bija jāpārvar, lai sāktu lūgt. Bet, kad tam saņēmos, psiholoģiski kļuva vieglāk. Uz plosta sapratu – ja gribu, lai Dievs man palīdz, jāpaļaujas uz viņu. Pēc tam kļuva vieglāk.» 

Kad Viking Line nolaida trosēs iekārtu plostu kopā ar diviem glābējiem, viņi aicināja visus no vētrā sapluinītā, gaisu daļēji zaudējušā plosta pārsēsties uz Viking Line plostu. Taču, kad to sāka vilkt augšup, vētras nests milzu vilnis tā trieca plostu pret kuģa korpusu, ka plosts palika karājoties vienā trosē. Daudzi no tiem, kas vismaz piecas stundas bija gaidījuši glābējus, kopā ar viņiem iekrita aukstajos viļņos. «Es, palicis plostā, skatījos augšup un domāju – mēģināt rāpties pa trosi? Bet nevarēju, rokas bija nosalušas stīvas. Iekritu ūdenī, sāku grimt, un man kļuva silti un forši,» atceras Ints, nervozi iesmiedamies. «Nākamajā mirklī jau biju atpakaļ virs ūdens. Kā nokļuvu uz plosta, neatceros. Cits citam palīdzot, ietrausāmies atpakaļ plostā, kas vienā trosē bija saistīts ar kuģi. Kādu brīdi vienkārši dreifējām blakus prāmim. Kad pirmā glābšanas akcija neizdevās, cilvēki bija izmocījušies, pārsaluši… Neviens nezina, cik cilvēku bija uz Estonia plosta. Taču ne visi nonāca uz kuģa. Jānis un vēl kāds palika jūrā. Es ticu, ka Dievs mani izglāba.» 

Nikolaju Andrejevu, tāpat kā Jāni, vilnis iesvieda jūrā, tikai Nikolaju atšķirībā no Jāņa ievēroja kāds no kuģa apkalpes un pasvieda virvē iesietu glābšanas riņķi. Vīrietim izdevās sevi pie tā piesiet. Lai glābtu viņu, tika izsaukts helikopters. Kamēr tas bija ceļā, Nikolajs, šūpojoties aukstajos viļņos, zaudēja samaņu. Taču izdzīvoja.

Lai palīdzētu uz plosta palikušajiem, kas šūpojās viļņos līdzās Viking Line, bija vajadzīgs laiks. Toreiz Intam šķita, ka paiet stundas, tagad domā – 20-30 minūtes, kamēr no kuģa līdz plostam tika izstumts piepūšamais avārijas traps un pasviesta virve. Katram vajadzēja iesieties virvē un pa trapu rāpties augšup. 

«Mūs – 15 cilvēkus – izglāba pēc septiņām stundām, izceļot ar helikopteru,» laikrakstam Labrīt vēlāk stāstīja Gundega. «Vislielākās izredzes bija jauniem un spēcīgiem cilvēkiem, galvenokārt vīriešiem. Laiviņā bijām tikai četras sievietes. Izglābās tikai tie, kas paši varēja sevi glābt.» Valters Ķikusts stāstīja, ka uz viņa plosta bija 12 cilvēku, bet līdz glābēju ierašanās brīdim divi gāja bojā. 

Izglāba, kurus atrada no rīta

«Uz kuģa mums atvēlēja restorāna klāju. Drēbes nevis novilka, bet nogrieza ar šķērēm,» stāsta Ints. Uz klāja bija pieejama tikai pirmā medicīniskā palīdzība, un apkalpes locekļi nezināja, kādas traumas ir cietušajiem, tāpēc mēģināja rīkoties pēc iespējas saudzīgāk. Visus ietina folijā un segās. Vienīgais, ko Intam gribējās – ne ēst, dzert vai gulēt, bet pēc iespējas ātrāk uzkāpt uz zemes. 28.septembrī vētra turpināja plosīties, mētājot lielo prāmi viļņos. Viking Line bija viens no 20 kuģiem un desmit helikopteriem, kas 28.septembri pavadīja Baltijas jūras teritorijā, mēģinot atrast izdzīvojušos. 

«Tas bija ļaunākais murgs, kas pārvērties īstenībā, kaut kas tāds, no kā mēs visi baidījāmies,» par glābēju izjūtām žurnālistiem stāstīja glābšanas helikoptera pilots Petri Lehtonens. Pēc desmit stundu darba neizdevās atrast nevienu dzīvo. Izglābt izdevās tikai tos, kurus atrada un no jūras izcēla 28.marta rītā – 137 pasažierus. 

Kad Viking Line vakarā piestāja Helsinkos, Intu, tāpat kā citus pasažierus, vispirms aizveda uz slimnīcu. Tika konstatēts tikai muguras sasitums, tāpēc jau tajā pašā vakarā Latvijas vēstniecības Somijā pārstāvis Intu aizveda uz viesnīcu. Nākamajā dienā viņš kopā ar vēstniecības darbiniekiem nopirka drēbes un brauca uz Turku pakaļ diviem citiem izglābtajiem latviešiem – Gundegai un Dainim. Izglābto vidū bija vēl trīs Latvijas pilsoņi – Igors Gricins, Valters Ķikusts un Nikolajs Andrejevs. «Tādu Igoru es vispār neredzēju. Atceros, ka bija Valters, Dainis, Nikolajs, Gundega un es. Kad trešajā dienā Helsinkos piestāja Latvijas valdības lidmašīna, kas no kaut kurienes veda Gunti Ulmani (toreiz Valsts prezidents atgriezās no vizītes Ņujorkā), mūs paņēma uz mājām,» atceras Ints. 

Pieci izglābtie 30.septembrī pulksten 10.45 atgriezīsies Latvijā. Sestais – Igors Gricins – palika ārstēties Somijā. 

Vairākus gadus pēc traģēdijas Ints turpināja satikties ar Gundegu, Nikolaju un Daini, ar kuriem sadraudzējās rehabilitācijas periodā sanatorijā. Vienīgā reize, kad Inta acis kļūst miklas, ir, pieminot Daini, kurš 2002.gadā gāja bojā autoavārijā. 

Katastrofas naktī ieguvis paļaušanos uz Dievu, Ints nav baidījies atkal šķērsot Baltijas jūru prāmī – braucis gan komandējumos, gan atpūtas braucienos ar ģimeni. Taču allaž paskatās, kur ir glābšanas laivas un kā tās atsienamas. «Dzīvības un nāves priekšā mēs visi esam vienlīdzīgi. Nav nekādas nozīmes tam, cik daudz naudas tev ir un kāds ir sociālais statuss,» saka Ints, silti smaidot. «Svarīgākais ir attiecības ar ģimeni, ar cilvēkiem.»

Raksta sagatavošanā izmantoti Diena, Neatkarīgā Cīņa, Labrīt publicētie materiāli

Katastrofas izmeklēšanas hronoloģija

1994
Jau uzreiz pēc traģēdijas, atsaucoties uz aculieciniekiem, tika izteikti minējumi, ka vētras laikā prāmim nolūza paceļamās priekšējās durvis. Taču kompānijas Estline direktors Johanness Johansons pieļāva: notikusi kāda zemūdens sadursme vai eksplozija. 

1.novembrī prese ziņoja, ka somu kuģa roboti filmējuši nolauzto priekšvadni, kuru atrada 2 km attālumā no kuģa. Spriedums – priekšvadnis sadragāts. 

