Brīvības izpausme

Mobilās ēdināšanas sezona sākas pavasarī, kad gaisa temperatūra vairākas nedēļas turas virs +15 grādiem, bet augstāko punktu sasniedz vasarā. Tad vairāk vai mazāk stilīgi ēdienu busiņi un treileri sastopami gan pludmales stāvlaukumos, gan pilsētas svētkos un lielos festivālos. Pēdējos gados tos aicina rūpēties par maltīti arī korporatīvajos pasākumos un kāzās, stāsta restorānu kritiķis Ēstmīlis jeb šefpavārs Ilmārs Ladigs.

Latvijā food truck bizness sprādzienveidā attīstījās pēc pirmā Street food festivāla Kalnciema kvartālā Rīgā. To pirms gandrīz 10 gadiem sarīkoja restorānu biznesā strādājošais Krišs Zupiņš.

Gadiem ceļodams pa Eiropu, viņš bija novērojis ielu ēdināšanas tendences un gribēja šo segmentu attīstīt arī Latvijā. Pēc pirmā pasākuma izveidoja kustību Street Food Latvia. Tā ne tikai rīko pasākumus, bet arī palīdz jauniem uzņēmējiem ieiet tirgū. Patlaban kopienas čats apvieno ap 130 dalībnieku, stāsta Zupiņš. Viņš lēš, ka reāli ielu ēdināšanā strādājošo uzņēmumu skaits ir lielāks, jo tērzētavai nav pievienojušies daudzi uzņēmēji no reģioniem.

«Tā ir mūsdienu brīvības izpausme,» Ladigs min ielu ēdināšanas kultūras pieaugošās popularitātes iemeslu. «Atšķirībā no restorāna street food ēdināšanas vietās nav viesmīļa, kas sēž uz nerva, nav jāņem katram savs ēdiens. Katrs pats sev saimnieks.» Turklāt piedāvājums kļūst aizvien plašāks: pieejami ne tikai klasiskie hotdogi, burgeri un grilēta gaļa, bet arī ēdieni vegāniem un dažādi našķi, kā burbuļvafeles un saldējums. Jaunas vēsmas Latvijā visbiežāk ienāk, sekojot tendencēm sociālajos tīklos. Pēc Zupiņa teiktā, noteikumus šajā nišā diktē Āzijas reģions. Viņam pašam pieder zīmols Bao Bun, kas arī piedāvā Āzijas ēdienus.

Tomēr ielu ēdināšanā novērojama aktīva kustība ne tikai piedāvājuma ziņā. Katru pavasari parādās jauni entuziasti, bet katru rudeni kāds paziņo par darbības pārtraukšanu un piedāvā iegādāties savu furgonu vai treileru.

Cenšoties noskaidrot, kas vajadzīgs, lai šajā biznesa segmentā darbotos veiksmīgi un ilgtermiņā, ar kādām izmaksām un grūtībām jārēķinās, Ir Nauda uzrunāja trīs food truck īpašniekus.

Mobilās ēdināšanas tendences

• Pasaules food truck tirgus 2024. gadā tika novērtēts vairāk nekā divu miljardu eiro apmērā.
• Prognozes rāda, ka tuvākajos gados pasaulē tas pieaugs vidēji par 9% gadā, Eiropā — par 7%.
• Popularitāti veicina urbanizācija, tūrisms un pieprasījums pēc ātra, lētāka, bet vienlaikus kvalitatīva ēdiena.
• Dominē ātrā ēdināšana, taču pieaug pieprasījums pēc veselīgas un ilgtspējīgas pārtikas.
• Jauni uzņēmēji vietu tirgū var atrast, piedāvājot citu tautu virtuvi vai ēdienus vegāniem un bez glutēna.

Avots: Food Truck Market Research Report 2033 un Europe Food Truck Market Outlook, 2030.

Street food vectētiņš

Divi dinozauri — fotogrāfiju ar tādu parakstu kolorītais šefpavārs Havjers Garsija man atsūta pēc intervijas. Bildē viņš redzams kopā ar Pica Lulū dibinātāju Elmāru Tanni. Viņus vieno ne tikai profesija, bet arī līdzīgs dzīves gājums. Abi 90. gadu sākumā uz dzīvi Latvijā pārcēlās no Ziemeļamerikas un sāka jaunu ēru ēdiena kultūrā. Tannis latviešiem iemācīja ēst picas, bet Garsija bija viens no pirmajiem street food kultūras nesējiem. Viņš ir meksikānis, Atmodas laikā atbrauca līdzi sievai, pēc izcelsmes latvietei, un 2015. gadā ieguva Latvijas pilsonību.

