Aivars Kiršfelds ražo laivas un kuterus divdesmit piekto gadu. Dole Marine daiļavas brauc lielākoties Igaunijas un Somijas ūdeņos
Izstāde Ķīpsalā ir vieta, kur uz pāris dienām ievākusies visa Dole Marine flote: laivas, kuteri un motorlaivas. Šepte nopietna. Brīvu brīžu maz. Vienā no tiem Dole Marine izpilddirektors Valts, tērpies baltā kreklā, tur rokās gan saldējumu, gan glāzi konjaka. Otrs vīrs baltā kreklā ir īpašnieks Aivars Kiršfelds. Vaicāts, kāpēc nemalko šampanieti, bet konjaku, Aivars smejas. «Kā! Tā ir aptieka! Visās lielajās izstādēs Eiropā ir aptiekas laiks. Kad iet jau kurā stunda, daudzi paņem divdesmit gramus konjaka,» viņš saka. Burzma un ritms tā nogurdina, ka šļuka stiprā uzmundrina.
Ķimerējās siltumnīcā
Pēc izglītības Kiršfelds ir ekonomists, beidzis RTU, bet pēc aicinājuma – izgudrotājs. Ar kaimiņu puikām siltumnīcā ķimerējās ne tikai bērnībā, bet arī strādājot inženiera darbu Rīgā. Siltumnīcā tapa automašīnu spārni – tādas detaļas padomju laikā bija deficīts. «Zināju, kur var nopirkt stikla audumu un poliestera sveķus. Ar to pietika. Mans pirmais darbs bija bungas krišnaītam,» smejas Kiršfelds un atceras, kā taisījis bungu virsmu. Nākamais darbs – RAF mikroautobusu virsbūves daļas. Kad RAF beidza ražot, vajadzēja domāt, ko darīt tālāk.
Gan Aivaram, gan bērnības draugam Jānim Naglam bija saprašana par laivām. Turklāt Aivara tēvs strādāja laivu rūpnīcā Dzintars Jūrmalā. Un arī tā izbeidzās. «Šķita loģiski – padomju mantojums kādu dienu beigsies, un vajadzēs jaunas laivas.»
1989. gada 27. februārī abi nodibināja firmu Ego. Deva tādu nosaukumu, lai visās mēlēs labi izrunājams un saprotams. Turpināja radīt automašīnu detaļas un remontēja topošo laivu rūpnīcu. Kā jau iesācēji, skrupulozi izturējās pret remontu. «Lieki. Neviens taču uz to neskatās,» saka Aivars.
Laivas Ego sāka ražot 1991. gadā. «Labi atceros, kas nopirka mūsu pirmās četras laivas. Atpūtas bāze Silmači pie Lizdoles ezera. Baltas tās laivas bija. Baigi lepni jutāmies paši,» – tā Aivars. Laivas tika būvētas aizvien dažādākas un lielākas, līdz evolucionēja motorlaivās. Un bizness aizgāja. Smags trieciens piemeklēja firmu 1991. gada 19. decembrī. Nomira draugs un partneris. «Viņam bija izcila biznesa oža, man tādas nav,» saka Aivars.
Iesākto viņš turpināja. Desmit gadu laikā ražošana tā pieauga, ka uzņēmums «ievācās» Doles salā un kļuva par Dole Marine 2007. gadā. Tagad pakalpojumu klāsts ir tāds: 13 airu laivu modeļi, septiņu veidu motorlaivas, pieci dažādi kuteri. Naudiski ienesīgākās ir motorlaivas, taču visvairāk pirktais modelis skaita ziņā ir airu laiva Pella. Pērn tika pārdotas 39 šī modeļa laivas. «Mūsu pircējs ir vīrietis, pāri gadiem četrdesmit. Gadā reizi gan arī dāmas vēlas iepriecināt savus vīrus. Nesen kāda kundze savam vīram uzdāvināja airu laivu uz 70 gadu jubileju. Mēs, protams, šampanieti devām līdzi. Reiz kāda dāma vīram nopirka ūdensvelosipēdu ar savtīgu nolūku – lai arī viņai būtu prieks, jo mīties var divi.»