2.decembrī, kad nīderlandiešu un norvēģu ūdenslīdēji sāka pētīt vraku, visiem darbos iesaistītajiem ūdenslīdējiem ar parakstu bija jāapliecina, ka redzēto neizpaudīs nevienam, izņemot izmeklētājus un pilnvarotās amatpersonas. Ūdenslīdējiem neizdevās atrast uz kapteiņa tiltiņa borta datora disku, kurā vajadzēja būt ierakstītam prāmja ātrumam, kursam un mašīnu darba režīmam.

Decembra vidū Zviedrijas valdība nolēma atstāt vraku kopā ar bojāgājušo mirstīgajām atliekām dzelmē un saglabāt to kā kapsētu. Šim lēmumam piekritusi Igaunijas valdība. 

1995
11 valstis parakstīja vraka vietas neaizskaramības līgumu.

Septembrī ekspertu slēdzienā teikts, ka prāmja būvētāji – vācu firma Meyer – izdarījuši nepareizus aprēķinus prāmja priekšējo durvju aizslēga konstrukcijā. Tas vētrā neizturēja viļņu triecienu.

1997
Zviedrijas, Somijas un Igaunijas valdību izveidotās katastrofas izmeklēšanas komisijas ziņojumā apstiprināts, ka joprojām par galveno avārijas iemeslu uzskata prāmja priekšējās lūkas konstrukciju. Otrs ziņojumā minētais faktors – apkalpe neesot veikusi kārtīgu kravas iekraušanu. Treškārt, virsnieki uz komandtiltiņa nav monitorā sekojuši notiekošajam automobiļu klājā. 

2000
ASV miljonārs Gregs Bemiss organizēja ūdenslīdēju ekspedīciju uz vraku. Izpētot videomateriālu, eksperti pārliecinājušies, ka prāmja korpusā bijusi plaisa.

2004
Zviedrijas valdība nolēma veikt  atkārtotu izmeklēšanu, jo drošības dienesti apstiprināja, ka ar prāmi pārvadāts militārais aprīkojums. Taču noliedza, ka tas noticis katastrofas naktī. Izmeklēšana beidzās bez rezultātiem.  Vācu žurnāliste Juta Rābe nāca klajā ar versiju, ka ar prāmi no Krievijas uz ASV eksportēti radioaktīvie materiāli, lāzersistēmas, vielas bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanai. 

2007
Igaunijas ekspertu komisija paziņoja, ka tās rīcībā nav pierādījumu, ka katastrofu būtu izraisījis sprādziens

2009
Informācijas trūkuma dēļ Igaunijas valdība nolēma pārtraukt izmeklēšanas komisijas darbu. Pēdējā ziņojumā secināts: nevar izslēgt faktiski nevienu scenāriju, jo tam nepieciešama prāmja vraka sistemātiska un korekti dokumentēta izpēte, kas aizvien nav veikta.

2014
Septembrī zviedru prese publicē izdzīvojušo un bojāgājušo tuvinieku atklātās vēstules ar prasību ļaut izcelt no jūras vraka daļas, lai būtu iespējama to rūpīga tehniska izpēte.

Ļaujiet, es jums samelošu

Posted on septembris 24, 2014 by - Slavenība

Ekscentriskais kinorežisors Pīters Grīnevejs (72), lai labāk izprastu sevi, nolēmis iemūžināt mākslas ģēnijus, arī Rīgā dzimušo Sergeju Eizenšteinu. Tas būs aktierkino, jo atšķirībā no dokumentālajām filmām tas neizliekas, ka stāsta patiesību

Intervija, kurai greznajā viesnīcā Grand Palace Hotel sākotnēji bija paredzētas tikai aptuveni 40 minūtes, izvēršas gandrīz pusotras stundas garā sarunā par kino, «Rīgas puiku Eizenšteinu», pašreizējām politiskajām nestabilitātēm un izglītotību. Grīnevejs aizvien ir enerģijas pilns, strādā pie trim (!) filmu projektiem par savu pielūgsmes objektu Sergeju Eizenšteinu un, kā allaž, ir revolucionāras apņēmības pilns kino pārvērst vizuālā mākslā un reizi par visām reizēm «pārgriezt tā saiti ar grāmatu bodi», atbrīvoties no «teksta» jeb stāstniecības kundzības. 

Grīneveja cienītāji un tie, kas seko līdzi režisora «iznācieniem» medijos, festivālos, vai ir apmeklējuši viņa lekcijas festivālā Baltijas pērle, šīs frāzes, protams, atpazīs acumirklī. Tās līdzās citiem klasiķa skaļajiem, piedotiet, dažbrīd tendenciozajiem apgalvojumiem, piemēram, par to, ka «kino ir miris», «jūs īstu filmu nemaz neesat redzējuši» vai auditorijas bezierunu dēvēšanu par vizuālajiem analfabētiem ir no Grīneveja regulāri izmantoto tekstu vācelītes, kuras saturu režisors vārds vārdā mēdz atreferēt ar lomu spēlējoša aktiera precizitāti. Tā Pīters Grīnevejs savas «miniludziņas» nospēlēja nule par pašlikvdāciju paziņojušā festivāla Baltijas pērle veidotāju preses konferencē un lekcijā. 

Pirms intervijas nodevos bailīgiem pareģojumiem, ka režisors šo atstrādāto tekstu sienu varētu uzsliet arī mūsu sarunā. Taču Grīneveja «autoatbildētāja» nodrillētās frāzes garajās, dažbrīd izsmeļošajās, bet šad tad arī politkorekti neko neizsakošajās atbildēs parādās reti. Man pretī viesnīcas barokālā interjera izcakinātajā kafejnīcā iecienītajā tumšajā uzvalkā un mūžam melnajā kreklā sēž ārkārtīgi cilvēcīgs, sirms vīrs, kas ar monumentālajām mākslas vēstures zināšanām izsauc te cieņpilnu apbrīnu, te rada mazvērtības kompleksus. 

Protams, var būt, ka arī šī saruna un tajā paustie viedokļi ir tāda pati fikcija kā režisora filmas, jo Grīnevejs var būt gan smalks manipulators, gan erudīts ciniķis, taču šoreiz redzu lielisku sarunas biedru, brīžam pat daiļrunīgu balamuti. Viņu, līdzīgi kā citus Eiropas autorus, nomoka hroniskas naudas problēmas, jo Grīneveja filmas «nav rentablas». 

Karjeras ziedu laikos tapuši krāšņie meistardarbi Slīkoņu skaitīšana (1988), Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais (1989) un Prospero grāmatas (1991) nu ir kino vēsture. Savukārt jaunāko Grīneveja lenti, dažādus seksa tabu apspēlējošo Golciusu un Pelikāna kompāniju, kuru režisors bija ieradies Rīgā «prezentēt», var dēvēt par pašmērķīgi izaicinošu. Kaut gan allaž ir atradies kāds, kas šādi dēvējis arī viņa agrākās filmas. Iespējams, tas ir iemesls, kālab atšķirībā no daudziem laikabiedriem (Mihaela Hānekes, Žana Lika Godāra u.c.) Grīnevejs nav ticis pie skaļas publicitātes apvītām, spožo kinofestivālu augstajām balvām.

Jāpiebilst, ka atšķirībā no iepriekšējā Rīgas apmeklējuma 2005.gadā (arī pēc festivāla Baltijas pērle ielūguma) Grīnevejā nemana augstprātīgo skatienu uz Latviju kā Krievzemes perifēriju. Tā vietā skan vismaz pieklājīgi rezervēti apgalvojumi par situācijas izpratni Ukrainas notikumu kontekstā un diezgan skarba Putina kritika.