Havjers Garsija ar Pica Lulū dibinātāju Elmāru Tanni

Vienīgās uzkodas, ko 90. gadu sākumā tirgoja uz ielas, bija čebureki un belaši, Garsija atceras. Pircējiem ar gaļu pildītos mīklas izstrādājumus pasniedza no termokastēm uz riteņiem. Tomēr ēst uz ielas cilvēki kautrējās — tas skaitījās nepieklājīgi. «Cilvēki vispār negribēja, lai kāds redz, kā viņi ēd. Ja gribēja apēst vilcienā belašu, pagriezās pret logu.» Mūsdienās grūti iedomāties, bet nebija arī vietu, kur iegādāties kafiju līdzņemšanai.

Pirmos hotdogus 90. gadu vidū sāka piedāvāt Narvesen kioskos un Statoil degvielas uzpildes stacijās. Nevar teikt, ka pieprasījums uzreiz bija augsts. Ielu ēdināšana kļuva populārāka pirms 20 gadiem, kad restorāna Vincents dibinātājs Mārtiņš Rītiņš, popularizējot slow-food jeb lēnās ēšanas kustību, sāka gatavot un pārdot ēdienu Berga Bazāra Zaļajā tirgū. Līdz ar viņu tur darbojās arī Garsija, kuram piederēja restorānu tīkls Tex-Mex. Vēlāk viņi savas aktivitātes pārcēla uz Kalnciema kvartālu. «Tad jau cilvēki lēnām sāka saprast, kas tas ir.»

Tagad Garsija nodarbojas tikai ar mobilo ēdināšanu — visus 11 restorānus slēdza Covid-19 pandēmijas laikā. Pēc tam vairs neatvēra, jo saprata, ka mājsēdē «cilvēki kļuvuši slinki» un turpina pasūtīt maltīšu piegādi, nevis dodas uz restorānu. Viņam pieder viens furgons, ar ko dodas izbraukumos uz pasākumiem visā Latvijā. 

Daudzviet gan novērojis, ka piedāvājums vairs neatbilst street food sākotnējai koncepcijai, kas nozīmē kvalitatīvu piedāvājumu par zemu cenu.

Mūsdienu izpratnē mobilās ēdināšanas modelis radās Amerikas lielajās pilsētās pārapdzīvotības un iedzīvotāju nabadzības dēļ. Pusdienās apēst hotdogu un izdzert krūzi kafijas uz ielas bija lētāk. «Bet mums koncertos un Dziesmusvētkos cenas nav zemākas kā restorānā. Tas ir vājprāts, ka par frī kartupeļiem ar mērci un desiņu prasa 15—20 eiro!»

Pats piedāvā populārus Tex-Mex, Amerikas un Meksikas robežrajoniem raksturīgās virtuves ēdienus: burito, načo, enčiladas, chilli con carne. Agrāk latvieši baidījās no pārāk asa ēdiena, un arī šajā ziņā viņus vajadzēja izglītot. «Tas bija sociāls process — daudz sarunājos ar saviem klientiem,» Garsija stāsta.

Lai varētu nodrošināt klientu ātru apkalpošanu, iepriekš parūpējas par sagatavēm, ko pirms pasniegšanas vajag tikai apcept vai uzsildīt. Tam izmanto ražošanas telpas Rīgā, netālu no Ķīšezera.

Tā kā Garsija ēdināšanas nozarē strādā jau vairāk nekā 20 gadus un ir labi zināms šefpavārs, darba viņam pietiek ne tikai vasarā, bet arī ziemā. Visbiežāk viņš dodas tur, kur uzaicina. Piedalās street food festivālos un citos publiskos pasākumos, apkalpo kāzas, dzimšanas dienas un banketus, nodrošina ēdināšanu filmēšanas komandām. 

Izbraukumi visbiežāk notiek no ceturtdienas līdz sestdienai, tad pāris dienu atpūšas un sāk gatavoties nākamajai tūrei. «Atpūta ir svarīga, lai pasākumam gatavs par simt procentiem,» uzsver pieredzējušais uzņēmējs. «Cilvēki gaida ne tikai ēdienu, bet arī sajūtu. Tā ir performance! Arī kafija no automāta taču garšo pavisam citādi nekā kafija, ko pasniedz itālis, vai ne?»

