Žurnāla rubrika: Svarīgi

Nervozs datums

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Pasaulē

Iespējamā izstāšanās no Eiropas Savienības jeb tā dēvētais Brexit daudziem britiem sola sagādāt labāku pašsajūtu par lielāku teikšanu pašiem savā zemē. Taču – vai tas draud ar ekonomikas lejupslīdi? 

Ja vien virs galvas kā draudīgi pelēks mākonis nekarātos jautājums par iespējamo Lielbritānijas izstāšanos no ES, Rovans Krozjē (41) ir pārliecināts, ka viņa vadītajā rūpnīcā Brandauer necilā Birmingemas piepilsētā pašlaik valdītu patīkama rosība. Vīri un sievas zilos virsvalkos steigtos realizēt ļoti ienesīgu pasūtījumu. Uzņēmums dibināts pirms 154 gadiem, kad sāka ar detaļu ražošanu rakstāmspalvām. Tagad tas izpilda dažādus pasūtījumus – no automobiļu detaļām līdz tējkannām.

Pērn Brandauer uzrunāja prominents amerikāņu zīmols, meklējot jaunu detaļu piegādātāju savai montāžas rūpnīcai Vācijā. Šķita, ka līgums jau ir rokā. Bet tad amerikāņi sāka uzdot papildu jautājumus par 23. jūnijā gaidāmo referendumu.

Kas notiks ar valūtas kursu? Kas notiks ar brīvo darbaspēka tirgu? Vai Brandauer drīkstēs nosūtīt saražotās detaļas uz Vāciju bez papildu muitas nodevām?

Mulsinošu jautājumu bija tik daudz, ka amerikāņu partneris nolēma piebremzēt. Krozjē lēš, ka galīgo atbildi nedzirdēs līdz jūnija beigām, kad savu spriedumu būs teikuši vēlētāji. «Milzīga neziņa,» sūkstās uzņēmējs. «Godīgi sakot, es šo balsojumu uzskatu par trakumu. Tas būs milzīgs solis atpakaļ, ja vien Lielbritānija spers šo soli atpakaļ.»

Nīstie ierēdņi

Tie, kas rīko kampaņu par Lielbritānijas izstāšanos no ES, uz šādām bažām parasti atbild ar pretjautājumu – vai tad nebūtu lieliski, ja beidzot varētu atbrīvoties no politiskās disfunkcijas un pārcentīgās birokrātijas? Jo tieši tāda viņu acīs ir Brisele, kur ierēdņi katru rītu mostas ar apņēmību izstrādāt arvien jaunas regulas, kas smacē biznesu. Raksta bezjēdzīgas direktīvas, diktē darba nedēļas ilgumu un pat nosaka, cik līki drīkst būt veikalos tirgotie banāni. Ja no tā visa izdosies atkratīties, britus pilnīgi noteikti atkal gaida labāki laiki.  

Vairāk par visu Brexit atbalstītāji iestājas par migrācijas ierobežošanu, kas neesot iespējama, kamēr vien valsts ir Briseles kontrolē. Tad varēs atbrīvoties no poļu santehniķiem, kas strādā par dempinga cenām, liedzot vietējiem meistariem nopelnīt cienīgu algu. Tiks aizlāpīta caurumainā robeža, caur kuru pašlaik valstī kopā ar citiem imigrantiem var ieslīdēt potenciālie teroristi. Londonas iedzīvotājiem vairs nebūs jāmetas dārgā vairāksolīšanā ar turīgu krievu oligarhu un Saūda Arābijas karaļnama atvasēm – kuriem tiks labākie galvaspilsētas mājokļi.

Tajā pašā laikā, šķiet, visus Bekingemas pils mūrus jau varētu nolīmēt ar plašiem ziņojumiem par to, kas britiem draud pēc izstāšanās no ES. Savas aplēses ir izplatījis Starptautiskais Valūtas fonds, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), kā arī kāds pusducis dažādu akadēmisku institūciju. Viņu skatījumā Brexit vājinās Lielbritānijas ekonomiku. 

Pašas Lielbritānijas Finanšu ministrija prognozē, ka savstarpējās tirdzniecības līgumu pārstrādāšana nogriezīs 6,2% no iekšzemes kopprodukta līdz pat 2030.gadam. Tas nozīmē, ka vidēja britu mājokļa ikgadējie ienākumi saruks par 4300 mārciņām (5600 eiro). Anglijas Bankas vadītājs Marks Kērnijs prognozē, ka izstāšanās no ES nekavējoties ievedīs viņa valsti recesijā.

«Ir pilnīgi skaidrs, ka ES pamešana nozīmē būtiskus ekonomiskus zaudējumus,» saka Londonā strādājošā neatkarīgā Fiskālo studiju institūta direktors Pols Džonsons. «Brīvajai tirdzniecībai ar ES ir ļoti būtiska ietekme, no tās atkarīgas arī tiešās ārvalstu investīcijas, kas, protams, varētu būt apdraudētas. Visas nopietnās ekonomiskās modelēšanas demonstrējušas, ka mēs būtu zaudētāji.»

Lai arī Eiropas Savienību kopumā jau ilgāku laiku vajā dažādas ekonomiskas ligas, tā pašlaik absorbē 44% britu eksporta, no kura ir tieši atkarīgi 3,3 miljoni darbavietu Lielbritānijā. Tieši vienotais brīvais tirgus ir bijis par iemeslu tam, ka daudzas multinacionālas kompānijas pēdējos gados izpletušās Lielbritānijā. Tās var brīvi piedāvāt pakalpojumus vai preces vienotā tirgū, kurā dzīvo vairāk nekā 500 miljoni cilvēku. Vai tā būtu Skotija vai Rumānija. Tieši šī iemesla dēļ Londona izaugusi par ietekmīgu finanšu centru, kas tagad konkurē ar Ņujorku. 

Brexit atbalstītāji uzsver, ka neatkarīga Lielbritānija galu galā tomēr kļūs bagātāka nekā patlaban. «Pieņēmums, ka pasaule apstāsies un tirgošanās izsīks, ir prasta iebiedēšanas taktika,» uzskata nekustamo īpašumu magnāts Ričards Taiss, kas ir viens no kampaņas Leave (Aiziet) līdzdibinātājiem. Viņaprāt, atkratīšanās no Briseles žņaugiem dos iespēju britiem paplašināt tirdzniecību ar straujāk augošām ekonomikām Ķīnā, Indijā un ASV.

Arī Taiss piekrīt, ka pirmajos gados pēc izstāšanās no ES viņa valsts ekonomiku gaida «sāpīgi kukuržņi», taču ir vērts fokusēties uz patīkamākiem aspektiem. «Dzīve nav tikai nauda,» prāto uzņēmējs, kura personīgā rocība ir aptuveni 670 miljoni eiro. «Runa ir par dzīves kvalitāti, sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti, apdzīvotības blīvumu un priekšrokas došanu saviem tautiešiem.»

Šajā ziņā Brexit kampaņa tieši saduras ar kolektīvisma izjūtu, kura veicināja Eiropas integrāciju pēdējos 70 gados. Piemēram, Birmingemas uzņēmums Brandauer un tā eksports ir tieši šādas izjūtas auglis. Otrā pasaules kara laikā rūpnīca piegādāja rezerves daļas britu iznīcinātājiem, kamēr vācieši bombardēja pilsētas centru. Tagad Brandauer sūta savas preces uz izstādēm Vācijā. Atjaunotajās Birmingemas ielās ripo Vācijā ražoti luksusa auto.

«Vēsture ir vēsture,» ar roku atmet Taiss. «Mēs varam ietekmēt nākotni. Bet ES pašreizējā formā vairs nekalpo saviem sākotnējiem mērķiem.»

Regulas uz sārtu

Pavadot mazliet vairāk laika ar Taisu, rodas sajūta, ka neatkarīgi no tā, kas notiks nākotnē – paliks briti ES vai ne, vai varbūt pievienosies Tanzānijai -, ar viņu pašu viss būs kārtībā. Ģērbies zilā uzvalkā ar koši sarkanu kaklasaiti, magnāts uzvedas pašpārliecināti, sēžot dārgās May Fair viesnīcas apartamentos Londonā. «Šis ir mana darba kabineta pagarinājums,» viņš saka par numuru, kura cena par nakti ir nepilni 4000 eiro. Fonā rosās dažas sievietes ar ekstravagantām frizūrām, apbrīnojot rokassomiņas, kas nopirktas nedēļas nogales izbraucienā uz Parīzi. Bijīgi pārvietojas viesmīļi, piedāvājot šampanieti. Pie viesnīcas durvīm Taisu gaida sarkans Maserati.

«Eiropas Savienība stagnē,» spriež biznesmenis. «Tajā ir neticami un postoši augsts bezdarba līmenis. Nav nekādas izaugsmes.»

Taču atrast tādu ekonomistu, kas būtu pārliecināts par britu ekonomikas straujo izrāvienu, izstājoties no ES, ir gandrīz tāpat, kā atrast ārstu, kurš būtu pārliecināts, ka cilvēka mūžu pagarina atteikšanās no dārzeņiem.

«Brexit atbalstītāju arguments ir tāds, ka mēs tiksim vaļā no dažādām regulām, ka visi ierobežojumi tiks samesti sārtā un sāksies tūlītēja izaugsme. Būs daudz jaunu tirdzniecības līgumu, un uzplauks jauna Anglija. Taču tam visam nav nekāda pamatojuma,» uzskata Londonas Ekonomikas skolas paspārnē strādājošā Ekonomisko sasniegumu centra direktors Džons van Rīnens. «Brexit atbalstītāji nav nākuši klajā ne ar vienu konkrētu skaidrojumu, kā tieši tiks panākts šis uzplaukums.»

Referenduma iznākums noteiks to, kādā nākotnē būs Lielbritānijas piekļuve Eiropas vienotajam tirgum. Ja briti nobalsos par aiziešanu, tad divos gados būs jāizstrādā jauni sadarbības līgumi – nespējot panākt abpusēju vienošanos, britu un kontinenta attiecības sāks regulēt Pasaules Tirdzniecības organizācija. Saskaņā ar tās noteikumiem ikviena dalībvalsts drīkst noteikt diezgan augstus importa tarifus – pat līdz 9%. Ja šādus tarifus izvēlētos uzlikt britu puse, tas automātiski sadārdzinātu ievesto preču cenu gan uzņēmumiem, gan patērētājiem. 

Neziņa par britu referenduma iznākumu jau tagad ir atstājusi zināmas sekas. Piemēram, Londonas Canary Wharf rajonā, kas kādreiz bija rosīga osta, tagad augstceltnēs lielākoties mājo multinacionālas bankas. Lielākā daļa no tām uztraucas, ka izstāšanās no ES nozīmē darbavietu zaudēšanu.

Eiropas Centrālā banka pēdējos gados ir centusies panākt, lai tirgošanās ar vērtspapīriem, kuru cenas norādītas eiro, galvenokārt notiktu tajās valstīs, kas reāli lieto šo kopējo valūtu. Nav šaubu, ka tas bija Centrālās bankas mēģinājums iekaustīt britus, kas turpina izmantot savu mārciņu. Britu valdība iesniedza prasību Eiropas tiesā un uzvarēja – tiesa atzina, ka ar eiro nominālu vērtspapīriem drīkst tirgoties ikvienā ES dalībvalstī.

Ja briti nolems aiziet no ES, citas Eiropas valdības, visticamāk, vēlreiz mēģinās pārcelt šo ienesīgo biznesu uz saviem krastiem. Tas savukārt nozīmē, ka lielās finanšu kompānijas uz kontinentālo Eiropu pārceltu savas biržas un investīciju operācijas. Piemēram, globālie banku milži HSBS un Goldman Sachs jau devuši mājienu, ka Brexit automātiski nozīmēs līdzšinējo darbavietu pārcelšanu prom no Londonas.

«Jau pirmjā minūtē, kad kļūs skaidrs, ka Lielbritānija vairs nebūs ES dalībvalsts, Londona nekavējoties zaudēs savu eiro nominālu vērtspapīru tirgus centra statusu,» ir pārliecināts Jākobs Kirkegārds no Patersona Starptautiskās ekonomikas institūta Vašingtonā. «Londona pārvērtīsies par daudz mazāku, daudz reģionālāku finanšu centru.»

