Žurnāla rubrika: Cilvēki

Brāļu bizness

Posted on augusts 31, 2016 by - Veiksme

Pirms 13 gadiem nodibinājis SIA Optikas pakalpojumi un Ogrē atvēris pirmo veikalu Metropole, Jānis Kossovičs kopā ar brāli Mārtiņu izveidojuši optikas uzņēmumu grupu, kura ne tikai mainījusi tirgus struktūru Latvijā, bet tai līdzīgas nav visā Baltijā 

Optikas bizness ir specifisks. Ne velti Maxima, lielākais mazumtirgotājs Baltijā, kas savulaik atvēra 50 optikas salonus Lietuvā, ātri vien no tiem atteicās un visus pārdeva. Savukārt Latvijā ilgstoši dominēja trīs lielas optikas kompānijas, kuru īpašnieki bija pietiekami vienoti, lai diktētu savus noteikumus. 

«Pirms mūsu ienākšanas šajā tirgū nozare bija monolīta un stipri konservatīva,» atzīst kompānijas, kurā tagad jau ir vairāki uzņēmumi, līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Jānis Kossovičs. Otrs līdzīpašnieks ir viņa brālis Mārtiņš Kossovičs. Tāpēc abi to sauc par ģimenes biznesu. Lai gan Latvijā jēdzienu «ģimenes bizness» parasti neattiecina uz kompāniju, kas nodarbina 193 cilvēkus un kuras apgrozījums pērn vien bija ap četriem miljoniem eiro. Tomēr pretēji nereti paustajam viedoklim, ka radiniekiem nevajag iesaistīties kopējā biznesā, jo agri vai vēlu visi saies ragos, Mārtiņš uzskata, ka tieši ģimenes bizness esot viena no stabilākajām uzņēmējdarbības formām. Jo sevišķi Eiropā, kur esot daudz šādu uzņēmumu ar senu vēsturi un pazīstamiem nosaukumiem.

Uzņēmumu grupā Optic Guru patlaban ir četri atsevišķi uzņēmumi ar 35 optikas saloniem visā Latvijā un interneta veikalu Manaslēcas.lv, bet žurnāla iznākšanas brīdī salonu jau būs par vienu vairāk, jo 30. augustā tiks atvērts pirmais veikals Lietuvā – Viļņā. Tāpat kā seši vietējie, tas pārstāvēs zīmolu Outlet Optika. Tomēr visvairāk optikas salonu Latvijā, galvenokārt ārpus galvaspilsētas, ir pazīstami ar nosaukumu Metropole.

Uz galvaspilsētu

«Sākumā fokusējāmies uz reģioniem,» saka Jānis. «Galvaspilsētā tobrīd jau bija Vision Express, Pasaules optika, Optio. Kas notiek ārpus tās, viņus neinteresēja. Bet arī Ogrē, Rēzeknē, Ludzā, Preiļos un citās mazpilsētās dzīvoja cilvēki, kuriem vajadzēja brilles un kas tāpat bija pelnījuši ne tikai kvalitatīvu redzes pārbaudes servisu, bet arī mūsdie-nīgus un modernus produktus, kuru tobrīd reģionos faktiski nebija.» Mārtiņš puspajokam piebilst, ka arī paši pa daļai esot laucinieki.

Kaut arī abi dzimuši un bērnību pavadījuši Rīgā, 1990. gadā ģimene pārcēlusies uz laukiem. «Tas bija Breša zemnieku laiks, ar nostalģiju par ulmaņlaikiem, un tēvs, kā tipisks vidējais latvietis, nolēma, ka mums jābrauc prom no pilsētas. Latgalē audzēsim linus, būs pašiem savas govis, cūkas,» viņš atceras.

Tā brāļi nonākuši toreizējā Balvu rajona Šķilbēnu pagastā, pie robežas ar Krieviju, kur ģimene atguvusi kādus 16 ha vecvecāku zemes. Mārtiņam bijis desmit, Jānim – divpadsmit gadu.

Cūkas un govis patiešām arī bijušas, un abi pat iemācījās slaukt. Tomēr par īstiem zemniekiem tā arī nekļuva. Tajā rudenī, kad padevusies pirmā kārtīgā linu raža, bankrotēja netālu esošā Viļakas linu pārstrādes rūpnīca. Vēlāk audzējuši kartupeļus un Alūksnē tirgojuši sivēnus, tomēr galvenais iemesls, kāpēc vajadzējis pielikt punktu lauku «romantikai», – trešajam brālim Gustam, kas bija gadus desmit par viņiem jaunāks, atklājušās nopietnas redzes problēmas. Toreiz dakteri pat teikuši, ka, vājredzībai progresējot, viņam draud pilnīgs aklums, tāpēc nepieciešams apmeklēt specializētu redzes invalīdu bērnudārzu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā – par laimi, šie paredzējumi nepiepildījās. Gusts pašlaik studē starptautiskās attiecības Zviedrijā un, lai gan bez brillēm iztikt nevar, ne ar ko neatšķiroties no citiem sava vecuma jauniešiem.

Toties māte sākusi interesēties par optiku un ar jaunāko brāli atgriezusies Rīgā. Drīz viņai sekojis arī Jānis. «Rekavas vidusskolu, kur mācījāmies, bija absolvējis kādreiz slavenais, bet tagad bēdīgi slavenais Juris Stabiņš, kas pirmais Latvijā sāka veidot privātās augstākās mācību iestādes. To skaitā arī Rīgas Pedagoģijas vadības augstskolu, un savulaik prestižo Rīgas Komercskolu. Reizi gadā viņš kādam no devītās klases beidzējiem piedāvāja iespēju tur mācīties un toreiz izvēlējās mani.» Laukos palika tikai Mārtiņš ar tēvu, bet, likvidējuši saimniecību, arī viņi atgriezās Rīgā.

Jau mācību laikā Jānis pa vasarām sācis strādāt par kurjeru tajā pašā optikas salonā, kur strādājusi māte. Turklāt tas noticis, pateicoties nevis viņai, bet nejaušu apstākļu sakritībai, jo puisis tolaik draudzējās ar salona īpašnieka meitu. No kurjera vēlāk kļuvis par pārdevēju, bet 2000. gadā, jau pabeidzis LU Ekonomikas un vadības fakultāti, – par lielas optikas kompānijas tirdzniecības pārstāvi Baltijas valstīs. Tas ļāvis pilnībā iepazīt šo tirgu.

«Mamma toreiz strādāja ekskluzīvā salonā Lornete, kur iepirkās sabiedrības krējums. Viņai bija lieliska stila izjūta, labas psihologa iemaņas, kā arī pieredze darbā ar optiku, tāpēc 2003. gadā teicu – mammu, man ir zināšanas ekonomikā un finansēs, liekam abu pieredzi kopā un veidojam savu uzņēmumu,» vecākais brālis stāsta. Tā tapis pirmais un pats mazākais no visiem uzņēmums – salons Lonija. Un gandrīz vienlaikus ar to arī pirmais optikas salons Metropole Ogrē, nedaudz vēlāk arī Rēzeknē, Olainē, Preiļos un Tukumā.

Rīgā pirmais Metropoles veikals atvērts tikai pirms trijiem gadiem, kad viņi jau bija tik spēcīgi, ka spēja nostāties līdzās Pasaules optikai un Vision Express. Jo, kamēr lielie Rīgā cīnījās, lai tiktu Alfā vai Dominā, Kossoviču ģimenes Metropole bija uzaudzējusi muskuļus Daugavpilī, Liepājā un citviet Latvijā.

Atšķirībā no vecākā brāļa Mārtiņu, kā pats atzīst, vairāk interesējušas humanitārās zinātnes. Ieguvis bakalaura grādu politoloģijā, viņš nodarbojies ar žurnālistiku, sabiedriskajām attiecībām un izveidojis pat savu izdevniecību, kas izdevusi vairākus nozares žurnālus. To skaitā nekustamo īpašumu buma laikā arī par nekustamo īpašumu. Brāļi neslēpj, ka tolaik viņu attiecības bijušas visai komplicētas un tā īsti satikušies tikai augstos ģimenes godos. Vecākais jaunāko uzskatījis par tādu kā plānā galdiņa urbēju, bet jaunākais vecāko brāli sarkastiski vilcis uz zoba, ka to nekas cits kā bizness neinteresējot.

Optikas aizkulises

Taču tad sākusies krīze, kas kardināli ietekmēja ne tikai uzņēmuma attīstību, bet mainīja arī viņu attiecības. 2008. gadā izdevniecība bankrotēja. Savukārt Jānim, ņemot vērā strauji augošo interneta veikalu popularitāti, dzimusi ideja tirgot internetā kontaktlēcas. Viņš aicinājis brāli palīdzēt realizēt šo projektu. «Kontaktlēcas mūsdienās tiek lietotas noteiktu laika periodu, tāpēc tas ir sava veida specifisks rutīnas produkts,» skaidro Jānis. Tikpat specifiskam, lai maksimāli atvieglotu tā iegādi, vajadzēja būt arī internetveikalam. Kontaktlēcas nevar tirgot tāpat, kā tirgo datorus, tāpēc tradicionālās shēmas nederēja. Liekot lietā abu brāļu idejas un sadarbībā ar Latvijas IT speciālistiem, šāda principiāli jauna tehnoloģija arī radīta. «Patiesībā Manaslēcas.lv bija tāda kā mana ieejas karte ģimenes biznesā, lai gan sākumā to apmeklēja labi ja trīs cilvēki nedēļā,» smiedamies saka Mārtiņš. Tagad internetā dienā iepērkas ap 100 cilvēku. Veikals darbojas arī Lietuvā un drīz būs pieejams Nīderlandē.

Vienlaikus krīze skārusi arī lielos optikas preču ražotājus Eiropā. Pirms tam tos neinteresēja uzņēmums, kas pārstāvēja nepilnus divus miljonus iedzīvotāju, taču nu viņi bija gatavi runāt arī ar mazajiem klientiem. Tas ļāva nodibināt SIA Outlet Optika un izveidot Outlet Optika salonus, kuros par pieņemamām cenām tirgot pasaulē pazīstamāko zīmolu iepriekšējo sezonu kolekcijas. Tā brāļi Kossoviči aizvadītās desmitgades beigās tika pie Gucci, Armani, Prada, Diesel, Hugo Boss un citu slavenu zīmolu briļļu ietvariem.

«Latvijā neražo un, visticamāk, arī nekad neražos šādus briļļu ietvarus. Mums nav tik liels tirgus un tik daudz naudas, lai varētu iegādāties to licences. Pat Eiropā ir tikai kādi trīs četri briļļu ietvaru un saulesbriļļu ražotāji. Ne tikai ietvari, arī briļļu lēcas pārsvarā tiek importētas, un šeit tās izgatavo tikai viens neliels vietējais uzņēmums,» biznesa aizkulises skaidro Jānis Kossovičs. Tomēr tas nenozīmējot, ka viņi darbotos kā klasiski mazumtirgotāji, kas iepērk preci, uzliek tai savu uzcenojumu un pēc tam to realizē.

Pirmkārt, viņi sniedzot pilnu redzes pārbaudes servisu, piesaistot uzņēmumiem attiecīgus speciālistus vai nepieciešamības gadījumā nosūtot klientu pie acu ārsta. Otrkārt, no ražotājiem tiek iepirkti izejmateriāli – briļļu ietvari un lēcas, nevis gatavas brilles. Izņēmums esot vienīgi saulesbrilles. Treškārt, pēc redzes pārbaudes lēcas tiek slīpētas, centrētas un ievietotas attiecīgajā rāmī. Un to dara viņu meistari. «Tātad mēs neesam ne tipiski mazumtirgotāji, ne arī tipiski ražotāji. Mūsu pievienotā vērtība ir šis pakalpojums, kas vistiešākajā veidā attiecas gan uz modi, gan, vēl vairāk, uz cilvēku veselību. Nemaz nerunājot par to, ka speciālisti, kas ar to nodarbojas, ir jāatrod un nepieciešamības gadījumā arī pašiem jāapmāca,» skaidro Mārtiņš, ne bez lepnuma piebilzdams, ka pirms diviem gadiem pasaules prestižākais briļļu lēcu ražotājs Zeiss izvēlējies viņus par vienīgo pārstāvi un sadarbības partneri Latvijā. Zīmīgi, ka pirms kara Rīgā atradusies Zeiss rūpnīca, tāpēc tagad, pēc 80 gadiem, tas atkal atgriezies Latvijā.

Kas tālāk? Vai pirmajam veikalam, kas nu jau atvērts Viļņā, sekos arī citi? Brāļi atbild apstiprinoši, jo nupat jūtot, ka Latvijā tiem kļuvis par šauru. Laikam pienācis laiks par vietējo tirgu uzskatīt visu Baltiju, kā to dara, piemēram, Beniluksa valstis. Turklāt nākotne tiek saistīta ne tikai ar mūsu dienvidu, bet arī ziemeļu kaimiņu – Igauniju. Tallinā drīzumā paredzēts būvēt milzīgu outlet lielveikalu. Paša veikalu kompleksa gan vēl neesot, bet viņiem jau esot līgums par vietu tajā.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Jānis. «Mēs nesam superbagāti, toties darām to, ka mums patīk. Vislielākais gandarījums, ja vari kaut ko mainīt un atstāt aiz sevis kaut ko jaunu un paliekošu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mārtiņš. «Nedod Dievs kļūt iedomīgam un pašpārliecinātam. Ja kādu rītu sev saki: «Ē, šodien neiešu uz darbu…» vai arī lej benzīnu un neinteresē, cik tas maksā, tad tie ir pirmie signāli, ka konkurenti tevi drīz var panākt.» 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Mārtiņš. «Vienatnē biznesu sākt ir grūti, parasti meklē partneri. Es ieteiktu nebaidīties un izvēlēties ģimenes locekli, jo uzticamāku partneri būs grūti atrast.»
Jānis. «Tirgus ir jāiekaro, un tas prasa laiku.» 