Parasti Garsija savā virtuvē un furgonā darbojas viens. Ja darba ir vairāk, ņem talkā dēlu Karlosu, kurš arī ir pavārs, bet pavisam lielos pasākumos — vēl citus palīgus. «Pārsvarā pietiek ar diviem cilvēkiem, tāpēc šis ir ļoti labs variants ģimenei, kas grib savu uzņēmumu,» viņš uzskata, bet uzsver kvalitatīva piedāvājuma nozīmi. Diez vai, pārdodot saldētus frī kartupeļus, kas vārīti vairākkārt pārkarsētā eļļā, sanāks labs bizness ilgtermiņā. «Labāk piedāvāt vienu, bet līdz niansei izstrādātu ēdienu.»

SIA Garcia

Apgrozījums // Peļņa

• 2023 // 57 560 // 1241
• 2024 // 54 147 // 3503

Avots: Lursoft

Aci pret aci ar pircēju

Siltā pavasara dienā var pārdot vairāk saldējuma nekā aukstā vasaras dienā, novērojusi Lelde Sotniece

Havjers Garsija ir arī zīmola Skrīveru mājas saldējums krusttēvs, stāsta viena no tā dibinātājām, uzņēmuma Rozīne īpašniece Lelde Sotniece. Sotnieku ģimenes gatavoto amatnieku saldējumu viņš pirmoreiz nopirka treilerā Siguldas pusē. Tas bija pirms aptuveni 20 gadiem. Izvēlējās rabarberu garšu, novērtēja atzinīgi un mudināja braukt uz Zaļo tirgu Berga Bazārā. Tas Sotniekus iedvesmoja un deva pamatīgu uzrāvienu. Tagad sortimentā ir vairāk nekā 40 veidu saldējumu, daļa no tiem — sorbeti, kas piemēroti arī vegāniem. Produkciju viņi realizē četros treileros.

Meksikāņu šefpavāra uzmanību piesaistīja tas, ka Skrīveru mājas saldējums ražots no dabīgām sastāvdaļām: piena, olām, cukura un pašu dārzā audzētām ogām. Ideja par šādu produktu radās ģimenes galvam — tētim Voldemāram. Veikalu piedāvājumā viņam pietrūka bērnībā baudītās saldējuma garšas. Mamma Dzidra radīja receptes, bet Lelde, būdama vecākā meita un pabeigusi studijas pārtikas tehnologa specialitātē, kļuva par ģimenes uzņēmuma īpašnieci. Tagad tajā darbojas arī jaunākie brāļi Mārtiņš un Emīls, kā arī Mārtiņa sieva Madara.

Sākumā produkciju gribēja pārdot turpat ražotnē izveidotā kafejnīcā. Biznesa plānā skaitļi izskatījās labi, taču dzīvē nedarbojās, Lelde atzīst. Skrīveros tolaik bija vairāk nekā 4000 iedzīvotāju, un aprēķini rādīja, ka veiksmīgai darbībai dienā pietiktu ar 70 pirkumiem. Diemžēl mazai vietai tas izrādījās pārāk daudz. Turklāt valstī sākās finanšu krīze, un kafejnīcu nācās slēgt. Taču produkciju vajadzēja realizēt! Izdomāja, ka risinājums varētu būt treilers, ar ko var aizbraukt uz vietām, kur apgrozās daudz cilvēku. «Tas mums ļoti palīdzēja, jo bijām ražotāji perifērijā, ko neviens nezina un kam nav līguma ar lieliem veikaliem,» vērtē Lelde.

Iegādājās četrus metrus garu treileru. «Tas bija milzīgs!» Iebūvēja saldējuma vitrīnu ar marmīta traukiem, vēlāk aprīkoja ar ģeneratoru. Pirmie izbraukumi notika uz Siguldu, kur Skrīveru mājas saldējumu ievēroja jau minētais Garsija. Šāda veida tirdzniecība deva iespēju ātri pārbaudīt produkta noietu, sarunās ar pircējiem saprast, kas garšo, vai cena šķiet pieņemama, atrast noderīgus kontaktus.