Par sava līdzšinējā statusa zaudēšanu bažījas arī Anglijas ziemeļaustrumu pilsēta Sanderlenda. 80. gadu vidū tā izcīnīja lielisku uzvaru – panāca, ka japāņu autoražotājs Nissan tur atver savu lielāko rūpnīcu Eiropā. Gadiem ejot, ražotne ir izpletusies vēl lielāka, piegādājot automobiļus visam kontinentam. Tagad šajā pilsētā ar
277 000 iedzīvotāju Nissan nodarbina 7500 cilvēku. 

Nissan jau brīdinājis, ka pēc Brexit negatīva lēmuma japāņi meklēs jaunu vietu savai rūpnīcai Francijā vai Spānijā, jo nevēlas sadārdzināt savu auto cenu ES tirgū, maksājot muitas nodevas par rezerves daļu vai gatavu auto ievešanu. «Kā uzņēmums mēs, protams, dodam priekšroku tam, lai Lielbritānija paliktu Eiropā, jo tā būtu prātīgākā izvēle darbavietu, tirdzniecības un izmaksu aspektā,» rakstiskā paziņojumā skaidro Nissan vadītājs Karloss Gosns. «Stabilitātes pozīcija ir pozitīvāka par daudzu nezināmo apkopojumu.»

Suverenitātes cena

Ekonomiskos kāpumus un kritumus savulaik pārdzīvojusi arī Birmingema. Šo pilsētu uzskata par valsts industriālās revolūcijas šūpuli, jo tā bija pazīstama automobiļu ražošanas mājvieta līdz brīdim, kad darbavietas tika pārceltas uz citām valstīm ar mazākām darbaspēka izmaksām vai roboti nomainīja dzīvus strādniekus.

Pēdējais lielākais trieciens vietējiem piegādātājiem notika 2005. gadā, kad savu galveno rūpnīcu slēdza arhetipisks britu zīmols MG Rover. Taču drīz pēc tam šo pašu rūpnīcu pārpirka un atjaunoja ķīniešu uzņēmums SAIC Motor. Kādu laiku paplukušajā pilsētas centrā tagad zaigo jauna stacija ar ātrvilcieniem uz Londonu. Līdzās ir universālveikals Selfridges & Company, kura fasāde atgādina metāla zvīņām klātu bruņnesi.

Jūtams, ka referenduma tuvošanās vietējiem cilvēkiem radījusi dilemmu, kas ir būtiskāk – politiskā identitāte vai globālās ekonomikas likumi? 

Salīdzinoši mazajai Brandauer ražotnei tas nozīmē to, ka amerikāņu elektronikas kompānija novilcina līgumu par vienu miljonu ASV dolāru. Brandauer boss Krozjē bija lidojis uz Kaliforniju, lai tiktos ar jaunajiem partneriem. Vienojušies un paspieduši cits citam roku. Taču drīz pēc tam sākuši rasties papildu jautājumi par to, kas notiks Brexit gadījumā. Amerikāņi sākuši salīdzināt britu piedāvājumu ar konkurējošu piegādātāju Vācijā. 

«Lai izveidotu šīs biznesa attiecības, es tam veltīju 12 mēnešus,» pukst Krozjē. Pagaidām atlicis novecojušo iekārtu nomaiņu pret jaunām. «Mēs tagad vienkārši sēžam un nogaidām.»

Uzņēmējs arī uztraucas, ka izstāšanās no ES nozīmētu jaunus imigrācijas ierobežojumus, kas viņam nozīmētu mazākas iespējas izvēlēties darbiniekus ar atbilstošām prasmēm. Piemēram, amerikāņiem nepieciešamās detaļas ir smalkākas par cilvēka matu. Izrādījās, ka visizdevīgākais produktu inženieris, kas spētu ar to tikt galā, ir ieceļotājs no Rumānijas. 

Vecišķi tumsnējā alus krogā Post Office Vaults Birmingemas centrā bārmene Džesa Miltone (24) stāv pie plauktiem, kuros saliktas 360 alus šķirņu pudeles. Lielākā daļa importēta no Beļģijas. Bez papildu muitas nodevas. Bet kas notiks, ja Lielbritānija atkal kļūs par nošķirtu salu?

«Domāju, ka mūsu biznesa modelis vienkārši sabruks,» viņa prāto.

To dzird kāds apmeklētājs un uzmet jaunajai sievietei nicinošu skatienu. 59 gadus vecais Ričards Plambs menedžē kompāniju, kas iznomā telpas valsts medicīnas iestādēm. Viņš sūkstās par to, ka vietējo sabiedrību ir izkropļojusi imigrācija. Kas vainīgs? Brisele!

«Mums vairs nav nekādas teikšanas par to, kas notiek mūsu zemē,» saka Plambs. «Mēs nevaram atbrīvoties no nevēlamiem tipāžiem. Tādā pašā veidā ES regulē arī citas lietas.»

Bet ko viņš domā par tirdzniecību, ekonomisko izaugsmi un darbavietām? Bailes par Brexit sekām, viņaprāt, ir pārspīlētas. Taču jebkurā gadījumā aiziešana no Eiropas ir šādas cenas vērta. «Runa ir par to, ka mēs atkal būsim suverēna nācija! Valsts jutīsies labāk. Jā, runa ir par sajūtām!»

Par un pret nometnes


Edvards Smiltēns: demokrātiju nepārvērst anarhijā

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Tēma

 


Kāpēc Vienotībai tik dramatiski ir krities reitings?
Kritums sākās pēc [ES] prezidentūras, līdz tai mēs rādījām lielisku sniegumu. Vēlāk sākās viedokļu pretrunas, tad arī sabiedrībai sāka šķist, ka Vienotība nav konsekventa. Graujošais punkts bija tas, ka mēs kongresā [vienotību] nodemonstrējām, pat sadevāmies rokās, un nākamajā dienā demisionēja premjers. Man tas bija milzīgs pārsteigums. [Nākamais] ir tas, kā tika veidota valdība. Kad pie galda tika uzdots jautājums, ko virzīt Laimdotas Straujumas vietā, visi, tajā skaitā «sešinieks», neiebilst, ka tiek izvirzīta kandidāte [Solvita Āboltiņa, bet pēc tam] pilnīga nekonsekvence izteikumos un lēmumos, kas sagrauj iekšējo motivāciju un ārējo reputāciju.

Tomēr, ja rūpīgi paskatāmies, reitingu kritums bija jau pēc vēlēšanām. Visspilgtākais stāsts ir par balsu pirkšanu, kas ir absolūti nesavienojams ar Vienotības vērtībām. Iespējams, vajadzēja reaģēt agrāk ar lūgumu apturēt [Dzintara Zaķa] darbību partijā līdz apstākļu noskaidrošanai.

Astoņu nodaļu atbalsts, virzot partijas līdera amatam, – tas ir salīdzinoši neparasti, jo nevarētu teikt, ka līdz šim bijāt līderis, autoritāte partijā.
Esmu allaž pieturējies pie vairākiem principiem. Pirmkārt, nerunāt to, kam es neticu, un nerunāt to, kas nav reāls vispār. Un konsekventi darīt darbus, kas ir manu iespēju robežās.

Domāju, ka partijai nav vajadzīgs brīnums. Ir vajadzīga cilvēcīga attieksme, ikdienas normāls darbs, precīza koordinācija. Politika sastāv nevis no brīnumiem, bet ir mazo darbu kopība, kad soli pa solim ejam uz priekšu. Domāju, ka esmu pierādījis sevi kā cilvēku, kas to spēj, tiem reģionu cilvēkiem, kas mani aicināja.

Pagājušajā nedēļā Valdis Zatlers intervijā Ir izteica salīdzinājumu, ka Smiltēns atgādinot kādreizējo Tautas partijas priekšsēdētāju Mareku Segliņu, jo ir zināms, ka aiz viņa stāv kāds cits. Vai šajā gadījumā tā ir Āboltiņas kundze?
Ko tik es par sevi neesmu dzirdējis! Pirmais, ka esmu tikai sparinga partneris Piebalgam. Otra bauma, ka Smiltēns ir par jaunu un viņam nav absolūti nekādas pieredzes. Trešā bauma, ka Smiltēns esot Āboltiņas vietnieks. Tas ir apzināti uzsvērts visādos formātos.

Kāda ir Āboltiņas atbildība par to, kas notika ar Vienotību?
Āboltiņa ir ļoti pretrunīga persona. Varam vienam cilvēkam pierakstīt visu atbildību un varam atklāti paraudzīties paši uz sevi spogulī katrs, kas ir Saeimā, ministrijās, Eiroparlamentā un godīgi pateikt – vai par to visu, kas ir noticis, atbildīgs ir viens cilvēks.

Vai iespējams īstenot pārmaiņas partijā, ja valde būtiski nemainās?
Kāda būs valde, ar tādu būs jāstrādā. Mana komanda šobrīd ir šie 2500 biedru, no kuriem 500 var tikt uzskatīti par aktīvajiem. Tāpēc vēlos mainīt varas centru un salikt beidzot lietas pa plauktiņiem, kā tam jābūt normālā, cienījamā Eiropas partijā. Proti, vēlos, lai partijas dome ir vieta, kur dzimst idejas. Kur tiek uzklausīti cilvēki, viņu idejas, lai katrs var ietekmēt politiku Latvijā. Tā ir stratēģiskā vieta partijā, kur notiek lēmumu pieņemšana, pozīciju formulēšana. 

Valde ir izpildinstitūcija, taktiskā grupa, kura spēj ātri reaģēt uz notikumiem politikā. Ja sistēma ir šādi sadalīta un partijas biedri ir reāli iesaistīti darbā, tad šī sistēma sāks strādāt.

Ar kādām tēmām Vienotība jāved uz nākamajām vēlēšanām?
Līdz Saeimas vēlēšanām ir divarpus gadi, līdz pašvaldību vēlēšanām gads, tāpēc par primāru es uzskatu jau pirmajā valdes sēdē izrunāt, kā izveidojam rīcības grupu un kā rīkojamies ar Rīgu. Mums ir jāparāda kvalitatīvs piedāvājums Rīgas attīstībai. Veiksmīgi jāstartē reģionālajās vēlēšanās, lai nodaļām atdotu parādu, jo tās nav vainīgas pie Vienotības reitingu krituma, par to tiešām partijas vadībai jāuzņemas atbildība.

Saeimas vēlēšanām mums perfekti jāizdara darbs savās piecās atbildības jomās [valdībā]. Vissmagākā situācija, protams, ir izglītībā, kur jānoslēdz sāktās reformas.

Atkarībā no valdības darbu rezultāta būs pilnīgi skaidrs, kāda būs programma uz vēlēšanām. Mērķis ir panākt straujāku ekonomisko izaugsmi Latvijai, lai mēs pēc iespējas ātrāk pietuvotos Eiropas vidējam līmenim, jo cilvēki aizplūst no Latvijas. Demogrāfija ir jautājums numur viens, kas skar pilnīgi visas jomas. Dzimstība nav šaurā izpratnē, kā to mēģina stāstīt Parādnieks, – dzimstība ir uzticība valstij kā tādai. Viens jautājums ir pabalsti, otrs – samazināt rindas bērnudārzos. Tad ir jautājums par veselības aprūpes paklapojumiem, pārliecība, ka izglītības sistēma neatkarīgi no tavas dzīvesvietas spēs garantēt, ka bērns izaugs par spēcīgu, radošu personību.

Ilgtermiņā ir pilnīgi skaidrs, ka viens no mērķiem, lai novērstu cilvēku aizplūšanu no Latvijas, ir straujāka ekonomiskās izaugsmes veicināšana. Tam būtisks šķērslis ir tas, ka mēs neizcīnījām iespēju Tieslietu ministrijā veikt reformas, atstājot to Nacionālās apvienības pārziņā. Jautājumi par tiesu darba uzlabošanu ir galvenie iemesli, kāpēc investīciju ieplūšana valstī ir apdraudēta.

