Žurnāla rubrika: Cilvēki

Cilvēks — laukakmens

Posted on jūlijs 8, 2015 by - Personība

Jaunais Valsts prezidents Raimonds Vējonis (49) ir vienkāršs cilvēks. Audzē rozes, patīk ūpji. Risinājumus rod ātri, taču to pieņemšanā varētu mazāk ietekmēties no citiem, iesaka viņa pazinēji

Šlipse ar mikimaušiem. To Vējonis nolicis malā, revidējot garderobi. «Vismaz četrus turpmākos gadus tādu nevajadzēs,» viņš saka, kad tiekamies nedēļu pirms inaugurācijas un jautāju, kā viņš gatavojas jaunajam amatam. Vējonis vaļsirdīgi stāsta, ka būs jāiemācās teikt smalkas runas, kas «man nav ierasti». «Patīk lietas saukt īstajos vārdos – tā, lai cilvēki saprot. Safrizētas runas nav stiprā puse, tāpēc būs jāmēģina atrast veids, kurā nezaudēt savu dabīgumu.» Tas attiecas arī uz Vējonim raksturīgo atvērtību, ko ierobežos protokols. «Man vienmēr paticis runāties ar cilvēkiem, taču prezidentus visā pasaulē gluži vai izlaiž no zelta krātiņa uz noteiktām minūtēm.»

Šā stāsta mērķis ir saprast, kāds cilvēks turpmākos četrus gadus būs valsts galva. Kā viņš rīkojas konfliktos, kāds ir komandā, kas viņu sadusmo, kas aizkustina. Tātad – jaunā prezidenta personība.

Patīk ūpji

Vienkāršība. Tas raksturo Raimondu Vējoni. Dzimis Pleskavas apgabalā, kur tēvs Jānis Gunārs ar mammu Tatjanu iepazinās, padomju laikā dienēdams armijā. Četrus gadus jaunākais brālis Normunds piedzima jau Latvijā, tēva dzimtajā Madonas pusē. Abus brāļus saistīja daba – devās ekspedīcijās, šāva ar paštaisītiem lokiem pa klaju lauku, jo nelikās pareizi šaut dzīvas radības. «Likām naglas uz dzelzceļa sliedēm un gaidījām vilcienu,» atceras prezidenta brālis Normunds. Jā, tas palicis prātā arī Raimondam: «Kad vilciens pārbrauca un naglas saplacināja, sanāca labu labie nazīši – novīlējām, pielikām koka spalu.»

Ar nazīšiem viņi devās dabā. No rīta sēdās autobusā un brauca uz tuvējo Krustkalnu rezervātu, staigāja stundām. Izzinoša interese par dabu radās divu iemeslu dēļ. Pirmais – mājas tuvumā notika vērienīgi meliorācijas darbi. Otrais – vectēvs strādāja kolhozā ar traktoru un migloja laukus, lielā ķimikāliju daudzuma dēļ viņš zaudēja redzi. 

Abi Vējoņi studēja LU biologos. Raimondam studiju darbi bija par aizsargājamiem augiem un pūcēm. «Man patīk ūpis,» saka prezidents savā madonieša izloksnē, salauzdams vārdu ū-pis uz pusēm. Sen nav bijis izdevības redzēt, taču arī Ogrē, kur Vējonis patlaban mīt daudzdzīvokļu namā, putnu netrūkstot. «Lakstīgala ik gadu atgriežas vienā un tajā pašā ievā.»

Vidusskolā Raimondu sauca par Garo, jo «neviens par mani garāks nebija». Tieši skolā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Ivetu. Pēc profesijas pedagoģe, viņa ilgstoši strādāja profesijā, taču tagad nodosies pirmās lēdijas pienākumiem. Ģimenē ir divi dēli – Ivo un Nauris, abi studē biznesa augstskolā Turība. Ar medijiem ģimenes locekļi pagaidām runāt nevēlas. Samulsuši no lielās uzmanības.

Vējoņa atvērtību apstiprina arī tas, ka augstskolā viņš sadraudzējās arī ar cilvēkiem no krievu plūsmas grupas. Tajā studēja tagadējais PCTVL līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs, toreiz kaimiņš kopmītnēs. Viņš par Vējoni saka: «Viņš atšķīrās no mums visiem. Izskatījās piecus gadus vecāks, salīdzot ar mums – tādiem bērnišķīgiem, tikko pēc vidusskolas. Jau toreiz bija atbildīgs, nosvērts, un pasniedzēji viņam uzticējās.» Viņam par Vējoni joprojām esot tā pati sajūta, kas pirms 20 gadiem, – nepievils. «Raimonds ir ļoti labsirdīgs. Nespēju atcerēties mirkli, kad viņš būtu dusmīgs vai nomākts.» Jau 1.kursā spējis apvienot darbu ar studijām. Tās padevušās viegli. «Varbūt tā nebija, bet vismaz izskatījās, ka mācās ar prieku. Studijas viņš atšķirībā no citiem turpināja Somijā. Tas bija pareizs solis,» uzskata Mitrofanovs. Lūgts salīdzināt Vējoni ar kādu dzīvnieku vai augu, Mitrofanovs kādu brīdi domā. «Varbūt ronis – to interesanti vērot tuvplānā un darbībā. Nē, nē, pārdomāju. Drīzāk tomēr kāds spēcīgs augs.»

Armijā Vējonis nav dienējis, jo vairākus gadus paralēli bioloģijas studijām apguvis militāro izglītības kursu. 

Tolaik tas bija obligāti, ar mērķi – būt rezerves virsniekiem. Atlika pusgads līdz kursa pabeigšanai, kad mainījās kārtība: tiem, kuri nebija dienējuši armijā, vairs nevajadzēja apmeklēt kara katedru.

Pirmais Vējoņa darbs vadošā amatā bija Madonas reģionālajā vides pārvaldē – direktora vietnieks. Indulis Emsis tolaik bija vides valsts ministrs  un atceras 1996.gadu: «Mana kabineta priekštelpā ienāca ļoti jauns, izstīdzējis vīrietis, milzīgu matu čupu. Smaidīgs. Tēls palika atmiņā ar azartu, skatiens – brīvs, nebirokrātisks.» Emsis viņu atcerējās, kad bija grūtības ar Lielrīgas reģionālo vides pārvaldi. Vajadzēja vadītāju ar jaunu domāšanu. Degsmi. Vējonis piedāvājumu pieņēma. Pēc izglītības abi ir biologi un drīz vien kļuva par domubiedriem, vēlāk arī par ģimenes draugiem.

Vējoņa kursabiedri ir Rīgas domes vides pārvaldes vadītājs, tūrisma preču tirdzniecības veikala Gandrs īpašnieks un dabas enciklopēdiju kūrētājs Askolds Kļaviņš, vides konsultants un rakstnieks Valdis Felsbergs un citi zaļi domājoši cilvēki, kuri bija klāt pie Zaļās partijas izveides. Arī Raimonds iesaistījās. Par vides ministru kļuva 2002.gadā un amatā sabija deviņus gadus. Deviņus! Un nespēja ieviest PET pudeļu depozīta sistēmu. Tas bija 2008. gads, kad Vējonis pēc kādas preses konferences man, žurnālistei, aci pret aci solīja – depozīts būs. Tagad to atgādinu, un viņš saka: «Es cīnījos līdz pēdējam. Nebiju rēķinājies, ka būs tik liela pretestība no ražotājiem, tirgotājiem un apsaimniekotājiem. Ka spēs manus kolēģus valdībā tā ietekmēt. Arī premjeru Dombrovski, kurš finālā atbalstu nesniedza.» 

Arī Edmunda Sprūdža ministrēšanas laikā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija bija mēģinājusi ieviest depozītsistēmu, un  Valdis Dombrovskis bijis atvērtāks, gandrīz vai devis zaļo gaismu, «par ko man bija liela škrobe, ka manā laikā nepiekrita». «Iespējams, bija kaut kāds «dīls» starp [eksprezidenta Valda] Zatlera vedeklu Evu Sietiņsoni-Zatleri, [Cēsu alus valdes priekšsēdētāju], jo pēkšņi sāka aizstāvēt depozītsistēmas ieviešanu. Tas viss oda pēc korupcijas, jo izmaksas bija šausmīgi lielas. Saeimā laikam saprata, ka ož nelabi, un noraka.» Vējonis gan joprojām ir pārliecināts, ka reiz Latvijā depozītsistēma būs. Vides ministrija to spēšot panākt.

Par vienkāršu prezidentam?

Vējonis intervijās teicis, ka piekritis kandidēt prezidenta amatam, jo bijis gatavs jauniem izaicinājumiem. Cik piemērots šim amatam viņš ir? Kursabiedrs Mitrofanovs uzskata, ka ir, jo ilgstoši strādājis valsts pārvaldē un nav konfliktu politiskajā elitē. «Tikai tagad viņam būs jāpārveido domāšana un jāmācās runāt no jauna – par nākotnes vīziju, tautas likteni. Viņš ir vienkāršs cilvēks, kuram būs jākļūst par tautas vienotības simbolu.»

Arī Emsis uzskata, ka Vējonis ir vietā. Kā lielāko plusu min pieredzi – strādājis deviņās valdībās un pārbaudīts darbā. «Raimondu neapreibinās glamūrs, kas nāk līdzi amatam. Raimonds ir savējais. Viņu zina katrā reģionā, jo kā vides ministrs griezis lentes vairāku attīrīšanas iekārtu atklāšanās.» Vējoņa pluss esot tas, ka viņš pazīst daudzus cilvēkus, speciālistus savā jomā un spēs saņemt konsultācijas, neveidojot darba grupas un lieki netērējot naudu.

Pirmie vārdi, ko jaunievēlētais prezidents teica no Saeimas tribīnes, atveldzēdams sauso muti pirms runāšanas, bija: «Laikam no sākuma jāierauj.» Emsis uzskata, ka ar humora izjūtu Vējonim viss kārtībā, arī pašironijas netrūkst. Nesmejas par citiem cilvēkiem. Atklāts. Runā skaļi – tā, ka dzird arī otrā telpā. Vaicāts par nākamā prezidenta mīnusiem, Emsis vispirms min, ka viņa draugs nav tauriņa cilvēks jeb vakara lauva. «Viņš ir vienkārši Raimonds. Parunājas pa grupiņām, nevis paņem momentā visu auditoriju. Tādas harismas viņam nav. Būs vēl jāapgūst smalkā stāja un etiķete.» Otrs ieteikums – izstrādātās pozīcijas noturēšana. Reizēm, kad Raimonds jau nolēmis savu, spēcīgi argumenti tomēr var ietekmēt viņa viedokli tā, ka «viņš jau sāk runāt citā virzienā». «Novēlu viņam vairāk sava «es» saglabāšanu.»

Arī Ingmārs Līdaka, Vējoņa kursabiedrs un partijas biedrs, par mīnusu uzskata jaunā prezidenta negatavību teikt runas. «Raimondam nav fizisko dotumu oratora spējām,» saka Līdaka, tomēr madonieša izloksni uzskata par plusu, kas parādot Latvijas savdabību un dažādību. «Ārpus glamūrīgās rezidences prezidentam jāsaprot tauta un tas, kas ar to notiek. Vienkāršība ir ceļš uz to sabiedrības daļu, kas jūtas atstumta,» domā Līdaka. Viņš ir pārliecināts, ka Vējonis savu telefona numuru nemainīs un neuzcels žogu ap sevi. Tāpat kā līdz šim diplomātiski tiks galā ar pēkšņajiem draugiem, kuri gribēs kļūt par padomniekiem vai rakstīt viņam runas. «Raimonds vienmēr mācējis ieturēt labu distancīti: vienu brīdi draugi, bet otru jau bijām vides ministrs un zoodārza vadītājs. Vairs nekādas čomu būšanas.»

Viss jaunajam prezidentam tā kā būtu: pieredze, lauku zēns, sirsnīgs, runā saprotami, bet – vai tomēr nav par vienkāršu prezidenta amatam? «Ir gan,» saka Ilze Viņķele no Vienotības. Prezidenta iebalsošanā esot darbojies mazākā ļaunuma princips, un vēlēšanas kopumā uzrādījušas šīs Saeimas intelektuālo kapacitāti. Neko labāku par sevi 10% robežās tā ievēlēt par prezidentu nevarot. «Tas nav ne labi, ne slikti. Ir iestājies stabils, normāls viduvējību laikmets. Trūkst spožu līderu. Līdzko izlīdīs kāds, kas būs pārāks, tas nederēs. Jo nebūs čomu būšanā. Līdz ar to Vējonis ir kā kulaks uz acs. Kauls no kaula.» Šim Saeimas sasaukumam, pēc Viņķeles domām, izaicinājums būtu bijis Egils Levits.

Lai arī uzvārds Vējonim ir straujš, tomēr nekāds vējagrābslis neesot. «Viņš ir pārbaudīts, viņā nevarēs vilties. Pārsteigumu nebūs. Stabils kā laukakmens. Kā Latvijas radio 2. To saku bez ironijas. Vējonis politiskajai elitei ir savējais, cik vien var būt. Tas ir fakts,» saka Viņķele, kurai reiz bijusi iespēja ar viņu sastrādāties kādā darba grupā un arī Saeimā.

Emocionāli sirsnīgs

Stabils kā laukakmens, tomēr emocijām vaļu dod. Tas bija manāms pirmajā preses konferencē pie Andra Bērziņa, kad viņš izteica novēlējumus un novērtējumus. Vējonis centās slēpt lielo saviļņojumu. Indulis Emsis, kurš bija Vējonim blakus ievēlēšanas brīdī, aizgājis turp pleca sajūtas dēļ. Tas gan nenozīmējot, ka Vējonis nepakustēs bez draugu atbalsta. Emsis stāsta, ka draugs palīdzību meklējot reti – kad valdībā kādas nebūšanas. «Tad vajadzīgs uzklausīt. Uzmundrināt. Viņš pats labi tiek ar visu galā, kopumā ir noslēgts. Nav filozofiskas pašapcerības: kā būt, kas esmu. Nokaitināt viņu nevar. Tad ieraujas sevī un pieklust.» To Vējonis komentē šādi: «Var gan. Atceros, ka vienu divas reizes esmu bijis uzvilkts. Par ko tieši, neatceros. Man riebjas, ka mēģina iestāstīt pilnīgas muļķības.» Viena no reizēm, kad varēja manīt Vējoni piesarkstam, bija pirms aptuveni gada, kad ZZS «premjerministra kandidāts» Aivars Lembergs NATO papildspēku ierašanos Latvijā salīdzināja ar okupāciju un Vējonis atzina, ka ietekmīgā Ventspils mēra rīcība «rada draudus valsts drošībai».

Arī Līdaka nav redzējis, ka Vējonis zaudētu pašsavaldīšanos «atšķirībā no manis». «Tāpēc apbrīnoju, kā Raimonds spēj lietas risināt bez asumiem. Vienīgi jaunajā amatā viņu varētu uzvilkt, ja paparaci izsekotu ģimeni.»

Ilgāk nekā Līdaka un Emsis Vējoni pazīst ministra biroja vadītāja Egita Kazeka, jo abi kopā strādā jau 21 gadu. Šo gadu laikā jaunais prezidents tiešām neesot manīts nesavaldīgs. «Mēs saprotamies no pusvārda. Sastrādāties ir viegli, viņš ir komandas cilvēks. Uzklausa viedokļus. Prāts strādā ātri un loģiski. Viedokli maina, ja argumenti ir pamatoti.» Gluži tāpat kā Emsis, Kazeka novērojusi, ka darba grupu veidošana nav Vējoņa stihija. Viņš meklē īsāko ceļu. Pats Vējonis to komentē šādi: «Man nepatīk darba grupas, jo tas ir veids, kā «norakt» jebkuru jautājumu. Bet ir jautājumi, kuri nevar gaidīt.» Tas gan nenozīmē, ka jaunajam prezidentam nebūs darba grupu. Viņš tās veidos konkrētu priekšlikumu sagatavošanai. Piemēram, stabilas nodokļus politikas  ieviešanai. «Man patīk uzņemties atbildību, bet jebkuru lēmumu pieņemu pārdomāti. Apskatot visus riskus, plusus un mīnusus.» 

Kādas ir Vējoņa attiecības ar varu? Tas ir jautājums Egitai Kazekai, jo viņa bija Vējoņa palīdze arī 2011.gadā, kad ZZS palika opozīcijā un vides ministra amatā stājās Edmunds Sprūdžs. Kazeka stāsta, ka Vējonis ir pašpietiekams un amata zaudēšanu dikti nepārdzīvoja. Turpināja darboties kā deputāts Saeimā, bija Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas vadītājs. «Mainījās ātrums. Ministram esot, brauc ar ātrvilcienu. Kā asamblejas vadītājam bija ne tik saspringta plānošana.» Tā bija laba diplomātiskā skola, jo bija jātiekas ar dažādu valstu līderiem parlamentārā līmenī.

Emocionāls. Sirsnīgs. Arī tāds ir jaunais prezidents. Kazeka vairākkārt redzējusi asaras Vējoņa acīs publiskos pasākumos, kas saistīti ar Latvijas neatkarību, kad tiek pieminēts patriotisms, Latvijas vēsture. Vējonis to apstiprina: «Jā, tā ir,» un pieklust. Acis mitras. Otrs mirklis mūsu sarunas laikā, kad prezidents sakniebj lūpas un apvalda asaras, ir, atceroties ievēlēšanas dienu. Vēlu vakarā pēc visām intervijām medijos viņa telefonā mirgoja ap 500 īsziņu un simtiem neatbildētu zvanu. Starp tiem bija arī mammas zvans. Piezvanīja. «Mamma bija priecīga, apraudājās. (Klusums.) Nekāda dižciltīgā ģimene neesam, kur zini, ka bērni būs karaļa godā. Vienkārša strādnieku ģimene.»