Jūs pirmoreiz Rīgā viesojāties pirms deviņiem gadiem. Kas ir mainījies?
Iepriekš gan pilsēta, gan cilvēki šķita enerģiskāki un dzīvīgāki, taču – ko gan es, svešinieks, kas atbrauc tikai uz pāris dienām, varu saprātīgi apgalvot? Es, tāpat kā citi ārzemnieki, Latviju bieži sajaucu ar kaimiņiem un metu vienā katlā ar pārējām Baltijas valstīm, kas, protams, ir vistīrākā ignorance. Tāpat Latvija manā skatījumā ir cieši saistīta ar Krieviju gan garās robežas dēļ, gan tāpēc, ka beidzot sāku saprast, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji ir krievi, līdz ar to šejienes politiskā situācija, kuru rietumvalstis maldīgi uztver par vienkāršu, patiesībā ir ļoti komplicēta. 

Un, protams, viens no jautājumiem, ko uzdodu citiem un par ko bieži domāju pats, ir situācija Ukrainā, jo jūtu nemieru par Krievijas jauno nacionālisma vilni un to, ko Krievija izliekas darām Austrumukrainā. Taču Eiropas jaunā sankciju iniciatīva, manuprāt, ir līdz absurdam komplicēta, un, godīgi sakot, es neredzu, kā tā varētu sekmīgi ierobežot Krievijas nacionālisma strāvojumus. 

Taču šajā kontekstā arī rietumvalstis nav bez vainas, jo Padomju Savienības sabrukumu tās, manuprāt, uztvēra triumfāli, līdz ar to saprotu, ka Krievijai tagad ir gluži vai atriebes dzīta vēlme no jauna pierādīt savu vietu pasaulē. Un, ja tiktu vaļā no Putina, vietā taču nāktu kāds cits… Tas būtu kā nocirst galvu hidrai – vienmēr pastāv iespēja no pannas ielēkt ugunī.

Protams, Nīderlandē vai, piemēram, Briselē, notiekošo Austrumeiropā uztver atšķirīgi, taču situācija no mūsu perspektīvas šķiet saspringta.
Ja? Bet jūs taču esat spējuši dzīvot mierā kopš neatkarības atgūšanas. Cilvēku sanaidošanās tikai pielies eļļu ugunī.

Saprotams, bet valda bailes, un tas neizbēgami pastiprina saspringumu. Taču pietiek par politiku. Jūs preses konferencē minējāt, ka pašlaik strādājat pie divām filmām par Eizenšteinu. Pastāstiet par pirmo – Eizenšteins Gvanahato.
Jūs noteikti zināt, ka Eizenšteins mani fascinē jau ilgu laiku, varētu teikt, kopš studiju gadiem [Waltham Forrest koledžā Londonā]. Runāsim par grandiozām lietām un izpausmēm – manā skatījumā kino ir maz režisoru, kas cilvēcei ir daudz devuši. Paskatieties – piemēram, Holivudas filmas vispār ir nelietderīga laika izniekošana, jo viņi ir vairāk norūpējušies ar naudas, nevis kino «taisīšanu». Man ir augsti standarti, un es meklēju labāko. 

Eizenšteins  noteikti ir crème de la crème*, šā paša iemesla dēļ mani arī fascinē [režisora dzimtā pilsēta] Rīga. Esmu Eizenšteinam «sekojis» kopš 1972.gada, bet allaž esmu izvairījies veidot par viņu filmas, jo baidījos, ka, pārāk skrupulozi pētot, atklāšu kādas nepilnības. Taču ar laiku kļūst nogurdinoši dzīvot savu elku ēnā un ir jārīkojas. Esmu jau izveidojis apjomīgas kinoesejas par visu laiku dižāko gleznotāju Rembrantu (esejas tipa dokumentālā lente Rembrant’s J’Accuse (2008) un biogrāfiskā Naktssardze (2007) – red.), tagad ķeros klāt dižākajam režisoram. 

Meksikā, [kur Eizenšteins 30.gadu sākumā pavadīja vairākus gadus], atklāju daudzas interesantas lietas un ticu, ka tur pavadītais laiks viņu kā režisoru izmainīja. Es nezinu, kā jūs uzvedaties, kad izbraucat no Latvijas, bet, manuprāt, mēs visi izmaināmies, kad atstājam dzimteni. Tas dod iespēju atskatīties, no kurienes nākam. Piemēram, Eizenšteina sākotnējās un slavenākās filmas [Bruņukuģis Potjomkins, Streiks un Oktobris] ir par idejām, taču pēc atgriešanās no Meksikas viņu vairāk ieinteresēja indivīdi [Aleksandrs Ņevksis, abas Ivana Bargā lentes]. Protams, tur miesiskās un emocionālās attiecībās ar vīrieti viņš atklāja arī savu seksualitāti. Nākamā filma, ko, iespējams, sauks Šveiciešu joks (Swiss Hoax), būs par Eizenšteina un [pazīstamā, arī Latvijā dzimušā operatora] Eduarda Tisē veidoto [izglītojošo] filmu par abortu. Pavisam cita lieta ir Eizenšteina rokasspiedieni (Eisenstein Handshakes) – tā, paredzams, būs mazajiem ekrāniem domāta īsfilmu sērija par režisora tikšanos ar slavenajiem laikabiedriem – Čārliju Čaplinu, Grētu Garbo u.c. 

Tomēr jau jūsu pirmā filma Eizenšteins Gvanahato varētu izraisīt polemiku, jo par Eizenšteinu tik atklāti uz ekrāna nav runājuši daudzi. 
Jā, mani paziņas no Krievijas, piemēram, ir noraidoši. Taču Krievija Putina varā vispār ir ļoti homofobiska, taču man šķiet, ka viņiem ir laiks kļūt gudrākiem. Putina valdīšanā šī valsts nevis attīstās, bet regresē, un tas ir traģiski. Taču cilvēks nav mūžīgs, bet diemžēl viņš te var būt vēl uz ilgu laiku. 

Jūs gatavojaties uzņemt filmas arī par austriešu mākslinieku Oskaru Kokošku un rumāņu tēlnieku Konstantīnu Brankuzi. No kurienes vēlme radīt filmas par māksliniekiem, ģēnijiem?
Māksliniekus vienmēr esmu uzlūkojis kā autsaiderus ar citādu skatījumu uz dzīvi. Mani allaž ir interesējušas viņu grūtības, egoisms un arogance. Tas man ir veids, kā saprast pašam sevi un savu kreativitāti. Kā jau lekcijā minēju, mākslinieki parasti ir celmlauži, un, uzņemoties lielākus riskus, viņiem bieži nākas par to «maksāt» gan politiski, gan sociāli. Van Gogs, piemēram… Dzīves laikā viņš pārdeva tikai vienu gleznu, bet tagad, dzīvojot pretī viņa muzejam, ik dienu redzu, ka cilvēki ir gatavi stāvēt rindā trīs stundas, lai tikai tiktu iekšā. Nīderlande, pateicoties van Gogam, pašlaik pelna milzīgu naudu, bet – kas bija viņa dzīves laikā? Cilvēkiem allaž šķiet, ka viņus ar šiem margināļiem [māksliniekiem] nekas nesaista, bet galu galā visi tāpat viņus ekspluatē. C’est la vie! Tā pasaule ir iekārtota, un mani interesē šis mīts un kā tas iedarbojas uz ļaudīm.