Jādomā, kur gribam atrasties pasaules kartē. Ķīna aug ar 6-7% izaugsmi, Eiropa gribētu ar 2-3%, Amerika ar 3%, kur Latvija? Ja turpinām augt ar 3%, mēs nekad nenoķersim viņu dzīves līmeni. Fondu nauda samazināsies. Šis milzīgais izaicinājumu kopums ir Vienotības galvenie mērķi, tie ir mani personīgie mērķi kā pilsonim.

Kādas ir vērtības, kuras Vienotības vēlētāji gribētu, lai partija turpina aizstāvēt?
Demokrātija. Tas nozīmē Vienotības izaicinājumu pierādīt, ka esam demokrātiskākā partija Latvijā. Atvērtākā, sabiedrību iesaistošākā. Tas nozīmē sargāt Satversmes pamatvērtības, neļaut attīstīties domai par stingro roku autoritārisma virzienā. 

Vērtība ir arī tiesiskums, kas varbūt pēdējos gados, kad zaudējām Tieslietu ministriju, ir mazāk mums, bet kas ir fundamentāli svarīga kontekstā ar ekonomisko izaugsmi. Tā ir noteikti solidaritāte, ņemot vērā sabiedrības augsto nevienlīdzību. Vienotība ir eiropeiska partija – ar šo vērtību mēs atšķiramies no pārējiem, jo nekad neesam radījuši pat šaubas par to.

Kā demokrātija partijā iet kopā ar vēlmi izslēgt daļu deputātu, konkrēti deputātes Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni?
Tas ir jautājums, kā demokrātiju nepārvērst anarhijā. Pārmetums ir par to, ar kādām tiesībām bez mandāta, bez pilnvarojuma lēmumus, kas bija jāpieņem partijai Vienotība, pieņēma pāris partijas biedri Lemberga frakcijā kopā ar ZZS. Tas ir sāpju slieksnis, kas ir pārsniegts partijā, ierindas biedru lokā.

Valdības veidošanas process ir lielākā, smagākā kļūda Vienotības pastāvēšanas vēsturē, par kuru politologi sarakstīs grāmatu, kā nevajag rīkoties. Es šo jautājumu gribu noņemt no dienaskārtības. Nedrīkst atstāt atvērtus jautājumus, jo tas iznīcina partiju.

Vai būsit gatavs uzņemties premjera pienākumus?
Kur ir visdrošākā vieta kuģim? Ostā, vai ne? Bet ne jau tāpēc kuģis ir būvēts, lai stāvētu ostā. Vienā brīdī jāiziet arī okeānā. Iespējams, tas brīdis ir pienācis, ņemot vērā manu pieredzi – kopā tie ir deviņi gadi [politikā]. Ja saņemšu šādu uzticību, tad partijas priekšsēdētājs automātiski ir arī premjera kandidāts.

CV

Jurists, LU ieguvis profesionālo maģistra grādu tiesību zinātnē
Darbojies juridiskajā birojā Smiltēns&Grīnbergs
Ievēlēts 10. un 11. Saeimā no Vienotības saraksta 
12. Saeimas deputāts, Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs

Andris Piebalgs: jāatgūst pamats

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Tēma

 


Kāpēc kopš iepriekšējām vēlēšanām tik dramatiski ir kritušies Vienotības reitingi?
Pirmais – Latvija ir relatīvi izgājusi no visām krīzēm, bet Vienotība nav atradusi pareizo virzienu, kā uzrunāt vēlētājus. Otrs – zaudējot premjeru, mēs zaudējām arī savu galveno trumpi, ka Vienotība ir centrālā partija, kura ved valsti tālākā attīstībā. Tātad mums nav ne uzrunas teksta, ne piesaistes ar varu. Ja vēlēšanas ir šodien, esam zem 5%.

Dramatiskais kritums bija jau pirms varas zaudēšanas.
Mēs neatbalstījām savu valdību, savu premjeri tā, kā būtu jāatbalsta. Bija arī citi faktori, kas padarīja Vienotību līdzīgu vai pat sliktāku par citām partijām. Skandāli ar vēlēšanām – Zaķa balsu pirkšana nebija vienīgais. Vesela virkne lietu, un katrai var atrast izskaidrojumu, bet kopā tās ietekmē mūsu kodola elektorātu, jo tas ir par caurskatāmu, godīgu, eiropeisku politiku. Tiklīdz tas [pamata elektorāts] nogāja nost, ārkārtīgi maz kas ir palicis pāri.

Kā mēģināsit atgūt vēlētāju uzticību?
Ir jādefinē precīzāk, ko gribam sasniegt īsā, vidējā un ilgākā termiņā – ne tikai atgūt varu. Te ir izšķiršanās, vai tā ir ekonomiskā attīstība vai sociālā politika, bet skaidrs, ka tas nevar būt viss.

Ir jāatrod saikne ar katru no biedriem. Daudzi, kurus tagad satieku, saka – domājam, izstāties vai ne. Lai Vienotība paceltos, es gaidu, ka biedri būtu gatavi vēlēšanās staigāt no mājas uz māju, no dzīvokļa uz dzīvokli, lai aizstāvētu Vienotību. Ja šī saikne nerodas, tad uzticība nav atgūstama. Palīdz tas, ka [nākamgad] ir pašvaldību vēlēšanas – tā ir iespēja strādāt ļoti skaidrā, konkrētā vidē. Tātad atbildes ir divas. Pirmā – labi definēt, kur mēs ejam. Otrā – savienoties atpakaļ, iegūt katra Vienotības biedra uzticību.

Kur partija ies, ja būsit priekšsēdētājs?
Mani visvairāk uztrauc noslāņošanās, nabadzība un nevienlīdzība. Tas ir virziens, kurā es vairāk gribētu iet, bet tas, protams, saistās ar lielāku nodokļu slogu, nodokļu pārdali un daudziem nepopulāriem pasākumiem. Man liekas, tas ir Vienotības virziens. Jo, kamēr liela daļa iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, mēs nevaram lepoties ar savu valsti. Attiecībā uz politikas realizāciju nav nekādu brīnumlīdzekļu – tas ir konsekvents, skaidrs, pamatots un caurskatāms darbs.

Tiesiskuma jautājumi – vai Vienotībai tie būtu prioritāri?
Ir pareizi, ka tiesu vara ir neatkarīga, par to nav ne mazāko šaubu. Problēma, ka pašregulācija tiesu varā neatbilst tam, ko sabiedrība gaida. Daudzi lēmumi kasācijā tiek atcelti kā nepamatoti. Tiesāšanās ilgst ļoti, ļoti ilgu laiku. Vairākas lietas, [piemēram, jautājumi par] maksātnespējas administrēšanu būtībā liecina, ka mums nav vienas tiesas, vienas taisnības visiem. Tas ir jāatrisina. Konsekventi caur Tieslietu ministriju, Tieslietu padomi. 

Tiesiskums ir viens no valsts pamatprincipiem, un tas ir absolūta prioritāte, bet man nav sudraba lodes, nav vienkāršas atbildes, kā nostiprināt tiesiskumu. Jo alternatīva ir tas, kas notika Ungārijā un Polijā – Orbana un Kačiņska metodes man nav pieņemamas.

Liels trieciens partijai bija vēlēšanu skandāli. Redzam, ka Junkurs nav nekādā Honkongā. Zaķis joprojām ir Vienotības frakcijā. Kā jūs rīkotos šādās situācijās, ja būtu partijas priekšsēdētājs?
Zaķa gadījumā bija ļoti skaidrs – kaut vai bija tikai aizdomas, viņam bija jāaiziet no partijas. Par Junkura mandāta nolikšanu man būtu patīkamāk, ja viņš būtu pateicis – ziniet, es gribu, lai partijas priekšsēdētāja ir tur [Saeimā], un es nolieku mandātu. Ja būtu viņa situācijā, es tā darītu.

Bet ja liela daļa vēlētāju ir priekšsēdētāju izsvītrojuši?
Man ir lieli iebildumi par vēlēšanu sistēmu – plusiem un svītrojumiem. Šī sistēma rada individuālās kampaņas, un tās ieveda Vienotību diezgan lielās problēmās. Ja tikšu līdz vēlēšanām, mums nebūs individuālās kampaņas. Vai nu esam par Vienotību, vai meklējam citu partiju. Ja piedalīšos vēlēšanās un mani izsvītros, es to akceptēšu, jo tā ir vēlētāju griba. Taču vēlēšanu likums manā skatījumā ir jāmaina, bet tas nav uz nākamajām vēlēšanām.

Publiskajā telpā redzama asa konfrontācija starp konservatīvākiem un liberālākiem biedriem. Kādu jūs redzat Vienotību?
Pēc uzskatiem esmu diezgan liberāls, lai arī esmu konservatīvā partijā. Es negribētu tāpēc zaudēt konservatīvos – katram viedoklim ir tiesības eksistēt, kamēr tas nav pretrunā ar pamatvērtībām, un tās mums ir diezgan plaši definētas.

Es domāju, ka Vienotībā paliks ļoti dažādi viedokļi, jo tā veidojās, savienojoties trim partijām. Ja neiet pretī pamatvērtībām, visiem ir jāsadzīvo, galvenais, lai neapvainotu otrus un nerādītu ar pirkstiem.

Vai Āboltiņas kundzei jābūt jaunajā valdē?
Tas nav jautājums man. Es nebaidos, ja viņa ir valdē. Bet tas ir atkarīgs no partijas biedriem, kā viņi lems. Mana komanda ir tā, kurai uzticas partijas biedri. Konfliktu redzu tikai vienā gadījumā, kas saistās ar [biedru] izslēgšanu.

Runa ir par Lolitas Čigānes un Ilzes Viņķeles izslēgšanu, un jūs esat pret to?
Jā.

Ja valdē ievēlē tādu vairākumu, kas ir par izslēgšanu?
Domāju, ka varu argumentēt, kāpēc [nevajag]. Protams, problēmas Vienotībā nav saistītas tikai ar šo lietu. Es gribētu ierosināt, lai cilvēki, kuriem absolūti neviens nevar neko pārmest, uzraksta ziņojumu par to, kas notika pēdējos divos gados. Mums objektīvi jāiziet tam cauri – kas aizgāja greizi? 

Piemēram, kā var būt tā, ka sestdien ir kongress un svētdien es uzzinu, ka valdība atkāpjas. Tālāk [satiksmes ministrs] Anrijs Matīss – tas ir normāli, ka premjers prasa atkāpšanos, bet situācija nav īsti skaidra. Kā tas varēja būt, ka mūsu partijas priekšsēdētāja saņem ļoti daudz plusu un arī tik daudz svītrojumu? Man tas tomēr kremt, mums ir jāizrunā, kāpēc bija tik liela polarizācija. Protams, jaizrunā arī par Junkuru, arī Zaķa epopeja. Jāizrunā viss kopumā. Nav iespējams teikt – O.K., mēs tikai uzbūvējam jaunu virsbūvi, un uz priekšu. Problēma ir pārāk dziļi. Jāsaprot, kas notika.

Ja tomēr jūs valdē paliktu mazākumā, kāda būs jūsu rīcība?
Ja es zaudēju kaut vienu balsojumu, tad es atkāpjos. Manā skatījumā valdes priekšsēdētājs ir atbildīgs par partiju, viņam ir konkrēti principi, ko viņš aizstāv. Ja es nevaru pārliecināt valdi, tad esmu ārā. Bet tā ir hipotētiska versija – kāpēc lai es zaudētu kādu balsojumu?

Vai Vienotība ir mācījusies no savām kļūdām?
Tas būs lielā mērā redzams kongresā. Es domāju, ka valdē ir jābūt būtiskām izmaiņām, tas ir indikators. Ja paliek gandrīz viens pret viens, tas nozīmē, ka neesam mācījušies.

Kas jums pašam rada azartu piedalīties?
Man nav azarta. Esmu pietiekami nodzīvojis un gribu būt konsekvents. Ja esmu nolēmis kandidēt, es kandidēju, ja esmu ievēlēts – es darīšu tā, kā uzskatu par vajadzīgu. Protams, ir mērķis – es gribētu, lai Vienotība ir tādā stadijā, lai par to balsotu. Man nav vilšanās Vienotībā.