Prezidenta brālis Normunds sekoja vēlēšanām interneta tiešraidē: «Protams, priecājos. Ja tētis būtu dzīvs, noteikti būtu lepns.» Tētis nomira pirms dažiem gadiem. Ietekmi uz veselību atstāja kaitīgais darbs, jo viņš strādāja asfaltbetona rūpnīcā pie piķa. «Mēs augām strādnieku ģimenē. Dzīvojām pieticīgi. Kas bija, tas bija. Ja skolai uzvalku vajadzēja, tad uz nomaksu,» atceras Normunds.

Puķes turpinās kopt

Nākamgad Valsts prezidentam būs 50 gadu jubileja. Tuvākie zina, ko Vējonim dāvināt neatkarīgi no svinēšanas iemesla – puķu stādus, sēklas. Darboties dārzā viņam ļoti patīk. Brālis stāsta – kad viņi viens pie otra ciemojas, pirmais, ko apskata, ir dārzs. «Man brālis ir paraugs no skolas laikiem, viņa pēdās esmu gājis: arī biologos iestājos, puķu dārzu arī iekopu.» Politikā gan nav gājis, pievērsies uzņēmējdarbībai.

No bērnības Normundam palikusi prātā kāda situācija, kas parāda Raimonda raksturu: ar draugiem iegājis svešā teritorijā šūpoties, un vietējie jau sākuši vilkt uz kašķi, dūru vicināšanu. «Brālis atnāca un situāciju mierīgi atrisināja. Viņa klātbūtnē vienmēr esmu juties droši.»

Raimonds arī labi atceras situāciju pie šūpolēm, tikt ar to galā bijis viegli. Tātad viņš spēj iesaistīties samilzušā kašķī? «Jāskatās pēc situācijas un jāsaprot, kā konfliktu risināt. Nav tā, ka vispirms skatos – vai vajag dot pa purnu,» prezidents smejas. To dzirdot, es saķeru galvu: «Nu vāks, Vējoņa kungs, kā jūs līdz inaugurācijai tiksit vaļā no vārdu salikuma «pa purnu» un aizvietosit «pa seju»?» Vējonis smaida: «Būs jāpakontrolē, lai nepasprūk. Protokols uzliek rāmjus.»

Cerams, to dēļ nebūs jāatsakās no basketbola spēlēšanas un dārza darbiem. «Tas ir labākais veids, kā relaksēties. Es negācijas uzņemu sevī, noturos rāmjos. Psihologi teiktu, ka nepareizi, jo tas atstāj ietekmi uz veselību. Kad basketbolā fiziski izlādējos un sulīgi nolamājos, galva iztīrās, un negācijas izlīdzinās.»

Vējoņa dārzā aug īrisi, pujenes, rododendri, rozes un citi ziedi. «Pa ziemu rozes nepiesedzu. Kam jānomirst, lai nomirst. Ja nav spējīga ziemas apstākļos izdzīvot, tāda roze nav vajadzīga. Sorry.» Tā viņš savā dārzā nonācis pie šķirnēm, kas iztur Latvijas ziemas.

Līdzko saruna ievirzās par puķēm un dabu, Vējonis krēslā atslābst. Kļūst apcerīgs. Jebkurš augs vai dzīvnieks esot unikāls, gluži tāpat kā cilvēks. Ja tomēr jāizvēlas, kas no Latvijas pļavas ir pavisam īpašs, atbild šādi: «Rudzupuķes patīk. Dzegužkurpīte ir ļoti cēla.»

Re, Latvijā vēl nav bijis prezidenta, kam patīk dzegužkurpīte un ūpji.

Īsa biogrāfija

Dzimis 15.jūnijā
Beidzis Madonas 1.vidusskolu
Absolvējis LU Bioloģijas fakultāti. Madonas reģionālās vides pārvaldes direktora vietnieks
Pievienojas Latvijas Zaļajai  partijai
Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes direktors
Vides ministrs Einara Repšes valdībā. Vēlāk saglabājis šo pašu amatu arī Induļa Emša, Aigara Kalvīša, Ivara Godmaņa, Valda Dombrovska valdībā
Pirmo reizi ievēlēts 9.Saeimā, pēc tam atkārtoti ievēlēts visās nākamajās Saeimās, arī pērn
Aizsardzības ministrs Laimdotas Straujumas valdībā
Ievēlēts par Valsts prezidentu

Mērķis — sava rūpnīca

Posted on jūlijs 8, 2015 by - Veiksme

Vai metālapstrādi var uzskatīt par perspektīvu nozari valstī, kur neiegūst tērauda rūdu? Divi Rīgas puiši no uzņēmuma CNC SAAN dažu gadu laikā pierādījuši, ka var. Un kā vēl!

Pirms gadiem četriem Andrim Cimdiņam, kurš tobrīd strādāja lielā skandināviem piederošā metālapstrādes uzņēmumā Leax Baltic Piņķos, radās ideja – paralēli veidot nelielu biznesu, tirgojot Latvijas uzņēmumiem metālapstrādes iekārtas. Šobrīd viņam pašam ir metālapstrādes uzņēmums, kurā strādā 15 darbinieku, un tā apgrozījums pērn tuvojās ceturtdaļmiljonam eiro. Vienlaikus Andris kopā ar CNC SAAN izpilddirektoru Salvi Pilupu sagrāvuši mītu, ka mūsdienu piesātinātajā globālajā tirgū latviešiem līdz eksportam ejams ilgs un garš ceļš. Jau nākamajā gadā pēc uzņēmuma dibināšanas viņi saņēma pirmos eksporta pasūtījumus. Tagad CNC SAAN savus izstrādājumus piegādā klientiem Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā un Igaunijā. 

Tiesa, eksporta īpatsvars, kā uzskata Salvis, varētu būt lielāks. Tāpēc pašlaik tiek mērķtiecīgi strādāts, lai to panāktu.

Iekārtas nepārdotas

«Metālapstrādes darbgaldi ir ne tikai mana specialitāte, bet arī aizraušanās, vaļasprieks un vispār daļa no manas dzīves,» saka Andris Cimdiņš, kurš pirms desmit gadiem beidzis Rīgas Valsts tehnikumu, kļūstot par metālapstrādes tehnologu, un prakses laikā stažējies uzņēmumā Leax Baltic.

Acīmredzot arī tā vadītāji ievēroja, ka metālapstrāde viņam ir kas vairāk nekā vienkārši profesija. Palicis tur strādāt pēc tehnikuma beigšanas, viņš turpmāko astoņu gadu laikā nogāja ceļu no parasta operatora līdz pat uzņēmuma tehniskās daļas vadītājam, vienu laiku nodarbojies arī ar servisu, tātad uzņēmuma iekārtu remontu un tehnisko apkopi. Speciālistu trūkuma dēļ tieši remonts un serviss esot viena no metālapstrādes nozares, sevišķi nelielo uzņēmumu, galvenajām problēmām. Varbūt tāpēc pirms gadiem četriem, kad viņi sāka, šādu nelielu uzņēmumu nozarē bija maz un to konkurences spējas samērā zemas.

«Mūsdienās jau nav māksla nopirkt modernu jaunu vai lietotu datorvadāmo darbgaldu,» stāsta Andris. Bet, ja šāds, konkrētām operācijām paredzēts darbgalds, mazam uzņēmumam ir tikai viens – viena frēzmašīna, viena virpa, viena sagatavju zāģēšanas iekārta -, tad pirmais, ko vaicās pasūtītājs: kas notiks, ja iekārta salūzīs? Vai spēsit tūlīt arī salabot? Kas labos? Vai jums ir serviss? Ja atbildes ir negatīvas – un parasti tās ir negatīvas -, saruna ar to arī beigsies, jo neviens pasūtītājs nav ieinteresēts dīkstāvēs un neprognozējamos izpildes termiņos. 

Tomēr tolaik, kad Andris apzinājās nozarē valdošo situāciju, viņš vēl negrasījās ne veidot savu uzņēmumu, ne arī pats nodarboties ar metālapstrādi. «Kā Leax Baltic tehniskās daļas vadītājam manos pienākumos ietilpa arī jaunu iekārtu iegāde uzņēmumam,» stāsta Andris. «Tie bija lieli un specifiski metālapstrādes darbgaldi. Pētot šo tirgu, radās ideja, ka es varētu pirkt mazākas, lietotas vai pat neejošas iekārtas, kuras pēc tam renovētu, salabotu un pārdotu nelieliem vietējiem metālapstrādes uzņēmumiem. Jo man bija šī servisa pieredze.»

Ieguldot šajā pasākumā savus personīgos līdzekļus, viņi abi ar Salvi iegādājušies vairākas iekārtas un saveduši tās kārtībā. Tomēr, veicot tirgus izpēti un mēģinot apzināt potenciālos klientus, pārsteigti secinājuši, ka Latvijā netrūkst lielu metālapstrādes uzņēmumu, kas strādā ar lieliem ārzemju klientiem. «Bet tā nebija mūsu mērķauditorija, un mūsu iekārtas tos neinteresēja. Savukārt mazo uzņēmumu, kas spētu ražot kvalitatīvus izstrādājumus nelielās partijās, 2012.gadā bija nedaudz. Un tobrīd šī niša izrādījās pustukša,» stāsta Andris.

Tad arī radusies ideja ražot pašiem. «Galu galā, mums bija ne tikai iekārtas, kuras tā arī nepārdevām, bet arī zināšanas un pieredze,» viņš turpina. Taisnību sakot, pieredze metālapstrādē gan bija tikai uzņēmuma īpašniekam un galvenajam inženierim Andrim Atslēgam. Salvis Pilups biznesa pieredzi apguva pilnīgi citā sfērā. «Man pirmā darbavieta bija lielā, starptautiskā alkohola vairumtirdzniecības uzņēmumā, kur nostrādāju sešus gadus par lielo klientu projektu vadītāju,» viņš tagad atceras. Pēc tam Salvis pievērsies savam biznesam, 2006.gadā – skaistumkopšanai. Strādājot šajā nozarē līdz 2009.gadam, viņš izveidojis sauļošanās centru tīklu ar 20 studijām visā valstī. Krīzes laikā, kad pieprasījums pēc skaistumkopšanas pakalpojumiem ievērojami samazinājies, saņēmis izdevīgu piedāvājumu un savu biznesu pārdevis. 

Pateicoties Salvja māsai, kas ir Andra draudzene, abi esot pazīstami jau vairāk nekā desmit gadu. No skaistumkopšanas nonācis metālapstrādē, arī šajā jomā viņš jūtas visnotaļ komfortabli, jo biznesa spēles pamatnoteikumi visās nozarēs esot līdzīgi. Abu pienākumi ir diezgan precīzi un stingri nodalīti. Andris atbild par iekārtām, tehnoloģiskajiem risinājumiem un produktu izstrādi. Salvis par produktu pārdošanu, tirgus izpēti un klientu piesaisti. «Protams, lai kaut ko pārdotu, vai tā būtu skaistumkopšana vai metālapstrāde, ir jāzina, ko tu pārdod,» viņš gan uzreiz precizē. «Tomēr ekonomistus vispirms interesē darījuma komerciālā puse, kamēr par tehniskajiem risinājumiem vienojas inženieri.»

Pat naftas platformām

Pats grūtākais jaunam uzņēmumam, kā abi šo trīs gadu laikā pārliecinājušies, esot vispār pievērst klientu uzmanību un, kad tevi beidzot pamanījuši, pierādīt, un pārliecināt klientu, ka vērts sākt sadarbību. Tikai pēc tam var spert nākamo soli, iekarojot uzticību. Tāpēc viņi vispirms ļoti rūpīgi izpēta potenciālos klientus, noskaidrojot, vai tiem ir sava mehāniskā apstrāde, vai arī šo darbu izpilde tiek pasūtīta pie citiem ražotājiem. Tātad netiek meklēti kādi abstrakti uzņēmumi, kuriem piedāvāt tikpat abstraktus pakalpojumus, bet gan ļoti konkrēti ražotāji, kuriem var piedāvāt konkrētus produktus. Iespējams, tieši tas arī bijis viens no viņu veiksmes stūrakmeņiem, kas jau drīz pēc uzņēmuma dibināšanas nodrošinājis eksportu.  

Diemžēl ar pirmo potenciālo partneri – ļoti nopietnu vācu metālapstrādes kompāniju, kas strādā Latvijā – sadarbība toreiz tā arī neesot izveidojusies. «Viņiem nebija pretenziju, ka esam nesen dibināts, mazs uzņēmums. Viņi mums vienkārši tobrīd nenoticēja, vai arī mēs nespējām viņus pārliecināt,» atceras Andris. «Savukārt mēs sapratām, ka varbūt uzreiz nevajag lēkt tik augstu.» Un Salvis viņu papildina: «Mēs vienkārši apzinājāmies savu tā brīža pozīciju. Sākot no nulles, nevar ķerties uzreiz pie produktiem ar augstu pievienoto vērtību. Lai kā arī gribētos.»       

Mācījušies no šīs pieredzes, viņi savu darbību sāka, izgatavojot metāla furnitūru vietējiem mēbeļu ražotājiem. Pēc tam jau sarežģītākus izstrādājumus farmācijas nozarei. Līdz 2013.gadā kāda cita vācu kompānija piedāvājusi CNC SAAN ražot tērauda cirvjus, kas patiesībā vairāk gan atgādina milzīgus urbjus, baļķu skaldītājiem. Nezin kāpēc pasūtītājs to ražošanu gribēja izvietot tieši Latvijā. Savukārt viņiem atšķirībā no citiem nelielajiem metālapstrādes uzņēmumiem bija virpa, lai apstrādātu tik liela izmēra detaļas.

Nākamais sadarbības partneris, ar ko pārrunas tika sāktas tā paša gada beigās, bija ārvalstu kompānija, kas ražoja detaļas Volvo koncernam. Tagad Andris atceras – tā kā mazo uzņēmumu, kas tolaik saradās arvien vairāk, līmenis Baltijas valstīs bija diezgan līdzīgs un līdzīgas bija arī cenas, viņš sapratis, ka no pārējiem ar kaut ko jāatšķiras, tāpēc iegādājies iekārtu, kas bija paredzēta jau masveida produkcijas ražošanai. Tas savukārt ļāvis, samazinot mašīnlaiku, piedāvāt šai kompānijai daudz izdevīgāku cenu. 

Nākamos partnerus, atsaucoties uz vāciešiem, igauņiem un zviedriem, ar kuriem sadarbojās CNC SAAN, piesaistīt jau bija vieglāk. Pašlaik uzņēmums sērijveidā eksportam ražo līdz 30 dažādu veidu izstrādājumu. To skaitā detaļas Skandināvijas autostāvvietu kases automātiem, norvēģu naftas platformām un Somijā izgatavoto cauruļvadu savienojumiem. Pērn eksports no kopējā produkcijas apjoma bija pat 35%. Ņemot vērā pirmā pusgada rezultātus, Salvis prognozē, ka šogad varētu būt līdz 50%. Pat vācu kompānijas, kas sākotnēji viņiem nenoticēja, pašlaik apsver iespēju sadarbīboties ar CNC SAAN.

Paralēli darbam ar tēraudu uzņēmumā izgatavo arī augstas cietības plastmasas detaļas. Tehnoloģija esot līdzīga, atšķiroties vienīgi cena, jo plastmasa ir lētāka. Tāpēc, kā zina teikt Andris, tā kļūst arvien populārāka un arvien biežāk tiek izmantota metāla vietā. 

Nesen iegādāta kārtējā iekārta, kura pašlaik tiek renovēta. «Tā ir pavisam citāda un drīzumā ļaus ražot nestandarta izstrādājumus ar daudz augstāku pievienoto vērtību,» atklāj uzņēmuma īpašnieks, saukdams to par  «nākotnes plānu». Tomēr sīkāk par šo plānu neko nestāsta. «Tad jau redzēs,» viņš vienīgi nosaka. 

Pašlaik CNC SAAN īrē telpas bijušajā Rīgas aerosolu rūpnīcā Ziepniekkalnā. Divās no tām atrodas iekārtas, trešā pagaidām vēl tiek remontēta. Tomēr jau tagad skaidrs, ka uzņēmumam, kas tik strauji attīstās, arī šajos četrsimt kvadrātmetros drīz kļūs par šauru.

«Mūsu mērķis ir pašiem sava ražotne,» sarunas noslēgumā saka Andris Cimdiņš. «Vai nu iegādāsimies zemi un paši būvēsim, vai arī meklēsim un pirksim jau esošu ražotni, kas atbilstu mūsu prasībām. To rādīs laiks.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tas, ko es daru, reāli ir mana sirdslieta. Tāpēc man tas patīk, un tāpēc arī viss notiek.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Tā nav kļūda, drīzāk secinājums. Dažu labu lietu, kas tagad liek krietni palauzīt galvu, varēja iemācīties jau skolā.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Galvenais ir gribēt. Tas ir pats svarīgākais. Ja grib, tad vienmēr izdomās, kā izdarīt.

Nūdeļsala ar smejošu Daci

Posted on jūlijs 1, 2015 by - Laukos

Turpmākajos žurnāla numuros šovasar atkal stāstīsim par pilsētniekiem, kas iekopuši lauku mājas. Ko rīdzinieki tur meklē un atrod? Rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska uz dzīvi Cēsu pusē pārvākusies pavisam. Sasējusi pilnu tīrumu, vakaros atkrīt gultā sāpošiem muskuļiem. Un smejas. Daudz

Ceļš kļūst aizvien šaurāks un ved dziļāk mežā. Daces mājas gabaliņu aiz Stalbes, Cēsu pusē, ir riktīgā biezoknī. Virs laukakmeņu pamatiem slejas melna koka būve ar plašu terasi. Sunes Puma un Oga sagaida riedamas un astes priekā kustinādamas. Dace arī smaidīga. Vedot mājā, rāda, ka tieši virs ieejas durvīm bezdelīgas uztaisījušas ligzdu. Mēģinājušus lipināt zem jumta kores vēl virkni reižu, taču nav sanācis. Tad Dace izdomājusi, ka palīdzēs – piesitusi mazus, gaišus koka plauktiņus. «Arhitekte redzētu, gan jau saķertu galvu,» saka Dace. 

