Žurnāla rubrika: Svarīgi

(Ne)vajadzīgie bērni

Posted on oktobris 19, 2016 by - Analīze

Bērnu uzticības tālruņa psihologi visbiežāk dzird stāstus par ģimenēm, kurās pusaudži jūtas vientuļi, pamesti, neaprūpēti. Nereti viens zvans izmaina dzīvi

Bezspēcība un bailes skanēja trīspadsmitgadnieces Annas (vārds izdomāts) balsī, kad viņa pērn rudenī piezvanīja bērnu un jauniešu uzticības diennakts tālrunim 116111. «Mamma un tētis atkal kaujas. Mammai tek asinis,» viņa stāstīja drebošā balsī. «Man un māsai ir bail. Nevaram pagulēt.» Psihologam izdevās meiteni mazliet nomierināt. Aprunājušās, māsas neslēpa, kur dzīvo. Lai kāds beidzot palīdz! Uzticības telefona darbinieku ziņojums nekavējoties nonāca Rīgas domes Sociālajā dienestā. «Kad piedāvājām pārcelties uz krīžu centru, kur abas būs drošībā un mājīgos apstākļos, Anna apbrīnojami konstruktīvi pieņēma lēmumu, ka sakrāmēs mantas un kopā ar divus gadus jaunāko māsu pārcelsies turp,» gadījumu atceras Jana Pūķe, Āgenskalna centra sociālā darbiniece. Meiteņu uzdrošināšanās meklēt palīdzību lika vecākiem izvērtēt, kas viņiem patiešām ir svarīgi. Vairāku mēnešu laikā, kamēr meitenes dzīvoja pie aizbildnes, vecāki apmeklēja psihologu un atkarības speciālistu, līdz šīs vasaras sākumā bāriņtiesa atļāva meitenēm atgriezties ģimenē.

Attiecības ar vecākiem ir galvenais iemesls, kāpēc bērni zvana uzticības tālrunim. Statistika gan tiešā veidā to nerāda – no pērn atbildētajiem 57 603 zvaniem tikai nepilns pusotrs tūkstotis reģistrēti kā konsultācija par attiecībām ar vecākiem. Tomēr uzticības tālruņa speciālisti atgādina, ka lielais vairums citu problēmu – garlaikotība, pamestības sajūta, pieaugušo atkarības un nabadzības radīti sarežģījumi, arī domas par pašnāvību – parasti tomēr ir saistītas ar attiecībām starp bērnu un vecākiem.

Labi, ja pieķer

No sākuma Annas vecāki bija dusmīgi par to, ka meitas ir sūdzējušās. Par sadarbību ar sociālo dienestu negribēja pat dzirdēt. «Tētis strādā labi atalgotu darbu, bet reizumis grib atpūsties iedzerot. Mammai ir dziļākas atkarības problēmas, bet skaidrā viņa ir jauks cilvēks,» pastāsta Jana Pūķe. Kad bāriņtiesa pārtrauca vecāku tiesības un nolēma, ka meitenes dzīvos pie kādas radinieces, kas piekrita uzņemties aizbildniecību, vecāki saprata – ja grib diendienā redzēt bērnus, ir jāsaņemas. «Šī gada laikā notika lielas pārmaiņas gan vecākos, gan meitās. Meitenes daudz bija pieredzējušas, tikai ne noteiktu dienas režīmu. Mājās varēja darīt, ko grib, bet aizbildne sekoja, lai viņas izpilda visus savus pienākumus. Pieņemt pārmaiņas bija izaicinājums visiem, aizbildnei ik pa laikam bija jāpacieš meiteņu dusmas,» stāsta Jana Pūķe. Savukārt vecāki, kaut negribīgi, piekrita konsultēties ar psihologu un atkarību speciālistu. Lai atjaunotu vecāku tiesības, viņiem vēl pulka darāmā. Tomēr abi ir izdarījuši jau tik daudz, lai ģimene atkal būtu kopā. «Vecāki gribēja meitenes mājās, bērni ilgojās pēc mammas un tēta, tāpēc bāriņtiesa nolēma ļaut viņiem dzīvot kopā,» saka Pūķe. 

Bērnu drosmīgā izšķiršanās, piezvanot uzticības tālrunim, lika vecākiem mainīties. «Tādi gadījumi, kad bērni ziņo par vecākiem, nav nemaz tik bieži. Biežāk bērni vecākus, lai kādi viņi būtu, aizstāv līdz pēdējam,» stāsta sociālā darbiniece. Mājās gan bērniem, kurus vecāki pametuši novārtā, nepatīk. Tas tomēr nenozīmē, ka viņi dzīvo uz ielas. Nakšņo mājās, cenšas iet uz skolu, bet brīvo laiku pavada, piemēram, nīkstot lielveikalos. Mēdz kaut ko nočiept – ēdamo, zeķbikses, lūpukrāsu. Ja apsardze pieķer, ziņo Valsts policijai, tā sociālajam dienestam, un beidzot ģimene nokļūst sociālā dienesta redzeslokā. Dienests katrai ģimenei izstrādā sociālās korekcijas programmu. «Bieži bērni nenāk no sliktām ģimenēm. Bet vecāki tik daudz strādā, ka viņiem nav laika bērniem,» stāsta Jana Pūķe. «Kad ģimene nonāk sociālā dienesta uzmanības lokā, vecāki mobilizējas, lai pavadītu vairāk laika ar bērniem.»

Vientuļie bērni

«Ir bērni, kuri mums bieži zvana, jo jūtas vientuļi. Vecāki daudz strādā, nav, ar ko parunāties,» stāsta Anda Sauļūna, viena no uzticības tālruņa psiholoģēm. Pirms desmit gadiem, kad Latvijā sāka darbu šāds uzticības dienests, tajā nereģistrēja sarunas par pamestības izjūtu. Kopš 2013. gada tas tiek darīts, un trīs gadu laikā piefiksēts vairāk nekā 800 sarunu.

Telefonzvani, kuros bērni stāsta par vardarbību pusaudžu vidū, desmit gadu laikā pamazām sarūk, bet par emocionālo vardarbību ģimenē un saskarsmes grūtībām zvanītāji stāsta aizvien biežāk. Lielākā daļa palīdzības lūdzēju ir pusaudži 12-15 gadu vecumā.

Zvanu skaits uzticības tālrunim kopumā pēdējos gados sarūk, piemēram, 2013. gadā tika reģistrēts 91 tūkstotis, bet pērn 57 tūkstoši zvanu. Psihologi skaidro, ka mazāk zvana jokotāji, biežāk bērni mērķtiecīgi meklē palīdzību.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Dace Āķe, apkopojot bērnu uzticēto informāciju, secinājusi, ka bērniem trūkst vecāku uzmanības divu iemeslu dēļ. Viens – vecāku atkarība no alkohola vai narkotikām. Otrs – vecāku pārliekā aizņemtība. «Viss ir, bet nav laika bērniem,» saka Āķe.

Ja konsultanti pēc sarunas saprot, ka bērniem vajadzīga palīdzība, viņi, kā gadījumā ar Annu, cenšas zvanītāju iedrošināt atklāt savu identitāti. Pērn dienests bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem un policijai  ziņoja par 205 iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem ģimenēs. Pēdējos gados šādu ziņojumu skaits pieaug – pērn to bija divreiz vairāk nekā pirms četriem gadiem. Profesionāļi to skaidro ar uzticības tālruņa pieaugošo atpazīstamību, jo nekas neliecinot, ka pieaugtu sociālā riska un fiziski vardarbīgo ģimeņu skaits. Taču arvien vairāk ir novārtā pamesto bērnu.

