Žurnāla rubrika: Svarīgi

200 tūkstoši! Darījums noslēgts!

Posted on maijs 11, 2011 by - Pusdienās

Miljonārs Olafs Berķis aiziešanu opozīcijā Lembergam sauc par Ventspils lietussargu revolūciju un noliedz ietekmi uz politiku: «Nekādu bijušā modeļa klonu!»

Ar Olafu Berķi tiekamies drīz pēc tam, kad ir uzšķīlusies Ventspils kara jaunākā kauja. Anglijas tiesā dabūjis pavēli zvērēt par visiem saviem īpašumiem, Ventspils tranzīta impērijas kādreizējais vadonis Aivars Lembergs klupa krāgā saviem izbijušajiem vasaļiem par absurdas prasības celšanu un pārmeta, ka viņi, «iespējams, tik tiešām veikuši naudas izzagšanas darbības no Latvijas kuģniecības». «Pat ar Anglijas tiesu mani neiebiedēs!» viņš sauca paziņojumā medijiem. Un pretī dabūja pasaku par sensenos laikos kādā karaļvalstī, meža vidū, ezera krastā dzīvojošu mazu, mazu rūķīti ar lielu, lielu cepuri, kuram naktīs slikti sapņi rādās – «dienā nomierinoši šalkojošās priedes lēnām pārvēršas melnos talāros tērptos prokuroros», bet «slaidās egles pārtop draudīgos tiesnešos». Pasaka beidzās ar skaudru morāli: «Aivars Lembergs, ļoti iespējams, ir pats nožēlojamākais melis, kādu Latvija ir pieredzējusi.» 

Olafs Berķis līdzās Igoram Skokam un Genādijam Ševcovam, kurus mēdz dēvēt par Lemberga opozicionāriem, ir šīs dažos interneta medijos publicētās pasakas autors. «Tā gadījās, ka pēdējā nedēļā bērni bija aizbraukuši ceļojumā, nācās palikt pie mazmeitiņām un lasīt pasakas,» Berķis min pēkšņi uznākušās pasaku rakstīšanas iedvesmas avotus un purina galvu, kad prasu, vai tas nav PR izpalīgu roku darbs. 

Vecrīgas restorānā Dome Berķi satieku pelēkā svīterī un biksēs ar melni pelēkām rūtīm. Pretēji pasakas daiļrunībai klātienes sarunā viņš ir piesardzīgs un lakonisks.

Arī par Anglijā notiekošo, ar Latvijas kuģniecību saistīto tiesvedību Ventspils uzņēmējam nav daudz ko stāstīt – jā, viņš tieši un «caur kaut kādām» struktūrām ir kuģniecības akcionārs, taču par uzņēmumā notiekošo neinteresējoties gadus piecus, sešus – kopš brīža, kad vienojies par savu privatizācijā iegūto akciju pārdošanu. «Aivars Lembergs bija viens no tiem, kas grasījās atpirkt,» viņš saka. Taču šis darījums tā arī nav noticis, jo kādreizējo domubiedru attiecības saasinājās, un «Lembergam tur faktiski tāpat bija kontrole, acīmredzot, viņš uzskatīja, ka nav nepieciešams pildīt savas vienošanās». 

Atkāpei – tiesvedību Anglijā sāka Latvijas kuģniecības meitasuzņēmumi laikā, kad tos vēl kontrolēja Lembergs. Prasība tika vērsta pret cita Lemberga opozicionāra Oļega Stepanova ārzonas firmām, kuras kā starpnieces esot nosmēlušas uzņēmuma naudu. Tagad, kad spēku samērs kuģniecībā mainījies, prasība ar tieši tādu pašu motivāciju pavērsusies pret pašu Lembergu, kurš, kā teikts vienā no Anglijas tiesas starplēmumiem, bijis «īstais LK kontrolējošais prāts un griba». Lūgts komentēt Šveices advokāta Rūdolfa Meroni izteikumus TV3 raidījumam Nekā personīga, ka līdzīgas prasības gaidāmas pret Berķi, Skoku un Ševcovu, Berķis atbild: «Es viņa vietā vairāk pats uztrauktos.»

Berķis tiek uzskatīts par cilvēku, kurš uzbūvēja Lemberga opozīciju. Viņš pats laiku, kad tranzītbiznesa dūži sašķēlās, sauc par ventspilnieku lietussargu revolūciju. «Mēs, daži cilvēki, pat ne sadumpojāmies, bet faktiski pagājām malā, jo situācija kļuva nepieņemama. Pirmatnējā mežonīgā kapitālisma laikmets Latvijā bija beidzies, likumdošana daudzmaz sakārtota, arī morāles vērtības bija nosvērušās – šķita, ka jāmainās līdzi laikiem. Visiem tas nebija pieņemams, tāpēc mēs sadalījāmies.» 

Kā piemēru Berķis min domstarpības par biznesa strukturēšanu. «Mums nebija nekādu problēmu būt legāliem biznesa īpašniekiem un gūt ienākumus. Valstī jau bija drošība, vairs nebija kriminālas situācijas, kad jāslēpjas no bandītiem tāpēc, ka esi pārticis. Biznesu varēja sākt konstruēt citādi. Citi to nevarēja atļauties darīt.» (Jāatgādina, ka Ventspils tranzītbiznesu caurvij ārzonu firmu mudžeklis, un, spriežot pēc apsūdzības, šis ir veids, kā Lembergs paslēpis savu dalību uzņēmumos, kuri legāli kā valsts amatpersonai viņam nevarēja piederēt.) Kā vēl vienu iemeslu Berķis min Lemberga personiskās rakstura īpašības – skarbumu un neiecietību. «Psiholoģiskā nesaderība izveidojās.» 

