Žurnāla rubrika: Svarīgi

Latvijas traģēdija

Posted on augusts 30, 2017 by - Intervija

Oligarhu lietas materiāli apstiprina – valsts nozagšana ir fakts, pārliecināts deputāts Andrejs Judins

Saeimas vairākums droši vien gribētu aizmirst un klusēt par «oligarhu lietu», tomēr jūlijā tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, un tās locekļiem ļauts iepazīties ar pērn decembrī izbeigtās krimināllietas materiāliem. Deputāts Andrejs Judins to sācis darīt un secina – valsts nozagšana ir realitāte, kas turpinās un apdraud Latvijas valsts pastāvēšanu.

Ciktāl esat iepazinies ar oligarhu lietas materiāliem?
Esmu izskatījis astoņus vai deviņus no 117 sējumiem. Protams, var paturēt rokās un nolikt, bet es mēģinu lasīt, un tas prasa laiku.

Vai jau ir secinājumi par kopējo ainu?
Kopējā aina ir skaidra. Diemžēl pieņēmums par valsts nozagšanu tikai nostiprinās. Fakti tiešām norāda – viņi ciniski runā par to, kā pieņemt lēmumus atsevišķu personu labā. Es redzu, ka tiem cilvēkiem ir savi mērķi un valsts būtībā ir tikai instruments, ar kuru manipulēt. 

Kas vēl ir interesanti – cilvēki izmanto iespējas nesniegt liecības. Piemēram, ar tādu motivāciju – jā, es apzinos, ka esmu liecinieks, bet, ja sākšu liecināt, tad mans statuss var mainīties, līdz ar to vispār neliecināšu. Tas norāda, ka cilvēks apzinās – ar likuma ievērošanu tur nav kārtībā. Bet, ja vairākums atsakās sniegt liecības, tad ir saprotama arī procesa virzītāja situācija.

Man bija pārsteigums par vienu punktu. KNAB cilvēki, kad bija sapratuši, ka ir pietiekami daudz pierādījumu, nolēma virzīt lietu uz prokuratūru kriminālvajāšanas sākšanai. Bet prokuratūra lēmumu atcēla un uztaisīja savu, ka lieta nododama atpakaļ KNAB. Es jautāju iesaistītajām amatpersonām – kurš lēmums ir pamatots? Un dzirdu atbildi, kas ļoti mulsina, – ka abi lēmumi ir pareizi!

Prokuratūra stāsta labu par KNAB, KNAB stāsta labu par prokuratūru, un abas institūcijas ir nelaimīgas, ka notikusi lietas ekshumācija un tagad par to runā. Jo principā gan prokuratūra, gan KNAB bija samierinājušās ar iznākumu un uzskatīja, ka tēma ir slēgta. Un tagad pēkšņi atkal runājam par to un pat vairāk – lūdzam prokuratūras un KNAB skaidrojumu un pamatojumu.

Kā vispār divām tiesībsargāšanas iestādēm var būt pretējs secinājums par to pašu pierādījumu kopumu, tomēr vienprātība, ka viss ir kārtībā?
Viņi uzskata – lai sāktu kriminālprocesu, bija pietiekams pamats, bet, lai uzrādītu apsūdzību, nebija. Tas ir tāds stāsts.

Ikvienam cilvēkam, kurš lasa šos publicētos tekstus, atskaitot varbūt tikai pašus iesaistītos, veidojas priekšstats, ka notiek gan dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, gan mēģinājumi ielikt kādus cilvēkus kādos amatos. Cilvēks, kurš nav ievēlēts parlamentā, būtībā garantē, ka tur viena frakcija darīs tā, kā vajag. Tas viss ir ļoti nopietni! Tās ir pazīmes, kas norāda uz valsts sagrābšanu vai nozagšanu – abus terminus var lietot. Bet diemžēl juristi, lasot to no sava redzes punkta, kā piemērot Kriminālprocesa likumu, nav spējīgi izdarīt secinājumus un virzīt lietu uz priekšu.

Nespēj vai nevēlas?
Mūsu prokurori, manuprāt, ļoti bieži skatās uz lietu ar advokāta acīm – kā attaisnot. Ja ir aizdomas, prokurora funkcija ir tās pārbaudīt. Mūsu prokurors aizdomas atslēdz, jo saka – ir šaubas. Ja viņam ir šaubas, tad jāturpina darbs, lai būtu skaidrs secinājums. Diemžēl prokurors var izbeigt lietu, uzskatot, ka aizdomas joprojām ir, bet nav iespējams pierādīt. Viņaprāt, nav iespējams. Ja lietā ir advokāts un prokurors ar līdzīgu pieeju, ka varbūt tomēr nav nozieguma…

Vai jums rodas iespaids, ka nevēlējās meklēt pierādījumus?
Nē, 117 sējumi paši par sevi pierāda, ka KNAB pierādījumus meklēja. Prokuratūra uzskatīja, ka tie nav pietiekami.

Mēs runājam, piemēram, par tādu situāciju – cilvēks grib legalizēt savu līdzdalību kapitālsabiedrībā. Tagad redzam, ka tā ir legalizēta. Manā skatījumā tas kaut ko nozīmē. Jautājums – kā to vērtē procesa virzītājs, vai šādam faktam ir nozīme?

Vai arī argumenti par Mediju namu – ka tas finansējums [valsts vai pašvaldības uzņēmumu nauda, ko Lembergs prasīja maksāt izdevniecībai caur reklāmas līgumiem] bija ne tikai vienu gadu, bet arī iepriekšējos.

Jautājums ir – ja valsts nozagšanu viņi sāka nevis tad, kad sāka noklausīties viņu sarunas, bet, teiksim, pirms divdesmit gadiem? Ja sistēma ir atstrādāta, ja cilvēki no pusvārda viens otru saprot? Šie cilvēki, vienodamies par neleģitīmām darbībām, pie notāra neiet un neapstiprina savu gribu. Pierādījumu ir tik daudz, cik ir. Bet, manuprāt, ļoti nopietna pierādīšanas bāze ir faktiski pieņemtie lēmumi, izdarītās darbības.

Un tāds arguments – nujā, mums jau ir tik daudz pazaudēts! Jā, mums ir kapitālsabiedrības, kuras būtībā finansē atsevišķu personu saistības gan medijos, gan varbūt arī sportā un vēl kaut kur. Ja atskaites punkts ir tas, ka tā ir norma – nu, es tam nevaru piekrist.

Ja valsts nozagšanas pazīmju ir vairāk nekā šajā procesā, tad ir jāsaprot, ka diemžēl tā ir Latvijas realitāte, un katra epizode ir jāpārbauda.

Taču [izmeklēšanā] ir vieglāk teikt, ka noziedzīga nodarījuma pazīmes nav konstatētas.

Prokuratūra un KNAB uzsver, ka mums ir tiesiska valsts. Vai iznāk, ka tiesībsargātāji paši valsts nozagšanu faktiski leģitimē kā normu?
Šeit ir svarīgi nošķirt divus līmeņus. Komisija nevar pildīt procesa virzītāja funkcijas. Bet komisijā varam atklāti runāt ārpus kriminālprocesa par tām pazīmēm, kas attiecīgajos materiālos ir redzamas. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka prokuratūras rīcība ir valsts nozagšanas legalizēšana. 

Bet tā faktiski demonstrē tiesību aizsardzības institūciju mazspēju gadījumos, kad runa nav par zādzību lielveikalā vai piekaušanu kādā klubā.

Jā, nevaram notiesāt cilvēkus, kuri, iespējams, izdarīja noziedzīgus nodarījumus. Bet mēs varam veidot attieksmi pret valsts nozagšanu. Un notiesāšana nav vienīgais, kas var sekot.

Pamatjautājums ir tas, ka daļa sabiedrības uzskata – bet kur ir problēma? Daļa sabiedrības ir pieradināta pie tā, ka tas ir normāli, jo vara ir dota nevis, lai kalpotu sabiedrībai un valstij, bet gan kā iespēja cilvēkam. Viņš iegulda naudu, lai viņu ievēlē, un pēc tam viņam ir tiesības dabūt to atpakaļ. Ja sabiedrībai tas ir pieņemams, tā ir lielā problēma. Tā ir Latvijas traģēdija, ka cilvēki to uzskata par normu.

Vai nav tā, ka vienus un tos pašus likuma pantus var izmantot, lai sauktu cilvēku pie atbildības, vai arī tieši otrādi, nesauktu?
Praksē es diemžēl redzu, ka mūsu Temīda ir ļoti prasīga gadījumos, kad ir relatīvi nelieli pārkāpumi. Bet, tikko ir darīšana ar komplicētāku sistēmu, procesa virzītājam diemžēl ir vieglāk pateikt – neesam spējīgi.

Ir gadījumi, kas liek domāt par tiesnešu korumpētību. Vai tā nav papildu motivācija prokuroriem nepiepūlēties?
Es atceros citātu Ir publikācijā, kur bijušais tieslietu ministrs [Guntars Grīnvalds] teica: «Ar tiesnešiem mēs strādājam.» Šeit ir atslēgas vārdi. Es pazīstu tiesnešus, kurus uzskatu par godīgiem cilvēkiem. Bet nedomāju, ka ir pamats uzskatīt, ka visi, kas strādā sistēmā, pilda savus pienākumus. Tas ir jebkurā sistēmā, ne tikai par tiesnešiem, bet arī par deputātiem, par žurnālistiem runājot.

Vai nebūtu absurdi, ja prokurors baidītos virzīt lietu par korupciju uz tiesu tāpēc, ka zinātu, ka tiesnesis ir korumpēts?
Es domāju, ka tiesneši un prokurori strādā noteiktā vidē un saprot, kādos gadījumos notiesā, kādos attaisno. Ne prokurori, ne tiesneši nav roboti.

Pirms divām dienām dabūju no policijas vienu lēmumu par atteikumu sākt kriminālprocesu. Atcerieties, Aizliegtais paņēmiens nofilmēja, kā dakteris izrakstīja recepti par 15 eiro? Lieta ir izbeigta. Jo video ierakstīts bez sankcijas, līdz ar to par pierādījumu diezin vai noderēs. Ar tādu pieeju – šeit var izvarot cilvēku, nofilmēt visu, un pēc tam teiks, ka filmētais īsti neder un izvarošana varbūt nemaz nebija izvarošana. Tas ir ciniski.

Bet, līdzko mums [lietā] ir simt sējumu, informācijas ir tik daudz, ka var noslīkt. Un tad ir vieglāk teikt, ka tur nekā nav. Vai vismaz nav tik daudz, lai varētu virzīties uz priekšu.

Vieglāk vai arī drošāk? Lasījām, kā šie Rīdzenē priecājās, ka «Aivars nodemonstrēja spēku un iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram».
Tālāk viņi skaidro, ka arī citiem prokuroriem tā būs mācību stunda. Tas strādā varbūt ne tā, ka visi ir piekukuļoti. Ir daudz godīgu cilvēku, bet viņi saprot, kādā vidē strādā, un prognozē, kāds būs iznākums. Komfortablāk ir teikt, ka šeit nav nekā, nevis [iet] ar zobenu uz priekšu, lai uzvarētu. Diemžēl tāda situācija izveidojusies. Mums ir arī jauna juristu paaudze – ir labi, ka runā par cilvēktiesībām, bet daļa no viņiem ir aizmirsuši, ka viņu uzdevums ir sargāt valsts, sabiedrības intereses, cīnīties par tām, nevis tikai šaubīties.