Jūs jau vairākus gadu desmitus sludināt, ka kino ir miris. Tikko minējāt rindas pie muzejiem, bet cilvēki stāv rindās arī uz filmām. Ja kino ir pagalam, kāpēc tad ir tāda drūzma un kņada?
Jūs tagad runājat par koncentrētiem pasākumiem, kinofestivāliem, taču šo cilvēku skaits uz kopējā fona ir niecīgs. Pat Holivuda apgalvo, ka tikai 5% skatītāju filmas skatās kinoteātros. Tagad ir televīzija, ļaudis to dara mājās. Kino kā publiska izklaide, laika pavadīšana ir noiets etaps. Tagad uzvedības un gērbšanās kodeksus veido televīzija, nevis kino kā agrāk, teiksim Hamfrija Bogarta laikā.  

Diemžēl.
Nebūt ne! (Iesmejoties paceļ balsi.) Manuprāt, tas, kas sekos, būs daudz interesantāk, tagad katrs pats var būt režisors. Nu varam rotaļāties ar jūsu [skatītāju] sapņiem, nevis manējiem [kinorežisora]. Tātad jūs neinteresē kino demokratizācija?

Attiecībā uz kino skatīšanos esmu konservatīva, šķiet, ka mūsu platuma grādos lozungi par «mākslas piederēšanu tautai» ir ieguvuši arī mazliet negatīvu pieskaņu.
Jā, es piekrītu, padomju sociālistiskais reālisms bija briesmīgs, tāda pati ir arī Holivuda! Tās ir galējības, taču arī daļa no kopbildes un veids, kā pelnīt naudu. Taču es vēl aizvien uzskatu, ka indivīda spējas ir vissvarīgākās. Daudzi, to skaitā arī jūs, uz kino skatās ar nostalģiju, taču tas nekam neder. Ja gribam savā starpā komunicēt idejas, kino ir jāpielāgo televīzijas ekrānam, mazajiem ekrāniem… 

Piemēram, ja es radītu filmu mazajam ekrānam, tā noteikti būtu atšķirīga no tām, ko veidoju tagad. Turklāt mazajam ekrānam radītā filma noteikti cirkulētu apritē daudz ātrāk, tai nevajadzētu divus garus gadus, lai nonāktu līdz kinoteātra repertuāram, piemēram, Šanhajā. Piemēram, opera, kas kādreiz bija grandiozais, visaptverošais izteiksmes līdzeklis – tagad mūzikas sirds ir YouTube un Bobs Dilans. 

Manā skatījumā līdzīgi ir ar kino – Lēdijas Gagas interneta video daudziem ir nozīmīgāks nekā [franču kino klasiķa] Alena Renē filma. Sabiedrībā allaž ir eksistējusi piramīda, tie, kas atrodas tās apakšā, nemaz nezina, kas notiek augšā. Līdz ar to ir jārada precedents, lai māksla kļūtu pieejama. Lūk, televīzija ir tagadnē, bet kino – pagātnē. Jūs skatāties Kasablanku, tā vienmēr ir tā pati – vai nav garlaicīgi? Es gribētu radīt tehniski neiespējamu filmu, ko nākamajās dienās varētu izmainīt. Esmu arī sūdzējies par kadrējuma, vēstījuma un aktiera «diktatūru» kino, bet šīs sūdzības saprot un novērtē tikai kinomīļu sabiedrībā.

Pazīstamais režisors Žans Liks Godārs jaunākajā filmā Ardievas valodai nojauca vēstījumu, ierastās filmu veidošanas iestrādes.
Jā, viņš tās pilnībā uzspridzināja. Arī viņa pirmā pilnmetrāžas filma Līdz pēdējam elpas vilcienam savulaik ienesa milzu pārmaiņas ne tikai kino, bet kultūrā kopumā. Es savulaik viņam visur sekoju līdzi ar kameru. Tolaik dzīvoju Londonā, bet, līdzko varēju dabūt naudu, devos uz Parīzi – Franču jaunā viļņa ziedu laiki sakrita ar manām jaunības dienām. Vispār man ir teorija, ka vienmēr ir izgudrotājs, tad kāds, kas lietas nostabilizē, un kāds, kas to visu vienkārši aizsviež prom, uzspridzina. Tas ir noticis ar visu, mākslām – tēlniecību, mūziku… Un tā tas turpinās notikt. 

Var teikt, ka Eizenšteins izgudroja kino, Orsons Velss un Federiko Fellīni to stabilizēja, un tad nāca tādi ļaudis kā Endijs Vorhols vai Godārs, kas to uzlaida gaisā. Tagad esam tikuši līdz šai stadijai, nu mums ir jāatrod jauns izgudrotājs un meistardarba radītājs. Digitālā revolūcija sākās 1983.gadā. (Grīnevejam šo gadskaitli tīk minēt kā tālvadības TV pults ieviešanas laiku.) Un mēs vēl aizvien gaidām izdevību. Lai vai kā, es uzskatu, ka meistardarbi nevis tiek radīti, bet atklāti.

* Labākais no labākajiem – franču val.

Zeķu eksperti

Posted on septembris 24, 2014 by - Veiksme

Uzņēmuma Pingons ražotajās zeķēs spēlē Latvijas jaunatnes izlases basketbolisti, un viens no lielākajiem produkcijas pasūtītājiem ir Latvijas armija

Kas bija fabrika Aurora un ko tā ražoja padomju laikā, atceras daudzi. To, ka pašlaik lielākā īso un pusgaro zeķu ražotne Latvijā atrodas Rīgā, tieši blakus Sapņu fabrikai, būs dzirdējis retais. Pēc 2008.gadā pabeigtās rekonstrukcijas tās jauda ir līdz 500 000 vīriešu, bērnu un sieviešu zeķu pāru mēnesī. 

Uzņēmumā kopā ar ES līdzfinansējumu tika investēti 2,5 miljoni eiro, nomainot iekārtas un vecās zeķu adīšanas mašīnas ar pasaulē modernākajām šīs nozares tehnoloģijām. «Pašlaik mēs saražojam tikai pusi no maksimāli iespējamā apjoma. Un joprojām tā īsti neesam tikuši līdz pirmskrīzes līmenim, kad strādājām trijās maiņās,» spiests atzīt Pingons valdes loceklis Vladimirs Beketovs. Toreiz uzņēmumam bijusi pat sava ražotne Krievijā, kura slēgta pirms gadiem četriem. Jo, kā saka Beketovs, tā esot specifiska valsts, kur grūti nodarboties ar ražošanu.  

Puisis no Sahalīnas

Līdzīgi kā daudziem Latvijas uzņēmējiem, kuri orientējās galvenokārt uz vietējo un Krievijas tirgu, arī zeķu ražotājiem krīzes laikā nācās meklēt ne tikai jaunus pircējus, bet arī mainīt ražošanas stratēģiju. Agrāk bija lielas produktu partijas un samērā ierobežots sortiments (galvenokārt vīriešu zeķes), tagad – pilnīgi pretēji. Toreiz pat nav izskatījuši versiju, ka vienā partijā varētu būt tikai 1000 zeķu pāru. Tagad tā ir ikdiena. 

«Latvijā noteicošā joprojām ir cena. Rietumos – augsta kvalitāte un izstrādājumu dažādība. Mūsu zeķes tirgo nelielos specializētos veikalos, kuru īpašnieki ir ieinteresēti, lai tās nepaliktu plauktos,» stāsta Beketovs. Tas licis apgūt jaunus produktus. To skaitā daudzkrāsainas sieviešu pusgarās un bērnu zeķes, uz kurām redzami ne tikai dažādi uzraksti, attēli vai multeņu varoņi, bet arī to pēdas daļa pārklāta ar gumijas lodītēm, kas neļauj uz grīdas paslīdēt.  