Mājas arhitekte ir Zane Tetere. Viņa izdomāja, kā veco zirgu stalli ar laukakmeņu pamatiem pārvērst dzīvojamajā ēkā. «Man bija svarīgi, lai ir funkcionāli, ērti un estētiski. Lai viss pa rokai, bet tajā pašā laikā nerēgojas acu priekšā visādi ķepsīši.» Mājas interjerā un eksterjerā Dacei neesot nekādu nopelnu. «Man nav dizainiskās domāšanas. Es pat nesaprotu, kur gleznu pielikt.» 

Mums nav kas līdzīgs?

Pirmajā stāvā, kur savulaik bijusi vieta 16 zirgiem, tagad ir garāža, noliktava, apkures katls un veļas mazgātava. Otrajā stāvā – dzīvojamā istaba kopā ar virtuvi, guļamistabas. Melnās, augstās sijas saglabājušās no vecā staļļa, taču smilšu krāsas oša koka grīdas gan jaunas. «Izmazgāt tās ir izaicinājums. Kad suņi ienāk pēc āra, viss netīrs.» Ieminos – ja jau lauki, tad varēja pa skarbo – betonu vai klona grīdu. Dace atsmej: «Jā, lai kājas salst un nepatīkami atgriezties pēc lauku darbiem mājās.» Nesen par to runājusi ar jaunāko meitu Annemariju, kura atbraukusi palīgā ravēt dārzu. Pēc garas un darbā salīkušas dienas meita teikusi, ka ir patīkami nogurušam atkrist ar kafiju gaišā un modernā mājā. Tumšā un vecā justos kā pazudusi caurumā. «Te ir baigi forši. Man patīk. Prieks, ka bija iespēja tā uztaisīt,» saimniece pārlaiž acis telpai.

Dace dzīvo vietā, kuru pirms 30 gadiem nopirka viņas tēvs. Jānis Rukšāns meklēja vietu savai sīpolpuķu kolekcijai. «Man iepatikās ainava,» saka Jānis, satikts netālu. Kad meita sākusi runāt par to, ka vēlas prom no Rīgas, viņš ieminējies, ka te viss ir, lai nāk šurp. Rīga – izbraukājama. Stundas attālumā. Māju taču viņš esot pircis ne jau tikai puķu audzēšanai, bet abām meitām. «Ko labāku var vēlēties – mežapīle ar pīlēniem aizpeld pa dīķi, ērglis laižas. Dace te iederas.»

Māja būvēta 1896.gadā. «To savām meitām uzcēla ārsts no Cēsīm. Bija septiņas ēkas. Lielākā daļa saglabāta, tikai klēts gan nodrupusi līdz galam.» Dzīvojamā māja ir pāri pagalmam. Tajā pa ziemām reizēm mitinās Daces tēvs, kur iekārtojis kabinetu savu sīpolpuķu lietvedībai. Vasarās viņš darbojas turpat esošajās siltumnīcās. Pēc darba brauc uz savām mājām, kuras ir 30 minūšu attālumā uz Cēsu pusi.

Par dzīvi laukos Dace sāka domāt, kad dzīvoklis Mežaparkā kļuva par lielu. Bērni sāka dzīvot atsevišķi. Un Dacei gribējās būt tuvāk dabai. «Man patīk staigāt. Mežaparkā nebija brīvības. Kur ej, tur vieni un tie paši žogi, suņi. Kā dziesmā – stabs, stabs, koks, koks.»

Vispirms Dace prātoja par māju tuvāk Rīgai. Ar vīru Aināru Ščipčinski apskatīja vairākas vietas Vidzemē, jo viņa birojs Rīgā ir Daugavas labajā krastā. Viss, kas patika, bija par dārgu. Pieņemamajās cenās – vai nu neglīts, vai arī apkārt daudz brīvas zemes, tātad tās tiks pirktas un apbūvētas. Gadiem būs jādzīvo kā būvlaukumā.

Kāda laukakmeņu pusmuiža Mālpilī patika abiem, taču atpakaļceļā gandrīz trīs reizes auto ieslīdēja grāvī dubļu dēļ. Brauca domīgi mājās. Un Ainārs teica: «Klau, bet mums pašiem jau nav kaut kas līdzīgs?» Tieši tā. Dace atbildēja: «Jā, man taču ir tēva mājas.» Vienmēr šķitušas pārāk tālu no Rīgas, taču tām bija liels pluss – tās nebūtu jāpērk. Ne mājas, ne zeme.

Elles darbs

Sēžot uz terases, Dace rāda, kurā virzienā ir bebrārijs. Kur āpša ala. Tieši pretī, aiz dīķa, aug daudz ābeļu. «Simts. Tās stādījām, kad man bija 19 gadu. Rakām bedres, katrai nesām spaiņos ūdeni. Elles darbs.» Kā pusaudze lauku darbus Dace darīja daudz – palīdzēja tēvam pie puķēm, ganīja Latgales fermā cūku mātes. Par nopelnīto brauca kāpt kalnos uz Kaukāzu. Strādāšana atsita dūšu tā, ka dzīvot laukos negribējās ilgi.

Visu pagājušo ziemu Dace domāja, kā pavasarī savā dārzā sēs dārzeņus un garš-augus. Kad aprīlī ievācās, iekopa dobes. Gaidīja dīgstam. Kartupeļus, kabačus, kāļus, burkānus, dilles, lokus, baziliku, sīpolus, ķiplokus, ķirbjus, redīsus. Ar katru dienu entuziasms zuda. «Nezāles, tārpi nograuž, zaķis arī ieskrējis. Nupat atkal lapām robainas malas, izskatās kā sagrauztas, bet kukaini atrast nevar. Tas viss ir tik nevienkārši, un atdeve – minimāla. Viena kartupeļu cera dēļ iztērēt tik daudz enerģijas! Ja neesi profesionālis un neaudzē lielās platībās, ja nav strādnieku – neatmaksājas.» Dace uz vasaru nolīgusi jaunāko meitu palīgos, citādi galā netiktu. Nākamgad sēšot tikai zaļos zirnīšus, jo pašai tie ļoti garšo. Nevar piepirkt tik, cik apēd.

Ieminos, ka te labi varētu dzīvot vistas, kāda aita. Kaimiņi divu kilometru attālumā – nav pat saredzami. «Ne, ne. Mājdzīvnieki ir liela atbildība,» Dace saka. Agrāk viņai bijis zirgs, un tas prasījis lielas rūpes, zināšanas: kad griezt nagus, ko darīt, kad sāp vēders, ja acs asaro. Padomju laikos, pirms māju nopirka Rukšāni, te bija govju ferma ar visiem kūtsmēslu transportieriem. «Tēvs gribēja turēt govis un nopirka pat slaukšanas aparātus. Atceros – kannas stāvēja un gaidīja govis, kuras tā arī neieradās.»

Pa istabas logu paveras skats uz ūdeni. Kad nosaucu to par dubļu peļķi, Dace savelk uzacis: «Tā nav nekāda dubļu peļķe, bet skaists dīķis. Vismaz piecdesmit gadu vecs. Aiz salas tas turpinās, aug vairākas ūdensrožu šķirnes.» Dubļainos krastus ieguvis, kad līdz ar Daces ievākšanos padziļināts. Rītos, kad pie dīķa darbojies ekskavators, viņa gājusi uz mežu. «Cik kausā pasmēla, tik izšļuka ārā, dūņu dēļ. Tas izskatījās tik bezjēdzīgi, ka muku.»

Dīķa vidū ir Nūdeļsala. Nosaukums radās, kad Daces māsai bija gadi desmit. Ģimene spēlēja ģeogrāfisko spēli: bija jāsauc dzīvnieku vārdi ar burtu N. Māsa teica «nūdele», domādama ūdeli. Visi smējušies. Tādas taču neesot. «Nē, ir tāda nūdele!» māsa līdz asarām aizstāvējusi nūdeli. Par godu tai nosaukta saliņa dīķī.

Redzēts melnais stārķis

«Re, Tīrons lido,» Dace rāda uz bezdelīgu. Tā nosaukta žurnāla Rīgas Laiks redaktora Ulda Tīrona uzvārdā, jo, «atbraucot uz laukiem dzīvot, vismaz tā parādīšu, ka lasu Rīgas Laiku».

Putni un zvēri. Tos Dace skatās ik dienu. Maskējas ar speciālu telti mežā un vēro zvērus. «Dzeru kafiju un skatos uz viņiem,» Dace smaida. Putnus aplūko ar tālskati no terases. Līdz šim saskaitījusi 62 sugas, bet lēš, ka vajadzētu būt vairāk nekā 120. Redzēts ir gan mazais ērglis, gan mērkaziņa, gan melnais stārķis, gan zivju gārnis ar visiem bērniem. No dzīvojamās istabas uz dīķi paveras lieli logi. Pirmajās dienās varēja dzirdēt: buh, buh. Putni ietriecās stiklā. Dace uz logiem ar ultravioleto flomāsteru savilka svītras, kas no malas izskatās kā parastas bālganas švīkas, taču putnam liekoties, ka priekšā ir šķērslis. Un vairs nevienu «buh» nedzirdēja. Putni pielido tuvu, apgriežas un laižas prom. Tāds zīmulis nav nekas ekskluzīvs, to Dace pasūtījusi internetā reizē arī putnubūriem. Kurjers pievedis pie durvīm. Kurjers? «Jā, arī mani tas izbrīnīja. Brauc šurp. Līdz ar to daudz iepērkos internetā un uz Rīgu dodos tikai tad, ja vajag pie ārsta.»

Dace ir zaļa dzīvesveida piekritēja: uzturā lieto ekopārtiku, tāpēc gribu zināt, vai izdodas laukos arī šķirot atkritumus. «Jā, un te tas ir pat vieglāk nekā Rīgā,» Dace stāsta, ka beidzot ir vieta, kur sakrāt kartonu un stiklu – pirmajā stāvā ir noliktava, garāža un veļas mazgātava. Sašķiroto viņa krauj mašīnā un ved uz Cēsīm.

Klusums. To laukos gribētos vairāk. Pagaidām vēl dzirdama urbja skaņa, šo to vēl piepucē meistari. Arī ciemiņi ik pa laikam sabirst. Reiz vienlaikus bijuši 98. Uz terases iznestas klavieres un spēlējis gan vīrs, gan viesi. Pa dienu Daci mēdz apciemot arī tētis. «Tā, ka es būtu viena klusumā un mierā – kopš aprīļa tā bijis vienu nedēļu.»

Ārpus civilizācijas Dace nejūtoties nemaz. Televizora nav, vēlamās pārraides noskatās internetā. Ziemā vairāk cer rakstīt un lasīt, tagad daudz daramā ārā. Tik daudz, ka rītos rakstniece stīva. «Katru dienu muskulīši sāp. Pagājuši trīs mēneši, kopš te dzīvoju, bet tik un tā sāp katru dienu. Nebiju radusi pie tādas slodzes. Un nav jau arī vairs divdesmit, kad visu var izdarīt.» Ne jau tikai dārza dēļ sāp. Tiek iekopta apkārtne. «Man ir sieviešu trimeris un savs motorzāģītis. Tas ir kaut kas – patiešām zāģē arī kokus!»

Uz Rīgu Dace brauc reizi divās nedēļās. «Te galvai ir daudz labāk nekā Rīgā. Bērni man saka: «Mamma, kā tu esi izmainījusies! Tu smejies un smaidi. Tik daudz ko dari. Agrāk vairāk gulēji un izskatījies bēdīga.»»

Kad Dace iznāk uz lieveņa atvadīties un vilnas zeķēs stāv uz sliekšņa, saku, ka laukos jau visu dienu var vilnas zeķēs un bez krūštura. «Tā ir. Šodien uzliku jums par godu,» Dace smejas.

Prombraucot dažus metrus no mājas stārķis kauj čūsku, sidams gar zemi. Tā izlokās un atkal izstiepjas taisna. Stārķis turpina gāzt pret zemi. Apņēmīgs. Ir skaidrs, ka daba te sakārtojusi visu pati, ka no čūskām Dace var nebaidīties. Un nebaidās jau ar. Žēl esot čūsciņas.

Lietas, bez kurām neiztikt

Ultravioletais flomāsters, kas pasargā putnus no ietriekšanās logos. Negribu, lai mana māja ir putnu slepkava.

Tālskatis. Nomirtu no ziņkārības, ja nevarētu saprast, kas tur kustas.

Jāņa sētas karšu lietotnes – palīdz neapmaldīties mežā un atzīmēt interesantas vietas. Google Maps tam neder.

Satikušies

Posted on jūlijs 1, 2015 by - Vēsture

1965.gadā uzņēmīgi latvieši nopirka īpašumu ASV vidienē pie ezera Long Lake netālu no pilsētiņas Three Rivers, ko pārdēvēja par Garezeru pie Trejupēm. Šajā nedēļas nogalē Amerikas latviešu sabiedriskās dzīves centrs Garezers svin 50 gadu jubileju. Ja gribas saprast, ko nozīmē būt latvietim Amerikā, ir vērts tur aizbraukt

Garezers pamostas, kad nokūst sniegs un mežā pie ezera atkal var dzirdēt Mičiganas daudzbalsīgo putnu kori. Nedēļas nogalēs sabrauc talcinieki, jo pēc ziemas vienmēr kaut kas pielabojams un tīrāms. Gandrīz katru gadu, pateicoties ziedotāju labvēlībai, tiek uzcelta vai atjaunota arī kāda ēka.

«Vai jūsu atbalsts būs liels vai mazs, Garezera vadība būs ikvienam pateicīga. Ziedojiet ne no pārpilnības, bet no pārliecības,» pirms 50 gadiem teica Detroitas Kristus draudzes priekšnieks Verners Treimanis, kurš ieguldīja līdzekļus Garezera īpašuma iegādē. Šodien latviešu centrs Garezers ir bezpeļņas organizācija, kura pieder 143 akcionāru organizācijām, un tās īpašumā ir vairāk nekā 100 ēku, liela daļa talcinieku rokām celtas.

Ideja par vietu, kur varētu satikties un rīkot latviešu pasākumus, pagājušā gadsimta 70.gados prātā ienāca mācītājam Vilim Vārsbergam, kas apkārtnes latviešu draudzēm ierosināja nopirkt 68 hektārus lielo The Lone Tree Camp pie Garezera, uz kuru varēja viegli nokļūt no citiem ASV vidienes lielākajiem latviešu centriem – Kalamazū, Čikāgas, Detroitas, Grandrepidsas, Indianapolisas, Klīvlendas un Milvokiem -, un tā būtu laba vieta, kur rīkot draudžu pasākumus. 1965.gada 23.maijā notika Latviešu centra Garezers iesvētīšana, bet 4.jūlijā sākās pirmā Garezera vasaras nometne un vasaras vidusskola. 

Ezera otrā pusē atrodas Latviešu ciems jeb «mazā Latvija», kā to dēvē paši ciema iedzīvotāji. Tas pats Treimanis, kas ieguldīja naudu īpašuma pirkšanai pie Garezera, nopirka zemi otrpus ezeram, sadalīja to apbūves gabalos un pārdeva par lētu naudu. Toreiz tikai latviešiem. «Mans tēvs nopirka zemi, lai atbalstītu latviešu lietu. Kā daudzi apkārtnes latvieši. Kad aizgāja pensijā, pārdeva mājas pilsētā un uzcēla māju Garezerā. Ciems deva darbaspēku Garezeram,» stāsta ciema vecākais Uģis Grīnbergs un viņa sieva Mārīte. Viņa Garezera vasaras nometnē strādājusi gan par audzinātāju, nometnes priekšnieci, pavāri, glābšanas dienestā, gan lapas grābusi un podus tīrījusi.

Aizejot pensijā, Grīnbergi pārdeva savu māju pie Detroitas un uzcēla Latviešu ciemā –  gaišu, lielu, lai visiem bērniem un mazbērniem vasarā pietiktu vietas. Ciemā jau visi pensionāri, Grīnbergi saka, bet vidējā paaudze kļuvusi turīgāka un tagad pērk mājas pie paša ezera, tagad gandrīz puse no mājām, apmēram 40, ezera krastā piederot latviešiem. Vietējiem amerikāņiem, kas grib pārdot īpašumu Garezerā, mākleri dodot padomu: liec vienalga, cik augstu cenu – some crazy Latvian will buy it.*

Apmēram divi tūkstoši cilvēku vasarā apmeklē latviešu centra Garezers sarīkojumus, dievkalpojumus Brīvdabas baznīcā (arhitekts Gunārs Birkerts), koncertus un izstādes, slaveno Volejbola nogali jūlijā, kas, kā smejas vietējie latvieši, esot kā Meka musulmaņiem. Bet visas sarunas un dziesmas latviešu satikšanās vietā bija un ir par un ap Latviju, kas pirms neatkarības atgūšanas Otrā pasaules kara laikā izbraukušajiem bija palikusi atmiņā kā bērnības saules zeme, kas ar varu atņemta. Sākoties Baltijas un Austrumeiropas valstu neatkarības centieniem, Garezerā ar lielu interesi un sirsnīgu uzņemšanu tika sagaidīts ikviens cilvēks no Latvijas. Sāpīgi gan reiz esot bijis dzirdēt pārmetumu no kāda Latvijas puiša par to, ka «jūs atstājāt Latviju, jūs nemaz neesat īstie latvieši», atzīst Mārīte Grīnberga.

«Bet tas bija satraucošs un interesants laiks,» atceras dakteris Vidvuds Medenis, kurš dzīvo Latviešu ciemā, Siguldas ielā, un bijis Garezera prezidents, šaha skolotājs un ziņu redaktors. «Pēc neatkarības atgūšanas te apgrozījās ļoti daudz Latvijas inteliģences – Māra Zālīte, Gundega Repše, Skujenieks, Bels, politiķi brauca un uzstājās Garezerā. Dzeguzēni ieradās vēl komunistu laikā, viņus uz Detroitu bija uzaicinājusi kaut kāda draudzības biedrība. Detroitā viņi sala un nebaroja viņus, es teicu, lai brauc pie mums, viņi te palika dienu, uzņēmām un pabarojām.» Reizē ar neatkarības atgūšanu Medenis nolēmis atstāt centra prezidenta amatu, uzskatot, ka Garezera vadībā jānāk jaunākiem cilvēkiem no izglītotās vidējās paaudzes.

