Kāds bizness! Līva Rutmane un Didzis Kalniņš Rīgas centrā izveidojuši alternatīvu grāmatnīcu, kuru nosaukuši pilsētas perifērijas vārdā. Te pulcējas gan viņu draugi, gan šahisti, gan iestaigā Mākslas akadēmijas pasniedzējs Ojārs Pētersons. Arī turpmākajos žurnāla numuros rakstīsim par nelielām vietām Rīgā, ko izveidojuši domubiedri un kas pulcina līdzīgi domājošos
Mūsu sarunai fonā skan svešas valodas murdoņa. Spāņu valodas grāmatu lasītāju klubiņš vētī ikmēneša iespaidus. Blakus telpā izstādi iekārto mākslinieki no Krievijas un Ukrainas. Dredainu jauniešu pārītis atnācis romantiski paburzīties, bet divi puiši ar pārgājiena mugursomām plecos apjautājas par specifisku vēstures literatūru.
Parasts sestdienas vakars Bolderājā, kuras īpašnieki šo vietu piesaka kā grāmatnīcu, lai arī tā pilda vēl citas, varbūt pat pamanāmākas funkcijas: bārs, klubs, izstāžu telpas. Rīgā, Avotu un Ģertrūdes ielas stūrī, netālu no alternatīvo jauniešu iecienītā krodziņa Chomsky pirms gada savu Bolderāju izveidoja Līva Rutmane un Didzis Kalniņš.
«Esat pāris arī dzīvē?» apjautājos tandēmam, kas divus gadus bija redzams aiz Chomsky letes. «Jā, esam precējušies gandrīz trīs gadus,» apstiprina Līva. «Bet neiepazināmies Chomsky. Esam pazīstami jau no piecu gadu vecuma.»
«Un kam piederēja ideja…»
«…apprecēties?»
«Nē, uztaisīt Bolderāju,» kopā smejamies.
«Didzim,» Līva atbild vīra vietā, kurš devies kādam no viesiem ieliet dzērienu. «Viņš izteica vēlmi: es savā mūžā gribētu grāmatu veikalu. Teicu: labi, taisām!»
Ss.lv, zemākā cena
Jaunu grāmatnīcu «uzcept» neesot tik sarežģīti. Didzis izklāsta pasākuma formulu: «Ņem grāmatas, kuras tev ir mājās, un liec plauktos. Mēģini atrast vēl grāmatas, kuras pašam liekas kvalitatīvas, piemēram, Flenna O’Braiena Trešais policists vai nupat latviski publicētā Selīna grāmata Ceļojums līdz nakts galam. Lasi tās un pie reizes tirgojoties uzzini ko jaunu.»
«Jā, grāmatas, gan jaunas, gan lietotas, saliktas nenoteiktā secībā: teorētiskā literatūra, daiļliteratūra, psiholoģija un reliģija. Latviski, krieviski, angliski. Viss parasti ir vienā eksemplārā – individuālāka pieeja grāmatu plūsmai,» Didzis uzsver. «Maijā, kad Ģertrūdes ielas teātrī būs zīnu festivāls (vārds zine, mazā metienā pašpublicēta grāmatiņa, ņemts no angļu valodas – red.), kuru organizē Maija Kurševa un Popper kolektīvs, arī mums te būs izstāde. Pēc tam, cerams, būs iespējams tos zīnus šeit apskatīt un nopirkt,» pievienojas Līva.
Viņa, beigusi grafiķus Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, piedalās izstādēs, ir publicējusi jau divas pašas radītas grāmatas. Didzis, kādreiz studējis teoloģiju un kultūras zinātni, šobrīd visu enerģiju velta Bolderājai.
Kāpēc pāris savu grāmatnīcu Rīgas centrā nosauca galvaspilsētas perifērijas vārdā, kas atrodas tik tālu no viņu vietas? Paši arī nav no Bolderājas un ir pārāk jauni, lai būtu piedalījušies slavenā latviešu mākslinieka Hardija Lediņa organizētajos pārgājienos uz Rīgas pēdējo bastionu.