Un Āboltiņas kundzē?
Neesmu viņā vīlies. Viņa ir tāda, kāda vienmēr ir bijusi. Viņai ir labās īpašības un sliktās īpašības. Bet man nav jāmaina Āboltiņas kundze.

Jūs būtu gatavs kļūt par premjeru?
Protams. Partijas vadītājam ir jābūt tam, kurš vada partiju valdībā. Atkopšanās periods būs relatīvi grūts, bet man ir ambīcijas, ko gribam sasniegt. Pusgada laikā būs redzams, vai ejam pareizajā virzienā – mērķis šajā laikā ir sasniegt divciparu skaitli [vēlētāju] atbalstā. Gribu, lai ir vismaz 10% šī gada beigās. Tas nozīmē – tu atgūsti pamatatbalstītāju vai ne.

CV

Beidzis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti
Strādājis par skolotāju, bijis Valmieras 1. vidusskolas direktors
Izglītības ministrs pirmajā neatkarīgās Latvijas valdībā
Viens no Latvijas ceļa dibinātājiem, finanšu ministrs Māra Gaiļa valdībā
Vēstnieks ES, strādājis Latvijas iestāšanās sarunu vadības komandā
Bijis Eiropas komisārs enerģētikas un vēlāk attīstības jautājumos

Uz 5% kraujas

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Tēma

Pusotrs gads – tik īss laiks bija vajadzīgs Vienotībai, lai no otrā populārākā saraksta ar gandrīz 200 tūkstošiem balsu vēlēšanās pārvērstos politiskajā spēkā, kura reitings ir mazāks nekā Artusa Kaimiņa vēl nereģistrētajai partijai. Septiņus gadus valdību vadījusī partija pērn iekšēju nesaskaņu dēļ zaudēja premjera amatu. Sestdien Vienotība ārkārtas kongresā vēlēs jaunu līderi pretrunīgi vērtētās Solvitas Āboltiņas vietā. Vai partijā vēl iespējams restarts, vai arī Vienotības vēlētājiem būs jāmeklē citas politiskās simpātijas?

Sakoptās Cēsis un tās gados jaunais mērs Jānis Rozenbergs jau vairākkārt partijai izšķirošos brīžos likuši raudzīties šīs Vidzemes pilsētas virzienā. Arī šogad, kad Vienotības reitingi noslīdējuši rekordzemi, biedri beidzot sasaukuši ārkārtas kongresu, bet partijas līdere Solvita Āboltiņa paziņojusi, ka vairs nekandidēs uz priekšsēdētāja amatu – tikai uz partijas valdi. 

Nelielās Cēsu novada nodaļas biedri aktīvi iesaistījās nākamā partijas priekšsēdētāja kandidātu izvirzīšanā. Divu dažādu kandidātu, jo viedokļi atšķīrušies. Domes priekšsēdētājs Rozenbergs šim amatam virza bijušo eirokomisāru Andri Piebalgu, savukārt Cēsu nodaļas vadītājs Māris Baltiņš ir to vidū, kas šim amatam virza Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentāro sekretāru Edvardu Smiltēnu. 

«Gribētu, lai viņš liek lietā savu ārkārtīgi lielo politisko pieredzi gan Latvijā, gan starptautiski,» Rozenbergs skaidro, kāpēc izvirzījis Piebalgu. «Man liekas, ka Vienotība ir eiropeiska partija, taču mēs īsti to tā vairs neuzsveram. Ja Latvija ir šajā kursā uz eiropeiskām vērtībām, tad Piebalgs kā kandidāts var to stiprināt,» skaidro Rozenbergs. 

Viņš piebilst, ka Piebalgs esot «jauna seja [partijā], nav pieskaitāms ne pie viena pulciņa», tāpēc esot cerības, ka «viņš ar savām diplomātiskajām spējām spētu sajūgt Vienotībā šos spēkus ap sevi un tomēr integrēt».

Savukārt Baltiņš aktīvi vāca parakstus Smiltēna kandidatūrai: «Atbalstu to, kas brauc pie mums, ar kuru ir bijis kontakts.» Viņaprāt, esot pienācis laiks paaudžu maiņai Vienotībā. Smiltēna piedāvājumā patikušas «idejas par partijas iekšējā darba uzlabošanu, par lielāku kontaktēšanos ar nodaļām.» Pēc Baltiņa teiktā, Cēsu nodaļā balsis starp abiem kandidātiem šobrīd daloties tā – divas trešdaļas Smiltēnam pret vienu trešdaļu Piebalgam. Taču tā ir proporcija kopējā biedru skaitā, bet uz kongresu balsot dosies tikai aktīvākie, līdz ar to rezultātu šobrīd grūti izšķirt.

«Uz papīra» Vienotībai joprojām ir 2426 biedri, bet dalību kongresā šobrīd pieteikuši 595 delegāti. Kuru no kandidātiem vairākums atbalstīs, būs zināms tikai pēc balsojuma. Piebalgs Vienotībā iestājās pēc tam, kad pabeidza Eiropas Savienības komisāra darbu – 2014. gada otrā pusē. Viņš nekandidēja vēlēšanās, līdz ar to Vienotības atbalstītājiem nav bijusi iespēja paust savu attieksmi. 

Savukārt Smiltēns vēlēšanās no Vienotības saraksta startējis trīs reizes, taču pēdējā Saeimā palika aiz svītras un tika parlamentā tikai cita deputāta vietā, kas uz laiku noliek mandātu, iesaistoties valdības darbā. Salīdzinot abu kandidātu atbalstītājus, nosacīti tos varētu iedalīt šādi – Smiltēnu amatā vēlas redzēt partijas tā dēvētais saimnieciskais gals un daļa reģionu cilvēku, kuriem viņš ir «savs cilvēks», savukārt Piebalgu – redzamākie Vienotības politiķi, tā dēvētā Vienotības «sešinieka» deputāti un daļa eiroparlamentāriešu.

Partijas ģenerālsekretārs Artis Kampars atturējās prognozēt kongresa rezultātu. «Vairākas nodaļas ir izteikušās par labu Smiltēna kungam. Viņš ir ļoti aktīvi braucis, viens no retajiem Saeimas deputātiem, kas ir ļoti nozīmīgu uzmanību pievērsis nodaļu apmeklējumam. Andris Piebalgs neapšaubāmi ir cita kalibra politiķis, viņš daudz vairāk asociējas ar premjera kandidātu, līdz ar to šeit ir tā robežšķirtne – starp jaunu, aktīvu, talantīgu un ambiciozu politiķi un pieredzējušu, visiem zināmu, ar ļoti skaidru izpratni par Vienotības vērtību sistēmu,» Kampars raksturo situāciju, atturoties paust savu izvēli.

Ekspremjere Laimdota Straujuma sola atbalstīt jebkuru no kandidātiem, kas iegūs vairākuma  balsis. Lūgta novērtēt abus, atzīmē Smiltēna izaugsmi – pati to varot salīdzināt ar laiku, kad Smiltēns vēl bijis parlamentārais sekretārs Zemkopības ministrijā un sanācis strādāt kopā. «Viņš tiešām gatavojas un strādā, bet Edvardam ir vajadzīgs laiks. Es domāju, ka Piebalga kungs – viņa zināšanas un pieredze – pilnīgi atbilstu [līdera amatam]. Protams, Piebalga kungs ir ienācējs partijā, tāpat kā es,» Straujuma atzīmē. 

Viņasprāt, lai partiju glābtu, «vajadzīgs vadītājs, kas spēj apvienot idejas un saturēt Vienotības cilvēkus.» Viņasprāt, ekspremjers Valdis Dombrovskis bijis «reālais viedokļu un arī vērtību līderis Vienotībā», bet, kopš viņš aizgājis strādāt uz Briseli, partija sākusi atkal dalīties. Tagad Vienotībai esot vajadzīgs vadītājs, kas spēj «mainīt vispārējo noskaņojumu, kas šobrīd ir vairāk uz personālijām vērsts – sīkās lietas mēs ceļam kā lielās problēmas, nedomājam par reālām idejām valstij, un ir vajadzīgs cilvēks, kas to izdarīs».

Tam piekrīt arī tā dēvētā Vienotības «sešinieka» deputāti, kas sola turpināt darbu jebkura līdera vadībā. «Vienalga, kurš būs priekšsēdētājs, es ceru uz jaunu dinamiku frakcijā. Uz to, ka daudz agresīvākā, noteiktā veidā varēsim nākt ar savu piedāvājumu parlamentā un līdz ar to arī valdības darba kārtībā,» saka deputāte Ilze Viņķele. Tas gan būs ar nosacījumu, ja jaunā vadība neizlems izslēgt Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni no partijas – šis jautājums šobrīd nav izlemts.

Pirms kongresa Ir sazinājās arī Eiropas Komisijas viceprezidentu Valdi Dombrovski, kurš uzņēmās valdības vadīšanu ekonomiskās krīzes laikā un, neraugoties uz smagajiem lēmumiem, nodrošināja lielu vēlētāju atbalstu partijai. Dombrovskis saskata vairākus iemeslus straujajam reitingu kritumam. Vienotības vadībā tika pieņemti daudzi valsts attīstībai nepieciešami, bet nereti nepopulāri lēmumi, lai Latvija varētu atgriezties pie ekonomiskās izaugsmes, iestāties eirozonā un OECD. 

«Pēc šī posma partijā ir vērojams zināms nogurums un ir pieļautas nopietnas kļūdas, to skaitā – nepietiekamais partijas atbalsts savai Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, kas noveda pie valdības krišanas un parādīja Vienotību kā iekšēju domstarpību pārņemtu partiju, kas zaudēja iniciatīvu veidot nākamo valdību,» rakstiskā atbildē norāda Dombrovskis. 

«Publiskas domstarpības partijā diemžēl bija kļuvušas par ikdienu, papildus tam bija skandāli ap atsevišķiem partijas biedriem un arī mērķtiecīgas Vienotības nomelnošanas kampaņas.» 

Pēc Dombrovska domām, vēlētāju uzticības atjaunošana atkarīga no tā, vai partija spēs pārliecināt, ka joprojām iestājas par vērtībām, ar kurām ienāca politikā: «Vienotība kā labēji centriska, sociāli atbildīga, eiropeiska partija, kas iestājas par godīgu politiku un caurskatāmu valsts pārvaldi. Partija, kas spēj izvirzīt mērķus Latvijas izaugsmei un vienot gan biedrus, gan plašāku sabiedrību to sasniegšanai.» Tāpat bijušais valdības vadītājs atzīmē, ka Vienotības vērtība ir iekšējā demokrātija un plašas diskusijas starp dažādiem viedokļiem, tāpēc nākamajam līderim tā būtu jāsaglabā.

Pats Dombrovskis atbalsta Piebalgu kā Vienotības līderi. «Andrim Piebalgam ir iespaidīga politiskā un diplomātiskā pieredze, cilvēki viņu pazīst un novērtē gan Latvijā, gan Eiropā,» saka Dombrovskis, atgādinot, ka partijas priekšsēdētājs būs arī Vienotības premjerministra kandidāts nākamajās Saeimas vēlēšanās. Viņaprāt, svarīgi pēc kongresa apvienoties ap jauno līderi, pārtraukt vainīgo meklēšanu un koncentrēties uz partijas programmātiskā piedāvājuma īstenošanu.

Žurnāls Ir intervēja abus līdera kandidātus, publicējam saīsinātas šo sarunu versijas.

Kurš paauklēs bāreni?

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Analīze

Pagājušajā nedēļā Bērnu slimnīcā nonāca divi zīdaiņi no bērnunama. Atbildīgās personas pie viņiem nepalika. Tā tas ir jau gadiem, jo valstī nav atbalsta sistēmas šādiem gadījumiem 

Pagājušajā nedēļā starp lietotu drēbju sludinājumiem Facebook parādījās māmiņas Janas (vārds mainīts) ieraksts: «Help! Tā nu sanācis, ka esam ar dēliņu Bērnu slimnīcā, bet šoreiz stāsts nav par mums, bet gan vienu ļoti skaistu trīs mēnešus vecu puisīti, kurš guļ ar mums vienā palātā. Liktenis nav žēlojis, mamma no puisīša atteikusies, un viņš guļ pilnīgi viens bez mantiņām. Varbūt kādai mammītei, kas dzīvo netālu, ir kāds mīkstais grabulītis vai miega lupatiņa, ko uzdāvināt bērniņam?» Pāris minūšu laikā pieteicās mantu dāvinātāji. 