Kas būtu jāmaina likumos?
Es ceru, ka, noslēdzoties komisijas darbam, būs arī konkrēti priekšlikumi. Taču Saeimā redzu, cik grūti ir grozīt likumus, ja dažas personas vai personu grupas saskata riskus sev. Uzreiz ieslēdzas pretdarbība.

Vai redzat konkrētas normas, kuras principā vajadzētu mainīt?
Pašlaik varu runāt par lietām, par kurām jau diskutējam. Piemēram, par atteikšanos no liecību sniegšanas jau ir paredzēta atbildība. Un tad jautājums – kā mēs to normu interpretējam? Var domāt arī par lietu sadalīšanu. Interesanti, ka šajā gadījumā [oligarhu lietā] 2012. gadā KNAB piedāvāja izdalīt atsevišķu kriminālprocesu un prokuratūra to neatbalstīja. Šīs smagnējās lietas, kur ir simt un vairāk sējumu, virzās ļoti lēni. Manuprāt, labāk ir ņemt atsevišķus gadījumus un virzīt tālāk.

Vai tagad redzat, ka no šīs lietas varētu izdalīt kādas atsevišķas?
Pamatjautājums šajā lietā ir par personu, kurai, iespējams, pieder uzņēmums un kura vienlaikus strādā valsts pārvaldē un pieņem lēmumus uzņēmuma interesēs. Pamatā bija jāpierāda, ka viņš ir faktiskais īpašnieks, ja arī uz viņa vārda uzņēmums nav noformēts. Vēl neesmu izlasījis visus materiālus un nevaru apgalvot, vai bija pietiekami nofokusēts uz to. Bet, kad sāk izmeklēt visu, tad ar ierobežoto resursu kustība bija lēna.

Rīdzenē viņi runā par savām interesēm Rīgas Tirdzniecības ostā, un tagad vienīgais no trim «A», kas vēl nav savu ietekmi tajā legalizējis, palicis Lembergs. Vai fakts, ka valsts amatpersona Rīdzenē plānoja, kā to uzņēmumu iegūt, un pēc tam legalizēja to kā savu, pats par sevi nav pierādījums?
Manā skatījumā tas to pierāda. Bet procesa virzītājam droši vien ir cits viedoklis. 

Kad es jautāju procesa virzītājam un dažādos formātos runāju ar KNAB un prokuratūras cilvēkiem, viņi vienmēr ar mani runā kā oficiālas amatpersonas, cilvēcisku viedokli slēpj. Es saprotu, kāpēc. Ja runātu cilvēciski, viņiem būtu grūti atbildēt. Viņi ir komforta zonā, kad ir iespēja atsaukties uz Kriminālprocesa likuma pantiem. Tad var atbildēt – pierādījumi nav attiecināmi, nav pietiekami, nav iegūti. Ar formālo atbildi viss ir kārtībā. Bet paradokss ir tāds, ka vienkārši racionāli cilvēki, «normāli» cilvēki, kā mēs sakām, redz, ka pēc būtības nav kārtībā.

Vai nevar pieņemt, ka arī prokuratūrā ir normāli, racionāli cilvēki?
Es domāju, ka darba laikā viņiem ir vieglāk atslēgt to racionālo cilvēku. Nav jau tas nepareizi – amatpersona runā, vadoties pēc normām, kas regulē viņa darbu. Es to visu saprotu. Taču iznākums ir tāds, ka sabiedrībai nav šaubu, ka valsts sagrābšana notiek, bet…

KNAB jaunais priekšnieks Jēkabs Straume pāris dienu laikā pēc stāšanās amatā izsprieda, ka lieta izbeigta pamatoti.
Jautājums – ko nozīmē pamatoti? Atkal atgriežamies – pēc prokuratūras domām, pamatoti nozīmē, ka joprojām nezinām, kas tur notika, bet, ņemot vērā nevainīguma prezumpciju, vaina nav pierādīta. Bet tas nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Tie figuranti pasniedz tā – redzat, viss ir kārtībā, tā drīkst darīt! Mums nevajadzētu atkārtot šos argumentus.

Jums šonedēļ jāskaidro komisijas kolēģiem, kas ir valsts nozagšana.
Jā, daži cilvēki meklē Krimināllikuma pantu un nesaprot, par ko ir runa. Arī prokuratūra diemžēl ir teikusi – labāk nelietot šos vārdus! Prokurori skatās – Krimināllikumā šāda termina nav, līdz ar to, lūdzu, nelietojiet.

Mums ir jālieto šie vārdi. Jo šiem vārdiem ir saturs. Tas nav noziegums Krimi-nāllikuma izpratnē, tā ir parādība, kad cilvēki mēģina iegūt un izmanto varu, lai gūtu sev labumu, pieņem lēmumus savā labā, rūpējas par to, lai saglabātu savu ietekmi. Viņiem valsts ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu savtīgus mērķus.

Ja valsts nav spējīga viņus notiesāt, tas nenozīmē, ka mums ir jāklusē. Un no tā lēmuma [par lietas izbeigšanu] nekādā gadījumā nevar izdarīt secinājumu, ka tā drīkst darīt.

Esat teicis, ka šie kungi sava labuma dēļ pārdos jebko, arī Latvijas valsti. Vai, lasot lietu, arvien tā uzskatāt?
Par to šaubu nav. Viņi ir gatavi nodot valsti citas valsts ietekmē, ja tas būs viņiem izdevīgi. Un shēmas ir primitīvas – šeit mums ir zemes gabals, būvēt varēs, ja būs pasūtījums, pasūtījums būs, ja cilvēki varēs braukt uz Latviju, līdz ar to mums jāgroza migrācijas kārtība, un, ja vēl varēsim arī pilsonību, tad vispār būs forši. 

Mēs varam dot cilvēkiem pilsonību pēc kaut kādiem kritērijiem, tas ir normāli. Varam veicināt migrāciju, varam ierobežot – to visu var darīt. Bet, kad cilvēki pieņem lēmumu, viņiem ir jādomā par valsti. Šeit ir pilnīgi cita doma – ja man ir zemes gabals un tur var kaut ko attīstīt, tad tirgosim pilsonību. Ja nebūtu zemes gabala, tad nevajadzētu.

Ir publicētajās sarunās viņi nepiemin valsts vai sabiedrības intereses. Vai izbeigtajā krimināllietā esat šādas sarunas pamanījis?
Es domāju, ka tie cilvēki nemaz nedomā tādās kategorijās. Principā viņiem nav iebildumu, ja arī sabiedrība kaut ko dabūs. Bet tas nav tas, kā labā viņi strādā. Viņiem sabiedrības intereses nav jautājums, par kuru domāt.

Kāds polittehnologs, kā viņš sevi dēvē, pirms dažiem gadiem apgalvoja, ka, pateicoties korupcijai, Latvijā uzceltas daudzas jaunas skolas un sporta zāles.
Ir skaidrs, ka ir cilvēki, kuri grib izmantot varu savtīgi. Bet visus šos gadus nespēja pierādīt vainu, sākt procesus, efektīvi rīkoties ar krimināltiesību instrumentiem rada viņiem sajūtu, ka nekas par to nebūs, ka viņiem ir atļauts viss. Tāpēc viņi arī ļoti ciniski runā, viņiem valsts ir prece.

No tām sarunām sapratu, kas viņiem sāp, – viņi baidās, ka var to zaudēt. Kad ir sagrābts pietiekami daudz, ir bažas, ka to var pazaudēt. Un viņi mēģina to nostiprināt, līdz ar to viņiem svarīgi, lai tiesneši būtu pareizie, lai prokurori būtu viņiem labi, lai likumi būtu pareizi. Lai viņi varētu dzīvot neriskējot.

Vai tas nozīmē, ka valsts nozagšana, kādu redzam Rīdzenes sarunās, joprojām turpinās?
Es domāju, ka jā. Arī strādājot Saeimā, es jūtu – lai pieņemtu kādu valstij vajadzīgu lēmumu, ir jārēķinās, ka tur būs iestrādāts kaut kas kā samaksa. Piemēram, ar eiro ieviešanu bija ultimāti. Ne jau – dodiet kukuli. Nē, vienkārši tās prioritātes sakārtotas tā – mums ir svarīgs tas, tas un tas. Mēs saprotam, kāpēc gan ģeogrāfiski, gan pēc novirzes ir tādas prioritātes.

Esat minējis, ka vajadzētu speciālu likumu, lai ar oligarhu lietu drīkstētu iepazīties sabiedrība.
Es nezinu, kāds būs komisijas darba rezultāts, bet par vienu labumu es nešaubos. Ir publicēja informāciju, par to sāk runāt. Manuprāt, nevar pieļaut, ka par to parunā un aizmirst. Un no komisijas labums būs tāds, ka ir iespēja dabūt papildu informāciju. Lai tie, kas balso, zina, par ko viņi balso.

Uzskatu, ka no tiem [lietas] materiāliem vajadzētu ņemt papildu informāciju, kas būtu jāpublisko. Bet uzreiz dzirdu no prokuroriem, no citiem juristiem – ārprāts, ārprāts, to nedrīkst darīt, jo Kriminālprocesa likums neļauj. Bet, ja ir sabiedrības intereses, Saeimai nekas neliedz pieņemt atsevišķu likumu.

Vai jūs to ierosināsit?
Man rūp rezultāts. Nevis – tas atnāca ar likumprojektu, to, protams, neatbalstīja, jo uzaicinātie eksperti pateica, ka tas ir aplami, un tad Judins ir labs, bet citi ir slikti, jo neatbalstīja. Es negribu šo vienkāršo risinājumu. 

Es runāšu ar kolēģiem un mēģināšu viņus pārliecināt, ka tas ir svarīgi. Ideāli būtu, ja to iesniegtu komisija. Es izlasīju [no lietas], cik izlasīju, un redzu, ka tam būtu jēga. Tas, ka tur nav pierādījumu, lai atzītu par vainīgu, nenozīmē, ka par to visu ir jāklusē.

Kāds būtu komisijas darba saprātīgi labākais rezultāts?
Ir svarīgi atzīt, ka valsts nozagšana ir fakts. Uzskaitīt pazīmes, kas uz to norāda. Lai cilvēki saprastu, ka tā nav abstrakcija. Ja komisija to atzīs, tas būs milzīgs panākums. 

Otrs jautājums – kriminālprocess ir vajadzīgs, lai efektīvi aizsargātu Latvijas Republikas intereses. Valsts nozagšana principā ir otrs nopietnākais apdraudējums valstij pēc varas brutālas sagrābšanas, kad vienkārši kāds atnāk un okupē. Šajā gadījumā ir maigāk, bet ļoti tuvu tam. Jo valsts arī vairs nepieder tautai, pieder atsevišķiem cilvēkiem, kuri to var izmantot arī, kalpojot kādai citai zemei, bet var arī neizmantot – tas atkarīgs no viņu gribas. Bet tas ir ļoti bīstami. Ja kriminālprocess mums nedod iespēju to efektīvi apkarot un novērst, tā ir problēma.