«Manuprāt, daudzām ģimenēm situācija ir vēl sliktāka nekā krīzes gados. Ir vecāki, kuri nespēj nodrošināt bērniem pamatvajadzības: ēdienu, apģērbu, izglītošanu,» Āķe dalās iespaidos, kas rodas no zvanītāju stāstītā. Arī Centrālā statistikas pārvalde secinājusi, ka Latvijā augsts nabadzības risks ir ģimenēm, kurās aug trīs un vairāk bērnu. Nabadzības riskam ir pakļauta ceturtā daļa bērnu.

«Ir arī zvani, ka mamma nepērk aifonu, tomēr biežāk pusaudži stāsta, ka nav savas istabas, kur pabūt vienam. Nav, kur nomazgāties. Bērni stāsta, ka ir dienas, kad mājās nav, ko ēst,» saka psiholoģe Anda Sauļūna. Viņa divus gadus uzklausa bērnu stāstus pa telefonu un secinājusi – sociālā situācija ir viens no faktoriem, kas var veicināt to, ka bērni aug bez vecāku emocionālā atbalsta. «Vienlaikus slikts finansiālais stāvoklis noteikti nenozīmē, ka vecāki nespēj parūpēties par saviem bērniem,» viņa uzsver. 

Uzmeklē drauga vecākus

Par vientulību liecina arī fakts, ka arvien vairāk bērnu telefonzvanos lūdz palīdzēt tikt galā ar saskarsmes problēmām – pērn to lūguši gandrīz četri tūkstoši zvanītāju. Tāpat palielinājies zvanītāju skaits, kuri domā par pašnāvību, – 2014. gadā tādu bija 81, bet pērn 127.

«Nevaru apgalvot, ka vairāk bērnu domā par pašnāvību. Bet šķiet, līdz viņiem ir nonākusi informācija, ka jāmeklē palīdzība,» saka Anda Sauļūna. Ar vienu konsultāciju nevar izvilkt cilvēku no depresīvām izjūtām, tāpēc psihologs telefonsarunā kopā ar zvanītāju mēģina viņa draugu vai paziņu lokā sameklēt kādu, pie kā vērsties pēc palīdzības. «Kad bērnam ir lielas grūtības un viņš negrib meklēt palīdzību ne pie vecākiem, ne skolā, esmu ievērojusi, ka viņi nolemj uzrunāt kāda drauga vecākus. Ja bērnam ir draugs, visticamāk, tiks meklēta palīdzība pie drauga vecākiem.» Arī tas liecina, ka bērnos ir ilgas pēc tādas mammas un tēta, kuriem var uzticēties.

Bērnu uzticības tālruņa zvanu biežākie temati (2015)

Attiecības ar vecākiem 1388
Attiecības ar vienaudžiem 809 
Attiecības ar citiem cilvēkiem 611 
Sarežģījumi ar draugiem 559 
Problēmas ar pedagogiem 491 

Visbiežāk fiksētās emocijas bērnu zvanos (2015)

Garlaicība 7923 
Apjukums 6370 
Bezspēcība 4447
Vilšanās 4176
Pozitīvas emocijas 3117 

No bērnu zvaniem sagatavotie dienesta ziņojumi bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem un policistiem

Dati: Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija

Naudas vara

Posted on oktobris 19, 2016 by - Analīze

Pēc jaunākās Jūrmalgeitas Valsts prezidents redz pamatu sākt diskusijas par politisko partiju finansēšanas sistēmas maiņu. Tomēr Saeimā nav atbalsta ziedojumu aizliegšanai, drīzāk otrādi – ziedojumu «griestu» atcelšanai

Partiju nelikumīgas finansēšanas skandālā ierautās Zaļo un Zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis neslēpj neapmierinātību ar situāciju, kādā nonācis. Viņš KNAB ierosinātajā kriminālizmeklēšanā jeb jaunajā Jūrmalgeitā figurē kā ZZS vadības pārstāvis, kurš atbild par finansējumu un kuru nu jau bijušais Jūrmalas mērs Gatis Truksnis informējis par naudas piesaisti vēlēšanu kampaņai. «Pēc šīs situācijas saprotu, ka vispār nerunāšu [par finansēm] arī ar partijas biedriem,» saka Brigmanis. Turpmāk ar ZZS valdes lēmumu tikšot noteiktas par vēlēšanu kampaņu un attiecīgi finansējuma piesaisti atbildīgās amatpersonas. «Līdz šim par to atbildējis apvienības vadītājs. Vienalga, kurš tas bijis, tajā skaitā arī [tagadējais Valsts prezidents Raimonds] Vējonis,» bet turpmāk šie nerakstītie noteikumi būs nostiprināti oficiāli, skaidro Brigmanis. Šīs nav vienīgās pārmaiņas, kuras pašlaik ir politiķu darba kārtībā.

Kauls no kaula…

Pagājušajā nedēļā pēc tikšanās ar premjeru Māri Kučinski (ZZS) prezidents Raimonds Vējonis izteicās, ka Latvijā būtu jāsāk diskusija par nepieciešamību mainīt partiju finansēšanas sistēmu.

Saeimā prezidenta teiktais gan uztverts rezervēti. «Viņš ir kauls no kaula. Viņam vajadzētu stāstīt, kas konkrēti nepatīk un ko konkrēti uzlabot. Neba viņš nezina vai aizmirsis,» komentē Saskaņas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs.

Partiju finansēšanas kārtība Latvijā ir mainīta daudzu gadu garumā, kopš deviņdesmitajos tika pirmoreiz aktualizēts jautājums par naudas ietekmi politikā. Pašreizējais modelis ir spēkā no 2012. gada un paredz valsts finansējumu partijām, vienlaikus saglabājot arī biedru naudas un privātos ziedojumus. Valsts budžeta naudu – 71 eirocentu par katru vēlētāja balsi – ik gadu iegūst partijas, kas iepriekšējās Saeimas vēlēšanās saņēmušas vismaz 2% no balsu kopskaita. Savukārt ziedojumiem noteikti strikti rāmji – partijām nedrīkst ziedot juridiskas personas, bet privātpersonām atļauts gada laikā ziedot 50 minimālo algu apjomā katrai partijai, turklāt aizliegts finansēšanā izmantot trešo personu starpniecību un anonīmus ziedojumus.

Liekulīgās runas

Apkopojot Saeimas frakciju vadītāju viedokļus, redzams, ka lielākā daļa negribētu atteikties no privātpersonu ziedojumiem – to pieļauj tikai Nacionālās apvienības un Vienotības līderi. Skepses iemesli ir visdažādākie. Ir vesela virkne lietu, ko nevar finansēt no valsts atvēlētajiem līdzekļiem, stāsta Brigmanis. Turklāt atteikšanās no ziedojumiem varētu nostādīt neapskaužamā situācijā tās partijas, kas kaut kādu iemeslu dēļ zaudē valsts finansējumu, bet citu ienākumu tad nebūtu. Kā piemēru viņš min pašreizējo skandālu – ja pierādīsies nelikumīgi ziedojumi ZZS, apvienība var zaudēt valsts finansējumu. Lai gan Brigmanis nejūt nekādu atbildību par pašreizējo skandālu («Pie tā, kas tagad ir publiskajā telpā, es nemaz nejūtos vainīgs! Nevienā acī!»), tomēr piekrīt, ka pašreizējā situācija «palikt nevar».

Savukārt Urbanovičs atteikšanos no ziedojumiem Latvijā uzskata par neiespējamu. «Mēs liekulīgi [sakām], ka vajag, lai naudas [politikā] nav. Es piekrītu, bet mēģiniet izdarīt – tas neizdosies, jo nekur tas nav izdevies,» komentē Urbanovičs. Viņaprāt, vienīgais pareizais risinājums būtu atteikties no ierobežojumiem. «Vispirms legalizēt, lai neslēpjas zem saviem darbiniekiem kāds bagātāks, veiksmīgāks uzņēmējs vai ierēdnis,» demontēt pašreizējo sistēmu iesaka Urbanovičs. 