Patrīcija Keiša, Venēcijas kinofestivāla žūrijas dalībniece

Posted on augusts 24, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Patrīcijai Marijai Keišai regulāri kāds pajautā, vai viņa nav aktiera Andra Keiša radiniece. Viņa atbild, ka ne. «Man to prasa tik bieži, ka reizēm saku: jā, esmu. Un tad neviens neko tālāk nejautā,» Patrīcija pasmaida. Jautāšanas iemesls ir ne tikai uzvārda sakritība, bet arī tas, ka Patrīcija manāma kultūras vidē: Elmāra Seņkova izrādē Mii Mii paaudze, Riga International Film Festival jauniešu žūrijā, teātra un kino recenzijas portālā Satori.lv. Nupat viņa uzvarējusi Europa Cinemas konkursā un pārstāvēs Latviju Venēcijas kinofestivāla jauniešu žūrijā. «Konkursu pamanīju feisbukā. Lai piedalītos, vajadzēja pārliecināt, kāpēc es būtu piemērota, un arī uzrakstīt īsrecenziju par kādu pašas izvēlētu filmu,» Patrīcija stāsta, ka tā bija zviedru režisores Sannas Lenkenas filma Mana tievā māsa. Recenziju rakstot, viņa saprata, ka «izteikties īsi un skaidri ir grūtāk nekā pateikt visu, ko vien var pateikt, īsrecenzija prasa izvēlēties būtiskāko». Vispirms viņas uzrakstīto vērtēja kinoteātru K.Suns un Splendid Palace žūrija, pēc tam – starptautiskā.

Sapratne, ka kino ir kas «vairāk par stāstiņu un sižetiņu», Patrīcijai radās 15 gadu vecumā. Patika franču valoda, un viņa gribēja to mācīties. Noskatījās franču režisora Žana Luka Godāra filmu Trakais Pjero (Pierrot Le Fou). «Šķietami bezsakarīgu, bet skaistu un daudzslāņainu. Taču tieši ar to man tā iepatikās.» Un kino arī. Tieši kino parāda to, cik cilvēki var būt dažādi. «Kino palīdz labāk saprast, ko nozīmē būt cilvēkam. Parāda, cik dažādas perspektīvas var būt dzīvei. Palīdz justies savienotam ar pasauli. Gūt mierinājumu un iedrošinājumu.» 

Jā, Patrīcijai patīk filmu māksla, bet tā nav visa viņas dzīve. Nākamgad viņa absolvēs Rīgas Valsts 1. ģimnāziju. «Jautājums – kas tālāk? – mani dzeļ. Zinu, ka vēlos studēt kaut ko plašu, lai pēc augstskolas beigšanas visas durvis vēl arvien ir vaļā tāpat kā pēc vidusskolas. Gribētu studēt filozofiju un politiku, jo tās ir pamatlietas, lai saprastu, kas notiek pasaulē. Lai kliedētu vispārējo apjukumu par procesiem.»

Pūķis nāk! Tā sauc filmu, ko Patrīcija ieteiktu noskatīties no Splendid Palace šābrīža repertuāra. Irāņu režisors Mani Hagigi esot radījis persiešu detektīvu, kas šogad augsti novērtēts Berlīnes kinofestivālā. Filma esot ļoti intensīva, kā Patrīcija saka, «šķiet, Linčs sastapis Tarantīno». «Skatoties vajag atmest domu, ka bija kaut kāda konkrēta morāle, ko nesaprati. Kino jēgas radīšanā piedalās arī skatītājs.»

Atgriešanās Rietumos

Posted on augusts 24, 2016 by - Laukos

Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Paša rokām celtās tēva mājas Valdemārpils pievārtē dumpīgajam fotogrāfam Uldim Briedim tagad ir klusuma osta vasarās. Nemiera gars tomēr liek mastā uzvilkt Dominikānas karogu un gandrīz katru dienu ar laivu iebraukt ezerā

Tu pašlaik esi Ancē? Es tur dzīvoju kara beigās. Piestāj atpakaļceļā! Tā Uldis Briedis, sēdēdams savas mājas augšistabā, atbild uz kāda sen nesatikta drauga telefona zvanu. 1940. gadā pasaulē nākušajam fotogrāfam Kurzemes gals no Dundagas līdz Kolkai pazīstams kā sava kabata. Dzimtās mājas, Ārlavas pagasta Pērkoņi, redzamas tepat pa logu, tūdaļ aiz Valdemārpils robežas, taču bērnība un pusaudža gadi pavadīti plašākā apvidū, sekojot uzdevumiem, kuros tēvu, kolhoza priekšsēdētāju, sūtīja partija. 

Vienu gadu Udis gāja skolā Tiņģerē, vienu gadu Pūņās, tad – Nevejā, Mazirbē, bet uz vidusskolu atgriezās Valdemārpilī. «Tēvs bija karā sarkano pusē, viņu smagi ievainoja pie Maskavas 1942. gada janvārī,» viņš ieminas. «Ko es kā fotogrāfs nevaru sev piedot… Tēvam tieši virs sirds bija liela rēta: kā tāds ieloks, plata, gara, faktūraina. Cik mēs te vasarās pa sētu dzīvojām puspliki, neienāca prātā to nobildēt! Gan jau uzspēs… Tāpat kā par veciem laikiem paprasīt – gan jau paprasīs! Tā tas «gan jau» nekad nepienāk.»

Par laimi vai nelaimi, Uldis pats jau ir pietiekami «sens», lai veidotu savu vēstures redzējumu. Tuvplānā vērotais kolhozu būvēšanas neloģiskums komunista dēlu izveidoja par tik kaismīgu antisovjetu, ka draugi viņu sauca par Pulkvedi Briedi, par godu drosmīgajam Latvijas armijas virsniekam, ar kuru radniecība viņa ģimenei nav oficiāli pierādīta. 

«Vēl atceros, cik godprātīgi pirmos pēckara gadus cilvēki strādāja, būtībā nesaņemdami neko. Viņi nemācēja citādi, nemācēja haltūrēt un loderēt,» Uldis runā ar cieņu. 

«Atceros – Tiņģerē bija kolosāls skolas direktors, inteliģents kungs, bet skolas bēniņos bērni ložņādami bija atraduši fotogrāfijas – direktors, vācu armijas virsnieks! Palaida ziņu, tad čeka saņēma viņu ciet. Viņš pirms tam sasauca visu skolu aktu zālē, atvadījās, čekisti stāvēja un gaidīja. Skolotāji un bērni raudāja. Es gāju 4. klasē, pēc daudziem gadiem, zinādams vēsturi, brīnījos, kā tas varēja būt, ka viņam tā ļāva atvadīties.» 

Pamatskolu Mazirbē Briedis beidza reizē ar Ilmāru Geigi un Jāni Erenštreitu, vēlākajām Latvijas Atmodas un kultūras dzīves autoritātēm. «Es arī sapņoju iet mūzikas skolā Ventspilī,» atzīstas Briedis, «bet mū-su ģimenei tūdaļ pēc kara nebija tāda rocība. Vienu gadu rudenī jāiet skolā, bet nav, ko kājās vilkt, tad mamma, kas kopa kolhoza zirgus bijušajā Mazirbes mācītājmuižā, no kaut kāda drēbju gabala uzšuva čībiņas – lai puika valkā, kamēr vēl silts! Tiem, kas dzīvoja zvejniekciemos, bija cits dzīves līmenis, viņi labi pelnīja arī padomju laikā. Es arī piecus gadus nobraucu jūrā, kad dzīvoju Liepājā.»

Uldis pat uzjautrinās, atcerēdamies, kā izdevies tēvu apvest ap stūri, iestāstot, ka ģimenes māju, ko Brieži 1957. gadā sāka būvēt bijušajā Pērkoņu zemē, netālu no gleznainā Sasmakas ezera, vajadzētu nosaukt par Rietumiem. Viņi ar tēvu vienmēr bija strīdējušies par «kaitīgajiem Rietumiem», taču Uldis izskaitļoja, ka ēka sanāks topošā kolhoza ciemata rietumu pusē. «Tēvs piekrita, vārds jau ir skaists.»

Viņš, Briežu vidējais dēls, dabūjis smagi pastrādāt, kopā ar tēvu un vecāko brāli Ati, kurš bija celtnieks, trijatā māju dabūjot zem jumta. «Tēvam bija jāiet darbā, un brālis bija prom, tad es vasarā to vien darīju, kā no rīta līdz vakaram stampāju kokbetonu. Apmešanas darbi… Skaliņus pie griestiem un sienām situ… Bet 1961. gadā, tikko māja bija gatava, pārcēlos uz Liepāju. Vasarās tāpat te darīju visus lauku darbus, palīdzēju kartupeļus rušināt ar spīļarklu, ar izkapti sienu govij pļaut.»

Toreiz Uldis nenojauta, ka pēc spraiga darba fotožurnālistikā viņš tieši Rietumos, kur tagad tiešām pieejamas visas Rietumu ērtības, vasarās radīs harmonisku patvērumu. Vectēva celtos Pērkoņus padomju laikā tēva pusmāsa par sviestmaizi bija atdevusi svešiem cilvēkiem, sākoties zemju privatizācijai, Ulda vecākais brālis Atis, bitenieks, uzbūvēja nelielu mājiņu Sasmakas ezera otrā galā, mežsarga māju vietā. Māsa jau bija nogruntējusies Dundagā, jaunākais brālis Ilmārs – Rojā, Rietumi tika Uldim.

«Likteņa ironija: 80. gadu beigās māju pārņēmu un pārbūvēju. Tos pašus skaliņus, ko, nagus apdauzīdams, augšstāvā biju pie griestiem sitis, ar lāpstu šķūrēju nost, naglas gāja pa gaisu,» viņš stāsta. «Tēvs, kas vēl tepat dzīvoja, bija šokā, sēdēja lejā: «Tas Uldis taču jauc nost māju!»»

Briedis juniors aromātiskās sausās sirdsmājiņas vietā uztaisīja ūdens tualeti, ierīkoja kanalizāciju. Divatā ar Māri Dzelzi, kas Atmodas sākumā bija nopircis blakus esošos Pērkoņus, lai tur veidotu jauniešu organizācijas bāzi, ierīkoja dziļurbumu, nu arī laukos varēja dušoties un mazgāt traukus kā pilsētā. Rietumu mājas iekšējo apdari uzticēja pieredzējušam meistaram Nikolajam, materiālus pirka no Laidzes uzņēmuma Ingrīda D, kuriem pirmajiem šajā pusē bija modernās dēļu žāvēšanas tehnoloģijas. «Nikolajs lika grīdu, un tad vietējie nāca skatīties: «Vai tad uzreiz naglos? Jums būs baigās šķirbas!» Vecos laikos taču uzlika grīdu un ļāva iestāvēties, lai kārtīgi izžūst, tikai tad spundēja un nagloja. Tagad grīdai jau pāri 20 gadiem, paskaties, kas par kvalitāti!» Uldis priecājas.

Daudzas lietas Rietumu interjerā un eksterjerā arī viņa paša izgudrotas, piemēram, pirmā stāva viesistabas kamīna mute, samūrēta no mazajiem dolomīta akmentiņiem tā, lai izskatītos kā sakrauta bez saistvielas. Imants Ziedonis, kas te piebraucis garām skrienot, to ieraudzījis, uzreiz meklējis fotoaparātu. «Viņam arī bija niķis uz visādām lietām, kas nav standarts,» pasmaida Uldis. «Toreiz uzdāvināju viņam grāmatu ar savām fotogrāfijām, ierakstīju, kāpēc Ziedonis mani saista – jūtu radniecību, jo viņš ir dulls un es arī esmu dulls.»

Azartiskais skrējiens ar kameru rimis. Uldis pensijā var pievērsties dabas fotogrāfijai, baudīt darba augļus, ucinot ciemos atbraukušo meitu Līnas un Ances bērnus, kārtojot un digitalizējot savu arhīvu, ar acs kaktiņu pārskatot Preses naglas apbalvojumus, diplomus, biezo fotoizlasi Laika mednieks, ik rītu sasveicinoties ar senču fotogaleriju pirmajā stāvā. Bet dulls viņš ir joprojām – pie iebraucamā celiņa izlicis drauga Olafa Kronlaka dāvināto ceļazīmi ar briedīti, mastā izkāris Dominikānas karogu, pēc kāda laika vilks nākamo no savas kolekcijas.

Ikdienā viņš sev nepērk neko lieku, bet nežēlo naudu, ja parādās iespēja ar sievu Intu, Tūrisma attīstības valsts aģentūras sabiedrisko attiecību speciālisti, apceļot kādu jaunu salu vai salu valsti. Tādu vietu jau ir divdesmit, Dominikāna, kam blakus Haiti, bijis pēdējais galamērķis.

Ir jauki ziemas vidū iemērkt kājas tirkīzzilos, siltos eksotisko zemju piekrastes ūdeņos, tomēr pati skaistākā Briedim jo-projām ir pelēcīgā Kurzemes jūrmala un lielais Sasmakas ezers, kura virsma bezvēja laikā ir gluda kā galds jeb, kā jūrnieki saka, blieķis.

Viņš tagad Rīgas dzīvoklī pārlaiž tikai ziemas viduci, cik vien ilgi iespējams, cenšas nodzīvot Rietumos. «Rudenī pabraukāju bišķi uz butēm, kādreiz uz Mazirbi, biežāk makšķerēju Vaidē, jo tur ir klusāk. Sabiedrība man vairs nav vajadzīga. Kad sieviņa strādā un esmu viens pats, bieži vien, kad jāiet pāri ielai uz veikalu, atrodu iemeslu, lai neietu, nodzīvoju nedēļu pilnīgā vientulībā. Sieviņa zvana un prasa: «Kur esi bijis?» Uz veikalu biju. «Parunāji ar kādu?» Saku – es noguru no runāšanas. Teicu «labdien», paņēmu maizi, samaksāju, «paldies, uzredzēšanos!» Trīs vārdi nedēļā, jau biju noguris – tā es ironizēju.»

Uldis labprāt strādā dārzā. Ar moto «dārzs pats pateiks priekšā, kas tam vajadzīgs» ir izaudzējis dažādus brīnumus. Pabaro zivtiņas piemājas dīķī, pie kura nolikti krēsli saulrieta vērošanai. Katru dienu gar bijušo Sasmakas muižu, savu bijušo vidusskolas ēku, kuru negodprātīgs pircējs atstājis brukšanai, aiziet līdz ezeram. Kā pats smejas, izsmelt ūdeni no laivas. Tai sagādājis vieglas piekaramas kāpnītes, jo Inta ir liela peldētāja. Brīvdienās atbraukusi no Rīgas, dzīvo pa ūdeni ilgi un mēro lielus attālumus. Arī Uldi priecīgu dara tikai doma vien, ka ezers ir rokas stiepiena  attālumā. «Kad mēs ceļojām «komunistu komandējumos» pa kolhoziem, tēvs jau bija nolūkojis celt māju Nevejā. Pat divatā braucām uz mežu, gāzām priežu baļķus ar rokas zāģi. Es visu laiku dīcu – gribu atpakaļ uz Valdemārpili, negribu šite dzīvot, jo te nav ūdeņa, tikai maza foreļupīte. Kaucu, ka jābrauc atpakaļ, kamēr pierunāju,» Uldis atceras.