Pērn uzņēmuma apgrozījums bijis 2,2 miljoni eiro, un pašlaik tajā strādā 75 darbinieki. 

Ap 40 000 zeķu pāru mēnesī joprojām tiek realizētas Krievijā. Aptuveni tikpat pārdod Rietumeiropā un citās pasaules valstīs. To skaitā arī Japānā un Peru. Bet kādi 140 000 pāru paliek Baltijas valstīs, ko šeit realizē ar preču zīmi Bisoks, kas ir ilggadējs Pingons partneris un produkcijas izplatītājs. «Katram jādara tas, ko māk. Man jāražo, viņiem – jāpārdod, jo šie puiši to patiešām prot,» uzskata Beketovs. Savulaik ar firmas Bisoks radītājiem viņš strādājis kopā Aurorā, kur bijis ceha priekšnieks, bet viņi nodarbojušies ar Padomju Savienības lielākā zeķu ražotāja produkcijas realizāciju brālīgajās republikās.

Sarunas laikā Beketovs vairākkārt uzsver, ka ar zeķu ražošanu nodarbojies visu mūžu: «80.gadu vidū es pabeidzu Rīgas Politehnisko institūtu, iegūstot trikotāžas izstrādājumu ražošanas inženiera mehāniķa specialitāti. Bet vispār esmu dzimis Sahalīnā. 70.gados pēc vidusskolas atgriezos savā etniskajā dzimtenē.» Un, redzēdams neizpratni manā sejā, piebilst: «Jā, jā! Nemaz nebrīnieties!» Izrādās, viņa vecvecāki bijuši nabadzīgi latvieši no Saldus puses, kas 1918.gadā, kad tika padzīti Stučkas sarkanie strēlnieki, nonāca Krievijā. Mātes brālis ar ģimeni palicis dzimtenē un vēlāk bijis augsta ranga policijas ierēdnis. Tomēr beigās gan viens, gan otrs uz savas ādas dabūjis izjust, kas ir staļinisms. 

Mātes brāli pēc kara uz 25 gadiem izsūtīja uz Sibīriju. Tomēr viņš atgriezies. Vladimira vectēvs 1933.gadā apcietināts, un viņš tā arī mājās nepārnācis. Vecāmāte, no Latvijas aizbēgot, vispār krieviski neesot pratusi, taču Krievijā no bailēm pārstājusi runāt latviski, līdz pamazām dzimto valodu aizmirsusi. Savukārt Vladimira māte bijusi, kā viņš pats saka, īsta padomju sieviete, komuniste, kas ar komjaunatnes ceļazīmi devusies apgūt Sibīriju un nonākusi Sahalīnā. Bet, tā kā viņai vajadzējis celt komunismu, bērniem laika neatlicis. Atsaukta vecāmāte, kas viņu arī izaudzinājusi. Pamazām atjaunojušies arī kontakti ar dzimtenē palikušajiem radiniekiem.

«Tikai nesmejieties, bet, nonākot Latvijā, man bija bail iet pār ielu. Es pirmo reizi mūžā ieraudzīju luksoforu,» stāsta Vladimirs, kurš pēc ierašanās sācis strādāt par atslēdznieku kuģu remonta rūpnīcā. Tur arī uzzinājis, ko nozīmē darbs lielā padomju uzņēmumā, kur maksāja mazas algas, bet visi, kam nebija slinkums, varēja jauniņo aizsūtīt uz veikalu pēc šņabja. Tas drīz apnicis, un viņš iestājies institūtā.

Arī ar inženiera algu ģimeni, kurā auga trīs bērni, nebija viegli uzturēt. «Gribējās vienreiz tikt laukā no tās nabadzības un sākt normāli dzīvot,» viņš tagad saka. 

Gorbačova laikā, līdzko radās iespēja, Beketovs izveidoja kooperatīvu Ornaments un pierunāja toreizējo Auroras direktoru pārdot nolietotu un izjauktu zeķu adāmmašīnu. Īsti likumīgi tas nebija, tomēr toreiz daudzkas notika, balansējot uz likumības un nelikumības robežas. Ne velti populāra bija spārnotā frāze – «ir atļauts viss, kas nav aizliegts». Mašīnu viņš sataisījis un sācis zeķu ražošanu kopā ar tagadējo Pingons galveno mehāniķi Ēriku Germansonu.

Vīriešu zeķes tolaik bija deficīts un pircēju tām netrūka. Sarežģītāk ar izejvielām. Aurora neko pārdot nedrīkstēja, bet citur tās iegādāties nevarēja. Dziju, kas palika uz spoles pēc tās noņemšanas (dzija palika gandrīz vienmēr), lai to nezagtu, zeķu fabrikā sagrieza ar nazi un izmeta miskastē. Vladimirs pierunājis negriezt, bet atlikumus pārdot kooperatīvam. Tomēr drīz vien, kā jau cilvēks, kurš domā un dara citādi nekā citi, Beketovs Aurorā kļuvis par nevēlamu personu. Caurlaidē nolikta viņa fotogrāfija ar piebildi: «Nekādā gadījumā neielaist.»  

Kašmirs un sudrabs

Tagad Pingonā ir 250 zeķu adāmmašīnu. Jaunākās maksā 16 000-35 000 eiro. Uzņēmums radās 1995.gadā jau pēc fabrikas Aurora privatizācijas. «Es joprojām domāju, ka Auroru bija iespējams saglabāt,» uzskata Beketovs. Uzņēmumu vajadzējis sadalīt atsevišķās ražotnēs, bet atstāt viena īpašnieka rokās. Toreizējā Auroras vadība pret to kategoriski iebildusi. Ražotnes, to skaitā ar ārzemju kapitālu, kas radās pēc fabrikas privatizācijas, strādājušas neveiksmīgi, un pamazām atbrīvojās vesela tirgus niša, kuru sāka aizpildīt Pingons.

Iegādājušies Lāčplēša ielā ēku, kur bija palikušas gandrīz vai tikai sienas, un paņēmuši savu pirmo kredītu, viņi to pamazām atjaunoja, piemērojot ražošanai. Pēc pēdējās rekonstrukcijas 2010.gadā, kas veikta tikai par uzņēmuma līdzekļiem, visu trīs stāvu apsildīšanai galvenokārt izmanto siltumu, ko rada cehā strādājošās adāmmašīnas, nevis Latvijas gāze. Siltums netiek izmests atmosfērā, bet savākts un pa caurulēm novadīts uz citām darba un koplietošanas telpām.

«Toreiz, kad sākām, cilvēki priecājās, ka vispār var nopirkt vīriešu zeķes,» saka Vladimirs. Pašlaik parādījušies tādi jauni materiāli kā dabīgā viskoze, akrils, bambusa šķiedra, termovilna un sudraba diegs. Zeķes vairs nav problēma, bet gan daudzu problēmu risinājums. Ir zeķes, kas paredzētas cilvēkiem ar vēnu problēmām, tiem, kas slimo ar diabētu. Ir dārgas kašmira zeķes, un ir zeķes ar sudraba diegu, kas ļauj ātrāk sadziedēt brūces un iekaisumus, kā arī absorbē sviedrus un nepatīkamas smakas. Vladimirs zina teikt – tās mierīgi var nemazgāt mēnesi. Ideāls produkts tiem, kas ilgstoši atrodas ekstremālos apstākļos, kur zeķes mazgāt nav ne laika, ne iespēju. To jau izmēģinājusi igauņu policija un atzinusi par labu esam.

