Arī šogad bija dāsna sēņu raža, bet mazā Airita Augstkalne (9), kas Smiltenes novada Brutuļu pagastā pirms četriem gadiem saindējās ar mušmirēm, pat par baraviku mērci vairs negrib dzirdēt
Sēnes šoruden lasījām – podiņus un bekas. Bet tagad vispirms novārām, un tikai tad uz pannas! Pat bekas, jā. Novārām un noskalojam,» saka Ligita Augstkalne.
«Bet Airita sēnes vairs neēd. Toreiz – ak, Dievs, ak, Dievs, pie kaimiņienes es apēdu divas, viņa apēd vienu, apēd otru un vēl trešo,» pieminot mazmeitiņas apetīti, skumja kļūst Ligitas vīramāte Skaidrīte Ķesele. «Es vēl nodomāju – nu gan tantei liksies, ka bērns nav barots! Jā, ēda, patika…»
2010.gada 6.septembrī, līdzīgā saulainā rudens svētdienā kā tā, kurā es tagad viesojos Liepu mājās, Skaidrīte ar piecus gadus veco, dzīvelīgo Airitu gribēja aiziet pastaigā līdz Abula upei, kas tek rokas stiepiena attālumā no viņu mājas. Kaimiņš Anatolijs mauriņā pie sava dzīvokļa logiem laboja riteni, lepni stāstīja, cik daudz sēņu ar dzīvesbiedri Irēnu pārvedis, mudināja aiziet paskatīties. Jau vēlāk, kad par Airitas atveseļošanos pēc aknu transplantācijas operācijas Hamburgas Universitātes klīnikas Pediatriskās aknu transplantācijas centrā īkšķi turēja visa Latvija, kļuva zināmas notikušā detaļas. Pensionāru pāris, kas pēc saindēšanās ar ēdamajām atmatenēm līdzīgo balto mušmiru karbonādēm Valmieras slimnīcā nomira, ar tām bija paspējuši pacienāt ne tikai mazo kaimiņu meiteni un viņas vecmāmiņu. Miltos un olā apvārtīto nāvi iedeva arī aiznešanai citiem mājiniekiem. Airitas mamma Ligita bija darbā, cepa bulciņas lielveikala Top! konditorejā, tēvs Ģirts makšķerēja. Saindējās gan vecmāmiņa Skaidrīte, gan viņas brālis, 1.grupas invalīds kopš bērnības. Vissmagāk cietušās Airitas dzīvību glāba tikai tēva ziedotā ceturtdaļa aknas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.