Nekādus kalnus viņš Sasmakas ezerā, kura laivu bāzē trenējies arī olimpiskais kanoe airētājs Dagnis Iļjins, negāž. Ar mormīti paķer sīkās zivis, uzdāvina blakusmājas stārķiem. «Man jau tas īsti neder, man jo-projām visu vajag uzreiz un ātri,» pats pavelk sevi uz zoba. «Zivis makšķerēt tiešām eju pa upēm, to te ir daudz. Kamēr es kājas varēšu pavilkt, pa upēm staigāšu. Kad nevarēšu, tad gan sēdēšu laivā un filozofēšu.»

Trīs lietas Valdemārpilī

Sasmakas ezers. «Arī pirmās bērnības atmiņas man ir ezers, uz ezeru gāju bieži. Tantes vīrs Alfons Lubušs bija liels makšķernieks, mums ezerā bija klasiskā spicdibena laiva. Vispār tāda mirkļa nav bijis, kad mums ezerā laivas nebūtu.»

Krišjānis Valdemārs. «Es esmu dzimis Ārlavas pagastā, un viņš arī. Pirmos divus Valdemāra rakstu sējumus, kas paspēja iznākt līdz padomju laikam, nopirku Mežā, tas bija slavens nelegālais grāmatu tirgus Beberbeķos. Notika tiešām īstā mežā, bieži vien policija izklīdināja.»

Klusums un miers. «Visi darba gadi bija drudžainā burzīšanās, 50 gadi nostrādāti žurnālistikā, 20 gadi Dienā. Ne ar vienu nerunāt – tas bija atvieglojums. Tomēr ļoti izbaudu laiku, ko varu te pavadīt ar ģimeni.»

Visskaistākā — hidrauliskā sūkņa skaņa

Posted on augusts 24, 2016 by - Personība

Komponists Platons Buravickis, kas radījis skaņdarbus Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un Sinfonietta Rīga, ikdienā ir betonētājs fabrikā, veidojis pat Dienvidu tilta konstrukcijas. Arī industriālie trokšņi ņirb viņa eksperimentālajā mūzikā

Platons cauri negantai lietusgāzei ar riteni atripinās kā Betmens. Ar plašu žestu novelk lietusmēteli, ieslidina vienā no velosipēda sānu somām. Paliek rūpīgi gludinātā kreklā, vestē un kaklasaitē. Pirms mūsu sarunas jau paspējis nostrādāt maiņu fabrikā Sarkandaugavā, piedalīties Kultūrkapitāla fonda Mūzikas un dejas mākslas nozares ekspertu komisijas sēdē. Atskan telefona atgādinājuma signāls: vēlā vakarā Juglā, kur viņš dzīvo, sarunāta tikšanās ar Edgaru Eihmani, grupas Mona De Bo bundzinieku. Jāanalizē pirms nedēļas Valmierā veiktais studijas ieraksts.

Nākamajā dienā pēc darba fabrikā komponists un taustiņinstrumentālists dosies uz Kaļiņingradu, festivālā Sound Art Lab elektronisko mūziku ne pirmo reizi spēlēs duetā ar Jeļenu Glazovu: gan dzejnieci, gan «trokšņu mūzikas» mākslinieci. Nākamajā dienā jau būs atpakaļ uzņēmumā BMGS.

Šāda dinamika Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu ieguvušajam, 27 gadus vecajam Buravickim ir raksturīga. Aizrautīgs, darbīgs, sabiedrībā – īsts dendijs -, viņš cilvēkiem nemēdz atteikt. Festivāla Skaņu mežs rīkotājs Viestarts Gailītis atceras, kā reiz uz pasākumu Dzelzceļa vēstures muzejā no koncerta Daugavas pretējā krastā mūziķis traucies kājām pāri Akmens tiltam: elegants, baltā kreklā ar tauriņu, aparatūru vezdams īpašos ratiņos. Publika jau gaidījusi.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmdienas mēģinājumu, 70 minūšu skaņu partitūru mēmajam kino Safety last!, kas 26. augustā festivālā LNSO vasarnīca izskanēs koncertzālē Cēsis, komponists atstājis pārraudzīt diriģentam Kasparam Ādamsonam. Paņēmis brīvdienu fabrikā, pats tajā laikā Valmierā turpinās strādāt topošajam albumam. Nopukojas, ka darbi atkal saskrējuši, tad uzslavē Ādamsonu – viņš partitūru izlobījis kā rieksta kodolu, abi sapratušies no pusvārda. Pasūtījumu Buravickis saņēmis mēnesi pirms nodošanas datuma, biļetes uz plānoto koncertu jau bijušas izpirktas. Komponists domā, ka ne ar ko nav riskējis. «Vieglā mūzika, Čārlija Čaplina un Harolda Luisa laikmets. Mazliet amerikāņu minimālisma, mazliet pat džeziskas harmonijas, to es saucu par demokrātisko mūziku. Tas ir cits Platons,» viņš gandarīti smaida.

Pabeigt mūsu sarunu izdodas svētdienā, arī tad Buravickim tomēr jau bijusi viena darba tikšanās – ansamblis Altera Veritas lūdzis komponēt skaņdarbu, mūziķis devies pārrunāt detaļas. Tomēr saņemu atļauju pievakarē paviesoties Platona studijā, kas iekārtota Hruščova laika mājas četristabu dzīvoklī, kurā viņš uzaudzis.

Algoritmi, kuri ģenerē notis

Pie sienas līdzās datoram, akustiskajai klaviatūrai un skaņu pultij rūpīgi savirknēti vadu pārnesumi un dažādas citas tehniskas «rotaļlietas». Tālāk uz nagliņām glīti rindojas darbarīku komplekts. Platonam rokas niez vienmēr kaut ko skrūvēt un būvēt. Turpinās nebeidzamie remonti, kaut kur dzīvokļa nostūros palēptas divas nu jau antīkas veļasmašīnas Rīga darba kārtībā – kad tās salūza, viņš, sešpadsmitgadīgs zaļknābis, apstākļu spiests, ķēries klāt. Pasākumā ieguldīts tik daudz nervu, ka tagad šo aparatūru mest ārā žēl, viņš pat varot dot padomus citiem, komponists smejas. Savukārt klavieres, arī Rīga, kas piedzīvojušas mazā Platona pirmos muzikālos mēģinājumus, viņš izpreparējis salīdzinoši nesen. Noņēmis priekšējo paneli, atklājis stīgas. Lai radītu nepārtrauktu skaņas plūdumu, tādu kā vijolei, no meistara dabūjis īstus vijoļu lociņu zirgu astrus. 

Ar paša konstruētu ierīci desmit dažādas stīgas saslēdzot astru aplī, desmit skaņas varēja izspēlēt vienlaikus, ar katru pirkstu savu. Tā viņš Skaņu mežā Šopēna mūziku iepludinājis Rūtas Mežavilkas dzejas lasījumos. «Viņa lasīja mūziku, es spēlēju dzeju. Pat anonsā tā bija teikts, organizatori to izdomāja.» 

Platons eksperimentē ar avangardu, tehno, džezu, pat deju ritmiem, procesā iesaistot datoru. «Jā, es komponēju algoritmu mūziku,» apstiprina. «Algoritmi, kas ģenerē nošu tekstus. Speciāla programma Open Music, kuru izstrādāja Institut de Recherche et Coordination Acoustique/Musique Parīzē. Vēl viens līdzīgs produkts izstrādāts Amerikā.»

Latvijā līdzīgā veidā kā Buravickis darbojas arī citi: Jēkabs Nīmanis, Linda Leimane, Santa Bušs, Gundega Šmite, Rolands Kronlaks, bet Platons šobrīd ir viens no populārākajiem skatuviskās harismas un talanta dēļ. «Jēkabs Nīmanis dara tā, ka datorprogramma regulē mašīnas, tās dzīvo savu dzīvi. Viena mašīna sit kādu instrumentu, otra spēlē kokli,» viņš labprāt pareklamē arī kolēģu darbu. «Viņš man stāstīja: jocīga sajūta, tas viss ir dzīvs, pats kaut ko taisa! Man tādas sajūtas nav bijis, jo es tomēr visu taisu savām konkrētajām muzikālajām vajadzībām, spiežu pogu, un dators spēlē. Protams, varu arī speciāli uztaisīt instalāciju: manis klāt nav, stāv mans dators, un viss notiek – ir skaņa, gaisma, video.»

Platons labprāt uzstājas kopā ar dzejniekiem: ne tikai iepriekšminētajām Rūtu Mežavilku un Jeļenu Glazovu, arī ar grupu Orbīta un Pēterburgas intelektuāļiem. «Pirms pāris gadiem ar Kasparu Rolšteinu bija sadarbība,» Platons stāsta, «viņš Kaņepes Kultūras centrā spēlēja basģitāru, es – flīģeli tā, ka apmetums krita no griestiem. Arī operu par Bēthovenu ierakstījām, viņš meklē, kur to pārdot.» Buravickis ir kāpis uz skatuves divos festivālos Londonā – Wilderness un horeogrāfa Kirila Burlova organizētajā Baltic Art Forum, rakstījis mūziku viņa iestudējumam Absint Londonas Print Room Theatre. Komponējis ne tikai LNSO, bet arī Sinfonietta Rīga.

«Parādīšu, kas tikko bija Zunda dārzā!» mūziķis pievēršas citiem datorā saglabātajiem failiem. «Šo ierakstījām ar Edgaru Eihmani – elektroniskais eksperiments ar bungām. Un tālāk arī būs eksperiments, bet nedaudz izsmalcināts, daudz ceturtdaļtoņu. Divas klavieres un elektronika, es pats iespēlēju divas reizes un vēl pievienoju elektroniku dzīvajā caur ģeneratīviem algoritmiem. Tūdaļ vizuāli jūs iepazīstināšu! Tīkls, kur ģenerē skaņu no nulles,» viņš uz ekrāna atver shēmu kā Ķīnas ābeci. «Šajā gadījumā gan dators analizē skaņu no ārpuses un pārveido. Es spiežu pogas pēc kārtas, pats taisu skaņu, dators automātiski to analizē un izklaidē pa harmonijām.»

Paliek mūzika

Mūziku rakstīt Platons sācis astoņu gadu vecumā, pamatīgi pārsteidzot ģimeni. «Vecmāte bija ķīmijas skolotāja, māte – kodolfiziķe Salaspils reaktorā, visi vīrieši – militāristi, vectētiņš – artilērists,» Platons runā ar cieņu. «Klavieres spēlēt izdomāju pats. Pierakstījos uz pulciņu vispārizglītojošā skolā, pēc tam māte ar paziņu starpniecību dabūja instrumentu, pēc gada iestājos mūzikas skolā. Iemācījos improvizēt, apguvu, kā pareizi rakstīt notis, uzreiz pirmajā gadā sāku komponēt. Mācījos pie Viļņa Šmīdberga, kurš ir dabūjis Lielo mūzikas balvu, daudz labas mūzikas uzrakstījis. Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā mācījos pie Pētera Vaska, jau tad sāku rakstīt pirmos elektroakustiskos darbus. Akadēmijā – pie Selgas Mences, bet maģistra darbs man bija pie Rolanda Kronlaka. Tas ir cilvēks, kurš pamatīgi iemācīja elektroakustisko mūziku.»

Radinieki viņa interesi atbalstīja. «Tagad ar zinātni mūsu platuma grādos nenotiek nekas labs, ar militāro lietu arī… Paliek mūzika! Vēl bizness, bet mūsu ģimenē visi esam tālu no tā.» 

Krieviskajā vidē augušajam zēnam, kam, pēc paša domām, nav ķēriena uz valodām, mūzika pat palīdzējusi apgūt latviešu mēli. «Iepazinos ar profesoru Borisu Avramecu, viņš RPIVA lasīja lekcijas par mūsdienu komponistiem. Skrēju no Dārziņskolas stundām, it īpaši no solfedžo, klausījos viņa lekcijas, konspektēju. Un, tieši pateicoties šīm lekcijām, man latviešu valoda kļuva arvien labāka, sāku uzdrošināties runāt. Vajag meklēt labus skolotājus, lai nebūtu zem sistēmas,» viņš saka ar pārliecību. 

Visi Buravicka skaņdarbi tapuši mazajā hruščovkas studijā – vēlās nakts stundās, brīvdienās, atvaļinājumu laikā. «Mamma ir pieradusi,» viņš pasmaida, atklājot, ka pensionētā kodolfiziķe ir vairāku skaņdarbu nosaukumu autore, palīdzējusi rakstīt un pat ierunāt tekstus. Aiz sienas dzīvo arī tēvocis pensionārs, pirms dažām nedēļām no šejienes mūžībā devusies vecmāmiņa. Tētis miris jau tad, kad Platonam bija tikai četri gadi.

Uz rūpnīcu viņš pirms astoņiem gadiem devies ģimenes dēļ. «Bija grūtības ar naudu. Aizgāju no Dārziņiem, pabeidzu parasto vakarskolu, sākumā strādāju kuģu remonta rūpnīcā, pēc tam betona rūpnīcā. Tā es tur paliku.»

Rasējums, finiera forma, pēc tam stiegru karkass un tad betons. Piemēram, sienas panelis, pārseguma panelis, kāpnes, kolonnas – Platons ieskicē, ko rūpnīcā dara. Uzņēmums, kurā viņš strādā, veic hidroceltniecību – būvē kuģu piestātnes, tā dēvētos ēku nulles ciklus, kad izrakta tikai būvbedre, jākontrolē gruntsūdeņi, jāieliek fundaments, pāļi. Buravickis gatavojis betona kontrukcijas un pāļus arī Dienvidu tiltam. «Projektu izdomā arhitekts, zīmē konstruktori, man tiek iedots rasējums. Esmu tikai strādnieks, betonētājs stiegrotājs,» viņš saka cieņpilni. «Nejūtu robežu starp sevi un citiem. Tur visi ir harmoniski, normāli cilvēki, es viņus uztveru kā savu ģimeni, nav tā, ka kāds ņirgātos: «Muzikant, iģi sjuda!*» Tur visi cits citu ciena, jo tas ir sarežģīts darbs, jebkurš nevar to darīt. Rasējumus lasīt ir jāmāk.»

Jā, cilvēki mēdzot nesaprast, kāpēc viņam tas vajadzīgs. «Dažiem paziņām arī ir tā, ka viņi var atļauties rakstīt skaņdarbu pusgadu, pārtaisīt, ilgi iet uz labu rezultātu. Man ir citādi, man pagaidām jāraksta ātri. Laika nav tik daudz, un, otrkārt, man tā patīk, es māku ātri rakstīt. Uzrakstīju vienu lielu darbu, otru, tagad vēl rakstīšu. Gribu rakstīt daudz, visu laiku tiecos, lai man būtu iespēja komponēt, lai būtu izpildītāji, lai būtu auditorija.»