Mamma Jana centās Džastinu arī auklēt, jo viņš bija viens – bērnunama audzinātājas nepaliek slimnīcā, jo dodas atpakaļ uz dežūru darbā. Jana stāsta, ka slimnīcas personāls neesot bijis sajūsmā, ka viņa bērniņu ņem rokās un bužina, jo tad, kad svešās mammas vairs nebūšot blakus, neviens nevarēs veltīt tik daudz uzmanības. Kad nākamajā dienā Janu ar dēlu palaida mājās, viņa vietā ieveda mēnesi veco Alekseju. Arī no bērnunama. Arī bez atbildīgās personas, kas būtu zīdainim blakus. Ko darīt, lai šie bērni saņemtu gādīgu aprūpi slimošanas laikā?

Likums nepieprasa mīļumu

Bērnunamiem Latvijā nav iespēju nodrošināt aprūpi slimnīcā, jo speciāls personāls šādiem gadījumiem nav paredzēts. Valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiāles Pļavnieki vadītāja Vēsma Priedīte, kuras atbildībā ir Džastins un Aleksejs, stāsta – normatīvie akti neparedz dežurantu nodrošināšanu klīnikā. «Darbinieki brīvprātīgi veic aprūpes pienākumus gadījumos, kad slimnīcas speciālisti uzskata, ka viņu klātbūtne ir vajadzīga,» skaidro Priedīte. Tad nodaļas virsmāsa zvana un aicina palīgos. Tāds zvans šoreiz nav saņemts. Vaicāta, vai pašiem nešķita, ka vismaz vienu darbinieku vajadzētu nosūtīt pie abiem Pļavnieku zīdaiņiem, vadītāja skaidro, ka pie Džastina (viņam bija paredzēta operācija) solījusies iet viņa mamma, taču tā arī neesot aizgājusi.

Indra Subača, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas un kardioloģijas nodaļas virsmāsa stāsta, ka nav zvanījusi uz Pļavniekiem, jo zina, kāda būs atbilde: mums nav tādu resursu. Slimnīcas virsmāsu vadītāja Inita Stūre-Stūriņa tam piekrīt, bet tajā pašā laikā atzīst, ka par lieku nebūtu bijis izrādīt inicatīvu un tomēr aicināt atbraukt pie abiem mazajiem. «Kad bērnunama bērns ir jāved uz kādu manipulāciju, kas nav slimnīcā, piemēram, nodot analīzes, pavadonis atrodas. Ja bērns dodas uz slimnīcu, tad jau pierasts – mediķi tiks galā,» saka Stūre-Stūriņa.

Tā kā likums nepieprasa mīļumu slimošanas laikā, neviens necentās to zīdaiņiem sagādāt. Šādu situāciju par nepieņemamu uzskata Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, tāpēc lūdza Pļavniekus rast iespēju bērnus tomēr aprūpēt. Piektdienas vakarā, četras dienas pēc Džastina ievietošanas slimnīcā, ieradās cilvēks, kurš rūpējās par abiem zīdaiņiem. Inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa norāda – likums gan neliek bērnunama darbiniekam būt pie bērna slimnīcā, jo ārstēšanas laikā visu atbildību uzņemas slimnīca, taču «ne jau visu detalizēti var regulēt noteikumi». «Likums nosaka uzņemties atbildību, bet – ko nu katrs ar to saprot? Uzskatu, ka smagos gadījumos, kāds ir operācija, bērnunama vadībai ir jārod iespēja nosūtīt kādu darbinieku pie bērna.»

Rieksta-Riekstiņa atgādina, ka par šo jautājumu diskusijas bijušas jau vairākkārt. Arī pēdējoreiz, 2014. gadā, valsts sociālās aprūpes centrs Rīga un Bērnu slimnīca vienojušies par sadarbību. Dzīvē tā nestrādā. Šoreiz mazais Džastins un Aleksejs tika pie aprūpētājiem tikai tāpēc, ka  mamma Jana ierakstīja savu ziņu Facebook, pievēršot uzmanību problēmai.

Par maz brīvprātīgo

Slimnīcas galvenā virsmāsa Valija Paegle, kura kopš aprīļa ir pensijā, atceras – problēma risināta gadu desmitiem. No reizes uz reizi. «Mans tas bija ļoti sāpīgi. Bērnunama bērni pie mums nonāca ar sarežģītām saslimšanām. Ja tās ir elpošanas vai gastroenteroloģiskās problēmas, iesaistītas ir barošanas zondes, elpināšanas ierīces, un bērniem nepietiek ar slimnīcas personālu,» saka Paegle. Viņa par risinājumu uzskata pie mazā slimnieka gultas nodrošināt bērnunama darbinieku. Tādu, kuru bērns pazīst un jūtas droši.

Arī tagadējā virsmāsa Inita Stūre-Stūriņa šo problēmu ir risinājusi. Kopā ar slimnīcas Pacientu sociālās aprūpes daļas vadītāju Indru Veismani un Vecāku māju atlasīja 30 brīvprātīgās auklītes, kuras darbotos ar vientuļajiem bērniem. Pirms diviem gadiem auklītes izgāja speciālas mācības, medicīniskās pārbaudes, ieguva sanitāro grāmatiņu. «Šo gadu laikā ir atbirušas visas. Tas nav viegls darbs,» stāsta Veismane. Otra kustība, kas darbojas ar bērniem, ir Bērnu draugs, taču viņu uzdevums ir spēlēties rotaļistabā. Līdzīgi kā dakteriem Klauniem – iepriecināt uz īsu brīdi.

Vairāki Ir aptaujātie gan norāda, ka mediķi nelabprāt aicina palīgos brīvprātīgos. To apliecina arī Kristīne Valdmane, mamma, kura atsaucās uz Janas ierakstu un aiznesa puisēnam grabulīti un miega lupatiņu. Bija gatava mazuli paauklēt, bet virsmāsa norādīja, ka svešs cilvēks to darīt nedrīkst. «Tā jau ir. Bet es tikai piedāvāju palīdzēt. Labprāt nāktu kaut divas stundas dienā paauklēt, izietu mācības, taču tad slimnīcai ir jāmaina attieksme. Lai ir sajūta, ka brīvprātīgos gaida,» saka Kristīne.

Vienīgie brīvprātīgie, kas aizgāja pie Džastina, ir no slimnīcas Vecāku mājas. Virsmāsa viņus neaicināja, lai arī zina, ka darbam nodaļās mācīti ir vairāki. Kopskaitā desmit. Pārējie dežurē Vecāku mājā. Brīvprātīgie atnāk uz stundu divām. «Katrai labdarībai taču ir robežas. Katram sava dzīve, ģimene, pamatdarbs,» saka Stūre-Stūriņa. Viņa novērojusi, ka divām nodaļām ļoti labi izdodas sadarboties ar brīvprātīgajiem, abās tie esot regulāri. Tās esot nodaļas, kur nav katetru un pēcoperāciju narkozes kā ķirurģijā – vieglāki gadījumi, kur bērnam var palasīt priekšā grāmatu un paspēlēties.

Bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa stāsta, ka ik dienu saskaras ar brīvprātīgo trūkumu. Knapi spējot izveidot dežurantu grafiku Vecāku mājā. Kā risinājumu viņa saskata jauna pakalpojuma izveidi – slimnīcas mammas vai auklītes. Tas nozīmē meklēt finansējumu, lūgt ziedotāju naudu. «Tam jābūt apmaksātam darbam, lai šie cilvēki būtu pieejami, kad vajadzīgs,» – tā Dambiņa. Arī slimnīcas virsmāsa Inita Stūre-Stūriņa piekrīt, ka tam jābūt apmaksātam darbam, jo atbildība ir liela. «Biju mēnesi Spānijā un redzēju, kā tur risina šādus gadījumus. Viņiem ir valsts apmaksāts sociālais darbinieks, kurš šādos brīžos ir ar bērnu.» Viņasprāt, būtu labi, ja arī Latvijā spētu ieviest šādu pakalpojumu un pašvaldības varētu to pirkt. 

Kad caur katetru laiž zāles, bērna roku parasti tur mamma – lai mazulis neizrauj adatu. Ja mammas nav, slimnīcā bērna roku nofiksē pie gultas malas. «Un tādu bērnu ir daudz,» virsmāsa stāsta – vieni slimnīcā ir ne tikai mazuļi no bērnunamiem, bet arī internātskolu audzēkņi un bērni no daudzbērnu ģimenēm, kuru mamma nevar būt divās vietās vienlaikus.

Bez mammas

«Sievas lai draudzē klusē»

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Analīze

Šie apustuļa Pāvila vārdi šonedēļ, iespējams, «iemiesosies» Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas satversmē, turpmāk liedzot mācītāja amatu ieņemt sievietēm

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) ir vienīgā man zināmā luterāņu baznīca, kura, reiz sākusi ordinēt sievietes, ir atteikusies no šīs prakses, Ir norāda reliģiju pētnieks Valdis Tēraudkalns. Pasaulē mūsdienās valda pretēja tendence – baznīcās, kuras vēl neordinē sievietes, to sāk apspriest. Pat Polijas luterāņu baznīca, kas patlaban ir viena no trim Eiropas baznīcām (ieskaitot Lietuvu un Latviju), kas neordinē sievietes, šajā pavasarī par to sākusi diskusiju.

Luterāņu baznīca, kuru jau vairāk nekā 20 gadus vada arhibīskaps Jānis Vanags, šīs nedēļas beigās savā sinodē grasās labot LELB satversmi, lai tajā noteiktu: «Ordināciju garīdznieka amatā var lūgt vīrietis, kurš ir saņēmis Dieva un Baznīcas aicinājumu un atbilstoši LELB kārtībai sagatavots amatam.» Līdz šim satversme nenorādīja garīdznieka dzimumu. Šī labojuma pretinieki nešaubās par tā pieņemšanu, jo vairākums sinodāļu atbalsta arhibīskapa nostāju.

Jautājumu «par sieviešu ordinācijas turpmāko lietderību» apsprieda arī 1989. gadā 14. LELB sinodē un atbalstīja. «Turklāt šis balsojums bija ļoti pārliecinošs – par bija apmēram divas trešdaļas,» norāda reliģiju pētniece Agita Misāne. Taču sieviešu ordinācija Latvijā, lai arī ir spēkā, netiek praktizēta, kopš amatā stājās arhibīskaps Vanags – pēc 1993. gada ārkārtas sinodes sieviešu ordinācija LELB tika pārtraukta. Pēdējo divu gadu desmitu laikā vienīgā sieviete, kas Rīgā ordinēta par mācītāju, ir Ieva Puriņa – tas notika 2014. gadā, turklāt viņa kalpo Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ārpus Latvijas (LELBāL), kas sieviešu ordinācijas jautājumā ir pretējos uzskatos nekā LELB. Patlaban LELB kalpo trīs mācītājas un 16 evaņģēlistes, liecina LELB dati. Savukārt vīriešu garīdznieku ir gandrīz 190. Vēl 35 mācītājas kalpo LELBāL ietvaros.

Konservatīvi vai patriarhāli?

Arhibīskaps Vanags skaidro: «Es uzskatu, ka Svēto Rakstu norādījumi un apustuļu mācība ir tāda, ka draudzes ganīšanas amats nav paredzēts sievietēm.» Viņaprāt, tas nenozīmē, ka sievietes būtu «mazvērtīgākas» par vīriešiem, jo «sievietes neatpaliek ne prāta spējās, ne apdāvinātībā, taču no Svētajiem Rakstiem ir secināms, ka Dievs vīriešiem un sievietēm ir uzticējis ne tikai kopīgas, bet arī atšķirīgas atbildības sabiedrībā, baznīcā, ģimenē». Vanags uzskata, ka LELB sinode savulaik ir kļūdījusies, pieņemot lēmumu par sieviešu ordināciju – tas noticis bez dziļākas teoloģiskas pētniecības, bet tagad tāda esot veikta.