«Gribējās atrast nosaukumu, kas ir Rīgas ietvaros. Piezemēts un tomēr poētisks – nosaukums atsaucas gan uz Lediņa un Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas idejām, gan arī rodas smieklīgs vietvārdu sajukums, tāda šizofrēnija,» viens pēc otra stāsta Didzis un Līva. «Piemēram, partija Tēvzemei un brīvībai savām vajadzībām izmantoja nosaukumu, kas ir uz Brīvības pieminekļa, varētu teikt, piesavinājās to. Mēs arī izmantojam vārdu, kas ir jau citai vietai, un rodas nozīmju pārklāšanās. Vieni domā, ka tā ir Bolderāja Bolderājā, citi – ka tā ir Bolderāja «pēdiņās». Pēc gada kāds teiks: «Es eju uz Bolderāju,» un vairs neko nevarēs saprast.»
«Telpas atradām Ss.lv. Zemākā cena. Avotu iela, nu labi!» Didzis uzsver, ka bijušās darbavietas Chomsky tuvumam neesot bijis izšķirošas nozīmes. 66,8 kvadrātmetri, trīs istabas. Gadus desmit, kopš te pārstājis darboties datorserviss, telpas stāvējušas tukšas, bet saglabājušās samērā labā stāvoklī. Blakus mājā ir autonomā apkure, sienas un grīdas – sausas, labā stāvoklī. Paši pieremontējuši, bet neuzbāzīgi, lai viss izskatās kā klāts ar laika patinu, varbūt pat mākslīgi vecināts. Interjeru veidojuši eklektiski – padomju mēbeles no radu un draugu mājām un garāžām, antikvariātiem un labdarības veikaliem. Kāds Londonā atrasts 60.-70.gadu bāra krēsls, Līva uztaisījusi mīksto soliņu, Didzis ar draugu uzsitis bāra leti. Draugi daudz palīdzējuši.
Atvēršana pagājušā gada 1. aprīlī iekritusi nejauši. Tad vienkārši pabeigts remonts. Grāmatnīca darbojas no plkst. 17 līdz 23 piecas dienas nedēļā – no otrdienas līdz sestdienai. Tieši laikā, kad vairums tradicionālo grāmatnīcu tiek aizvērtas. «Kāpēc muzeji parasti, piemēram, ir vaļā no 9 līdz 17? Daudzi cilvēki uz muzeju var aiziet tikai vakarā. Ar Bolderāju tā nav,» nosaka Didzis. Papildus garīgajai barībai te tiek piedāvātas interesantas tējas, siguldiešu Zilveru mājas vīni, darītavas Malduguns alus. Arī kādu elementāru kokteili bijušie Chomsky bārmeņi var uzjaukt zibenīgi.
«Rīgas Centrālajā bibliotēkā, kad es tur pēdējoreiz biju, ir ļoti skumja aina: pieci cilvēki sēž pie veciem kompīšiem… Atgriezos šeit, Bolderājā, uzlaboju garastāvokli. Nesen biju Berlīnē, tur pilsētas bibliotēkā bija pārpilns ar cilvēkiem, viss notiek, jaunākās grāmatas angliski, vāciski, milzīga kinotēka! Vairs nevar teikt, ka grāmatnīca vai bibliotēka ir zināšanu monopola vieta, ka var atļauties mazliet snobisku attieksmi no piedāvātāja puses. Ir jāmēģina iet laikam līdzi.»
Vai nav risks, ka cilvēks Bolderājā nevis nopērk grāmatu, bet, malkojot vīnu, kā bibliotēkā izlasa, noliek atpakaļ?
«Mēs būtu priecīgi, ja kāds tā izdarītu,» atsmej Didzis. «Iedomājieties, kas tad būtu, ja kāds atnāktu un visas grāmatas uzreiz nopirktu? Šausmīgi! Grāmatu jau ir tik, cik ir, un mēs tās arī nevaram ātrā tempā atjaunot.»
Lai putni lidotu
«Labprāt būtu tikai grāmatas tirgojuši, bet, lai samaksātu īri, jāpārdod arī aliņš,» Bolderājas saimnieks retoriski nosaka, taču tūlīt atmaigst. «Šad tad ar draugiem iedzert alu nav slikti.» Savā iestādījumā viņš visu var darīt pēc paša prāta. Nespēlēt apdullinošu mūziku. Dažkārt vispār nekādu mūziku. Radīt telpu sarunām. Pierādīt, ka cilvēkam vēl ir plašas iespējas izpausties sev interesējošā virzienā.