Patiešām, darbs rūpnīcā radošam cilvēkam var būt ierobežojošs, taču tas pats notiktu ar citiem pienākumiem, kuri jāpaveic noteiktā grafikā, saka proletāriskais akadēmiķis, kā Platonu paspējis nodēvēt kāds kolēģis. Platons ir izmēģinājis vāveres riteni, cenzdamies maizi sarūpēt, piestrādājot trijās skolās vienlaikus. «Ja nebūtu rūpnīcas, es strādātu citu regulāru darbu, kas man tāpat traucētu. Bet, ja nebūtu rūpnīcas, es tik un tā vai nu šeit, vai savā dārzā kaut ko taisītu,» viņš saka ar pārliecību. «Tikai ne septiņos no rīta katru dienu, bet tad, kad man «pārdeg» smadzenes, kā meditāciju.»

Kad darbs gatavs – bez bārdas

Maiņa fabrikā tiešām sākas agri, septiņos. Ar riteni no Juglas līdz Sarkandaugavai var aizbraukt pusstundā. Ar sabiedrisko transportu – no pusotras līdz divām stundām. «Jāstrādā līdz pusčetriem, bet nekad nesanāk darbu beigt laikā. Dažreiz tur pat nakšņoju. Tehnoloģija tāda. Ja mašīnā kaut kas salūzīs, betons tur paliks, un viss – būs jauna tehnika jāpērk,» manā priekšā stāv godprātīgs darbarūķis, ko vecāku dara bārda. Platonam tas nav bārddziņu salonos izveidots hipsteru stils, drīzāk rituāls – noskūties, kad pabeigts jauns skaņdarbs. «Kad noskujos, man nedod pat astoņpadsmit, Rimi vīnu nepārdod,» viņš sakautrējas. «Reiz rindā stāvēja mana profesore Selga Mence: «Es jums nopirkšu!» Man bija tik neērti!»

Mūzika Platona galvā skan arī fabrikā, viņš cenšas to strukturēt, bet, tā kā viņam nav absolūtās dzirdes, var skaidri noformulēt tikai tad, kad tiek pie instrumenta un datora. «Skaņdarbu Motors, klavieru solo, galvā komponēju trīs mēnešus, pēc tam pierakstīju vienā dienā,» viņš stāsta par gabalu, kas Kaņepes Kultūras centrā, jauniešu auditorijā izpelnījās stāvovācijas. «Bet tas vairāk balstās uz ritmiem, ar tiem man, paldies Dievam, nav problēmu.»

Arī komponējot Buravickis izmanto industriālos trokšņus. «Visas skaņas ir ierakstītas, jaunas neparādīsies,» komponists nosaka. Kuras ir skaistākās? «Hidrauliskā sūkņa skaņa, gluži kā melodija, skaista harmonija, tāda nepārtraukta dūkoņa. Harmoniski visu laiku minorā skan. Debesu skaņa, baigi patīk!» Platons uzklikšķina failam datorā. Skaņu mežam 2009. gadā viņš izmantojis tikai rūpnīcu skaņas, tām virsū ar mammu rakstījis dzeju. «Vienu rindkopu es, otru viņa, viņa lasīja arī ierakstā: «Katrs saules stars atspoguļojas zilā ūdenī, melodija raustās vārdu meklējumos, rodas jaunas pasaules dziesma,» Platons tulko no krievu valodas, vienlaikus atskaņojot ierakstu. «Redziet, pirmā daļa agresīva, līdz sirds apstājas, otrā – meditatīva!»

* Muzikant, nāc šurp! – krievu val.

Radīt caurspīdīgumu

Posted on augusts 24, 2016 by - Personība

Saņēmusi Nacionālā teātra balvu kā pagājušās sezonas labākā aktrise un nomināciju Spēlmaņu nakts balvai, Agnese Cīrule gatavojas Solveigas lomai Henrika Ibsena lugā Pērs Gints

Kad Agnesi ieraudzīju režisora Dāvja Sīmaņa filmā Pelnu sanatorija, mani aizgrāba viņas klusinātais skaistums. Tas, cik daudz viņa spēja pavēstīt par laiku un cilvēkiem nerunājot. Agnese atveidoja medmāsu Emmu Pirmā pasaules kara laikā Latvijā izveidotā psihiatriskajā sanatorijā. Vēlāk uzdūros rakstnieka Paula Bankovska pārdomām par filmu portālā Satori.lv: «Jau pēc pirmajām filmas ainām šķita, ka te ir darīšana ar kino, kurā verbāls teksts kā saziņas vai saprašanās līdzeklis ir mērķtiecīgi un totāli izskausts.» 

Līdzīgā veidā iespējams uzlūkot Agneses dzīvi teātrī. Viņas esība uz skatuves pati par sevi šķiet vēstījums. Bet kāds? Režisors Vladislavs Nastavševs, kura jaunajā izrādē Asins kāzas Agnese spēlē Līgavu, saka: «Man tāda doma – viņa jārāda uz skatuves kā paraugs, kādam cilvēkam jābūt.» Aktrises personība režisoram lika mainīt sākotnējo lomas uzstādījumu. Attālināties no Līgavas tēla kā savā ziņā cilvēciski neglīta, ar nocietinātu pasauluzskatu. 

Mēģinājumu procesā viņš saprata, ka Agnese zina labāk, kādai jābūt viņas lomai. Zina intuitīvi. «Man negribējās neko viņā bojāt. Gribējās vienkārši izbaudīt viņas personību uz skatuves.» Teātra kritiķe Edīte Tišheizere recenzijā par izrādi Agnesi nodevēja par caurspīdīgu aktrisi. «Nekas uz āru speciāli netiek rādīts, bet viss ir redzams tāpat,» piekrīt Nastavševs. Izrāde saņēmusi astoņas nominācijas šāgada Spēlmaņu nakts balvai, to skaitā Agnese par savu lomu – kā gada jaunais skatuves mākslinieks. 

Sarunājoties ar jauno aktrisi, bija jādomā arī par veiksmi. Tādu, kas talantam palīdz atklāties īstajā laikā. Ekoloģiskā domāšana, kas caurstrāvo modernā cilvēka dzīvesstilu, vaibstus ievelk arī mākslā. Agneses eksistencē uz skatuves redzama tīrība – plašākā nozīmē -, pēc kuras mūsdienās tā tiecamies. «Man patīk pievērst sev uzmanību tikai tad, ja tas ir ar kādu dziļāku nozīmi, jēgu,» viņa intervijā saka. 

Pirms pāris nedēļām Nacionālā teātra jaunā sezona aktrisei sākās ar godināšanu. Teātra ikgadējā ceremonijā viņa saņēma simbolisku balvu: Elzas Radziņas kulonu par lomām izrādēs Asins kāzas un Cilvēks, kas smejas. Samulsusi todien pazaudēja bankas karti. Taču jau vakarā saprata – balva neko nemaina! Nenoņem šaubas par spēju būt labai aktrisei. Tikko teātrī sākušies režisora Viestura Kairiša izrādes Pērs Gints mēģinājumi, Agnesei tajā ir Solveigas loma. «Dievs, dod man spēku to nospēlēt,» aktrise saka. Viņas ieskatā Solveiga ir ārkārtīgi stipra sieviete. «Tik stipra, kādas pasaulē vienkārši nav,» viņa paskaidro. Citiem vārdiem, «mīlestība vispārākajā pakāpē». Pēra Ginta lomā – Uldis Anže. Pirmizrāde gaidāma 27. oktobrī.

Aktrise – kara biedrs

Savdabīgos kinematogrāfiskos vaibstus pirmais pamanīja Krievijas režisors Aleksandrs Revzins, kurš savulaik Latvijā iestudēja Jaunā viļņa koncertus, bet 2011. gadā bija atbraucis, lai vadītu šeit aktiermākslas meistarklasi. Agnese bija vidusskolniece, no Madonas Valsts ģimnāzijas pārnākusi mācīties uz Rīgu, lai piepildītu sapni – iemācīties dziedāt. 

Viņai bija privātstundas pie vokālās pedagoģes Nadeždas Buharovas, kura nospēlēja liktenīgo lomu meitenes dzīvē, uzdāvinot biļeti uz Revzina meistarklasi. Būt teātrī Agnese nekad nebija sapņojusi. Jā, bija no tām, kas skolas laikā mācījās mūzikas skolā, nodarbojās ar vieglatlētiku, apmeklēja dramatisko pulciņu. «To vadīja grandioza aktrise Indra Briķe, par kuru tolaik neko nezināju. Man viņa bija vienkārši skolotāja,» Agnese pastāsta. Taču par nākotnes plāniem nebija skaidrības. Zināja tikai to, ka jātiek budžeta grupā, lai kādas studijas beigās izvēlētos. «Ja netiktu, es būtu gājusi strādāt,» viņa atzīstas. 

Pēc tam, kad bija sastapusi Revzinu, Agnese nākotni vēlējās saistīt ar kino. Slavenais režisors pēc nodarbības pienāca klāt, lai pateiktu – jāfilmējas! Un ka Krievijā ir skola, kur to māca. Slikto krievu valodas zināšanu dēļ šis ceļš Agnesei bija slēgts. Savukārt Latvijā kinoaktieru skolas nav. Nu tad teātris, viņa nolēma. Sāka apmeklēt sagatavošanas kursus Kultūras akadēmijā, ieinteresējās par latviešu teātra vēsturi. Vēl tagad atceras, kā nokavējusi pirmo nodarbību un briesmīgi baidījusies no kursu vadītājas režisores Annas Eižvertiņas, kura citai kavētājai jau izteikusi rājienu. Iestājeksāmeniem Agnese bija labi sagatavojusies. Atskatoties arvien atviegloti nopūšas: labi, ka tolaik nav pazinusi grandus, kas sēdēja eksāmenu komisijā! Gāja secen lampu drudzis.

Tieši pie Annas Eižvertiņas Agnese nospēlēja, kā pati uzskata, savu pirmo lielo lomu – Ļubovu Raņevsku diplomdarba izrādē Ķiršu dārzs. Tobrīd viņa, trešā kursa studente, jau bija iesaistījusies Nacionālā teātra izrādēs. Patika! Sarunā Agnese mazliet vainīgi atzīstas – iespējams, tolaik cietušas studijas. Taču ir pateicīga pasniedzējiem, ka strādāšanu teātrī atbalstīja. 

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis atceras Agneses ienākšanu teātrī (viņa ir vienīgā no sava kursa, kura paņemta teātra štatā): «Jau labu laiku pirms tam gan Anna, gan Edmunds Freibergs mani rosināja skatīties, kā Agnese spēlē. Teica – šī meitene ir ļoti interesanta, savdabīga. Viņā sintezējies talants, darbaspējas un gudrs prāts.» Kad 2013. gadā Freibergs šo trešā kursa studenti piedāvāja kā Ingas Misānes dublanti izrādē Lilioms, Rubenis piekrita. «Pēc tam jau Indra Roga iestudēja Kabarē. Tā kā Agnese ļoti labi dzied, viņu paņēma Jūlikas lomai.» Jaunā aktrise mūziklā atvērusies pamazām. 

Kā spilgtu epizodi teātra direktors min Kabarē viesizrādes Ventspilī – pats braucis līdzi un domājis: paskatīšos tikai sākumu, es to izrādi tik daudz reižu esmu redzējis! Taču noticis citādi. «Nevarēju no viņas atraut acis un noskatījos izrādi līdz galam!» Rubenis domā, ka Agneses Cīrules ceļš teātrī ir daudz sarežģītāks, nopietnāks nekā daudzām dīvām, kuras skatītāji ierauga, aizraujas un skrien viņu dēļ uz izrādēm. Kā līdzīgu piemēru no teātra vēstures viņš min Veltu Līni. «Man Agnesi gribas salīdzināt ar Meiteni ar pērļu auskaru (17. gadsimta flāmu gleznotāja Vermēra darbs, kurš inspirēja tāda paša nosaukuma filmu ar Skārletu Johansoni galvenajā lomā – red.). Viņā ir noslēpums, ko nav iespējams atminēt, un viņa to nekad līdz galam neatklās.» Rubenis domā, ka tas ir viens no aktrises spēka punktiem arī uz skatuves: paliek kaut kas līdz galam nepasacīts, kas liek vēl ilgi kavēties domās – kas gan tas bija?

Režisors Vladislavss Nastavševs par sadarbību ar Agnesi: «To nezināju, kad viņu izvēlējos lomai Asins kāzās, bet izrādījās, ka viņa ir brīnišķīgs sabiedrotais. Kara biedrs. Viņa tic izrādei un savai lomai. Visinteresantākais ir tas, ka es neredzēju, kā šī aktrise strādā pie savas lomas. Viņa vienmēr nāca ar gatavu iekšējo darbu, nevienam nelika mocīties ar to, ka kaut kas nesanāk. Turklāt uzmanīgi izturējās pret dažām manām piezīmēm.» 

Kas jums pašai trīs gadu laikā, kopš strādājat teātrī, bijis īpaši vērtīgs, vaicāju aktrisei. Atbildi, ka katrā lomā ir kaut kas vērtīgs, uztveru kā pašsaprotamu cieņas izrādīšanu kolēģiem. Tomēr «pašos pamatos mani satricināja režisors Andrejs Bubeņs ar izrādi Vīnes meža stāsti (par Mariannes lomu aktrise tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā labākā debija – red.). Viņam bija pavisam cita tehnika, pie kā mēs, aktieri, nebijām raduši. Viņš strādā caur formu, prasīja tādu tehniku, kādas man nebija.» 

Pirmizrāde notika 2015. gada pavasarī. Paralēli Agnese spēlēja diplomdarba izrādē Ķiršu dārzs – leģendām apvīto Čehova varoni Raņevsku. Bija brīdis, kad no lielās atbildības apjukumā sēdēja teātrī un raudāja. «Kursabiedri mani gaidīja trīs stundas, bet es nevarēju savākties – doties no viena smaga mēģinājuma uz citu. Pirmizrādei jābūt pēc piecām dienām, bet man vēl aizvien nav skaidrs, kas tieši jāspēlē.» 

Otra satricinošā loma – Līgava Nastavševa izrādē Asins kāzas. «Vladam ir talants atrast aktierī šķautnes un ļoti nežēlīgi izgriezt uz ārpusi,» atzīst Agnese. «Taču tas nenozīmē, ka man viņš nepatīk! Es viņu cienu visaugstākajā mērā. Vlads ir ļoti mīlams cilvēks. Pie viņa spēlējot, ir ārkārtīga atbildības sajūta – vai spēšu visaugstāko uzdevumu izpildīt. Pat nevaru noformulēt, kas ir šis augstākais uzdevums, bet tas tur ir.» Līgavas lomu aktrise salīdzina ar aizaugušām rētām, lugas autors Federiko Garsija Lorka tās griežot smalki kā ar skalpeli. Liekot katram sev uzdot jautājumu: kā tad ir labāk – dzīvot pēc sabiedrībā pieņemtajiem priekšstatiem vai tā, kā sirdī gribas. «Tas, ka abi varianti tiek aprakti zem zemes, liek Līgavai pacelties augstāk. Būt virs tādām domām,» Agnese pieliek punktu skaidrojumam.