Pirms sinodes publiskajā diskusijā par LELB satversmes 133. panta grozījumiem Vanaga oponenti tos nodēvējuši par «aizvēsturisku tumsonību», kā norāda LELBāL pensionētais arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis, vai par tendenciozu Bībeles skaidrojumu, jo «aizliegums ordinēt sievietes Bībelē nav atrodams», kā atzīst trīs Rīgas Lutera draudzes mācītāji Kaspars Simanovičs, Linards Rozentāls, Indulis Paičs. Rozītis pārmet Vanagam manipulāciju ar Bībeles tekstiem, «cerot uz lētticīgu neinformētu lasītāju saimi».

Taču Vanags pastāv uz to, ka sieviešu ordinācija nav ietilpināma Vecās un Jaunās Derības grāmatās, kas ir LELB pamats, un tā domājot vairākums LELB garīdznieku un, iespējams, arī ierindas draudzes locekļu. Lūgts raksturot, kāda ir mūsdienu LELB, Vanags saka: «Visā dažādajā luterāņu baznīcu spektrā veselīgi konservatīva baznīca.»

Reliģiju pētnieks Tēraudkalns gan lieto citu apzīmējumu – viņaprāt, sabiedrība Latvijā ir patriarhāla, un šo tendenci pastiprina politiska un reliģiska neokonservatīvisma vēsmas pasaulē. Par sieviešu ordinācijas aizlieguma pamatošanu ar Bībeles tekstiem Tēraudkalns uzsver – neviens Bībeles skaidrojums nepastāv ārpus konteksta. «Mēs neesam neitrāli vērotāji, kuriem ir nepastarpināta pieeja Bībeles teksta pasaulei. Ja kāds strikti apgalvo: «Bībele tā saka», tad grib ar šo frāzi retoriski piešķirt lielāku ticamību savai versijai par tekstu,» vērtē Tēraudkalns. Viņam šķiet svarīgi, lai baznīcā pastāvētu brīva diskusiju telpa, kurā cilvēki nebaidītos uzdot jautājumus un dalīties ar savu pieredzi. 

Arī Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības vadītāja Rudīte Losāne uzskata – jaunais LELB satversmes grozījums attālinās no luteriskās rakstu skaidrošanas tradīcijas un tāpēc apdraud luteriskās identitātes pamatu.

Kā ir citur?

Pasaules Luterāņu federācijā (PLF), kas apvieno aptuveni 72 miljonus kristiešu 98 valstīs, lēmums par sieviešu ordināciju tika pieņemts 1984. gadā. 2010. gadā PLF asamblejā Štutgartē pieņēma rezolūciju, ka nepieciešams panākt vienlīdzību visos baznīcas un sabiedrības līmeņos un ordinācija ir viens no rādītājiem. Tas rezultējās PLF nostājā «Par taisnīgumu dzimumu jautājumos», kas tika publicēta 2013. gadā – uz to atsaucas Vanaga kritiķi. Šajā dokumentā PLF aicina «visas dalībbaznīcas izstrādāt atbilstošus noteikumus un normatīvus, kas nodrošina sievietes vietu vadošos ordinētos un laju amatos». Dokumentā ieteikts pārdomāt, kāda ir ietekme uz baznīcu, ja «netiek ļauts īstenot savu Dieva doto aicinājumu tādēļ, ka šie cilvēki ir sievietes».

Latvijā pirmās sievietes mācītāja amatā tika ordinētas 1975. gadā un kopumā līdz 1993. gadam LELB ordinētas 10 sievietes. Citās Ziemeļeiropas luterāņu baznīcās šī tradīcija ir jau vairāk nekā pusgadsimtu sena, informē bīskape emeritus Jāna Jēruma-Grīnberga. Igaunijā no 215 garīdzniekiem 44 ir sievietes. Zviedrijā 2014. gadā ir konsekrēta jau pirmā sieviete arhibīskape, bet no 12 bīskapiem trīs ir sievietes. Sievietes bīskapa amatā ir arī Norvēģijā, Islandē, Somijā. 

2014. gadā arī Anglikāņu baznīcas ģenerālā sinode nobalsojusi par tiesībām sievietēm tikt ordinētām bīskapa amatā. Tajā pat gadā pirmo sievieti mācītāju amatā ordinēja Čīles luterāņu baznīca, un tagad visas PLF Latīņamerikas un Karību jūras reģiona baznīcas ordinē sievietes. Patlaban, iespējams, pasaules lielākā luterāņu baznīca Etiopijā ordinē sievietes kopš 2000. gada. Savukārt Vācijas evaņģēliskajā baznīcā jau apmēram puse mācītāju ir sievietes. Arī ASV evaņģēliski luteriskajā baznīcā pērn, kad tā atzīmēja 45 gadus kopš sieviešu ordinācijas, deviņas no 65 bīskapiem bija sievietes, bet pēdējo piecu gadu laikā 49% no jaunordinētajiem mācītājiem ir sievietes.

Vai sieviešu kalpošanas augļi Latvijas baznīcā nav bijuši derīgi, ja sinode nolems atteikties no sieviešu ordinācijas, vaicā pētniece Misāne. Viņasprāt, baznīcas līdzšinējā attieksme pret sievietēm evaņģēlistēm un mācītāja pienākumu izpildītājām ir liekulīga – sievietes dara visus mācītāja darbus, izņemot iesvētīšanu un laulāšanu, taču nesaņem ne mācītāja cieņu, ne sociālās garantijas. Savukārt mācītāja Ieva Puriņa teic, ka līdzšinējās arhibīskapa nostājas dēļ Latvijā draudzēm faktiski nav pieredzes ar sievietēm mācītājām, tāpēc arī nav bijusi iespēja pārliecināties, ka sievietes šo amatu spēj pildīt tikpat labi kā vīrieši.

Arhibīskaps Vanags uzskata, ka LELB satversmes labojumi «ikdienas dzīvē neko namainīs tādā nozīmē, ka tas tikai aprakstīs pašreizējo stāvokli». Proti, baznīca sievietes neordinē jau tagad. Uz jautājumu, kas notiks ar LELB jau ordinētajām sievietēm mācītājām, Vanaga atbildi nesaņēmām, bet bīskaps Pāvils Brūvers atbild – viņas turpinās kalpot baznīcā tāpat kā iepriekš, un tas pats attiecas uz evaņģēlistēm.

Daži sieviešu ordinācijas piemēri luterāņu baznīcās

Dānijā no 1948. gada
Zviedrijā no 1960. gada
Norvēģijā no 1961. gada
Igaunijā no 1967. gada
ASV no 1970. gada
Islandē no 1974. gada
Latvijā no 1975. gada
Somijā no 1988. gada
Etiopijā no 2000. gada
Čīlē no 2014. gada

Pārāk neatkarīga Ventspilij

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Pusdienās

Lemjot par naudu Ventspils Augstskolā, rektore Gita Rēvalde nerēķinājās ar domes viedokli. Iespējams, tāpēc Aivars Lembergs mēģina no viņas atbrīvoties

Pirms pusgada medijos parādījās Ventspils domes budžeta komisijas sēdes ieraksts, kurā mērs Aivars Lembergs augstskolas pārstāvjiem draudēja – ja nenomainīs rektori, nebūs piemaksu pie algām. Toreiz vēl varēja šaubīties, vai apsūdzētais Lembergs, kuram ir liegts pildīt domes priekšsēdētāja pienākumus, var ietekmēt autonomu augstskolu. Tagad šaubu nav – 25. maijā augstskolas Satversmes sapulce nobalsojusi par rektores atcelšanu no amata. «Lembergs pilda savu solījumu, vismaz tā varētu interpretēt to, ka 2016. gadā Ventspils dome nav pārskaitījusi naudu augstskolai,» saka Rēvalde. Pēc viņas vārdiem, līdz šim domes finansējums veidojis aptuveni 11% no augstskolas gada budžeta, savukārt valsts finansējums – 23%, bet pārējo – dažādos projektos iegūtā nauda un pašu ieņēmumi.

Ilgus gadus strādājusi Izglītības un zinātnes ministrijā, tad Rīgas Tehniskajā universitātē par rektora vietnieci, Gita Rēvalde ir ieguvusi pieredzi un rūdījumu. Index Cafe, kur tiekamies, pirms viņa dodas uz premjera vadīto Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģijas padomes sēdi, viņa ir mierīga. Kopš pagājušā gada decembra, kad Lembergs ieteica augstskolai nomainīt rektori, lai tiktu pie pašvaldības finansējuma, viņa vairākas reizes saņēmusi norādes, lai pamet darbu un Ventspili. 23. martā Aivars Lembergs un domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Vītoliņš personīgi  ieradās augstskolas Senāta sēdē, kurā skaidri pateica, ka rektore jāatlaiž. «Vairāki, nevis viens cilvēks, man ir norādījuši – tev jāsaprot, ka Ventspilī pret domi neviens nebalsos,» stāsta Rēvalde. Jāatgādina, ka 2000. gadā Lembergs panāca pirmā Ventspils augstskolas rektora Freda Reknera atlaišanu no amata pēc līdzīga scenārija, tikai toreiz rektors pats uzrakstīja atlūgumu. 

Pēc Latvijas likumiem, augstskolas ir autonomas. «Ventspils Augstskola pilnīgi noteikti nav autonoma,» saka Rēvalde. Kad 2013. gada decembrī viņa izturēja konkursu uz amatu, bija pārsteigta, ka viņai katru pirmdienas rītu zvanīja Vītoliņš. «Zinot, cik daudz darba jāiegulda, lai kļūtu par rektoru, uzskatu, ka rektors var patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet te pārbauda, vai esmu darbā,» atceras Rēvalde. Viņa nolēma strādāt neatkarīgi. Pieņēma jaunu finanšu prorektori, kas panāca, ka augstskolā tika nodrošināta caurskatāma finanšu plūsma. Tagad Rēvalde domā, ka tas arī ir īstais domes pretenziju iemesls. 

«Finanšu disciplīna augstskolā bija vāji organizēta. Konstatēju jocīgas lietas. Piemēram, projektiem bija piešķirta avansa summa no domes vai citiem līdzekļiem, bet, kad projekta īstenotāji no finansējošās institūcijas saņēma visu projekta naudu, avansa summu aizdevējam atpakaļ neatskaitīja. Tā pat neparādījās uzskaitē,» stāsta Rēvalde, kura izbeidza šādu praksi. Kopš Rēvalde ir rektore, sarukusi sadarbība ar Ventspils Augsto tehnoloģiju parku. «Pirms tam bija daudz kopēju komercizglītības projektu, kas ne vienmēr bija izdevīgi,» saka Rēvalde. Tagad «tāda saimniekošana ar projektiem, kāda bija agrāk, vairs nav iespējama».

Rēvalde atminas, ka 2013. gada decembrī, sākot darbu Ventspilī, viņai bijusi tikšanās ar domes pārstāvjiem un uzdots pabeigt tehnoloģiju parka, Ventspils Augstskolas un Brēmenes Tehniskās universitātes projektu, kas paredz uzbūvēt un palaist kosmosā pirmo Latvijas pavadoni Venta-1. 2008. gadā sāktais satelīta projekts bija pamiris, bet 2013. gadā Saeima bija piešķīrusi papildu laiku un 75 000 eiro projekta pabeigšanai. Izglītības ministrija piešķīra naudu ar nosacījumu – ja satelīts netiek palaists kosmosā, visi valsts ieguldītie 250 tūkstoši eiro jāatskaita atpakaļ. Kad Rēvalde lūgusi šos līguma nosacījumus ņemt vērā arī projekta īstenotājam no Brēmenes Tehniskās universitātes Indulim Kalniņam, sekojis kategorisks atteikums, viņš neesot parakstījis līgumu, kas paredz finansiālu atbildību par neizdarītu darbu. (Kalniņš kā Vācijas partneru kontaktpersona tika pieteikts pirms dažiem gadiem, kad Venta-1 projektu koordinēja Lemberga partijas biedre Dana Reizniece-Ozola.) «Braucu uz Vāciju klātienē noskaidrot, no kā viņš baidās, ja satelīts ir gatavs,» atceras Rēvalde. «Sarunām viņš piekrita, bet satelītu nevarēja uzrādīt. Tas esot kaut kur Berlīnē. Tas neradīja labu iespaidu.» Toties esot solījis, ka uzaicinās augstskolas pārstāvjus uz satelīta vibrācijas testiem Minhenē šī gada martā. «Kad šogad gribēju pieteikties vizītē uz Minheni, Indulis necēla telefonu un neatbildēja uz vēstulēm.» Rēvalde solījusi rakstīt Brēmenes universitātes rektorei, kuru personīgi pazīst, tad Kalniņš beidzot piezvanījis. «Teica, ka esot ļoti aizņemts, pēc 15 minūtēm atzvanīs. Bet pēc 15 minūtēm man piezvanīja Lembergs. Izsauca uz sarunu, kurā teica, ka man jāiet prom no Ventspils, un deva laiku līdz 30. martam. Tas man radījis iespaidu, ka satelīta projekts un vēlme atbrīvoties no manis ir savstarpēji saistīti. Galu galā man atvēlēja ierasties uz satelīta testiem, bet tieši 23. martā, kad biju Minhenē, Ventspils domes pārstāvji ieradās augstskolas Senāta sapulcē, kur paziņoja, ka mani jāatceļ no amata. Man radies priekšstats, ka Ventspils domē negrib, lai interesējos par satelīta projektu,» stāsta Rēvalde.