Viens kilograms kokvilnas parasti maksā ap astoņiem eiro, bet sudraba diegs aptuveni 250 eiro kilogramā. Līdzīgi ar kašmiru, kas pašlaik tiek uzskatīts par «stilīgu smalkā toņa» materiālu. Tā kā šo vilnu iegūst no jēriņiem, tā ir reizes piecas dārgāka par kokvilnu, tāpēc izstrādājumi no tās nav pieprasīti Latvijā. Balansējot starp cenu un kvalitāti, Pingons priekšroku dod kvalitātei un lētā gala izstrādājumus jeb vienreiz lietojamās zeķes neražo. Cenu ziņā viņi esot vienā līmenī ar līdzīgiem uzņēmumiem Turcijā, bet atrašanās vieta nodrošinot lētākas un operatīvākas piegādes. 

«Pašlaik mums ir ap 1000 dažādu veidu izstrādājumu. Mēnesī ražošanā kādi 250. Turklāt katram no tiem ir vismaz trīs izmēri, bet katram izmēram no trim līdz pieciem krāsu toņiem. Mēs diezgan aktīvi piedalāmies arī valsts iepirkumos. Ne tikai Latvijā, kur ar zeķēm apgādājam bruņotos spēkus, Valsts policiju un robežsardzi, bet arī Igaunijā, Somijā, Beļģijā un Nīderlandē,» stāsta Beketovs.

Jau kopš 90.gadu beigām, acīmredzot cerot uz vieglu peļņu, tirgū ik pa laikam parādoties kāds jauns vīriešu zeķu ražotājs. Tikpat ātri arī pazūdot vai no ražošanas pārorientējas uz tirdzniecību. Ir mainījušās un pilnveidojušās tehnoloģijas, produktu veidi, kvalitātes standarti un patērētāju vēlmes. Tāpēc ar zeķēm pie vieglas naudas nevar tikt. Turklāt ražošana, pēc Vladimira domām, vispār esot ārkārtīgi nepateicīga nodarbošanās, ko ietekmē neskaitāmi faktori. Sākot ar kvalificēta darbaspēka trūkumu un beidzot ar starptautisko situāciju.

Pingonā strādā arī Vladimira brālis Vjačeslavs, kas vada tirdzniecību Baltijas reģionā, un dēls Ivans, kurš atbild par izejvielu piegādi, kas tiek iepirktas Indijā, Pakistānā, Ķīnā, Itālijā, Francijā, Vācijā, ASV un citās pasaules valstīs. Bet par pārdošanu Eiropā un citur pasaulē atbild viņa sieva Sandra. Tomēr par ģimenes uzņēmumu Beketovs to nesauc.

Pirms kāda laika sprieduši, ka pēc krīzes būtu pienācis laiks atkal kāpināt ražošanas apjomus, pamazām no divām maiņām pārejot uz trijām. Bet svītru pārvilkuši notikumi Dienvidukrainā. Pārāk daudz neskaidrību attiecībā uz Krievijas tirgu. «Sākumā mēs nervozējām, pēc tam ne pa jokam uztraucāmies, tad apradām ar situāciju un atmetām ar roku, jo tāpat neko nevaram ietekmēt. Varam tikai turpināt strādāt un cerēt uz labāko,» saka Beketovs.

3 biznesa principi

1. Ir vienkārši jāstrādā. Kaut arī reizēm tas kļūst apnīkstoši, tik un tā jāstrādā.
2. Jādara tas, ko tu proti, un nevajag vienlaikus nodarboties ar vairākām dažādām lietām.
3. Jāpanāk, lai cilvēkiem, ar kuriem tu kopā strādā, patiktu tas, ko viņi dara, un šis darbs sagādātu gandarījumu.

Motokrosa čempions

Posted on septembris 24, 2014 by - Jauna seja

Pauls Jonass (17)

2014.gada Latvijas čempions motokrosā MX2 grupā pašlaik pasaules čempionāta kopvērtējumā ieņem devīto vietu. Šovasar sportists noslēdzis līgumu uz pieciem gadiem ar komandu Red Bull Factory.

Vecāki: Daina – skolotāja Kalvenes pamatskolā, Kaspars – pieder palešu ražotne.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka izaudzinājuši mani tādu, kāds esmu, un iemācījuši darīt savu darbu ar pilnu atdevi.

Kuru personību tu apbrīno? Savus vecākus un ģimeni – viņi ir atteikušies no daudzkā, lai es varētu piepildīt savu sapni.

Būtiskākais, ko dzīve tev iemācījusi. Nekas nenotiek tāpat vien, bez darba un atdeves. Lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda milzīgs darbs un pilnībā jāatdodas tam.

Kad pēdējo reizi raudāji? Spānijā pēc Eiropas čempionāta brauciena – nekas nepadevās, un fiziski nevarēju izturēt pat trīs apļus, kaut ziemā biju ieguldījis milzīgu darbu fiziskajā sagatavotībā. Biju vīlies sevī.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Neatlaidīgs, mērķtiecīgs, apķērīgs.

Labākā atpūta ir… Kopā ar draugiem aiziet uz spa vai vienkārši gulēt gultā un nedarīt neko.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Talantu dejot, pašam pilnīgi nav ritma izjūtas.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Savu KTM motociklu, benzīnu un ķiveri. Bez ēdiena kādu laiku varētu iztikt.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Novērtēju, ja meitene ir gudra, uzticīga, saprotoša un ar savu aizraušanos. Lai nav tā, ka tikai sēž mājās un iet uz ballītēm. 

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Kalifornija, jo tā ir motokrosa paradīze. 

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Ne vienmēr pasaku, ko domāju.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par savu ģimeni, jo tā ir un paliks svarīgākais manā dzīvē. Bez ģimenes nebūtu tas, kas esmu.

Ielīst aiz fasādes

Posted on septembris 17, 2014 by - Dzīve

Veidojot divas dokumentālās filmas par savu Latvijā dzimušo vācbaltiešu vecmāmiņu, austriešu režisore Betina Henkele (48) Vecrīgas viesnīcā ienesa Pētera Pētersona globuslampu un aizdomājās par māju sajūtu

Teātra iela 6. Tik lakoniski nosaukta viena no īsfilmām jaunajā Rīgai un tās apkaimēm veltītajā kinodarbā Pāri ceļiem un upei, kas nākamnedēļ atgriezīsies uz Splendid Palace ekrāna. Austriešu režisorei Betinai Henkelei Vecrīgas ielas nams nav tikai adrese. Skaistā 18.gadsimta māja, kur atrodas boutique viesnīca Man-Tess, reiz piederēja viņas vecmāmiņai Helgai Henkelei, dzimušai Tau (Thau). Betinas īsfilmā ir zīmīga epizode: Helgas sarakste ar ierēdņiem, kas lūdz pārkrāsot arhitektūras pieminekļa fasādi. «Politisko apstākļu dēļ nevaru dabūt kredītu, lai māju nokrāsotu,» 1939.gada septembrī atbild viņa. 6.oktobrī vācbaltiešus atgriezties tēvzemē aicināja Hitlers, jau 8.oktobrī Rīgas ostā ienāca pirmais šim nolūkam atsūtītais kuģis. 

Tas vien, ka namīpašniece ielaidās šādā sarakstē, liecina – viņa neticēja, ka tūlīt viss būs jāatstāj. Helgas ģimene patiešām vilcinājusies, viņiem par fīrera ultimātu atgādinājušas vācbaltiešu amatpersonas. «Parasti vācbaltieši pārdeva mājas. Es neatradu šādu kontraktu,» stāsta Betina. «Vecmāmiņa no Rīgas aizbrauca ar pašu pēdējo kuģi.» 1939.-1940.gada rudenī un ziemā prom devās ap 50 000 vācbaltiešu, Latvijas pilsoņu. 

