Redaktora sleja

Laikā, kad aiz okeāna dārd draudi sākt tarifu karus un atņemt sabiedrotajiem derīgiem izrakteņiem bagātas teritorijas, kad klimata pārmaiņu sekas kļūst jo dienas, jo jūtamākas un kad pasaules tautsaimniecības nākotne ir biezā miglā tīta, svarīgi ir saglabāt mundru apņēmību. Psiholoģijā ir jēdziens «katastrofizēšana» — domāšanas nosliece, kas liek pastāvīgi dzīvot pārliecībā, ka nākotnē gaidāms vissliktākais iespējamais scenārijs. Protams, ir jāgatavojas arī nevēlamai nākotnei, tomēr jāatzīst, ka parasti nenotiek pats sliktākais. Ja dzīvosim mūžīgās bailēs, ka rīt, tēlaini izsakoties, uz galvas uzkritīs meteorīts, tad vienmēr izdarīsim mazāk, nekā mums ir pa spēkam.

Tuvojoties ziemas saulgriežiem, liekas, ka apvāršņi sašaurinās. Apgaismotais laukums, kurā pavadām savu dzīvi, sakoncentrējas. Vasarā skatāmies saulainajās tālēs, bet decembrī dienas ir īsas, debesis mākoņainas, un dažkārt visa mūsu dzīve šķiet saritinājusies nelielā, toties siltā telpā, kuru apgaismo adventa vainaga sveces.

Kur tik skaties, acu priekšā rēgojas mākslīgais intelekts. Tas sacer tekstus, zīmē attēlus, analizē datus, raksta kodu, veido pētījumu un raidierakstu konspektus. Daži uzskata, ka attīstītākās mākslīgā intelekta programmas jau ir nokārtojušas slaveno Tjūringa testu — ja nezinātājs datora uzražotos vārdu virknējumus nespēj atšķirt no īsta cilvēka teiktā vai rakstītā, tad mašīna spēj «domāt». Citi jau baidās, ka mākslīgais intelekts varētu norauties no cilvēces pavadas un pat vērsties pret tā radītāju gluži kā zinātniskās fantastikas filmā.