Tāpēc  jādomā par normatīvo aktu pilnveidošanu un normu interpretāciju. Igaunijas kodekss ir daudz kompaktāks, bet tas strādā. Mums ir daudz pantu, vēlamies visu kazuistiski aprakstīt, bet rezultāts ir tāds, ka tos pantus mēģina izmantot, nevis lai sasniegtu taisnīgu kriminālprocesuālu noregulējumu, bet gan lai to nepieļautu.

Valsts nozagšana, kaut arī nav krimināli sodāma, ir ļaunums, kas šo valsti var iznīcināt. Nepārspīlējot – reāli iznīcināt. Ka nebūs Latvijas. Tas nav joks. Es saprotu, ka var ar patosu runāt, bet tas nav mans lauciņš. Es vienkārši reāli redzu tādu risku – valsti var pazaudēt. Dažiem tas ir svarīgi, bet citiem laikam – nu un? Un tieši tā vienaldzība valsti iznīcinātu.

Esmu samierinājies ar to, ka varbūt krimināltiesiskā dimensijā mums [komisijā] nebūs daudz panākumu. Bet sabiedrības intereses ir svarīgākas. Jo kriminālprocesam, patīk tas vai nepatīk, ir kalpojošā funkcija. Tas ir vajadzīgs tiktāl, ciktāl var nodrošināt sabiedrības interešu aizsardzību. Un, ja redzam, ka kriminālprocess to nenodrošina, nestrādā – tad ir jāiet tālāk. Lai kriminālprocess dara to, ko var izdarīt, bet mēs darīsim citus darbus, lai būtu rezultāts, proti, lai sabiedrība būtu informēta un iespēju robežās pasargāta no tā ļaunuma, kas saistīts ar valsts sagrābšanu.

Jaunais Jaunsleinis?

Posted on augusts 30, 2017 by - Pusdienās

Nesen ievēlētā Pašvaldību savienības priekšsēža Ginta Kaminska (51) stils manāmi atšķiras no priekšgājēja, bet par saturu spriest pagaidām grūtāk

Kad piesakos uz pusdienu interviju ar jauno Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdi Gintu Kaminski (LZS), viņa palīdzei nav ilgi jādomā, kurp doties ēst. Blakus LPS birojam atrodas krodziņš Vecmeita ar kaķi, tur aizrunāšot galdiņu.

Nodomāju – ideāli. Vieta kā radīta sarunai ar pašu galveno pašvaldībnieku, jo puspagrabs ar jancīgo nosaukumu jau gadiem liek domāt par kādu mazpilsētas restorānu, kas nejauši iemaldījies Pils laukumā. Ierodoties šis iespaids tikai nostiprinās. Interjers ir brūnos toņos ar maziem lauku ainavu akvareļiem pie sienām, un, kā jau kārtīgās oficiālās pusdienās laukos, uz galda mūs gaida paplātes ar uzkodām.

Taču izrādās, ka laiks tomēr nav apstājies pat vecmeitai un viņas kaķim. Starp uzkodām ir latviešu tradicionālajā ēdienkartē neietilpstošās tīģergarneles, bet krodziņa pusdienu piedāvājumu rotā «baby burkāni», BBQ mērce un Cēzara salāti.

Šis kontrasts starp veco un jauno rada ļoti piemērotu fonu intervijai ar jauno LPS vadītāju. 23 gadus organizāciju vadīja mutīgais Andris Jaunsleinis, kurš ar savu nedaudz izspūrušo vaļsirdību un mīlestību uz jokiem allaž radīja (droši vien ne bez neliela aprēķina) lāga lauku veča iespaidu. Viņa laikā LPS ieguva slavu kā organizācija, kas pretojas jebkādām izmaiņām, kas varētu racionalizēt valsts pārvaldi, izglītības vai veselības aprūpes sistēmas.

Kaminskis ir jaunāks un modernāks gan labā, gan sliktā nozīmē. Viņš tērpies šā brīža pasaules biznesmeņu un ierēdņu uniformā – baltā kreklā, labi piegrieztā zilā uzvalkā, tā paša toņa šlipsē. Matu griezums – perfekts. Runas stils un saturs – gluds un kontrolēts, toties krietni mazāk tēlains un atklāts nekā priekšgājējam. Kaminskis ir gatavāks atzīt nepieciešamību modernizēt pašvaldību dzīvi, viņš argumentus cenšas balstīt faktos, tomēr ir piesardzīgs ar konkrētu priekšlikumu izteikšanu un visādi izvairās aizskart kādu no daudzo un ļoti dažādo pašvaldību specifiskajām interesēm.

Spēju runāt kā mūsdienu politiķis Kaminskis demonstrē, jau atbildot uz manu četras reizes dažādi noformulēto pirmo jautājumu – kā viņš atšķirsies no Jaunsleiņa? Pirmajā piegājienā pretī saņemu variācijas par tēmu – «šobrīd es iepazīstos» ar LPS darbu, otrajā – «nevajag kautrēties no viedokļu dažādības», jo arī pašvaldības esot ļoti atšķirīgas, trešajā – «par izmaiņām būs jāspriež pēc laika», ceturtajā – «es strādāšu tā, kā esmu strādājis līdz šim».

Kādi tad ir Kaminska plāni? Pirmkārt, jāpanāk, lai LPS pārstāvētu pilnīgi visas pašvaldības. Tiesa, šobrīd tikai viena – Krāslava – nav LPS biedre. Otrkārt, jārunā ar valdību par 2018. gada budžetu. Kaminskis šajā kontekstā sevišķu uzmanību pievērš jau pieņemtajai minimālās algas celšanai, pret ko protestējuši vairāki reģionu pārstāvji. Pašvaldībās «ļoti daudz cilvēku strādā par minimālo algu», viņš norāda. Bet kā tādā gadījumā var attaisnot faktu, ka daudzu salīdzinoši mazu pašvaldību vadītāju algas ir tik lielas, dažkārt ap 3000 eiro mēnesī? Šajā diskusijā Kaminski ielaisties nevēlas – katrai pašvaldībai būtu jāatstāj brīvība noteikt algas, jo gala beigās tās darbu vērtē vēlētājs. Turklāt pašvaldību speciālistu algas, piemēram, juristiem, ir mazākas nekā līdzvērtīgiem darbiniekiem valsts pārvaldē.

Vai nav tā – ja būtu mazāk pašvaldību un tās aptvertu lielāku teritoriju, tad būtu vieglāk atrast resursus daudzām vajadzībām? «Pašvaldību skaits nav rādītājs.» Kad vēlāk sarunas gaitā atgriežamies pie šīs tēmas, Kaminskis par «iepotētu mītu» nosauc priekšstatu, ka Latvijā ir pārāk daudz pašvaldību un ka tās bremzējot attīstību. Latvijā neesot Eiropas vismazākās pašvaldības, un vai tad Francijā, Somijā vai Šveicē attīstība ir apstājusies?

Vai tiešām ir vajadzīgas pašvaldības, kurās ir mazāk nekā 2000 iedzīvotāju? Latvijā tādas ir vismaz sešas. Kaminskim uzreiz labais piemērs pa rokai. Jaunpils novadā, kur iedzīvotāju skaits ir tikai nedaudz virs 2000, «uzņēmējdarbība ir nodrošināta», tur ir bagāti zemnieki, tūrisms. «Vai kaut kas mainīsies, ja viņi būs lielāki?» vaicā Kaminskis. «Ko tad no tā iegūs iedzīvotāji?»

Aizrādu, ka trešajā daļā pašvaldību sabiedriskais sektors nodarbina vismaz pusi nodarbināto, sešās pašvaldības rādītājs pārsniedz 80%. Sanāk, ka šīs pašvaldības eksistē tikai priekš sevis, nevis kādam plašākam iedzīvotāju lokam. Taču Kaminskis nav pārliecināts, vai lielākā pašvaldībā «nebūs vajadzīgi tie paši cilvēki, kas tur strādās». Neesot par šo jautājumu veikti pētījumi. Turklāt nevarot zināt, cik cilvēku šajās pašvaldībās strādā ēnu ekonomikā, kas statistiku varētu mainīt.

Norādu, ka lielās sadrumstalotības rezultātā katrs novads tomēr cenšas pie sevis saglabāt, piemēram, skolu, un tādējādi kavē izglītības sistēmas uzlabošanu. Lauku skolām ir ievērojami sliktāki rezultāti nekā Rīgas skolām, turklāt rādītāji pēdējos desmit gados pasliktinās. Ko darīt? Kaminskis piesauc Auci, kur pats kopš 2001. gada vadījis pašvaldību. Tur palikušas divas vidusskolas. «Faktiski mums reforma ir beigusies 2009. gadā», un rezultāti esot labi, Auces vidusskola ir šogad mazo skolu reitinga ceturtajā vietā. «Kvalitāte ir jānosaka kā viena no prioritātēm», tomēr katrs gadījums jāskata individuāli. Ja samazinās izglītības iestāžu skaitu, būs grūtāk nodrošināt jauniešiem iespēju nokļūt uz skolu. «Ir vajadzīga rūpīga analīze.»

Vai pēc šādas analīzes skolu skaitu varētu samazināt? Kaminskis uzskata, ka «vienkārši matemātiski kaut ko savienot īsti pareizi nebūs». Viņš jau pirms vairākiem gadiem esot aicinājis Izglītības ministriju izveidot karti ar optimālo skolu tīklu, «lai mums ir, par ko runāt pilnīgi konkrēti». Šodien ir pateikts, ka situācija nav apmierinoša, taču no ministrijas nav piedāvājuma, un tādu visai Latvijai nevarot izstrādāt ne atsevišķa pašvaldība, ne LPS.

No šā gada ministrija rūpīgi sekos līdzi, lai skolotāju algām pārskaitīto naudu nevarētu izmantot citiem mērķiem, kā tikai konkrētas skolas pedagogu atalgošanai. «Iestarpinājums – es šādā veidā strādāju jau astoņus gadus,» lepni paziņo Kaminskis. Tātad viņam nav iebildumu pret šādu pašvaldības brīvības ierobežošanu, kuru, piemēram, Rīga izmantojusi mazo skolu uzturēšanai uz lielo rēķina.

Pēdējā laikā aizvien skaļāki kļuvuši pārmetumi no uzņēmēju organizācijām un Konkurences padomes par pašvaldību iesaistīšanos uzņēmējdarbībā. Starp spilgtākajiem piemēriem ir Nila Ušakova un Andreja Elksniņa (Saskaņa) nesenie paziņojumi par pašvaldību aptieku atvēršanu Rīgā un Daugavpilī. Kaminskis uzskata, ka tie esot priekšvēlēšanu solījumi, uz kuriem «mēs tikai varējām skatīties kā uz humoru». Tomēr pašvaldības esot ieinteresētas veidot uzņēmumus tikai gadījumos, kad nav neviena cita, kas konkrētajā jomā darbojas. «Tur, kur ir konkurence,» Kaminskis atzīst, «tur nevajag līst iekšā.» Neesot arī pareizi, ja pašvaldība negodīgi konkurē ar privātajiem, radot saviem uzņēmumiem labvēlīgākus apstākļus.