Lai arī pats ilgus gadus kopā ar Lembergu dalījis tranzīta augļus, Berķis nejūtas, ka būtu krāpis valsti. «Bet tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc es pēdējos gados esmu distancējies no visa,» viņš saka. Turpmāk miljonārs gribot dzīvot «lauku klusumā, mierā, makšķerējot un ar mazmeitām», un bizness, «kas vēl palicis», pamazām tiekot nodots dēliem.

«Es nedomāju, ka būtu kaut ko krāpis, blēdījies vai kādam ko nozadzis. Bija tāds periods, kad mainījās īpašumtiesības no valsts uz privāto, un kāds tās būtu ieguvis jebkurā gadījumā. Šajā gadījumā es biju viens no tiem.» Vai tas notika godīgā veidā? «Šādi procesi diez vai var būt godīgi tādā izpratnē, ka ir pilnīga līdztiesība un visiem tiek vienādi. Šajā procesā vienmēr kāds iegūst vairāk, kāds – mazāk. Jautājums, man šķiet, ir juridiskas dabas – vai ir bijuši likuma pārkāpumi.» Privatizācija kādreizējo kuģu stūrmani padarīja par bagātu cilvēku, kura «redzamo» īpašumu vērtība treknajos gados Dienas Biznesa miljonāru sarakstā tika lēsta ap 32 miljoniem latu.

Ventspils opozicionāriem mēdz pārmest tādas pašas «oligarhu» darbības metodes, kādas izmanto Lembergs, – ietekmes pirkšanu medijos un politikā. Stepanovu savulaik saistīja ar laikrakstu Telegraf un Saskaņas centru, Berķi – ar Latvijas Avīzi un Jauno laiku. Uzņēmējs šo paralēļu vilkšanu uzskata par nepamatotu. Ar Jauno laiku un apvienību Vienotība viņam neesot citu attiecību kā pagājušajā gadā pirms vēlēšanām pirmo reizi mūžā politiskam spēkam ziedota nauda. «Ziedojums bija, nevis lai radītu esošā vai bijušā modeļa klonu, bet tieši otrādi – lai tāds vairs nebūtu,» viņš saka. Vēl viena saikne ir dēls, kurš iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās Ventspilī kandidēja no Jaunā laika saraksta. Ar vairākiem citiem apvienības biedriem viņu saistot pazīšanās, un «šad tad gadās satikties, jo Rīga pagaidām vēl maza».

Kad vaicāju par Latvijas Avīzi, Berķis atbild ar pretjautājumu: «Sakiet lūdzu, vai ir kādas pazīmes un simptomi, ka Latvijas Avīzes redakcionālo politiku ietekmētu īpašnieki?» Pierādījumus galdā nevaru likt un prasu, kāpēc tad savulaik ventspilniekiem ievajadzējās Latvijas Avīzi. «Faktiski motivācija tur bija viena un vienam – iegādāties šo mediju, tāpat kā Neatkarīgo Rīta Avīzi, lai radītu sabiedrisko domu. Bet, nu, kā redzat, vismaz šis medijs no tā ir pasargāts. (..) Faktiskais īpašnieks šai avīzei bija Ventbunkers, un Ventbunkeru vadīju es. Neteikšu, ka man bija noteicošā loma tajā, es domāju, ka tur liels nopelns bija pašiem žurnālistiem, ka viņi spējuši nepakļauties spiedienam. Brīžiem man šķiet, ka medijam varētu būt asāka reakcija [uz sabiedrības norisēm], bet, nu, tāda ir viņu pozīcija.»

Savstarpējo cīņu rezultātā zaudējot ietekmi Ventbunkerā, ventspilnieki to pašlaik ir zaudējuši arī Latvijas Avīzē. «Tagad tur saimnieko viens Šveices blēdis,» Berķis saka, acīmredzot norādot advokāta Meroni virzienā, kurš kašķu pārņemtajā Ventspils biznesā veido vēl vienu spārnu.

Meroni pārvalda Ģenerālprokuratūras arestētos Lemberga aktīvus. Berķis atklāj, ka viņa firma Kement, kas ir Ventbunkera akcionāre, grasās vērsties tiesā ar lūgumu Latvijas valstij pašai pārņemt arestēto aktīvu glabāšanu. 

Berķis ir skeptisks par to, ka tuvākajā laikā Ventspils tranzītbiznesa karojošajiem īpašniekiem izdosies to pārdot, par ko indikācijas parādījās pagājušajā vasarā. «Es tādās sarunās neesmu piedalījies vismaz divus vai trīs gadus. (..) Potenciālajam investoram jābūt slimam, lai iegādātos tādu problemātisku aktīvu, kāds tas ir šobrīd, kad ir neskaitāmas nometnes ar dažādiem akcionāriem un vesela kaudze ar tiesu prasībām.»