Katru vasaru Garezers aicina uz četrām izglītības programmām: Bizbizbērnu jeb bērnudārza programmu, bērnu nometni, sagatavošanas skolu un vasaras vidusskolu. Šajās programmās, kas piedāvā «apgūt latviešu valodu, vēsturi un kultūras vērtības, kā arī baudīt sportus, mūziku un dažādas nodarbības», ik vasaru piedalās apmēram 300 bērnu un jauniešu. Arī izglītības pro-grammu vadībā, mainoties latviešu centra administrācijai, stājās gados jaunāki cilvēki, kam radās iespēja regulāri lidot uz Latviju. Vairāki pat sāka veiksmīgu biznesu vecvecāku un vecāku dzimtenē. Savukārt vasaras izglītības programmās darbs arvien biežāk tika piedāvāts «Latvijas latviešiem», kā viņus dēvē Garezerā, kaut šis apzīmējums nepatīk emigrācijas vecākajai paaudzei. Mēs arī esam Latvijas latvieši, viņi aizrāda.

«Atceros, ka 90.gadu sākumā atbrauca Atis Skalbergs. Nacionāls, patriotisks cilvēks, kaut savu laiku sabijis partijā. Skalbergs mācīja latviešu literatūru, stāstīja bērniem par rakstniekiem, dzejniekiem pirms Atmodas laika, par Imantu Ziedoni,» stāsta Vidvuds Medenis. «Tad vidusskolas vecās dāmas sāka purkšķēt un gribēja viņu izsviest ārā. Es tolaik biju Garezera prezidents, aizgāju uz skolotāju sanāksmi un teicu: absolūti atstājiet to kungu mierā!»

Dzintra Slišāne no Raunas Garezerā nostrādājusi 14 vasaras. «Biju skolotāja un audzinātāja un šajos gados esmu piedalījusies trijos Amerikas latviešu Dziesmu svētkos. Es apbrīnoju Garezera bērnus – viņi kādreiz muļķojas kora stundās un deju nodarbībās, bet, kad jāuzstājas, izdara to apbrīnojami. Tur dzied un dejo visi – veci, jauni, lieli, mazi, māte, tēvs, vecvecāki un mazbērni.»

Kad veselība vairs neklausīja leģendārajai Garezera vidusskolas latviešu valodas skolotājai Mirdzai Paudrupei, kura tur strādāja kopš 1967.gada, Dzintra kļuva par viņas palīdzi un pavadoni: «Kādu vasaru atbraucu no Latvijas ar ieģipsētu roku, tad mēs abas sešas nedēļas kopā nostaigājām – es ar salauztu roku un Paudrupes kundze ar spieķīti man pie veselās rokas. Bērniem bija milzīga pietāte pret viņu, viņa vienmēr teica skolēniem: tu esi valodas cīnītājs! Izlaidumos teica garas runas, tādas, ka šermuļi gāja caur kauliem.»

Dievam vai Latvijai?

Garezera vasaras vidusskolēnu ikdiena, kad ārā vidējā temperatūra bieži sasniedz plus 25 un 30 grādus, nav viegla – katru dienu ir četras 50 minūtes garas mācību stundas, viena mājas darbu sagatavošanas stunda. Tad vēl pēcpusdienas nodarbības – koris, tautas deju mēģinājumi un sporta nodarbības. Mācītāja Aija Graham Garezerā strādājusi četras vasaras ar dažādu vecumu bērniem un atzīst: «Vidusskolas dienas plāns – viena aktivitāte pēc otras, katru rītu astoņos no rīta iet uz obligāto rīta lūgšanu, stāvēt pie Latvijas karoga, katru svētdienu apmeklēt dievkalpojumu. Es domāju, ka šie bērni izdara daudz – man grūti iedomāties, ka viens vidusmēra pusaudzis Latvijā to varētu.»

«70.gados bija skolotājs Zeidaks, kas mācīja kaut ko līdzīgu sabiedriskajām zinātnēm, un tur tika runāts tikai par to, ka vairosimies Latvijai,» smejas Ēriks Kore, kurš četrus gadus bijis vasaras vidusskolas direktors. Viņa sieva Māra, šūpojot rokās jaunāko meitiņu Rebeku, piebilst: «Mēs dziedājām tikai tādas tautas dziesmas, kurās bija par daudziem bērniem.»

Protams, visi vecāki bez tā, ka vasarā Garezers atvieglo viņu rūpes par bērnu brīvlaiku, cer, ka viņu atvases apgūs latviešu valodu un kultūru. «Dažkārt ir tā,» smejas Uģis Grīnbergs, «vecāki, kas runā latviski, atved bērnu uz nometni, izlaiž un uzsauc: Have a good time at a camp!**»

Garezera bērnudārza Bizbizbērni vadītāja Krista Cickovska saka: «Agrāk vecāki, kas ģimenē nerunāja latviski, atveda bērnu cerībā, ka pēc nedēļas viņš sapratīs latviešu valodu. Teicām: nevaram to apsolīt. Tagad viņi saprot, ko var izdarīt nedēļas laikā, un priecājas par mazumiņu: mans bērns vakar vannas istabā sāka dziedāt – apaļš ābols bumbierim cep čības…»

Daļai bērnu Garezera pievilcība ir jaukas satikšanās, sportošana un ballītes, bet apmēram ceturtā daļa skolēnu mācās ļoti nopietni. Runājot par latviešu valodu, dienas kārtībā vienmēr ir jautājums, vai ikdienā, ārpus stundām vajag bērniem ierobežot angļu valodas lietošanu? Māra Kore atceras savus vidusskolas gadus: «Bija sodu sistēma, ja pieķēra runājam angliski. Pirmo reizi sodīja, atņemot pusstundu no ballītes, ja noķēra vēlreiz, tad stundu. Vai arī par sodu bija jāraksta domraksts. Mani vidusskolas gadi Garezerā bija nepārtraukta pretestība pret audzinātājiem un skolotājiem.»

Es ļāvu mūziku ar austiņām klausīties sagatavošanas stundā, bet ne mācību laikā, atceras Ēriks. «Taču pie mums mācījās Ērika Veide, kura šogad absolvē Hārvardu un ir izcila vieglatlēte. Viņa katru rītu cēlās sešos un gāja skriet, bet par latviešu valodas lietošanu man aizrādīja: domāju, ka vajadzētu to lietu ņemt nopietnāk. Ērika ir izņēmums, un tāpēc viņa ir Hārvardā!»

Pabeidzot Garezera vasaras vidusskolas programmu, jauniešiem ir iespēja saņemt kredītpunktus amerikāņu vidusskolās par svešvalodas apguvi. Ēriks vairākiem bērniem rakstījis arī ieteikuma vēstules augstskolām. «Mums ir daudz izcilu bērnu,» viņš saka, «paskaties kaut vai, cik daudzi latvieši studē Efeju līgas augstskolās!» Katrā klasē vienmēr ir cilvēki, kas pēc skolas beigšanas ir aktīvi Amerikas latviešu organizācijās, daudzi Garezerā atgriežas kā audzinātāji.

Garezera devīze ir «Dievam un Latvijai», un, tā kā Garezera dibinātāji ir latviešu luterāņu draudzes, šī tradīcija paredz ticības mācību skolu programmās. Ēriks stāsta, ka viņš kā direktors atļāvis ticības mācības stundas neapmeklēt, ja ģimenei bijušas pretenzijas. 

Ina Šulce ir no Cesvaines un Garezerā māca vēsturi vidusskolas klasēm gandrīz desmit vasaras.  «Bērniem tagad, runājot par padomju laikiem, uzskati mainījušies, jo daudziem vairs nav blakus vecmāmiņu un vectētiņu ar viņu stāstiem, tas viss ir veselīgāk, tagad nāk paaudze, kas tos karus nav redzējuši. Viņiem tas ir tikai stāstiņš grāmatā. Man liekas, kļūst vieglāk strādāt. Lielākā daļa bērnu ir bijuši Latvijā un runā par to ar milzīgu sajūsmu – par pīrāgiem, rupjmaizi un tautas dejām kā par sapņu zemi. Zinu vismaz trīs četrus bērnus, kas regulāri apgrozās Latvijā.»

Depresijas sindroms

Garezerā par skolotāju un audzinātāju es nostrādāju vienu – 2006.gada – vasaru. Man neklājās viegli. Uz manu retorisko jautājumu, kas tavu istabu tīra mājās, saņēmu atbildi – mamma, mulsinošas likās dežūras pie ēdamistabas durvīm, lai meitenes uz brokastīm nenāktu pidžamā. Bet vienlaikus es apbrīnoju manas audzināmās meitenes par to, ka viņas spēja piecelties piecos no rīta, lai izmazgātu matus (uz četrām garmatainām meitenēm bija viena vannas istaba), kad iepriekšējā vakarā līdz pusnaktij bija pildījušas mājas darbu latviešu gramatikā. Un viņas zināja vārdus tik daudzām latviešu tautas dziesmām, kurām es mācēju nodziedāt tikai pirmās rindiņas. Nezinu, vai atgriezīšos Garezerā kā skolotāja, bet pēc šīs vasaras man kļuva skaidrs, ko nozīmē piesauktais pēcgarezera depresijas sindroms.

Tajā vasarā es Garezerā iepazinos ar Annu un viņas brāli Krišu Petrovskiem. Annai biju audzinātāja, bet Kriša klasē stāstīju par Latvijas politiku. Pagājušajā nedēļā saņēmu vēstuli no Annas kā atbildi uz manu aicinājumu dalīties iespaidos par savu vasaras vidusskolu. No Annas Petrovskas vēstules:

«Bērnībā es īsti negribēju braukt uz nometni Garezerā, bet vidusskolas gados jau biju sajūsmā, ka satikšu tur savas vistuvākās draudzenes, man patika koķetēt ar smukiem zēniem ballēs un pat gramatikas nodarbībās… Vidusskolā es iemācījos mīlēt latviešu folkloru un mūziku, tā vēl tagad ir daļa no manas dzīves – kopā ar grupiņu es dziedāšu Garezera 50 gadu jubilejas atklāšanas koncertā. Man ir 23 gadi, un tagad, kad manai mammai atklāta smaga slimība, aptveru, cik mūsu ģimene ir laimīga un bagāta, ka Garezers ir daļa no mūsu dzīves. Daba un Garezers man ir devuši mieru sirdī. Tas devis vismīļākos draugus, kas tagad mani atbalsta dzīves visgrūtākajā posmā. Uz Garezeru turpināšu braukt visu mūžu, jo tās ir manas otrās mājas, drošs patvērums ģimenei un vienmēr atgādinās mammiņas mīļo raksturu un dvēseli.»

* Kāds dullais latvietis to nopirks – angļu val.
** Lai tev jauks laiks nometnē! – angļu val.

Foto – Tatjana Žagare-Vītiņa un no Garezera un privātiem arhīviem

Lūk, tā ir gatavošanās!

Posted on jūlijs 1, 2015 by - Personība

Starp tūkstošiem, kas nākamnedēļ Rīgā locīs balsis un kājas Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, Linda Miķelsone (19) no Alūksnes ir īpaša. Viņa svētkiem gatavojusies triju gadu garumā – pati savām rokām darinot tautastērpu

Linda dzied kopš sākumskolas, bet dejo kopš triju gadu vecuma, tāpēc jauniešu dziesmusvētki Rīgā viņai nebūs pirmie. Līdz šim viņa jau divreiz ir dejojusi svētkos ar Alūksnes deju kolektīvu Enku – drenku, taču šoreiz dziedās kopā ar savas ģimnāzijas kori. «Gribas noķer to otru sajūtu, kā ir dziedāt. Gājienā noteikti iešu savā tautastērpā, tā ir iespēja uzvilkt un visiem parādīt,» viņa smej. 

Pašai savām rokām veidot Alūksnes novada tautastērpu Lindu pamudināja mājturības skolotāja Antra Strazda. «Devīto klasi beidzot, viņa man piedāvāja nevis rakstīt zinātniski pētniecisko darbu, bet praktiski veidot tautastērpu. Piekritu – kuram gan nav slinkums rakstīt lappušu kalnus,» meitene stāsta, lai gan arī tērpa darināšana nekāds vieglais darbiņš nav izrādījies.

«Sākumā, protams, bija grūti. Desmitajā klasē sāku taisīt tērpu, pirmais bija vainags.» Līdzās pērlītēm izšūtajai galvasrotai Lindas tērpā ir adītas kokvilnas diega mežģīņu zeķes, linu krekls, svītrainie austie brunči un jaka. Brunčus Linda auda visu pēdējās klases pirmo semestri – pērn pavasarī meitenei bija divas nopietnas ceļgala operācijas, tāpēc aušana bija gan grūta, gan vienlaikus arī sava veida fizioterapija. «Skolā ir stelles, gāju pēc stundām aust. Stellēm ir četri pedāļi, ceļgals septembrī bija vēl jāieloka, un tas bija izaicinājums. Daudzi varbūt iedomājas, ka brunči varētu būt grūtāk tapuši, bet patiesībā visgrūtāk gāja ar kreklu,» Linda dalās pieredzē. Pēdējā tapusi jaka.

Lielas rokdarbnieces ir arī Lindas vecvecmamma un mamma. «Mums mājās ir daudz vecvecmammas austo galdautu, lina segu un izšūto dvieļu. Es izaugu, cilājot puķaini izšūtos dvieļus, un zināju – arī pati kādreiz tā iemācīšos.»

Lindai atliek laiks ne tikai šūšanai, dejām un dziesmām, viņas kaislība ir arī literatūra. Aizrāvusies tieši ar lasīšanu angļu valodā. «Gatavojoties angļu valodas eksāmenam, sāku lasīt grāmatas angliski. Tagad nevaru pārstāt. Ja ieraugu, ka angļu valodā grāmata maksā četrus eiro, bet tā pati grāmata, tikai tulkota latviešu valodā, maksā 20 eiro, tad man neceļas pat rokas lasīt latviešu valodā. Nākamo lasīšu Mārgaretas Tečeres biogrāfiju. Tā ir sieviete, kuru es apbrīnoju. Viņa ir ļoti spēcīga, drosmīga personība,» stāsta Linda.

Taču spēcīgu sievieti, kas viņu iedvesmo visvairāk, Linda redz sev blakus ikdienā – tā ir viņas mamma Leontīna Miķelsone. «Latviešu sevietes ir spēcīgas, kaut gan latviešu tauta ir pelēcīga un mēs esam čīkstētāji, tur nav ko noliegt. Es apbrīnoju sievietes, kuras tiek galā. Neatceros, ka mana mamma būtu teikusi, ka viņai ir grūti vai slikti. Viņa vienmēr mani ir bīdījusi, lai eju un daru. Mamma ir mans etalons, kādai jābūt kārtīgai latviešu sievietei. Man pašai tādai kādreiz gribētos būt.» 

Lai gan Lindai nepatīk galvaspilsētas burzma un doma par studiju gadiem, kas būs jāpavada pilsētā, mazliet biedē, nākamnedēļ viņa uz Rīgu tomēr brauks ar prieku. Jo dziesmusvētku burzma ir gluži citāda – tajā cilvēki atveras, un rodas kopības sajūta, kādu citur nepiedzīvot.

Krama puikas tērauda lode

Posted on jūlijs 1, 2015 by - Veiksme

Norūdījies profesionālajā sportā un vēl padomju laikā uzkrājis zināšanas, strādājot kopā ar Latvijas brīvvalsts ieročkaļu cunftes meistaru, Aivars Dundurs Ādažos radījis munīcijas ražotni, ar kuras lodēm šauj mednieki visā Eiropā

Pasaules lielākajā ieroču un munīcijas izstādē Lasvegasā šogad divu štatu pārstāvji neatkarīgi viens no otra piedāvāja uzņēmuma D Dupleks īpašniekam Aivaram Dunduram pārcelt ražotni uz ASV. Tad spēkā stātos speciāla valsts atbalsta programma, kas amerikāņiem ļauj piesaistīt inovatīvus, unikālus produktus no citām valstīm.

Pilnīgi jauna tipa munīcijas ražošanu gludstobra medību ieročiem Aivars Dundurs sāka 2001.gadā. Aizņēmies no tēva 15 000 latu un pamatkapitālā ielicis vecu žiguli, viņš nodibināja uzņēmumu un gāja pēc licences. Bet ierēdņi neziņā raustīja plecus un šaubījās, vai parasts uzņēmējs maz drīkstot ražot lodes un patronas, jo Latvijā neviena šāda licence vēl nebija izsniegta. Izstudējis likumus, Dundurs secinājis, ka nav tāda panta, uz kura pamata to varētu liegt. 

Pašlaik uzņēmums D Dupleks savu produkciju eksportē uz 33 pasaules valstīm un pēdējos gados mēģina iespraukties arī milzīgajā ASV tirgū, kur netrūkst ne ieroču, ne munīcijas. «Nav jau māksla saražot. Māksla ir panākt savas produkcijas atpazīstamību un to pārdot. Jo pasaule ir daudz, daudz lielāka, nekā mums dažbrīd Latvijā šķiet,» saka uzņēmuma īpašnieks. 

Tieši tāpēc kopā ar pieredzējušiem metālapstrādes meistariem un ballistikas speciālistiem D Dupleks strādā arī profesionālu tirgus izpētes un tirdzniecības speciālistu komanda, ko vada Aivara dēls Agris Dundurs, kuram ir maģistra grāds uzņēmējdarbībā un bakalaura grāds tiesībzinātnēs. Savukārt katrā no valstīm, kurās tiek pārdota gatavā produkcija, uzņēmumam ir savi pārstāvji. 