Princips labs, taču tā nodrošināšanai jaunais LPS vadītājs aicina paļauties pamatā uz pašvaldību godaprātu un vēlētāju modrību. Vai Konkurences padomei būtu jāļauj vērtēt pašvaldību uzņēmumu kropļojošo ietekmi tirgū? Kaminskis tikai pēc ilgākas pauzes atbild, ka tas varbūt būtu iespējams, bet tūlīt atgriežas pie tēmas, ka pašvaldība taču ir pati ieinteresēta strādāt kā labs un rūpīgs saimnieks.

Nedaudz līdzīga «pussolis uz priekšu, divi soļi sānis» sajūta rodas, runājot par pašvaldību informatīvajiem izdevumiem, kuru kaitīgā ietekme uz mediju tirgu un izmantošana pašvaldību vadītāju pašreklāmai pēdējos gados bieži kritizēta. Kaminskis pats bez mudināšanas atbild, ka komercreklāmām «noteikti tur nebūtu jābūt», tomēr jautājumā par pašiem izdevumiem viņa nostāja ir cieta. «Pašvaldību uzdevums ir informēt iedzīvotājus,» deklarē Kaminskis. «Tas ir vajadzīgs, tas ir pozitīvi, tas ir jādara.» Pašvaldību vadītāju slejas katrā numurā nav nekas slikts, savukārt atvēlēt platību opozīcijas viedoklim Kaminskim nešķiet nepieciešams, jo viņi tikai «nāks ar politisko reklāmu». Dzīvē tā nenotiekot, ka mazākums diktē noteikumus, turklāt valstī parādās bīstama negatīvisma tendence. «Pozitīvām ziņām ir jābūt par divām trešdaļām,» Kaminskis lēš. Pārāk daudz negāciju – «tas nav vērsts uz attīstību».

Ēdienkarte

Uzkodas (tīģergarneles čili mērcē, lašmaizītes)
Ar baby burkāniem sautēta liellopa gaļa sarkanvīna mērcē
Vistas šķiņķīši ar BBQ mērci
Ūdens

Vai Par uzvarēs Pret?

Posted on augusts 30, 2017 by - Komentārs

Tapis skaidrs piedāvājums Latvijas sabiedrības liberālajai daļai

Jau vairāk nekā 20 gadus ir runāts par to, ka Latvijas politikā jāienāk jaunai paaudzei. Pagājušajā sestdienā tas beidzot notika.

Jaunās partijas Par dibinātāji pārsvarā ir no paaudzes, kas sasniegusi pilngadību un profesionālo dzīvi veidojusi pēc neatkarības atgūšanas, brīvā sabiedrībā un valstī. Pārsvarā ar politiku līdz šim nesaistīti cilvēki, viņi neiekļāvās kādā vecākā veidojumā, bet partiju radījuši atbilstoši savam pasaules uzskatam un vērtībām. Tas ir kas jauns Latvijas politiskajā spektrā.

Par svarīgākais balsts ir nevis viens populārs indivīds, bet gan skaidrs, iekšēji saskanīgs ideju kopums. Ja neskaita izteikti uz etnisko identitāti orientētās partijas – VL—TB/LNNK un Saskaņas centru pirms Ušakova -, Latvijas politiskā sistēma līdz šim šķita pastāvīgi atgremojam padomju laika lozungu: saku «partija», domāju «Ļeņins»; saku «Ļeņins», domāju «partija». Kauls, Zīgerists, Šķēle, Repše, Šlesers, «premjerministra kandidāts» Lembergs, Sudraba, Bondars un Kaimiņš – visiem bijušas vai ir «savas» partijas, kuru veiksmes un neveiksmes kādu nozīmīgu laika sprīdi bijušas cieši saistītas ar viņu publisko tēlu un popularitāti.

Par gājusi citu ceļu. Tā sākusi ar manifestu, kurā iezīmēts skaidrs, jauniem rietumniekiem saprotams un pieņemams idejisks piedāvājums. Manifests ir sociāli liberāls un saskata sabiedrības daudzveidībā pozitīvu, atbalstāmu parādību. Tas ir par «ģimeņu līdztiesību», par «līdzpilsoņiem nepilsoņu vietā» un par «valsti, kas pastāv vienā valodā, un cilvēkiem, kas spēj sarunāties daudzās». 

Savukārt ekonomiski manifests iezīmē mēreni kreisu tendenci. Tas atbalsta iniciatīvu un izaugsmi (ir par «valsts mērķtiecīgu atbalstu izcilai un globāli ilgtspējīgai uzņēmējdarbībai»), bet vienlaikus vēlas palīdzēt sabiedrības mazāk aizsargātajām grupām (ir par «visiem pieejamu sabiedrisko veselības aprūpi» un par «pabalstu pakāpenisku aizstāšanu ar vispārējo pamatienākumu»). Nav arī aizmirsts tiesiskums – «mēs esam par valsti, kuru nenozog».

Par partijas valdes priekšsēdi ievēlēja bijušo ekonomikas ministru Danielu Pavļutu, kurš arī šobrīd ir tās redzamākā seja, taču diezin vai kāds to nosauktu par «Pavļuta partiju», un ap Par idejisko centru jau pulcējušies daudzi jauni, pasaulē konkurētspējīgi cilvēki. Medijos sevišķa uzmanība pievērsta tādiem pazīstamiem dibinātājiem kā matemātiķis Ambainis un fiziķis Kaščejevs, bet viņi nebūt nav vienīgie, un šobrīd šķiet, ka Latvijas sabiedrības liberālajai daļai top skaidrs, pievilcīgs piedāvājums.

Taču dzīve pierādījusi, ka politikā ar idejām, lai cik tās liktos skaistas, ir krietni par maz. Vērtējot Par nākotnes izredzes, būtiskākais jautājums ir – cik liels ir viņu potenciālais elektorāts? Latvijas sabiedrību mēdz uzskatīt par konservatīvu. Cik būs to, kuri gatavi atsaukties tik neslēpti liberālam aicinājumam?

Taču, pat ja teorētiski pietiktu iespējamo vēlētāju, lai panāktu pieklājīgu rezultātu nākamgad Saeimas vēlēšanās, tas vēl nenozīmē, ka viņi faktiski nobalsos Par.

Idejas ir svarīgas, bet bez aizraujošiem līderiem tomēr neiztikt, jo, patīk tas vai ne, vēlētājiem personības ir vēl svarīgākas par programmām. Ir jāspēj gan aizkustināt, gan iekustināt potenciālos atbalstītājus.

Ir vajadzīga arī nauda, ar kuru uzturēt un popularizēt partiju.

Ir jāspēj izturēt uzbrukumus, nereti neglītus un netaisnus. Tie nāk ne tikai no ideoloģiskajiem pretiniekiem, bet dažkārt arī no idejiski tuvākajiem politiskajiem spēkiem, kuri cīnās par to pašu vēlētāju.

Par piekto daļu elektorāta, kurā vēl nesen saimniekoja tikai Vienotība, tagad ar Par sacentīsies vismaz trīs partijas. Ir pati Vienotība – novājināta, bet ar pazīstamu zīmolu, vērā ņemamu administratīvo resursu un iespēju demonstrēt savu varēšanu valdībā, kā nesen notika nodokļu politikas veidošanas laikā. Ir Jaunā konservatīvā partija, kuras pārstāve, pretkorupcijas cīnītāja Juta Strīķe, bauda daudzu vēlētāju uzticēšanos. Ir vēl arī partija Attīstība, kura jau vairākus gadus kopj sociālā liberālisma lauciņu un kopā ar Bondaru guva labus rezultātus pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Varbūt aktivizēsies arī Progresīvie ar savu sociāldemokrātisko programmu. Daži pārmetīs Par pārāk lielu vēlmi draudzēties ar Latvijas krieviem vai iecietību pret netradicionālām ģimenēm, citi salīdzinās ar Strīķi un teiks, ka Par nav pietiekami kareivīga pret oligarhiem. Domājams, ka vismaz daļa jaunās partijas entuziastu būs nepatīkami pārsteigti, sastopoties ar politiskās vides ikdienas realitāti.

Visu šo iemeslu dēļ projekta dzīvotspēja vēl nav skaidra, var atrast arī gana daudz argumentu «pret». Taču ir arguments, kāpēc pat tie vēlētāji, kuriem nav tuvas jaunās partijas idejas, varētu būt ieinteresēti, lai tā nostabilizētos. Ar savu skaidri formulēto programmu Par varētu piespiest arī citas partijas precīzāk iezīmēt savu vietu politiskajā spektrā. No tā savukārt iegūtu visi vēlētāji, kuriem politiskais piedāvājums kļūtu pārskatāmāks un saprotamāks.

Taču līdz tādam rezultātam vēl tālu. Vispirms jāizdzīvo līdz 2018.gada oktobrim.

Komentārs 140 zīmēs

Hmmm… Katastrofālu plūdu seku likvidēšana Latgalē maksās ap 700 000 eiro, bet notecējušo Rīgas pils griestu labošana – 200 000.

Maciņi pildās. Vidējā alga otrajā ceturksnī sasniedza 927 eiro. Gada laikā tā pieaugusi par 74 eiro jeb gandrīz 9%.

Meistars tomēr paliks. Kanādiešu treneris Bobs Hārtlijs uz piecām sezonām pagarinājis līgumu par Latvijas hokeja valstsvienības vadīšanu.

Stratēģiskā Daugavpils

Posted on augusts 30, 2017 by - Komentārs

Saskaņas mēģinājums paplašināt ietekmi ārpus Rīgas piedzīvo neveiksmi

Daugavpilī briest lokāla politiska zemestrīce, kas var izraisīt pat ģeopolitiskas atskaņas. Saskaņas krusta, pareizāk, divgalvainā kovārņa karagājiens «uz reģioniem» draud piedzīvot smagu neveiksmi, kas var atstāt iespaidu uz apvienības sniegumu jau Saeimas vēlēšanās nākamgad un arī likt apšaubīt visa šā politprojekta ilgtspēju.

Saskaņas uz Daugavpili desantētais Saeimas frakcijas deputāts un galvenais runātājs valsts drošības lietās Andrejs Elksniņš jau faktiski zaudējis domes priekšsēdētāja amatu, kuru jūnija sākumā ieguva pēc pašvaldību vēlēšanām. Pagājušo trešdien viņa partneris Rihards Eigims paziņoja par izstāšanos no koalīcijas ar Saskaņu. Eigima Mūsu partijas trīs no četriem deputātiem parakstīja jaunu koalīcijas līgumu ar bijušā mēra Jāņa Lāčplēša Latgales partiju, kurai sešas vietas pilsētas domē, un jaunā koalīcija pieprasījusi sasaukt domes ārkārtas sēdi par Elksniņa atbrīvošanu no amata. Saskaņas pieci deputāti paliek opozīcijā.