Netīšām gan kļūstu par kāda cita darījuma liecinieci. Saņēmis zvanu no dēla, Berķis atvainojas, ka viņam jāieskatās līdzi esošajā datorā un jāuzmet acs kādam līgumam. Nepaiet ne pāris minūšu, kad Berķis izmet: «Divsimt tūkstoši! Darījums noslēgts!»

ĒDIENKARTE
Omlete
Ceptas olas
Kruasāni
Tēja, svaigi spiesta apelsīnu un greipfrūtu sula

Zaļais rēgs?

Posted on maijs 11, 2011 by - Analīze

Kamēr pa Latviju klīst mīts par dārgo zaļo enerģiju, pasaulē baidās, ka vairs nespēs samaksāt par izsīkstošajiem fosilajiem resursiem

Baidoties no zaļās enerģijas radīta cenu lēciena, Saeima ir «nolikusi malā» nozarē ilgi gaidīto atjaunojamās enerģijas likumprojektu. To var uzskatīt par gāzes lobija uzvaru – Latvijas sabiedrības prātā ir cieši nostiprinājusies doma, ka no atjaunojamajiem resursiem (AER) ražota enerģija ir dārga un mēs to nevaram atļauties. Taču, kamēr Latvija bēg no zaļās enerģijas «vilka», patiesībā riskē uzskriet virsū «lācim» – no gāzes ražotai enerģijai, kura būs krietni dārgāka par zaļo. Daudzas pasaules valstis pašlaik kaļ plānus tieši par to, kā izvairīties no fosilo resursu diktētā enerģijas sadārdzinājuma.

Politiskās kvotas līdz šim
Piesardzību pret zaļo enerģiju var saprast – ne vien gāzes lobijs ir strādājis, bet arī pats zaļais bizness Latvijā ir bijis netīrs un dārgs. Tieši to Ekonomikas ministrijā (EM) izstrādātais jaunais likumprojekts cenšas labot, tāpēc ir jānošķir pašreizējā situācija no tās, ko plānots iedibināt.

Elektroenerģijas ražošanai no AER līdz šim ir izsniegtas kvotas, kuras to īpašniekiem deva tiesības elektrību par augstāku cenu pārdot Latvenergo, kas šīs izmaksas ierēķināja tarifā. Ilgus gadus kvotas saņēma politikai pietuvināti cilvēki, kuri panāca arī to, ka viņiem obligātajā iepirkumā maksāja augstākas cenas nekā vidēji ES. (Atgādinājumam – viens no Latvijas lielākajiem vēja parkiem pieder Andra Šķēles ģimenei, vairāki mazie HES saistīti ar citiem politiķiem. Jaunākā «intriga» saistīta ar Aivara Lemberga un viņa oponentu interesēm par vēja parkiem. Ar Lembergu saistīts uzņēmums kvotas nedabūja, otrie dabūja, un šī cīņa, pēc zinātāju stāstītā, aizkavēja AER likumprojekta nonākšanu Saeimā.)

Tomēr pat ar augstajām cenām zaļās enerģijas iespaids uz gala tarifu ir neliels -, pēc EM informācijas, pašlaik tie ir 0,23 santīmi par kilovatstundu (pamata tarifs mājsaimniecībām ir 10,74 santīmi par kilovatstundu). Kopējais obligātā iepirkuma īpatsvars tarifā ir aptuveni 13%, taču maz stāstīts par to, ka īpašu atbalstu pašlaik saņem ne tikai zaļā elektrība, bet arī gāzes koģenerācijas stacijās (kas ražo gan siltumu, gan elektrību, tajā skaitā lielie Rīgas TEC) tapusī elektrība – arī to iepērk obligātajā iepirkumā, un tā pašlaik veido 80% no obligātā iepirkuma. Līdz ar to elektrības patērētāji pašlaik daudz vairāk piemaksā par elektrības ražošanu no gāzes nekā no AER (140 miljoni iepretim 20 miljoniem latu 2010.gadā). Maksa par vienu zaļās enerģijas vienību gan ir lielāka.

Kas mainīsies turpmāk?
Jaunais likumprojekts paredz atteikšanos no kvotu sistēmas un vidēji trīsreiz zemākas elektrības iepirkuma cenas. «Mērķis bija radīt atklātu, uz tirgus principiem balstītu sistēmu,» stāsta ekonomikas ministra ārštata padomnieks, siltumuzņēmumu asociācijas pārstāvis Edgars Vīgants. Par elektrību, kas ražota no AER, ir paredzētas tikai piemaksas pie tirgus cenas, kas būtu atkarīgas no jaunradītās jaudas un novērstajiem CO2 izmešiem. Atsevišķa piemaksa paredzēta par lauksaimniecības blakusproduktu (kūtsmēslu) izmantošanu enerģijas ražošanā.