Pirmie pasaulē

«Mēs esam pirmie pasaulē un vienīgie valstī, kas munīcijas rūpnieciskajā ražošanā sāka pilnīgi jaunu virzienu,» jau pašā sarunas sākumā saka Aivars Dundurs. Atšķirībā no svina lodēm, kuras izmanto parastās gludstobra bisēs, ko medībās lieto jau vairāk nekā trīs gadsimtus, D Dupleks strādā ar tēraudu. Svina lodes ir medību munīcijas klasika, un to izgatavošana ir samērā vienkārša. 

Kā jau mīkstu metālu to viegli štancēt, iegūstot nepieciešamo lodes formu. Šāviena brīdī tāda lode noblīvē tērauda stobru un, pateicoties spiedienam, kas tajā radies, nonāk līdz mērķim. 

«Mēs savukārt ņemam tēraudu. To virpojam, iegūstot ļoti augstas precizitātes rotācijas ķermeni. Bet tik cietu metālu kā tērauds nevar izšaut pa stobru, to nesabojājot, un atšķirībā no svina tas stobru nenoblīvēs. Tāpēc mēs šo lodi iestrādājam speciālā polimērā,» turpina stāstīt Dundurs. Polimērs lodes aizmugurējā daļā kalpo arī kā prapis, kas, pulverim sadegot, stobrā radušos spiedienu uztver daudz labāk nekā parastais prapis, kas atrodas ar svina lodēm lādētās patronās. Vienlaikus tas pilda arī stabilizatora funkcijas lodes lidojuma laikā. Ar parasto gludstobra bisi un svina lodēm var diezgan precīzi šaut līdz piecdesmit metriem, bet tērauda lodes nodrošina precizitāti pat līdz simt metriem. Turklāt tām ir augsta caursišanas spēja, samazināta rikošeta iespēja, bet tieši rikošets ir viens no galvenajiem nelaimju izraisītājiem medībās. Ar tērauda lodi medījums pēc trāpījuma tiek nogalināts, nevis ievainots aizbēg un vēlāk nobeidzas kaut kur mežā.

Šo tehnoloģiju un arī programmējamās iekārtas un ražošanas līnijas konstruējis un izgatavojis pats uzņēmuma īpašnieks. Turklāt, lai nodrošinātu izstrādājumu kvalitāti un nepieļautu nejaušības, ko mēdz dēvēt par cilvēcisko faktoru, ražošanas process ir pilnībā automatizēts un tiek elektroniski kontrolēts. Ne velti viņu izstrādātā lode Dupo 7 Lasvegasas ieroču un munīcijas izstādē 2011.gadā tika izvirzīta balvai par gada labāko lodes konstrukciju pasaulē. «Diemžēl mēs palikām otrie aiz Winchester, lai gan viņu izstrādājums patiesībā bija daudz parastāks un knapāks par mūsējo,» smejas Dundurs, kurš tomēr to neuzskata par sakāvi. Jo Winchester ir visā pasaulē zināms zīmols ar gandrīz 200 gadu senu vēsturi, kas savā reklāmā un publicitātes pasākumos iegulda desmitiem miljonu dolāru gadā. Savukārt latvieši togad Lasvegasas izstādē piedalījās pirmo reizi un bija pasaulē nezināma kompānija, kuras gada apgrozījums arī pašlaik tikai tuvojas miljonam eiro.

Sportista rūdījums

Aivars uzskata, ka viņa aizraušanās ar ieročiem sākusies jau kādu septiņu gadu vecumā. Toreiz, vēl dzīvojot Krāslavā, tēvs, vēlākais Preses nama direktors Kazimirs Dundurs, kas Atmodas laikā atbalstīja savus darbiniekus un žurnālistus, tāpēc vēlāk pat nonāca bēdīgi slavenā OMON ķetnās, pirmo reizi esot paņēmis viņu līdzi medībās. «Oi, tas bija interesanti! Tur viss notika – vīri brauca, šāva,» atceras Aivars.

Trīspadsmit gadu vecumā viņš sācis nodarboties ar ložu šaušanu, gadus sešus bijis spēcīgākais starp jauniešiem un, divpadsmit gadus startējot Latvijas PSR izlases sastāvā, piedalījies arī starptautiskās sacensībās, kur izcīnījis godalgotas vietas. Sākumā šāvis ar mazkalibra šauteni, vēlāk startējis ar lielkalibra un vienbrīd pat kandidējis uz vietu PSRS izlasē. Piedalījies izlases treniņnometnē, uzrādījis labus rezultātus, tomēr beigās, kā jau nereti tajā laikā, uz sacensībām Lielbritānijā aizbraucis nevis latvietis, bet maskavietis.

«Sportā es varbūt nebiju tā spožākā zvaigzne. Drīzāk no tiem, ko sauc par darba rūķiem – lai sasniegtu to, kas citiem nāca pats no sevis, vajadzēja daudz un pamatīgi strādāt,» tagad saka Dundurs, atceroties, ka toreiz ar lielkalibra šautenēm 300 metros bijis vingrinājums, kura laikā vajadzējis veikt 120 šāvienu. Tas ildzis četras ar pusi stundas. «Nedod Dievs, ja uz beigām zaudē modrību, sprāgst patrona, pārsit, teiksim, degunu, un tienesis, ieraugos asinis, tevi noņem no ugunslīnijas dažus šāvienus pirms sacensību beigām.» 

Tomēr galvenais – tālaika sportisti jeb, kā viņš tagad saka, krama puikas paši pilnveidojuši un pielāgojuši sev ieročus.

Vēlāk – 80.gados – Dundurs šauteni gan nomainīja pret arbaletu un kopā ar Latvijas izlasi pirmajā Eiropas čempionātā 1992.gadā izcīnīja otro vietu komandu vērtējumā. Bet pēc četriem gadiem pasaules čempionātā – astoto.

Nav analogu

Profesionālā līmenī ieroču remontam, to pilnveidošanai un munīcijas izgatavošanai Aivars Dundurs pievērsās 1983.gadā, kad studējis Rīgas Politehniskā institūta Aparātu būves un automatizācijas fakultātē un sācis strādāt Mežsaimniecības ministrijas valsts medību saimniecības ieroču darbnīcā. «Tajā bija tikai divi darbinieki. Es kā māceklis sākumā un vecs, pieredzējis meistars ar Latvijas brīvvalsts ieročkaļu cunftes diplomu. No viņa arī samācījos daudzas lietas,» stāsta Dundurs. 

Tolaik zvēru mežos nav trūcis, tāpēc medības bijušas gan lielu priekšnieku iecienīta izklaide, gan arī daļēji rūpniecisks pasākums. Vienas sezonas laikā vien nomedīti vairāk nekā 20 000 dižmedījumu. Tāpēc darba viņiem nav trūcis. Tie bijuši tiem laikiem unikāli un neparasti pasūtījumi. Piemēram, optisko tēmekļu uzstādīšana, kad pašu tēmekļu Latvijā faktiski vēl nemaz nebija.

To, cik daudz viņš toreiz iemācījies, pateicoties cunftes meistaram, Dundurs tā īsti sapratis tikai pēc gadiem, kad, jau būdams D Dupleks īpašnieks, apmeklējis slaveno vācu rūpnīcu HEYM, kas ražo ekskluzīvus medību ieročus. «Iepazīstināja ar ražošanu, un es pārsteigts secināju, ka visu jau zinu. Nevis teorētiski, bet gan praktiski, tāpēc varu nostāties jebkura vācu meistara vietā un ikvienu operāciju veikt tikpat labi kā viņi.» 

Mežsaimniecība ministrijas ieroču darbnīcā, kuras pakalpojumi vienkāršiem cilvēkiem nebija pieejami, arī radās pirmās plastmasā iekausētās tērauda lodes. «Toreiz vītņstobra medību ieroču vēl nebija, tāpēc jautājums, kā padarīt efektīvāku un precīzāku gludstobra bisi, bija ļoti aktuāls,» atceras Dundurs. «Es izdomāju pats savu sistēmu un sāku eksperimentēt ar dažādiem materiāliem un to kombinācijām. Taisīju prototipus un pats testēju. Līdz pamazām nonācu līdz idejai par cietajiem metāliem. Problēma bija vienīgi, kā tos izvadīt cauri stobram.»

1983.gadā viņš radīja speciālu ierīci, kas ļāva, kā pats saka, ietērpt lodi plastmasā. Ar to arī tika presētas pirmās metāla lodes. Rezultāti bijuši daudz labāki, nekā tika gaidīts. To noteicis vesels jaunās munīcijas īpašību komplekss, kas ļāva šāviena brīdī panākt daudz lielāku spiedienu un līdz ar to arī lodes ātrumu.

Pašlaik D Dupleks ražo 40 dažādu veidu izstrādājumu, no kuriem seši ir galvenie ložu pamatveidi, kas lādēti dažādu kalibru patronās. Aivaram Dunduram ir pieci patenti, lai gan, ja viņa pret viņa izgudrojumiem izturētos skrupulozāk, varētu būt arī vairāk. Paralēli ražošanai apgūta vēl viena joma – ballistika. Tā ir vesela zinātne, bez kuras augstas kvalitātes produktus izstrādāt nebūtu iespējams. Turklāt tā apgūta tik pamatīgi, ka pie viņiem braucot konsultēties citi Eiropas ieroču un munīcijas ražotāji. 

Uzņēmumam ir arī militārā aprīkojuma izgatavošanas licence, un jau gadus divpadsmit tas pilda arī Latvijas armijas pasūtījumus. Parasti tā gan nav kaujas munīcija. Biežāk salūtmunīcija, treniņgranātas un cits aprīkojums, ko izmanto  mācību laikā.

Sācis kā ģimenes uzņēmums, kur pirmajā gadā strādājis tikai pats īpašnieks, viņa sieva un dēls, D Dupleks tagad nodarbina 30 cilvēkus. Ražošana sākta VEF sporta kluba telpās, bet pirms sešiem gadiem pārcelta uz Ādažiem, kur iegādātas ēkas un zeme daļā no bijušās Briljantu fermas.

Tagad, pēc piecpadsmit gadiem, ar D Dupleks lodēm šauj mednieki visā Eiropā, tāpēc diezin vai kādu ar tām vairs var pārsteigt. Cik ilgi šis produkts būs inovatīvs? Aivars Dundurs smiedamies apgalvo, ka noteikti vēl krietnu laiku, jo nepārtraukti tiek radīts kas jauns. Vismaz pieci seši no viņu ražotajiem produktiem esot pilnīgi unikāli un konceptuāli atšķirīgi no citur pasaulē ražotās munīcijas. Piemēram, ekspansīvās lodes, kas, saskaroties ar mērķi, atveras un sadalās. Bruņusitējlodes, kas spēj caururbt līdz pat 60 cm biezu koka bluķi.

Sarunas noslēgumā vaicāts, kā tad īsti paliek ar piedāvājumu pārcelt ražotni uz Ameriku, Aivars Dundurs atbild, ka piedāvājums nenoliedzami esot vilinošs. Tomēr, saliekot kopā plusus un mīnusus, pašlaik viņš negrasās doties prom no Ādažiem. Drīzāk jādomā, kā palēnām apgūt un saremontēt bijušās fermas ēkas, lai varētu paplašināt ražošanu tepat Latvijā.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Es šajā biznesā esmu ieguldījis ne tikai visas savas zināšanas, bet patiesībā arī visu savu dzīvi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Piedodiet, bet to es neteikšu. Protams, kļūdas ir bijušas, jo tikai stulbeņi pārliecināti, ka viņi nekļūdās.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Pasaule ir pilna ar visdažādākajiem produktiem. Tāpēc, lai mūsdienās kaut ko sāktu ražot, vispirms rūpīgi jāizpēta tirgus un jāizrēķina, cik tas izmaksās. Bet pēc tam, lai šo tirgu iekarotu, noteikti jābrauc uz lielajām izstādēm.

Liega Zelgalve, taisa biksītes ar kaķiem

Posted on jūnijs 17, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Dusmas, ka par algu nevar atļauties nopirkt Elīnas Dobeles zābakus, par kuriem sapņots četrus gadus, lika Liegai Zelgalvei sarosīties. Bija pērnā septembra beigas, un meitene sāka prātot par Ziemassvētku dāvanām. Internets jūsmoja par kaķu tēmu, un Liega iedomājās par biksītēm ar kaķeni. Izlēma, ka tā būtu laba dāvana draudzenēm svētkos!

Nākamā diena pagāja, «rokot» internetu un saprotot, ka šādas biksītes nopirkt nevar. Liega saka – tas nav nekas oriģināls, viņa neuzskata sevi par kaķbiksīšu izgudrotāju, bet nopirkt šādu apakšveļu tobrīd nevarēja. «Redzēju, ka arī citi prasa, kur tādas var dabūt,» par idejas pirmsākumiem stāsta meitene. Nostrādājusi četrus gadus apdrukas jomā, Liega izlēma, ka jārīkojas, un zvanīja paziņām. Sacīja, ka jāsadrukā 200 biksīšu. «Tajā brīdī nedomāju, ka tas izvērtīsies par biznesu». Ap Ziemassvētkiem pirmā partija bija gatava, bildi ar biksītēm Liega publicēja sociālajā vietnē Facebook un cilvēki «pavilkās». Dažādām draudzenēm viņa uzdāvināja 50, viņām tās likās foršas. Tad biksītes nonāca interneta bodē Etsy, pagāja pāris dienas, līdz cilvēki tās pamanīja un «aizgāja kā uguns pakulās». Tā radās zīmols Lickstarter.

Pašlaik ir deviņi biksīšu modeļi, katrs ar citādu kaķi. Liega fotogrāfiju bankā rūpīgi pēta kaķu bildes un arī to, kāds ir izvēlētās šķirnes raksturs. Svarīgi, lai uz biksītēm ir dažādu krāsu dzīvnieki, taču noteikti ir jābūt kaķenei. Ejošākās ir ar mīlīgo, zilacaino. Visām biksītēm ir miesas krāsas tonis, jo tas piestāv jebkurai ādai. Liega uzsver, ka viss tiek taisīts no nulles – uz auduma uzdrukā kaķi, pēc piegrieztnes izgriež un sašuj. 

Pircēji lielākoties ir vīrieši. Mēdz gadīties, ka dāmas sociālajā vietnē Instagram zem «kaķbikses» velta ierakstu savam vīrietim: «Hei, dabū man šīs!» Pašlaik dienā tiek nosūtīts ap 30 paciņu, pirmsākumos, Liega saka – lielā sprādziena momentā, vienā naktī sasaiņojusi 100! Tās ceļo uz dažādām pasaules vietām, daudz uz ASV un Eiropu. Interneta pasaulē ir kaķu slavenības, saimnieki, kuri saviem mīluļiem radījuši sociālo mediju profilus un savākuši milzīgu sekotāju ordu. Viena šāda kaķu slavenība no Zviedrijas Instagram palielījusies, ka nopirkusi Liegas biksītes, un pēkšņi sāka nākt pasūtījumi no Zviedrijas!  

Liega lēš, ka šogad apsēstība ar biksītēm beigsies. Nesnauž arī konkurenti, kuru katru brīdi pamodīsies kāds, kas šādu apģērba gabalu piedāvās par zemāku cenu. Liega gan nebēdā, viņai ir jaunas idejas, un kārotos Elīnas Dobeles zābakus jau nopirkusi.

Teikas process

Posted on jūnijs 17, 2015 by - Dzīve

No graudiem līdz alus glāzei paiet gandrīz mēnesis, taču Indra, Mārtiņš un Jānis jau divus gadus vairs nepērk šo dzērienu veikalā. Viņi ir pievienojušies Kustībai par labu alu un brūvē paši

Katls, 220 litru. Salīdzinoši nedaudz. Agrāk liktos kosmoss, bet tagad tas ir mūsu! Tā runādami, divi puiši Staļina laika mājas pagrabā Teikā ienes bunduli ar krānu sānos. Arī pagrabs ir viņu. Gribējuši īrēt telpas alus gatavošanai, bet sapratuši, ka izdevīgāk būs nopirkt. Jānis ar Mārtiņu plāno ar šo lietu nodarboties ilgtermiņā, piepildīt daudzu mājbrūvētāju sapni – izveidot mazu ražotni. «Malduguns, Labietis, Viedalus Jūrmalā. Ādažu jaunais,» uzskaita kolēģus, kuru brūži izauguši no mājbrūvēšanas.

«Lielākā katlā ir labāka vārīšana, dzīvoklī tādu gluži neieliksi,» Mārtiņš apmierināti novērtē jauno pirkumu. «Man tā bijis divas reizes – pieliec apiņus, uzliec par augstu temperatūru, alus vienkārši sāk celties un iet pāri. Saprotiet paši, pēc tam var divas stundas tīrīt ap plīti!»

Tas, ka māja smaržo pēc apiņiem, gan piederot pie lietas. «Visu laiku kaut kas rūgst. No rīta pamostos, fff, kaut kas augļains, rūgšanas process sācies,» viņš teatrāli osta gaisu. «Mierīga sirds! Var būt arī tā, ka raugs «nepiestartējas», nekas nenotiek.»

Alus ar zemenēm

Puse, ja ne vairāk Rīgas mājbrūvētāju pie alus tiek tā, kā to līdz šim darījis Mārtiņš. Brūvē dzīvokļu mājas virtuvē un vannasistabā. «Man ir parasta virtuve piecstāvu mājā Sarkandaugavā, vāru uz plīts, padomju laika veļas katlā. Filtrēju sintētiskā audumā, kas laiž cauri šķidrumu. Vienkārši, bez tehnoloģijām. Pudeles glabāju kastēs Rīgas dzīvoklī. Pagrabs – tas ir tāds «roskošs».»

«Labāk alu glabāt pagrabā, tad rūgšanas process ir lēnāks, sabalansētāka garša. Arī pudeles ne par velti ir tumšas, lai apiņi tik ātri nezaudētu savas garšas īpatnības,» sarunai pieslēdzas kolēģis Jānis. Uz pagrabu, kur pagaidām vēl nav ierīkota elektrība, atsteidzies pēc darba, uzvalkā.