Par situācijas nopietnību vislabāk liecina tas, ka Elksniņš aizgūtnēm stāsta, ka cīnoties pret korupciju. Par to laikam pat Ušakova kaķiem būtu jāsmejas, pat ja Elksniņa paša kaķim smiekli nenāk. 

Lai apkarotu korupciju, diezin vai bija jādodas uz Latvijas austrumu galu, ja no Saeimas nama līdz Rīgas domei 10 minūšu gājiens pastaigas solī. Taču Rīgas domē ir savējie. Bet Daugavpilī Elksniņš izrādījās esam svešs. Viņa piedāvājums tagad veidot «pretkorupcijas koalīciju» droši vien sagādā jautrus brīžus vietējiem, kuriem savas shēmas un intereses, bet neba tāpēc vēlme doties uz Rīgu atmaskot Kapu tramvaja, nanoūdens vai centra ielu uzrakšanas shēmas.

Elksniņa stāsts, ka padzinis Eigimu no sava vietnieka amata, jo šis bija gribējis pierunāt domi iegādāties par četrkāršu cenu kādu zemes gabalu, var būt vai nebūt interesants tiesībsargātājiem. Toties viņa krišana būtu jau otrs smags trieciens Saskaņas plāniem izvērsties reģionos.

Pirmā lielā neveiksme pēc pašvaldību vēlēšanām bija cita Saskaņas varas vertikāles augšgala politiķa, Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieka, arī liepājnieka Valērija Agešina palikšana, kā pats piesolīja, «niknā opozīcijā» Liepājas domē. Tagad, vēl smagāk, ir izčākstējusi arī «Latgale ir mūsu» eiforija. Rēzekne ar Bartaševiču un gaļas kombinātu joprojām paliek vienīgais nopietnais Saskaņas cietoksnis ārpus Rīgas.

Saskaņas lēmumam sūtīt divus partijas smagsvarus iekarot Kurzemes un Latgales galvaspilsētas varētu būt bijuši divējādi mērķi. Viens un it kā acīmredzamākais būtu gatavošanās koalīcijai ar Zaļo un Zemnieku savienību pēc Saeimas vēlēšanām nākamgad. Sak, esam nopietna «Vislatvijas» partija, nevis tikai Purčika un Maskačkas ievēlēts Ušakovs galvaspilsētā. Šādas valdības koalīcijas izmēģinājuma bumbiņu redzam Jūrmalā, kur vēl viens Saeimas deputāts no Saskaņas Ņikita Ņikiforovs ir koalīcijā ar KNAB atzītu ZZS korupcijas ekspertu Gati Truksni.

Tomēr jau kopš Rīdzenes sarunām Lemberga, Šlesera un Urbanoviča plānotā «sarkanā kvadrāta» koalīcija arvien paliek tapšanas procesā. Ņemot vērā Saskaņas partneru partijas vadoņa agresīvo Krievijas ārpolitiku, šādu valdību varētu būt grūti uztaisīt, pat ja «ZZS nodrošinās pareizos cilvēkus sarak-stā», kā šie sprieda viesnīcas numuriņā. ZZS iziešana no skapja pārī ar Saskaņu varētu būt Urbanovičam tīkamākais, taču ne reālākais scenārijs.

Realitātē Saskaņai jārēķinās ar lēnu, bet neatgriezenisku elektorāta sarukšanu pat Rīgā, kur pašvaldību vēlēšanās šogad gan balsstiesīgo pilsoņu, gan vēlēšanās piedalījušos bija būtiski vairāk nekā pirms četriem gadiem, tomēr par Saskaņu nobalsoja par septiņiem tūkstošiem mazāk nekā iepriekšējās vēlēšanās. Nevar bezgalīgi barot vēlētājus un vecākos biedrus Maskavā tikai ar cerībām kādreiz būt pie varas Latvijā. Pateicoties ZZS, ko var dēvēt par pagastveču partiju, pašvaldībām arvien lielāka ietekme uz valdību. Arī Saskaņa, nav šaubu, saprot, ka pašvaldības ir spēcīgas sviras, ar ko stumdīt un virzīt valdības politiku.

Taču Saskaņai šādas sviras aplūzušas vispirms Liepājā, tagad arī Daugavpilī, kas ir īpaši smags, pat ģeopolitisks zaudējums.

Vara Latgales divās lielākajās pilsētās būtu ļāvusi Saskaņai uzmesties par «Latgales balsi», ne tikai saimnieci Rīgā «forever», kā oligarhi sapņoja Rīdzenē. Šādam statusam pašlaik potenciāli īpašs svars būtu arī starptautiski, zinot, kā Kremlis veido dažādas «neatkarīgas republikas» suverēnu kaimiņvalstu teritorijās. Taču Elksniņš nupat zaudējis politisko potenciālu kā iespējamais «Latgales tautas atbrīvošanās centienu» pārstāvis vai pat tikai valdībai vērā ņemams «reģionāls politiķis». Ja Saeimas vēlēšanās nākamgad tiešām nekandidēs, kā pašlaik apgalvo, tad paliks nīkt četrus gadus provincē opozīcijā.

Tāpat arī droši vien Agešins Liepājā. Saskaņa zaudējusi jeb faktiski pati nosūtījusi politiskā trimdā divus partijā ietekmīgus un Latvijā pazīstamus personāžus. Un piedzīvojusi sakāvi cīņā par reģioniem.

Ja politika būtu bizness, kāda tā tiešam ir Rīdzenes shēmotājiem, to skaitā Urbanovičam, tad varētu teikt, ka šīs apvienības akciju vērtība piedzīvo krasu kritumu. Tomēr ir skaidrs, ka Saskaņa zaudētu kauju neuzskatīs par zaudētu karu. Tāpēc paliek jautājums, vai Lemberga «zaļie zemnieki» pārvērtēs nākotnes biznesa projektus.

Komentārs 140 zīmēs

Bīstamās spēles. Krievijas militāro mācību Zapad laikā septembrī Latvijai jābūt gatavai provokācijām, brīdina ārlietu ministrs Rinkēvičs.

Valodas jautājums. Deputātu kvotu šogad nebūšot, sola koalīcija. Būs frakciju priekšlikumi, kurus valdība atbalstīs?

Kurš cels asti? Rīga ļoti labi tiek galā ar ielu remontdarbiem, lielās direktors Jakrins, kamēr rīdzinieki riskē starp grāvjiem un automašīnām.

Gaismu!

Posted on augusts 30, 2017 by - Redaktores sleja

Kā smagnēja tvaika lokomotīve ar sarkanu zvaigzni pierē apgriezienus palēnām uzņem parlamentārās izmeklēšanas komisija, kuras uzdevums tikt skaidrībā par valsts nozagšanas pazīmēm un likumsargu darba kvalitāti oligarhu lietā. Daudzkas šajā komisijā atgādina maldīšanos starp greizajiem spoguļiem, kad atspulgi uzdzen smieklus vai riebumu. Taču Saeimas rosībai ir kāds neapšaubāms pluss – tā vairo publiski pieejamo informāciju par šo skandalozo lietu. Turpmākajos mēnešos gan jau uzzināsim arvien vairāk detaļu, kas ļaus vērtēt gan izmeklēšanas kapacitāti, gan politisko vidi.

Šajā žurnāla numurā intervējam Andreju Judinu – Saeimas deputātu, krimināltiesību ekspertu. Viņš ir aktīvs izmeklēšanas komisijā un bija gatavs to arī vadīt, taču neatbilda Saeimas vairākuma politiskajiem kritērijiem jeb, runājot oligarhu žargonā, nebija «lielākais kretīns».

Judins ir viens no retajiem cilvēkiem, kam ārpus noslēgta tiesībsargu loka ir piekļuve oligarhu krimināllietas 117 sējumiem, un viņš gatavs dalīties ar saviem secinājumiem, tos lasot. Viņaprāt, lieta apliecina, ka valsts nozagšana Latvijā ir fakts. Tas, ka valsts nespēj nozadzējus notiesāt, nenozīmē, ka viņu rīcība ir atzīta par legālu vai atbalstāmu. Tieši otrādi – redzot tiesībsargājošo iestāžu vājumu, jāmeklē citi instrumenti, kā sabiedrībai pasargāt savu valsti no sistēmiskas korupcijas ļaunuma, kas var Latviju iznīcināt. Oligarhu lietas materiālu publiskošana būtu viens no risinājumiem, ko Judins rosina sabiedrības interesēs. Jāpiekrīt – tumsa nepazūd, ja to lamā, ir jāiededz svece. Būs jāpapūlas, lai pretvējā uzšķiltu liesmu.

Radars pasaulē

Posted on augusts 23, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Pagājušajā nedēļā terorista vadīts mikroautobuss ietriecās cilvēku pūlī Barselonas tūristu iecienītajā Ramblas bulvārī. Uzreiz tika nogalināti 13 cilvēki, bet terorakta upuru skaits nedēļas laikā pieauga līdz 15. Vairāk nekā 100 ir ievainoti. Pirmdien policija nošāva bēguļojošo teroristu 22 gadus veco marokāni Junesu Abojākubu. 12 cilvēku lielais džihādistu grupējums ar sprāgstvielām gribēja piekraut vairākus autofurgonus un ietriekt tos Barselonas Svētās ģimenes baznīcā. Taču nejaušs sprādziens šo plānu izjauca.

Teroristi uzbruka ne tikai Barselonā – piektdien kāds patvēruma meklētājs no Marokas ar nazi uzbruka cilvēkiem Somijas pilsētā Turku un nogalināja divas sievietes, ievainoja vairākus vīriešus. Savukārt par uzbrukumu ar nazi Krievijas pilsētā Surgutā atbildību uzņēmusies Islāma valsts.

ASV un vairāki sabiedrotie ir gatavi palielināt savu karavīru skaitu Afganistānā. Prezidents Donalds Tramps jau uzdevis nosūtīt uz Afganistānu papildu 3900 karavīru. Pārsteidzīga aiziešana no Afganistānas radīs vakuumu, kas nāks par labu džihādistu grupējumiem, uzskata Tramps.

Lai stiprinātu aizsardzības spējas Baltijas jūras reģionā, Zviedrijas armija tuvākajos trijos gados saņems par 280 miljoniem eiro vairāk nekā pašlaik. Ne Zviedrija, ne Somija nav pievienojušās NATO, tomēr kopš konflikta Ukrainā tās arvien ciešāk sadarbojas ar NATO.

Krievija par jauno vēstnieku ASV nominējusi stingrās līnijas piekritēju Anatoliju Antonovu (62). Viņš ir iekļauts ES sankciju sarakstā par Kremļa lomu karā Ukrainas austrumos. Antonovs ir līdz šim bija Krievijas ārlietu ministra vietnieks, bet no 2011. līdz 2016.gadam Antonovs ieņēma aizsardzības ministra vietnieka amatu. Tas bija laiks, kad Krievija okupēja Ukrainai piederošo Krimu.