Lai pārliecinātos par satelīta funkcionalitāti, viņa lūgusi Izglītības ministriju nozīmēt ekspertu, kurš Vācijā kopā ar Ventspils Augstskolas studentiem pārbauda tā darbību. RTU eksperts Rolands Parts šogad maijā apstiprinājis – viņam uzrādītais satelīts tiek testēts un varētu tikt palaists ar palaidējraķeti kosmosā. Tomēr skaidrības, kāpēc projekts tā ievilcies un kāpēc tik dārgs, nav. Rēvalde pieprasījusi visu informāciju par naudas izlietojumu.

Vēl viens konflikts rektorei ar domi izcēlies par naudas izmantojumu Irbenes radioteleskopam. Pērn valsts tam piešķīra papildu naudu – 236 tūkstošus eiro darbinieku algām Irbenē. Kad no domes saņemti norādījumi šo naudu piešķirt remontiem, Rēvalde iebildusi – ja zinātniekiem un inženieriem nemaksās, zinātniskā darbība radioteleskopā tiks iznīcināta. «Panācu, ka 236 tūkstoši paliek algu fondā, nevis tiek novirzīti antenas remontiem, bet ar Vītoliņu tā mums bija pēdējā saruna. Pēc tam attiecības sagāja grīstē,» saka Rēvalde. 

Kamēr Ventspils dome nolēmusi augstskolai naudu vairs nedot, maijā augstskola saņēmusi vēstuli no uzņēmuma Ventbunkers – tas nolēmis piešķirt augstskolai 150 tūkstošus eiro. Sarunas sāktas arī ar Ventspils naftas termināli, kurš agrāk pārskaitījis apmēram 1,5 miljonus eiro Ventspils pašvaldībai, bet tagad atteicies to darīt. Acīmredzot šīs spēles ar naudu ir atskaņas no Ventspils tranzītuzņēmumu cīņām starp Lemberga piekritējiem un oponentiem. 

«Tagad izglītības ministram jāizskata, cik pamatots ir Satversmes sapulces lēmums mani atcelt no amata tik netipiskā veidā, un tad tikai, ja viņš to uzskatīs par pamatotu, Ministru kabinets būs tiesīgs mani atcelt no amata,» saka Rēvalde. Premjers Māris Kučinskis (ZZS) jau lūdzis izglītības ministru Kārli Šadurski (Vienotība) līdz nākamās nedēļas valdības sēdei sagatavot lēmuma projektu par jauna rektora pienākumu izpildītāja iecelšanu.

Ēdienkarte

Saldējuma kokteilis
Kapučīno, saldais našķis

Rotācijas apgriezieni

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Komentārs

Lielākās uzņēmēju asociācijas: Pētersone ir visu laiku labākā VID vadītāja

Zīmīgākais brīdis Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores Ināras Pētersones otrdienas preses brīfingā bija tas, kad viņa stāstīja par savu iepriekšējās nedēļas tikšanos ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu. Beidzot saņēmu sava darba novērtējumu, teica Pētersone, kas man bija ļoti svarīgi. Un pēkšņi vienmēr rosīgajai, noteiktajai VID vadītājai acīs sariesās asaras un nodrebēja balss. Brīfinga beigās, atkārtoti vaicāta, kāpēc viņa nolēmusi iesniegt atlūgumu, Pētersone paskaidroja, ka viņai jau ir 50 gadu, laikam ejot, iespējas darba tirgū tikai sašaurināsies, bet viņa strādā ar terminētu līgumu, kurš beidzas 2018. gadā, un negrib gaidīt, kad pēc diviem gadiem viņai pateiks: «Dodies!»

Pēc ziņas par Pētersones atlūgumu finanšu ministre Reizniece-Ozola visādi centās apliecināt, ka viņa par to nav atbildīga. Tas viņai esot bijis liels pārsteigums, ziņo LETA. «Apliecināju VID vadītājai, ka jebkurā gadījumā viņa var rēķināties ar atbalstu no manas puses. Ceru, ka Pētersone pārdomās.» Tomēr Reiznieces-Ozolas teiktajā iespruka arī svarīga piebilde: «Patlaban nav pareizais brīdis šādam solim.»

Patlaban. Tātad acīmredzot kaut kad šis pareizais brīdis atlūgumam tomēr būtu pienācis.

Būtu grūti nepamanīt, ka negatīvās informācijas vilnis, kas vēlies pāri VID, sākās drīz pēc Māra Kučinska (ZZS) nominēšanas premjerministra amatam, un jau pirms kļūšanas par finanšu ministri Lemberga partijas Latvijai un Ventspilij pārstāve Reizniece-Ozola sarunā ar Ir solīja izvētīt Valsts ieņēmumu dienestu. Šī apņemšanās piepildīta ar uzviju. Jau vairākus mēnešus virsrakstos lasām par VID darbinieku «melnajiem sarakstiem» un darbinieku rotāciju, un, lai gan ministre izvairījās tieši kritizēt pašu Pētersoni, viņas vadītā iestāde netika saudzēta. Korupcijas «vēzis [VID] struktūrās ir iesakņojies dziļi», Reizniece-Ozola paziņoja marta sākumā pēc tikšanās ar Pētersoni. «Rezultāts ir nulles vērtībā!» viņa nedaudz vēlāk noskaldīja intervijā NRA, vērtējot nodokļu parādu piedziņu. Grūti iedomāties, ka šādi pārmetumi nebūtu attiecināmi uz iestādes vadītājas darbu.

Pētersone turpināja strādāt, noorganizēja ministres pieprasīto VID darbinieku rotāciju un līdz pēdējam publiski pauda, ka viņai ar ministri neesot domstarpību, arī otrdienas brīfingā paziņojot, ka «mums ir kopīgs redzējums par VID nākotni». Taču šī vīzija netiks veidota kopīgiem spēkiem.

VID vadītājas atkāpšanās izsauca ļoti asu bijušā finanšu ministra Andra Vilka reakciju, kurš pirms trim gadiem, spītējot savas partijas Vienotība pretestībai, panāca Pētersones iecelšanu amatā. Savā tviterkontā Vilks ierakstīja: «Politiskais aprēķins un noziedzīgās pasaules spiediens liek atkāpties I. Pētersonei.» Pēc šādas atklātas runas savaldīties nevarēja Reiznieces-Ozolas vīrs, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Andris Ozols, kura atbilde – «Tu jau gan varēji izmantot iespēju paklusēt par VID notiekošo. Repše, Dombrovskis un Tu, neviena oligarha. Katastrofa» – liek domāt, ka vismaz vienai Ozolu ģimenes daļai attieksme pret Pētersones darbu nebūt nav pozitīva.

Ozola darbs ir veicināt investīcijas Latvijā, un Dana Reizniece-Ozola kā ekonomikas ministre iepriekšējā valdībā aktīvi sevi pozicionēja kā uzņēmēju interešu aizstāve. Tāpēc ir svarīgi atzīmēt, ka biznesa organizācijas nākamajā rītā pēc Pētersones atlūguma tomēr pamodās un nāca klajā ar līdz šim neredzēti spēcīgu atbalsta paziņojumu: «1) I. Pētersone ir visu laiku labākā VID ģenerāldirektore; 2) I. Pētersone savā vadīšanas laikā ir paveikusi milzīgu darbu gan ēnu ekonomikas jomā, gan klientu servisa jomā, gan nodrošinājusi kvalitatīvu dialogu ar uzņēmēju organizācijām; 3) mums ir pieredzē balstīta vislielākā pārliecība par I. Pētersones godaprātu un Latvijas patriotismu, tāpēc melnās un pelēkās ekonomikas darboņiem tas nepatīk.»

Līdz šim Latvijā nav redzēts tik nedalīts atbalsts kādai amatpersonai no tik plašām uzņēmēju aprindām. «Pētersone ir vienīgais cilvēks, kas grib un ievieš pārmaiņas VID,» vēl pagājušajā nedēļā teica LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone. Viņas organizācija, LTRK, kokrūpnieki, zivrūpnieki, mašīnbūvētāji, elektrotehnikas, vieglās rūpniecības, ķīmijas un farmācijas, informācijas un telekomunikāciju nozares pārstāvji otrdienas rītā visi aicināja Pētersoni atsaukt savu atlūgumu.

Dažas stundas vēlāk Reizniece-Ozola deva ziņu, ka Pētersones atlūgumu tomēr pieņēmusi. Tagad uzņēmēju minētajiem melnās un pelēkās ekonomikas darbiniekiem acīmredzot būs iemesls priecāties.

Bet varbūt Reizniece-Ozola tiešām grib ķerties pie nodokļu shēmu apkarošanas? Finanšu ministrijas pārstāvji pēdējā laikā bieži piemin 750 miljonus, kuri paiet garām valsts kasei PVN krāpniecības rezultātā. Tas esot avots, kurā smelties, lai izpildītu pārdrošo solījumu vienlaikus būtiski palielināt budžeta ieņēmumus un atstāt nodokļus nemainīgus. Ja Pētersone būtu palikusi amatā, būtu bijis viegli atrast grēkāzi, ko vainot šīs naudas negūšanā. Tagad līdz ar jaunā VID vadītāja izvēli visa atbildība gulstas uz ministri. Gaidām 750 miljonus, Dana!

Komentārs 140 zīmēs

Tomēr augam! Koriģētie dati par pirmā ceturkšņa IKP uzrāda nevis 0,1% samazinājumu, bet 0,1% pieaugumu. Par mata tiesu izvairījāmies no recesijas.

Streļčenoks atkal zaudē. Apgabaltiesa atcēlusi KNAB vadītāja uzlikto disciplinārsodu – pazemināšanu amatā – Jutai Strīķei.

Austrumu frontē bez pārmaiņām. G7 valstis – pasaules septiņas vislielākās attīstītās tautsaimniecības – nolēma turpināt sankcijas pret Krieviju.

Bīstamais Donalds

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Komentārs

Attieksme pret ASV prezidenta kandidātiem rāda līnijas jaunajā «aukstajā karā»

Donalds Tramps pagājušonedēļ ieguva nominēšanai nepieciešamā delegātu skaita atbalstu un acīmredzot Republikāņu partijas konventā jūlijā kļūs par šīs partijas oficiālo kandidātu ASV prezidenta vēlēšanās. Tas noticis pretēji prognozēm, ka tā diezin vai notikšot.

Tagad aptaujas rāda un eksperti prognozē, ka Tramps nevarēšot uzvarēt Hileriju Klintoni, ja viņa kļūs par Demokrātu partijas kandidāti. (Tomēr daži jau mierina, ka pat gadījumā, ja Tramps kļūtu par prezidentu, ASV tiesisko un politisko atsvaru sistēma neļaušot viņam pastrādāt Amerikai un pasaulei postošus darbus.) Varam tikai cerēt, ka šīs prognozes piepildīsies.