Vengerkas čempione

Uzņemot savu nākamo pilnmetrāžas dokumentālo filmu Kinder unter Deck (Bērni zem klāja), augusta beigās un septembra sākumā Betina atkārtoja vecmāmiņas ceļojumu. Ar kuģi no Latvijas uz Poliju, tālāk uz Vāciju. Tagadējās Poznaņas apkārtnē, Vartas novadā starp Silēziju un Prūsiju 1939.gadā Vācijas okupētās Polijas teritorijā tika izveidota province, ko Vācija uzskatīja par nelikumīgi zaudētu Pirmā pasaules kara laikā. Iekarotās Polijas rietumu novadu pārvācošanas kampaņā iesaistīja Austrumeiropas vāciešus. Daudzi izbraucēji no Latvijas uzķērās uz skaistiem solījumiem, ka reihā saņems īpašumus tik lielā apmērā, kādi Latvijā viņiem bija piederējuši pirms 20.gadu agrārās reformas un muižu zemju sadalīšanas, stāsta Betina. Tie bija meli. Viņus ielaida dzīvot pamestās mājās, kuru īpašnieki bija nogalināti vai aizdzīti spaidu darbos.

«Viens no manas jaunās filmas tematiem – būt mājās. Es nekad nekur neesmu jutusies mājās. Mani radinieki, lielā ģimene, kas atstāja Latviju, tagad ir izsvaidīti pa visu pasauli. Daži dzīvo Jaunzēlandē, daži – Austrālijā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Vecvecāki pameta Latviju, lai no labiekārtotas dzīves nonāktu briesmīgos apstākļos Polijā, un tad viņiem atkal vajadzēja bēgt – uz Vāciju. Varbūt arī es savā dzīvē rekonstruēju šo momentu, vienmēr ceļā.» 

Manai Skype sarunas biedrenei aiz muguras ir mīlīga Vīnes dzīvokļa interjers: gaišas sienas, dīvāns ar uzbužinātiem spilveniem. Tikai iepriekšējā dienā viņa atgriezusies no filmēšanas brauciena, kas bija pieskaņots Pāri ceļiem un upei pirmizrādei Rīgā, paspējusi izgulēties.

Betina atceras, ka pirms 20 gadiem, pēc Mākslas akadēmijas beigšanas saņemdama grantu jauno mediju studijām Vīnē, viņa pati ar vieglu roku pagrieza muguru Vācijai. 

Uzaugusi netālu no Minhenes, «burvīgā reģionā, kur katru rītu pamostoties pa logu redzēju kalnus», ir izveidojusi veiksmīgu karjeru Austrijā: darbojusies videomākslā, aizstāvējusi doktora disertāciju, bijusi asistējošā profesore Vīnes Mākslas akadēmijā, pat vadījusi šīs akadēmijas senātu.

Latviju viņa pirmoreiz apciemoja 1999.gadā 32 gadu vecumā. Viņas tēvs šai ekskursijai bija savācis veselu komandu: Betinas brāli un tanti, savu otro sievu, dvīņubrāli, viņa sievastēvu, kurš arī bija dzimis Rīgā. «Zini, vācbaltieši dažreiz pat trešajā paaudzē radojas savā starpā,» Betina komentē. Lēmums apciemot Latviju nācis kā pārsteigums. Viņas tēvs arvien bija teicis: labāk nebrauc uz turieni, tā sev sagādāsi tikai sāpes. «Tas mani padarīja vēl ziņkārīgāku,» viņa pasmaida. «Par to daudz runāju arī jaunajā filmā. Bija tāda kā siena, mēs bijām Rīgā, bet pirmajā braucienā nespējām redzēt to. Šī siena bija ļoti stipra un bieza.»

Repatriācijas 60.gadadienā tovasar Rīgā notika biedrības Domus Rigensis rīkotā vācbaltiešu konference. Betinas tēvam, kā vismaz ārēji izskatījās, tā neinteresēja.

Tante gan aizgāja uz kongresu, pārnāca saviļņota. «Viņa pat raudāja,» atceras Betina. «Taču man tas viss joprojām nesaistījās ar manas ģimenes stāstu.» Viņi tomēr aizgājuši uz pēckonferences balli. «Dejojām vengerku – vācbaltiešu deju, kas sastopama arī ebreju tradīcijās. Tā ir deja, kurā mūzika kļūst arvien ātrāka. Dejotājiem ir jāspēj soļus likt zibenīgi, beigās paliek tikai viens pāris. Un tie bijām mēs ar tēvu!»

Atveda Jūrmalas smiltis

Lai gan mājā Teātra ielā 6 jau 90.gadu beigās bija hotelis, emigrantu delegācija toreiz apmetās viesnīcā Latvija. Iespējams, Betina pat neuzzinātu, kur pirms kara dzīvojusi Helga Henkele, ja kāds no radiniekiem, staigājot pa Vecrīgu, it kā nejauši neizmestu: šis ir tas nams!

«Dīvaini, vecmamma nekad nerunāja par māju, kur bija uzaugusi. Mana spekulācija – viņai tas bija pārāk sāpīgi. Un šī sajūta bija netieši nodota manam tēvam, viņš negribēja būt kontaktā ar zaudējuma sāpēm,» saka Betina.

Helga Henkele, kas nodzīvoja līdz 1988.gadam, viņai bijusi ļoti svarīga: «Paraugs: stipra sieviete, lepna, ar stingru raksturu.» Izceļojot no Latvijas, Helgai bija tikai 28 gadi. Viņa bija ārste, viena no pirmajām sievietēm, kas beigusi Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. 1939.gada sākumā piedzima viņas vecākais dēls, 1940.gadā vācbaltiešu nometinājumā pasaulē nāca dvīņi. Medicīnas studiju laikā satiktais vīrs Artūrs, kurš Latvijā strādāja farmācijas industrijā, tika iesaukts vācu armijā, krita 1943.gadā Krievijā. Helga, palikusi viena ar trim maziem bērniem, tomēr spēja nopelnīt ģimenei maizi. Gan Polijā, gan vēlāk Rietumvācijā, uz kurieni viņi izceļoja pēc kara, cilvēkiem bija vajadzīga medicīniskā palīdzība.

Pensijas vecumā, ap 60, Betinas vecmāmiņa aizgāja no medicīnas un atkal mainīja mītnes zemi. Vecumdienu patvērumam izvēlējās saulainās Kanāriju salas. Atvēra tur bērnu apģērbu veikalu, par sapelnīto naudu uzbūvēja māju ar peldbaseinu. 80.gadu vidū, gadu vai divus pirms nāves, atrada iespēju apciemot Latviju. «Atgriežoties vecmamma teica: tā ir vienīgā vieta, kur viņa vēl gribētu dzīvot. Jā, ne Vācijā, ne Polijā, ne Kanāriju salās, bet Latvijā! Tā bija viņas vieta.. Zinu, ka tas izklausīsies dīvaini, bet manam tēvam viņa arī bija teikusi, ka tieši Rīgā pie sava kakla sajuta nāves auksto roku. Saprata, ka drīz mirs,» mazmeitas stāsts iegūst negaidītu pavērsienu. 

