Komponists Platons Buravickis, kas radījis skaņdarbus Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un Sinfonietta Rīga, ikdienā ir betonētājs fabrikā, veidojis pat Dienvidu tilta konstrukcijas. Arī industriālie trokšņi ņirb viņa eksperimentālajā mūzikā
Platons cauri negantai lietusgāzei ar riteni atripinās kā Betmens. Ar plašu žestu novelk lietusmēteli, ieslidina vienā no velosipēda sānu somām. Paliek rūpīgi gludinātā kreklā, vestē un kaklasaitē. Pirms mūsu sarunas jau paspējis nostrādāt maiņu fabrikā Sarkandaugavā, piedalīties Kultūrkapitāla fonda Mūzikas un dejas mākslas nozares ekspertu komisijas sēdē. Atskan telefona atgādinājuma signāls: vēlā vakarā Juglā, kur viņš dzīvo, sarunāta tikšanās ar Edgaru Eihmani, grupas Mona De Bo bundzinieku. Jāanalizē pirms nedēļas Valmierā veiktais studijas ieraksts.
Nākamajā dienā pēc darba fabrikā komponists un taustiņinstrumentālists dosies uz Kaļiņingradu, festivālā Sound Art Lab elektronisko mūziku ne pirmo reizi spēlēs duetā ar Jeļenu Glazovu: gan dzejnieci, gan «trokšņu mūzikas» mākslinieci. Nākamajā dienā jau būs atpakaļ uzņēmumā BMGS.
Šāda dinamika Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu ieguvušajam, 27 gadus vecajam Buravickim ir raksturīga. Aizrautīgs, darbīgs, sabiedrībā – īsts dendijs -, viņš cilvēkiem nemēdz atteikt. Festivāla Skaņu mežs rīkotājs Viestarts Gailītis atceras, kā reiz uz pasākumu Dzelzceļa vēstures muzejā no koncerta Daugavas pretējā krastā mūziķis traucies kājām pāri Akmens tiltam: elegants, baltā kreklā ar tauriņu, aparatūru vezdams īpašos ratiņos. Publika jau gaidījusi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.