Par vairāk nekā 120 miljonu ASV dolāru (ap 102 milj. eiro) izkrāpšanu no Google un Facebook ASV tiesībsargiem izdots Lietuvas pilsonis Ēvalds Rimašausks. Naudu viņš izkrāpis ar tā dēvētās pikšķerēšanas (fišinga) shēmas palīdzību, sūtot elektroniskā pasta vēstules, kurās uzdevās par kādas Āzijā reģistrētas kompānijas darbinieku. Krāpnieciski iegūtā nauda plūdusi uz kontiem Latvijā un Kiprā.

Kad vismazāk to gaidījām

Jaunā pētījumā, kas tika veikts Vīnes Tehniskās universitātes profesora Gintera Bloša vadībā, secināts, ka globālā sasilšana pēdējā pusgadsimta laikā ievērojami pabīdījusi pavasara plūdu laiku – dažās Eiropas daļās tie tagad vērojami agrāk, bet citviet vēlāk. Mijiedarbībā ar spēcīgākiem nokrišņiem tas rada draudus cilvēkiem un viņu īpašumiem, kā arī citām dzīvajām radībām, kuri paliem pieskaņo migrācijas un riestošanas periodus. Pētījumā analizēti dati no 4000 hidroloģijas stacijām 38 valstīs.

Radars Latvijā

Posted on augusts 23, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Prezidents Raimonds Vējonis iesniedzis grozījumus Saeimas Kārtības rullī. Tie paredz, ka deputātiem rakstveidā jāpamato likumu izmaiņu nepieciešamība un pilnīgi jaunus grozījumus nevarēs iesniegt pēdējā lasījumā. Visiem likumprojektiem būs jāpaskaidro, kāpēc tāds likums ir vajadzīgs. Vējonis aicina Saeimu pārņemt Igaunijas labo praksi, kad atbildīgā komisija par katru likumprojektu sagatavo skaidrojošu ziņojumu.

Par aptuveni 900 tūkstošu eiro sadalīšanu Zolitūdes traģēdijā 35 cietušo atbalstam vienojās SIA Maxima Latvija un biedrība Zolitūde 21.11. Atkarībā no traumu smaguma katrai personai tiks no 5000 līdz 75 000 eiro. Citu cietušo aizstāvis Aldis Gobzems pārmeta Maxima vēlmi izvairīties no atbildības. 2013. gada 21. novembra traģēdijā dzīvību zaudēja 54 cilvēki.

Latvija no Dānijas iegādāsies pretgaisa aizsardzības sistēmu Stinger. Latvijai paredzētā pretgaisa aizsardzības raķešu sistēma ir nelietota, taču tā vairākus gadus bijusi Dānijas bruņoto spēku rīcībā.

Valdība bez diskusijām akceptēja likuma «Par valsts noslēpumu» grozījumus. Tie paredz iespēju pārsūdzēt lēmumu par atteikumu saņemt pielaidi valsts noslēpumam ne tikai ģenerālprokuroram, bet arī apgabaltiesai. Pielaidi nesaņēmušais pēc kāda laika atkārtoti varēs pretendēt saņemt atļauju strādāt ar valsts noslēpumu saturošu informāciju.

Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens turpmāk vadīs partiju Vienotība, jo sestdien partijas kongress viņu ievēlēja valdes priekšsēdētāja amatā. Uz šo amatu pretendēja arī Edvards Smiltēns, kurš paziņoja par izstāšanos no partijas un Saeimas frakcijas. Partijas domi vadīs eiroparlamentārietis Krišjānis Kariņš, bet no 14 kongresā ievēlētajiem valdes locekļiem deviņi iepriekšējā valdes sastāvā nav strādājuši.

Administratīvā rajona tiesa pieņēmusi četru vecāku sūdzību par Ikšķiles novada domes lēmumu, kā septembrī pašvaldības vienīgajā bērnudārzā Urdaviņa jāuzņem bērni. Priekšroka tiek dota divus gadus veciem mazuļiem un Ikšķiles jaunpienācējiem, pārējiem gadiem jāgaida rindā.

KNAB secināja, ka Saeimas deputāts Kārlis Seržants (ZZS) nav pārkāpis likumu, kad apmaksāja Saeimas rezidences telpas savas sievasmātes 80 gadu jubilejas svinībām. Seržants rīkojās atbilstoši noteikumiem par Saeimas Prezidija rezidences izmantošanas kārtību un kompensēja izdevumus par tās izmantošanu.

VID Finanšu policija pārtraukusi PVN izkrāpšanu luksusa auto tirdzniecībā. Organizēta grupa izmantoja vairāk nekā 30 fiktīvu uzņēmumu nenotikušu darījumu ķēdei. Valsts budžetam nodarīti aptuveni 2,8 miljonus eiro lieli zaudējumi. Šim gadījumam nav saistības ar VID interesi par autotirdzniecību sludinājumu portālā Ss.lv, norāda VID.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs par negodīgu komercpraksi nolēma ar 15 tūkstošu eiro lielu soda naudu sodīt ar portālu Ss.lv saistītās SIA SS un Internet. Tik liels sods būs jāmaksā katram uzņēmumam.

Uzņēmuma Tukuma straume saražotajā dzīvnieku barībā Dogo ar mājputnu gaļu PVD atklāja neatļautu vielu – karbamīdu jeb urīnvielu. Piesārņotās barības daudzums ir 31 tonna, no tām tirdzniecībā nonākušas divas trešdaļas. Vēlāk PVD apturēja visas Tukuma straumes dzīvnieku barības izplatīšanu, līdz būs saņemti laboratorijas slēdzieni par to nekaitīgumu.

Neapmierina izglītības kvalitāte

Liela daļa iedzīvotāju (40%) pēdējo gadu laikā Latvijas izglītībā nav manījuši ne būtiskus uzlabojumus, ne krasu kvalitātes pasliktināšanos, tomēr katrs ceturtais (28%) uzskata, ka drīzāk vērojama izglītības kvalitātes pasliktināšanās, liecina jaunākais Baltic International Bank Latvijas barometrs. Cilvēki aizvien kritiskāk vērtē sagatavoto speciālistu atbilstību darba tirgum – 42% šovasar aptaujāto piekrīt apgalvojumam, ka izglītības iestāžu absolventu kvalifikācija nav apmierinoša.

Kas jāuzlabo studijās?
Izmaiņas studiju programmu saturā 32%
Stingrākas prasības pasniedzējiem 32%
Studentiem vairāk iespēju iegūt praksi 29%
Palielināt budžetu augstākajai izglītībai 26%

Nedēļas citāts



Saēstās smadzenes

Posted on augusts 23, 2017 by - Pasaulē

Visi pagājušās nedēļas Barselonas uzbrukuma plānošanā un rīkošanā iesaistītie cilvēki ir miruši vai aizturēti, tomēr policijas darbs turpinās – Katalonija pēc teroraktiem meklē skaidrojumus, kāpēc tā notika

Lai arī kopš Barselonas un Kambrilsas teroraktiem, kuros bojā gāja 15 cilvēki, ir pagājusi nedēļa, par tiem joprojām atgādina ne tikai fotogrāfijas avīžu pirmajās lappusēs un pastāvīgi pienākošie jaunumi par policijas darbu, bet arī nebeidzamās cilvēku sarunas uz ielām un kafejnīcās, kā arī dažādas viltus trauksmes par autobusos atstātām mugursomām.

Pirmdien uz vientuļa lauku ceļa Katalonijas vīnogu audzētāju apvidū Alpenedesā tika atrasts un nošauts pēdējais brīvībā esošais uzbrukumos iesaistītais terorists Juness Abujākubs. Policija neizslēdz, ka varētu būt vēl citi aresti, taču tie nebūšot tiešā veidā saistīti ar pagājušās nedēļas uzbrukumiem.

Galvenā uzmanība tagad tiek pievērsta teroraktu sagatavošanas un tajos iesaistīto jauniešu radikalizācijas izpētei. Pireneju pakājes pilsētiņā Ripoļā starp tās desmittūkstoš iedzīvotājiem kopš pagājušās piektdienas uzturas arī desmitiem policistu un žurnālistu. Viņi izprašņā vietējos, lai mēģinātu saprast, kādā veidā šeit radikalizējušies 11 vietējo jauniešu un kā viņiem izdevās klusībā noorganizēt uzbrukumu.

Narkokurjers par imamu

«Viņu smadzenes saēda imams,» katalāņu laikrakstam Ara nedēļas nogalē stāstīja teroraktā mirušā Musas Aukābira māte. Dēls esot sācis mainīties pirms trim četriem mēnešiem. Atsacījies valkāt šortus un krekliņus, izvēlējies drēbes, kas nosedz visu augumu. Toties katru dienu puisis pircis jaunas sporta kurpes un nedēļas nogalēs sācis regulāri braukt uz Barselonu. 

Uz pilsētiņas imamu Abdelbaki es Satī kā vietējo musulmaņu jauniešu galveno musinātāju norāda arī vairāki citi teroraktā iesaistīto uzbrucēju radinieki. Šie Ripoļas jaunieši gandrīz gadu regulāri bija risinājuši garas, slepenas sarunas ar imamu, taču par uzbrukumu, visticamāk, izlēma tikai jūnijā, ramadāna laikā, avīzei El País pastāstīja viena terorista māsīca, kas vēlējās palikt anonīma. 

«No šā brīža viņi sāka laipni izturēties pret savu ģimeni, daudz laika pavadīja mājās un vienmēr bija ļoti uzmanīgi pret pārējiem. Kad vien mātei parādījās kāda problēma, viņi bija klāt un nekavējās palīdzēt.»

Imams es Satī Ripoļā ieradās 2015. gadā, tikai trīs gadus iepriekš iznācis no Kasteļo cietuma Valensijas apgabalā, kur bija pavadījis četrus gadus par mēģinājumu Spānijā ievest 12 kilogramus hašiša. Tur viņš iepazinies arī ar Rašīdu Aglifu, vienu no 2004. gada Madrides vilcienu sprādziena organizētājiem. Tiesa, es Satī radikalizācija, visticamāk, nav saistīta ar otru cietumnieku, El Periódico sacīja kāds Katalonijas policijas pārstāvis. 

No pilsētas imams pazuda pirms divarpus mēnešiem. Tas notika pēkšņi, nevienam neko nesakot, taču vietējie iedzīvotāji pieņēma, ka viņš ir aizbraucis uz dzimto Maroku vai arī Beļģiju, kur viņam paticis viesoties. Vietējā policija uzskata, ka tieši tur viņš ir sācis saziņu ar islāmistiem no Daesh. Beļģijas pilsētas Vilvordes imams Mimūns Akīšuhs laikrakstam El País arī teica, ka es Satī ir vēlējies viņa mošejā atrast darbu, taču nav iesniedzis prasītos dokumentus, kas apliecinātu, ka viņam nav kriminālas sodāmības. Vilvorde pirms kāda laika bija nelāgi slavena ar to, ka liels skaits jauniešu no tās devās uz Sīriju un Irāku karot Daesh labā.