Tirgošanās gāja no rokas, tāpēc nopirka otru treileru, mazāku. Ar to izbraukāta visa Latvija, būts arī pasākumos Lietuvā un Igaunijā. Lai optimizētu izmaksas, plānojot doties uz lieliem festivāliem, pa ceļam piestāj arī mazākos pasākumos. «Treilers ir dzīvesveids, jo vienmēr esi ceļā. Tas dod brīvības sajūtu,» uzskata Lelde. Vienā brigādē parasti ir divi vai trīs cilvēki. 

Tagad Sotniekiem jau ir četri treileri. Divi no tiem iepriekšējā vasarā stacionāri atradās jūras tuvumā, Saulkrastos un Lapmežciemā. Ar abiem pārējiem dodas uz pasākumiem. Vasarā strādā katru dienu, bet maijā un septembrī tikai nedēļas nogalēs. Treileros pēdējos gados pārdod lielāko daļu — līdz 60% — saražotās produkcijas. Pārējo iztirgo restorānos un veikalos. Viens no āķiem, kas pievilina pircējus, ir saldējuma garšas, kādu nav citiem. Sortimentā ir, piemēram, alus saldējums. Pirms vairākiem gadiem raidījuma Bez tabu komanda par to izveidoja sižetu. Tas nostrādāja kā laba reklāma.

Lai potenciālie klienti Skrīveru mājas saldējumu pasākumos uzreiz varētu pamanīt, Sotnieki rūpējas par savu vizuālo identitāti. Viņu treilerus var pazīt pēc vertikālām oranžām svītrām, bet tirgotājus — pēc sarkaniem tauriņiem. Uz to mudināja asā konkurence. «No mūsu stāsta var mācīties,» uzskata Lelde. Lai gan Sotnieki Patentu valdē reģistrēja preču zīmi Skrīveru mājas saldējums, drīz vien radās konkurenti, kuri sāka izmantot līdzīgus nosaukumus. Viens bija cits ģimenes uzņēmums no Skrīveriem, kas savu produktu dēvēja par Īsto Skrīveru mājas saldējumu. Otrs — somu uzņēmumu grupa Ingman, tā tirgū sāka virzīt saldējumu Mājas. Ziņot Patentu valdei būtu cīņa ar vējdzirnavām, nosprieda Sotnieki un pievērsās sava zīmola stiprināšanai.

Skrīveru mājas saldējuma treilerus var pazīt pēc vertikālām oranžām svītrām, bet tirgotājus — pēc sarkaniem tauriņiem

Šajos gados nācies saskarties vēl ar daudzām citām grūtībām. Piemēram, pirmajā reizē, kad brauca uz Siguldu, galapunktā konstatēja, ka sliktā ceļa seguma dēļ visas pašceptās vafeles salūzušas un smalkie bezē cepumi sadrupuši. 

«Tagad tādu problēmu, par laimi, nav, jo ceļi kļuvuši labāki,» salīdzina Lelde. Izaicinājumus rada arī pasākumu rīkotāju un pašvaldību vadītāju izpratne par to, kas ir skaists. Kaut gan treilerā vieglāk nodrošināt pārtikas higiēnas prasību ievērošanu, daudzviet ar to nav iespējams iebraukt, tiek pieprasīta telts. «Latvijā ir mistiski skaistuma aizspriedumi. Iespējams, tā vēl ir palieka no padomju laika, kad visiem vajadzēja būt vienādiem.»

Strādājot food truck segmentā, uzņēmumam izdevies veiksmīgi attīstīties — 2023. gada Vispārējos dziesmu un deju svētkos izdevās nopelnīt pietiekami, lai attīstītu jauno ražotni. Taču tagad jūt, ka pienācis laiks mainīt pārdošanas veidu. «Šajos 20 gados esam mazliet saguruši,» pamato Lelde. «Izaicinājumu ir daudz — svētkos vienmēr esi ceļā, strādā garas stundas, liela nozīme ir labiem laikapstākļiem, un birokrātija kļūst arvien sarežģītāka.» Par iespēju tirgoties pasākumos nereti notiek konkursi, lai ar to nodarbotos, uzņēmumā izveidota atsevišķa štata vienība. Visu šo apsvērumu dēļ nākotnē plānots attīstīt pārdošanu uz vietas, tūrisma piedāvājumu, sadarbību ar veikaliem. Lielajos pasākumos gan turpinās piedalīties, jo izbraukuma tirdzniecība strādā arī kā reklāma — dod iespēju satikt saldējummīļus un izstāstīt savu stāstu.