Jānis Pumpiņš ir jurists, specializējas darba tiesībās, strādā centrā, bet dzīvo rokas stiepiena attālumā no topošā alus pagraba Brīvības ielā, Teikā. Mārtiņu Andžu ar šo Rīgas mikrorajonu saista profesija. Viņš ir pētnieks Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūtā pie Linezera slimnīcas. «Rakstu doktora darbu par kaņepju spaļu lietošanu izolācijas materiālu taisīšanā,» pastāsta. «Latvijas cilvēku vērtīgā īpašība, ar ko vajadzētu lepoties: viņi joprojām spēj kaut ko izdomāt situācijā, kad nekā nav,» velk paralēles ar saviem alus ražošanas sākumiem. «Spēj optimizēt, lai ir ātrāk un vienkāršāk. Arī iekārtu disertācijas izstrādāšanai saskrūvēju pats. Vācijā tā maksā 5000 eiro, es saskrūvēju par 60 latiem. Bišķiņ ir starpība!»

Teikas aldaru kopas dāma gan neko nekonstruē. Indra Siliņa ģimenes privātmājā Kuršu ielā alu brūvē poļu ražojuma bunduļos ar 30 litru ietilpību, pēc puišu pagraba apciemojuma ir gatava tos parādīt. «Mēs tādu trijstūri veidojam,» uzjoko Mārtiņš un Jānis. Atskan mobilā telefona zvans. Alus un sidra ražošanas izejvielu vairumtirgotājs Raivo Tilners no uzņēmuma Rudzu rati, kam pieder mājaslapa Bruvepats.lv, ir priecīgs, ka «trijstūris» šodien sanācis kopā, nav jāapbraukā pa vienam. Pelēkos auduma maisos sasvērti graudi, alus raugs, apiņi. «Divus gadus veikalā neesmu alkoholu pircis,» secina Jānis. «Es vairs nezinu, kādas ir cenas,» iesmejas Indra.

Grāmatvede, četrdesmitgadniece, viņa mācījusies kopā ar Jāņa mammu, ar šīs draudzenes starpniecību pazīst puišus. Jānis, kam ir 26 gadi, četrus gadus vecāko Mārtiņu satika studentu korporācijā Fraternitas Lataviensis. Alus interesi abiem uzkurināja nevis iedzeršana buršu ballītēs, bet kāds cits pasākums.

Pirms diviem gadiem draugi sabiedrisko Mārtiņu uzaicināja palīgā organizēt ikgadējo kongresu Latvijas mājbrūvētāju Kustībai par labu alu, saīsinājumā KUPLA. Uz Smiltenes novada Blomi, kur tas notika, viņš paķēra līdzi Jāni, kam ir lauku mājas Jaunraunā pie Cēsīm. «Iepatikās tā lieta, aprunājos ar zinošiem cilvēkiem, kas to dara jau četrus piecus gadus, uzzināju, ka ir sarakstīta mājbrūvēšanas rokasgrāmata, brīvi elektroniski pieejama,» atceras Jānis. Rosīgs ir arī interneta forums Kupla.lv, tur jebkurā diennakts stundā var paprasīt padomu.

«Mārtiņ, uz priekšu!» Jānis teicis draugam, kad – pārsvarā savās lauku mājās – bija alu brūvējis jau pusgadu. 

Mārtiņš, kas kādreiz gan bija sapņojis izdzīt viskiju, alus eksperimentus sācis negribīgi. «Bet iepatikās tā lieta! Varu dot citiem garšot, saņemt novērtējumu. Kad manos laukos ir kāda talciņa, varu visus pacienāt, tas ir tā skaisti!» Laukos, Ķeguma pagasta Birzgalē, ir arī ābeles. «Labs resurss, jo man garšo augļu ali. Garšo arī tumšie, bet dāmas pieprasa kaut ko citu,» viņš piebilst. Jānis savai mammai taisa ingveralu, bet Mārtiņa mammai un draudzenei visvairāk patīk zemeņu alus. «Jā, īstas zemenes! Esences neviens mājbrūvēšanā klāt neliek. Zemeņu laikā iespējams par relatīvi lētu naudu nopirkt. Ogu nevajag daudz, 10% no sastāva, bet tas dod izteikto krāsu.» Latvijas ķirši nav bijuši pietiekami aromātiski, zemenes izmēģinājumos iznākušas vislabāk.» Mārtiņš mēģinājis alū brūvēt arī burkānus. Sapņojis, ka dzēriens būs skaisti ruds, taču tas sarūdzis nepareizi, bijis jālej ārā. No neveiksmēm, kas var rasties kaut vai nesterilu trauku dēļ, nav pasargāts neviens.

Gatavots dēla kāzām

Bet Indra alum mēdz pievienot, piemēram, apelsīnus. «Ko tie dod? Labu garšu. Miziņu un pašu apelsīnu lieku klāt un vēl apiņus Kaskāde ar apelsīnu garšu. Te man viss pierakstīts,» viņa atver grāmatiņu. «Arī etiķetes salīmētas. Minhenes miežu alus 5,2%: mieži, apiņi, raugs Nottingham, iepildīts 2014.gada 30.septembrī,» nolasa piemēru.

Puišu cīņubiedres «alus fabrika» ieviesusies mājas pirmā stāva vannasistabā, pat džakuzi piekrauts dažādām caurulēm un traukiem. Taisnību sakot, tas ir arī Indras vīra Itara eksperimentu poligons. Viņa kaislība ir mājas vīns. 

Pirms diviem gadiem veikaliņā Dzirnavu ielā, kur vīrs pirka vīna pudeļu korķus, Indra pamanīja iesācēja komplektu alus darītājiem. Bundžās – jau gatavs iesals. Bērnu spēle! Uzvāra uz plītiņas virtuvē, sajauc ar ūdeni, atdzesē, pieliek raugu un raudzē, secinājusi apķērīgā sieviete.

Divreiz pamēģinājusi, ar vīra, dēla un znota palīdzību brūvējums aizgājis rūkdams. Tad gadījies pagaršot, ko, pats iztecinot iesalu no graudiem, uztaisījis draudzenes dēls Jānis. Cits līmenis! «Pasūtīju visu, ko vajag, lasīju grāmatu internetā, mācījos, vārīju,» Indra atceras.

Jānim šo divu gadu laikā ir 55 brūvējumi, Indrai – 52, Mārtiņam – 24. Nevienu citu dāmu Latvijas mājbrūvētāju saimē viņi nepazīst. «Biju uz pasākumu Odzienā, bet tur vīriem tikai sievas bija atbraukušas līdzi, vārītājas nebija. It kā jau pirmsākumos, pirms 5000 gadiem, tikai sievietes esot alu brūvējušas, vīriešus nelaida klāt,» Indra smejas. Arī ballītēs viņas alus pazūd pirmais, draugu lokā neviens cits to netaisa. Kāpēc? Sastāvdaļas Bruvepats.lv var nopirkt plašā klāstā, bet procedūra tomēr esot diezgan ilga un piņķerīga. «Piecas stundas, kamēr uzvāra līdz raudzēšanai, tātad visa diena ir aizgājusi. Tad atstāju uz divām nedēļām, tad pārleju, atstāju vēl uz nedēļu, un tad leju pudelēs. Ir ko ņemties.» 

Tik garas stundas viņa var izbrīvēt tikai brīvdienās vai piektdienu vakaros. Gadās, ka alus vārīšana ievelkas pāri pusnaktij, kad visi jau guļ. «Bet man patīk process! Var eksperimentēt ar dažādiem raugiem un apiņiem, ar visādām proporcijām. Un alus jau atšķiras katru reizi. Var vārīt to pašu, bet tas vienalga garšos bišķi citādi.» Mazos apjomos pēc līdzīgiem principiem ražots alus, kas ir pārdošanā, ir padārgs. Indra var uztaisīt tādu pašu, bet daudz lētāku. Tomēr tādi entuziasti kā viņa brūvē nevis naudas, bet procesa dēļ, katru reizi izmēģina ko citu. 

«Kā liekas – vai sieva progresē?» apjautājos Itaram. «Jā, protams. Ir jau atstrādāti katram savi mīļotie ali. Man – Heidelbergas gaišais. Angļu tumšais un Angļu eils arī ir garšīgs,» viņš nekavējas ar atbildi.

Mājbrūvētājam alu nav ļauts pārdot, un vienā brūvējumā var būt tikai 50 litru, bet Indra, Mārtiņš un Jānis, savstarpēji konsultējoties, mērķtiecīgi virzās uz priekšu nozarē, kas arī Skandināvijā un citviet pasaulē piedzīvo renesansi. «Arī pie mums tas sāk kļūt par bumu. Cilvēki grib paprovēt ko jaunu, ir apnikušas esošās garšas un, otrs, grib būt neatkarīgi, uztaisīt kaut ko savu,» saka Jānis. «Pat ja taisi izvejvielām bagātu alu, tas ir lētāk, nekā pirkt veikalā, turklāt forši un stilīgi.»

Mājbrūvētāji ejot vismaz pāris gadus priekšā komerciālā alus modes tendencēm. «Man garšo rūgtie ali, tie arī Latvijā kļūst arvien populārāki, bet es tādus taisu jau divus gadus. Alu no citrusu apiņiem, ar kuriem vienu brīdi bija aizrāvušās mājbrūvētāju aprindas, šogad varam redzēt veikalos.»

Rīgā un Pierīgā mājbrūvēšana sit augstu vilni, arī Jānis ar Mārtiņu reizi mēnesī piedalās KUPLA sanāksmēs un dažādās sacensībās. Šāgada kongresa dalībnieki Blomē varējuši garšot 99 mājās tapušas alus šķirnes. «Sabiedrība ir cieša. Visus jau zini sejā, kā ģimene.» 

Jānis pagājušogad uzvarējis Labieša rīkotajā mises konkursā, šogad viņa kviešu alus kļuva par skatītāju simpātiju. Savukārt Mārtiņš KUPLA saietā šogad bijis nepārspēts IPA – Indian Pale Ale konkursā. «Veiksmīgs gads ar tik mazu apjomu, ko es esmu brūvējis,» viņš ir lepns. 

«Man šogad pirmoreiz būs alus, kas noturēts divus gadus, varēšu riktīgi nogaršot, kas ir sanācis,» arī Jānim ir ko stāstīt. Uz Jāņiem laukos namatēvs gan likšot galdā vieglāku alu, «būs ikgadējā vismaz 30 alu degustācija». 

Tā sanācis, ka viņi, jaunā paaudze, ar alus lietām «inficējuši» arī vecākus. Tiem iepriekš pret Latvijas tradicionālo dzērienu, kura tradīcijas noplicinājis padomju laiks, bijusi visai rezervēta attieksme. «Bet tagad, kad uztaisi ko jaunu, visi gaida, kāds tad būs,» smejas Mārtiņš. «Mans tētis, kuram agrāk pat riebās alus garša, saka – o, iedod to jauno pagaršot!»

Bet Indrai šogad ir vēl svarīgāka misija: viņa pati sabrūvējusi alu dēla kāzām, kas būs pēc Jāņiem. «Noliku pagrabā, citādi kāds ķeksē ārā. Uz kāzām piecas kastes; tās, kas vecpuišu ballītei, šodien pa dienu jau savāca.»

Restartēt dvēseli

Posted on jūnijs 17, 2015 by - Personības

Darbdienās šo vīru pirksti slīd pār datoru tastatūru, brīvdienās – pār stīgām un mūzikas instrumentu taustiņiem. Vai latviešu tautas mūzikā parādījusies «IT mafija»?

Viņu profesija pieder 21.gadsimtam, taču hobijs – daudz senākam laikam. Neviens no viņiem nav gājis mūzikas skolā. Tomēr, tāpat kā datorfailus, viņi spēj atkodēt tautas mūziku. Ne tikai spēlē, arī pēta, restaurē un gatavo instrumentus. Varis Auziņš, šāgada Ziedoņa balvas laureāts novadpētniecībā, kas sācis atjaunot izzūdošās latviešu basītes tradīciju, tautas mūzikā uzrāda ne vienu vien IT speciālistu, kāds ir viņš pats. Kāpēc viņi to dara, skaidrojums katram savs, bet kopējā atziņa – «to iemācīties var ikviens».

Varis Auziņš + basīte

«Ikdienas darba vide ir virtuāla, brīvajā laikā gribas kaut ko praktisku, taustāmu. Ja vari no tā gūt arī emocionālu baudījumu – pavisam labi! Esmu sistēmanalītiķis, uzdevums ir problēmas apgabals vai situācija, kas jāsaliek pa plauktiņiem, jāspēj noorientēties, aprakstīt, piedāvāt risinājumus. Šīs iemaņas palīdzēja sistematizēt informāciju par basīti, lai tā ir publicējama un lietojama gan pašam, gan citiem.

Kā sāku aizrauties ar basīti? Mūzikas skolas izglītības man nav. Siguldā, kur esmu dzimis un audzis, vecākais brālis un māsa tika sūtīti spēlēt klavieres, es kā jaunākais bērns kaut kā izspruku cauri.

Bet vidusskolā 90.gadu vidū mums izveidojās pagrīdes rokgrupa, man patika basģitāra. Apguvu pašmācības ceļā. Izdevām kaseti, koncertus spēlējām gan skolā, gan Siguldas apkārtnē.  Pēc vidusskolas kādu laiku neko nespēlēju. Iestājos RTU Datorzinību fakultātē, LU ieguvu maģistra grādu. No vecākiem prātā bija ielikts, ka izglītība ir pirmajā vietā. Tāpat kā visi, jau universitātes laikā sāku strādāt. Mūziku klausījos, bet pašam laika spēlēt neatlika.

Augstskolu beidzu pirms vairāk nekā 10 gadiem. Ģimenes dzīve, trīs bērni… Pirms trim gadiem ar viņiem (toreiz vēl gan bija tikai divi) aizgāju uz Vērmanes dārzu, tur bija Baltica pasākums, uzstājās folkloras kopas. Nodzīvojāmies visu dienu. Man ļoti patika, bērniem arī. Iedomājos, ka tas būtu labs variants, kā kopā kvalitatīvi pavadīt laiku. Atradu folkloras studiju Garataka, kur Asnate Rancāne nodarbojas ar bērniem. Vēl trīs četras ģimenes ar tādu domu tur veda bērnus. Pašiem arī sāka interesēt, tā soli pa solim… Tagad arī sieva Inese sāk visu ko spēlēt. Viņa pēc izglītības ir fiziķe, bet IT kompānijās vadījusi tehniskās dokumentācijas izstrādātājus, Tildē pārraudzījusi tulkus.

Pēc gada bija skaidrs, ka Garatakas fokuss mainījies – vecāki spēlē un mācās instrumentus, piekopj gadskārtu rituālus. Šajā laikā studija ir kļuvusi arī par kapelu.

Skolotājai Asnatei prasīju – kā tautas mūzikā ir ar basa instrumentu? Man joprojām patīk klausīties dziesmas, kurās ir skaista basa partija. Viņa saka: «Klau, Valdis mums mācīja, ka ir tāda base, vajag to papētīt!» Asnate mācījās mūzikas akadēmijā pie Valda Muktupāvela, viņš ir aizstāvējis doktora darbu par tautas instrumentu klasifikāciju. Asnate iedeva kontaktus cilvēkiem, kas varētu zināt ko vairāk, arī ar Valdi sazinājos. Tagad tas ir izvērties trijos pētījumos, pats esmu basi izgatavojis. Base ir mazāka par kontrabasu, lielāka par čellu, tikai ar trim stīgām, jo tautas mūzikā ar to pietiek – lielākā daļa skaņdarbu ir balstīti uz trim skaņām. Tautas instrumentus arī nemācās pēc notīm, bet pēc dzirdes.

Nemateriālā kultūras mantojuma centra mūzikas eksperts Ilmārs Pumpurs teica: «Mani šī basītes lieta interesē, bet pašam nav laika. Būtu labi, ja tu papētītu, pamēģini Kultūrkapitāla fondā iesniegt projektu!» Brīdī, kad runājāmies, termiņš bija nākamā diena. Paspēju uzrakstīt projektu, jo man bija skaidra ideja. Kad, aptaujājot muzejus, pie e-pasta pierakstīju «projektu atbalsta KKF», bija vieglāk tikt pie instrumentiem, lai tos pētītu. 

Latvijā basītes areāls bija Ziemeļvidzeme – Valmieras, Valkas puse. Kurzemē, Latgalē ir tikai pa kādam eksemplāram. Kaut gan vienīgā tautasdziesma, kur base ir minēta, ir pierakstīta Kurzemē, suitos! «Cigu, cigu pijolīte, meitas gāja dancāt, tram, tram, dižā base, puiši lēca pakaļ.» Jā, bases skaņa ir rūcoša. Katra skan citādi – svarīgs ir izmērs un kokmateriāls.

Pirmās neatkarības laikā basītes tradīcija bija spēcīga, kara laikā šie instrumenti paklīda, pēc tam neviens neatsāka to gatavošanu. Padomju laikos ansamblīši, visticamāk, izmantoja fabrikās taisītus kontrabasus vai čellus.

Lielākā daļa basu ir saglabājušās muzejos, arī Brīvdabas muzeja fondos. Man interesēja tos samērīt, nofotografēt, apskatīt. Bieži vien, aptaujājot muzejus, viņi teica: «Jā, mums kaut kas tāds ir, bet mēs nezinām, kas tas ir – čells, kontrabass?» Piemēram, Gulbenes muzejā, kur glabājās viena basīte, darbinieki bija priecīgi, kad aizsūtīju gan savu basīšu aprakstu, gan fotogrāfijas. Viņu eksponātam uzreiz ir cita loma! 