Sabiedrība ir biedēta ar vēl vienu zaļās enerģijas rēgu – ka jau ir izdalītas tūkstošu megavatu kvotas, kas neizbēgami radīs milzu cenu lēcienu. EM šos izteikumus dēvē par nekompetentiem. Pirmkārt, ir izsniegts daudz atļauju jaunu jaudu ieviešanai, kas komersantiem dod tiesības sāk projektu izpēti, taču ne pārdot enerģiju obligātajā iepirkumā. Otrkārt, EM gan ir turpinājusi pēc vecās kārtības izsniegt arī kvotas, taču gan ministrija, gan industrijas pārstāvji ir pārliecināti, ka tās netiks pilnībā izmantotas. Kvotu «nosmēlēji» tās pašlaik mēģina tirgot, jo projektu īstenošana izrādījusies pārāk sarežģīta, citi nevar piesaistīt finansējumu. Kvotas tiek izsniegtas uz noteiktu laiku, ja šajā periodā ražošana netiek sākta, tās tiek zaudētas. Valdība pagājušajā nedēļā nolēma jaunas kvotas vairs neizsniegt.

Tomēr tiem, kas kvotas jau ir saņēmuši, arī pēc jaunā likuma spēkā stāšanās tiesiskās paļāvības princips ļaus elektrību pārdot obligātajā iepirkumā pēc pašreizējām cenām. Šādas tiesības vairākumam ir 10 gadus pēc ražošanas sākuma un vēl 10 gadus – par pazeminātu tarifu.

EM Enerģētikas departamenta pārstāvis Kristaps Stepanovs lēš, ka, ņemot vērā līdzšinējo tempu, varētu izmantot aptuveni 30% izsniegto jauno kvotu. Šiem ražotājiem maksājot pēc vecās cenas un citiem jaunajiem ražotājiem – pēc topošā AER likuma, zaļās enerģijas cena tarifā desmit gados pieaugtu līdz 0,5 santīmiem par kWh. EM ir modelējusi vēl vienu variantu, ka tiek izpildīta puse kvotu – tad zaļā enerģija izmaksātu 1,2 santīmus par kWh, bet, ja notiktu brīnums un tiek izpildītas visas kvotas, – 1,8 santīmus par kWh.

Vienlaikus jāuzsver, ka zaļā enerģija nav vienīgā, kas pieaudzēs elektrības cenas. Ir droši kā bankā, ka pēc TEC-2/2 uzcelšanas (kas tiek prognozēta 2013.gada vidū) obligātajā iepirkumā būs jāmaksā vairāk par elektrību, ko saražos no gāzes. EM prognozē pieaugumu no 0,9 līdz 1,32 santīmiem par kWh, turklāt šis iepirkums nav ierobežots laikā.

Kad gāze vairs nebūs lētākā?
TEC-2/2 obligātais iepirkums nebūs vienīgais iemesls, kāpēc par elektrību, ko ražo no gāzes, visticamāk, nāksies maksāt vairāk. Kā stāsta Vīgants, kurš ir pētījis AER projektus Skandināvijas valstīs un ASV, amerikāņu enerģētikas uzņēmumi savos attīstības plānos rēķinās, ka pienāks brīdis, kad saražot elektrību no gāzes būs dārgāk nekā no AER (pašlaik ir pretēji). Dāņi, kuri izvirzījuši mērķi līdz 2050.gadam visu enerģiju, arī transporta degvielu, saražot no AER, pieņem, ka šis mērķis izmaksās tikpat, cik situācija, ja viņi turpinātu dzīvot ar fosilajiem resursiem un tirgu neietekmētu karam līdzvērtīgi satricinājumi. Dāņi noteikuši tik ambiciozu mērķi, jo pieņem, ka konkurence uz fosilajiem resursiem pieaugs, jo sevišķi naftu un gāzi, un 2030.gadā, ja neapgūs jaunus naftas laukus, pasaulē vairs nevarēs apmierināt 50% pieprasījuma.

«Ja Latvija tagad neinvestēs atjaunojamos energoresursos, tad maksās dārgāk,» spriež Vīgants. «Pašreizējā AER likumprojekta virzība liek domāt, ka Latvijai atšķirībā no daudzām citām ES valstīm ir pārliecība, ka tā par importēto dabasgāzi spēs samaksāt jebkuru cenu gan tuvākajos gados, gan arī pēc 10 un 20 gadiem,» saka Somijas enerģētikas kompānijas Fortum meitasuzņēmuma Latvijā vadītāja Ginta Cimdiņa-Pundure. Fortum plāno Jelgavā uzbūvēt Latvijā lielāko biomasas koģenerācijas staciju, kas kavējas, jo nav skaidrs, kādu regulējumu AER izvēlēsies likumdevējs.

Nestabilās likumu bāzes un necaurskatāmās sistēmas dēļ enerģijas ražošana no AER Latvijā līdz šim ir attīstījusies lēnāk nekā kaimiņvalstīs. Latvijā ir milzīgi enerģētiskās koksnes resursi, kuri tiek eksportēti, un no šķeldas ražotais siltums jau tagad ir lētāks nekā no gāzes, tomēr lielu biomasas spēkstaciju nav. Latvenergo visas kārtis savā attīstībā ir licis uz gāzi, kurai ir viens piegādātājs – Gazprom – ar lielu varu diktēt cenas. Vienīgo enerģijas «diversifikāciju» nodrošina pagātnes mantojums – Daugavas HES un privātmāju malkas apkure.

EM rēķina, ka, sasniedzot politikas dokumentos deklarēto mērķi 40% enerģijas 2020.gadā ražot no AER, valstī tiktu radīts 8500 darbavietu un budžetā ik gadu būtu 50 miljoni latu papildu ieņēmumu (lielo efektu sniedz importēto resursu aizstāšana ar vietējiem).