«Mums nebija doma, ka ir jātaisa bizness, bet liela daļa sabiedrības to tā uztver – nu, kā tev ar biznesu? Ja esi biznesmenis, tad baigo piķi kās,» Didzis smejas. «Kāds bizness! Es negribētu mūs marķēt kā anarhokapitālistus, bet tas ir vistuvākais trāpījums, lai saprastu, kā te darbojamies. Nauda mums nav primārais. Galvenais, lai būtu interesanti. Pēc padomju laikiem, kad nekas nevarēja piederēt, cilvēki ir aptrakuši pēc jaunām lietām, jaunām mantām. Eiropā to tik ļoti nejūt. Viņi ar savām «rotaļlietām» spēj dalīties ar citiem «bērniem». Latvijā katrs joprojām grib visas mašīnītes, visus klucīšus sev. Vajag pārkāpt pāri postpadomju aizspriedumiem, iepriekšējās paaudzes alkām pēc labākas dzīves vienīgi sev un saviem tuviniekiem, mazliet piezemētāk dzīvot un sākt skatīties, kas notiek sabiedrībā un kā notiekošo uzlabot no savas puses. Cerams, ka mēs vairs neesam tā paaudze, kas ir ieinteresēta tikai savā labumā.»
«Kāpēc anarhokapitālists, nevis, piemēram, kreisais radikālis?» Didzis turpina skaļi domāt. Līdz kreisumam vēl pārāk tālu, un Latvijā tas tiekot neganti marginalizēts un etniski ievirzīts. Viņš pat neiebilst pret sevis pieskaitīšanu pie patērētāju kultūras. Bolderāju veidojis kā kompromisu gan ar birokrātisko aparātu, kura akcepts iestādes atvēršanai bija jādabū, gan sabiedrību, gan pats ar savām un draugu idejām.
Taču esot skaidrs, ka šādu vietu rašanās parāda sabiedrības briedumu. Draugi no Krievijas sacījuši, ka pie viņiem kaut kas tāds nebūtu iespējamas, jo tur izklaides zonām joprojām jāapmierina sabiedrības alkas pēc mākslīgiem standartiem, ārēja spožuma un sterilitātes. Bet, piemēram, Vācijā, Berlīnē un Leipcigā šādas vietas varot būt vēl anarhistiskākas: «Kaut kur paslēpušās – atslēdz, atver durvis, uzkāp piektajā stāvā, galā, gaitenī, ir leģendārs klubs, par kuru neviens svešinieks nezinās, ja viņam tur nav pazīstamu cilvēku. Daudzi, iespējams, tā mēģina pasargāt savu identitāti, jo mūsdienās ir viegli to pazaudēt.»
Taču latviešu mentalitāti raksturo vēlme pēc distances un savrupības, un tā parādās pat izklaides nozarē. Didzis ir pilnīgi pārliecināts, ka Vācijā starp divām tik alternatīvām vietām kā Chomsky un Bolderāja ātri vien izaugtu trīs līdzīgi bāri. Viena Bolderājas mazā istabiņa, astoņi kvadrātmetri, jau varētu būt atsevišķs bārs, kur cilvēki spiestos kā siļķes mucā.
Savukārt Avotu ielā mākslinieciskai izpausmei vietas vēl ir atliku likām. Līvu un Didzi priecē, ka tepat netālu ir ne tikai «līdzīgi domājošais» Chomsky, bet no Maskavas ielas uz Stabu ielu pārcēlusies arī mākslinieku Kaspara Groševa un Ievas Kraukles izveidotā Galerija 427. Vārdu savienojumu «radošais kvartāls» viņi tomēr lieto piesardzīgi. Baidās no jebkāda veida konjunktūras.