Filozofa sieva

Par Agneses dzīvi ārpus teātra zināms pavisam maz. Labi, ka tā, intervijā viņai saku. Labi, ka nav skandālu un izgājienu ballēs, kas aizēnotu lomas. «Man to nekad nav gribējies,» aktrise atbild. 

Viņa īsi pastāsta, ka ir precējusies. Agneses vīrs pēc izglītības ir filozofs. Abi bija kopā jau tad, kad viņa stājās aktieros. Tad jau jums bija īpaša attieksme pret filozofa Sērena Kirkegora iestudēšanu teātrī, ieminos aktrisei. Pagājušajā sezonā viņa darbu Pavedēja dienasgrāmata Nacionālajā teātrī iestudēja Daiga Kažociņa. Aktrise pasmejas – darbs šajā izrādē beidzot ļāva saprast, cik interesanta ir filozofija. Pirms tam uz vīra zināšanu jomu raudzījusies visai atturīgi.

Savu aktrises profesiju Agnese intervijā raksturo ar kādu epizodi no dzīves: sezonas atklāšanas pasākumā, kur klāt bijuši arī mediji, kāda žurnāliste Udim Dumpim vaicājusi, ko viņš domā par jauno sezonu. «Kā parasti, neko nezinu,» Dumpis atbildējis. «Tā arī ir,» sacītajam pievienojas jaunā aktrise. «Katru reizi – viss no jauna. Ne par ko nevari būt pārliecināts.» Ieguvums? «Rutīna nedraud,» viņa atbild. «Ceru, ka man tāds brīdis teātrī nekad nepienāks.»

Pagājuši tikai daži gadi kopš dienas, kad viņa, Kultūras akadēmijas 2. kursa studente, vēl ar ierobežotām zināšanām aktiermākslā, tika paņemta lomai Dāvja Sīmaņa filmā Pelnu sanatorija. Tik daudziem radošiem notikumiem bagāts laiks! Zīmīgs šķiet Sīmaņa portretējums – kādu viņš Agnesi atceras, pirmo reizi tiekoties provēs: «Tajā dienā bija stiprs lietus, tāpēc pieteicos viņu ar auto atvest no Latvijas Kultūras akadēmijas līdz filmu studijai. Nekāda saruna brauciena laikā neiznāca, bet viņas izskata senatnīgais tips un ieturētā stāja šajā īsajā braucienā pārliecināja mani, ka mums ir ideāla medmāsa Emma.» 

Pēc kinorežisora domām, Agneses kinematogrāfiskums, jo sevišķi vēsturiskajās lomās, slēpjas viņas senatnīgajā skaistumā un sava ķermeņa īpašā kontrolē, kas to padara par kaut ko vairāk nekā tikai aktierspēles instrumentu. «Viņa vienkārši ir mazliet no citas vēsturiskās ēras gan kā aktrise, gan personība.»

Zina, kā pielipt

Posted on augusts 24, 2016 by - Veiksme

Sākuši biznesu virtuvē, uzņēmēji Jānis Ločmelis un Aleksandrs Čupovs spējuši iekarot Eiropas tirgu un tagad skatās plašāk pasaulē. Viņu tipogrāfija Olderi drukā jau 22 gadus 

Uzlīmju ražotājs, tipogrāfijas Olderi saimnieks Jānis Ločmelis smejas: «Sāku kā Bils Geitss!» Firma tagad darbojas nelielās īrētās telpās Pārdaugavā, bet pie sienas rotājas jaunās ēkas makets, kuru Ločmelis cer tuvākajos gados uzbūvēt. Taču viss sākās vēl pieticīgāk – virtuvē, tāpēc Jānis sevi smiedamies salīdzina ar slaveno amerikāņu programmētāju, kas sāka karjeru garāžā. «Kad visi aizgāja gulēt, es sāku strādāt,» atceras Jānis, kurš savulaik darbojies kases aparātu uzņēmumā CHD. Bijušie kolēģi uz nomaksu piešķīra jaunajam uzņēmējam datoru un printeri, ar kuru sācis drukāt svītrkodu uzlīmes. Tolaik, 1994. gadā, veikalu modē ienāca šodien tik ierastie svītrkodi – visi centās tos ieviest, lai preci raitāk izlaistu cauri kasei. Jānis kodus zīmēja un drukāja, pamazām no mājas virtuves pārvācoties uz garāžu un pievēršoties etiķetēm.

Pirmais Olderu klients, kuram sāka drukāt uzlīmējamās etiķetes, bija maizes ceptuve Andriko, ar  kuru nostrādāti daudzi gadi. Jānis saka – visus klientus pat atcerēties vairs nevar, daudzi tūkstoši bijuši. Pārsvarā uzlīmes tiek drukātas pārtikas ražotājiem, dažādiem ķīmijas un kosmētikas izgatavotājiem.

Uz godavārda

Atminoties laiku pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad cilvēki steidza sākt savu biznesu, Jānis smaida – uzņēmuma pamatkapitālam pietika ar vecu faksa aparātu. Dibinot savu firmu, viņam nekāda kapitāla nebija. CHD aizdeva tehniku, kas tolaik bija apmēram 4000 latu vērtībā, kuru Jānis pamazām atmaksāja. Viņš stāsta, ka deviņdesmitajos daudz kas notika uz goda vārda, apsolot klientam visu paveikt laikā vai aizdevējam atdot kredītu noteiktā termiņā.

«Ja teicu, ka līdz rītdienai uztaisīšu, tad kaut visu nakti strādāšu,» stingri saka Jānis. Paņemot bankā miljons eiro kredītu pirmajai lielajai drukas mašīnai, Jānis sev apolīja, ka strādās vaiga sviedros un visu atdos. 2009. gadā, kad sākās krīze un daudzi Olderu konkurenti bankrotēja, arī Jānim citi ieteica nemocīties un pieteikt maksātnespēju. Taču viņš padoties nevēlējās un izturēja! Uz jautājumu, kā tas izdevās, Jānis saka – vēlējies turēt vārdu. Visi kredīti jau gandrīz atdoti, astīte vien palikusi.

Biznesa izglītības Jānim nav. Visu apguvis lidojumā. Biznesmenis uzskata – arī drukas nozarē kadrus neviens negatavo. Darbinieki, kuri pie viņa strādā, apmācīti uz vietas. Vecie speciālisti, kuri uzņēmumā strādā 15-20 gadus, ir viens no tā balstiem. «Tā ir mūsu vērtība.» Jaunajos darbiniekos tādas vērtības un pamatīgumu viņš redzot retāk. Reiz bijis gadījums, kad uz šofera vietu pieteicies jauns puisis. Atnācis šlipsē, prasījis 600 latu uz rokas un neierobežotu degvielas patēriņu, bet šofera stāžs – tikai divas nedēļas! Uzņēmējs atzīst, ka reizēm jaunajiem censoņiem ambīcijas ir lielākas nekā spējas. Tagad Olderos strādā 40 cilvēku – gan tehniskie, gan biroja darbinieki.

Gudrā mašīna 

Pirmais printeris bija uzliekams uz galda un drukāja tikai melnbaltas bildītes. Ja uzņēmējs vēlējās uz savas ievārījuma burciņas uzlikt krāsainu etiķeti, bija jādodas uz parasto tipogrāfiju, jādrukā uz papīra un pašam ar līmi jālīmē. Olderi piedāvā etiķetes, kuras jau ir kā uzlīmes, un tās ar speciālas līmēšanas mašīnas palīdzību vienādi uz traukiem salīmē. «Ar rokām nesanāk vienādi,» skaidro izpilddirektors Aleksandrs Čupovs.

Krāsainie printeri uzlīmēm parādījās salīdzinoši nesen. Olderu saimnieki rāda HP Indigo iekārtu – jaunu, modernu printeri, kas ražots Izraēlā. «Strādā ļoti precīzi, un miniatūrās detaļas izdodas perfekti!» Jānis aicina ar lupu aplūkot smalku rakstu kādai vācu firmas etiķetei. Sešas tonnas smagā mašīna var nodrukāt gandrīz jebkurus toņus, var etiķetes un uzlīmes pārklāt ar laku. Ja klientam vajag tikai 25 etiķetes, nevis 500, arī to mašīna var izdarīt. Tas der klientiem, kuriem nevajag drukāt lielus etiķešu kvantumus. Citas iekārtas ņem pretī tikai lielos ruļļus, stāsta uzņēmēji. Gudrā mašīna reaģē – ja gadās kāda kļūda, tā pati apstājas un dod ziņu par ķibeli, lai operators to var izlabot. Jānis uzsver – citiem Baltijā šādas iekārtas nav!

Olderi paši etiķešu dizainu neizdomā. Klients atsūta bildi, uzņēmums to nodrukā. Bieži atsūtītā bilde gan ir tehniski pareizi jāsakārto, lai drukas mašīna atpazītu formātu. Bildēs mēdz būt arī dažādas kļūdas, kas jānovērš. «Fantastiskākais makets, kāds mums atnācis, bija uz koka dēlīša ar plastilīnu izveidota bilde,» smejas uzņēmējs. Daudzi mākslinieki zīmē krāsas, kādas dzīvē nav iespējamas – tad jāveic krāsu korekcija. Jānis skaidro, ka iekārta strādā ar četrām tipogrāfijas pamatkrāsām, kuras sajaucot, var iegūt visdažādākos toņus.

Pie drukātavas griestiem karājas simtiem dzeltenu aplokšņu. Izrādās, tas nav pasts – aploksnēs uzņēmēji glabā izciršanas nažus. Tās ir metāla plāksnes ar dažādu formu nažiem, kuri izcērt vajadzīgās formas un izmēra uzlīmējamo etiķeti. Kāpēc tie glabājas aploksnēs? Jānis skaidro – tos nedrīkst nomest zemē vai ļaut saskarties citam ar citu, lai naži netiktu bojāti. Viens tāds maksā ap 300 eiro. Tamdēļ Olderu ļaudis nolēmuši tos glabāt aploksnēs. Šo metodi no viņiem nošpikojuši arī vācieši, stāsta Jānis.

Jāklauvē pie durvīm 

Latvijas biznesa vidē, pēc Jāņa domām, trūkst lokālpatriotisma. «Pamēģiniet kaut ko darīt Igaunijā, Zviedrijā vai Somijā! Tur pateiks – jā, tev ir laba cenu lapa, bet es pēdējos desmit gadus ar Petersenu strādāju un turpināšu, jo viņš savējais.» Drukas īpašnieks stāsta, ka Latvijā tā nav. Viņš novērojis, ka biznesā Latvijā aktīvāki ir krievvalodīgie uzņēmēji un viņi, ja būs jaizvēlas starp Latvijas vai Lietuvas firmu, aizies pie otrās. Lietuvieši drukas nozarē pēdējo gadu laikā aktīvi cenšas ieņemt Latvijas tirgu, ar dempinga cenām izkonkurējot pašmāju speciālistus. Tāpēc Olderi vairāk skatās Eiropas tirgus virzienā. «Cenu dempings no lietuviešu puses ir nepamatots, jo tik lēti nevar uztaisīt, ja grib arī kvalitāti,» saka Jānis. Olderi piedāvā tādu kvalitāti, kādu atzīst arī Eiropā. Viņš rāda mašīnu, kuru dēvē par franču meiteni Vivu, jo tā nāk no Francijas. Viva atšķirībā no izrēlieš iekārtas spēj drukāt lielus apjomus un ļoti labā kvalitātē. Kopš šīs iekārtas iegādes pirms pāris gadiem eksporta tirgus Oderiem ir 35-40% no visa biznesa. «Vāciešiem nodrukājām savus paraugus, viņi salīdzināja un atzina, ka mūsējie ir labāki,» par sadarbības sākšanos ar Vācijas ražotājiem gan pārtikas, gan kosmētikas un sadzīves ķīmijas jomā stāsta Jānis.

Kā ārzemju tirgu iekarojuši? Uzņēmējs teic, ka starptautisko izstāžu lietderības koeficients ir 0,1. Jānis izmantojis krietni vecmodīgāku metodi, apzinot uzņēmumus, ar kuriem vēlētos strādāt. «Jāiekāpj mašīnītē, jābrauc, jānoņem cepure un jāsaka: labdien, es varu jums kaut ko uztaisīt!» Uzņēmējs pārliecināts, ka biznesā ir svarīga klātienes komunikācija, nevis e-pasti, kuri bieži nonāk mēstuļu mapē un adresātu nesasniedz. Izpilddirektors Aleksandrs piebalso – tie gan bijuši citi laiki, kad klauvēt pie sveša uzņēmuma durvīm varēja droši, cilvēki bija atsaucīgāki. Tagad, kad robežas ir vaļā, ciet veras emocionālās robežas, un šāda metode, iespējams, nestrādātu.

Uzņēmēji nedomā, ka tikai cena bija noteicošais faktors viņu eksporta izrāvienam. «Cena ir 28. vietā,» spriež Jānis. Ārzemniekiem patika latviešu komunikācija, ātrums, tiekšanās pēc kvalitātes. Jānis atceras, ka reiz pie pusdienu galda sadarbības partneris atzinis, ka, lai gan viņiem ir viss, sāk trūkt vienas lietas, kura latviešiem vēl saglabājusies, – cilvēcības. «Viņi vadās pēc noteikumiem, cilvēcība paliek mazumā.» Toties Jānis, braucot uz kādu uzņēmumu, paņem līdzi konfektes un pacienā partneru darbinieces. Tas sasaucas ar firmas saukli «Mēs zinām, kā pielipt!» un strādā. «Viņiem tie baltie krekli un šlipses ir šitā,» roku pie kakla pielicis, apnikumu parāda uzņēmējs. Reiz sarunā ar vācu uzņēmējiem viņš jautājis, ko viņi darīs pēc darba. Saņēmis atbildi, ka skatīsies televīzijā sporta pārraidi, Jānis no sava auto bagāžnieka izcēlis iepriekš sagatavotu Latvijas alus kasti un patīkami pārsteidzis partnerus. Ar šādu pieeju vieglāk vienoties par sadarbību, nevis sausās oficiālās sarunās.