Nozarē ir dažādi viedokļi par Saeimā iesniegtā AER likumprojekta kvalitāti. Enerģētikas konsultants Juris Ozoliņš domā, ka likums ir pārāk teorētisks un sarežģīts un mazajam un vidējam biznesam būs grūti to izmantot. Ginta Cimdiņa-Pundure uzskata, ka likumā trūkst konkrētu atbalsta instrumentu siltuma ražošanai un mehānisma siltuma cenas noteikšanai. Daži ražotāji ir teikuši, ka elektrības cenu līmenis noteikts pārāk zems un AER attīstību neveicinās. Šķēle jau paguvis izteikties, ka jāsaglabā kvotu sistēma. Skaidrs, ka līdzšinējais politbizness savas privilēģijas negribēs zaudēt bez cīņas. Taču nav neviena dibināta iemesla, kāpēc lai kauja nesāktos tūlīt.

Izdevīgi pārdot

Posted on maijs 11, 2011 by - Komentārs

Daudzas valstis ķērušās pie privatizācijas, lai samazinātu valsts parādu

Trīs gadus nīcis politiskās darba kārtības astes galā, vārds «privatizācija» sāk aizvien biežāk atkal parādīties Latvijas politiskajā leksikā. Pagājušajā nedēļā ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) paziņoja, ka maijā valdībā tiks iesniegta koncepcija par konsultanta piesaisti Lattelecom un Latvijas Mobilā telefona pārdošanas procesam, vienlaikus uzsverot, ka valsts kapitāldaļu pārdošanai ir «jānotiek pietiekami dinamiski».

Tas nav atsevišķs gadījums. Ekonomikas ministrijā top koncepcija par valsts īpašumā esošo uzņēmumu vai to kapitāldaļu līdz šim pašplūsmā atstāto pārvaldi. Pagaidām šī koncepcija pievērsusi uzmanību galvenokārt saistībā ar ieceri atjaunot uzņēmumu padomes – politisko ielikteņu algu jautājums medijiem vienmēr ir aktuāls. Taču, veiksmīgi realizēta, šāda koncepcija iezīmētu principus, kuri nospraustu gan biznesa mērķus, kurus valsts nosaka sev piederošajiem uzņēmumiem, gan jomas, kurās valstij būtu pieļaujams iesaistīties uzņēmējdarbībā. Šādu principu noteikšana gandrīz neizbēgami nozīmēs, ka virkne uzņēmumu izrādīsies darbojamies ārpus stratēģiskām jomām, kurās valsts līdzdalība būtu attaisnojama. Pēc loģikas šādi uzņēmumi būtu jāprivatizē.

Taču, ja šī atjaunotā interese par privatizāciju daļēji ir izskaidrojama ar valsts vēlmi sakārtot savas attiecības ar tirgu, nav noliedzams, ka vēl svarīgāka ir valdības vēlme iegūt naudu. Tāpēc dabisks ir jautājums – ko valdība ar privatizācijā iegūto naudu plāno darīt?

Latvija nav vienīgā valsts, kura pēdējā laikā pastiprināti pievērsusies privatizācijai, un tās mērķis ir skaidri noteikts – samazināt valsts parādu.

Zviedrija februārī pārdeva trešo daļu no valstij piederošajām akcijām Skandināvijas lielākajā bankā Nordea, iegūstot gandrīz trīs miljardus dolāru (1,4 miljardus latu). Kā pēc darījuma noslēgšanas paziņoja finanšu tirgu ministrs Peters Normans, «ienākumi no šā darījuma tiks izmantoti, lai turpinātu samazināt Zviedrijas valsts parādu un līdz ar to stiprinātu Zviedrijas ekonomikas stabilitāti». Līdz 2014.gada beigām Zviedrijas valdība cer privatizēt valsts īpašumus kopumā par 100 miljardiem kronu (7,8 miljardiem latu).

Varētu likties, ka Zviedrijai nebūtu iemesla pārāk uztraukties par valsts parādu. Šogad tā prognozē 18 miljardu kronu (1,4 miljardu latu) budžeta pārpalikumu un nākamgad 78 miljardu kronu (6 miljardu latu) pārpalikumu, un tās kopējais valsts parāds pēc Eiropas Savienības standartiem ir ļoti pieklājīgā līmenī – nedaudz zem 40% no iekšzemes kopprodukta. Turklāt Zviedrijas augstākā līmeņa kredītreitings nozīmē, ka tai nav problēmu šo parādu pārfinansēt.

Tomēr, ja 2008.gada finanšu krīze ir nesusi valstīm kādu mācību, tā ir mūžsenā patiesība, ka parāds nav brālis. Jo lielāks valstij ir parāds, jo vieglāk tā ir ievainojama kādas krīzes vai vienkārši nelabvēlīgu apstākļu sakritības gadījumā. Neraugoties uz tās augsto dzīves līmeni, Zviedrijas ekonomika pasaules mērogā nav liela, un labie laiki, kurus tā patlaban piedzīvo, kādreiz neizbēgami beigsies. Tam ir jāgatavojas, un zviedri cer valsts parādu nodzīt zem 30% no IKP līdz nākamā gada beigām. Kā pēc Nordea akciju pārdošanas reportieriem teica Zviedrijas finanšu ministrs Anderss Borgs, «mūsu valsts parāda līmenim būtu jābūt cik vien iespējams zemam, mēs vēlamies ap Zviedrijas tautsaimniecību veidot drošības zonu.»

