Pirms 13 gadiem nodibinājis SIA Optikas pakalpojumi un Ogrē atvēris pirmo veikalu Metropole, Jānis Kossovičs kopā ar brāli Mārtiņu izveidojuši optikas uzņēmumu grupu, kura ne tikai mainījusi tirgus struktūru Latvijā, bet tai līdzīgas nav visā Baltijā
Optikas bizness ir specifisks. Ne velti Maxima, lielākais mazumtirgotājs Baltijā, kas savulaik atvēra 50 optikas salonus Lietuvā, ātri vien no tiem atteicās un visus pārdeva. Savukārt Latvijā ilgstoši dominēja trīs lielas optikas kompānijas, kuru īpašnieki bija pietiekami vienoti, lai diktētu savus noteikumus.
«Pirms mūsu ienākšanas šajā tirgū nozare bija monolīta un stipri konservatīva,» atzīst kompānijas, kurā tagad jau ir vairāki uzņēmumi, līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Jānis Kossovičs. Otrs līdzīpašnieks ir viņa brālis Mārtiņš Kossovičs. Tāpēc abi to sauc par ģimenes biznesu. Lai gan Latvijā jēdzienu «ģimenes bizness» parasti neattiecina uz kompāniju, kas nodarbina 193 cilvēkus un kuras apgrozījums pērn vien bija ap četriem miljoniem eiro. Tomēr pretēji nereti paustajam viedoklim, ka radiniekiem nevajag iesaistīties kopējā biznesā, jo agri vai vēlu visi saies ragos, Mārtiņš uzskata, ka tieši ģimenes bizness esot viena no stabilākajām uzņēmējdarbības formām. Jo sevišķi Eiropā, kur esot daudz šādu uzņēmumu ar senu vēsturi un pazīstamiem nosaukumiem.
Uzņēmumu grupā Optic Guru patlaban ir četri atsevišķi uzņēmumi ar 35 optikas saloniem visā Latvijā un interneta veikalu Manaslēcas.lv, bet žurnāla iznākšanas brīdī salonu jau būs par vienu vairāk, jo 30. augustā tiks atvērts pirmais veikals Lietuvā – Viļņā. Tāpat kā seši vietējie, tas pārstāvēs zīmolu Outlet Optika. Tomēr visvairāk optikas salonu Latvijā, galvenokārt ārpus galvaspilsētas, ir pazīstami ar nosaukumu Metropole.
Uz galvaspilsētu
«Sākumā fokusējāmies uz reģioniem,» saka Jānis. «Galvaspilsētā tobrīd jau bija Vision Express, Pasaules optika, Optio. Kas notiek ārpus tās, viņus neinteresēja. Bet arī Ogrē, Rēzeknē, Ludzā, Preiļos un citās mazpilsētās dzīvoja cilvēki, kuriem vajadzēja brilles un kas tāpat bija pelnījuši ne tikai kvalitatīvu redzes pārbaudes servisu, bet arī mūsdie-nīgus un modernus produktus, kuru tobrīd reģionos faktiski nebija.» Mārtiņš puspajokam piebilst, ka arī paši pa daļai esot laucinieki.
Kaut arī abi dzimuši un bērnību pavadījuši Rīgā, 1990. gadā ģimene pārcēlusies uz laukiem. «Tas bija Breša zemnieku laiks, ar nostalģiju par ulmaņlaikiem, un tēvs, kā tipisks vidējais latvietis, nolēma, ka mums jābrauc prom no pilsētas. Latgalē audzēsim linus, būs pašiem savas govis, cūkas,» viņš atceras.
Tā brāļi nonākuši toreizējā Balvu rajona Šķilbēnu pagastā, pie robežas ar Krieviju, kur ģimene atguvusi kādus 16 ha vecvecāku zemes. Mārtiņam bijis desmit, Jānim – divpadsmit gadu.
Cūkas un govis patiešām arī bijušas, un abi pat iemācījās slaukt. Tomēr par īstiem zemniekiem tā arī nekļuva. Tajā rudenī, kad padevusies pirmā kārtīgā linu raža, bankrotēja netālu esošā Viļakas linu pārstrādes rūpnīca. Vēlāk audzējuši kartupeļus un Alūksnē tirgojuši sivēnus, tomēr galvenais iemesls, kāpēc vajadzējis pielikt punktu lauku «romantikai», – trešajam brālim Gustam, kas bija gadus desmit par viņiem jaunāks, atklājušās nopietnas redzes problēmas. Toreiz dakteri pat teikuši, ka, vājredzībai progresējot, viņam draud pilnīgs aklums, tāpēc nepieciešams apmeklēt specializētu redzes invalīdu bērnudārzu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā – par laimi, šie paredzējumi nepiepildījās. Gusts pašlaik studē starptautiskās attiecības Zviedrijā un, lai gan bez brillēm iztikt nevar, ne ar ko neatšķiroties no citiem sava vecuma jauniešiem.