Lai labās attiecības uzturētu, Jānis regulāri arī piezvana klientiem, aprunājas. «Vienkāršs telefona zvans – kā jums iet, saules spīd vai lietus līst,» viņš atklāj mazos uzmanības apliecinājumus. Olderu drukātās uzlīmes ir uzņēmumiem Lielbritānijā, Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Ungārijā, arī Taivānā, Baltkrievijā, Igaunijā. Kopš 2013. gada firmai Lietuvā ir savs birojs. Tikai Skandināvijā neiet, jo «tur ir lokālpatrioti».

Olderu vārds nācis no upes, kas tek starp Ventspili un Kolku. Jānis stāsta, ka dzīvo pie šīs upes, tāpēc devis uzņēmumam šādu nosaukumu. Kā tālāk plūdīs viņa bizness? Jānis Ločmelis spriež, ka turpinās skatīties Eiropas virzienā un pat vēl tālāk, cerot nākotnē atvērt arvien jaunas filiāles. Nākamo vēlētos Vācijā.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Zināmā mērā spītība – kurš gan cits, ja ne mēs! Mums ir jāstrādā sev, saviem cilvēkiem un savai zemei.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Veco laiku dzīves uztvere, ka cilvēki a priori ir labi – notici viņiem, un cilvēki to izmanto.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Piecelties no beņķa, sākt domāt un sākt darīt!

Sergejs Zavorotņevs, mamutēna zoba atradējs

Posted on augusts 17, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Tradicionālais vasaras atvaļinājums, pie Ovīšu bākas kopā ar ģimeni nakšņojot teltīs un gatavojot ēdienu uz ugunskura, LNT operatoram Sergejam Zavorotņevam šogad beidzās citādi. Kādas pastaigas laikā viņš starp oļiem ieraudzīja ko neparastu: dziļām rievām klātu prāvas saujas lieluma dabas veidojumu smilšaini brūnos toņos. Līdz šim Zavorotņeviem bija gadījies pie jūras atrast laimes akmentiņus ar caurumu viducī. «Brālēnam – sauju dzintara,» Sergejs pastāsta. Ovīšos atrasto fosiliju viņš kādu laiku vērīgi aplūkoja. Uzņēma pāris bilžu – līdzās mitrajiem oļiem tā izskatījās pēc teiksmainas zivs skeleta. Tad saudzīgi pacēla. Nesa uz telti pie savējiem. 

Ne reizi vien dzīvē Sergejs bija šķirstījis grāmatas ar krāšņām dinozauru, mamutu ilustrācijām. Lasījis kopā ar saviem trim bērniem. Ātri vien radās aizdomas, ka ticis pie kaula daļas, kas piederējusi sen dzīvojušam «zilonēnam». Jaunākais dēls bija sajūsmā. Tētis atradis mamuta zobu! Vēlāk Dabas muzeja paleontologs Ivars Zupiņš apliecināja – ir. 9-11 gadus veca mamutēna piena zobs! Sākotnēji Zavorotņevi domājuši, ka zobs ir mazais izcilnis smagnējās virsmas vienā galā. Izrādījies otrādi: izcilnis ir zoba sakne, bet grandiozā zālēdāja zobs – visa smagnējā virsma. «Tad atcerējos bērnu grāmatas par dabu – kā zālīte un koku zari mamutu zobos tika malti,» – tā Sergejs. 

Viņš groza rokās Latvijas reģionam reto fosiliju, ko glabā spuldzīšu kastē. Drīz, noslēdzot līgumu, tā nonāks Dabas muzeja īpašumā. Tiks veikta ekspertīze, lai pārbaudītu paleontologa slēdzienu. Pēc tam apmeklētāji to varēs pētīt vitrīnā kopā ar citiem mamutu kauliem, kas atrasti Latvijā. Tādu ir vairāki desmiti, prāvāki par Sergeja uzieto mamutēna zobu. 

Vislielākais – vairāk nekā metru garš mamuta ilknis no Nīgrandes, kas muzeja kolekcijā nonāca pirms 11 gadiem. Pētnieku analīze liecina, ka Latvijas teritorijā pēdējie mamuti dzīvojuši vēl pirms 10 tūkstošiem gadu, kad Baltijā pēc ledāja atkāpšanās ienāca pirmās mednieku-klejotāju ciltis.  

Joka pēc Sergejs ieskatījies arī eBay, kur līdzīgas dabas vērtības maksājot tikai ap 200 dolāriem. «Pārdot nedomāju nevienu brīdi. Zobu atradu, un tagad muzejā to varēs apskatīt arī citi,» Sergejs saka.

Idille Liepupē

Posted on augusts 17, 2016 by - Laukos

Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska ar vīru operatoru un režisoru Andreju Verhoustinski lauku mājās Vidzemes jūrmalā raksta scenāriju filmai par disidenti Lidiju Lasmani-Doroņinu

Strādāt pie datora radošos darbus šeit nav viegli! Atliek tikai piekrist Henrietai, kad dzīvē ieraugu skatu no Verhoustinsku māju Krauklīšu otrā stāva darbistabas loga, par ko viņa stāstījusi sazvanoties – priežu mežs, aiz tā jūra. Kad logs vaļā, skatu papildina svaigi rūgtenā sveķu smarža un ūdeņu stihiskā šalkoņa. 

Tieši šādu atmosfēru – mierīgu un brīvu – biju iedomājusies, kad Henrietas tvitera ierakstos vasarās lasīju par filmām, kuras viņa kopā ar ģimenes draugiem un kaimiņiem skatās savās vasaras mājās. Pagalmā uz liela ekrāna, kas izklāts uz mājas sāna. Paukšķ proseko pudeles korķis, šķēlēs tiek griezts arbūzs. Kopā ar Henrietu un Andreju augusta sākumā šeit ir arī vecākā meita Emīlija, kurai drīz jāatgriežas studijās Vācijā, un jaunākā Kate (brīvlaiks vēl turpinās!). Krauklīšos ir ļoti jauki arī tāpēc, ka šeit ir daudz smieklu un neviltotas savstarpējas sirsnības. Lai idille būtu pilnīga, mazu, komisku drāmu brīdi pa brīdim uzrīko radinieki Meisija Mo un Mikiņa – Andreja māsas Annas ģimenes mazais sunītis un Verhoustinsku kaķis. Kuram gan gribas no Liepupes atpakaļ uz Rīgu!

Krauklīšus vēl padomju laikos, kad māja pie jūras neskaitījās īpašs dārgums, iegādājās Andreja tēvs kinooperators Dmitrijs Verhoustinskis. Bija 70. gadi. Tolaik šeit veidojās pilsētnieku atpūtas namiņu teritorija – cita citai gandrīz līdzās, nelielās koka ēkas nopirka vairāki Rīgas paziņas. Kopā kāpelējot kokos, peldoties un spēlējoties, Liepupes atpūtas namiņos uzaugušas jau divas paaudzes. Pa lielajiem akmeņiem jūrmalas smiltīs, kuriem Andrejs ar draugiem bērnībā izgudroja vārdus, tagad kāpelē viņa jaunākā meita divpadsmitgadniece Kate. 

Pēkšņās ballītes pagalmā

«Šī ēka, kur atrodamies, kādreiz bija pa pusei kūts, pa pusei šķūnis,» stāsta Andrejs, darbodamies mājīgajā Krauklīšu virtuvē. «Kādreiz» – tas ir pirmskara Latvijas laikā. Pārtikušajiem Liepupes saimniekiem, kuru ģimenē auga pieci bērni, bija vairākas saimniecības ēkas. Sākoties padomju okupācijai, saimniekiem mājās ļāva palikt, bet palīgēkas tika izpārdotas. Katrā palīgēkā ievācās kāda ģimene, un drīz jau arī Dmitrijs Verhoustinskis ar sievu un bērniem tika pie savas vasaras mājiņas. Paša rokām kādreizējo šķūni-kūti viņš pārbūvēja par divstāvu dzīvojamo ēku. 

Tad arī sākās draudzība starp kaimiņu ģimenēm, kas no paaudzes paaudzē turpinās vēl šobaltdien. Ballītes te var uzvirmot jebkurā brīdī – pēkšņi izdomā visi kopā pagalmā cept gaļu. Vai skatīties kino. Vai vienkārši vakarā piesēst pie kafijas tases, papļāpāt. «Piemēram, es sēžu terasē, lasu grāmatiņu,» Henrieta skaidro, kā tad īsti tas notiek. «Vienā brīdī kāds no kaimiņiem ierauga mani un, ja ir ballītes noskaņojums, pievienojas. Ja mūsos pamostas pavisam ballējams noskaņojums, eju uz ledusskapi pēc vīna. Vīns atnāk arī no turienes, no turienes,» Henrieta ar žestiem rāda uz kaimiņmājām. 

«Pamazām terases galds apaug ar cilvēkiem.» Kopā šajā komūnā ir vairāk nekā divdesmit iemītnieku. Tomēr vienā reizē visi klāt ir reti. «Varbūt Jāņos!» ieminas Andrejs. Diezgan droši, ka pie jauniem kaimiņiem Verhoustinski netiks – jauna apbūve gandrīz pašā jūras krastā nav atļauta. Var tikai uzlabot un pārveidot esošās ēkas.

«Kādreiz te bija arī ļoti skaista kariete,» pastāsta Andreja meita Emīlija. Viņas vectēvam kinooperatoram Dmitrijam Verhoustinskim paticis vākt senas lietas. «Bērnībā tā bija mūsu – apkārtējo māju bērnu – tikšanās vieta,» Emīlija turpina. Bērni auga, un karieti pamazām sabeidza laika zobs. «Manā bērnībā vairāk dzīvojāmies pa kaimiņmājas otro stāvu, kur vecāki mūs netraucēja,» atceras Andrejs. Tagad kaimiņi lielākoties pulcējas Krauklīšos pie terases lielā galda vai pirmā stāva plašajā kopistabā. Augšējā stāvā iekārtota Henrietas un Andreja darbistaba, bērnistaba un Andreja māsas ģimenes istabas.

Lai no Krauklīšu pagalma nonāktu taisni līdz jūrai, jāsper tikai aptuveni 40 lieli soļi. Laikiem cauri tā bijusi īsta kopienas bērnu paradīze. Spēlēt indiāņos! Paslēpes! Tuk-tukus (jāpaslēpjas un, pirms spēles vadītājs atradis, jāpaspēj pašam pieskriet pie koka, kas izvēlēts par posteni un jāpiesit: tuk-tuk, te Andrejs! – red.)! «Mūsu bērnībā jau mobilo telefonu nebija,» 80. gadus atceras Andrejs. «Vecāku signāls, ka jānāk pusdienās, bija mašīnas signāltaure. Viņi jau nekad īsti nezināja, kur esam!» Aiz lielajiem Vidzemes jūrmalas akmeņiem bērni varēja slēpties. Viņu iztēlē tie bija kā dzīvi. «Tas tur – Kalns,» Andrejs rāda uz palielu, sakumpušu pelēci, ap kuru skalojas viļņi. «Tas – Mušakmens, jo vienmēr bija mušu apkakāts. Tas Pele, bet vislielākais akmens – Laiva.» Septiņdesmit metru no krasta jūrā ir divi lieli akmeņi. «Apkārt dziļi ūdeņi, bet uzkāp uz akmens, un ūdens tev ir līdz ceļiem,» Andrejs turpina bērnības stāstu.

Henrieta ar Krauklīšiem iepazinās 90. gadu nogalē, kad viesojās šeit kopā ar citiem Andreja jaunības draugiem. Starp īpaši spilgtām viņas atmiņu epizodēm ir neliela loma Andreja diplomdarba filmā Valsis, kurā jaunā teātra kritiķe tika palūgta «ielēkt», filma tika uzņemta iepretim Andreja mājām, Liepupes vecajā kultūras namā. Tā rozīgais sāns redzams no Krauklīšu pagalma. «Sākām dzīvot kopā 2001. gada novembrī,» Henrieta atceras. Cik daudz radošu kašķu šeit 15 gadu laikā bijis! Abi vairākkārt strādājuši kopā filmu, kultūras raidījumu veidošanā. «Tagad Latvijas simtgadei top neparastas formas filma,» Andrejs stāsta. 

Uzņemt dokumentālu īsmetrāžas filmu par Lidiju Lasmani-Doroņinu vēlējušies, jo fascinē personība, kas cauri okupācijas gadiem vienmēr spējusi stingri palikt pie saviem principiem. «Lidijai ir sava patiesība, bet tā nav agresīva un karojoša. Tas ir apbrīnojami,» saka Henrieta. Padomju laika disidente 14 gadus pavadīja cietumā par to, ka palīdzēja mežabrāļiem, ticēja Dievam, klausījās radio Brīvā Eiropa un izplatīja «pretvalstiskus» pagrīdes izdevumus. Šovasar Henrieta raksta filmas scenāriju par 91 gadu veco latviešu kundzi – apaļais galds otrā stāva darbistabā nokrauts izziņas materiāliem. Septembrī jāsāk filmēt. 

Dārzu speciāli neveido

Henrieta joko par savu garšaugu dobi pagalmā – diez, cik lielas izaugs piparmētras, kuras tā īpaši aprušināt viņa nekad nav centusies? Te iekārtojies arī baziliks, timiāns, citronzāle. Dobes priekšā staipās Mikiņa, un mājinieki steidz pavēstīt, ka dzīve vasarās Liepupē ir priekam un atpūtai. Nevis smagam darbam (ja vien par tādu gluži pamatoti neuzskata scenārija rakstīšanu!).  

Mani interesē, ko tad Liepupes komūna pagalma kinozālē skatās? «Vienu gadu, kad modē bija pasaules gals, noskatījāmies gan Holivudas filmu par šo tēmu ar Keiru Naitliju galvenajā lomā, gan Larsa fon Trīra Melanholiju. Visas paaudzes kopā!» Henrieta pastāsta. «Tas, kā bērni skatījās Melanholiju, bija kaut kas!» Krauklīšu mājas pagalmā, nakts klusumā, raudzīties zvaigznēs pēc filmas noskatīšanās – tā droši vien bija visai dīvaina sajūta. Pārsvarā tomēr visi kopā skatās krievu un latviešu komēdiju klasiku. «Rjazanovu, Streiču,» Henrieta precizē. Reizēm viņi izpatīk bērniem – tad pagalmā griežas populāras animācijas filmas.

Terasi ar saimes galdu un prāvu solu iekārtojuši pavisam vienkārši: «Andrejs sanagloja koka grīdu, Andreja māsa Anna ar vīru Hari iegādājās saliekamo jumtiņu, un gatavs!» pastāsta Henrieta. 

