Darbdienās šo vīru pirksti slīd pār datoru tastatūru, brīvdienās – pār stīgām un mūzikas instrumentu taustiņiem. Vai latviešu tautas mūzikā parādījusies «IT mafija»?
Viņu profesija pieder 21.gadsimtam, taču hobijs – daudz senākam laikam. Neviens no viņiem nav gājis mūzikas skolā. Tomēr, tāpat kā datorfailus, viņi spēj atkodēt tautas mūziku. Ne tikai spēlē, arī pēta, restaurē un gatavo instrumentus. Varis Auziņš, šāgada Ziedoņa balvas laureāts novadpētniecībā, kas sācis atjaunot izzūdošās latviešu basītes tradīciju, tautas mūzikā uzrāda ne vienu vien IT speciālistu, kāds ir viņš pats. Kāpēc viņi to dara, skaidrojums katram savs, bet kopējā atziņa – «to iemācīties var ikviens».
Varis Auziņš + basīte
«Ikdienas darba vide ir virtuāla, brīvajā laikā gribas kaut ko praktisku, taustāmu. Ja vari no tā gūt arī emocionālu baudījumu – pavisam labi! Esmu sistēmanalītiķis, uzdevums ir problēmas apgabals vai situācija, kas jāsaliek pa plauktiņiem, jāspēj noorientēties, aprakstīt, piedāvāt risinājumus. Šīs iemaņas palīdzēja sistematizēt informāciju par basīti, lai tā ir publicējama un lietojama gan pašam, gan citiem.
Kā sāku aizrauties ar basīti? Mūzikas skolas izglītības man nav. Siguldā, kur esmu dzimis un audzis, vecākais brālis un māsa tika sūtīti spēlēt klavieres, es kā jaunākais bērns kaut kā izspruku cauri.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.