Toties māte sākusi interesēties par optiku un ar jaunāko brāli atgriezusies Rīgā. Drīz viņai sekojis arī Jānis. «Rekavas vidusskolu, kur mācījāmies, bija absolvējis kādreiz slavenais, bet tagad bēdīgi slavenais Juris Stabiņš, kas pirmais Latvijā sāka veidot privātās augstākās mācību iestādes. To skaitā arī Rīgas Pedagoģijas vadības augstskolu, un savulaik prestižo Rīgas Komercskolu. Reizi gadā viņš kādam no devītās klases beidzējiem piedāvāja iespēju tur mācīties un toreiz izvēlējās mani.» Laukos palika tikai Mārtiņš ar tēvu, bet, likvidējuši saimniecību, arī viņi atgriezās Rīgā.
Jau mācību laikā Jānis pa vasarām sācis strādāt par kurjeru tajā pašā optikas salonā, kur strādājusi māte. Turklāt tas noticis, pateicoties nevis viņai, bet nejaušu apstākļu sakritībai, jo puisis tolaik draudzējās ar salona īpašnieka meitu. No kurjera vēlāk kļuvis par pārdevēju, bet 2000. gadā, jau pabeidzis LU Ekonomikas un vadības fakultāti, – par lielas optikas kompānijas tirdzniecības pārstāvi Baltijas valstīs. Tas ļāvis pilnībā iepazīt šo tirgu.
«Mamma toreiz strādāja ekskluzīvā salonā Lornete, kur iepirkās sabiedrības krējums. Viņai bija lieliska stila izjūta, labas psihologa iemaņas, kā arī pieredze darbā ar optiku, tāpēc 2003. gadā teicu – mammu, man ir zināšanas ekonomikā un finansēs, liekam abu pieredzi kopā un veidojam savu uzņēmumu,» vecākais brālis stāsta. Tā tapis pirmais un pats mazākais no visiem uzņēmums – salons Lonija. Un gandrīz vienlaikus ar to arī pirmais optikas salons Metropole Ogrē, nedaudz vēlāk arī Rēzeknē, Olainē, Preiļos un Tukumā.
Rīgā pirmais Metropoles veikals atvērts tikai pirms trijiem gadiem, kad viņi jau bija tik spēcīgi, ka spēja nostāties līdzās Pasaules optikai un Vision Express. Jo, kamēr lielie Rīgā cīnījās, lai tiktu Alfā vai Dominā, Kossoviču ģimenes Metropole bija uzaudzējusi muskuļus Daugavpilī, Liepājā un citviet Latvijā.
Atšķirībā no vecākā brāļa Mārtiņu, kā pats atzīst, vairāk interesējušas humanitārās zinātnes. Ieguvis bakalaura grādu politoloģijā, viņš nodarbojies ar žurnālistiku, sabiedriskajām attiecībām un izveidojis pat savu izdevniecību, kas izdevusi vairākus nozares žurnālus. To skaitā nekustamo īpašumu buma laikā arī par nekustamo īpašumu. Brāļi neslēpj, ka tolaik viņu attiecības bijušas visai komplicētas un tā īsti satikušies tikai augstos ģimenes godos. Vecākais jaunāko uzskatījis par tādu kā plānā galdiņa urbēju, bet jaunākais vecāko brāli sarkastiski vilcis uz zoba, ka to nekas cits kā bizness neinteresējot.
Optikas aizkulises
Taču tad sākusies krīze, kas kardināli ietekmēja ne tikai uzņēmuma attīstību, bet mainīja arī viņu attiecības. 2008. gadā izdevniecība bankrotēja. Savukārt Jānim, ņemot vērā strauji augošo interneta veikalu popularitāti, dzimusi ideja tirgot internetā kontaktlēcas. Viņš aicinājis brāli palīdzēt realizēt šo projektu. «Kontaktlēcas mūsdienās tiek lietotas noteiktu laika periodu, tāpēc tas ir sava veida specifisks rutīnas produkts,» skaidro Jānis. Tikpat specifiskam, lai maksimāli atvieglotu tā iegādi, vajadzēja būt arī internetveikalam. Kontaktlēcas nevar tirgot tāpat, kā tirgo datorus, tāpēc tradicionālās shēmas nederēja. Liekot lietā abu brāļu idejas un sadarbībā ar Latvijas IT speciālistiem, šāda principiāli jauna tehnoloģija arī radīta. «Patiesībā Manaslēcas.lv bija tāda kā mana ieejas karte ģimenes biznesā, lai gan sākumā to apmeklēja labi ja trīs cilvēki nedēļā,» smiedamies saka Mārtiņš. Tagad internetā dienā iepērkas ap 100 cilvēku. Veikals darbojas arī Lietuvā un drīz būs pieejams Nīderlandē.