Katalonijas policija uzskata, ka patiesībā es Satī jūnijā pārbrauca uz citu mazpilsētu Alkanaru, kas atrodas aptuveni pusceļā no Barselonas līdz Valensijai. 9. augustā kādā dzīvoklī notika liels sprādziens, un tagad ir zināms, ka tajā mirušais cilvēks bija Ripoļas imams. Viņš ar līdzgaitniekiem Alkanarā gatavojās krietni lielākam uzbrukumam, jo dzīvoklī bija savākuši 120 gāzes balonu, ar kuriem gribēja piepildīt trīs furgonus. Taču tad dzīvoklis eksplodēja. «Jaunieši zaudēja savāktos materiālus un arī savu vadoni. Tāpēc viņi devās ielās ar furgoniem, vienkārši meklējot iespēju kādu nogalināt,» raksta El País.

Politika arī sērās

Šī mēnešiem ilgā gatavošanās nebija palikusi pavisam bez uzmanības. El Periódico uzreiz pēc notikušā rakstīja, ka ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde jau jūnijā bija ziņojusi vietējām varas iestādēm par Barselonai plānotu uzbrukumu. WikiLeaks publiskotajos dokumentos redzams, ka ASV Iekšlietu departaments arī 2007. gadā brīdināja Spāniju par Katalonijas musulmaņu kopienu kā labu augsni ekstrēmismam. «Lielajam vairumam [imigrantu] ir līdzīgs liktenis: viņi nav iesaistīti Spānijas sabiedrībā un nerunā vietējā valodā, viņiem bieži nav darba un ir maz vietu, kur tie cieņpilni var sekot savām reliģiskajām paražām. Katrs no šiem faktiem atsevišķi kalpotu par auglīgu lauku teroristu rekrutētājiem, bet visi kopā rada skaidrus draudus,» teikts kādā WikiLeaks publiskotā diplomātiskā telegrammā no Barselonas.

Taču kopš 2004. gada 11. maija Madrides teroraktiem, kad sprādzienā vilcienā tika nogalināti 192 cilvēki, Spānijā jaunu uzbrukumu tikpat kā nav bijis, lai arī valsts visu šo laiku bija islāmistu uzmanības lokā, par ko liecina izjauktie teroristu plāni un daudzie aresti – kopš Madrides uzbrukumiem Spānijā saistībā ar terorismu apcietināts vairāk nekā 700 cilvēku. Tomēr Alkanaras sprādzienus policija sākotnēji saistīja ar vienkāršu gāzes eksploziju vai neveiksmīgu narkotiku ražošanas mēģinājumu.

Šāda neizdarība vēl asāk tiek uztverta tāpēc, ka 1. oktobrī Katalonijā ir gaidāms neatkarības referendums, kuru Madride uzskata par antikonstitucionālu. Arī terorakti tāpēc ir ieguvuši iekšpolitisku pieskaņu. Katalāņu laikraksti atgādina, ka Spānijas varas iestādes pirms vairākiem mēnešiem atteicās ar Katalonijas policiju dalīties ar Europol informāciju par plānotajiem teroraktiem. Savukārt 3. jūlijā Spānijas iekšlietu ministrs Huans Ignasio Soido noraidīja Katalonijas prezidenta Karlesa Pudždemona prasību atļaut pieņemt darbā vēl 500 policijas darbinieku.

Soido pēc teroraktiem kritizēja kreisi noskaņoto partiju Podemos, kas līdz šim ir atteikusies parakstīt abu lielāko Spānijas partiju izveidoto paktu pret džihādismu, kas paredz izmaiņas kriminālkodeksā. Podemos līderis Pablo Iglesiass to skaidro ar tajā paredzēto «pilsoniskās brīvības un tiesību samazināšanu». Paktu nav parakstījušas arī katalāņu un basku nacionālistu partijas, kas uzskata to par mēģinājumu veicināt Spānijas vienotību un cīnīties pret neatkarības procesiem abos šajos autonomajos apgabalos.

Spāņu preses neapmierinātību izraisīja arī katalāņu partijas CUP atteikšanās piedalīties 26. augustā Barselonā paredzētajā demonstrācijā pret terorismu, ja tajā būs arī Spānijas karalis Felipe VI un prezidents Mariano Rahojs. Intervijā radio RAC1 to nosodīja Spānijas valsts oficiālais pārstāvis Katalonijā Žuzeps Enriks Miljo. Taču viņš arī mudināja žurnālistus uzbrukumu analīzē nejaukt iekšā neatkarības procesu, «kam nav nekāda sakara ar notikušo». Viņš sacīja, ka jau septembrī Katalonijas policijai būs pieeja visai Europol informācijai un to nevajadzēs vispirms pieprasīt Spānijas varas iestādēm. «Taču šī informācija vienmēr ir bijusi policijas rīcībā. Būtu absurdi uzskatīt, ka ir notikusi kāda informācijas slēpšana,» viņš sacīja.

«Kā tas varēji būt tu?»

Bijušais ASV Nacionālā pretterorisma centra direktors Metjū G. Olsens intervijā The New York Times pagājušās nedēļas beigās sacīja, ka Spānijas varas iestādes ir starp labākajām terorisma apkarotājām Eiropā. Kā jau minēts, Spānijas Iekšlietu ministrijas dati rāda, ka kopš 2004. gada valstī ir arestēts vairāk nekā 700 iespējamo ekstrēmistu. 

Tie galvenokārt bijuši marokāņu izcelsmes musulmaņi, un veiksmīgā cīņa pret esktrēmistiem lielā mērā bijusi iespējama, pateicoties Marokas atbalstam, kurai ir savi ziņotāji daudzās Spānijas musulmaņu kopienās, – tā amerikāņu laikrakstam teica Starptautiskās krīžu grupas analītiķis Isandrs el Amrani. Tomēr attiecības starp abām valstīm pēdējā laikā ir saasinājušās. Daļēji tas noticis šogad krietni pieaugušā migrantu skaita dēļ, kas mēģina šķērsot robežu un pāri Vidusjūrai tikt Spānijā. 

Visu šo laiku Katalonijas musulmaņu vidū nostiprinājusies radikālā salāfisma ideju popularitāte, 2013. gadā publicētā pētījumā rakstīja Džordža Vašingtona Universitātes Ekstrēmisma programmas pētnieks Lorenso Vidino. Tā īpašu izplatību ieguvusi Katalonijas mazpilsētās, kur daudzi iebraucēji ir mazizglītoti un nav spējuši atrast darbu. «Šādu cilvēku dzīvē salāfisms ar tā «absolūtā islāma» ideju mudina uz revolūciju,» Vidino citē franču pētnieku Muhamedu Ali Adraī. «Pirms tam šie migranti ir dzīvojuši sabiedrības nomalē (drīzāk garīgi nekā fiziski), taču tagad viņi zina patiesību, atrodas pasaules centrā un iemieso tās svēto vēsturi.» 

Pašorganizētas salāfistu grupas Spānijas pilsētās mēdz rīkot teoloģiskas konferences, palīdz jaunajiem iebraucējiem tikt galā ar vietējo birokrātiju, palīdz apgūt valodu un iztulkot oficiālos dokumentus, kā arī rīko dažādas aktivitātes bērniem. Oficiālās Spānijas musulmaņu organizācijas to lielākoties nedara, bet šāda pilsoniskā palīdzība ir bijis viens no galvenajiem iemesliem pārmaiņām Beļģijas pilsētā Vilvordē, raksta laikraksts La Vanguardia. Pēdējā gada laikā neviens cilvēks vairs nav pametis Vilvordi, lai pievienotos Daesh, laikrakstam sacīja tās mērs Hanss Bonte.

Līdzīgā veidā iebraucējiem Ripoļā palīdzēja arī par Barselonas teroraktu organizēšanu aizdomās turētais Abdelbaki es Satī. Iespējams, tāpēc Ripoļas musulmaņu kopienas vadītājs Ali Jasins intervijā radio uzreiz pēc teroraktiem apgalvoja, ka pilsētiņas imams nekādas noslieces uz ekstrēmismu nav izrādījis un nevarētu būt saistīts ar jauniešu radikalizāciju. Par imama iepriekšējo sodāmību viņš neesot zinājis, pretējā gadījumā mošejā es Satī nestrādātu.

Ar tādu atbildi neapmierināti ir ne tikai teroraktos cietušie un viņu radinieki, bet arī cilvēki citās Spānijas pilsētās – Granadā, Seviljā un citviet mošejas jau ir apķēpātas ar agresīviem uzrakstiem. Tikmēr Ripoļā iedzīvotāji mēģina saprast notikušo paši un izskaidrot to pārējai Spānijai. Laikraksts La Vanguardia otrdien publicēja emocionālu pilsētiņas sociālās darbinieces Rakelas Ruļas vēstuli, kurā viņa par teroristiem rakstīja: «Viņi bija tādi paši bērni kā visi. Tāpat kā mani dēli, arī viņi bija Ripoļas bērni. Es ticēju, ka daru ko labu, ka sniedzu savu smilšu graudiņu viņu attīstībai. Un nesaprotu, kā tas varēji būt tu, Junes…? Savā mūžā nebiju redzējusi nevienu tik atbildīgu cilvēku kā tu.»

10 no 15 teroraktu upuriem – vecumā no trim līdz 80 gadiem. Starp nogalinātajiem ir arī Francisko Lopesa Rodrigesa brāļa mazdēls – trīs gadus vecs zēns-, kāda 61 gadu veca spāniete un divas portugālietes – vecmāmiņa un mazmeita.

Lielākie uzbrukumi ar automašīnām Eiropā kopš pagājušā gada jūlija

Papildspēki

Posted on augusts 23, 2017 by - Tēma

Kamēr pasaule aizturētu elpu gaida Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības Zapad 2017, kas septembrī pie Baltijas robežas pulcēs, iespējams, pat 100 tūkstošus karavīru, drošību Baltijas valstīs spēcina NATO kaujas grupas

Tās būs lielākās kara spēles kopš aukstā kara beigām. Tā žurnāls Economist apraksta Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības Zapad 2017, kas dārdēs pie Baltijas valstu robežām no 14. līdz 20. septembrim. Šādas mācības Krievija īsteno ik pēc četriem gadiem, un, kā paziņojušas Lietuvas amatpersonas, iepriekš tajās slīpētas arī iemaņas okupēt Lietuvas dienviddaļu, tādējādi nogriežot NATO spēkiem Eiropā vienīgo sauszemes ceļu uz Baltijas valstīm. 

Satraukumu par gaidāmajām mācībām vairo ne tikai tajās izspēlētie scenāriji, bet arī caurskatāmības trūkums. Baltkrievijas aneksija, karš ar NATO – šādas versijas izskan medijos kā mācību patiesie iemesli. «Krievijai patīk pārsteigt. Versijas, kas simt un vienu reizi ir uzrakstītas, un pat mājsaimnieces tās jau zina, varbūt arī īsti nenotiks,» spekulācijas komentē Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons. Tomēr Baltijas valstis nodrošinās. Kā pērnvasar tika nolemts NATO Varšavas samitā, Latvijā izvietota 1138 vīru liela kaujas grupa, ko vada Kanādas bruņotie spēki.