Līdzīgs viedoklis ir arī Brigmanim: «Es skatos uz Ameriku – katrs ziedo, cik grib.» Vaicāts, vai tagad balsotu par šādu iniciatīvu, Brigmanis precizē, ka «tā ir mana iekšējā dilemma» –  savulaik viņš balsojis par pašreizējo regulējumu, bet tagad «šī situācija ir pilnīgā strupceļā un es risinājumu, godīgi sakot, neredzu».

Latvijas Reģionu apvienības frakcijas vadītājs Mārtiņš Bondars konceptuāli atbalsta naudas ietekmes samazināšanu politikā, taču vienkāršu atbilžu te neesot. Viņš iesaka virzīties «uz sistēmu, kura veicina personību un ideju konkurenci», bet to nekonkrētizē. 

Atteikšanos no ziedojumiem neatbalsta bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba, tagad partijas No sirds Latvijai līdere. «Manuprāt, summa, kas šobrīd ir noteikta maksimālā, nav ļoti liela», salīdzinot ar biznesa cilvēku ienākumiem. Sudraba aicina risināt virkni citu problēmu. Piemēram, partijas nevarot pārbaudīt, vai ziedotāja atvēlētā summa atbilst viņa ienākumiem, tāpat jārisina melno PR kampaņu uzraudzības jautājumi un opozīcijas partiju iespējas saņemt līdzvērtīgu mediju uzmanību kā pie varas esošajām partijām.

Savukārt Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš redz pamatu domāt par privāto ziedojumu samazināšanu. «NA pozīcija jau sen ir bijusi tāda, ka jāsamazina naudas vara politikā.» 

Līdzīgi arī Vienotība gatava pārmaiņām. «Es ietu gandrīz vai ekstrēmi – tikai valsts finansējums partiju darbam. Protams, var būt modifikācijas, līdzīgi kā Igaunijā, kur dažos gadījumos atļauts arī ziedot, bet tad ir konkrēts mērķis, kur šo naudu izlieto,» saka Vienotības priekšsēdētājs Andris Piebalgs. Tādā gadījumā valsts finansējumam gan jābūt lielākam, jo ar pašreizējo būtu ļoti grūti partijas darbu uzturēt.

Iebūvēta problēma

Kopumā uz visām partijām valsts pašlaik sadala aptuveni 600 tūkstošus eiro gadā. Salīdzinājumam – tā ir aptuveni astotā daļa no summas, ko valsts atvēl partiju uzturēšanai Igaunijā, stāsta Providus pētniece Iveta Kažoka. Viņa norāda, ka tieši niecīgais valsts līdzfinansējums ir vājais posms citādi salīdzinoši optimālā partiju finansēšanas modelī. «Partijām elementāri trūkst tīras naudas, un tad problēma, ka partijas mēģinās kā citādi [pildīt kasi] – gan legāli, gan nelegāli -, ir teju nenovēršama,» saka Kažoka. Viņasprāt, diskusija par apjomīgāku valsts finansējumu politiskajām partijām ir ļoti vajadzīga. Cik daudz naudas partijām reāli nepieciešams, pašlaik gan nav skaidrs. Partijas šajos datos nedalās, bet objektīvu pētījumu neviens nav veicis. 

Kažoka arī uzskata, jaunākais skandāls ne tik daudz liecina par krīzi partiju finansēšanas jautājumos, cik par to, ka beidzot reāli sākušas darboties 2011. gadā pieņemtās likuma normas, kas paredz kriminālsodus par partiju finansēšanas pārkāpumiem. «Tas, ka tā ir problēma ne tikai ZZS vai Sudrabas partijai, bet principā gandrīz jebkurai ievērojamai Latvijas politiskajai partijai, nevienam nebija noslēpums,» saka pētniece. Tāpēc jauno Jūrmalgeitu viņa vērtē drīzāk kategorijā «interesanti, ka tas ir noticis tikai tagad».

Saeimas partiju maki 2016. gadā (eiro)


Ar garu derīguma termiņu

Posted on oktobris 19, 2016 by - Pusdienās

Ālto Universitātes profesors Kalevi Ekmans, kas tikko Rīgā saņēma Pasaules izglītības balvu un atklāja RTU Dizaina fabriku, iedvesmojis pārsteidzošus dizaina risinājumus. Arī latvieša Miķeļa Studera «mīksto mikrofonu»

Labdien, varat saukt mani vienkārši par Ētu – draudzīgi sniedz roku skandināviska izskata vīrs. Ālto Universitātes profesora Kalevi Edvarda Ekmana iesauka (somiski – Eetu) atvasināta nevis no pirmā, mitoloģiskā varoņa vārda, bet otrā, un tā viņu dēvējot visi studenti. «Vai studenti jūsu augstskolā profesorus parasti uzrunā tik čomiski?» pārjautāju. «Nē, bet manā gadījumā tas notiek,» Ētu smaida. Kafejnīcā Pienene Vecrīgā viņš izvēlas melnu kafiju un valriekstu kūku. «Tās ir manas šodienas pusdienas. Paldies, paldies! O, man tā ļoti garšo!» viņš sajūsminās ziemeļniekam netipiskā atvērtībā.

«Somijā svarīga ir kafija un «kafijas sarunas»,» Ētu ar baudu pievēršas arī dzērienam. «Kad jūs stāvat rindā pie kafijas automāta, vienmēr kādu satiekat. Un otrdienas rītos plkst. 8.30 mūsu universitātē ir tā sauktās kolektīvās brokastis, ko katru reizi rīko kāds cits. Es, kāds no pētniekiem, bieži vien arī studenti.» Tie, kas ierodas, samaksā nelielu summu, tikai lai segtu izdevumus. Brokastotāju skaits variējas no 20 līdz 40, ja pietrūkst ēdamā – «kas pirmais brauc, tas pirmais maļ». «Visi ir laipni gaidīti. Visbiežāk atnāk Dizaina fakultātes darbinieki, ir arī daudz studentu, gadās, ka ierodas kāds no universitātes vadības vai pat svešinieki. Brokastu organizētājam tā ir laba iespēja izstāstīt par savām darba aktivitātēm, šīs brokastis vairāk domātas kā savstarpēja komunikācija. Jā, tās ir neformālas, un krēslu nav daudz, tāpēc bieži nonāc blakus cilvēkam, ar ko ikdienā nebūtu parunājies. Plānotā nejaušība! Tas vienkārši tā notiek, ja pats esi atvērts idejām.»

Mūsu saruna gan nav nejaušība. Iespējams, kūkas gabals tajā dienā Ētu nebūs pēdējais. Slavenās Ālto Universitātes Inženierzinātņu fakultātes mašīnbūves nozares mācībspēku pēc mūsu sarunas pagājušās piektdienas vakarā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā gaidīja svinīga Pasaules kultūras padomes apbalvošanas ceremonija. ASV dzīvojošais teorētiskās fizikas profesors Edvards Vitens saņēma Alberta Einšteina Pasaules zinātnes balvu, bet soms Kalevi Ekmans – Hose Vaskonselosa Pasaules izglītības balvu. Vēl viens apliecinājums šim novērtējumam – dienu iepriekš bija lentes pārgriešana jaunā Rīgas Tehniskās Universitātes struktūrvienībā, Dizaina fabrikā, ko vada Guntis Kuļikovskis. 

Tieši Kalevi Ekmans ir izdomājis iedvesmojošo augstskolu – Dizaina fabriku – koncepciju, kas tagad pārstāvēta piecos kontinetos. 2008. gadā Ālto Universitātē tika nodibināta pirmā fabrika, Rīgā atklātā pagaidām ir pēdējā. 

Ētu gan uzreiz precizē, ka tās nespecializējas «augstā dizaina» laukā, ar ko vēsturiski slavena Somija – «krēsli, lampas, dekorācijas», bet gan industriālajā dizainā. «Papīra ražošanas mašīnas, elevatori, mobilie telefoni – tas ir kaut kas plašāks.»