Tikai divas no atrastajām basītēm varēja spēlēt – viena ir Jelgavā, otra – Rencēnos, kur basīte kaut kādā veidā nonākusi folkloras kopās. Pirmais uzdevums bija uztaisīt katalogu, apzināt, kādi bija šie instrumenti. Kad to izdarīju, nākamais bija pētīt tradīciju, kā tie tika spēlēti. Savācu muzikantu fotogrāfijas – varēja redzēt, kādi izskatījās cilvēki, kādi vēl mūzikas instrumenti bija basei «komplektā». Vistipiskāk – cītara, vijole un kāds sitamais instruments. Pētījumu publicēju internetā, brīvi pieejamu citiem interesentiem.

Lasot un meklējot informāciju par basēm periodikā, aprakstos, ekspedīciju materiālos, sapratu, ka īstais skaistums ir tas, ka tās gatavoja paši muzikanti vai kāds tuvs cilvēks – atbilstoši prasmēm un pieejamajiem materiāliem. Gribēju pārbaudīt, vai arī es bez galdnieka iemaņām varu kaut ko tādu uztaisīt, ņemt un spēlēt. Izmērus biju dabūjis, katrai atrastajai basei veicot 80 mērījumus, arī fotografēju detalizēti.

Šī ir mana base. Vajag trīs lietas, lai to uztaisītu – zirgu, cūku un koku. No koka taisa visas detaļas, metāla basē nav. No zirga – lociņa astrus. Stīgas – no cūkas zarnām. Tas viss laukos bija pieejams, uztaisi basīti un spēlē!

Paziņa, kam ārpus Rīgas bija zirgi, teica: «Jā, brauc tik šurp!» Meitene, darbiniece izrāva no astes sauju astru, zirgs pat nepakustējās. Grūtāk bija saprast, kā taisīt stīgas. Senāk instrumentiem stīgas taisīja no cūku zarnām, viena sastāv no vismaz piecām sešām kopā savītām zarnām. Sažūst, savelkas, ļoti elastīgs materiāls. Renesanses mūzikā pat pieņemts, ka instrumentiem jābūt zarnu stīgām. Skaņa nav tik asa kā metālam.

Lai aptuveni saprastu, kas jādara, skatījos YouTube, kā rūpnieciski ražo instrumentu stīgas no zarnām. Joprojām nekas sarežģīts!

Sapazinos ar Šauļu meistaru Albertu Martinaiti. Lietuvā basīšu gatavošanas tradīcija ir dzīvāka, saglabājušies pāris meistari, kas zina par stīgu veidošanu. Bases bijušas arī Baltkrievijā, Ukrainā. Man patīk teikt nevis «base», bet «basīte», jo latviešiem tās nav lielas. Mūsu bases ir slaidas – vidēji lielas un plānas. Lietuviešiem patīk īsākas un strupākas.

Savu basi pagājušā gada vasarā pa brīvajiem brīžiem trīs nedēļu laikā uztaisīju sievas vecāku dārzā Teikā. Taisīju mājas apstākļos, bez īpašiem darbgaldiem. Priekšu un aizmuguri – no egles, sānus – no plāniem kļavas dēlīšiem, liecot tos. Koki bija jāmeklē, kaut ko varēja nopirkt būvmateriālu veikalos. Mūsu senči paši tos kaltēja, turēja pažobelē, lai neplaisā, nedeformējas. Izgatavošanu es publicēju internetā: 30 soļi, no sākuma izliec malas, tad uztaisa izliektus vākus, ko sauc par dekām – augšējo un apakšējo. Tad ielīmē kātu, tad taisa visādas mazās detaļas – tapas, steķīti, stīgturi, kāju. Baudīju procesu. Sanāca! Bija detaļas, kas jāpārtaisa, bet augustā base bija gatava. Mana bloga Basites.wordpress.com videosadaļā var apskatīties tās ieskandināšanu. Jā, arī es varu basi uztaisīt. Tā ir tik forša apziņa!

Kopš uztaisīju, es basi spēlēju, gribu uztaisīt vēl pāris. Rudenī plānotas mācības, kur vairāki cilvēki taisīs bases. Gan tādi, kam ar koku jau ir pieredze, gan tādi, kam vispār nav. Savas zināšanas gribu nodot tālāk, lai mums būtu gan vairāk basīšu, gan meistaru, kas varētu citiem tās izgatavot.»

Uldis Austriņš + kokle

«Man patīk mūsdienu dzīves ērtums, bet tajā pašā laikā cenšos atmest nevajadzīgās lietas.

Patīk daudz ko taisīt pašam. Šķiet, tajā ir kaut kāda maģija. Uztaisi instrumentu, un tas skan! Kā skaņa rodas, grūti saprast. Taču arī IT joma, programmēšana brīžiem ir ļoti abstrakta. «Neprogrammētājam» varbūt liekas, ka tā ir kāda melnā kaste, kaut kādi cipariņi. Es veidoju aplikācijas mobilajām ierīcēm, strādāju Accenture Latvija. Brīvajā laikā nedaudz spēlēju ģitāru, gāju mācīties pie dažiem cilvēkiem. Pirms gadiem desmit paņēmu no drauga uzspēlēt kokli. Tā bija kokļu meistara Māra Jansona kokle. Etnogrāfisko kokli ir viegli apgūt. Dziesmiņu ar diviem akordiem var iemācīties pusstundas laikā, tikai jāspēj veikli pirkstus pārlikt – viss, gatavs!

Jau toreiz nomērīju visus izmērus, sazīmēju. Kokles vecos laikos paši taisīja mājās, nebija īpašu meistaru. Un man likās dabīgi pašam kokli uztaisīt. Pirms diviem gadiem vienā dienā nopirku materiālus, uztaisīju. Ar koku biju strādājis, jo mans tēvs ar to hobija līmenī nodarbojas. Pirmo kokli uztaisīju ar instrumentiem, kas bija viņa darbnīcā, bet tagad pašam ir savākti specifiski darbarīki mūzikas instrumentu būvei, esmu uztaisījis 10 kokles. Pat nebiju pabeidzis vienu instrumentu, kad zināju, ka ar nākamo kaut ko darīšu citādi. Tā bija motivācija. Kāda piektā kokle varbūt bija tāda, kas man likās laba.

Tradicionāli Latvijā kokles taisīja no liepas, ko atzīst par skanīgāko un labāko koku. Tā ir mīksta, un, iespējams, tāpēc meistari izmantoja liepu, nevis kļavu, kas ir vēl skanīgāka. Kļava ir cietāka un grūtāk apstrādājama. Es korpusu taisu no kļavas un virsu jeb deku no egles. Stīgas koklēm, cik zināms, arī agrāk bija metāla. Es pērku ruļļos klavieru stīgas, resnākā – 50 metru rullis, tievākā – pārsimt metru. Latvijā ir Kurzemes kokle ar 5-9 stīgām, Latgalē 11-12 stīgu kokle. Pirmā kokle, ko es paņēmu rokās, bija no Latgales, un esmu taisījis tikai Latgales kokles. Ne tikai tāpēc, ka mana tēva dzimta ir no Latgales, bet ar šīm koklēm var vairāk izspēlēt, tās ir skaļākas – ar spārnu kreisajā pusē, tādu kā rezonatoru. Kurzemes kokle ir ar nošķeltu galu.

Kādai ir jābūt labai koklei? Konkrētas atbildes nav. Man liekas, Valdis Muktupāvels teica, ka laba kokle skan kā zvārgulīši. Koklei, protams, ir jābūt skanīgai. Taisot grūti pateikt, kura skanēs, kura ne. Man ir gadījies – visu daru tāpat, bet neskan. Dažādiem meistariem iznāk katram citādi. Starp citu, arī dažādiem cilvēkiem, kas spēlē, skan dažādi.

Etnogrāfisko kokli spēlē tikai ar pirkstiem. Ja nodarbojas ar galdniecības darbiem, tad rokas paliek cietākas. Es kokli uzspēlēju pa vakariem mājās. Spēlēju tautasdziesmas, bet arī tāpat vien improvizēt ir labi. Manuprāt, kokle ir solo instruments, meditatīvs. Kādreiz kokli spēlēja meditatīvi vai arī pavadīja dančus, vairāk Latgalē.

Pavasarī četras nedēļas nogales piedalījos Skaņu mājas rīkotajā seminārā, kura mērķis bija pierādīt, ka ikviens var paņemt instrumentu un iemācīties spēlēt. Kā vecos laikos, kad cilvēki notis nepazina, bet spēlēja, pat vijoli. Seminārā pirmo iemācījos Ilzenes danci – divi akordi, ļoti viegli. 

Tagad domāju uztaisīt Kurzemes kokli, pamēģināt eksperimentēt ar to. Esmu taisījis kokles arī vienam otram no paziņu loka. Senāk koklētāji bija vīrieši, bet kaut kā sanāk, ka visas manas pasūtītājas ir sievietes. Viņām esmu licis stīgas nedaudz tuvāk, lai mazāka roka, vieglāk spēlēt.»

Oskars Patjanko + ieviņu ermoņikas

«Esmu programmētājs Exigen Services, uzturam lielas valsts sistēmas: VID, valsts muitai… Kad studēju un strādāju, bija doma: vēl kaut ko vajadzētu darīt, kaut kā sevi realizēt. Mūzika ir labs veids, kā to darīt. Kāpēc tieši tautas mūzika? Man vienmēr ir paticis nedaudz alternatīvs viedoklis. Spēlēt rokmūziku ir garlaicīgi, to dara visa pasaule. Ja esam latvieši, varam spēlēt savu tautas mūziku, kas ir interesantāka, jēgpilnāka un citāda!

Mūzikā iepriekš neko nebiju darījis, tikai dziedājis korī, kā jau visi skolas laikā. 11.klasē sāku klausīties Jaunu mēnesi, darbā uzzināju par Iļģiem un radio dzirdēju, kā Valdis Muktupāvels stāsta: kokli var iemācīties spēlēt divos mēnešos. Domāju: ā, tas ir praktiski! 

Tajā laikā, 2005.gadā, Tautas mūzikas centrs organizēja mācības pie lieliskas skolotājas Dinas Liepas. Pēc diviem mēnešiem tiešām varēju diezgan labi spēlēt, vairākus gadus spēlēju kokli ar 11 stīgām. Kokle ir foršs instruments, ekspresīvs, tembrāli bagāts, ar to var labi izpaust sevi. Vienubrīdi darbojos folkloras kopā Kokle, ko vadīja mana skolotāja. Jauks laiks, jauniešu kolektīvs, kas spēlē dažādus instrumentus, bija radošs. 

Mūzikas pasaule ir tāda… liela. Tā sajūta, kad spēlē mūziku un labi sanāk! Grūti ir ar kaut ko citu salīdzināt. Tautas mūzika nav sarežģīta, un tur ir citas prasības. To nespēlē koncertā cilvēkiem uzvalkos. Tu, piemēram, spēlē, un citi dejo. Nav nepieciešama liela tehniskā virtuozitāte, «sāls» ir citur.

Izmēģināju gandrīz visus instrumentus, arī dūdas spēlēju, vijoli. To biju iemācījies pašmācības ceļā, tagad atradu skolotāju. Pamanīju brīvu nišu – ermoņikas, kas līdzīgas akordeonam un ko Latvijā mazāk spēlē. Nē, man nav ukraiņu sakņu. Viena vecāmāte ir Altaja vāciete, vectēvs – pa pusei polis, otra vecmāmiņa – pa pusei baltkrieviete. Bet vectēvs, kam bija uzvārds Patjanko, īstenībā Patjanka, – visīstākais latvietis no Lenču pagasta pie Cēsīm.

Kādreiz Vidzemē spēlēja īpašas ermoņikas, ko sauc par ieviņām. Citās valstīs un pat citos Latvijas reģionos tādu nebija. Nosaukums ir pielipis no slavena meistara Augusta Ieviņa, kas dzīvoja Rīgā. Barona ielā viņam bija veikals, viņš pats taisīja vijoles, mandolīnas, ģitāras. Vecās avīzēs ir bildes – ģitāra ar diviem grifiem: «Augusts Ieviņš ar savu jaunizgudroto ģitāri!»

Ieviņa ermoņikas ir tembrāli bagātas. Vienkāršākiem akordeoniem, nospiežot vienu podziņu, skan kādas divas balsis, taču ieviņām – piecas līdz septiņas. Arī instruments ir krāšņs, izdekorēts ar rozītēm, sava veida jūgendstils. Vidzemē tas bija vispopulārākais instruments līdz 20.gadsimta 50.gadiem. Bagāts saimnieks, kas gribēja izrādīties, izpaust sevi, nopirka ieviņas, kas maksāja lielu naudu – vajadzēja govi pārdot, lai tiktu pie instrumenta. Tajā laikā nebija tāda jēdziena kā autortiesības, un lielākā daļa meistaru neparakstīja instrumentus, tāpēc ir grūti noteikt, kuras ir Ieviņa ieviņas un kuras nav.

Es savu instrumentu nopirku pēc sludinājumiem. Liku Vidzemes avīzēs – Limbažu Auseklī, Cēsu Druvā, Smiltenes Ziemeļlatvijā, lai atsaucas cilvēki, kas kaut ko var pastāstīt vai paši ir spēlējuši ieviņas. Atsaucās kādi piecpadsmit, lielākajai daļai vai nu tēvs, vai vectēvs bija spēlējis.

Dabūju pat vairākus instrumentus, lielākoties sliktā stāvoklī, bet vienas ieviņas no Cēsīm bija labas. Limbažu rajonā, Tūjā, savukārt iepazinos ar muzikantu Valdi Andersonu, kas joprojām māk spēlēt ieviņas. Braucu pie viņa, interesējos, filmēju, un viņš, kas tolaik nespēlēja instrumentu, ļoti aktivizējās, izveidoja savu kapellu, tagad bieži uzstājas. Ir atšķirība, ja atbrauc cilvēks no malas un saka: o, tā ir baigi labā lieta! Viņš man palīdzēja, no viņa iemācījos repertuāru, vairākas dziesmiņas. Ar draugiem pagājušogad izdevām arī grāmatiņu un disku par ieviņām. Ermoņikas esmu arī restaurējis. Visgrūtāk ir remontēt tērauda mēlītes, kas kustoties uz plāksnītes rada skaņu. Ja tās aprūsē, skaņa izmainās, to ir grūti salabot.

Iestājos Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas klasē, savu bakalaura darbu rakstīju par šo instrumentu. Interesanti, ka pirms tam neviens par ieviņām nebija vācis informāciju, interesējies, tas bija atklājums, kaut kas nebijis. Tagad mācu mūzikas akadēmijas studentus tās spēlēt. Interese vairojas, šogad man ir četri studenti.

Ieviņas var spēlēt vienas pašas, bet vienmēr jautrāk ir kapellā. Vēsturiski bieži tika spēlēts solo, tas bija izdevīgāk: ja laukos rīko kāzas, nav jāalgo liels ansamblis. Uzaicini vienu mūziķi, uzdāvini viņam kaut ko par spēlēšanu! 

Igauņi, kuriem pirma kara arī bija ieviņām līdzīgas ermoņikas, par tām sāka agrāk interesēties jau 70.gados, kad pasaulē bija tautas mūzikas atdzimšanas kustība. Viņiem tagad ir daudz jaunu puišu, kas spēlē perfekti, skaisti skatīties! Tāda forša, sakarīga laika pavadīšana. Vai arī piezemētāk, kādā ballītē dzer un dzied, un tā visu nakti spēlēt. Dzied pat brāļu Vinteru dziesmas, kas pirms kara ir pārtulkotas igauniski. Gluži kā mūsdienās, lai plašāks tirgus!

Ieviņas savā lauku mājā, Taurupē pie Ogres, spēlēju arī Jāņos. Svinam ģimenē, sieva arī māk spēlēt instrumentus, akordeonu, kokli. Ieviņām viņa piespēlē vijoli. Viņa arī ir IT speciāliste, testētāja. Mums ir divi dēli. Mazākais, Jānis, kam ir pusotrs gads, ir kategorisks cilvēks, Skorpions pēc horoskopa. Paņem ermoņiku, dod man, lai es spēlēju, tad viņš var dejot, skriet pa riņķi.

Daudzi brīnās, ka es ikdienā strādāju IT, mēģinu sabalansēt visu. Kapelu Maskačkas spēlmaņi, kur arī spēlēju vai nu čella basu, vai tubu, starp citu, arī vada IT cilvēks Ansis Ataols Bērziņš. Tas, ka mums ir cits darbs un muzicēšana ir hobijs, ļauj spēlēt to, ko gribam, paust savu viedokli. Stils ir dabiskāks, enerģiskāks, brīvāks. Man ne pārāk patīk klausīties sterilu mūziku, mūsdienu popmūziku vai postfolka mūziku. Patīk klausīties mūziku nevis koncertos, bet, piemēram, deju pasākumos, kur vari arī kustēties. Tas dod tuvāku un intīmāku saiti ar mūziku. Vai arī klausīties mūziku, kad pats spēlē. Otrā pusē skan vijole – nenormāli forša sajūta! 

Kāda ir mīļākā dziesma? Mēness spīd aiz pirts, nāc pie manas sirds...»

Vienkārši pavārs

Posted on jūnijs 17, 2015 by - Personība

Gatavojis Mihailam Barišņikovam, Oprai Vinfrijai, Nelsonam Mandelam, Barakam Obamam un princesei Diānai, Ārts Smits pats vislabprātāk ēd mammas cāļa klimpas Amerikas dienvidu gaumē

Uzstāšanās TEDxRiga konferencē, meistarklase skolu un pirmsskolas iestāžu ēdnīcu pavāriem par garšīgu un veselīgu maltīšu gatavošanu atbilstoši skolu budžetam, Pavāru kluba gardēžu vakariņas un pat praidam veltītas pop-up vakariņas restorānā Zoste – Ārta Smita (Art Smith) nepilnu piecu dienu programma Latvijā bija piesātināta. Opras Vinfrijas un Lēdijas Gagas iecienītākais pavārs Rīgā ieradās tiešā ceļā no Milānas Expo, kur gatavoja ēdienu ASV paviljonā. Latvijā popularizēja savas dzimtenes – Amerikas dienvidu štatu – virtuvi. Polenta ar garnelēm, cūkas fileja ar ābolu salātiem, paniņās mērcēta, kraukšķīgi fritēta vista.