«Veidot tādu Avotu ielas republiku, kāda kādreiz tika radīta Miera ielā, būtu mākslīgi radīts «radošais kvartāls». Pirms pieciem gadiem šāda iniciatīva bija apsveicama, taču tagad iespējams padomāt vēl tālāk un plašāk. Visas labās idejas Latvijā tiek ātri noķertas un sterilizētas. Putni apgredzenoti un tad palaisti atpakaļ izplatījumā. «Resnie putni… putni vairs nelido…,» uzdungo Didzis. «Gribam tā, lai pašiem ir interesanti, lai ir prieks radīt. Tas nav viens standarts, kurā vajag iekļauties. Visas atbildes ir pareizas. Bērnudārzā tevi aiz rociņas vadā, vecāki vada, pēc tam darbā tiec vadīts – no vienām rokām ielikts otrās. Anarhokapitālismā mēģini no šīm rokām atkratīties, kļūt pēc iespējas autonomāks un pats kļūt par «vadītāju», par savas dzīves noteicēju.»
Līdzīgi domājošajiem
Par vispiemērotāko ietērpu saviem pasākumiem Bolderāju izvēlējusies ne tikai neatkarīgā Popper Publishing kustība un šaha klubs Bolderājas gambīts, kura dalībnieki šeit tiekas reizi nedēļā, bet, piemēram, arī dumpinieciskais Čehijā dzīvojošais fotogrāfs Ivars Gravlejs, kas pagājušā gada nogalē Bolderājā rīkoja grāmatas atvēršanu. Mēdz iegriezties Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Pētersons. «Mākslinieki nav regulārie apmeklētāji. Viņi ir tādi brīvie putni, lido apkārt pa visām vietām, viņiem ir pašiem savas darīšanas,» Didzis atkal iepin debesu iemītniekus. Bolderājas biežākie viesi esot viņa un Līvas draugi, ne obligāti no mākslinieku aprindām.
«Vispirms viņi ir draugi un tikai tad publika vai patērētāji, vai kaut kas tāds. Tas arī ir koncepts, ko daudziem grūti sagremot. Tu te atnāc un piesakies ar patērētāja tiesībām. Ja es kādam mēģinu ieskaidrot, ka viņš te īsti neiederas, cilvēks uzreiz apvainojas. Esam te kaut ko radījuši, tev ir iespējas atnākt un piedalīties. Bet, ja mēģini protestēt, tad, lūdzu, ej uz citu vietu! Nevienam nav obligāti jāpieņem mūsu vērtības. Mēģināt mums skalot smadzenes nav nepieciešams.»
Vai tiešām cilvēki atnāk un stāsta, kādai Bolderājai jābūt? «Jā. Sadzērušies, rupji, vakar arī atnāca viens, izpaudās. Liels, iespaidīgs, ar savu glāzi rokā. Saku: «Varbūt ejiet ārā, visi te pērk dzērienus, jūs – ne.» Viņš: «Es arī samaksāšu!» Nosviež kaudzi naudas, kādus 2000 eiro uz galda. Es saku: «Man nevajag tavu naudu, vienkārši ej prom.» Cilvēki domā, ka Latvijā var nopirkt tiesības uzturēties, tiesības kaut ko darīt. Tas ir nožēlojami, ja nauda ir gan līdzeklis, gan mērķis.»
Gada laikā taču ir bijuši arī patīkami mirkļi? «Jā, kad pasūtām grāmatas un tās pienāk, tad mēs «vazājamies» viņās un priecājamies,» Līva smaida. «Forši, ka labi draugi teikuši – tagad ir, kur iegriezties. Es ļoti gaidu zīnu festivālu. Tas būs vareni! Tas ir kaut kas, kas pašai ļoti patīk, un ar šīs vietas palīdzību ir iespēja zīnus piedāvāt cilvēkiem. Protams, jauki, ka profesors Pētersons atnāk…»
«Mēs neievelkam ķeksīti: viņš ir atkal bijis, un es esmu priecīgāks, priecīgāks, vēl priecīgāks,» Didzis attīsta domu. «Protams, jūtos priecīgs, ka varu parunāties ar interesantajiem cilvēkiem, kas šeit ierodas. Piedāvājiet cilvēkiem uztaisīt šādas vietas, un viņiem būs iespēja izpaust sevi. Iegūt publisko runu tajā telpā, ko viņi paši būs radījuši. Tas nav grūti izdarāms, vienkārši vajag noticēt saviem spēkiem.»