«Tāda īpaša situācija: jūties kā mājās, bet nevari te būt. Un drīz vispār vairs nebūsi.» Betina vēl atceras, cik zīdainas bija no ceļojuma atvestās Jūrmalas smiltis, ko viņai pataustīt iedeva vecmāmiņa. «Kad viņa nomira, mēs tās iebērām kapā. Viņa ir apbedīta Hamburgas tuvumā, vietā, kur pēc Otrā pasaules kara pārcēlās daudzi vācbaltieši un joprojām dzīvo viņas dēli. Ja man būtu iespēja vecmāmiņu tagad satikt, man būtu tik daudz jautājumu! Tolaik es tos neuzdevu…»

10 gadus pēc pirmā Latvijas brauciena Betina ieradās šeit vēlreiz. Sāka pētīt ģimenes vēsturi, meklēt dokumentus. «Otrajā reizē kaut kā viss bija citādi. Latvijā jūtos tā… mājīgi. Rīga man šķita tik šokējoši pazīstama! Atceros – biju sarunājusi tikšanos pie Mākslas akadēmijas, un tikai 10 minūtes pirms tam iedomājos: hei, es taču nemaz nezinu, kur tas ir!» Pat bēgļu bērni bieži vien ir pārāk traumēti, nespēj runāt par notikušo, tikai nākamā paaudze lauž tabu, ieskatās «aiz fasādes», viņa izvērtē. «Ļoti interesanti, ka parasti viens cilvēks ģimenē ir ieinteresēts to darīt, pārējie – ne. Domāju, ka tas ir svarīgs darbs. Es vienmēr esmu bijusi laimīga braukt uz Latviju.»

Tagad Betina zina, ka Teātra ielas māju vecmāmiņa Helga mantoja no savas mammas māsas, kas pēc mammas nāves viņu adoptēja, bet tā savukārt – no savas mammas Eugēnijas Hartmanes, kas nomira 1926.gadā. Bijušā Rīgas arhitekta Kristofa Hāberlanda māju atraitne Hartmane nopirka tikai 1901.gadā, taču līdz 1939.gadam tā paspēja piederēt sievietēm trijās paaudzēs. Betinai ļoti patīk šis feministiskais rakurss. «Parasti jau māju tēvs atdeva dēlam, tāda patriarhāla līnija. Bet Eugēnija bija dzemdējusi četras meitas, un tās atkal bija dzemdējušas meitas.»

Mājas īpašnieki pirms kara paši aizņēma 1.dzīvokli, pārējās telpas izīrēja. Eugēnijas Hartmanes laikā te bija lampu veikals, pēc tam – kosmētikas fabrika un Chlorodont zobu pastas ražotne. «Visjocīgākais, ka šī kompānija eksistē līdz mūsu dienām, no viņiem ieguvu interesantas bildes:  mašīna ar zobu pastas tūbiņām, kas stāv Teātra ielas mājas priekšā,» stāsta Betina. Savukārt Latvijā satiktā Kārina Pētersone filmēšanas vajadzībām aizdevusi pirmskara lampas no sava nelaiķa tēva dramaturga Pētera Pētersona ievērojamās kolekcijas. Arī tādu pašu globuslampu, kādu Betina apbrīnojusi Teātra ielas nama lampu veikala pirmskara reklāmā. «Ar Kārinu runājām: man nav šī mantojuma, nav fizisku liecību par ģimenes vēsturi Latvijā, tāpēc es taisu filmu. Viņa ir pretējs gadījums. Mantojums – savā ziņā tā ir kā nasta, visas šīs grāmatas, mēbeles, lampas, ko ar tām darīt? Kārinai patika ideja, ka viņas vecvecāki, iespējams, pirms kara satika manus, tāpēc arī mēs esam satikušās. Arī mani aizkustināja šī ideja. Tas ir kā izlīgums. Jo vācbaltiešu un latviešu attiecības vēsturiski nemaz nav bijušas vienkāršas.»

Kā izlīgt ar pagātni

Ar Betinu īsu brīdi tiekoties Rīgā, Man-Tess foajē, viņas ģimenes stāsts tiešām likās sirreāls. Reģistratūras meitene pa telefonu risināja dialogu krievu valodā, mākslīgā baseinā peldēja zelta zivtiņas, aiz loga skaļi sasaucās tūristi. Kamēr ēkas pirmskara saimnieces mazmeita organizējusi filmēšanu, te nomainījušies īpašnieki. Jūlijs Krūmiņš, ar ko Betinai izdevies sazināties, viesnīcu pārdevis Kanādas latviešu pārim, kuriem viņa zina tikai vārdus – Viktors un Inese. «Inese bija ļoti skeptiska par filmēšanu. Teica, ka reiz ielūgusi žurnālistus uz savu dzīvokli Rīgas jūgendstila rajonā, un viņi uzrakstījuši sliktu rakstu. Negribot to vēlreiz piedzīvot. Tad es ar [producentu pārstāvi] Gintu Grūbi viņu satiku, izskaidroju, ka tas ir personisks stāsts. Beigās Inese teica: «Jā, visu labu!»» Betina atceras.

Ejot vecmāmiņas pēdās, Betina apmeklēja viņas mātes un mirušās māsas kapus Berķenē, mazā lauku kapsētā netālu no Vilces, filmēja. Vilcē, kur Helgas Henkeles dzimtai pēc 20.gadu agrārās reformas vēl bija palikusi muižas daļa,  vecmamma dzīvoja vasarās, arī ārstēja cilvēkus. Izdevies satikt sievieti, kas viņu vēl atceras! Betina tāpat aizbrauca uz Zūru muižu pie Ventspils, kur pārvaldnieks reiz bija viens no «veconkuļiem» no vectēva Artūra Henkela puses. «Šī  lielā, brīnišķīgā muiža, tāda kā nogrimusī Atlantīda, kas ar katru gadu kļūst arvien vairāk izpostīta, ir kā simbols vācbaltiešu vēsturei Latvijā,» ieminas. Mazā mājiņā Cērē pie Kandavas savukārt dzīvoja «veconkulis» Roberts Henkels, kurš 1941.gadā bija izsūtīts uz Sibīriju, nogalināts Gulagā. Viņa noziegums? «Lauku īpašums. Un pretpadomju propaganda. Taču viņš nedrīkstēja arī repatriēties uz Vāciju, jo bija publicējis grāmatas pret Hitleru. Viņš bija Ļeva Tolstoja draugs, uzskatīja, ka lielās komunisma idejas ir tuvas Tolstoja ideāliem.»

Tāds skrējiens cauri kultūrām un laikiem! Arī Polijā Betina satika cilvēkus, kuri bija pazinuši vecmāmiņu. «Viņa bija ārstējusi poļus, kas tajā laikā bija aizliegts – vācu ārstiem nav jāpalīdz poļiem! Bet viņa to darīja,» stāsta. Šis brauciena posms bija īpašs Betinas tēvam, kas visu laiku pavadīja filmēšanas komandu. «Ja ceļo pa savu senču vietām, ar tevi kaut kas notiek. Mans tēvs ir psihoanalītiķis, viņu ļoti iespaidoja šī dinamika, spēks, ar kādu iedarbojas atmiņas un izjūtas. Viņš atcerējās, kā četru gadu vecumā bēga no vietas, kas viņam šķita mājas. Uztraucās, ka mēs atkal par daudz steidzamies – tas atmodina viņā šīs izjūtas, sāpes.»

Vai tēvs caur šo filmēšanas braucienu tomēr spēja noslēgt rēķinus ar pagātni, jautāju. Esot jāpagaida, emocijas pēc atgriešanās joprojām ir pārāk stipras, Betina iepauzē. «Tēvs teica, ka tagad beidzot ir sapratis, ko domāja viņa vācbaltu radi, sacīdami, ka Latvija ir tik burvīga. Jā, tā patiešām ir burvīga! Arī viņam tas bija kā izlīgums.»