Atpūtu Krauklīšos Liepupē iecienījuši arī Henrietas un Andreja ģimenes draugi, radoši cilvēki, kuri gatavi veikt 70 kilometru attālumu no Rīgas pat ziemā, lai šeit sagaidītu Jauno gadu, kas jau kļuvusi par tradīciju. 

Nav tā, ka Krauklīšu mājiniekiem būtu vienatnes deficīts. Ja kādam ballīti negribas, vietējā komūnā tik labi cits citu pazīst, ka to ātri sajūt. Atpūsties ir jāļauj! Lieliska miera un klusuma terapija ir pastaigas gar jūru. Reti tās iztraucē atpūtnieki. Bet kā ar pilsētas labumiem – vai, nedēļām dzīvojoties laukos, nesagribas kaut ko no tiem? «Reizēm ejam uz kafejnīcu Tūjā!» Henrieta stāsta. Pāris kilometru, un vari notiesāt iecienīto saldējumu!

Skaistie vasaras vakari Krauklīšos parasti izsīkst līdz ar rudens iestāšanos. Lai arī mājā ieviestas ērtības, slapjdraņķī un ziemas puteņos šeit pavadīt laiku nav īpaši mīlīgi. Tiesa, Verhoustinsku kaimiņi – Latvijas laika māju īpašnieku bērni – šeit mīt cauru gadu. Tas nozīmē, ka arī ziemas spelgonī šeit var mierīgi ierasties un pamāt savai komūnai ar roku.

Andreja uzbeku plova recepte (uz ugunskura)

600-700 gramu saulespuķu eļļas
2 kg rīsu (t. s. paraboiled)
2 kg jēra gaļas
2 kg burkānu
1 kg sīpolu
Pāris ķiploku galviņu
Šķipsna sarkano piparu 
Šķipsna melno piparu
Divas karotes kumīna
Šķipsna sāls
Zaļumi pēc vēlēšanās (dekorēšanai)

Ielej čuguna katlā saulespuķu eļļu. Jāraugās, lai ir liela uguns. Kad eļļa uzkarst, liek iekšā gabaliņos sagrieztu jēra gaļu. Apmaisa. Kad gaļa apcepusies, pieliek sagrieztus sīpolus. Apmaisa. Kad apcepušies sīpoli, pievieno burkānus un garšvielas (lielu šķipsnu sarkano piparu, lielu šķipsnu melno piparu, divas ēdamkarotes kumīna, sāli), un ūdeni – tā, lai virumu nosegtu. Burkāniem jābūt nevis sarīvētiem, bet sagrieztiem strēmelēs, jo ilgās gatavošanas gaitā tiem pamazām jāizšķīst. Virumā ietupina 6-7 veselus ķiplokus. Vienu stundu gatavo uz mazākas uguns bez vāka. Pēc stundas ķiplokus izķeksē. Liek virumā rīsus. Pārlej ar karstu ūdeni tā, lai ūdens būtu divu pirkstu platumā virs rīsiem. Nu gatavo uz lielākas uguns. Vairākas reizes gatavošanas laikā ar lielu koka karoti izbaksta masā caurumus līdz pat katla dibenam – lai pārbaudītu, vai plovs gatavs. Tas jāgatavo tik ilgi, līdz caurumos redzams, ka viss ūdens pazudis (izvārījies). Šajā brīdī masā ietupina atpakaļ ķiplokus. Uzber no rīsiem tādu kā kalniņu uz ķiplokiem. Liek virsū vāku. Divdesmit minūtes vēl gatavo uz mazas uguns. Tad ņem nost vāku, apmaisa visu, izdekorē ar zaļumiem. Plovs gatavs! 

3 lietas tikai laukos

«Pagalma kinozāle» daudzveidīgākai laika pavadīšanai. Tai nav vajadzīgs nekas vairāk kā prāvs balta audekla gabals, ko uzklāj uz ēkas sienas (vai statīva), kinoprojektors un izvēlētās filmas. 

Terase ar koka grīdu un atvāžamu jumtiņu, kas ļauj brokastot un kafijot vasarā ārā faktiski jebkādos laikapstākļos. Sniedz patvērumu gan no karsējošas saules, gan lietus. Naktīs var likt lietā pledus un sveces.

Tējas un garšaugu dobīte pie paša virtuves loga. Piparmētru sauju tējai vai baziliku viegliem vasaras salātiem var dabūt, tikai izliecoties pa virtuves logu (vai sperot pāris soļus no sliekšņa).

10 dienas ledājā

Posted on augusts 17, 2016 by - Dzīve

Pieci latvieši no pirmās mūsu zinātniskās ekspedīcijas Grenlandes ledājā atveduši 200 vērtīgu maisiņu ar ģeoloģiskajiem materiāliem, kuri palīdzēs saprast mūsu zemes vēsturi un klimata pārmaiņas nākotnē

Tuvākā apdzīvotā vieta, Kanerlusuakas pilsētiņa ar 500 iedzīvotājiem – vismaz 25 kilometru attālumā. Piecu pētnieku grupa no Latvijas desmit dienas pavadīja pilnīgā izolācijā Grenlandē, pētot Rasela ledāju. Grupas vadītāji, ģeologi Jānis Karušs un Kristaps Lamsters, jau iepriekš iekarojuši Islandes ledu un šoreiz komandā paņēmuši Latvijas Universitātes pētniekus Māri Krievānu un Agni Reču, kā arī ģeogrāfijas treškursnieku Reini Pāvilu, kurš interesējas par šādiem pētījumiem un fotogrāfiju. Izvēlētā vieta ir radniecīga Latvijai pirms 14-18 tūkstošiem gadu, kad mūsu zemi vēl klāja ledāji. Atvestie 200 dažādu augsnes un nogulumu paraugu, kā arī ūdens un ledus palīdzēs saprast Latvijas teritorijas ģeoloģisko veidošanos.

Nekurienē

Pētnieki devās ceļā 25. jūlijā, taču gatavošanās grūtajai ekspedīcijai sākās pērn oktobrī, kad bija jasaprot, kāda tehnika, iekārtas, teltis un apģērbs jāņem līdzi. Sarēķinot, cik kaloriju cilvēkam dienā jāuzņem, puiši somās iepakoja 35 kilogramus pārtikas – uzņēmuma Nākotne žāvējumus un desas, Gemoss šokolādi un riekstus, kā arī auzas un griķus. Vēl 30 kilogramus svēra tehnika. Desmit dienas ledājos ir fiziski grūts piedzīvojums, tāpēc zinātnieki sevi rūdīja sporta zālē. «Lai komanda stiprinātos, gājām arī kopējos pārgājienos, 35-55 kilometrus,» stāsta Jānis. Kompānija bija labi pazīstama, «melnais zirdziņš» bija tikai students, taču puisis ar uzdevumu labi ticis galā.

Aviobiļetes, transports līdz ledājam, ģeneratoru īre – tam visam bija jāmeklē sponsori, jo LU Studentu padome finansēja tikai Reiņa braucienu. Visam kopā iztērēts nedaudz mazāk par 10 000 eiro, naudu ziedoja ceļu būvnieks Igate un Latvijas Balzams.

Bija arī jāsaņem atļaujas izvest no Grenlandes paraugus. Noteikumi ir strikti – akmeņu paraugus vākt un izvest nedrīkst, jo sala slēpj gan dimantus un rubīnus, gan zeltu. Taču tie pētniekus neinteresēja.

Ierodoties Grenlandē, piecnieks ar auto tika aizvizināts 25 kilometru attālumā no nelielās pilsētiņas un tālāk uz ledāja pusi netālo ceļu mēroja kājām. Zinot, ka tur nebūs mobilā telefona zonas, todien puiši piezvanīja tuviniekiem, brīdinot, ka nākamā saruna būs pēc desmit dienām. Ja pētnieki vēlētos arī nakšņot uz ledāja, vajadzētu vēl vienu speciālu atļauju, taču latvieši divu telšu nometni ierīkoja 400 metrus no Rasela ledāja. «Mūsu nometne, liels paugurs un tad ledājs,» karti zīmē Jānis.

Grenlandē tagad ir polārā vasara, dienā pat +15 grādu, naktī ap 0, bet ir ass vējš, tāpēc pidžamas vietā jāvelk vilnas džemperis un cepure. Ledājs nav sniegbalts, kādu rāda multfilmā par ledus laikmetu. Tā malas klāj kvēpi, dažādu naftas produktu, vulkānu izvirdumu paliekas. Vietās, kur ledus ir gaišāks, to izcaurumo nelielas, apmēram 40 centimetrus dziļas un piecus centimetrus platas bedrītes, kurās ir netīrumi. Šie gruži izraisa pastiprinātu ledāju kušanu, skaidro Kristaps. Toties ledāja tuvumā aug zaķu un ziemeļbriežu barība – sūnas, ķērpji, zilenes, arī pundurbērziņi. Daba ir līdzīga tai, kādu redzam Latvijas ziemeļu purvos. 

Polārlāčus nesatiek

Citus cilvēkus puiši ekspedīcijas laikā nesatika, toties daudzus zvērus gan – treknus, smukos kažokos uzcirtušos polāros zaķus, lapsas un ziemeļbriežus. «Absolūti nebaidās no cilvēkiem!» Jānis spriež – ledāja iemītnieki ar divkājaino radību un bisi nav nekad satikušies. Grupas fotogrāfs nosēdies uz paugura, lai bildētu ainavu, un divu metru attālumā viņu aprējusi lapsa! Atceļu aizšķērsojis ziemeļbriedis. «Bija sajūta, ka grib džipu taranēt», taču pieticis pāris reižu uztaurēt, šķīrušies mierīgi. Nedienas sagādājušas lapsas, kas mēģinājušas atrast eks-pedīcijas pārtiku. To, rūpīgi iepakotu, puiši slēpuši zem akmeņu kaudzes. Taču pētnieku iekārtoto miskasti lapsām izdevies atrakt un izvandīt. Kristaps atviegloti saka – teritorijā, kurā viņi mita, nedzīvo leduslāči, to mājas ir Grenlandes ziemeļaustrumu daļā. Tēmējot uz plēsēju teritoriju, komandai būtu jādomā par nopietnāku ekipējumu. «Vajadzētu vēl pāris licences, un vietējai policijai būtu jāvērtē, vai mums ir atbilstošs ierocis, lai varam tikt vaļā no lāča,» skaidro Jānis. Problēmas būtu ar ēdienu, to vajadzētu turēt metāla tvertnē – lai smaržas netiek cauri -, tālāk no nometnes ieraktu zemē.

Šobrīd Grenlandē ir polārā diena, gaišs visu diennakti. Puišu savu dienu sākuši ap septiņiem rītā, kad trausušies ārā no teltīm un sākuši vārīt auzu putru. Ūdeni iepriekšējā vakarā pasmēluši ezerā starp aisbergiem. Pēc brokastīm jānomazgā trauki un ūdenī jāiemērc griķi vakariņām, lai īsāka vārīšana un ietaupās prīmusa gāze.

Gājiens pa ledāju parasti ildzis līdz pat desmitiem vakarā, pusdienas – riekstus, kādu gaļas gabalu – puiši paēduši ceļā. Jānis atzīst – nebija rēķinājušies, ka rīta un vakara stundās ledājs būs slidens, taču kaut kā iztikuši bez ledus kurpju dzelžiem, kuru viņiem nebija līdzi. Vakarā atgriezušies nometnē, paēduši vakariņas un devušies gulēt. Miega stundu bijis salīdzinoši maz – piecas sešas. Lielāko diennakts daļu, vidēji 16 stundas, pētnieki bijuši ceļā, ilgākais pārgājiens, kas ved dziļāk ledājā, ildzis 26 stundas! «Bijām fiziski un morāli nodarbināti,» smej Kristaps.

Savu staciju Antarktīdā

Ledājs ir bīstama vieta. Tajā ir plaisas, kuras var būt vairākus metrus platas un vairākus desmitus metru dziļas. Arī virsledāju upes sagādā raizes. Tās kā līkumainas čūskas izgrauzušās līdz pat desmit metru dziļumā. «Katrs solis jāpārdomā,» nopietni saka Kristaps. Vasarā, kad sniegs nokusis, upes un plaisas ir redzamas, bet laikā, kad ledāju vēl klāj sniegs, šāda ekspedīcija būtu ļoti bīstama. Plaisu vai upi var slēpt 30 centimetrus bieza sniega sega – uzkāp un pazūdi! Lai gan vasarā nav tik bīstami, Jānis saka – kad pēc desmit dienām pakaļ atbrauca sarunātais džips, tā vadītājs bijis ļoti priecīgs visus puišus redzēt sveikus. Grenlandietis stāstījis – kamēr Latvijas pētnieki strādājuši, uz ledāja devies arī kāds ķīnietis un pazudis. Meklēšanā iesaistīti arī helikoperi, bet nav atrasts. «Cilvēki ik pa laikam tur pazūd,» nosaka Jānis. 

Paši nekādos piedzīvojumos nav iekūlušies, tik vien kā zābaku piesmēluši vai, lecot pāri plaisām, sasituši kāju. Tomēr bijuši arī brīži, kad uznācis pesimisms. Jānis stāsta, ka uzkāpuši augstu ledājā, iegājuši kādā plaisā un īsti vairs nav sapratuši, kādā virzienā jāiet, lai tiktu atpakaļ! Orientēšanās vietā, kur nav ne koku, ne krūmu, ir grūta. Pētnieki izmantojuši kompasu. Piecnieks sadalījies divās grupās, ejot paralēli un visu laiku paliekot redzeslokā. Saziņai izmantojuši arī rācijas, bet tās, aizejot aiz kāda 20-30 metrus augsta ledus paugura, nav darbojušās. Tomēr par grūtībām ģeologi nesūdzas, jo zinājuši, kur dodas un kāds ir mērķis. «Ledājs ir ļoti skaists, tas vien motivēja,» smaida Kristaps.

Latviešiem tā ir pirmā zinātniskā ekspedīcija uz Grenlandi. Kāpēc mums, mazai valstij, iesaistīties ledāju pētīšanā? «Pasaules okeānu ūdens līmenis, izkūstot [polārajiem] ledājiem, var paaugstināties par vairākiem metriem,» globālās sasilšanas aktualitāti, kura var ietekmēt tālākās klimata izmaiņas, piesauc Kristaps.

Pētnieki ar secinājumiem vēl nebārstās, tos sola izstāstīt pēc ievākto paraugu izpētes. Taču Kristaps un Jānis atklāj, ko ar savākto paraugu palīdzību cer noskaidrot. Proti, zemledāja reljefa izmaiņas, iekšledāja tuneļu izplatības likumsakarības un to, kā veidojas augsne pēc ledāja atkāpšanās, kā attīstās aļģes un ciānbaktērijas virs ledāja un pieledāja ezeros.