Aivars novērojis, ka airēšana iet mazumā. Tieši tāpēc Dole Marine laivām var uzmontēt motorus. Ja liegts pa konkrēto ūdenstilpi braukt ar iekšdedzes dzinēju, tad brauc ar elektromotoru. «Man pašam patīk airēt, bet saprotams, ka ne visiem to gribas. Nopērk mazu kuterīti un no rīta – dzinn – aizlaiž paspiningot. Airēt prieka pēc ir kas cits: balta laiva, putnu dziesmas, sarunas. Tad negribas, lai kaut kas purkšķina aizmugurē.» Tieši tāpēc viesu namu saimnieki izvēloties visvienkāršākās airu laivas, kas der gan makšķerniekiem, gan vizināšanai.
Laivas diēta
Aivars rāda uz zaļu airu laivu. Tā sver 50 kilogramu. «Gribu svaru dabūt lejā par pieciem kilogramiem. Lai varu viens uzcelt uz mašīnas jumta un pēc tam viens ielaist ūdenī. Pagājušajā gadā nometām divus kilogramus uz sēdekļa rēķina,» Aivars stāsta, ka beņķi ir no Latvijas bērza – iegādāti Latvijas finierī. Airus gan iepērk no somiem. Labus airus ražojot Amberlat tepat Rīgā, taču Aivaram ir laba sadarbība ar somiem no tiem laikiem, kad Latvijā vēl neviens nespēja uzmeistarot airi no bezzaru dēļa. Tas vajadzīgs tāpēc, ka zaru vietās airi bieži vien lūst.
Pats laivu materiāls ir no Valmieras stikla šķiedras un nerūsējošais tērauds arī pašu, bet pārējais salasīts pa visu Eiropu: bortlīstes no Somijas, krāsa – Norvēģijas. «Baltā ir lētāka nekā zaļā. Vismaz viņi dod tai lielāku atlaidi,» saka Aivars.
Tieši skandināvi ir labākie latviešu laivu pircēji. Igauņi, somi, nedaudz zviedri, norvēģi un čehi. «Somi nav iedomīgi. Zviedri gan,» smej Aivars. Norvēģijā Dole Marine kuteri braucot pašos ziemeļos, Tromsē. Tur uzbūvētas mājas ūdenī uz pontoniem speciāli makšķerniekiem. Pie katras nolikts pa Dole Marine zvejas kuterim. «Vienu māju esot nopircis čalis no Dienvidāfrikas. Makšķernieki jau ir traki. Latvieši taču arī – vienu dienu bļitko Zviedrijā, nākamajā jau Dienvidāfrikā ķer tunčus.»
Vaicāts, kur ir tālākā vieta, kur manīta motorlaiva ar mazo Latvijas karodziņu, Aivars saka: «Venēcijā, Grand Canale. Mūsu Blesser tur nobildēja viens mūsu klients. Atpazina. Domāju, ka laiva ir pirkta Vācijā, kur mums agrāk bija dīleris. Vēl Kiprā viens igaunis teicās redzējis mūsu laivu.»
Jau pirmajās izstādes stundās Ķīpsalā pāris kuteri bija nopirkti – līgumi noslēgti ar klientiem no Krievijas un Baltkrievijas. «Tas ir ļoti labi. Pirms gadiem pieciem mums ar Baltkrieviju gāja pavisam labi. Krievija? Tas, ko tērējam ievedmuitas procentos un papīros, nav vērts. Krievijas tirgu esam aizmirsuši. Mūsu eksporta mērķi? Izpildāmi,» Aivars nosmej, kāpēc koncentrējas uz Skandināvijas tirgu. Piemēram, Somijā ir recesija, taču sadarbības partneri teikuši, ka laivām tomēr šis būšot labs gads.