NATO paplašinātās klātbūtnes ietvaros  Lietuvā izvietoti 1022, Igaunijā – 1100, bet Polijā – 1270 vīru lielas kaujas grupas. Ko tas nozīmē Baltijas aizsardzībai, un vai tas spēj atturēt Krieviju no iespējama uzbrukuma?

«Tas nerada labu atmosfēru»

«Šodien nav lielāku draudu par agresijas rēgu no jūsu neprognozējamā kaimiņa austrumos,» ASV viceprezidents Maiks Penss sacīja jūlija beigās, viesojoties Tallinā. «Krievija turpina meklēt iespējas mainīt starptautiskās robežas ar spēku, graut suverēnu valstu demokrātijas un šķelt Eiropas brīvās nācijas, nostādot tās citu pret citu,» viņš secināja, uzsverot, ka neatkāpsies no NATO līguma 5. panta, kas nosaka – uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukums visām.

Var tikai minēt, vai augstās amatpersonas vizīte pie NATO alianses ārējās robežas ir saistāma ar militārajām mācībām, kuras jau pēc dažām nedēļām sāksies Baltkrievijā un Krievijā, un vai šie vārdi izteikti, apjaušot reālus draudus Baltijas valstu drošībai.

Tikmēr skaidri zināma ir Krievijas izvairīšanās atklāt, cik apjomīgas patiesībā būs šīs mācības. Deklarēts, ka tajās piedalīsies 12 900 karavīru. Tieši tik, cik nepieciešams, lai nebūtu obligāti jāpieaicina visu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas valstu (EDSO) novērotāji. Taču analītiķi un mediji lēš, ka patiesībā pie Baltijas valstu robežām varētu pulcēties pat 100 tūkstoši Krievijas kareivju. Vairākkārtēja atšķirība deklarētajos un faktiskajos karavīru apjomos šajās mācībās notikusi arī iepriekšējos gados.

Lai turētu roku uz pulsa, Latvija Krievijai piedāvājusi noslēgt līgumu par savstarpējām inspekcijām pirms militārām mācībām. Tas ļautu doties negaidītā pārbaudē, lai apskatītu vienības un mācību poligonus. Līdzīgi kā iepriekšējos gados, arī šogad Latvijas Aizsardzības ministrija saņēmusi atteikumu. «Protams, tas nerada labu atmosfēru,» komentē Garisons. Tomēr diviem Latvijas pārstāvjiem būs iespēja mācības novērot. Tas gan sniegs virspusēju ieskatu par kaimiņvalstīs notiekošo. «Ir viena augsto viesu diena, kad visi [novērotāji] tiek aizvesti vienā vietā un viņiem tiek parādīti sagatavoti paraugdemonstrējumi. Nevar uzskatīt, ka tas dod kādu nozīmīgu priekšstatu par to, kas notiek mācībās,» skaidro Garisons.

Baltija bruņojas

Reaģējot uz Krievijas agresīvo ārpolitiku Ukrainā, NATO pērn Varšavas samitā vienojās trīs Baltijas valstīs un Polijā izvietot papildspēkus – daudznacionālas kaujas grupas. Latvijas grupu vada Kanāda, taču tajā pulcēti karavīri arī no Albānijas, Itālijas, Polijas, Slovēnijas un Spānijas.

Izvietoto papildspēku misija ir iespējamo draudu atturēšana – tā to formulē NATO kaujas grupas Latvijā komandieris pulkvežleitnants Veids Ratlends (Wade Rutland). «Mums ir milzīgas tehnoloģiskās spējas, profesionāli, augsti motivēti karavīri un politiskā griba. Tam vajadzētu iespējamo pretinieku atturēt no rīcības, kas būtu kaitnieciska vai nepiemērota,» skaidro Ratlends. Vairāk nekā tūkstoš kareivjiem līdzi nācis bruņojums, bruņutransports un kaujas atbalsta transports, kāda Latvijai līdz šim nav bijis – raķešu artilērija, tanki, arī kaujas helikopteri, ko jau iepriekš atveduši Lielvārdē izvietotie ASV karavīri. Tāpat kaujas grupa papildina Latvijas bruņotos spēkus ar ekskluzīvām zināšanām. Slovēņi atsūtījuši ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības vienību, bet albāņi – sprādzienbīstamas munīcijas likvidēšanas ekspertus.

Turklāt, kā norāda Aizsardzības ministrija, pēdējo trīs gadu laikā, kopš strauji pieaudzis valsts aizsardzības budžets no 223 miljoniem eiro 2014. gadā līdz 450 miljoniem šogad, būtiski augušas arī vietējās aizsardzības spējas. Nauda ir ieguldīta infrastruktūrā, ekipējumā, ieročos, munīcijā. No Austrijas iepirkti mīnmetēji, tuvāko nedēļu laikā tiks parakstīts līgums par pretgaisa ieroču iepirkumu, drīzumā plānots vienoties arī par prettanku ieroču iepirkšanu.

«Mēs paļaujamies uz sabiedrotajiem, bet, ja paši neaizstāvēsim savu valsti, sabiedrotie mums neko nevarēs palīdzēt,» papildu bruņojuma nepieciešamību skaidro Jānis Garisons no Aizsardzības ministrijas. «Mēs esam tik stipri, kā neesam bijuši nekad. Gan savu spēku sagatavotības līmenī, gan sabiedroto klātbūtnes līmenī,» viņš rezumē. «Militārajā jomā ir apgriezta psiholoģija. Jo vairāk mēs būsim gatavi, jo mazāka ir iespējamība, ka kaut kas notiks. (..) Pirms tam visi mēģināja dzīvot ar ticību, ka tur [Krievijā] kaut kas mainīsies. Bija teksti – negribam eskalēt situāciju. Bet tajā, ko esam redzējuši šo trīs gadu laikā [kopš Ukrainas krīzes], vairs nav, ko eskalēt. Otra puse jau nodemonstrējusi visu, ko varējusi. Problēma, ko līdz šim daudzas rietumvalstis nebija sapratušas, – Krievija mūsu vājumu uzskata par pazīmi, ka viņi var rīkoties.»

Tikmēr Ādažos

«Krievijai ir nozīmīgas militārās spējas, par to nav šaubu, bet jāsaprot, ka ne Latvija, ne kāda cita Baltijas valsts nav vientuļa sala. Ja ņem vērā visa reģiona atturēšanas spējas, tās ir diezgan stipras. Cilvēkiem vajadzētu justies droši. Es jūtos,» vaicāts par apdraudējumu reģionā, saka daudznacionālās NATO kaujas grupas komandieris Ratlends.

Patiesi, Ādažu militārajā bāzē, kur papildspēki izmitināti, nejūt spriedzi vai saspīlējumu. 1138 karavīriem būšana šeit ir starptautiska misija, kurā viņiem jāuzturas pusgadu, līdz viņus nomainīs citi kolēģi. «Latvija ir skaista, attīstīta, moderna valsts. Kad dodamies uz veikalu, mums nekā netrūkst. Daudziem patīk seriāls Troņu spēle, pirmdienās skatāmies jaunāko sezonu TV. Varam aiziet vakariņās uz restorānu, satikt cilvēkus. Lielā mērā jūtamies kā mājās. Kad karavīri devās uz Afganistānu, tā bija ļoti citāda pasaule,» misijas salīdzina NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas Latvijā sabiedrisko attiecību speciālists kapteinis Dens Mazureks (Dan Mazurek).

Atpūtai atvēlētajā laikā karavīri spēlē volejbolu, futbolu un basketbolu. Septembrī kanādieši izaicinās pārējās kaujas grupas dalībvalstis uz hokeja čempionātu. Pirmā spēle būs pret Latvijas karavīriem. Kareivji arī svin katras kaujas grupā iekļautās valsts nacionālos svētkus. Dienu pirms mūsu viesošanās Ādažos bija poļu vakars, tāpēc gatavojuši desiņas ar kartupeļiem un skābo krējumu.

«Radio šeit nav – jādzied pašam,» pajoko kapteinis Mazureks, kad kāpjam masīvajā Mercedes markas armijas automašīnā, lai izbrauktu loku pa militāro bāzi. Automašīna ir ložu droša, tāpēc durvis ir tik smagas, ka grūti aiztaisāmas ar vienu roku.

«Pie McDonald’s lodziņa piebraukt nevarētu,» kapteinis pajoko par necaursitamajiem logiem, kurus nav iespējams attaisīt.

Ar militāro automašīnu dodamies uz turpat teritorijā esošo nometni, kas te iesaukta par Buldogu. Karavīri gatavojas gaidāmajām mācībām, tāpēc aprīko bruņumašīnas ar nepieciešamo inventāru. Turpat aizmugurē dūc milzīgs ģenerators, kas nometni apgādā ar elektrību, blakus lielos peldpūšļiem līdzīgos krāteros sapildītas ūdens rezerves. Nometne ir pilnībā neatkarīga no ārējiem resursiem. Pat interneta nodrošināšanai tiek izmantoti satelīta datori.

Kamēr bāzes teritorijā vēl tiek būvētas daudzstāvu kopmītnes, karavīri dzīvo lielās armijas teltīs. Līdzīgi kā viss bāzes aprīkojums un bruņojums, arī tās no Kanādas atvestas ar kravas kuģi un saliktas tepat uz vietas. Tās ir piemērotas dzīvei arī ziemā, jo katrā telts galā pie griestiem ir elektriskais sildītājs, kas spēj piesildīt telpu. Virs katra kareivja gultas ir arī elektrības rozetes – kanādiešu. Lai iespraustu, piemēram, Latvijā pirktu bārdas skūšanas aparātu, nepieciešams īpašs strāvas pārveidotājs. Sākumā likās, ka varbūt nebūs tik traki, taču  kapteinis Mazureks šīs neapdomības dēļ zaudēja no mājām līdzi paņemto espreso automātu – tas nosvila.

Ar dzeloņstieplēm apjoztajā Buldogā sastaptie kanādieši ir atsaucīgi un laipni. Aicina aplūkot milzīgās bruņumašīnas. Ar tādām karavīri devušies arī bīstamās operācijās Afganistānā. Uz ne visai ērtajiem krēsliem bunkuram līdzīgajā mašīnas iekšienē dažs no viņiem dabūjis arī pārlaist nakti. Vaicāti, kas viņiem patīk Latvijā, puiši stāsta par dabu, kas līdzīga kā mājās.  Lai gan starp intensīvajiem treniņiem un mācībām neatliek daudz laika ceļošanai vai vismaz braucienam uz Rīgu, par Latviju viņi patiesībā zina diezgan daudz. Pirms došanās misijā uz Kanādu tika aicināti eksperti, kas nedēļu vadīja nodarbības par Latvijas dabu, ģeogrāfiju, iedzīvotājiem, kultūru. Kāds no Latvijas uzaicināts profesors stāstījis, ka latvieši mēdz būt distancēti no svešiniekiem. Kapteinis Mazureks pārliecinājies, ka tas tā īsti nav. Kad Ādažos uz ielas viņš smaida un saka pretimnācējam «sveiki!», parasti sveiciens tikpat laipni tiekot atņemts.