SIA Rozīne

Apgrozījums // Peļņa

• 2023 // 288 324 // 47 382
• 2024 // 372 450 // 74 138

Avots: Lursoft

Pusmiljons burgeru

Izbraukumā Oak’a Burgers piedāvā vidēji sešu veidu burgerus, stāsta Kristaps Ozols. Burgernīcā ēdienkarte ir daudz plašāka

Reklāma ir galvenais iemesls, kāpēc food truck segmentā sāka darboties uzņēmējs Kristaps Ozols. Viņš jau bija izveidojis mērču un garšvielu zīmolu Oak’a BBQ, kad pakāpeniski atvēra divas burgernīcas Rīgā un iegādājās divus treilerus. Ēdināšanas biznesā strādā ar zīmolu Oak’a Burgers. Abi zīmoli pieder Ozola uzņēmumam Dormers. Šāda veida attīstība uzņēmumam kopš 2022. gada ļāvusi audzēt apgrozījumu par aptuveni miljonu gadā.

Ēdināšanas biznesā Ozols sāka darboties pandēmijas laikā, kad slimības ierobežošanas pasākumu dēļ bija aizliegts organizēt degustācijas lielveikalos. Domājot jaunu veidu, kā popularizēt savus ražojumus, nonāca līdz idejai par burgeriem, kuru gatavošanā izmanto Oak’a BBQ mērces un garšvielas. Turklāt nevis šādiem tādiem, bet smash burgeriem, kas Latvijā tobrīd vēl nebija pieejami. To atšķirības zīme — plāna kotlete ar kraukšķīgām malām, ko iegūst, maltās gaļas kotleti cepšanas laikā stipri piespiežot pie karstas pannas.

Prātā jau bija plāns par savu ēdināšanas vietu un izbraukuma tirdzniecību, taču, lai iztaustītu tirgu, atvēra ghost kitchen jeb virtuvi, kurā gatavo ēdienu līdzņemšanai vai piegādei. Šāds koncepts tobrīd bija populārs pandēmijas ierobežošanas pasākumu dēļ, taču iesācējiem būtu piemērots arī tagad, saka Ozols un min divus lielus plusus: «Nepieciešamas mazākas investīcijas biznesa sākšanai, un iespējams ātri saprast, vai vēl kādam ideja liekas tikpat forša kā pašam.»

Kristapa Ozola izveidotais Oak’a Burgers kļuvis par vienu no street food nišas līderiem — pagājušajā gadā pārdeva pusmiljonu burgeru

Kad pārliecība par klientu interesi bija iegūta, atvēra pirmo kafejnīcu Avotu ielā. Klientu bija daudz, un juta, ka pieprasījums varētu būt arī citur Latvijā. Iegādājās pirmo treileru. Tā izmaksas gan nebija mazas — ap 70 tūkstošiem. Pērn iegādājās otru tehnikas vienību. Tā bija dārgāka, jo nav pie cita auto piekabināms treilers, bet furgons, kas velk kūpinātavu. «Bet var uztaisīt arī par 20—30 tūkstošiem,» piebilst Ozols.

Pakāpeniski attīstoties, Oak’a Burgers kļuvis par vienu no fast food nišas līderiem. Pagājušajā gadā kopumā pārdeva pusmiljonu burgeru. Viens no panākumu iemesliem noteikti ir tas, ka zīmols cilvēkiem zināms vai vismaz liekas iepriekš redzēts. Ozols savas mērces un garšvielu maisījumus reklamē ne tikai sociālajos tīklos, bet astoņus gadus arī dodas uz tirdziņiem. Ar visu to sākumā negāja viegli. «Panākumi nekad neatnāk vienas sezonas laikā. Līdz tam jāgaida vairāki gadi, tāpēc nepieciešams apbruņoties ar pacietību.»

Lai piesaistītu pircējus, svarīgi ir četri komponenti — pamanāms treilera noformējums, piedāvājums par pieņemamu cenu, smaidīgi darbinieki un tīrība, uzskaita Ozols. «Reizēm uzņēmējiem liekas, ka ārā jau cilvēkiem būs vienalga. Īstermiņā varbūt arī būs vienalga, bet ilgtermiņā tas nestrādās.» Vēl būtiska ir reklāma ne tikai sociālajos tīklos, bet arī pasākuma norises vietā. Lai piesaistītu uzmanību, darbinieki apmeklētājiem dala, piemēram, kuponus ar atlaižu piedāvājumu.