Arī Polijai bija, kā mēdz teikt, «laba krīze». Tā vienīgā no ES valstīm nepiedzīvoja tautsaimniecības sarukumu krīzes smagākajā – 2009. – gadā, un tās izaugsme kopš tā ir bijusi gluži veselīga. Tomēr valsts parāds šajā laikā pieaudzis līdz 50% no IKP, kas jau ir bīstami tuvu Polijas likumdošanā noteiktajam maksimālajam 55% līmenim. Tāpēc arī poļi ir izziņojuši ambiciozus privatizācijas plānus ar mērķi samazināt valsts parādu un šogad cer pārdot daļas valsts uzņēmumos 15 miljardu zlotu (2,7 miljardu latu) vērtībā.

Savukārt Grieķija, kurai bijusi reti slikta krīze, izmisīgi cenšas palēnināt valsts parāda straujo pieaugumu, kas šogad draud sasniegt 150% no IKP. Tāpēc Grieķijas valdība plāno nākamajos četros gados veikt milzīga mēroga privatizāciju un par daļām valsts dzelzceļā, elektrības un gāzes kompānijās un telekomunikāciju operatorā ieņemt 50 miljardus eiro (35 miljardus latu).

Tātad gan ekonomiski spēcīgas, gan vājas valstis pašlaik privatizācijā saskata nozīmīgu veidu, kā samazināt valsts parādu. Vai arī Latvijai būtu tā jādara?

Ekonomikas ministrs Artis Kampars Lattelecom un LMT pārdošanai ir iezīmējis citu mērķi: nauda būtu jānovirza uzņēmējdarbības stimulēšanai un jaunu darba vietu radīšanai.

Politiski tas, protams, ir īstermiņā patīkamāks mērķis nekā valsts parāda samazināšana. «Stimulēšana» nozīmē naudas piešķiršanu uzņēmumiem vai valsts pasūtījumu veikšanu, un tas vienmēr ir populāri, vismaz naudas saņēmēju vidū. Nevarētu arī teikt, ka šāda rīcība zināmos ekonomiskos apstākļos nebūtu attaisnojama. Ja ieguldījums uzņēmējdarbības stimulēšanā veicina tik strauju izaugsmi, ka valsts var ne tikai nomaksāt sava parāda aizdevuma procentus, bet vēl arī nauda paliek pāri, šāds ieguldījums būtu attaisnojams.

Par nelaimi, pagaidām būtu pārdroši teikt, ka Latvijas tautsaimniecības izaugsme tuvākajos gados stabili pārsniegs procentu likmes, kuras valstij jāmaksā par ilgtermiņa aizdevumiem. Tas savukārt nozīmē, ka izdevīgāk būtu no privatizācijas iegūto naudu izmantot parāda samazināšanai. Turklāt šāda rīcība atbrīvotu vairāk naudas stimulēšanas pasākumiem. Ja pieņemam mēreni piesardzīgu scenāriju, ka Latvijai par desmitgadīgām obligācijām būs jāmaksā 5% gadā (Lietuvai pagājušajā nedēļā pēc kredītreitinga nākotnes perspektīvas uzlabojuma desmitgadu parādzīmju likme pazeminājās līdz 5,41%, un, turoties pie atbildīgas fiskālās politikas, arī Latvijai būtu jāspēj nodrošināt šādu līmeni vai pat labāku), tad, samazinot valsts parādu par 100 miljoniem latu, mēs katru gadu procentu maksājumos ietaupītu piecus miljonus. Tas nozīmē, ka katru gadu būtu vairāk līdzekļu, kurus varētu izmantot citām vajadzībām. Tajā skaitā uzņēmējdarbības veicināšanai.

Nogalināt bin Ladenu

Posted on maijs 11, 2011 by - Komentārs

Guļamistabā bin Ladenam bija trīs kalašņikovi un divas pistoles

Osamas bin Ladena nogalināšana droši vien vēl labu laiku būs diskusiju temats vairākos līmeņos. No ētiskā – «vai ir labi priecāties par cilvēka nāvi» – līdz juridiskajam – vai bija likumīgi nogalināt bez tiesas. Un, protams, arī politiskajam – ko islāmistu terorisma «sejas» un simbola gals nozīmēs politiskā terorisma nākotnei.

Dažiem jau ir gatavas atbildes vismaz uz visiem tiesiskajiem un ētiskajiem jautājumiem un arī spriedums, ka ASV prezidents Baraks Obama esot pasūtījis cilvēka slepkavību bez tiesas. Tiesību speciālisti par to droši vien turpinās diskutēt. Bet uz ētiskajiem jautājumiem galīgās atbildes diezin vai vispār iespējamas.

Kopš ASV jūras kājnieku vienības operācijas Pakistānas pilsētā Abotābādā 1.maijā top zināmi arvien jauni fakti gan par operāciju un tās gatavošanu, gan par tās mērķa piecu gadu dzīvi pašieslodzījumā aiz trīsarpus metrus augstas dzelzsbetona sētas un dzeloņdrātīm. 