Taču Trampa līdzšinējie panākumi ir atgādinājums, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins nav vienīgais, kas apdraud Rietumu pēckara pasaules kārtību un līdz ar to arī Latvijas drošību. Uzskats, ka mūs sargā NATO, ir pamatots, kamēr tā uzskata alianses dalībvalstis. Tagad to liek apšaubīt pretendents uz NATO ietekmīgākās valsts prezidenta amatu.

Tramps ir paziņojis, ka ASV pārāk daudz naudas un pūliņu atvēlot Eiropai, bet NATO esot «novecojusi» palieka no vairs neeksistējošās Padomju Savienības laikiem un jāpārtaisa. «Mēs maksājam milzīgi daudz naudas par kaut ko, kas bija pirms daudzām, daudzām desmitgadēm, un pasaule ir mainījusies,» Tramps skaidrojis. Un ir izteicis komplimentus Putinam kā «spēcīgam līderim, kādu nav mūsu valstī». (Putins pirms tam bija Trampu paslavējis kā «gudru un talantīgu, bez šaubām». Kremlis, bez šaubām, labāk gribētu redzēt Baltajā namā Trampu, nevis Klintoni.)

Neesot svarīgi, ko Tramps saka vēlēšanu kampaņas laikā, – ja kļūs par ASV prezidentu, būšot tikpat stingrs pret Krieviju kā savulaik Ronalds Reigans. Šāds ticības apliecinājums dzirdēts pat no politiski it kā pieredzējušiem cilvēkiem, tajā skaitā Latvijā. Viņi droši vien atrastu arī kādu Trampa izteikumu savas hipotēzes pamatošanai. (Piemēram, viņa teikto pēc Krievijas lidmašīnu manevriem virs ASV kuģiem Baltijas jūrā aprīlī, ka amerikāņiem varot nākties arī šaut uz krievu lidmašīnām.)

Tomēr var pabrīnīties, kāpēc Trampam pirms ievēlēšanas būtu jāslēpj savi patiesie uzskati par Krieviju un jāglaimo Putinam, kurš nav diez cik populārs ASV. Un jebkurā gadījumā cerības uz «īsto Trampu», kad būs amatā, apstiprina viņa kritiķu pastāvīgi norādīto, ka viņam nevarot uzticēties, jo viņš nepārtraukti melo un maina uzskatus. Tomēr svarīgākais – Tramps sācis apšaubīt NATO lomu Eiropas drošības arhitektūrā tieši tad, kad Krievija stājusies mēģināt šo arhitektūru mainīt un neslēpj, ka tās galvenie ienaidnieki ir ASV un NATO. 

Citēt Trampa teikto, lai mēģinātu saprast viņa iecerēto, ir nepateicīga nodarbe. Amerikā ir populāri viņa cits citu izslēdzošu izteikumu apkopojumi – tie ir daudzas lappuses gari. Nav faktiski neviena kaut cik būtiska jautājuma, par kuru Tramps nebūtu izteicies pilnīgi pretēji. (Ilustrācijai var pieminēt kaut vai tikai vienā dienā un vietā – Palmbīčā 11. martā – par sevi teikto: «Es domāju, ka ir divi Donaldi Trampi.» Un: «Es nedomāju, ka ir divi Donaldi Trampi. Es domāju, ka ir viens Donalds Tramps.») Zīmīgs šķiet viņa teiktais, ka «es ļoti labi spēju mainīties un kļūt par jebko, par ko vēlos». Un arī – «tas, ko es saku, ir tas, ko es saku».

Ir svarīgi arī tas, ko Tramps dara. Viņš par savas kampaņas vadītāju nolīdzis Polu Manafortu, kurš ir palīdzējis dažādiem autoritāriem valdniekiem un korumpētiem biznesmeņiem, arī Krievijā un Ukrainā, piemēram, bija gāztā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča vēlēšanu kampaņas menedžeris 2010. gadā. Arī Trampa ārpolitikas padomnieku komandā dominē cilvēki ar sakariem un interesēm Putina Krievijā.

Ir svarīgi arī tas, kāpēc Tramps kaut ko saka. Viņa attieksme pret patiesību kā tikai līdzekli sev vēlamā rezultāta sasniegšanai ir tāda pati kā Putina propagandai – faktiem un vispār teiktajam nav nozīmes, ir tikai intereses, un svarīgi ir tikai tas, vai ar šodien runāto var panākt sev šodien vajadzīgo.

Šovbiznesa veterāns Tramps gadu desmitiem bija pelnījis no «liberālās» un «politkorektās» Rietumu kultūras, bet nu laikam izrēķinājis, ka var politiski nopelnīt, vēršoties pret «politkorektumu», brīvo tirdzniecību, imigrāciju, musulmaņiem, sieviešu un minoritāšu tiesībām un visām citām «liberālisma» izpausmēm. To pašu dara Putins, lai vājinātu un sašķeltu Eiropas Savienību un NATO.

Diemžēl Amerikā, izrādās, ir gana daudz vēlētāju, kuriem ir pieņemami, ka par ASV prezidenta kandidātu kļūst politiķis, kas vēršas pret Rietumu vērtību pamatiem. Un viņa programma punkts punktā sakrīt arī ar Kremļa sabiedroto labējo radikāļu un eiroskeptiķu mērķiem Eiropas valstīs. (Arī Latvijā – piemēram, kā gan Stambulas konvencijas par vardarbības novēršanu pret sievietēm pretinieki varētu nepiekrist Trampa teiktajam, ka «pret sievieti jāattiecas kā pret sūdu»?)

ASV prezidentu 8. novembrī ievēlēs amerikāņi. Jācer, ka ne Trampu. Taču republikāņu kandidāts ir izdarījis arī labu darbu. Attieksme pret viņu pat skaidrāk nekā pret Putinu (kuru atklāti slavēt dažiem šķiet «politiski nekorekti») parāda ideoloģiskā dalījuma līnijas Kremļa pieteiktajā jaunajā «aukstajā karā» pret Rietumiem.

Komentārs 140 zīmēs

Kučinska rabarberi. Premjerministrs: tieslietu ministram Rasnačam, ja grib palikt amatā, līdz augustam jāsakārto maksātnespējas joma. 

Akadēmiska izvēle. Lembergs bija piedraudējis Ventspils augstskolai: vai nu domes nauda, vai nu rektore Rēvalde. Rektori atcēla.

Brīvās pasaules līderu padomi. Kenija nobažījusies par nepilsoņiem Latvijā, Paragvaja un Krievija mums rekomendē pārskatīt Valsts valodas likumu.

Eiropai tas ir pa spēkam

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Viedoklis

Dažādās krīzes mums cieši kaimiņos parāda, ka ES ārpolitikā jāpieturas pie kopēja viedokļa un pašai jārūpējas gan par savu iekšējo, gan ārējo drošību

Gandrīz it visur mūsu kontinentā dzirdamas šaubas, vai Eiropas Savienības valstis ir spējīgas vienoties par kopēju rīcību. Daudzviet panākumus gūst populistiskas partijas, kuras mudina novērsties no Eiropas vienotības un rīkoties kā patstāvīgām nacionālajām valstīm. Nevar noliegt, ka Eiropas līmenī starp vēlmēm un to kopēju īstenošanu bieži vien pastāv dziļa plaisa, kas nenāk par labu Eiropas apvienošanās projektam. Jo sevišķi bēgļu krīzes risināšanā Eiropas Savienība nav spējusi paveikt to, kas nepieciešams. Bet – vai tas varētu kalpot par iemeslu, lai pieprasītu samazināt Eiropas Savienības ietekmi?

Terora akti, kas pašā Eiropas centrā tika plānoti pāri valstu robežām, pierādīja, ka rīkošanās tikai kādas atsevišķas zemes ietvaros nenovedīs pie problēmas risinājuma. Starptautiskais terorisms, konflikti, kas burtiski mums kaimiņos rada cilvēku ciešanas un nedrošību, kā arī bēgļu straumes, kas nonāk Eiropā, liek saprast, ka neviena dalībvalsts viena pati nespēj tikt galā ar šiem izaicinājumiem. Taču – kādi varētu būt problēmas risinājumi Eiropas mērogā?

Neraugoties uz pretējiem dalībvalstu uzskatiem bēgļu jautājumā, redzam, ka Eiropas valstu kopīgi organizēta robežu un piekrastes aizsardzība ir problēmas optimālais risinājums. Atbildību par ES ārējām robežām un vienlaikus arī par visas Eiropas Savienības aizsardzību nedrīkst uzvelt tikai atsevišķu valstu institūcijām, kas jau tagad ir daļēji pārslogotas. 18. martā ar Turciju noslēgtais ES līgums pierāda, ka mēs kā Eiropas Savienība tikai kopā ar nozīmīgām kaimiņvalstīm varam meklēt reālus problēmu risinājumus. Ir nepieciešams steidzami spert papildu soļus, pārskatot Dublinas regulu, lai patvēruma meklētāji starp ES dalībvalstīm tiktu sadalīti taisnīgi. Bēgļu jautājumā visā Eiropā jāizvirza vienādi principi, pienākumi un noteikumi. Risinājums būtu rodams tikai turpmākā vienotā patvēruma meklētāju uzņemšanas sistēmas attīstībā. Ir taču skaidrs, ka globalizētā pasaulē, kurā Eiropai pašlaik ir un arī turpmāk saglabāsies nozīmīga loma, mums neatkarīgi no Sīrijas konflikta vēl ilgi būs jānodarbojas ar bēgļu un migrācijas jautājumiem.

Dažādās krīzes mums cieši kaimiņos parāda, ka Eiropas Savienībai ārpolitikā jāpieturas pie kopēja viedokļa un pašai jārūpējas gan par savu iekšējo, gan ārējo drošību. Enerģiskāk jāatbalsta demokratizācijas procesi, kas norisinās Eiropas Savienībai austrumos un dienvidos blakus esošajās valstīs. Ilgtermiņā mums vajadzētu censties radīt ar saviem kaimiņiem kopēju ekonomisko telpu. Turklāt mums vēl nepieciešama pietiekami ambicioza Eiropas drošības stratēģija, kas pozicionē Eiropas nozīmīgo lomu pasaulē, kā arī nacionālo bruņoto spēku ciešākas saiknes ar mērķi veikt kopējas militāras akcijas. Tas būtu izdevīgi ne tikai no finansiālā viedokļa, bet arī kopējā apdraudējuma dēļ. Cīņā pret terorismu pastiprināta informācijas apmaiņa starp slepenajiem dienestiem ir tikpat nepieciešama kā ciešāka policijas un tiesībsargājošo iestāžu sadarbība.

Cilvēki pilnīgi pamatoti gaida, ka Eiropas Savienība šo uzdevumu izpildē rīkosies operatīvāk nekā līdz šim. Tāpēc, pirmkārt, jāpaātrina lēmumu pieņemšana ārpolitikas un drošības politikas jautājumos, iesaistoties šajā procesā valstu vairākumam. Tikai tad ES varēs rīkoties efektīvāk un tai nevajadzēs pastāvīgi meklēt atbalstu «brīvprātīgo» valstu koalīcijās. Otrkārt, ES vajadzētu būt iespējai vairāk izmantot savus ienākumus, lai nākotnē varētu rīkoties elastīgāk, kad rastos nepieciešamība kopā novērst vai pārvarēt krīzes. Taču ilgtermiņā Eiropas Savienībai nevajadzētu aprobežoties tikai ar pretdarbību krīzēm. Tai būtu jāizvirza sev mērķis ietekmēt globālos attīstības procesus un uzņemties vadošo lomu attiecībās ar savām kaimiņvalstīm. 

Priekšnoteikums šādu mērķu īstenošanai ir ES vienotība, pašreizējā šķelšanās austrumu un rietumu, ziemeļu un dienvidu zemēs rada apdraudējumu mums visiem. 21. gadsimta Eiropas Savienībai ir arī ļoti svarīgi, lai  Lielbritānija paliktu tās sastāvā. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, kas ir tās vērtības, kas mūs apvieno Eiropas Savienībā: cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, taisnīgums un miers. Nav vērts tērēt enerģiju, darot to, kas mūs šķir, bet gan jāķeras pie darba, lai Eiropu kā «mūsu kopīgās mājas» atkal padarītu rīkoties spējīgāku. Mēs nešaubāmies, ka Eiropai tas ir pa spēkam.