Īsā pusdienu pauzē iespējams tikai pavirši ieskicēt somu profesora pieredzi 20 gadu garumā. Informācija Pasaules kultūras padomes mājaslapā vēsta, ka dizaina fabriku ideja Ekmanam radusies 1997. gadā, kad viņš centās savest kopā industriālā dizaina un mašīnbūves studentus, lai atrastu tehniskus risinājumus dažādu uzņēmumu ikdienas problēmām. Ālto Universitātes jauniešu potenciālu un idejas atbalstījuši svarīgi industrijas spēlētāji – Nokia, Kone, Aito, Powerkiss, Seos Design, Uploud Audio, Veturi Growth Partners, ABB.

Bet kā dizaina fabriku ideja nonāca līdz Rīgai? «Nedēļu ilgā treniņā Helsinkos piedalījās grupa RTU darbinieku, viņi bija sakontaktējušies ar mums,» atbild profesors. «Ālto Universitāti bija apmeklējis arī RTU prorektors Tālis Juhna. RTU cilvēki sāka kalt plānus par savas dizaina fabrikas izveidošanu.»

Erasmus studiju laikā Ekmana fabrikā praktizējies ne viens vien Latvijas students, visciešākais kontakts somam izveidojies ar Miķeli Studeru. «Brīnišķīgs cilvēks, tiešām foršs puisis,» Ētu neskopojas ar komplimentiem. «Viens no trim Catchbox kompānijas dibinātājiem, tagad viņiem ir sava fabrika. Produkts ir jauns mikrofons, ļoti revolucionārs – ir mainīts ne tikai tradicionālā mikrofona dizains, bet visa konferenču komunikācija. Jūs noteikti esat piedalījusies diskusijās, kur palīgi zālē iznēsā bezvadu mikrofonus tiem, kas grib kaut ko jautāt? Bieži vien ir sarežģīti nogādāt mikrofonu cilvēkam, kas sēž pašā auditorijas vidū. Catchbox ir bezvadu mikrofons, ko var mest. Mīksts kubs bez jebkādām pogām. Google, Holivudas filmu industrija, Šveices zinātnieki – visi jau ir uzķēruši Catchbox ideju. Bet Ālto Dizaina fabrikā ir Catchbox numur viens.»

Interesanti, kāpēc Tallina nav somu inicētajā globālajā dizaina fabriku tīklā? «Mazliet piņķerīgs jautājums. Protams, mums ar Tallinas Tehnoloģiju universitāti ir ilglaicīga sadarbība. Igauņi ir izmantojuši iespēju papildināties Ālto Universitātes Jūras tehnoloģiju nodaļā kuģu būvēšanā, un arī somu studenti ir bijuši apmaiņā Tallinā. Bet igauņi izvēlējās paši izveidot savu dizaina fabriku, nosauca to Mektory, nevis Factory,» profesors paskaidro.

Tik un tā arī «tīkla» dizaina fabrikas strādā autonomi, arīdzan RTU paši meklēs resursus, izaicinājumus un industriālos partnerus. Visu fabriku pārstāvji reizi gadā sapulcējas uz apspriedi kādā  no dalībvalstīm, šajā decembrī – Šveicē. «Fabriku tīkls ir neformāla organizācija, vairāk ideju apmaiņai un kontaktiem starp akadēmiķiem, kam ir līdzīgas intereses,» uzsver Ētu. «Kā veidot nākotnes izglītību? Kā strādāt starpdisciplināri, kā labāk kombinēt teoriju un praksi universitātēs? Mēs taču studentus gatavojam 40-50 gadus ilgai karjerai! Kādas vispār būs nākotnes profesijas?» Augstskolu mācībspēki reizēm paši ir apjukuši informācijas lavīnā un straujajā tehnoloģiju attīstībā, atzīst profesors. «Ar audzēkņu studiju laiku būtu jārīkojas apdomīgi, piešķirot tam vērtību, lai mācību rezultātam nebūtu īss derīguma termiņš. Tieši to mēs darām Dizaina fabrikā. Tehnoloģijas attīstās tik ātri, ka dažādas ekspertu iemaņas drīz vien vairs var nebūt vajadzīgas. Bet, ja apgūsi veidus, kā nepārtraukti iemācīties ko jaunu, tad zināsi, kā izdzīvot. Jābūt pareizajā prāta stāvoklī, pietiekami ziņkārīgam, taču arī apveltītam ar spējām respektēt un izprast to, kas ir ārpus lauka, kur esi eksperts.»

Dažas dienas vēlāk, sazvanīts Skype jau Ālto Universitātē darba nedēļas sākumā, Kalevi Ekmans, ģērbies uzsvārcī ar Dizaina fabrikas nosaukumu, pastāsta par savu ikdienu. Šonedēļ viņš tiksies ar 16 studentu darba grupām, pārraudzīs sadarbībā ar uzņēmumiem veicamos projektus. Katru gadu maijā Ālto Dizaina fabrikas darbi tiek publiski prezentēti, «parasti sanāk ap 1000 cilvēku: no dažādām uzņēmumiem, no citām universitātēm un citām valstīm».

«Piemēram, šodien pie mums ierodas somu elektrības kompānija Caruna, kopā plānojam jaunu sistēmu, kā piegādāt enerģiju piepilsētu mājām. Nākotnē būs simtiem tūkstošu kabeļu kastu, kas atradīsies nevis mājās, bet ārpusē. Īpašs izaicinājums: tām jābūt drošām un jāiederas vidē. Cita kompānija, kas no Somijas akmeņiem būvē kamīnus, pēta, kā malkas vietā var izmantot saules enerģiju. Celtņu servisa kompāniju interesē daļēji robotizēti celtņi, kas būtu drošāki nekā līdzšinējie. Un ceturtais šodienas projekts – jauns biroja krēsla koncepts, kas apvieno klasiskā  biroja krēsla un «sedlu krēsla» labākās īpašības.»

Viens no viņa studentu darbiem Mopsi – mobilā ugunsgrēku izpētes platforma – ir saņēmis Somijas gada projekta balvu. Savukārt papīra rūpnieks Metso (tagad Valmet) izsūtījis preses relīzi par veiksmīgi radītu ražotnes konceptu Ķīnā, kas pirms kāda laika bijis vienkārši Dizaina fabrikas studiju «vingrinājums». «Tas taču ir kaut kas pārsteidzošs, vai ne?» smaids Ētu sejā līdz sarunas beigām nenodziest. 

Vai ir vēl kas svarīgs, kas man noteikti jāpiemin, apjautājos. «Jā, uzrakstiet, ka Dizaina fabrika ir radīta, lai izglītotu labākos dizainerus pasaulē.»

Ēdienkarte

Valriekstu kūka
Melna kafija
Svaigi spiesta apelsīnu un greipfrūtu sula

Par dzeju

Posted on oktobris 19, 2016 by - Komentārs

Dilana vārdi iedvesmoja, valdzināja, uzbūra popkultūrā neredzēti krāšņus tēlus

Pāri okeānam atskan gaviles, aiz grāmatu grēdām dzird izsmalcinātu spļaudīšanos, bet daudzi, kā iztrūcināti no snaudas, izpleš acis, pakrata galvu un pie sevis murmina: Kā? Ko? Tas nazālais hipiju dziesminieks? Neko nesaprotu.

Bobs Dilans saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.

Muzejos bezgalība
Tiek saukta tiesas priekšā.

1960.gada janvārī deviņpadsmitgadīgais Bobs atstāja Minesotā savu dzimto uzvārdu Zimermans, paķēra ģitāru un aizbrauca ar stopiem uz Ņujorku, kur viņš nevienu nepazina. Dilanu izlaida no mašīnas stindzinoši aukstā, piesnigušā Manhetenā, un viņš uzreiz devās uz Griničas ciematu, kas tolaik vēl bija pilsētas bohēmas centrs, lai atrastu folkmūzikas klubu Cafe Wha​? šaurās pagraba telpās. «Mans prāts bija spēcīgs kā lamatas,» savā atmiņu grāmatā Hronikas raksta Dilans, «un man nebija vajadzīgs, lai kāds garantētu manu derīgumu».

Caur trako, dīvo dunēšanu mežonīgā krusa plēš
Debesis, kas dzejas atšķeļ kailā izbrīnā.

Folkmūzika 60. gadu sākumā nebija ceļš ne uz lielu slavu, ne uz naudu, kur nu vēl uz Nobela prēmiju. To spēlēja dažādi protohipiji vai salkani antikvāro vērtību cienītāji, klausījās augstskolu studenti ar bohēmiskām nosliecēm.

Bārdainu ģitāristu rimti piestrinkšķinātos pagrabos Dilans ieradās un izvirda mītiskos vēstījumos, hipnotizējošās pārlaicīgu stāstu un ikdienas drazas  kolāžās, kas ātri vien viņu padarīja par zvaigzni. Amerikāņu rakstniece Džoisa Kerola Outsa atceras, ka viņš skanēja «kā dziedošs smilšpapīrs, bet efekts bija dramatisks un elektrizējošs».

Jau no paša sākuma Dilanu no citiem atšķīra dziesmu vārdi. Viņa teksti iedvesmoja, valdzināja, uzbūra līdz tam brīdim popkultūrā neredzēti krāšņus un spēcīgus tēlus. Viņš salauza veco dziesmu rakstīšanas formātu, paverot ceļu visai trakajai apziņas plūsmai, kas sekoja sešdesmitajos gados un pēc tam.

Atbildi, draugs, ir grūti atrast tam, jo atbildi zina tikai vējš.

Dziesma, kas viņu padarīja slavenu, pārvērta par «savas paaudzes balsi» un protesta kustības pirmo bardu, bija Blowin’ in the Wind. To ierakstījuši simtiem citu dziedātāju, pat savā stilā pārlatviskojuši Čikāgas Piecīši. Dziesmas panākumi bija pirmā zīme, cik plašs un daudzveidīgs ir Dilana uzrunāto cilvēku loks. Kopš tā laika viņa dziesmas ierakstījuši tik atšķirīgi mākslinieki kā Džimijs Hendrikss, Guns n’ Roses, Džonijs Kešs un Edijs Veders no Pearl Jam.

Kas nerosās uz piedzimšanu, noņemas ar nomiršanu.

Taču vēl daudzveidīgākas ir bijušas paša Dilana mākslinieciskās izpausmes, jo viņš visā savā dzīvē un radošajā darbībā ar bezkompromisa spītu atteicies ļaut sevi iespundēt kādā šaurā, citu cilvēku radītā priekšstatu krātiņā. Kļuvis par Amerikas slavenāko folkdziedātāju, viņš 1965.gadā satrieca savus sekotājus, uzkāpdams uz skatuves ar elektrisku ģitāru. Uzstāšanās laikā folka kustības guru Pīts Sīgers pat esot dusmās mēģinājis pārcirst skaļruņu vadus ar cirvi.

60. gadu beigās Dilans pievērsās kantrī mūzikai. 70. gados viņš kļuva par evanģēlisko kristieti. Astoņdesmitajos viņš kopā ar bijušo bītlu Džordžu Harisonu un diezgan «parastajām» rokzvaigznēm Roju Orbisonu un Tomu Petiju izveidoja grupu The Traveling Wilburys. Jaunākajā, šogad maijā izlaistajā diskā Fallen Angels (Kritušie eņģeļi) viņš iedziedājis dziesmas, kuras savulaik bijušas Frenka Sinatras repertuārā.

1988. gadā Dilans 47 gadu vecumā sāka «Nebeidzamo koncertturneju». Kopš tā laika viņš katru gadu uzstājies gandrīz simt reizes, un šogad viņam apritēja jau 75.

Kopš savas karjeras pirmsākumiem viņš ir tik daudz sarakstījis, ka neizbēgami kāda daļa dziesmu ir otršķirīgas, tomēr regulāri top arī meistardarbi. 2006.gada disks Modern Times ir vienā līmenī ar Time Out of Mind (1997), Blood on the Tracks (1975) un Blonde on Blonde (1966).

Nevajag tev laika ziņas,
Lai uzzinātu, kur pūš vējš.

Vai par to visu Dilans būtu pelnījis Nobela prēmiju? Literātu domas dalās. Daudzi uzskata, ka mūziķiem jau ir savas balvas. Literatūras balva būtu jādod tiem, kuriem nepieciešama papildu uzmanība, nevis rokzvaigznēm, kuras jau tā ir slavenas. Zviedrijas Zinātņu akadēmijas lēmums esot izdabāšana pūlim, kas pavērs ceļu pēc dažiem gadiem apbalvot Džastinu Bīberu.

Taču Nobela prēmija nav kaut kāda veicināšanas balva. Dilana vārda māksla ir dziļi iespiedusies apziņā miljoniem cilvēku. Tā atstājusi neizdzēšanu ietekmi uz tūkstošiem citu rakstnieku un dzejnieku. Pats svarīgākais, viņa vārdi atkal un atkal izceļ klausītāju no ikdienas un aiznes viņu iztēles pasaulē, kura šķiet dziļāka, piesātinātāka par taustāmo dzīvi, un kuras radīšana ir jebkuras patiesas literatūras īstais mērķis.

Dejās zem dimanta debesīm brīvi viena roka māj,
Pret jūru siluetu zīmē, apkārt cirkus smiltis griež;
Kad atmiņa un liktenis zem viļņiem dziļi sadzīti –
Ļauj aizmirst man par šodienu līdz rītam.

Komentārs 140 zīmēs

Konkurences padomei uzvara. Velti iztiesājusies, Latvijas Gāze spiesta maksāt 2,2 miljonu eiro sodu par monopola ļaunprātīgu izmantošanu.

Interneta komentāri nav anonīmi. Latvijas tiesa piespriedusi 140 stundas piespiedu darba kā sodu par naidīgiem izteicieniem par islāmticīgajiem.

Visas Saeimas frakcijas iebildušas pret prezidenta ieteikumu ierobežot iespējas iesniegt grozījumus pirms likuma trešā lasījuma.

Naudas tramvajs

Posted on oktobris 19, 2016 by - Komentārs

Rīgas dome no satiksmes projektiem izvēlas dārgāko

Nauda jāpaņem. Baronielas rakšana Rīgā droši vien nebeigsies, taču tur lielā nauda ir izgrozīta – bruģakmeņu sīzifiem samaksās gandrīz miljonu un vēl prēmijas. Un Nila Ušakova Rīgas domes brigāde steidz paslepus palaist nākamo naudas satiksmes projektu, kas būtu simtreiz izdevīgāks – gandrīz 100 miljoni eiro par 3,6 kilometriem tramvaja sliežu.

Pagājušo otrdien Rīgas dome ārkārtas sēdē nolēma būvēt Skanstes tramvaja līniju. Ļaudis jau nodēvējuši to par «kapu tramvaju», jo sliedes iešot arī pāri Lielo kapu vēsturiskajām apbedījuma vietām, bažījas projekta pretinieki. Domes meistari stāsta, ka tā nebūšot vis, taču, kamēr projekts nav gatavs (pašlaik ir tikai tā skice, projekts tapšot, kad būs nodrošināta nauda), varam, ja gribam, ticēt uz vārda Ušakova cilvēkiem, kuri apgalvo, ka sliedes neskaršot kapus.

Rullēšana pāri senču kauliem ir tikai viena no apšaubāmā projekta īpatnībām. Citas trīs svarīgākās ir dārdzība, slepenība un nelietderība. Taču laikam var teikt, ka tieši projekta dārdzība un iespēja piesaistīt tam 70 miljonus Eiropas Kohēzijas fonda līdzfinansējuma, kas pieejami Rīgai 2014.-2020. gada plānošanas periodā, bija vissvarīgākais arguments naudas apguvējiem un noteica arī slepenību un steigu, lai nav jādiskutē par šāda naudas izlietojuma lietderīgumu rīdziniekiem.

Steigā sasauktajā Rīgas domes sēdē Ušakovs to pateica gana skaidri: «Ja mēs redzam, ka šo projektu varam īstenot ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, šo iespēju nedrīkst laist garām.» Štrunts par to, vai rīdziniekiem vajag šo tramvaju. Ušakovs nevar neņemt naudu.

ES Kohēzijas fonda nauda pieejama «degradētu teritoriju» attīstīšanai. Diezin vai var raksturot kā degradētu banku un firmu biroju un dārgu dzīvojamo projektu rajonu, ko Ušakovs pat ir pasludinājis par pilsētas jauno centru.

Skanstes attīstības aģentūra, kurā apvienojušies šā rajona nozīmīgākie attīstītāji un nekustamo īpašumu īpašnieki, savā mājaslapā lepojas: «Skanstes ģeogrāfiskais novietojums un attīstītais ielu tīkls padara apkaimi viegli sasniedzamu gan ar personīgo automašīnu, gan sabiedrisko transportu. Caur vai gar Skanstes apkaimi ved vairāki sabiedriskā transporta maršruti, kas ļauj ērti nokļūt visur, kur nepieciešams.» Nu papildus tam taps jauna tramvaja līnija, kas acīmredzot ļaus nokļūt pat tur, kur nav nepieciešams.

Biedrībā apvienojušos uzņēmumu īpašniekiem naudas netrūkst, taču formulas, kā šo naudu piepulcināt oficiālajām projekta izmaksām, varētu būt noslēpums, ko zina viedie domes varas vertikāles spicē. Jāmin, ka tieši šis noslēpums, iespējams, ir daļa no atminējuma citam – kā Skanstes tramvaja projekts pēkšņi kļuvis par Rīgas prioritāti, ja vispār nebija pieminēts vēl tikai 2014. gada maijā pieņemtajā pilsētas attīstības stratēģijā.

Tolaik pieņemtajā Rīgas attīstības plānā un rīcības programmā minēti pavisam citi ļoti konkrēti pasākumi, kā «nodrošināt ērtus, ātrus, pieejamus un videi draudzīgus sabiedriskā transporta pakalpojumus»: 2. tramvaja maršruta pagarinājums līdz lidostai Rīga, jaunas tramvaja līnijas būve līdz Dreiliņiem, 7. tramvaja maršruta pagarināšana līdz Rumbulai, tramvaja līnijas pagarināšana līdz Berģiem. Taču šie rīdziniekiem tiešām vajadzīgie projekti acīmredzot nebūtu bijuši tik dārgi un ienesīgi kā luksusa tramvajs luksusa rajonā.

Par tik dārgu projektu būtu nepieciešama sabiedriskā apspriešana? Lūdzu – Ušakovs meties aizstāvēt skolotājus, kuri esot cietuši no algu reformas, un lamāt valdību par savulaik lēti pārdoto Citadeli (nudien, kādi Kremļa «investori» droši vien būtu samaksājuši daudz vairāk). Bet par zelta tramvaja projektu blefo, ka tas patiesībā esot bijis paredzēts jau 2014. gada plānā, jo, raugi, esot pieminēts… 2016. gadā domes «aktualizētajā» investīciju plānā!

Šādi Russia Today pasaku stila argumenti ir dūmu mutuļi, kuru aizsegā steigā izdzīt cauri šaurā lokā izlemto. Var ielaisties garās diskusijās par to, kurš, kad un par ko ir vai nav balsojis, var atsākt diskusijas vispār par banku Citadele vai vēl kaut ko, tikmēr domes balsošanas un birokrātijas mašīna rullē uz priekšu.

Ušakova pieminētais «aktualizētais» investīciju plāns, par ko dome balsoja 27. septembrī, domes sēdē tika iesniegts pēdējā brīdī. Un jau 11. oktobrī dome ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu par projekta īstenošanu. Taču jau pirms tam, 7. oktobrī, bija izsūtījusi zemes īpašniekiem vēstules par zemes atpirkšanu. Projekts vēl tikai taps, toties nojaucamo ēku saraksts domei jau gatavs.

Bet rīdzinieki taču būs ieguvēji, vai ne? Jā, būs vēl viena tramvaja līnija. Tikai, zinot domes «sociāldemokrātisko» ideoloģiju, var prognozēt, ka darbu gaitā projekts kļūs dārgāks par pašlaik sauktajiem 100 miljoniem. Un ne jau par tiem nieka 20 procentiem dārgāks, kas sen jau ir tikai metafora.

Rīgas satiksme, kas būs projekta īstenotāja un īpašniece, jau pagājušonedēļ paziņoja, ka aizņemsies vēl 100 miljonus eiro jauniem investīciju projektiem, to skaitā Skanstes tramvajam. Rīdzinieki var nākotnē rēķināties arī ar tādiem «ieguvumiem» kā vēl dārgāka maksa par sabiedrisko transportu, toties vēl turīgāki domes priekšnieki un viņu biznesa partneri.

Komentārs 140 zīmēs

Korupcija ir sīkums. Premjerministrs Kučinskis mierina, ka Jūrmalas skandālā neesot iesaistīti «lielajā politiskajā līmenī esoši cilvēki».

Lojalitātes definīciju, lūdzu! Izglītības likuma grozījumi, kas ļautu atlaist nelojālus skolotājus, esot valsts drošības jautājums, uzstāj ministrs Šadurskis.

Reālai drošībai. Iekšlietu nozares nākamā gada budžets – austrumu robežas stiprināšanai un cīņai ar terorismu – plānots par 13% lielāks.

Vai demokrātijai nepieciešams «restarts»?

Posted on oktobris 19, 2016 by - Viedoklis

Jau kādu laiku dzird runas par «postdemokrātijas» laikmetu. Tendences pasaulē satrauc un liek rīkoties

Tehnokrātija, pieaugošs autoritārisms un populisms ir vērojams dažādās pasaules valstīs, starp kurām redzam arī pasaules visnobriedušākās demokrātijas. Alternatīvu paradigmu nav daudz, tāpēc «postdemokrātijas» iestāšanās nozīmētu atgriezties realitātē, kuru gadu desmitu vai pat simtu garumā esam centušies atstāt pagātnē. Īsāk sakot, izvēle ir starp «postdemokrātiju» un «funkcionējošu demokrātiju». Izvēlēsimies pēdējo.

Pilsoņi ir apjukuši – viņi zina, ko nevēlas, reizēm savu noraidošo attieksmi paužot sparīgos un pat vardarbīgos protestos, taču daudz mazāka ir skaidrība par to, kādu nākotni viņi vēlas un kā to sasniegt. Konflikts starp tirgus ekonomiku un demokrātiju bieži tiek vainots šajās bažās. Kā gan šis principā veselīgais attiecību pāris ir kļuvis par sociālās spriedzes avotu?

Atbilde slēpjas pastāvīgā līdzsvara izkropļojumā. Kā septembrī Handžou notikušajā G20 galotņu sanāksmē norādīja daži valstu vadītāji, ja netiks atrisināti globālie izaicinājumi, ko rada atstumtība un nevienlīdzība, populistu prettrieciens globalizācijai var apdraudēt pasaules ekonomiku. Attiecīgi G20 gala komunikē tika secināts, ka valstu vadītāji centīsies mazināt nelīdzsvarotu attīstību, veicināt sabiedrības iekļaušanu un mazināt nevienlīdzību, turpinot sekmēt ekonomisko izaugsmi.

Tirgus ekonomika pēc definīcijas nes līdzi zināmu ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības līmeni. Taču nediskriminēšana un vienlīdzīgas iespējas ir demokrātijas pamatmērķi. Tāpēc ir jāmeklē līdzsvars. Atstājot novārtā šo līdzsvara meklēšanu, tiek radīts viens no noturīgākajiem draudiem demokrātijai. Kopš 2008. gada, kad sākās finanšu un ekonomiskā krīze un cita starpā pirmo reizi tika atzīmēta Starptautiskā demokrātijas diena, globalizācija ir palielinājusi nevienlīdzību ienākumu līmenī un sadalē valstu iekšienē (taču ne starp valstīm). Lai arī kādi būtu mūsu politiskie uzskati un ideoloģiskās pārliecības, ir skaidrs – ja valstī ilgstoši aug sociālā nevienlīdzība, kapitālisma loģika pārmāc demokrātiju. Demokrātiskajām institūcijām ir jāspēj efektīvi samazināt pārmērīgu nevienlīdzību un aktīvi jātiecas nodrošināt vismaz vienlīdzīgas iespējas.

Nav viegli atrast vidusceļu starp ilgtermiņa ieguvumiem un īstermiņa zaudējumiem, it īpaši ekonomiskās stagnācijas un spriedzes apstākļos. Valdības bieži ir spiestas īstenot reformas, kuras, tiecoties nodrošināt izaugsmi ilgtermiņā, īstermiņā uzliek ievērojamu nastu pilsoņiem. Aicinājumi uz izaugsmi un tirdzniecību, kas nodrošinās labāku un plašāku sadali, nav pietiekami. Ilgstoša sociālo un ekonomisko tiesību sašaurināšanās, it īpaši, ja tas skar trūcīgākās un neaizsargātākās sabiedrības daļas, nenoliedzami pasliktina demokrātijas kvalitāti un turklāt bremzē izaugsmi.

ANO ir nolēmusi šogad Starptautiskajā demokrātijas dienā koncentrēt uzmanību uz ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kuras izstrādē aktīvi piedalījās arī Madrides klubs. Lai gan šajā programmā demokrātija tiešā tekstā minēta tikai ievadā, tā sniedz pamatietvaru centieniem atjaunot līdzsvaru starp tirgus ekonomiku un demokrātiju, ejot daudz tālāk par vienkāršu aicinājumu veicināt izaugsmi. Šīs programmas īstenošana ir mūsu globālās demokrātijas uzdevums. 

Viena no «postdemokrātiskā» laikmeta pazīmēm ir sajūta, ka lēmumus ne vienmēr pieņem ievēlētie pārstāvji demokrātiskā ceļā, bet drīzāk lemj kādi citi nevalstiskie spēlētāji. Demokrātiskiem līderiem ir jāieklausās pilsoņu prasībās, jo viņi vēlas reāli funkcionējošu demokrātiju. Mums ir jāatbalsta un jāstiprina šāda veida līderi, un tas var prasīt demokrātijas «restartēšanu» gadījumos un vietās, kur tā ir iestrēgusi. Mēs nevaram ļaut nedemokrātiskiem spēkiem uzspiest mums «postdemokrātijas» laikmetu. Ekonomiskajiem, sociālajiem un politikas spēlētājiem jāmeklē transformējošas idejas un paņēmieni, kā atkal uzvilkt demokrātiju uz sliedēm. Reizēm visprogresīvākā recepte ir vienkārši atgriezties pie pamatiem.

Raksta oriģināls publicēts septembrī pasaules medijos, atzīmējot Starptautisko demokrātijas dienu. Madrides kluba rindās ir 112 demokrātiskā ceļā ievēlēti premjerministri un prezidenti, kuru uzdevums ir sekmēt demokrātiskās vērtības un vadību. Klubs kalpo arī kā forums globālā mērogā aktuālu jautājumu apspriešanai.

(Ne)iespējamais

Posted on oktobris 19, 2016 by - Redaktores sleja

 

Kad latviešu jūrskolas dibinātājs Krišjānis Valdemārs pirms vairāk nekā simt gadiem aicināja «Latvji, brauciet, jūriņā!», viņam ne sapņos nerādījās ar traku ideju apsēsti tautieši, kas divatā airu laivā šķērsos Atlantijas okeānu, pirms tam izgājuši tikai pāris nedēļu kursus jūrasskolā. Taču Kārlis Bardelis un Gints Barkovskis ir to paveikuši. Tagad laimīgi atgriezušies mājās no Rio.

Klausoties, kā viņiem gāja, pāriet jebkāda vēlme gausties par ikdienas ķibelēm. 142 dienas sāļajā viļņu un vēju stihijā bija skarbs pārbaudījums miesai (nepārejoši augoņi un lauztas ribas!), bet dvēseli ielīksmoja fantastiskie saulrieti, īsts klusums un zvaigžņotais debesjums. «Nevis pieczvaigžņu hotelis, bet miljons zvaigžņu!» intervijā pēc atgriešanās saka Kārlis, pieredzējis esktrēmu pārbaudījumu cienītājs. Gints, kuru vienmēr vilkuši kalni un pirms tam airējis tikai pa savu dīķi Zosēnos, tagad saka: «Šis brauciens bija gandrīz neiespējams. Mani interesēja, kā gandrīz neiespējamais kļūst par iespējamu.»

Par iespējamo un neiespējamo arī šī žurnāla numura galvenā saruna ar NBS komandieri Raimondu Graubi. Pavisam citā toņkārtā. Politiskie teksti un militārie soļi, ar kādiem Krievija pēdējā laikā pievērš sev uzmanību Baltijā un citur pasaulē, nokaitē nedrošības sajūtu. Lecīgs ultimāts ASV, Iskanderi Kaļiņingradā un atomkara šausmu bazūnes Kremļa televīzijas propagandā – tas viss nelāgi ož pēc pulvera un asinīm. Kādi ir reālie draudu scenāriji un cik gatavi esam kopā ar NATO partneriem sevi aizstāvēt? Komandieris Graube ir ciets savā pārliecībā: nekādu krievu tanku Brīvības ielā nebūs.

Radars pasaulē

Posted on oktobris 12, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Polijas parlamenta Tieslietu un cilvēktiesību komiteja noraidījusi pretrunīgi vērtēto likumprojektu par abortu pilnīgu aizliegumu – tas nosūtīts atpakaļ parlamenta locekļiem pārskatīšanai. Likumprojekts, kas izsauca plašus protestus, paredzēja cietumsodu sievietēm, kas veic abortus, kā arī ārstiem, kas būs izraisījuši «ieņemta bērna nāvi».

Nobela Miera prēmija šogad piešķirta Kolumbijas prezidentam Huanam Manuelam Santosam par centieniem izbeigt valsts vairāk nekā 50 gadus ilgstošo pilsoņkaru. «Prezidents Santoss iniciēja sarunas, kuru kulminācija bija miera līgums starp Kolumbijas valdību un FARC kaujiniekiem, un nemitīgi mēģinājis virzīt uz priekšu miera procesu,» teikts komitejas paziņojumā.

Nobela prēmija ekonomikā šogad piešķirta britu izcelsmes ASV zinātniekam, Hārvarda Universitātes profesoram Oliveram Hārtam un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesoram Bengtam Holmstremam no Somijas par viņu ieguldījumu kontraktu teorijas attīstībā. Tā ir visaptveroša sistēma, lai analizētu dažādas problēmas kontraktu izstrādē, to skaitā uz veiktspēju balstītu atalgojumu augstākā līmeņa vadītājiem, atskaitījumus un līdzmaksājumus apdrošināšanā un valsts sektora darbību privatizāciju.

Krievijas Baltijas jūras flote taktisko mācību aizsegā ar civilo kuģi pārvieto no Ustjlugas Ļeņingradas apgabalā uz Kaļiņingradas apgabalu operacionāli taktisko raķešu kompleksu Iskander, vēsta Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas ERR interneta portāls. Tāpat arī Krievija apsver iespēju atjaunot militārās bāzes Vjetnamā un Kubā, paziņojis Krievijas aizsardzības ministra vietnieks.

Amatā stājusies jaunā Igaunijas Republikas prezidente Kersti Kaljulaida. «Ticu un ceru, ka pēc pieciem gadiem Igaunijā būs vairāk saprašanās un mazāk nosodījuma nekā pašlaik, vairāk izpalīdzības un mazāk kaunināšanas, vairāk drosmes un mazāk baiļu,» viņa teica savā inaugurācijas runā.

Lietuvas Seima vēlēšanās uzvarējusi uzņēmēja Ramūna Karbauska vadītā Zemnieku un zaļo savienība, kas līdzšinējā parlamentā ir pārstāvēta tikai ar vienu deputātu. Uzvarētāja saņēmusi 22,6% balsu. Bijušā eirodeputāta Gabrieļus Landsberģa vadītā konservatīvā opozīcijas partija Tēvzemes savienība-Lietuvas kristīgie demokrāti ieguva 20,7% balsu, bet premjerministra Aļģirda Butkeviča vadītā Sociāldemokrātu partija – 14,6%.

Metjū

Postošās viesuļvētras dēļ ASV Ziemeļkarolīnas štatā izsludināta evakuācija. Dabas stihijas dēļ Ziemeļkarolīnā dzīvību jau zaudējuši 11 cilvēki, paziņojis štata gubernators. Viesuļvētra vissmagāk skārusi Haiti, kur dzīvību zaudējuši vismaz 372 cilvēki un humānā palīdzība nepieciešama 1,4 miljoniem iedzīvotāju. Eksperti raizējas, ka Metjū varētu kļūt par vienu no visdārgāk izmaksājušajām viesuļvētrām ASV vēsturē, ziņo CNN. Piekrastē no Floridas līdz Ziemeļkarolīnai vismaz 200 tūkstošiem māju draud vētras un plūdu bojājumi. Ja Metjū spēks nerims, tas varētu nopostīt vēl 300 tūkstošus māju, radot zaudējumus vismaz 103 miljardu dolāru apmērā.

Radars Latvijā

Posted on oktobris 12, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Rīgas domes deputāti ārkārtas sēdē atbalstījuši Skanstes tramvaja līnijas projektēšanu. Līnija savienos 6. tramvaja maršrutu ar 5. un 9. tramvaja maršrutu un ies cauri Lielo kapu teritorijai. Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs norādīja, ka Skanstes rajons attīstās visstraujāk, tur būs jaunais pilsētas centrs un jaunā līnija ļaus iedzīvotājiem mazāk izmantot privāto transportu.

Latvijas skolēni ir vislielākie stundu kavētāji pasaulē – to dara 62,8% audzēkņu, secināts OECD pētījumā. Aptuveni 60 pētījumā iekļauto valstu vidū vidējais stundu kavēšanas rādītājs bijis 18%. Otri lielākie bastotāji ir Turcijā, kur 45% jauniešu apliecinājuši, ka pēdējo divu nedēļu laikā nokavējuši kādu stundu.

Augstākā tiesa pieņēmusi lēmumu lietā par bijušās KNAB darbinieces Ilzes Dravenieces strīdu ar priekšniecību par viņas atbrīvošanu no amatā. No KNAB par labu Draveniecei tiks piedzīta kompensācija 35 543 eiro apmērā. Lēmums nav pārsūdzams.

Latviešu basketbolists Kristaps Porziņģis gatavojas parakstīt lielāko reklāmas līgumu Eiropas basketbola vēsturē. Vācijas sporta apģērbu, apavu un aprīkojuma ražotājs Adidas Porziņģim maksās 3-6 miljonus dolāru gadā, summa būs atkarīga no viņa snieguma.

Balsu pirkšanas lietā par labu nu jau bijušajam Vienotības biedram Dzintaram Zaķim apsūdzēto politiķa draugu, Viļānu novada domes deputātu un uzņēmēju Andri Kozuli Latgales apgabaltiesa atzinusi par vainīgu un piespriedusi naudas sodu 27 000 eiro apmērā. Otrs lietā apsūdzētais vietējais iedzīvotājs Andrejs Sačkovskis ir miris.

Par jauno Latvijas Hokeja federācijas prezidentu kļuvis Aigars Kalvītis, nomainot amatā Kirovu Lipmanu. Kalvītis pērn atstāja AS Dinamo Rīga valdes priekšsēdētāja amatu un pašlaik ir AS Latvijas Gāze valdes priekšsēdētājs.

Konkursā uz Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amatu saņemti 19 pieteikumi. Kandidāti pārstāv gan privāto sektoru, gan valsts pārvaldi, gan arī  akadēmiskos amatus. Tuvāko divu nedēļu laikā vajadzētu kļūt skaidram, kurus pretendentus virzīt tālāk sarunai ar finanšu ministri, ziņo Valsts kanceleja.

Latvijas eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka kļuvusi par varoni Vācijas telekanālā ZDF nule kā demonstrētajā dokumentālajā filmā par Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieniem sašķelt Rietumus. Kaut arī Ždanoka ir «zaļo» frakcijā, viņa bieži nebalso kopā ar frakciju, bet gan Kremļa garā, turklāt daudzām savām aktivitātēm saņēmusi naudu no fonda Russkij mir, konstatējuši žurnālisti.

KNAB sācis trīs kriminālprocesus par nelikumībām Jūrmalā. Viens kriminālprocess sākts par iespējamo partijas No sirds Latvijai un Zaļo un Zemnieku savienības nelikumīgu finansēšanu. Otrais par Rīgas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētājas prettiesisku rīcību. Trešais par Veselības inspekcijas un Jūrmalas pilsētas amatpersonu labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, dokumentu viltošanu un amatpersonu piekukuļošanu. Kriminālprocesu dēļ aizturētas četras personas, to vidū arī Jūrmalas mērs Gatis Truksnis un uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš.

Valdība konceptuāli atbalstījusi Veselības ministrijas virzīto veselības aprūpes finansēšanas modeļa variantu, kas paredz finansējumu medicīnai nodrošināt ar valsts obligāto universālo apdrošināšanu no valsts budžeta līdzekļiem. Tas nozīmē, ka veselības aprūpes finansēšana netiks nodota privātajiem apdrošinātājiem.

Iedzīvotāji vērtē ministrus

Vislielākais labums valstij ir no aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa, tā uzskata ceturtā daļa pētījumu kompānijas SKDS aptaujāto iedzīvotāju. Kā nekompetentākos ministrus aptaujas dalībnieki nosaukuši Kārli Šadurski, Dzintaru Rasnaču un Uldi Auguli. Savukārt nespējīgāko ministru titulu saņēmuši Šadurskis, Rasnačs un Jānis Dūklavs.

No kuriem ministriem valstij ir vislielākais labums?
Raimonds Bergmanis 26%
Dana Reizniece-Ozola 24%
Rihards Kozlovskis 14%
Dace Melbārde 12%
Jānis Dūklavs 11%
Edgars Rinkēvičs 11%
Anda Čakša 11%

Kuram ministram jūs neuzticētu savu ģimenes budžetu?
Kārlim Šadurskim 14,4%
Edgaram Rinkēvičam 8,2%
Jānim Reiram 7,6%
Dzintaram Rasnačam 6,8%
Uldim Augulim 6,6%
Arvilam Ašeradenam 5,9%
Jānim Dūklavam 5,3%

Aptaujā piedalījās 1002 respondenti

Nedēļas citāts