Bin Ladens neesot gājis ārpus mītnes žogiem, aprobežojies ar ikdienas pastaigām pagalmā. Tas viņam droši vien neesot bijis viegli, jo viņš juties «tuvs dabai», elektroniskā vēstulē presei stāsta viens no viņa dēliem. Namā kopā ar saimes galvu dzīvojušas Osamas trīs sievas, viņa un abu viņa kurjeru bērni, kopskaitā deviņi, pulciņš viņam uzticamu vīriešu. Visa kopiena ar lielu izpratni izturējusies pret patriarha pamatnodarbošanos. Bin Ladens daudz laika pavadījis pie datora (bez interneta savienojuma), pētīdams organizācijas informācijas dienesta sagatavotos un kurjeru piegādātos ziņu apkopojumus. Rūpējies par savu publisko tēlu – pirms savu paziņojumu videoierakstīšanas krāsojis bārdu, internetā ievietojamās uzstāšanās daudzkārt izmēģinājis kameras priekšā, kā redzams no mājā atrastajiem videoierakstu blāķiem.

Taču no ārpasaules fiziski norobežotā bin Ladena regulārie audio un videovēstījumi un piezīmju blociņos ierakstītās pārdomas, kā labāk nogalināt vairāk amerikāņu, ne tuvu nebija ērmota vientuļnieka teorētiski prātojumi. Viņš turpināja vadīt šo organizāciju un izplānoja konkrētus uzbrukumus, kurus tā veikusi pēdējos gados, un gatavojās veikt arvien jaunus. Piemēram, šoruden, 2001.gada 11.septembra uzbrukuma gadadienā, spridzināt vilcienus Amerikā.

Tas bija karš, un par to nebija šaubu pirmām kārtām jau pašam kara sācējam. Bin Ladens 1996.gada augustā ar reliģisku dekrētu (fatvu) oficiāli pieteica karu amerikāņiem visā pasaulē. Sekoja ASV vēstniecību Dāresalāmā, Tanzānijā un Nairobi, Kenijā spridzināšana 1997.gadā, uzbrukums karakuģim USS Cole Jemenas līcī 2000.gada oktobrī, tad uzbrukums Dvīņu torņiem Ņujorkā un Pentagonam Vašingtonā 2001.gada 11.septembrī. Tas izraisīja ASV pašaizsardzības karu pret Taleban režīmu un al-Qaeda Afganistānā.

NATO pirmo reizi savā vēsturē iedarbināja 5.panta kolektīvās aizsardzības principu, ka bruņots uzbrukums vienai valstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visām. Šis karš nav beidzies, un arī bin Ladenam nebija beidzies tikai tāpēc vien, ka vadīt kaujas operācijas viņš bija pārcēlies no Afganistānas uz Pakistānu. 

Diezin vai kāds apšaubītu bin Ladena nogalināšanas likumību, ja amerikāņi un briti to būtu izdarījuši kaujā Tora Boras kalnos Afganistānā 2000.gada decembrī, kad viņam izdevās izlavīties no aplenkuma. Diezin vai kāds nopietni apgalvos, ka 1.maijā Pakistānā notika parasta policijas operācija parasta kriminālnoziedznieka aizturēšanai (kaut gan arī parastus kriminālnoziedzniekus policija mēdz nogalināt, ja tie pretojas). Tā bija kaujas operācija, un karavīri pildīja pavēli «iznīcināt vai aizturēt» ienaidnieku. Notika bruņota pretošanās, bin Ladena kurjers – miesassargs, kurš atklāja uguni uz amerikāņu karavīriem, tika nošauts. Bin Ladens, pāri trepju margām uzmetis skatienu mājā iebrukušajiem amerikāņu karavīriem, iebēdzis savā guļamistabā. Karavīri viņam sekojuši, bin Ladena jaunākā sieva metusies tiem pretī, apturēta ar šāvienu kājā, divi nākamie šāvieni bija tēmēti viņam pašam. Guļamistabā atrasti trīs Kalašņikova automāti un divas pistoles. 

Vai varēja viņu saņemt dzīvu, lai tiesātu? Varbūt varēja, varbūt nevarēja, taču aiz «tiesiskajiem» pārmetumiem ASV valdībai un prezidentam Obamam diemžēl jūtama ideoloģiska motivācija, ko atšķirībā no paša bin Ladena fanātiskā antiamerikānisma varētu dēvēt par «parasto», tomēr antiamerikānismu. To jūt diemžēl ne tikai kubiešu paverdzinātāja Fidela Kastro sašutuma izvirdumā par «neapbruņota cilvēka nogalināšanu», kas  esot bijis «nožēlojami pretīgs pasākums».

Bet priecāties par cilvēka nāvi nav labi. Un tieši Amerikā nupat risinās visplašākās diskusijas par to, vai bin Ladena nogalināšana bija jāsvin, kā to darīja tūkstošiem amerikāņu 2.maijā. Tomēr šķiet vienkāršots jau pats pieņēmums, ka viņi tiešām svinēja «viena cilvēka nāvi». Diezin vai «viena cilvēka nāvi» svinēja, piemēram, tie miljoni cilvēku visā pasaulē, kuri 1945.gada maijā līksmoja, uzzinājuši, ka Hitlers ir izdarījis pašnāvību, vai tie, kuri 1953.gada aprīlī lēģeros Padomju Savienībā slepus svinēja vēsti, ka miris Staļins. 

