Starp tūkstošiem, kas nākamnedēļ Rīgā locīs balsis un kājas Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, Linda Miķelsone (19) no Alūksnes ir īpaša. Viņa svētkiem gatavojusies triju gadu garumā – pati savām rokām darinot tautastērpu
Linda dzied kopš sākumskolas, bet dejo kopš triju gadu vecuma, tāpēc jauniešu dziesmusvētki Rīgā viņai nebūs pirmie. Līdz šim viņa jau divreiz ir dejojusi svētkos ar Alūksnes deju kolektīvu Enku – drenku, taču šoreiz dziedās kopā ar savas ģimnāzijas kori. «Gribas noķer to otru sajūtu, kā ir dziedāt. Gājienā noteikti iešu savā tautastērpā, tā ir iespēja uzvilkt un visiem parādīt,» viņa smej.
Pašai savām rokām veidot Alūksnes novada tautastērpu Lindu pamudināja mājturības skolotāja Antra Strazda. «Devīto klasi beidzot, viņa man piedāvāja nevis rakstīt zinātniski pētniecisko darbu, bet praktiski veidot tautastērpu. Piekritu – kuram gan nav slinkums rakstīt lappušu kalnus,» meitene stāsta, lai gan arī tērpa darināšana nekāds vieglais darbiņš nav izrādījies.
«Sākumā, protams, bija grūti. Desmitajā klasē sāku taisīt tērpu, pirmais bija vainags.» Līdzās pērlītēm izšūtajai galvasrotai Lindas tērpā ir adītas kokvilnas diega mežģīņu zeķes, linu krekls, svītrainie austie brunči un jaka. Brunčus Linda auda visu pēdējās klases pirmo semestri – pērn pavasarī meitenei bija divas nopietnas ceļgala operācijas, tāpēc aušana bija gan grūta, gan vienlaikus arī sava veida fizioterapija. «Skolā ir stelles, gāju pēc stundām aust. Stellēm ir četri pedāļi, ceļgals septembrī bija vēl jāieloka, un tas bija izaicinājums. Daudzi varbūt iedomājas, ka brunči varētu būt grūtāk tapuši, bet patiesībā visgrūtāk gāja ar kreklu,» Linda dalās pieredzē. Pēdējā tapusi jaka.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.