Pirms daudziem tūkstošiem gadu nokusa apledojums, kurš klāja Latviju. «Vidzemes augstieni arī ir veidojis ledājs, pētot tādu [ledāju] mūsdienās, mēs varam saprast, kā Latvijas teritorija ir veidojusies,» skaidro Jānis. Zinātnieki analizēs arī cilvēku rīcības rezultāta, piemēram, naftas produktu radīto kvēpu ietekmi uz ledāju kušanu. Kristaps stāsta, ka urbji eks-pedīcijā netika izmantoti, paraugi ņemti ar speciālām lāpstiņām. Ticis rakts gan ledājā, gan pie tā un izdevies ierakties arī mūžīgajā sasalumā.

Vēlme nodarboties ar polārajiem pētījumiem puišiem ir jau vairākus gadus, beidzot pirms trim gadiem sapņi rezultējušies ar pirmo ekspedīciju uz Islandi. Nu pētnieki bijuši Grenlandē, nākamais mērķis – Antarktīda. Atvestos paraugus pētīs vairāki zinātnieki, par atklājumiem varēsim uzzināt pēc pāris mēnešiem. Viņu mērķis ir iedzīvināt Latvijā polāros pētījumus. «Varbūt nākotnē mums būs sava polārā stacija Antarktīdā,» sapņo jaunie zinātnieki.

Ezers dara brīvu

Posted on augusts 17, 2016 by - Personības

Pirms pieciem gadiem brāļi Matīss (24) un Reinis Spailes (27) nolēma rīkot koncertu ezerā, pie kura uzauguši. Lai būtu vēl neparastāk, sākuma laiks tika nozīmēts piecos rītā. Tā jau piekto gadu vasaras beigās Kāla ezeru pieskandina Ezera skaņas

Dzestrs un ļoti agrs augusta rīts. Nedroši sēžos laivā. Apkārt piķa tumsa. Dzirdami tikai airu šļaksti, čuksti un skaņas, kuru avots vēl nav izprotams – vai tās nāk no dabas, vai ir daļa no pasākuma. Līdz ar ausmu ieraugu, ka esmu liela ezera vidū, kas pilns sagurušu, bet svētlaimīgi smaidošu laivinieku. Koncerts sākas.

Tādas ir manas atmiņas par Ezera skaņām pērn. Bet – ko atceras abi pasākuma iniciatori, jaunie režisori Matīss un Reinis? «Tas bija ostas gads,» teic Reinis. Katra gada pasākumam ir savs apzīmējums – otrais bijis «mediju gads», kad interesi sākuši izrādīt nacionālie mediji, bet trešais – «scenogrāfijas», kad pasākums gandrīz nenotika.

Bet ielikt definīciju rāmjos Ezera skaņas organizatoriem ir grūti. «Katru gadu sanāk pārdefinēt.» Pirmās Ezera skaņas tika dēvētas vienkārši par koncertu uz ūdens. Nākamajā gadā tie bija rīta sagaidīšanas svētki, bet vēlāk – meditatīva piedzīvojuma forma. Šogad brāļi nonākuši pie secinājuma, ka tas vienkārši ir «process, kas sniedz izvēles un darbības brīvību gan veidotājiem, gan māksliniekiem, gan apmeklētājiem».

Kā skan ezerā

«Gribēju uzzināt, kā instrumenti skan, atrodoties ezerā,» par sākotnējo ieceri stāsta idejas autors, jaunākais brālis Matīss. «Tad sapratām – lai varētu nospēlēt tādus skaņdarbus, kādus vēlamies, mums vajag vairāk instrumentu, nekā satilpst laivā.» Tā radās ideja par skatuvi ezera vidū.

Ideju brālim atklāja, sarakstoties internetā, jo Reinis tobrīd atradās Nīderlandē, kur studēja mārketingu. «Protams, skepse bija,» atzīst Reinis, taču abi to uzlūkojuši kā jaunu platformu, kur attīstīt savas kopējās intereses – mūziku, attēlu un jaunradi.

Tikai – kā panākt, lai mūziķi atrodas uz ūdens? Reinis norāda, ka šeit viss nopelns brāļa jaunības maksimālismam. «Blondi mati, zilas acis, Matīss izskatās uz gadiem septiņpadsmit. Viņš ar kājām aizgāja līdz vietējam uzņēmējam, kas ražo pontonus, un piedāvāja, iespējams, sliktāko biznesa plānu vēsturē.» Taču uzņēmējs Franks Kuks bijis «pietiekami traks» un atbalstīja  ideju – iedeva divus pontonus un vēl turpina sniegt savu artavu Ezera skaņu tapšanā.

Skatuvi uzbūvējuši paši savām rokām, bet muzicēt uzaicinājuši Madonas Mūzikas skolas orķestri. Brāļi stāsta – gan no dalībnieku, gan no apkārtējo puses neizpratnes pilnu skatienu un jautājumu nav trūcis. Kāpēc tieši ezerā, nevis purvā? Kāpēc piecos, nevis sešos?

Uz jautājumu, kāpēc ezerā, brāļiem atbilde kabatā nav jāmeklē. Spailes nāk no Ērgļiem, un jau kopš mazotnes tēvs viņus vedis makšķerēt uz tuvējo Kāla ezeru. Kad Reinim bija desmit gadu, ģimene pie ezera iegādājusies nelielu zemes pleķīti, kas gadu gaitā pārtapa par vasaras mājokli. Tur aizvadīti bezrūpīgie brīvlaiki, ko brāļi dēvē par vasaras nometnēm. 

Savukārt apmeklētājiem neērtais koncerta laiks bijusi Reiņa ideja. «Domāju, ka vajag virzīties prom no uzmanības un publikas, lai apstākļi būtu vēl neordinārāki.» Klausīties pirmo koncertu bija ieradušies tikai par pusi vairāk cilvēku nekā dalībnieku. Desmit laivās bijis ap divdesmit klausītāju, kas lielākoties bijuši mūziķu radinieki un cilvēki no tuvējās apkārtnes. «Atceros, cik Matīss bija priecīgs, kad ieraudzīja, ka vienā laivā ir cilvēki no Rīgas, kurus viņš nepazīst,» smejas Reinis. 

Ar katru gadu apmeklētāju skaits daudzkāršojies. Otrās Ezera skaņas 2013. gadā apmeklēja ap simt cilvēku, trešās – jau tūkstotis, bet pērn – pieci tūkstoši. Pēc Reiņa domām, apmeklētājus piesaista noslēpumainība – pasākums netiek mērķtiecīgi reklamēts, un mākslinieku vārdi netiek atklāti. Arī mūsu sarunas laikā brāļi informāciju piesardzīgi dozē. Runājot par šīsdienas padarīto, Reinis pavirši atklāj faktu, ka bijis kora mēģinājumā, bet tad žigli piebilst, ka tas, «protams, nav saistīts ar Ezera skaņām».

Tomēr bez mārketinga elementiem pilnībā neiztikt – katru gadu Facebook tiek ievietota virtuālā afiša un pēdējos trīs gadus arī Reiņa režisēts video. Pāris minūšu garās filmiņas nelīdzinās nevienam citam pasākumu reklāmas rullītim, un tās viegli varētu saukt par īsfilmām. «Tie ir stāsti par cilvēka pieaugšanu. Šogad filmiņa ir par to, kā bērns sadzīvo ar iešanu gulēt un tumsas iestāšanos,» stāsta režisors. Filmas protagonists ir nemainīgs – brāļu desmitgadīgā māsa Elizabete. Mazā piedalās filmā labprātīgi, tomēr brāļi atklāj, ka trīs gadi aktrises amatā māsu darba apstākļu ziņā ir padarījuši prasīgāku. Taču līdz ar pieredzi nākusi klāt arī izturība. Turklāt māsa neatsaka piedalīties arī citos palīgdarbos, pat skatuves krāsošanā. 

Pašpietiekamības princips

Bez Spaiļu ģimenes atvasēm organizatoru pulkā nemainīgi jau piecus gadus ir arī dizainere Zane Priede, kas gādā par pasākuma scenogrāfiju. Savukārt Matīsa kompetencē ir mūzika, bet Reiņa – konceptuālais virzījums. 

Arī pasākuma tehniskā puse ir brāļu rokās. Zināšanu un pieredzes trūkums izjusts tikai reizi, trešajā gadā, kad šķitis – nu ir «vakars uz ezera». «Domājām, ka tas arī būs pēdējais pasākums. Mazliet pārvērtējām savas zināšanas elektroenerģijā.» Trauksmainos notikumus atminas Matīss: «Bez desmit piecos, kad ar mūziķiem jau esmu ezera vidū uz skatuves un redzu, ka no visām pusēm tuvojas cilvēki laivās, es attopos, ka daļai iekārtu pietrūkst elektrības.» Lai tiktu pie strāvas, izmantotas peldošās skatuves priekšrocības, mūziķi ar visām iekārtām virzīti tuvāk krastam.

Lai gan pasākuma nenoteiktība nodrošināja to, ka apmeklētāji nemaz nenojauta par sarežģījumiem, pašiem brāļiem pārdzīvojums bijis milzīgs. «Matīsa acu skatiens brīdī, kad viņš centās ieslēgt ģeneratoru, ir dramatiskākais, ko brāļa sejā esmu redzējis,» smejas Reinis. Taču viss beidzās labi. Trešā gada notikumi kalpo par atgādinājumu katram nākamajam pasākumam gatavoties cītīgāk.

Pirmie plānošanas darbi sākas rudenī, kad tiek domāts par pasākuma ideju. Tālākos procesus Reinis, kā jau kinomāk-slas darbonis, pielīdzina filmas veidošanai – idejai, līdzīgi kā sižetam tiek piemeklēti atbilstoši skaņu celiņi, kas šajā gadījumā ir mūziķu priekšnesumi. «Instrumentāla, stāstoša mūzika, kas sniedz telpu», ir mēraukla, izvēloties pasākuma akustisko noformējumu. Šiem kritērijiem atbilduši un Ezera skaņās uzstājušies mākslinieki Kārlis Kazāks, Maija Līcīte, Ksenija Zaķe, Kashuks un citi.

Tiekamies nepilnas trīs nedēļas pirms Ezera skaņām, un brāļi atzīst – jau atkal iecerētais nesalīdzināmi pārsniedz pieejamos resursus. Finansiāls atbalsts nāk no Madonas novada domes. Pērn tika ieviesta ieejas maksa ostās. Taču puiši uzsver, ka pasākums nav peļņas, bet gan entuziasma projekts, tādēļ ieejas maksu sauc par sekundāru un netur ļaunu prātu uz bezbiļetniekiem. «Iegādātā biļete ir kā atbalsts pasākumam, tāpēc apmeklētājs pats var izlemt, vai vēlas sekmēt Ezera skaņas, vai ne.»

Brāļi neprāto, kā izpatikt publikai. Viņiem svarīgāk, lai katram iesaistītajam būtu prieks. Reinis to dēvē par pašpietiekamības principu. «Atrodoties ezera vidū agrā augusta rītā, apmeklētāji jau tāpat justos laimīgi, arī tad, ja nekāds koncerts nenotiktu.» Arī organizatori rod laiku, lai baudītu sava darba augļus: «Mums ir nerakstīts likums – piecos, sākoties koncertam, lai ko tu arī darītu, met visu nost, sēdies laivā un dodies ezerā klausīties koncertu.»

Apmeklētāji iedvesmo

Kāla ezerā atrodas trīs aizsargājamas salas. Vai dabas aizstāvji nepukojas par pasākuma rīkošanu dabas liegumā? Sākotnēji bijušas raizes, taču tad nācis uzaicinājums piedalīties Vidzemes Augstskolas rīkotā vides konferencē, un puiši sapratuši, ka var nevis apdraudēt, bet gan veicināt Kāla ezera apkārtnes aizsardzību.

Turklāt liegums vēl nenozīmē, ka cilvēkiem tur ieeja liegta. «Vienkārši ir jāprot uzvesties.» Ar šo uzdevumu apmeklētāji tiekot galā izcili. «Pērn četrsimt cilvēku, kas mitinājās ostas apkārtnē, pēc sevis atstāja tikai divus sašķirotus atkritumu maisus. Apmeklētāju kultūra tiešām iedvesmo.»

Taujājot, kā ir brāļiem strādāt kopā, Matīss secina, ka radniecībai ir savas priekšrocības. «Ir viegli sastrādāties, jo jau zinu, ko brālis domā, kā var reaģēt, ko izdarīs un ko neizdarīs.» Reinis vēl piebilst, ka tas jau ir ierasti: «Mūsu sadarbība sākās, kad man bija četri un piedzima Matīss.» Līdz pat pamatskolas beigām brāļi dalījuši istabu, kurā izaugušas arī kopējas intereses. Tagad abus vieno arī darbs. Šobrīd viņi strādā pie imidža filmas Rīgas brīvostai. Reinis režisē, Matīss asistē. 

Taču nepavisam nav tā, ka Matīss gājis vecākā brāļa pēdās. Abi jaunu profesionālo startu sāka kopā: «Es tikko biju beidzis Madonas Valsts ģimnāziju, bet Reinis – universitāti Nīderlandē. Tā mēs 1. septembrī satikāmies vienā solā Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā.» Abi gan no studijām mazliet novērsušies: Matīsam radās iespēja kļūt par režisoru dažādām ekspedīcijām, nesenākā no tām – Brazīlija. Latviešiem pa pēdām, kas tiek rādīta LTV. Bet Reinim – veidot savu debijas filmu Tukšās zemes ritmi, kas pērn pretendēja uz Lielā Kristapa balvu kā labākā īsmetrāžas spēlfilma.

Lai gan abus vieno iecere drīzumā pabeigt sāktās studijas, skats uz tuvāko nākotni brāļiem ir atšķirīgs. Matīss vēlas studēt ārzemēs, bet Reinis vismaz turpmākos divus gadus saista ar Rīgu. «Man bija uzstādījums – studiju laikā paviesoties pēc iespējas daudzās universitātēs un pasaules malās. Studēju Nīderlandē, biju apmaiņas programmā Kanādā un Anglijā. Tagad vēlos stabilitāti. Šis ir pirmais gads, kad Rīgu saucu par savu pilsētu, un pagaidām man te patīk.»

Tomēr, lai kur abu ceļi aizvestu, nākamos četrus augustus abi būs Latvijā, jo Ezera skaņas iecerētas līdz 2020. gadam. Par to, vai tās būs beigas, vai tikai stāsta pirmais sējums, puiši vēl neņemas spriest. Ko darīs, ja ezers kļūs par šauru, lai uzņemtu visus apmeklētājus? Par to viņi nedomā. «Vairāk domājam, kā noturēt radošo brīvību un īpašo atmosfēru.»