Tagad Oak’a Burgers izbraukumā pārdod vidēji simt burgeru stundā. Šo skaitli ņem vērā, aprēķinot līdzi ņemamo izejvielu apjomu. Tomēr, lai cik liela būtu pieredze, notirgojumu iepriekš nav iespējams precīzi prognozēt, brīdina Ozols. Noietu ietekmē ne tikai piedāvājums un pasākuma izmērs, bet arī konkurence un laikapstākļi. Piemēram, lietū apmeklētāju vienmēr ir maz, cilvēki nevēlas uzkavēties, un pieprasījums pēc ēdiena samazinās. Tādā situācijā sagataves izmanto burgernīcā. Ja stacionāras ēdināšanas vietas nebūtu, nāktos izmest un ciest zaudējumus.

Kopumā uzņēmumā Dormers, kam pieder abi zīmoli, strādā vairāk nekā 70 cilvēku. Tā kā ar izbraukuma tirdzniecību nodarbojas sezonāli — no aprīļa līdz oktobrim — un nedēļas nogalēs, papildu darbiniekus nepieņem. To piedāvā kā piepelnīšanās iespēju esošajiem. Par darbu maksā divas trīs reizes vairāk nekā ikdienā. «Un mēs jau ikdienā maksājam ļoti daudz — pavāram zemākā likme ir 10,50 eiro stundā.»

Uz privātajiem pasākumiem, kas ilgst dažas stundas, parasti dodas divi cilvēki, uz vidēja izmēra sarīkojumiem, kā Zvejnieksvētki Rojā, — četri, bet tāda mēroga festivālā kā Summer Sound strādā septiņi. Daudziem izbraukumi patīk ne tikai peļņas dēļ, tā ir iespēja nomainīt ierasto vidi, saka Ozols. Vidēji divas reizes mēnesī to dara arī pats.

Viens no Ozola principiem ir visos pasākumos nodrošināt vienādu ēdiena cenu. Tā neatšķiras, vai vietas īre uzņēmējam maksā 4000 eiro vai 20. «Negribu, lai mūsu viesis jūtas apmānīts, ja Summer Sound vai Positivus par savu produktu prasīsim vairāk nekā Valmieras pilsētas svētkos vai dosim mazākas porcijas par to pašu cenu,» viņš pamato. «Klients jau nezina, cik man jāmaksā par vietu, un teiktu, ka gribu uz viņa rēķina nopelnīt pārāk daudz.» Lai turētos pie saviem principiem, uz vietu pasākumos, kur maksa ir ļoti augsta, piemēram, Dziesmusvētkos, nemaz nepretendē.

Jaunās sezonas darba grafiks treileram un furgonam jau gandrīz pilnībā ir saplānots. Jau zināms, ka dosies uz pasākumiem ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā, kur jau pārdod uzņēmuma mērces. Bet nākamajā ziemā iekārtos trešo treileru. Tas būs daudz lielāks un dosies ceļā pa visu Eiropu, kur tāpat sākts eksportēt produkciju. Vai Ozols to darītu arī tad, ja nevajadzētu reklāmu? «Tas ir ne tikai labs mārketinga rīks, bet arī dod iespēju nopelnīt,» viņš atbild.

SIA Dormers

Apgrozījums // Peļņa

• 2023 // 2 066 871 // 68 001
• 2024 // 3 341 313 // 68 855

Avots: Lursoft

10 labākie ielu ēdieni Eiropā

Grieķu Kontosouvli ir uz iesma lēni grilēta marinēta cūkgaļa ar garšvielām un dārzeņiem

1. Kontosouvli (Grieķija)
2. Pildīti pelmeņi (Polija)
3. Hačapuri (Gruzija)
4. Espetada (Portugāle)
5. Cepti kalmāri (Spānija)
6. Giross (Grieķija)
7. Piada (Itālija)
8. Romiešu stila pica (Itālija)
9. Bureks (Bosnija un Hercegovina)
10. Lamadžo (Armēnija)

Avots: Tasteatlas.com, 2026. gada februāris

Foto no uzņēmumu arhīva

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem