Žurnāla rubrika: Svarīgi

«Man patīk lielas sistēmas»

Posted on novembris 9, 2016 by - Intervija

Jaunā VID vadītāja Ilze Cīrule atklāj, kā pretosies politiskajam spiedienam un ko varam mācīties no igauņiem

Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja izvēle daudziem sagādājusi kārtējo pārsteigumu. Konkursa komisija amatam ieteica Ilzi Cīruli, kura atpalika no diviem pārējiem finālistiem prognozēs par ticamāko ģenerāldirektoru. Cīrule iepriekš nav strādājusi valsts pārvaldē. Vairāk nekā 20 gadus darbojusies apdrošināšanas nozarē, ieņēmusi augstus amatus Balta un Gjensidige. Par spīti saspringtajam grafikam, viņa piekrita Ir intervijai pirmdien, dienu pirms viņu amatā apstiprināja Ministru kabinets.

Kāpēc nolēmāt piedalīties otrajā konkursā uz VID direktora amatu, bet ne pirmajā?
Tā bija īpaša apstākļu sakritība, jo 17. septembrī pārtraucu darba attiecības savā iepriekšējā darbavietā. Apdrošināšanas kompānija reorganizēja Baltijas operācijas, apvienoja divas kompānijas un pārcēla centrālo biroju uz Lietuvu. Līdz ar to visi vadošie amati Latvijā tika likvidēti. Kad vēl strādāju, man zvanīja personāla atlases kompānija un prasīja, vai būtu interese pieteikties [VID] vakancei. Tajā brīdī sāku domāt. Kad reāli darba attiecības bija pārtrauktas, man bija vairāk laika palasīt, iegūt informāciju, un es atradu daudzas lietas, kas man likās ļoti saistošas. VID ir sāktas daudzas ļoti labas reformas. Vēl interesantāk – visā valsts pārvaldē tiek realizētas būtiskas izmaiņas, un VID ir izvēlēts kā pilotprojekts.

Kā, jūsuprāt, valsts pārvalde strādā, un kas būtu jāuzlabo?
Esmu lasījusi Valsts kancelejas izstrādāto reformu plānu valsts pārvaldei, kas tiks virzīts apstiprināšanai nākamā gada sākumā. Ir mērķis pārnest ļoti daudzas labas pārvaldības metodes, kas tiek izmantotas privātajā sektorā, un padarīt valsts pārvaldi daudz uzticamāku un efektīvāku.

Oktobrī Rīgas Biznesa skolai bija 25 gadu jubileja un notika lekciju cikls – labu vadītāju veiksmes stāsti. Piedalījās tādi cilvēki kā Juris Binde, Juris Biķis, un jau pasākuma sākumā tika pilnīgi pretstatīts privātais bizness un valsts pārvalde, lietoja vārdus «mēs» un «viņi». Manuprāt, tas ir ļoti sāpīgi, mums jācenšas iet uz to, lai šī plaisa izzustu.

Jūs sākāt strādāt apdrošināšanas jomā 1993. gadā. Pirms tam studējāt arhitektūru.
Jā. Manā CV nav īpaši daudz darbavietu. Principā, ja es kaut kur sāku strādāt un darbs mani apmierina, esmu ļoti lojāla un apkārt neskatos.

Pēc skolas beigšanas sāku studēt arhitektūru. Tas vēl bija padomju laiks. Likās, ka nevar būt tāds darbs, kur ir vienkārši jāsēž birojā un kaut kas mehāniski jāpilda. Gribējās radošo elementu. Vairāki faktori noteica, ka neturpināju strādāt specialitātē. Man bija ļoti spēcīgi kursabiedri. Man ir vēlme tajā jomā, kurā strādāju, būt starp labākajiem. 

Redzot tādus uzvārdus kā Sarma, Norde, Zābers, kuri ir ļoti talantīgi, tas jau sākumā lika domāt par citādu pieeju. Ja kā specializāciju būtu izvēlējusies pilsētbūvniecību, iespējams, būtu palikusi [specialitātē], jo man vairāk patīk lielas strukturētas sistēmas, skatīties tās kopsakarībā.

Vai starp arhitektūru un apdrošināšanu bija kāds starpposms?
Pēc [augstskolas] beigšanas strādāju Salaspils Botāniskajā dārzā par ainavu arhitekti. Tad bija laiks, kad dzima bērni. Pēc tam jau iestājās visas tās pārmaiņas mūsu tautsaimniecībā. Pieņēmu lēmumu mēģināt ko jaunu. Laikrakstā Diena bija sludinājums, ka jauna dāņu apdrošināšanas kompānija meklē speciālistu. Vienīgās prasības bija angļu valodas zināšanas un datorprasmes. Intuīcija pateica, ka tas ir manējais.

Jums pieder 3% akciju, un esat padomes locekle finanšu investīciju kompānijā Bastions ZS. Ar ko šis uzņēmums nodarbojas?
Tas ir vietējais investīciju fonds, tiek ieguldīta nauda dažādu uzņēmumu akcijās. Mēs ar finanšu ministri esam vienojušās, ka es atradīšu veidu, kā no šīm kapitāldaļām atbrīvoties. Likums nosaka, ka trīs mēnešu laikā visa uzņēmējdarbība ir jāizbeidz. Es pārdošu savas daļas.

Ar ko nodarbojas jūsu ģimene?
Visi ir algoti darbinieki. Īsti negribētos par viņiem runāt, tomēr gribētos nošķirt to, kas ir saistīts ar darbu, un to, kas ar ģimeni. Ģimenē neviens nenodarbojas ar uzņēmējdarbību.

Vai bijāt pārsteigta, ka komisija nolēma ieteikt tieši jūs?
Daļēji biju pārsteigta, bet tajā pašā laikā… Pavērtējot sapratu, komisijai acīmredzot likās ļoti pievilcīgi tas, ka es skatos uz izmaiņām un reformām organizācijā, nepozicionējot sevi kā nodokļu ekspertu. [Esmu] cilvēks, kurš ir gatavs strādāt ar cilvēkiem, gatavs mainīt noskaņojumu, strādāt ar sabiedrību. Domāju, tas viņiem šajā brīdī likās svarīgākais.

Kāpēc uzskatāt, ka tieši jūs esat piemērota šim amatam?
Esmu sasniegusi to vecumu, kad ir iegūts pietiekami daudz zināšanu, darba pieredzes, dzīves pieredzes. Ir uzkrāta tāda bāze, ka šajā brīdī esmu gatava to darīt.

Tas jums pašai rada pārliecību, bet kā jūs citiem izskaidrotu, ka esat piemērota?
Viens ir uzkrātā bagāža, otrs, kas ir bezgala svarīgi, – motivācija. Tas, par ko mēs runājam ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, ar paziņām – vai gribam, lai mūsu bērni dzīvo šādā valstī? Acīmredzot negribam. Tāpēc gribam kaut ko darīt, lai valsts, kurā dzīvos mūsu bērni, būtu citāda, būtu daudz mazāks ēnu ekonomikas īpatsvars, lai būtu uzticība valsts pārvaldei, tiesībsargājošām iestādēm. To mēs gribam.

Vai esat vadījusi tik lielu organizāciju?
Ar 4000 cilvēku man nav bijusi saskarsme. Bet Baltā divus gadus vadīju pārdošanas organizāciju, kurā bija 1000 cilvēku. 

Ir izpratne, kā process ir jāvada, cik būtiskas ir pareizas pilnvaras, deleģējumi, lai katrs zinātu, par ko viņš atbild, lai sistēma tiešām darbotos kā sistēma.

Būtiska darba daļa ir nodokļu administrēšana. Kā vērtējat savas zināšanas tajā?
Neviena liela uzņēmuma vadītājam nevar būt atbilstošas zināšanas visās jomās. Būs jāpaļaujas uz cilvēkiem, kas strādā, uz ekspertiem. Jāsadarbojas un jāuzklausa viņu viedoklis. Nodokļu jautājumos es orientējos noteikti labāk nekā vidusmēra Latvijas iedzīvotājs un, protams, stradājot daudz apgūšu. Taču mēs runājam par organizāciju ar 4000 darbinieku. Tas ir milzīgs potenciāls, kas jāizmanto. 

Noteikti nevaram pieļaut, ka VID ģenerāldirektors izveidojas kā pudeles kakls, kas pieņem visus lēmumus. Tas var būt iemesls, kāpēc reformas neiet uz priekšu tik ātri – visi gaida, ka jebkurā lietā lēmumu pieņems ģenerāldirektors.

Ja lēmumus deleģē, ir jābūt pārliecībai, ka darbinieki ir uzticami un spējīgi. Kā to nodrošināsit?
Tas ir process, uz ko jāiet, un tas nenotiks ar pirmo dienu, bet bez pilnas uzticības darbiniekiem nav iespējams strādāt. Par VID darbinieku uzticamību klīst dažādas leģendas tirgū, un, protams, ir jāstiprina Iekšējais drošības dienests, izceļot to ārā no pārējām struktūrām. Tagad ir deklarēts, ka jaunajam VID jābūt pilnīgi brīvam no politiskās ietekmes. Uz to jāskatās, [lemjot] par Iekšējās drošības dienesta novietojumu. Būtu labāk, ja tas paliktu dienesta iekšienē, ģenerāldirektora pakļautībā.

Ir visādas runas par politisko spēku un uzņēmēju ietekmi uz VID lēmumiem. Pieņemsim, ka būs zvani, cilvēki teiks – būtu labāk lemt tā. Kā nodrošināsities pret politisko ietekmi?
Viens no pamatprincipiem – jebkādas tikšanās ar uzņēmējiem organizēt vai nu vienā vai otrā spēles laukumā, kur visiem ir redzams, kas notiek. Otrs ir maksimāli izvairīties no sarunām viens pret vienu. Ja runājam par PVN, tad pieaicinām sarunā ekspertu tieši PVN jomā.

Attiecībā uz nozaru interesēm – maksimāli tikties ar nozaru asociācijām, ar sociālajiem partneriem. Konsultatīva padome varētu būt risinājumus, lai šis process būtu efektīvs.

Vai kādi politiķi vai politiski ietekmīgas personas ir centušās ar jums neformāli sazināties, kopš pieteicāties konkursā?
Tikusies ne ar vienu neesmu, bet piedāvājums ir bijis. Pieklājīgi atteicos. Vārdus man nenosauca, jo tika atrasts cilvēks, kas varētu man piezvanīt.

Vai nojautāt virzienu, no kura tas nāca?
Īsti pat ne. [Tika piedāvāta] neformāla tikšanās ar cilvēkiem, kas vēlas parunāt.

Uzņēmēju organizācijām ir atturīga attieksme pret jums. Kā plānojat iegūt uzticību?
Kā vienīgo līdzekli es saskatu to, ka ir jātiekas un jārunā. Šovasar parakstīts protokols, kā realizējam reformas VID, cīnāmies pret ēnu ekonomiku. Šo dokumentu parakstījušas LTRK, LDDK, Pašvaldību savienība, Zinātņu akadēmija. Acīmredzot ar šīm organizācijām ir jāsāk un tad jāiet tālāk. Ir jābūt skaidriem sadarbības principiem ar visām nozaru asociācijām.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem būs ēnu ekonomikas samazināšana. Valdības deklarācijā rakstīts, ka līdz 2020. gadam nodokļu iekasējamībai ir jābūt 1/3 no IKP. Vai tas ir iespējams, un kā plānojat to izdarīt?
Vispirms man ir svarīgi saprast, kāpēc 2015. gadā tika pat pārsniegts plāns nodokļu iekasēšanā absolūtajā izteiksmē, bet netika [sasniegts] plānotais rādītājs no IKP. Gribu saprast, kur veidojās šī atšķirība plānošanā un kas nebija ņemts vērā. Principā šim mērķim es viennozīmīgi piekrītu. Attiecībā uz ēnu ekonomikas apkarošanu valdība ir izstrādājusi jau konkrētu rīcības plānu, pirmais uzdevums būs maksimāli aktīvi strādāt pie šiem uzdevumiem.

Kā izskaust PVN shēmas?
Acīmredzot reversais PVN būtu maksimāli izmantojams visur, kur to neaizliedz ES direktīvas.

Esat minējusi, ka jāierobežo skaidrās naudas aprite. Kā to darīt?
Ir jau plāns valdībā ierobežot skaidras naudas darījumus privātpersonām līdz 20 minimālajām mēnešalgām vienam darījumam. 

Es uzskata, ka šis slieksnis ir ļoti augsts. Ir iespēja gan šo slieksni samazināt, gan paskatīties uz skaidras naudas iemaksas bankomātiem, limits varētu darboties arī te. To pārsniedzot, būtu jāskaidro naudas izcelsmes avots.

Uzņēmējiem ir diezgan daudz iebildumu pret plānotajām izmaiņām kases aparātu aprīkojumā. Ko domājat par šo pāreju?
Man būtu nedaudz vairāk jāiedziļinās. Protams, ir ļoti būtiski nodrošināt, ka maksimāli samazinām krāpniecību ar kases aparātiem.

Ir sistēmas, kur visus darījumus var vienkārši reģistrēt tiešsaistē. Vai jūs apsvērtu tādas ieviešanu?
Noteikti apsvērtu. Uz to VID ir jāiet, lai pēc iespējas viss notiktu elektroniskā formā un dati būtu maksimāli ērti salīdzināmi. Nebūtu jāveic nekādas manuālas pārbaudes.

Finanšu un muitas policijas apvienošana – kāda ir jūsu nostāja?
Neredzu iemeslu to nedarīt.

Par amatpersonu deklarācijām – jau gadiem tās tiek iesniegtas un formāli pārbaudītas, bet faktiski netiek veikta risku analīze un pārbaudīti korupcijas riski. Kā situāciju uzlabot?
Presē izskan jautājumi, kuram īsti šīs deklarācijas jāpārbauda – KNAB vai VID? Es domāju, katram ir sava sūtība. KNAB skatās, vai nav interešu konfliktu, VID pārziņā ir skatīties uz ieņēmumu un izdevumu samērojamību. Esmu bieži dzirdējusi par samērā labi izstrādātu risku vadības sistēmu [VID]. Tas būtu pirmais – visas šīs deklarācijas laist cauri šai risku vadības sistēmai.

Mēs visu laiku runājam, ka VID ir jāuzlabo analītika. Visām pārbaudēm ir jābūt vērstām uz tiem datiem, kurus saņemam šīs analītikas rezultātā, nevis jāpārbauda visu pēc kārtas, pēc saraksta.

Svētdien izskanēja ziņa, ka jau ir pieņemts lēmums par 500 cilvēku atlaišanu no VID. Vai tā ir?
Šo informāciju finanšu ministre minēja. Saprotu, ka ir nosprausts mērķis darbinieku skaita izteiksmē, bet nav reāla plāna, kā to darīt. Šī lieta ir ļoti rūpīgi jāanalizē, kur ir brīvie resursi un kur varam lietas darīt efektīvāk. 

Visu laiku min, ka ir ieviesti daudzi e-pakalpojumi, bet praktiski nav samazinājies darbinieku skaits klientu kontu apkalpošanā. Varbūt tā ir vieta, ar ko būtu jāsāk.

Latvijā ir ļoti dārga nodokļu iekasēšana – katri 100 eiro maksā 1,57 eiro, bet Igaunijā tikai 68 eirocenti.
Saistībā ar Igauniju runājam ne tikai par valsts ieņēmuma dienesta attīstību citā pakāpē, bet visas valsts pārvaldes cita līmeņa attīstību. Tas ir tas, uz ko arī mēs ejam. Ir doma, ka nākotnē katrā valsts pārvaldes iestādē tiek veiktas tikai pamatfunkcijas, bet apkalpojošās funkcijas tiek veiktas centralizēti. 

Jau tagad Valsts kase apkalpo apmēram 20 uzņēmumus grāmatvedības jomā. Tas nozīmē, ka katrā valsts pārvaldes iestādē nebūs grāmatvežu. 

Līdzīgi Igaunijā ir centralizēta IT sistēmu pārvaldība. Tā ir ļoti liela [daļa] no kopējiem izdevumiem, aptuveni 15% no kopējiem VID izdevumiem. Igaunijā tas nav ieņēmumu dienesta bilancē, līdz ar to ir šīs atšķirības.

Protams, ir lietas, par kurām jāsaprot, kāpēc tās notiek atšķirīgi. Kāpēc Igaunijā 95% privātpersonu deklarāciju tiek iesniegtas elektroniski, mums šim gadam ir mērķis 70%?

VID šobrīd nav sevišķi labvēlīgs tēls. Kā to uzlabot?
Uzņēmēji un nodokļu maksātāji grib redzēt maksimāli ātras un vienkāršas nodokļu nomaksas procedūras. Tā ir viena no jomām, kurā VID neveicas ar mērķa izpildi. 

Ir arī informācijas novadīšana saprotamā, vienkāršā formā. Latvijā nesalīdzināmi vairāk nekā Igaunijā tiek sniegtas konsultācijas gan mutiskā, gan rakstiskā formā. 

Acīmredzot izmaiņas tiesību aktos nav pietiekami skaidras. Ir vairāk jādomā, kā informāciju padarīt vienkāršu, pieejamu.

Cilvēki sūdzas arī par VID darbinieku attieksmi. Viņi var būt nepieklājīgi vai uzlikt maksimālo sodu par minimālu pārkāpumu. Kā domājat mainīt iestādes iekšējo kultūru?
Iekšējā kultūra ir ļoti būtiska. Ir jārada vienoti spēles noteikumi organizācijas iekšienē. Ja profesionālisms tiek minēts kā vērtība, tad ir jāsaprot, kāds no tā ir ieguvums klientam. Jādomā par to jebkurā savā darbībā, komunikācijā. 

Pārkāpumu un sodu samērība ir ļoti būtisks jautājums. Joprojām pastāv sistēma, ka VID amatpersonu lēmumus var apstrīdēt ģenerāldirektoram. Šo sūdzību skaits samazinās, bet es nevaru šobrīd pateikt, vai tas ir tāpēc, ka lēmumi ir kvalitatīvāki, vai vienkārši klientiem ir tāda attieksme, ka tāpat jau lēmums netiks mainīts. 

Es atbalstu projektu veidot neatkarīgu sūdzību izskatīšanas iestādi – līdzīgi kā ombuds bankām un apdrošinātājiem. Tas ļaus klientiem reāli izteikt savu sāpi un [saņemt] izvērtējumu, kuram ir bijusi taisnība.

Jums pagājušajā nedēļā bija pirmā tikšanās ar finanšu ministri. Ko runājāt?
Tas bija ļoti konstruktīvs dialogs. Prioritāte ir ēnu ekonomikas apkarošanas plāns. Otrs ir nomierināt organizācijas kolektīvu, dot signālu, ka tiešām viņi ir vajadzīgi. Ka nebūs tā – atnāks jauns vadītājs, kas viens pats visu izdarīs. Ka viņi tiek novērtēti, tiek gaidīta viņu iniciatīva.

Cīņa pret būriem

Posted on novembris 9, 2016 by - Pusdienās

Šausminoša dzīve vistu kūts sprostos šokēja sabiedrību, kad nevalstiskā organizācija Dzīvnieku brīvība publicēja atmaskojošu video. Kāpēc to ir svarīgi redzēt, stāsta organizācijas vadītājs Aivars Andersons

Pēc skarbā video par vistu dzīvi Balticovo kūtī jau 12 tūkstoši cilvēku parakstījuši petīciju pret šo putnu turēšanu sprostos. Par šādu reakciju priecīgs organizācijas Dzīvnieku brīvība vadītājs Aivars Andersons, kuru satieku omulīgajā restorānā Terapija. «Pirmais īstais vegānu restorāns Rīgā,» viņš paliela ēstuvi.

Aivars ir vegāns ar stāžu. Lai mazinātu netaisnību pret dzīvniekiem, šo dzīvesveidu viņš pieņēma pirms pieciem gadiem. Savā uzturā Aivars nelieto gaļu, pienu un olas un ir pārliecināts, ka vegānisma ideju saknes meklējamas jau antīkajā pasaulē, kad no gaļas atteicies slavenais matemātiķis Pitagors. Arī Latvijā izvairīšanās no dzīvnieku izcelsmes pārtikas nav nekas jauns. Dzīvnieku tiesību aktīvists izpētījis, ka vēl pirmskara laikā Latvijas Veģetāriešu biedrība aktīvi rīkojusi lekcijas, organizējusi pavārmākslas kursus, pie reizes mudinājusi biedrus atteikties no grādīgajiem dzērieniem. Padomju laiki šai organizācijai pielika punktu.

Dzīvnieku brīvība radās neilgi pēc tam, kad Aivars pieņēma jauno dzīvesveidu – 2012. gada pavasarī -, un tagad pulcē jau 500 biedru. Bariņš līdzīgi domājošo gribēja pievērst plašāku uzmanību sekām, kuras rada industriālā lopkopība – «tas ir lielākais ļaunums, kāds ar mums noticis kopš Otrā pasaules kara», aktīvists salīdzina.

Pētījumi apliecinot, ka tieši industriālā lopkopība ir lielākais siltumnīcas gāzu radītājs un klimata pārmaiņu veicinātājs pasaulē. No lopkopības rodas vairāk CO2 nekā no visas transporta nozares kopā. «Turklāt vairums cilvēku nevēlas būt cietsirdīgi. Gluži otrādi, lielākā daļa cilvēku noteikti uzskata, ka mums vajadzētu cieņpilni izturēties pret dzīvniekiem,» viņš piebilst.

Industriālā lopkopība, kas cenšas remdēt pasaules apetīti, viņaprāt, ir pretēja ētikas vērtībām. Tāpēc organizācija publicēja šokējošos video – lai parādītu patiesību un ļautu cilvēkiem izdarīt izvēli.

«Cilvēki iedomājas, ka vistas tiek audzētas lauku sētā. Kad ierauga metāla sistēmas, kurās dzīvnieks iespiests A4 lapas platībā, sāk domāt, kādas ciešanas viņam tiek nodarītas,» stāsta Aivars. Cīņa nebūs viegla, jo «uz spēles» liktas ekonomiskās intereses. «Ja ir potenciāls kaut ko nopelnīt vai apdraudētas darbavietas, ētiski apsvērumi ir neiespējami. Varam darīt visu, ja tas nes peļņu,» pukojas Aivars un iestrebj zupu, kas pēc garās runāšanas jau padzisusi. Kā pozitīvus piemērus viņš nosauc Austriju, kur sprosta olas aizliegtas ar likumu, un pārtikas tirgotāju Lidl, kas nesen paziņojis par nodomu atteikties no to tirgošanas savos veikalos.

Cīņa pret vistu turēšanu sprostos nav Dzīvnieku brīvības vienīgā fronte. Plašu skandālu sacēla arī viņu publiskotie materiāli par cietsirdīgajiem dzīvnieku dresētājiem un dzīvnieku turēšanas ap-stākļiem Rīgas cirkā. Organizācija neatlaidīgi sarakstījās ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD), atkārtoti vaicājusi, kādi ir jaunumi par Rīgas cirka zvēriem. Pēc atbildēm, ka viss atbilst labturības prasībām, Aivars aizsvilās: «Bet lācis dzīvo divus kvadrātmetrus lielā būrī!»

PVD ieklausījās. Drīz dienests nāca klajā ar ierosinājumu aizliegt savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā. Priekšlikumi izskatīti Zemkopības ministrijā un drīz turpinās ceļu uz Ministru kabinetu un vēlāk, cerams, uz Saeimu, klāsta Aivars. Veiksmes formula, viņaprāt, meklējama tajā, ka cirks atšķirībā no industriālās lopkopības nav saistīts ar ietekmīgiem industrijas lobijiem.

«Tas ir visvairāk izplatītais sajukums,» Aivars pavīpsnā, kad ieminos, ka gan cirka lāča šaurais krātiņš, gan vistu sprosti atbilst Eiropas Savienības prasībām par dzīvnieku labturību. «Cilvēki pretnostata – vai nu mums ir pārkāpts likums, vai viss ir kārtībā. Patiesībā var būt ievēroti likumi, bet tāpat viss nav kārtībā,» viņš iekarst. Aiz jēdziena «labturība» patiesībā esot noslēpts «minimālas prasības, lai nodrošinātu dzīvnieka dzīvību». Viņš ir pārliecināts, ka tas neatbilst humānai attieksmei pret dzīvnieku, bet Eiropas Savienībai, viņaprāt, trūkst politiskās gribas ķerties klāt dzīvnieku aizsardzībai.

Lielu uzmanību piesaistīja arī Dzīvnieku brīvības publicētie videomateriāli no kažokzvēru audzētavām, kur arī zvēri iesprostoti šauros būros. 65% sabiedrības nav pieņemama dzīvnieku turēšana zvēraudzētavās – to organizācija noskaidrojusi tirgus izpētes kompānijas SolidData veiktā pētījumā. Taču kažokzvēru nozare gadā ienes trīs miljonus eiro nodokļu naudas un rada darbavietas cilvēkiem. «Cik ilgam laikam jāpaiet, lai varam pieņemt lēmumus, kas ekonomiski nav patīkami, bet izsaka mūsu vērtības?» retoriski vaicā Aivars.

Viņaprāt, izmaiņas sabiedrībā var rasties ar ikdienas paradumu maiņu. «Nav uzreiz jākļūst par vegānu, bet varbūt reizi nedēļā var atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktiem,» mudina Aivars. Viņš pārliecināts, ka tas mainītu daudz. Pateicoties nevalstisko organizāciju kampaņām un cilvēkiem, kas pievēršas veģetāram un vegāniskam dzīvesstilam, pērn nogalināts par 400 miljoniem mazāk dzīvnieku nekā gadu iepriekš, aktīvists atsaucas uz kādu pētījumu.

Kā organizācija tiek pie šokējošajiem videomateriāliem? Aivars iedzer malku kafijas. «Vienīgais, ko varu teikt, ir tas, ka šiem cilvēkiem rūp dzīvnieku labklājība. Mēs šo nekomentējam,» viņš pēkšņi kļūst strups, paskaidrojot, ka nopietni izturas pret informācijas avotu aizsardzību.

Smaids Aivara sejā atgriežas, kad pajautāju, vai tā ir tiesa, ka Dzīvnieku brīvība ar savu izvērsto kampaņu cenšas nomelnot Balticovo pēc konkurentu pasūtījuma? Šādas baumas izplatījušās dažos medijos. Pēc notiesātajām pusdienām Aivars gardi iesmejas: «Katru reizi, kad sabiedrību uzrunājam par dzīvnieku tiesību jautājumiem, iesaistītā industrija atbild, ka mums ir kādas ekonomiskas intereses. Kad sākām cīņu pret savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā, klīda baumas, ka cirka ēku iekāro kāds lielveikals. Vai nozares tiešām uzskata, ka dzīvnieku tiesību jautājumi sabiedrībai nevar būt svarīgi?» Skaidrības labad viņš precizē – cīņa nav pret Balticovo. Tā ir pret vistu turēšanu sprostos – visur.

Dzīvnieku brīvība savu ikdienas darbību nodrošina ar biedru naudām un ziedojumiem. Ar to nav pietiekami, lai varētu atļauties algot darbiniekus, tāpēc nākotnē viņi cer piesaistīt lielāku atbalstītāju – kādu atbildīgu uzņēmēju vai fondu. Bagātīgāks finansējums ļautu stāties pretī asimetrijai, kurā «vienai pusei ir daudz naudas un politiskā ietekme, bet otrai tikai patiesība».

Mūsdienu sabiedrības nostāja pret dzīvniekiem, viņaprāt, ir pretrunu pilna. No vienas puses, cilvēki mīl dzīvniekus, uztver kā ģimenes locekļus; no otras puses, atbalsta cietsirdību pret tikpat gudriem un jūtīgiem dzīvniekiem. «Tas nav tikai par industriālo fermu. Tas ir par kāzu baložu pirkšanu vai suņa turēšanu pie ķēdes,» skaidro Aivars un piebilst, ka nepieciešams vēl ilgs darbs, lai iemācītu sabiedrībai būt līdzcietīgai.

Lai cilvēkam būtu vienkāršāk sākt ētisku dzīvesveidu, Dzīvnieku brīvība rūpējas, lai vegāniskie ēdieni gan restorānos, gan pārtikas veikalos kļūst arvien pieejamāki – tiekas ar uzņēmējiem, stāsta par šīs biznesa nišas nozīmi. Cik Latvijā viegli būt vegānam? «Aizvien vieglāk,» smaida Aivars. Tagad pieejamas pat vegāniskās desas, sieri un zivis. Tās ir alternatīvas, kas veidotas no augu valsts produktiem – no augiem taisīts «tuncis» un «saldējums», no sēnēm pagatavots «liellops». «Garšu pasaule augusi bagātīgi,» aizraujas Aivars, lai gan atzīst –  pats nav šo viltoto produktu cienītājs.

Ēdienkarte

Seleriju sakņu biezzupa ar apelsīnu un kardamonu
Krāsnī cepti dārzeņi ar kokossviestā ceptiem BIO ziemas kviešiem un biešu humusu
Zaļā tēja
Kafija

Populistu internacionāle

Posted on novembris 9, 2016 by - Komentārs

Nesenie notikumi rāda, kāpēc ASV dibinātāji bija skeptiski par demokrātiju

Nervozi gaidot ASV vēlēšanu rezultātus, domas atkal un atkal atgriežas pie jautājuma: kāpēc liberālās demokrātijas ir tik tālu nodzīvojušās, ka visa pasaules kārtība ir apdraudēta? Ne jau tikai Amerikā Trampa vēl pirms gada šķietami neiespējamās sekmes draud satricināt pamatus brīvības un miera ēkai, kuru pēc Otrā pasaules kara cēla Rietumu valstis un kura likās kļuvusi par modeli visai pasaulei pēc komunisma sabrukuma. Lielbritānijā, Francijā, Ungārijā, Nīderlandē, Polijā, Zviedrijā, Austrijā un citur zeļ partijas, kuru mērķis ir daļēji vai pilnībā nojaukt gan starptautiskās sadarbības, gan iekšējās demokrātijas struktūras, kuras daudzus gadu desmitus tika uzskatītas par Rietumu būtību. Pazīstamā vēsturniece Anna Aplbauma to nosaukusi par «populistu internacionāli», kura vēršas pret liberālajām demokrātijām tāpat, kā to starpkara gados darīja komunistiskā internacionāle.

Ko vainot šajā pavērsienā?

Visbiežāk tiek apsūdzēta globalizācija. Pēdējos 30 gados pasaule pieredzējusi milzīgu brīvās tirdzniecības un pārrobežu investīciju vilni, uz kura muguras simtiem miljonu cilvēku Āzijā un Āfrikā izcelti no galējas nabadzības. Taču bagātajās rietumvalstīs politiķu un vēlētāju acīs šie procesi jau no paša sākuma izsauca pretestību, jo daudzviet ražošana tika pārcelta uz valstīm ar zemākām algām. Atbalsts Trampam ASV un Brexit Lielbritānijā ir sevišķi izteikts reģionos, kur vēlētāju vairākums ir strādnieki bez augstākās izglītības, kuri, šķiet, visvairāk cietuši no deindustrializācijas. Turklāt globalizāciju pavadījusi aizvien augoša nevienlīdzība gandrīz visās Rietumu sabiedrībās. Kamēr citiem algas stagnē, slavenā «1%» bagātība nemitīgi aug. 2008. gada pasaules finanšu krīze bijis pēdējais piliens jau līdz malai pilnā neapmierinātības traukā, un tāpēc tik daudzi jūsmo par Trampa solījumiem saplēst mazos gabaliņos visus ASV tirdzniecības līgumus.

Problemātisku šo skaidrojumu dara fakts, ka patiesībā daudz vairāk darbavietu ražošanā aizvietojušas nevis slikti apmaksātas strādnieces Bangladešā, bet gan roboti un datori. Turklāt paši populisti daudz biežāk runā par ko citu – neiecietību pret «svešajiem». Tramps sāka savu priekšvēlēšanu kampaņu, nosaucot meksikāņus par slepkavām un izvarotājiem un apsolot uzbūvēt sienu uz ASV dienvidu robežas. Brexit kampaņas galvenais sauklis bija migrācijas ierobežošana, un pēc balsojuma Anglijā nozīmīgi pieauguši uzbrukumi ārzemniekiem. Kad Tramps cīnījās par republikāņu partijas nomināciju, viņa atbalstītāju vidējais ienākumu līmenis bija ievērojami augstāks nekā Amerikā kopumā, bet populistu internacionāles idejas atradušas sekotājus arī tādās valstīs kā Zviedrija, Austrija un Vācija, kuru tautsaimniecības pēdējos gados uzrādījušas teicamus rezultātus.

Taču rasisms ir vecs kā cilvēce. Kāpēc tam ar tādu spēku jāuzliesmo tieši tagad, jo sevišķi ņemot vērā, ka pēdējos gadu desmitos Rietumu sabiedrības šķietami kļuvušas aizvien atvērtākas un iecietīgākas?

Vieni vaino elites, kuras pārāk maz ieklausījušās «ierindas cilvēku» bailēs no ekonomiskās nedrošības un bažās par migrāciju. Citi saka – vainīga ir pārāk liela demokrātija. 

Kad Amerikas tēvi dibinātāji rakstīja valsts konstitūciju, viņiem pastāvīgi prātā bija gan līdzšinējās cilvēces vēstures, gan Aristoteļa un citu politisko domātāju brīdinājumi, ka cilvēku pūlis ir emocionāls, nepastāvīgs savos viedokļos un demagogu viegli ietekmējams un ka demokrātija var ātri pārvērsties savā pretmetā – diktatūrā. Tāpēc, būdami pārliecināti par vēlētāju tiesībām lemt par valsts pārvaldi un politiku, viņi tomēr radīja sistēmu, kas stingri iegrožoja tiešo, mažoritāro demokrātiju. Līdzīga domāšana bijusi pamatā Apvienotās Karalistes (nerakstītajai) konstitūcijai, kuras pamatprincips ir nevis tautas, bet gan tās pārstāvju – parlamenta suverenitāte.

Taču pēdējos gadu desmitos tiešās demokrātijas elementi guvuši aizvien lielāku nozīmi dažādās politiskās sistēmās. Agrāk Republikāņu partijas spice nebūtu pieļāvusi tāda Trampa izvirzīšanu, bet tagad priekšvēlēšanu balsojumi piesaista tieši partijas radikālākos elementus. Lielbritānijā par Brexit lēma referendumā, kas bija tikai trešais visas tautas balsojums valsts vēsturē. Pūļa varas pieaugumu milzīgi paātrinājusi interneta attīstība, kurā informācijas izplatīšanas «demokratizācija» lielā mērā iznīcinājusi robežu starp patiesību un meliem publiskajā telpā. Tā ir ideāla vide tādiem demagogiem kā Amerikas Trampam, Lielbritānijas Farāžam, Francijas Lepēnai un daudziem citiem, kuri sludina «tautas varu», bet nes tikai haosu.

Tik plašai parādībai kā populistu internacionāle nevar būt tikai viens skaidrojums. Domājams, ka visi jau minētie lielākā vai mazākā mērā veicinājuši tā rašanos, tālab tā nav atkarīga tikai no viena cilvēka. Raksta nodošanas brīdī nav vēl zināms, vai Tramps ir uzvarējis vai zaudējis 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās, taču neatkarīgi no rezultāta viņa mestais izaicinājums liberālajai demokrātijai un Rietumu mieram un labklājībai nekur nepazudīs.

Komentārs 140 zīmēs

Maxima Latvija un ēkas īpašnieks Tineo piekrituši samaksāt 100 000 eiro kompensāciju par katru traģēdijas upuri. Kopā 5,4 miljoni.

Streļčenoks sācis lasīt Kafku. KNAB varētu mēģināt piedzīt nelabvēlīga tiesas sprieduma radītos zaudējumus no tiem, kuri vērsās tiesā pret KNAB.

Gluži kā Latvijā 1999.gadā. Igaunijā ar opozīcijas balsīm ievēlē prezidenti, un drīz pēc tam krīt valdība.

Strukturētais Truksnis

Posted on novembris 9, 2016 by - Komentārs

Jūrmalas kriminālskandālā ZZS uzvedas tā, it kā tās nebūtu

Detektīvstāsts varētu šķist labs žanra apzīmējums Gata Trukšņa galvu reibinošajiem lēcieniem turp un atpakaļ Jūrmalas mēra amata krēslā caur turīgā cigāru pīpētāja Jūlija Krūmiņa meitas apartamentiem un KNAB izmeklētāju kabinetiem. Katrā ziņā ir bijušas kratīšanas, aizturēšanas, nopratināšanas, ir sākti kriminālprocesi – tas viss piedien krimiķim.

Tomēr varbūt intriģējošākais šajā stāstā ir Trukšņa partijas attieksme pret šīm kriminālnorisēm kā netverami plūstoša virmošana tādā kā pirmatnējā elementu buljonā vai mistiskā apziņas stāvoklī. Zaļo un Zemnieku savienība šajā stāstā par naudu un varu – naudu par varu un otrādi – parādās nevis kā politiska organizācija, bet gan drīzāk kā noslēpumaina un varbūt zinātnei neizdibināma dabas parādība. Ja tā vispār ir reāla parādība, nevis tikai homeopātiskas ticības apziņas stāvoklis. Kā «strukturētais ūdens», piemēram.

Partijas vadītāji pat nevar vienoties par it kā empīriski pārbaudāmu faktu, vai Truksnis ir viņu partijas biedrs, vai tomēr ir izslēgts no partijas.

No partijas viedokļa Truksnis mirgo kā Šrēdingera kaķis, kas vienlaikus gan ir, gan nav partijas biedrs. ZZS vadoņi paši šo «juridiski sarežģīto» politiskās kvantu mehānikas mīklu vēl nav atminējuši. Tāpēc to galu galā izlemšot vēlētāji nākamajās Jūrmalas domes vēlēšanās, liek metafiziski noprast ZZS valdes priekšsēdētājs Armands Krauze, ar to it kā apstiprinādams, ka Truksnis ir un būs ZZS biedrs. Taču Latvijas Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs Viesturs Silenieks ir paziņojis, ka Truksnis ir izslēgts no partijas. (Tiem, kuri nav studējuši ZZS struktūru – LZP ir viena no divām lielākajām klimpām par ZZS dēvētajā partiju apvienības zupā.)

Īss atskats uz stāsta krimināli dramatisko fonu. KNAB 4. oktobrī aizturēja uzņēmēju Krūmiņu un tolaik acīmredzot pavisam noteikti Jūrmalas domes priekšsēdētāju Truksni. Birojs ir sācis kriminālprocesu par ZZS un partijas No sirds Latvijai nelikumīgu finansēšanu lielā apmērā. Likumsargi arī pēta, vai Trukšņa ievākšanās vairāk nekā miljonu vērtā dzīvoklī Jūrmalā, kas pieder Krūmiņa meitas firmai, nav slēpta atlīdzība par domes priekšsēdētāja atbalstu šim dzīvokļu kompleksa projektam. Jau augustā KNAB ierosinātajā kriminālprocesā par ZZS nelikumīgu finansēšanu figurē arī tādas prominences kā bijušais prezidents Andris Bērziņš un ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, kurš ir arī ZZS otras lielās klimpas Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs.

Trukšņa karjeras fluktuācijas šajā laikā var kopsavilkt vēl īsāk: Jūrmalas dome 13. oktobrī atcēla priekšsēdētāju no amata, bet 4. novembrī ievēlēja atpakaļ amatā.

Tiesa, Truksnim šī nav pirmā reize, ir jau otrā. 2013. gada aprīlī pašvaldības deputāti viņu atbrīvoja no priekšsēdētāja amata, bet jūnijā atkal ievēlēja. Taču tolaik atlaišanas iemesls bija ZZS saraksta līdera reklamēšanās par pašvaldības naudu pirms vēlēšanām. Tagad ir kriminālprocesi par iespējamiem partiju liela mēroga nelikumīgas finansēšanas un korupcijas noziegumiem.

Elementārs politisks piedienīgums saka priekšā, ka Truksnim pašam būtu jāprotas nolikt amata pilnvaras vismaz līdz izmeklēšanas iznākumam, bet partijai būtu jāparūpējas, lai tā notiek. Taču, kā atzinis bijušais LZP priekšsēdētājs, tagad Valsts prezidents Raimonds Vējonis, tā tas būtu, «izejot no Rietumu prakses», taču «mums varbūt ne vienmēr šī Rietumu prakse darbojas».

Maigi teikts, ja runa par «zaļajiem zemniekiem», kuriem tieši otrāda, bizantiska austrumu prakse. Kad vēl vienas ZZS klimpas, partijas Latvijai un Ventspilij vadonim Aivaram Lembergam bija izvirzītas apsūdzības smagos noziegumos un noteikts aizliegums ieņemt Ventspils domes priekšsēdētāja amatu, ZZS paaugstināja viņu par «premjerministra kandidātu». Truksnis diezin vai būs ZZS premjerministra kandidāts, taču nevainojami atbilst tiem pašiem partijas kvalitātes kritērijiem, tāpēc visi septiņi ZZS deputāti Jūrmalas domes sēdē balsoja par viņa atkal iecelšanu amatā. Bet vērtējumu šim ZZS deputātu lēmumam sniegšot iedzīvotāji pašvaldību vēlēšanās nākamgad, sola ZZS valdes priekšsēdētājs Krauze, ar ko gana skaidri apsola Truksnim atkal pirmo numuru ZZS sarakstā Jūrmalā.

Bet kā tad ar LZP valdes lēmumu, ka Truksnis būs automātiski izslēgts, ja atkal tiks amatā, un šīs partijas līdzpriekšsēdētāja Ingmāra Līdakas atzinumu, ka viņš ir uzskatāms par izslēgtu no LZP? Krauze paskaidro, ka ZZS esot «ļoti demokrātisks» politiskais spēks, tāpēc ZZS vadībai Trukšņa atkārtota ievēlēšana esot «jāpieņem kā fakts» un «nav nozīmes, vai to atbalstām vai neatbalstām».

Tas liek izvirzīt elpu aizraujošu hipotēzi, ka ne tikai Truksnis vienlaikus ir un nav partijas biedrs, bet arī ZZS vienlaikus gan ir, gan nav, un ka pat nav nozīmes, vai tā ir. Tai ir «reitingi» un premjerministra un citi amati valdībā un pašvaldībās, un ar to pietiek. Nav svarīgi, par ko balso vēlētāji, pietiek ar to, ka ievēlē ZZS «strukturēto ūdeni» no «sūdu bedres», kā aizturētais Krūmiņš dēvē šo politbiznesa vidi Latvijā. Tas ir daudz noslēpumaināks stāsts nekā prasto kā krāna ūdens Trukšņa un Lemberga kriminālā burbuļošana ZZS partiju savienotajās burkās.

Komentārs 140 zīmēs

Ar trešo piegājienu. Pēc neveiksmīga pirmā konkursa un finanšu ministres atrastas kandidātes izgāšanās VID ticis pie ģenerāldirektores Ilzes Cīrules.

Populista klupieni. Ungārijas premjerministram Orbanam oktobrī neizdevās referendums par bēgļiem, bet nu arī parlaments atteicās mainīt konstitūciju.

Par ASV izstāšanos no pasaules? Brexit demagogs Farāžs otrdien pasteidzās pieteikties par Trampa sūtni Eiropas Savienībā.

Turam īkšķus

Posted on novembris 9, 2016 by - Redaktores sleja

Kamēr tepat blakus igauņos ir valdības krīze, bet aiz okeāna amerikāņi aizvadījuši vistrakākās vēlēšanas manā mūžā, pie mums Latvijā viens otrs mezgls atšķetinās. Izmisīgi meklētais VID šefs ir atrasts – sekmējies ar trešo piegājienu gluži kā Antiņam!

Amatā ieceltā Ilze Cīrule vismaz ārēji izstaro tādu mieru un nosvērtību, ka satricinātajam VID tas lieti noderēs. Viņai ir vēl kāds pluss – ilga darba pieredze privātajā sektorā, no kura valsts pārvalde cer pārņemt efektīvākas metodes un draudzīgāku attieksmi pret nodokļu maksātājiem jeb ieraudzīt viņos klientus. Agrākā arhitektes izglītība un interese par kopsakarībām, lielu sistēmu darbību – arī tas var palīdzēt, jo valsts budžetam ir jāstiprina «nesošās konstrukcijas», un te svarīga gan spēja redzēt kopbildi, gan novērtēt detaļu lomu.

Protams, ir arī riski – nekādas pieredzes politikas virtuvē, kur jaunam ienācējam var aizcirsties elpa un pietrūkt dūšas iebilst, ja kāds ar netīrām rokām viļā kotleti vai iegriež salātos sazilējušu desu. Arī pieredze VID mašinērijā būs jāuzkrāj, lai padomdevēju teiktais nav automātiski jāpieņem. Bet starta pozīcijas ir labas, jo konkurss radīja uzticību, ka atlase norit godprātīgi un profesionāli. Jāvēl veiksme, jātur īkšķis.

Otru īkšķi, šo žurnāla numuru izlasot, var saņemt par zemessargiem, kuri pēc «Krimas iesaukuma» ir krietni papildinājuši savas rindas, spēcinājušies finansiāli un tehniski, nopietni pārskatījuši mācības. Lāčplēša dienā pieminot tos, kas agrākos karos ir krituši par Latvijas zemi, gribas ticēt, ka stipra partneru aizmugure kopā ar pašu apņēmību mūs šoreiz pasargās.

Radars pasaulē

Posted on novembris 2, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Itālijas vidieni 27. oktobra vakarā satricināja trīs spēcīgas zemestrīces, kuru stiprums bija attiecīgi 5,4, 5,9 un 4,6 magnitūdas. Neviens cilvēks nav gājis bojā vai guvis nopietnus savainojumus. Pazemes grūdieni bija jūtami Romā un tās apvidū 100 kilometru attālumā.

Eiropas Parlamenta ikgadējā Saharova balva piešķirta jezīdu kopienas pārstāvēm Nadiai Muradai un Lamijai Hadži Bašarai, kuras aizstāv sievietes, kas cietušas no teroristiskās organizācijas Daesh seksuālās vardarbības. Muradai un Bašarai balva 50 000 eiro apmērā tiks pasniegta 14. decembrī Strasbūrā.

Eiropas Savienības armijas izveide netiek plānota, pirms tikšanās ar NATO aizsardzības ministriem žurnālistiem sacīja ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni. Viņa skaidroja, ka ES jau tagad plāno gan civilās, gan arī militārās misijas un operācijas, taču bez NATO un ES funkciju pārklāšanās.

Eiropas Savienības līderi un Kanādas premjerministrs Džastins Trudo 30. oktobrī Briselē beidzot parakstījuši ES un Kanādas brīvās tirdzniecības līgumu, kura izstrādei bija vajadzīgi septiņi gadi. 

31. oktobrī tika nojauktas pēdējās patvaļīgi uzslietās būves nelegālo imigrantu nometnē Francijas pilsētā Kalē, kas kļuvusi pazīstama ar nosaukumu Džungļi. Varas iestādes uz citām imigrantu izmitināšanas vietām visā Francijā pārvietoja vairāk nekā 6000 cilvēku. 

Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstījis likumu, ar kuru tiek apturēta vienošanās ar ASV par ieroču plutonija pārpalikumu utilizāciju. Vienošanās paredzēja, ka gan ASV, gan Krievija atbrīvosies no 34 tonnām liekā plutonija, kas ir pietiekami 17 000 atombumbu izgatavošanai. Likumā izvirzīti nosacījumi līguma darbības atjaunošanai, tajā skaitā ASV noteikto sankciju atcelšana un zaudējumu segšana.

Autouzņēmums Volkswagen paziņojis, ka turpmākajos gados plāno likvidēt vairāk nekā 10 000 darbavietu, kompānijai pārorientējoties uz elektrisko automašīnu ražošanu. Kompānija nolēmusi pievērsties videi draudzīgām automašīnām, lai attālinātos no kaitīgo izmešu falsificēšanas skandāla.

Plašais patvērums

Pēc gadiem ilgām sarunām panākta vienošanās par pasaulē lielākā jūras dabas rezervāta izveidošanu Antarktikā – lielākā daļa no teritorijas būs zvejas lieguma zona. Krievija līdz šim bija pēdējā valsts, kas pret to iebilda, bažījoties par zvejas tiesībām. Rosa jūra ir viena no pēdējām neskartajām jūras ekosistēmām pasaulē.

Radars Latvijā

Posted on novembris 2, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Pēc sešas stundas ilgām debatēm Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja 2017. gada valsts budžeta projektu, kurā plānotie ieņēmumi ir 8,066 miljardi eiro, savukārt izdevumi – 8,367 miljardi eiro, par vairāk nekā pusmiljardu lielāki nekā pērn.

Saeimas vairākums nolēma neatbalstīt opozīcijas rosināto izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska demisijas pieprasījumu. Pret to balsoja 57 parlamentārieši. Savukārt skolotāju arodbiedrība Valsts kancelejā iesniegusi 17 385 izglītības darbinieku parakstus par disciplinārlietas sākšanu ministrijā saistībā ar skolotāju algu reformas īstenošanu.

Dažus mēnešus pēc dibināšanas sašķēlusies politiskās partijas KPV LV vadība. Četri no deviņiem tās valdes locekļiem nolēmuši partiju pamest, jo esot vīlušies partijas ideālos un tās līderī Artusā Kaimiņā. Partijas valdi pametis Ilmārs Poikāns jeb Neo, Marita Eisaka, Uldis Neilands un Armands Kincs, kuri esot nolēmuši dibināt jaunu biedrību.

Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde sākusi kriminālprocesu saistībā AS Pasažieru vilciens 22 miljonus eiro vērto sešu dīzeļvilcienu sastāvu modernizācijas projektu. Kriminālprocess ierosināts par noziedzīgu nodarījumu valsts institūciju dienestā un noziedzīgu nodarījumu pret īpašumu.

KNAB priekšnieka amata atlases komisija vienbalsīgi pieņēmusi lēmumu konkursa otrajai kārtai nevirzīt nevienu no pretendentiem. Valsts kanceleja neatklāj šāda lēmuma iemeslus, bet Ministru prezidentam Mārim Kučinskim būs jāizsludina jauns konkurss. Starp noraidītajiem pretendentiem bijis Jaroslavs Streļčenoks, Haralds Laidiņš, Māris Gulbis un Rihards Bunka. Neoficiāli zināms, ka kandidātu vidū bija arī Kristaps Zakulis un Iļja Boronovskis.

Pēc Augstākās tiesas lēmuma stājies spēkā spriedums, ar kuru tika atcelts disciplinārsods pazemināt amatā bijušo KNAB darbinieci Jutu Strīķi. Saskaņā ar šo spriedumu viņai par labu piedzīti vairāk nekā 13 000 eiro.

Rīgas pils netiks atvērta valsts simtgades svētkos 2018. gadā, paziņojusi kultūras ministre Dace Melbārde. Par to liecinot fakts, ka Rīgas pils kastelas daļas restaurāciju un pārbūvi bija plānots sākt 2016. un pabeigt 2018. gadā, taču joprojām nav noslēgusies iepirkuma procedūra.

Vairāki neatliekamās medicīniskās palīdzības sertificētie ārsti devušies izdienas pensijā, taču pieredzējušo ārstu trūkumu nav izdevies aizpildīt, tāpēc viņu vietā dažviet strādā Medicīnas koledžas studenti, izpētījis laikraksts Latvijas Avīze. MPD vadītāja Sarmīte Villere laikrakstu informējusi, ka MK noteikumiem atbilstošas brigādes pietiek tikai 85% no visām ekipāžām.

Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra māk-slā iegūs Dailes teātra aktieris un režisors Juris Strenga un aktrise Olga Dreģe. Laureātu apbalvošanas ceremonija notiks Dailes teātrī 23. novembrī.

Konkursa komisija par piemērotāko VID ģenerāldirektora pretendentu atzinusi apdrošināšanas kompānijās pieredzi guvušo Ilzi Cīruli. Kandidāte atzīta par labāko, ņemot vērā stratēģisko redzējumu par VID turpmāko darbību, komandas vadību, pārmaiņu vadību un rezultātu sasniegšanu. Pirms valdība lemj par Cīrules atbilstību amatam, viņai jātiekas ar finanšu ministri.

Sācies ziemas laiks

Naktī uz 30. oktobri Latvijā sācies ziemas laiks – pulksteņa rādītāji tagad pagriezti par vienu stundu atpakaļ. Vairāk nekā puse iedzīvotāju gan uzskata, ka laika grozīšana negatīvi ietekmē viņu veselību un labsajūtu, aptaujā noskaidrojusi pētījumu aģentūra Kantar TNS.

Kā jūsu labsajūtu un veselību ietekmē pulksteņa pagriešana par stundu uz priekšu vai atpakaļ?


Nedēļas citāts


Nemīlestība

Posted on novembris 2, 2016 by - Pasaulē

Nespējot piemeklēt ideālos kandidātus, vēlētāji dažādās pasaules vietās bieži vien pie urnām dodas ar apņēmību vienkārši nobalsot par mazāko ļaunumu. Šā gada ASV prezidenta vēlēšanās šis princips ieguvis gluži vai ekstremālu formu

Pagājušā gada pavasarī laba mana draudzene vāciete Henriete pieņēma lēmumu bēgt no Vašingtonas. Cik ātri vien iespējams. Uz jebkurieni. Viņas depresija pieņēmās spēkā ar katru nedēļu, līdz beidzot darba devējs starptautiskā organizācijā palīdzēja izkārtot Henrietes pārcelšanos uz Āfriku. Prombraukšanas iemesls: lietas, ko vairums cilvēku lasa ziņu virsrakstos, viņu skāra ļoti personiski.

2012. gada 11. septembra vēlā vakarā Henriete iekāpa lidmašīnā, atgriežoties no komandējuma Afganistānā. Pa ceļam bija ieplānojusi dažas dienas pavadīt Lībijā, kur strādāja viņas dzīvesdraugs. Mainot reisus Dubaijā, viņa saņēma šokējošu ziņu: dzīvesbiedrs ir gājis bojā. Amerikāņu vēstnieks Lībijā Kristofers Stīvens (52) bija nosmacis Bengāzī vienā no konsulāta ēkām, kurai uguni pielaida teroristi. Tonakt dzīvību zaudēja vēl trīs amerikāņi.

Sākās izmeklēšana, cita starpā arī cenšoties noskaidrot, vai ASV Valsts departaments un tā toreizējā vadītāja Hilerija Klintone ir bezatbildīgi ignorējuši potenciālos apdraudējumus saviem diplomātiem.

Patiesībā izmeklēšanas bija sešas. Divas būtiskākās neatkarīgi veica Federālais izmeklēšanas birojs (lai notvertu uzbrucējus) un pats Valsts departaments (lai atklātu vājos posmus iestādes darbā un novērstu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos).

Pārējās četras lielākoties bija politiski motivēta vainīgo meklēšana. Prognozējot, ka Hilerija Klintone startēs nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās, 2014. gada maijā jaunu izmeklēšanu ierosināja Kongresā pārstāvētie republikāņi. Naivi pieņemt, ka tas nemaz neizskatījās pēc mēģinājuma «norakt» politisko konkurenti.

Kad pērn aprīlī Klintone tik tiešām paziņoja, ka cīnīsies par augstāko amatu valstī, Henriete nolēma bēgt. Viņa labi apzinājās, ka politiķi savās diskusijās un strīdos muļļās Bengāzī un mirušā drauga vārdu dienu no dienas, sāpinot viņu.

Henrietei izrādījās taisnība.

Kad pēc divu gadu darba Kongresa īpašā komiteja šā gada jūnijā publiskoja savu gala ziņojumu, laikraksts The New York Times raksta virsrakstā secināja, ka «nav atrasti nekādi jauni pierādījumi par tiešu Hilerijas Klintones vainu». 800 lappušu garais ziņojums vairāk šaustīja Aizsardzības ministriju, Centrālo izlūkošanas pārvaldi un Valsts departamentu par «nespēju apzināties akūtus drošības riskus Bengāzī un pārstāvniecību uzturēšanu tādās vietās, kur nav iespējams nodrošināt atbilstošu apsardzi».

Republikāņu politiķi un daudzi viņu atbalstītāji gan neatslābst – vainīga!

Pati sev ienaidniece

Pa šo laiku Klintones nīdējiem paspēja uzrasties jauns arguments. 2015. gada martā kļuva zināms, ka, pildot ASV valsts sekretāres pienākumus, viņa pārkāpusi ierasto amatpersonas praksi un oficiālajai saziņai izmantojusi savu privāto e-pastu un privāto serveri, nevis valdības adresi un attiecīgi aizsargātas tehnoloģijas. Šo lietu sāka izmeklēt Federālais izmeklēšanas birojs (FIB). 

No vairāk nekā 30 000 izmeklētājiem nodoto elektronisko vēstuļu astoņas tika klasificētas kā «īpaši slepenas», 36 – kā «slepenas», vēl astoņas – kā «konfidenciālas». Drošības dienesti nav atraduši nekādas pazīmes, ka privātajā serverī būtu ielauzušies hakeri un nozaguši šos valsts noslēpumus, tomēr, paziņojot izmeklēšanas rezultātus, FIB priekšnieks Klintones rīcību raksturoja kā «ārkārtīgi bezatbildīgu», tajā pašā laikā piebilstot, ka neviens saprātīgs prokurors to neatzīs par krimināli sodāmu likumpārkāpumu.

Klintone pati paziņojusi: «Tā bija mana kļūda. Es atvainojos. Un uzņemos atbildību.»

Vainīga! Vainīga – nerimst viņas kritiķu koris.

Starp citu, iepriekš izvēlētais termins «Klintones nīdēji» nav nejaušs. Tas tik tiešām ir savdabīgs politisks fenomens, par kuru varētu sarakstīt grāmatas. Kāpēc 69 gadus vecā politiķe ir tik nemīlēta? Protams, «nīdēji» ir ass vārds un attiecas uz salīdzinoši mazu vēlētāju daļu. Biežāk to varētu raksturot kā nepatiku.

Lai cik banāli tas būtu, viens no nepatikas iemesliem ir dzimums – sieviete un feministe. Kad Baltajā namā 1992.-2000. gadā saimniekoja Klintones vīrs Bils, politiskie komentētāji smīkņāja, ka valsti vada divas galvas. Hilerija nāca klajā ar dažādām iniciatīvām, piemēram, Tieslietu ministrijā tika izveidota īpaša nodaļa, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm. Tam sekoja dažādi ieteikumi bērnu tiesību aizsargāšanai. 1993. gadā viņa sāka virzīt ideju par vispārējas veselības apdrošināšanas ieviešanu, kuru Kongress tomēr noraidīja. Tieši šī neveiksme saglabājusies daudzu vecāka gadagājuma amerikāņu apziņā kā pierādījums – nelien, kur nevajag! «Es, protams, varēju sēdēt mājās, cept cepumus un dzert tēju,» kādā intervijā atcirta Klintone. Daudzi šo atbildi uztvēra kā aizskarošu.

Pēc aiziešanas no Baltā nama Hilerija kļuva par pirmo bijušā prezidenta sievu, kas pati nolēmusi kandidēt uz vēlētu amatu – viņa startēja ASV Senāta velēšanās un astoņus gadus pildīja senatores pienākumus. 2008. padā pēc neveiksmīga mēģinājuma izcīnīt demokrātu partijas nomināciju prezidenta amatam viņa pieņēma sava agrākā sāncenša Baraka Obamas piedāvājumu kļūt par ārlietu resora vadītāju, šajā amatā nostrādājot nepilnus piecus gadus.

Paralēli tam Bils un Hilerija nodibināja savā vārdā nosauktu labdarības fondu, kura redzamākās iniciatīvas ir cīņa pret globālo sasilšanu un medikamentu piegādāšana HIV pacientiem pasaules trūcīgākajās valstīs. Ziedojumos līdz šim savākti vairāk nekā divi miljardi dolāru, taču ēnu uz šo darbošanos met politiski neētisks fakts, ka fonds pieņēmis naudu no ārvalstīm un ārzemju kompānijām laikā, kad Klintone pildīja Valsts departamenta vadītājas pienākumus.

Ne velti politiskie komentētāji tagad secina, ka lielākais ienaidnieks prezidenta kandidātei Klintonei ir viņa pati – vai tā būtu e-pastu, vai fonda ziedojumu problēma.

To apstiprina arī šā gada maijā veikta sabiedriskās domas aptauja. 84% balsstiesīgo piekrīt apgalvojumam, ka «viņa maina savu nostāju tad, kad tas ir politiski izdevīgi». 82% uzskata, ka «viņa ir korumpēta». 83% piekrīt, ka «viņa saka vienu, bet dara ko citu».

Bez filtra

Sevišķi labāk neklājas viņas konkurentam – Republikāņu partijas nomināciju izcīnījušajam miljardierim Donaldam Trampam. 79% reģistrēto vēlētāju domā, ka «viņa politiskie uzskati ir pārāk ekstrēmi», 81% viņu uzskata par rasistu, 85% domā, ka «viņam trūkst pieredzes, lai pildītu prezidenta pienākumus», liecina Morning Consult maijā veiktā aptauja.

Kāda ir viņa politiskā programma, vidusmēra amerikānim nemaz nav zināms. Skaidrs tikai tas, ka pašlaik viss ir slikti, bet Trampa vadībā viss būs «izcili» un «lieliski». Viņam patīk šādi deklaratīvi apgalvojumi, un pārsvarā viņš runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos.

Lielāku skaidrību it kā vajadzēja ieviest trim priekšvēlēšanu debatēm televīzijā, kuras šogad noskatījās rekordliels cilvēku skaits, taču tās lielākoties nebija par to, kādi ir katra kandidāta plāni un kāpēc tie ir labāki nekā konkurentam, bet gan par savstarpējām apsūdzībām – kāpēc pretinieks ir slikts un nepiemērots prezidenta amatam.

Lielā mērā vaina par to jāuzņemas mūsdienu mediju videi, kas izveidojusies pēdējo gadu laikā. Televīzijas ziņu kanāli, kas raida 24 stundas diennaktī, jau sen nesniedz ziņas tradicionālā izpratnē. Studijā lielākoties sēž tā dēvētās runājošās galvas – eksperti, kas apspriež ikdienas jaunumus. Savukārt politiķi tagad zina: lai ielauztos šādā ēterā, pēc iespējas īsākā citātā jāpasaka kaut kas pārsteidzošs un provokatīvs, kuru pēc tam stundām ilgi apmuļļās raidījumos ielūgtie runātāji.

Pēdējā pusotra gada laikā Tramps ir publiski paudis daudzus provokatīvus izteikumus. Ka imigranti no Meksikas ir noziedznieki un izvarotāji. Ka viņš pilnībā aizliegs valstī ieceļot musulmaņiem. Ka viņš lauzīs līdzšinējos tirdzniecības līgumus, jo tie nav izdevīgi ASV un mērdē vietējo rūpniecību. Ka pārskatīs NATO vienošanos, jo Eiropas valstīm pašām jārūpējas par savu aizsardzību. Ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir izcils līderis, kuru pats Tramps apbrīno. Ka viņš ātri sakaus radikālā islāma teroristu grupējumu Daesh (taču nepasakot, kā to izdarīs). Ka «es ievērojami samazināšu nodokļus no 35% uz 15%. Es būšu lielākais darbavietu radītājs kopš [prezidenta] Ronalda Reigana laikiem! Vērot šo procesu būs ļoti skaisti,» debatēs deklarēja Tramps. Viņa konkurentei Klintonei ir «daudz pieredzes, taču tā ir slikta pieredze», turklāt «viņas sirdī mājo neiedomājami daudz ļaunuma».

Vienlaikus Trampam patīk pa savam prātam variēt ar dažādiem faktiem. Kāds kanādiešu žurnālists nolēma sākt skaitīt, cik daudz aplamu, pat melīgu apgalvojumu 70 gadus vecais biznesmenis pasaka priekšvēlēšanu mītiņos. Izrādās, ka vidēji 20-30 reižu dienā.

Par spīti tam, atbalsts Trampam pēdējā gada laikā turas 40-45% robežās, liecina potenciālo vēlētāju aptaujas. Uz pāris nedēļām tas mazliet nokritās oktobra sākumā, kad no arhīviem tika izcelts 11 gadus vecs ieraksts, kurā Tramps lielās, kā viņš izturas pret pievilcīgām sievietēm, ko gadās sastapt: «Es pat negaidu. Ja tu esi zvaigzne, viņas atļauj to darīt. Tu vari darīt jebko… sagrābt aiz kājstarpes.» Tramps tagad taisnojas, ka tā bijusi tikai bravūrīga veču muldēšana, jo patiesībā viņš «ciena sievietes». Tajā pašā laikā jau vairāk nekā 10 sievietes publiski paziņojušas, ka cietušas no trīsreiz precētā miljardiera seksuālas uzmākšanās un pat fiziskas aizskaršanas.

Divas pasaules

Lai saprastu motivāciju, kāpēc gandrīz puse vēlētāju tomēr gatavi balsot par Trampu, jāizbrauc no Vašingtonas un jādodas rietumu virzienā. Pati Vašingtona ir multikulturāla un salīdzinoši liberāla pilsēta ar nepilniem 600 000 iedzīvotāju, kuru skaitu katru mēnesi papildina aptuveni tūkstotis jauniebraukušo profesionāļu. Agrāk panīkušos kvartālus pārņēmis nekustamo īpašumu celtniecības burbulis, un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā tas varētu pārsprāgt. Vidējais ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju ir viens no lielākajiem valstī – 65 000 dolāru gadā. Jau sešus gadus viendzimuma laulības šeit ir legālas, jau nepilnus divus gadus ir atļauta marihuānas smēķēšana.

Par Klintoni Vašingtonā gatavojas balsot 87% vēlētāju, liecina aptaujas. Tiesa, es pats pilsētā esmu redzējis tikai vienu privātmājas mauriņā iespraustu plakātu, kurā izteikts atbalsts demokrātu partijas kandidātei. Pirms astoņiem gadiem, kad par prezidenta amatu cīnījās Baraks Obama, entuziasms bija nesalīdzināmi lielāks.

Pilnīgi cita aina ir nepilnu divu stundu brauciena attālumā, šķērsojot Rietum-virdžīnijas štata robežu. Mazpilsē-tās, kur uzkrītoši dominē padilušu mēbeļu un sīku lietu antikvariāti, Trampa atbalsta plakātu ir daudz. Viņam savu atbalstu gatavi paust aptuveni 60% balsstiesīgo.

Viens no štata ekonomikas pamatiem ir ogļu ieguve. Pirmās raktuves tur sāka strādāt jau tālajā 1742. gadā. Pēdējās desmitgadēs šī nozare piedzīvo panīkumu. Bez oglēm Rietumvirdžīnijas attīstības perspektīva ir «plakana kā pankūka», vietnei Marketplace.com prognozē Džons Deskins, kas vada Ekonomikas izpētes biroju Rietumvirdžīnijas Universitātē.

Statistika liecina, ka 2013. gadā ogļu eksports piedzīvoja 40% kritumu, un ir maz cerību, ka šī nozare jelkad atgūsies. Tas ietekmē arī citus Rietumvirdžīnijas rādītājus: vidējie ienākumi ir divreiz zemāki nekā, piemēram, galvaspilsētā, bezdarba līmenis trīs reizes augstāks nekā vidēji valstī.

Līdzīga atmosfēra valda arī citos ASV reģionos, kur globalizācijas procesu ietekmē smagā rūpniecība knapi velk dzīvību vai ražošanas darbavietas vispār ir pārcēlušās uz ārvalstīm ar lētākām darbaspēka izmaksām.

CNN/Kaiser veiktā aptaujā 58% lielvalsts provincēs strādājošo atzina, ka Amerikas labākās dienas jau pagājušas, un tikpat liels skaits aptaujāto prognozē, ka viņu bērni dzīvos sliktāk nekā iepriekšējās paaudzes.

«Patiesība ir tāda, ka amerikāņu sapnis ir miris. Taču, ja es uzvarēšu, tas atgriezīsies daudz lielāks un daudz spēcīgāks nekā līdz šim,» bija viens no pirmajiem spārnotajiem Donalda Trampa izteikumiem, pērn jūnijā piesakot savu kandidatūru valsts augstākajam amatam.

Ļoti detalizēts pētījums, ko gada garumā veica Gallup, sekojot 87 000 amerikāņu noskaņojumam, pierāda, ka tipisks Trampa atbalstītājs ir pusmūža vīrietis ar vidējo izglītību, kas pieder pie tā dēvēto zilo apkaklīšu jeb strādnieku kategorijas. Šis tipiskais atbalstītājs dzīvo demogrāfiski vienveidīgā vidē (piemēram, Rietumvirdžīnijā baltādaino īpatsvars ir 93%), ir kristietis un pats atzīst, ka viņa dzīvē «reliģijai ir liela nozīme». Viņi neatbalsta imigrāciju un starptautiskos tirdzniecības līgumus. Un viņiem patīk tas, ka Tramps «pasaka, kā ir», ignorējot politkorektumu.

Oktobra pārsteigums

Gandrīz visu oktobri aptaujas liecināja, ka precīzāki argumenti un savaldīgākais temperaments televīzijas debašu laikā palīdzējis Klintonei atrauties drošā attālumā no sava sekotāja. Tomēr pēdējās dienās viņas pārsvars ir sarucis un principā abi kandidāti atrodas līdzīgās pozīcijās. Turklāt «oktobra pārsteigumu» sagādāja FIB vadītājs Džeimss Komijs, pagājušajā piektdienā paziņojot, ka FIB atsācis pārbaudi agrāko e-pastu lietā, jo atradis jaunas vēstules kādas Klintones palīdzes privātajā datorā. Pagaidām gan neesot zināms, vai tie nedublējas ar jau agrāk pārbaudīto saraksti. Turklāt nevienu no vēstulēm nav sūtījusi vai pārsūtījusi pati Klintone.

Tramps un viņa atbalstītāji ir sajūsmā – atsāktā pārbaude ir kārtējais pierādījums tam, ka bijusī valsts sekretāre ir «mele» un «blēde».

Klintones komanda turpretī mudina FIB pēc iespējas ātrāk atklāt visus faktus par vēstulēm, lai vēlētāji paši var izdarīt secinājumus. Turklāt tiek norādīts, ka drošības iestāde ir lauzusi senu ASV politisku tradīciju atturēties no pārsteidzīgiem paziņojumiem 60 dienas pirms vēlēšanām. FIB tēlam šajā situācijā, protams, nepalīdz fakts, ka tās direktors Komijs agrāk bijis republikāņu atbalstītājs un divās iepriekšējās vēlēšanās ziedojis naudu šīs partijas kandidātiem.

Kad 8. novembra vēlēšanu diena būs garām, vairākums amerikāņu būs neapmierināti ar rezultātu. Aptaujas liecina, ka šajās vēlēšanās startē visu laiku nepopulārākie prezidenta kandidāti. 56% balsstiesīgo atzīst, ka viņiem nepatīk Klintone, bet 58% nepatīk Tramps.

Īpaši liela skepse ir gados jaunu cilvēku vidū. Izrādās, gandrīz ceturtā daļa iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 35 gadiem par labāku iznākumu uzskatītu meteorīta ietriekšanos Zemē, nekā Klintones vai Trampa nonākšanu Baltajā namā. Šos vēlētājus sirdsapziņa mocītu mazāk, ja nākamo valsts līderi izvēlētos loterijā pēc nejaušības principa.

Antibalsojums


Avots: Reuter/Ipsos aptauja šā gada aprīlī-maijā

 

Kurš būtu mazākais ļaunums Latvijai – Klintone vai Tramps? 

Ir jautā Saeimas deputātiem, kas darbojas ārlietu jomā, un eksprezidentam

Ojārs Ēriks Kalniņš, Vienotība
Domāju, atbilde ir skaidra. Hilerija ir jau gadiem sadarbojusies ar Latviju, viņas politika pret NATO un Latviju ir zināma. Par Trampu nav zināms, kāda īsti ir viņa ārpolitikas nostāja – visādi pārsteigumi varētu nākt, par viņu ir tik daudz neatbildētu jautājumu, nav arī politiskās un ārpolitiskās pieredzes. Dzirdot viņa izteikumus, šķiet, viņš pat nesaprot, kā darbojas NATO un kas ir 5. pants. Domāju, Hilerijai ir arī labākas izredzes uzvarēt.

Rihards Kols, Nacionālā apvienība
Klintone būtu mazākais ļaunums, to var saprast pēc viņas teiktā, redzot viņas politisko pieredzi. Trampu un Klintoni vienos svaru kausos nevar likt. Spriežot pēc Trampa publiskajiem izteikumiem, viņš kā prezidents nav Eiropas un Latvijas interesēs, jo Tramps var piekopt izolācijas politiku, izolēt ASV no transatlantiskajiem partneriem. Taču spekulēt, kurš no viņiem uzvarēs, es nevēlos – tas lai paliek ASV pilsoņu ziņā.

Armands Krauze, ZZS
Mani personīgi nedaudz bažīgu ir darījuši Trampa izteicieni un priekšvēlēšanu kampaņa. Šajā ģeopolitiskajā situācijā mums ir svarīgi, lai ir stratēģiskais partneris ar vīziju, ka NATO ir te un mums kopā jānodrošina droša telpa Austrumeiropā. Manas simpātijas tāpēc ir Klintones pusē. Taču, neatkarīgi no tā, kuru ievēlēs, ASV ir jāpaliek mūsu stratēģiskajam partnerim

Raimonds Rubiks, Saskaņa
Domāju, ka viņi abi ir vienādi un abi kalpos sistēmai. Nedomāju, ka kāds no viņiem, kļūstot par prezidentu, domās, ko labu izdarīt Latvijai, vai vispār varēs kaut ko izdarīt. Domāju – mums ir vienalga, kurš no viņiem vinnēs. Tas, ko viņi tagad runā, ir politika, priekšvēlēšanu spēles.

Valdis Zatlers, bijušais Valsts prezidents
Ir nepareizi jautāt, kurš ir mazākais ļaunums. Hilerijai ir pozitīva personiska attieksme pret Latviju, tā sākās, kad Bils teica uzrunu pie Brīvības pieminekļa Rīgā [vizītē 1994. gadā]. Varam būt pārliecināti, ka viņa ir draudzīga pret Latviju. Hilerija ir arī pozitīvā ziņā ļoti prognozējama. Savukārt Tramps ir tipisks populisma politiķis, kurš sarunās jebko, lai tikai iegūtu balsis. Kurš uzvarēs – tā ir ASV pilsoņu problēma. Gribas tikai ASV tautai novēlēt, lai viņi nākamajā rītā nepamostas ar jautājumu – kurš šo prezidentu ir ievēlējis?!

Mērķis — radīt kaujas grupu

Posted on novembris 2, 2016 by - Intervija

Kanādas aizsardzības ministrs Hardžits Sadžans par to, kāpēc kanādieši ieradīsies sargāt Latviju un kāpēc pats karojis misijās Afganistānā

Ziemeļatlantijas alianes NATO sabiedroto valstu klātbūtne Latvijā pieaug. Šovasar alianse Varšavas samitā nolēma trijās Baltijas valstīs un Polijā izvietot no vairāku valstu bruņotajiem spēkiem veidotas kaujas grupas. Polijā šīs vienības virsvadību uzņēmusies ASV, Lietuvā – Vācija, Igaunijā – Lielbritānija, bet Latvijā tā sauktā ietvarvalsts būs Kanāda. Tāpēc pagājušajā nedēļā Rīgā viesojās Kanādas aizsardzības ministrs Hardžits Sings Sadžans, kuru Ir bija iespēja intervēt.

Kā Kanāda kļuva par atbildīgo valsti, kas koordinēs NATO sabiedroto papildspēkus Latvijā?
Kanāda ir viena no alianses dibinātājām. Kad sākās diskusijas par pāreju no iedrošināšanas (reassurance) uz atvairīšanas (deterrence) misiju, mums bija loģiski pieteikties. Turklāt tā ir lieliska iespēja stiprināt un padziļināt attiecības ar Latviju.

Citas Latvijā iesaistītās valstis būs Slovēnija, Albānija, Itālija un Polija. Vai Kanādai bija kāda loma šo valstu izvēlē?
Kad premjerministrs Trudo paziņoja [par Kanādas gatavību kļūt par ietvarvalsti] Varšavas samitā, patiesībā gandrīz uzreiz pieteicās arī citas valstis.

Vai vēl kādas valstis varētu pievienoties NATO bataljonam Latvijā?
Protams, būs arī citas. Tām ir jāiziet savs politisko lēmumu pieņemšanas process. Turklāt tā būs ilgstoša [misija], tāpēc tās var lemt, vai pievienoties tagad vai vēlāk, jo notiks spēku rotācija nākotnē. Mēs faktiski demonstrējam mikrokosmā NATO būtību – dalībvalstis sadarbojas, apliecina kopējās operatīvās spējas un spēju pieņemt lēmumus politiskajā līmenī un tos ļoti ātri izpildīt.

Cik sarežģīti būs panākt efektīvu sadarbību?
Nedomāju, ka tas sagādās grūtības. Iepriekš jau esam bijuši kopā mācībās visā Eiropā, tajā skaitā mums bija rota Polijā. Savedot kopā jaunus cilvēkus, ir nepieciešamas mācības, bet to militārie spēki prot ļoti labi paveikt. Esmu pats daudzkārt bijis šādās situācijās, tāpēc varu teikt, ka tas nebūs grūti.

Vai jau zināt, cik cilvēku būs no katras valsts?
Katrai valstij skaits atšķirsies, bet no militārā viedokļa mūsu mērķis ir radīt kaujas grupu. No Kanādas būs līdz pat 455 cilvēkiem. Protams, to vidū būs štāba un vadības personāls, mehanizētās kājnieku vienības, kaujas atbalsta grupas.

Cik liels būs bataljons?
Vairāk nekā 1000 cilvēku. Skaits pats par sevi nav stratēģiski nozīmīgs. Taču tas apliecina spēju pieņemt lēmumu un sadarboties. No NATO puses mēs parādām, ka dalībvalstis ir vienotas.

Mēs īstenībā vēlamies panākt situācijas deeskalāciju [spriedzes samazinājumu] un nodrošināt dialogu. NATO vienmēr ir uzsvērusi atvērtību dialogam. Mēs gribam rīkot kaujas grupas mācības atklātā un caurskatāmā veidā, lai nav nekādu pārpratumu, lai nav eskalēšanas nepieciešamības. Cilvēki ar militāru pieredzi jums pateiks, ka šīs [misijas] apjomi var nešķist tik nozīmīgi. Svarīgi ir tas, kā mēs to darām.

Bijušais NATO spēku Eiropā virspavēlnieka vietnieks, atvaļinātais britu ģenerālis Širefs, norāda uz risku, ka pārāk maza NATO klātbūtne rada kārdinājumu Krievijai ātri iekarot valsti, rēķinoties, ka Rietumos pēc tam nebūtu apņēmības turpināt pretestību. Vai nav bīstami izvietot šeit pārāk maz bruņoto spēku?
Lieli bruņoto spēku skaita palielinājumi sūta ļoti nepareizu signālu citām valstīm. Mazas, atturēšanas spēku operācijas sūta pareizo signālu. Ir viegli izskaitļot katras valsts resursus. Mēs varam ļoti ātri izveidot kaujas grupu, un visu dalībvalstu kopējie resursi un cilvēkresursi ir vēl daudz lielāki. Mūsu mērķis nav militārās taktikas demonstrācija. Tas, ka Kanāda, ASV un Lielbritānija ierodas [Baltijā], lai demonstrētu savu apņēmību NATO ietvaros, ir ļoti nozīmīga vēsts. Tomēr es vienmēr kopā ar šo vēsti par [uzbrukuma] atturēšanu gribu uzsvērt, ka dialogs ir atslēgas jautājums. Mēs esam atvērti jēgpilnam dialogam, lai atrastu veidus, kā situāciju deeskalēt – ne tikai te Eiropā, bet arī citviet. Atrast veidus, kā visi varam dzīvot labāk un tikt galā ar īstajiem izaicinājumiem, kas mums stāv priekšā.

Krievija netic risinājumiem, kuros visi ir ieguvēji, – tā respektē tikai spēku. Vai šī NATO militāro spēku izvietošana izraisīs viņos respektu, vai arī viņi secinās, ka ir izdevīgi palielināt spiedienu?
Krievijas agresīvā Krimas ieņemšana, Ukrainā notiekošais – tie ir nozīmīgi izaicinājumi, ar kuriem Eiropai ir jātiek galā. Tie ir ļoti agresīvi soļi, un NATO tika izveidota ar pamatpieņēmumu, ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām. Tāpēc mums ir nozīmīgs pamats satraukumam. Mums ir jādemonstrē mūsu apņēmība, tajā pašā laikā uzsverot, ka vēlamies saglabāt dialogu. Taču tam ir jābūt jēgpilnam dialogam.

Ko jūs atbildat, ja kāds Kanādā prasa – kāpēc mums būtu jābūt gataviem iesaistīties karā, iespējams, pat kodolkarā, par Daugavpili vai Narvu?
Kanādai ir jau ilgstoša tradīcija iesaistīties miera nodrošināšanā. Kanāda saprot, ka nevar būt miers, ja mēs vienkārši paliekam malā. Kanāda būtiski iesaistījās arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā.

Kādu tehniku plānojat izvietot Latvijā?
Sūtīsim modernākos LAV bruņutransportierus. Tā būs pilnīgi apbruņota kaujas grupa ar visu nepieciešamo tehniku, lai piedalītos operācijās.

Vai Latvija ir gatava uzņemt sabiedroto spēkus?
Latvijas devums man atstājis ļoti labu iespaidu. Es tikko (intervija notika piektdien, 28. oktobrī – red.) apmeklēju dažas no nesen uzceltajām ēkām un esmu ļoti apmierināts ar progresu.

Kad ieradīsies pirmās vienības?
Nevaru vēl pateikt datumus, ļaušu militārajiem plānotājiem darīt savu darbu. Virzīsimies uz priekšu, cik vien ātri iespējams, bet gribam nodrošināt, lai viss darītais apliecina visu mūsu valstu militāro spēku absolūto profesionālismu.

Redzēju ziņu, ka tiek plānota hokeja spēle starp latviešu un kanādiešu kareivjiem, tāpēc jāpasteidzas, kamēr vēl ir ledus.
(Smejas.) Protams, hokejs vienmēr ir papildu dzinulis. Tagad man ir arī [aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa dāvinātā] hokeja nūja.

Jūs pats četras reizes esat piedalījies misijās ārzemēs.
Vienreiz Bosnijā, trīs reizes Afganistānā.

Esat arī ticis ievainots.
Jā, savā pirmajā misijā Afganistānā, tomēr mans ievainojums bija salīdzinoši sīks, un es pats to nekad nepieminu.

Kā dienests karā ietekmēja jūsu domas par Kanādas lomu šādās operācijās?
Kanādas devums ir unikāls. Mūsu bruņotie spēki ir ne tikai ļoti labi sagatavoti, bet mums ir multikulturāla pieredze un domāšanas veids, kas ļauj daudz ātrāk saprast citu zemju kultūru. Tajā pašā laikā gandrīz visas pasaules valstis zina, ka Kanādai nav nekādu slēpto mērķu. Mēs vēsturiski esam atbalstījuši savus sabiedrotos un esam gatavi nepieciešamības gadījumā upurēt arī dzīvību, bet tajā pašā laikā skaidri apzināmies, ko cenšamies sasniegt.

Intensīvā pieredze kara zonā liek man pirms katra lēmuma veltīt pienācīgu laiku, savākt visu informāciju, lai pēc lēmuma pieņemšanas karavīriem ir nepieciešamie resursi, atbilstošas instrukcijas par to, kādos gadījumos drīkst iesaistīties kaujā, sagatavota politiskā aizmugure.

Kāpēc nolēmāt iesaistīties bruņotajos spēkos?
Gribēju kalpot savai valstij, izteikt tai pateicību. Esmu dzimis Indijā, ierados Kanādā piecu gadu vecumā. Mans tēvs Indijā bija policists, un viņš vienmēr ar aizkustinājumu runāja par iespējām, kuras mūsu ģimenei radīja pārcelšanās uz Kanādu. Man vienmēr šķitis, ka būtu jādod kaut kas pretī, tāpēc esmu bijis policists un karavīrs. Šī sajūta mani nekad nav pametusi, jo esmu ļoti pateicīgs par to, ka varu dzīvot Kanādā – multikulturālā valstī, kas ciena citas kultūras. Tagad ir liels gods, ka varu būtu aizsardzības ministrs, bet es nekad neaizmirstu, kāpēc es uzvilku uniformu. Mans darbs patiesībā ir ļoti vienkāršs – kalpot visiem mūsu karavīriem un cilvēkiem uniformās, kuri mūs visus aizsargā.

Cik saprotu, jums ir izveidojušās labas attiecības ar mūsu ministru Bergmani.
Viņā saredzu latviešu viesmīlību. Mums ir lieliskas, godīgas attiecības, viņš ir ļoti pretimnākošs, un tas ir izpaudies arī visos viņam pakļautajos dienestos, tāpēc viss virzās ļoti gludi. Attiecības veido nevis valstis, bet cilvēki. Arī bijusī Latvijas prezidente [ilgstoši dzīvojusi] Kanādā, mūsu valsts atbalstīja Latvijas iestāšanos NATO. Tātad mēs nesākam jaunas attiecības, mēs tās turpinām.

Vai arī jūsu vēlētāji saprot, kāpēc esat šeit?
Neapšaubāmi! Nesen notika neatkarīga sabiedriskās domas aptauja, kurā nozīmīga kanādiešu daļa atbalstīja Kanādas līdzdalību pasaules problēmu risināšanā. Tuvojas Atceres diena [11. novembris, kad britu sadraudzības valstīs] pieminam tos, kuri cīnījušies Kanādas bruņotajos spēkos un gājuši bojā Pirmajā un Otrajā pasaules karā vai citos konfliktos visā pasaulē. Es esmu komandējis pulku, kas savulaik bija piedalījies gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Esmu apmeklējis tā agrākās kaujas vietas dažās Eiropas pilsētās, kuras kanādieši ir palīdzējuši atbrīvot, un izjutis cilvēku atzinību. Šīs saites vēl aizvien pastāv. Tās ir Kanādas attiecības ar Eiropu, tajā skaitā arī ar Latviju.