Burvju flauta un baseini
Agrāk Dole Marine taisījusi dekorācijas teātriem un operai, piemēram, Aīdai un Burvju flautai. «Mums daudz iemācīja Ilmārs Blumbergs. Mēs mākslai piegājām ar pietāti, visu tā lēnām un modelējot. Viņš atbrauca paskatīties, kā sokas. Ieraudzīja un teica: «Tas ir viss? Paejiet nost.» Un sametināja pats. Sapratām, ka teātrim un operai vajag ātri un par iespējami mazāku summu.» Dekorāciju būvēšanā specializējies kolēģis, kurš vēlāk aizgājis un izveidojis savu firmu. Kiršfelds par to nedusmojas. Viņš apbrīno, ko teātrī spēj izdarīt gaismotāji – no parasta plastikāta gabala ar nelielu ķieģeļu kontūru uzbur milzu mūri ar prāviem ķieģeļiem.
Dole Marine ražo arī baseinus zivju audzēšanai un citus specifiskus pasūtījumus. Viens tāds ir robežstabi, kas virknējas gar Krievijas un Latvijas robežu. Kopskaitā ap 600.
Vaicāts, cik darbinieku ir Doles salā, Aivars saka – 14. Mirkli padomā. «Nē, divpadsmit. Divus nupat nāksies atlaist. Šis gads mums nav labs.» To gan nevarētu teikt par uzņēmuma finanšu rādītājiem: 2014. gadā apgrozījums bija 483 tūkstoši eiro un peļņa 12 tūkstoši. Aivars norāda, ka, lai arī skaitļi labi, tie jānotur. Jādomā stratēģiski.
Pēdējos gados Latvijā tūrismā neapgūstot daudz Eiropas naudas, tirgus nostabilizējas un nepērk vairs tik daudz laivu. «Visu laiku jādomā, kur un kā. Ir konkurence.» Par tādiem Aivars nesauc piepūšamo laivu ražotājus, jo mērķauditorija esot katram sava. Tie esot ap 5%, kuri pāriet no vienām uz otrām. Piepūšamo pluss ir transportēšana – izvelc no auto bagāžnieka un piepumpē uz vietas. «Bet es bieži vien redzu, ka piepūstu laivu ar visu motoru jau ved piekabē vai uz jumta. Tad kāda jēga!»
Dole Marine atlaiž darbiniekus, taču tajā pašā laikā sakarīgu darbaroku trūkst. Piemēram, cilvēku, kurš māk sagatavot kuģi pārdošanai – ne tikai notīrīt un sačubināt. «Tas it kā būtu sievietes darbs, jo sievietes ir akurātākas nekā vīrieši, bet tur ir jāpieregulē sīkas lietiņas. Jābūt specifiskām tehniskām zināšanām.»
Aivars ir biznesā no 1991. gada. Ko viņš novērojis mūsdienu uzņēmēju kultūrā, salīdzinot ar deviņdesmitajiem? «Tagad uzņēmēji ir nekaunīgāki un agresīvāki. Man ir tam grūti pārkāpt.» Trūkstot arī paškritikas. Jaunie uzņēmēji mēdzot sev iestāstīt, ka viss būs labi, lai arī labi redzams, ka nebūs. Paši to saprot, bet tik un tā tic, ka, piemēram, tajā konkursā uzvarēs vai arī tas blēdis mani jau nu neuzmetīs. «Ir jāraugās uz lietām kritiskāk.»
Kā Dole Marine izdevies 25 gadus būt tirgū? «Tāpēc ka mēs gribam uztaisīt labu un skaistu produktu,» saka Kiršfelds un atzīst, ka ražo arī tādas lietas, kas nav nemaz tik skaistas, bet pēc tām ir pieprasījums. Ja neražos, nopirks citur. Otrs iemesls, kāpēc labās un skaistās laivas pērk, ir funkcionalitāte. «Mēs neražojam peldošas viesistabas. Kuteros nav paklāju un kafijas turētāju. Gribi nopeldēties un iekāpt atpakaļ? Paklājs būtu slapjš. Noķersi zivi un nometīsi uz paklāja? Smirdēs mūžam!»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Pierādīt, ka Latvija nav vieta, kur darbojas kazino, bet mākam arī kaut ko uztaisīt.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Biznesa partnera izvēlē nedrīkst balstīties uz savstarpējām simpātijām, bet uz stingru aprēķinu. Attiecības, kas balstās uz uzticību, nolemtas neveiksmei.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Nebaidīties darīt, bet domāt kritiski.
Komentāri (31)