Vienlaikus krīze skārusi arī lielos optikas preču ražotājus Eiropā. Pirms tam tos neinteresēja uzņēmums, kas pārstāvēja nepilnus divus miljonus iedzīvotāju, taču nu viņi bija gatavi runāt arī ar mazajiem klientiem. Tas ļāva nodibināt SIA Outlet Optika un izveidot Outlet Optika salonus, kuros par pieņemamām cenām tirgot pasaulē pazīstamāko zīmolu iepriekšējo sezonu kolekcijas. Tā brāļi Kossoviči aizvadītās desmitgades beigās tika pie Gucci, Armani, Prada, Diesel, Hugo Boss un citu slavenu zīmolu briļļu ietvariem.
«Latvijā neražo un, visticamāk, arī nekad neražos šādus briļļu ietvarus. Mums nav tik liels tirgus un tik daudz naudas, lai varētu iegādāties to licences. Pat Eiropā ir tikai kādi trīs četri briļļu ietvaru un saulesbriļļu ražotāji. Ne tikai ietvari, arī briļļu lēcas pārsvarā tiek importētas, un šeit tās izgatavo tikai viens neliels vietējais uzņēmums,» biznesa aizkulises skaidro Jānis Kossovičs. Tomēr tas nenozīmējot, ka viņi darbotos kā klasiski mazumtirgotāji, kas iepērk preci, uzliek tai savu uzcenojumu un pēc tam to realizē.
Pirmkārt, viņi sniedzot pilnu redzes pārbaudes servisu, piesaistot uzņēmumiem attiecīgus speciālistus vai nepieciešamības gadījumā nosūtot klientu pie acu ārsta. Otrkārt, no ražotājiem tiek iepirkti izejmateriāli – briļļu ietvari un lēcas, nevis gatavas brilles. Izņēmums esot vienīgi saulesbrilles. Treškārt, pēc redzes pārbaudes lēcas tiek slīpētas, centrētas un ievietotas attiecīgajā rāmī. Un to dara viņu meistari. «Tātad mēs neesam ne tipiski mazumtirgotāji, ne arī tipiski ražotāji. Mūsu pievienotā vērtība ir šis pakalpojums, kas vistiešākajā veidā attiecas gan uz modi, gan, vēl vairāk, uz cilvēku veselību. Nemaz nerunājot par to, ka speciālisti, kas ar to nodarbojas, ir jāatrod un nepieciešamības gadījumā arī pašiem jāapmāca,» skaidro Mārtiņš, ne bez lepnuma piebilzdams, ka pirms diviem gadiem pasaules prestižākais briļļu lēcu ražotājs Zeiss izvēlējies viņus par vienīgo pārstāvi un sadarbības partneri Latvijā. Zīmīgi, ka pirms kara Rīgā atradusies Zeiss rūpnīca, tāpēc tagad, pēc 80 gadiem, tas atkal atgriezies Latvijā.
Kas tālāk? Vai pirmajam veikalam, kas nu jau atvērts Viļņā, sekos arī citi? Brāļi atbild apstiprinoši, jo nupat jūtot, ka Latvijā tiem kļuvis par šauru. Laikam pienācis laiks par vietējo tirgu uzskatīt visu Baltiju, kā to dara, piemēram, Beniluksa valstis. Turklāt nākotne tiek saistīta ne tikai ar mūsu dienvidu, bet arī ziemeļu kaimiņu – Igauniju. Tallinā drīzumā paredzēts būvēt milzīgu outlet lielveikalu. Paša veikalu kompleksa gan vēl neesot, bet viņiem jau esot līgums par vietu tajā.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Jānis. «Mēs nesam superbagāti, toties darām to, ka mums patīk. Vislielākais gandarījums, ja vari kaut ko mainīt un atstāt aiz sevis kaut ko jaunu un paliekošu.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Mārtiņš. «Nedod Dievs kļūt iedomīgam un pašpārliecinātam. Ja kādu rītu sev saki: «Ē, šodien neiešu uz darbu…» vai arī lej benzīnu un neinteresē, cik tas maksā, tad tie ir pirmie signāli, ka konkurenti tevi drīz var panākt.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Mārtiņš. «Vienatnē biznesu sākt ir grūti, parasti meklē partneri. Es ieteiktu nebaidīties un izvēlēties ģimenes locekli, jo uzticamāku partneri būs grūti atrast.»
Jānis. «Tirgus ir jāiekaro, un tas prasa laiku.»
Komentāri (32)