Cilvēks, kura pavārgrāmatas Atpakaļ pie galda: Ēdiena un ģimenes atkalsatikšanās vai Virtuves dzīve: Īsts ēdiens īstām ģimenēm godalgotas par humānisma vērtību popularizēšanu, ir pazīstams kā atklāts gejs, ar vīru, mākslinieku Hesusu (Jesus Salgueiro) nesen adoptējis četrus bērnus. Runīgs un sirsnīgs, Zostes vakariņās Ārts pienāca pie katra galda. Arī nākamās dienas gardēžu pasākumā Amerikas pavārs pats lika uz šķīvjiem ēdienu. Neskatīdamies pulkstenī, izrunājās ar viesiem, nevērīgi izmetot tādas frāzes kā «šo vistu trīs reizes pasūtīja Baltais nams», «mans draugs Džeimijs» (slavenais šefpavārs Džeimijs Olivers) vai «kā teica Opra» (amerikāņu televīzijas sarunu šovu zvaigzne, kurai Ārts Smits 10 gadus bija privātpavārs).

TEDxRiga, šķiet, uzstājāties bez īpašas gatavošanās. Vai ko tādu darījāt pirmoreiz?
Mana draudzene Džūlija ir TEDx producente Ņujorkā, viņa ir arī kinoproducente. Viņa ar Opru un Stīvenu Spīlbergu uztaisīja filmu Simt soļu ceļojums, kas noteikti jāredz! Tā ir par ēdiena spēku, kā tas var savienot dažādas kultūras. Aktrise Helēna Mirena par to dabūja Zelta globusu… 

Es neesmu ne politiķis, ne profesors, esmu vienkārši pavārs. Tomēr daudzi cilvēki ir nākuši, lai pateiktu, ka novērtē to, ko es daru. Ka grib vairāk dzirdēt par likumsakarībām. Kāpēc lai šo pieredzi neatvestu uz Rīgu, uz Latviju?

Te ir liela NATO karavīru grupa. (Ārts skatās pa Tallink Hotel Riga logu, kur āra restorānā sēž bariņš vīru kamuflāžas tērpos.) Mēs tik labi parunājām, viņi tagad ir mani draugi, sauc: «Chef Art!»

Amerikā piedalos daudzos realitātes šovos: Top Chef Masters un Top Chef Duels, tikko biju jaunā šovā Food Network: Chopped All Stars, visi to skatās. Un saka: «Džebs Bušs arī ir šeit, kā viņam iet?» (Bijušais Floridas gubernators Džebs Bušs, prezidenta Džordža Buša dēls un Ārta Smita kādreizējais privātklients, ar Eiropas tūri sāk prezidenta vēlēšanu kampaņu.) Un tad nodomāju – kur gan es atrodos? Jā, Džebs tikko bija Polijā, Igaunijā. Vai es piekrītu viņa politikai? Nē. Vai es ticu, ka viņš ir patīkama persona, un viņa mamma…? Tev gan patiktu Barbara Buša! Viņa ir tik stipra un drosmīga! Viņas mazbērni saka: ja vecmāmiņa tā runā, tad tā tam jābūt. Šajā nedēļas nogalē Barbara svin dzimšanas dienu, būs liela balle, arī es esmu ielūgts, taču, lūk, esmu šeit.

Barbaru satiku ar grāmatas starpniecību. Atpakaļ pie galda bija pirmā no manām četrām grāmatām. Tajā stāstīju, kā vecmāmiņas ģimenes vēsture un mūsu abu attiecības veidojās caur ēdienu. Barbara Buša ir pazīstama lasītprasmes veicinātāja. Viņas fonds Barbara Bush Literacy Foundation izvēlējās manu grāmatu [apbalvošanai], tā mēs sapazināmies.

Vienmēr esmu centies pateikties cilvēkiem. Arī toreiz teicu: «Ļaujiet jūs paēdināt!» Uztaisīju pusdienas arī citiem grāmatu autoriem, tagad esmu to darījis 10-12 gadus. Nekādas politikas! Lasītprasme ir vissvarīgākā lieta, ko iemācīt cilvēciskai būtnei! 

Esmu uzaudzis mazā pilsētiņā Džesperā, Amerikas dienvidos, pie Floridas un Džordžijas robežas. Mani vecāki fermeri smagi strādāja, lai mums ar brāli nekā netrūktu, un mani uzaudzināja brīnišķīga afroamerikāņu sieviete, kura man iemācīja lasīt. Kopš bērnības esmu pazinis arī citu brīnišķīgu sievieti Sjūzenu, restorāna saimnieci, kura dzīvoja ielas otrā pusē. Viņa teica: «Manas saknes ir Latvijā.» Viņas ebreju ģimene Levini ieradās Amerikā pirms daudziem gadiem. (Ārts mobilajā telefonā atrod saraksti, kur minēta Dvinska, tagadējā Daugavpils.) 

Un vēl kāda lieta par Latviju. Biju students, un man bija prasmes ēdiena gatavošanā (mana mamma ir lieliska pavāre), kad skolas dekāns mani paņēma līdzi pie Floridas štata gubernatora. Sekoja uzaicinājums: «Ārt, mums vajag pavāru pusdienām, īpašam viesim.» Man bija 21 gads, nekādu baiļu, teicu: «Protams!» Šis viesis izrādījās Mihails Barišņikovs, kurš bija ieradies viesizrādēs ar Amerikas baleta kompāniju.

Tas bija 1982.gads. TEDx runā teicāt: «Manu dzīvi mainīja baletdejotājs.»
Jā. Nedēļu pēc pusdienām saņēmu zvanu: «Mums patika jūsu darbs, domājam, ka esat ļoti talantīgs. Vai būtu ar mieru nākt strādāt uz gubernatora māju?»

Pēc tam sekoja citi īpaši piedāvājumi.

Vai atceraties, ko taisījāt Barišņikovam?
Coq au Vin – franču cāļa sautējumu, desertā bija Croquembouche – mazas bumbiņas ar krēmu un karameli. Viņam ļoti garšoja. Daudzus gadus vēlāk, jau savā restorānā, esmu gatavojis ēst arī Barišņikova meitai – mazai, blondai, burvīgai meitenei, kas mācījās Čikāgā, un viņa bijušajai draudzenei.

Piegāju pie Barišņikova un teicu: «Mister Barišņikov, jūs, iespējams, neatceraties, bet kādreiz, kad bijāt atbraucis uz Floridu, es jums pie gubernatora gatavoju pusdienas.» 

Viņš teica: «Atceros gan!» 

Vai nu tiešām atceras, vai arī ir ļoti šarmants. (Ārts smejas.) Man liekas, viņš Latvijā pašlaik iestudē kādu izrādi?

Jā, Jaunajā Rīgas teātrī. Un tikko bija ieradies atklāt savas mākslas privātkolekcijas izstādi. Vai pasaule nav maza? Kad 1998.gadā biju žurnālistikas braucienā Amerikā, viesnīcā Čikāgā skatījos Opras Vinfrijas šovu, kur viņa runāja ar Moniku Levinsku. Bet jūs tajā laikā strādājāt par Opras pavāru!
Pie Opras Čikāgā sāku strādāt 1997.gada beigās. Tas bija interesants piedzīvojums. Un, jā, es labi atceros šo interviju ar Moniku Levinsku.

Lai nostrādātu 10 gadus kāda cilvēka mājās, laikam jābūt lielai abpusējai ķīmijai?
Opra teica: «Honey, es tevi mīlu!» Vai ir iespējams būt tuvās darba attiecībās un neiemīlēties? Protams, ka tā ir ķīmija. Vēl joprojām esam tuvi, arī atrodoties šeit, es sūtu viņai e-pastus. Mēs esam kā māsas. (Smejas.)

Uzņemoties šādus darbus, regulāri tiek kontrolēta tava pagātne un kvalifikācija, pie tā biju pieradis. Vienas no atmiņā paliekošākajām pusdienām – neilgi pēc tam, kad biju ieradies Čikāgā, gatavoju princesei Diānai. No izraudzītajiem pavāriem izrādījos vienīgais, kam [britu policija] Skotlendjards bija ar mieru uzticēties. Vairākkārt esmu gatavojis pusdienas arī Baltajā namā.

Kā varat uzminēt, kas garšos cilvēkam, kam gatavojat pirmoreiz?
Parasti veicu nelielu izpēti. Kad uz Opras šovu ieradās prezidents Nelsons Mandela, izrunājos ar viņa pavāru Dienvidāfrikā. Viņš sacīja: «Mums te ir liela indiešu kopiena, un viņam patīk indiešu ēdiens. Un viņa favorīte ir vērša aste.» Nekādu problēmu! Uztaisīju biryani (indiešu plova versija) un vēršu astes, un Mandelam ļoti garšoja. Pēc tam kāds zvanīja no lidmašīnas: «Vai mēs esam ielikuši līdzi šos labumiņus, viņš vēlētos vēl!» (Smejas.) Jā, tas ir bijis interesanti, un es ļoti novērtēju šo iespēju. Tā bija dota tāpēc, ka es nezināju, kas ir bailes kļūdīties.

Ikviens cilvēks vēlas būt veiksmīgs, bet ne katram tas izdodas, lai cik arī drosmīgs viņš būtu.
Vispirms mācījos par klasisko pianistu. Es negribēju strādāt vecāku fermā, un vecvecāki sapņoja, ka kāds no mazbērniem varētu spēlēt klavieres. Tomēr skolā man visvairāk patika otrdienas, kad bērniem ļāva palīdzēt gatavot pusdienas.

Dzīvē vari kļūdīties, bet nekad neskaties atpakaļ, nekad nepadodies! Ir arī jāsaprot, kuras lietas ir vissvarīgākās. Attiecības ir ļoti svarīgas. Sapratne par «dot» un «ņemt» situācijām, kur varat viens otram palīdzēt.

Zinu, ka līdz mūža beigām mani pazīs kā Opras pavāru. Ar viņas palīdzību es iepazinos ar prezidentu Obamu, kurš tolaik bija jauns senators. Man patīk teiciens: Fried chichen takes no sides – ceptam cālim ir vienalga, kurā pusē tu esi.

Ēdienam ir apbrīnojams spēks saliedēt cilvēkus. Izraēlā taisīju ēdienu ikvienam – ebreju ģimenēm, musulmaņiem un kristiešiem. Kopš ir internets, cilvēki jau iepriekš visu par mani uzzina. Pirmoreiz mūžā saņēmu ielūguma atteikumu, lai dotos uz Dubaiju. «Nav problēma, ka esat gejs, bet slikti ir tas, ka esat tik lepns par savu laulību.» Teicu: «Labi, es par to neuztraukšos. Man tagad vissvarīgākais ir mani bērni.» Tūdaļ parādīšu! (Ārts mobilajā telefonā atrod smaidošu fotogrāfiju ar diviem zēniem un meitenēm, sevi un dzīvesbiedru.)

Hesuss uzdāvināja bērnunamam vienu savu darbu. Un direktors apjautājās: «Varbūt jūs gribētu kļūt par tēvu?» Viņš atnāca mājās un jautāja: «Kā būtu, ja mēs adoptētu bērnu?» Atbildēju: «Kāpēc gan ne?» Uzreiz gribējām ņemt vairākus, jo nevēlējāmies, lai bērns skumtu viens pats. Satikām šos četrus, un es teicu: «Hesus, paskaties, cik viņi ir brīnišķīgi!»

Paskaties, šis puika pat izskatās pēc viņa, vai ne? (Rāda fotogrāfiju.)

Viņi ir kubiešu izcelsmes, brāļi un māsas, bijuši audžuģimenē jau piecus gadus. Kad es atgriezīšos Amerikā, bērnus kristīsim. To darīs katoļu bīskaps Čikāgas lielākajā katoļu katedrālē, [homoseksuāla pāra bērnu kristības notiks] pirmoreiz šīs katedrāles vēsturē. Dziedās liels bērnu koris, sabrauks svarīgi viesi no visurienes, es jau tagad esmu sajūsmā! Kādreiz vajag izdarīt kaut ko tik skaļi, lai citi aizdomātos: bet kāpēc lai mēs tā nedarītu?

Manus bērnus vecāki pameta. Mammai bija problēmas ar narkotikām, tēvs vienkārši izgaisa. Teicu vecākajam: «Jūsu tēvs, iespējams, nebija Amerikas pilsonis, un, visticamāk, viņam nebija pietiekami naudas. Viņš jūs mīlēja, tikai nespēja par jums rūpēties. Tāpēc šeit esmu es.»

Bērni mums ir tik daudz iemācījuši! Vecākais vienreiz sacīja: «Papiņ, tev ir tik daudz kurpju!» Es atbildēju: «Dārgumiņ, kad cilvēkam sirds ir tukša, viņš nopērk kurpes. Tagad man vairs nevajadzēs tās pirkt.»

Esmu pārliecināts, ka drīz bērni satiks Amerikas prezidentu. Viņi tiešām to grib, jautā: «Papiņ, kad mēs satiksim misteru Obamu?» Viņi jau pieraduši redzēt vienu otru Holivudas zvaigzni. Kad cilvēki saka: «Jūs gan esat jauki!», bērni atbild: «Paldies!» un mierīgi atgriežas pie savām spēlēm.

Veselīgā ēšanā esat izglītojis tūkstošiem nelabvēlīgo ģimeņu bērnu.
Hesuss mani pārliecināja, ka ir vērts nopirkt burvīgu vecu baznīcas ēku. Man likās, ka tas ir diezgan traks gājiens, cilvēki runās: «Tas jocīgais pavārs!» Jautāju: «Ko mēs ar to darīsim?» Viņš teica: «Mēs tur mācīsim. Mācīsim bērnus un mammas, kā taisīt ēst.»

Mērķis ir iemācīt taisīt ēst miljonam bērnu, pašlaik tuvojamies 100 000. Veicam to nevis ar valsts naudas, bet ar privāto ziedojumu palīdzību, tā vislabāk varam kontrolēt to, ko darām. Kopā ar minēto sievieti Sjūzenu, kurai ir saknes Latvijā, esam sākuši vēl vienu programmu, ko sauc Reunion: lai palīdzētu pilsētiņai, kur esmu uzaudzis. Daudzi cilvēki no turienes ir aizbraukuši, un ekonomiskais stāvoklis ir diezgan slikts. 

Pirms diviem gadiem nosūtīju e-pastu Bobam Aigeram (Bob Iger), Disneja kompānijas bosam. Biju viņam taisījis ēst. Rakstīju: «Gribētu kaut ko darīt jūsu izklaižu parkā. Man šķiet, tur pietrūkst laba līmeņa ģimenes restorāna, īsta Floridas restorāna.» Lai pārliecinātu par saviem plāniem, sarīkoju pusdienas. Dabūjām šo darbu! Mūsu restorāns atrodas New Disney Springs vidū, bet mana dzimtā pilsētiņa ir apmēram 2,5 stundu brauciena attālumā. Sacīju Sjūzenai: «Kā būtu, ja mēs uztaisītu jaunu beķereju, kas piegādā kūkas restorānam?» Tās varētu pasūtīt arī citi izklaižu parka restorāni. Bet manas pilsētiņas cilvēki būs laimīgi, uzzinot, ka viņu kūkas ēd Walt Disney World.

Un arī bērni manā pilsētiņā tad ēdīs labāk. Kā vari uzlabot pārtiku? Jāpalīdz bērnu vecākiem dabūt labāku darbu un nopelnīt vairāk naudas. Vairumā gadījumu sliktas ēšanas iemesls ir naudas trūkums.

Latvijā gan bieži ir citādi: cilvēki ar mazākiem ienākumiem, kas dzīvo laukos, pārtiek no tradicionālās lauksaimniecības un varbūt pat ēd veselīgāk nekā pilsētnieki.
Skumji, ka manā bērnības pilsētā cilvēki vairs nestāda dārzus, visu pērk supermārketā. Viņiem vajadzētu atjaunot saikni ar lauksaimniecību! Šķiet, Latvijā ģimenes arī ir ciešāk saistītas ar vecvecākiem? Amerikā ģimenes tik bieži pārceļas, ka bērniem vienkārši nav pieredzes, ko varētu sniegt iepriekšējās paaudzes.

Nav dārzkopības iemaņu un ģimenes recepšu?
Tieši tā, un tā ir liela problēma.

Varbūt vajadzētu to viņiem mācīt?
Jā, arī to es vēlētos darīt. Taču pašlaik prioritāte ir beķereja. Pilsētiņai vajag «grūdienu», vajag PR, un, ja es pieķeršos, viņiem tas noderēs. Pats gan joprojām dzīvoju Čikāgā, tur mani mīl. Ar manu vārdu ir saistīti 20 restorāni visā Amerikā, kur strādā ļoti talantīgi cilvēki, un es pret viņiem cenšos izturēties kā labs džeks. (Smejas.)

Vienam Latvijas žurnālam ir firmas jautājums, ko vēl nekad neeesmu uzdevusi. Ko jūs baudītu savās pēdējās vakariņās?
Toskānas kalnos ēdu izcilu balto trifeļu picu. Tā bija brīnišķīga, ar svaigu gorgonzolas sieru. Arī uz ugunskura gatavots ziemeļbrieža gaļas sautējums Arktikā bija neticami labs, un šis ceļojums izmainīja manu skatījumu uz dzīvi.

Bet mēs, cilvēki, visi kaut kādā veidā gribam atgriezties mājās. Es ceru, ka joprojām tiks gatavots ēdiens, ar kādu esmu uzaudzis. Mammas garšīgās cāļa klimpas, kuru recepti viņas mazbērni diemžēl nav iemācījušies. Nav jau tā, ka viņa to nevēlētos izstāstīt, bet viņiem tā neinteresē. Vai nav skumji? 

Esmu ēdis tik daudz labu lietu dažādās pasaules malās, bet bērnības ēdiens joprojām stāv pāri visam.