Nevērtējot, vai bin Ladenam pasaules ļaundaru galerijā pienākas vieta līdzās tiem abiem, viņa nāve nav tikai personiska, bet arī simboliska. Tā pieliek punktu viņa nomurgotajam totalitārajam vispasaules kalifātam, ko viņš cerēja izveidot, slaktēdams «neticīgos» visā pasaulē, un kuram jau pirms viņa fiziskās bojāejas pasludinājuši spriedumu tie miljoni cilvēku, kuri arābu valstis pāršalkušajās revolūcijās pieprasa gluži pretējo – tās pašas brīvības un tiesības, kuras ir bin Ladena nīstajiem amerikāņiem. Un to nu gan ir vērts svinēt.

Provokācijas

Posted on maijs 11, 2011 by - Redaktores sleja

Maijs vairāk nekā citi mēneši atgādina, kāds Latvijā ir pārvērtību potenciāls

Vienā dienā Rīga var izlēkt no ikdienas rāmjiem un pārvērsties. Ne jau līdz nepazīšanai, bet pietiekami, lai provocētu pārdomas. Pārsteiguma spēks slēpjas tieši tajā, ka zini – viss pēkšņi spilgtais ir blakus un sadzīvo arī ikdienā. 

Pilsēta pārvēršas 4.maijā, kad smaidīgi cilvēki ar bērniem kukuragās atnāk uzdziedāt pie Brīvības pieminekļa, lai sajustu neatkarības prieku, kuru nevar iemācīties skolā. Un pārvēršas 9.maijā, kad veci un jauni sanāk pie Uzvaras monumenta, lai atdzīvinātu identitātes daļu, kas ir kā stingrs armatūras režģis visādi pārkrāsotam apmetumam. Pēkšņi ielās uzzied sarkanbaltsarkanie karodziņi, pēkšņi saplaukst oranžmelnās lentītes. Un kā jebkurš dzīvs zieds noziedot briedina sēklu un sēj sevi tālāk. Provocē nākamo pārvērtību.

Daži arī ikdienā atgādina par šo pārvērtību potenciālu, un vienu tādu šonedēļ intervējam – skandalozais žurnālists Andrejs Mamikins noraidījis Aināra Šlesera aicinājumu vadīt valsti un savās pārraidēs uz citādā iepazīšanu provocē gan krievus, gan latviešus.

Maijā finiša taisnē ieiet prezidenta vēlēšanu «kampaņa», un, lai gan Valdi Zatleru par provokatoru nesauksim, viņš prezidentūras gados ir pārvērtis pats sevi un ne reizi vien izaicinājis politisko eliti. Pošoties uz sarunu, pārlieku, vai šī neizrādīsies pēdējā intervija ar prezidentu Zatleru, bet, aizverot pils durvis, šķiet, ka viņam vēl var rasties iespēja provocēt uz tālākām pārvērtībām mūsu valsti.

Radars pasaulē

Posted on maijs 4, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

 

ANO Drošības padome pirmdien pauda gandarījumu par Osamas bin Ladena nāvi, ko raksturoja kā «izšķirošo notikumu» cīņā pret terorismu. Piecpadsmit locekļu padome vienojās par paziņojumu, kāds reti tiek sniegts par kādas personas nāvi. Izceļot 2001.gada 11.septembra un citus al-Qaeda sarīkotos uzbrukumus, padome «ar gandarījumu uzņem 2011.gada 1.maija ziņu, ka Osama bin Ladens vairs nekad nevarēs rīkot šādus terora aktus».Svētdien ASV militārajā operācijā Pakistānā nogalinātais bin Ladens bija viens no nedaudzajiem teroristu līderiem, kurš jebkad minēts rezolūcijā.

NATO gaisa uzbrukumā Lībijas galvaspilsētā Tripolē sestdien nogalināts jaunākais no Kadāfi sešiem dēliem, 29 gadus vecais Saifs al-Arabs. Uzlidojumā smagi cietusi villa, kurā atradās Kadāfi, viņa sieva un vairāki citi ģimenes locekļi. Starp bojā gājušajiem ir arī trīs Kadāfi mazbērni. Valdības pārstāvis paziņojis, ka uzbrukums jāvērtē kā tiešs atentāta mēģinājums pret Kadāfi.

Sīrijas varas iestādes pirmdien izvirzīja ultimātu protestu dalībniekiem, pieprasot cilvēkiem, kas veikuši «nelikumīgas darbības», 15 dienu laikā padoties. Simtiem opozīcijas aktīvistu svētdien tika aizturēti gan Deraā valsts dienvidos, gan Damaskas piepilsētā. Kopš 15.marta notiekošo protestu laikā drošības spēki nogalinājuši vismaz 582 iedzīvotājus, ziņo cilvēktiesību organizācijas. Protesti turpinās par spīti tam, ka prezidents Bašars Asads 21.aprīlī atcēla gandrīz 50 gadus pastāvējušo ārkārtas stāvokli.

Vācijas un Austrijas darba tirgu atvēršana 1.maijā pozitīvi ietekmēs ne tikai šīs abas valstis, bet arī jauno ES valstu ekonomiku, jo tajās ieplūdīs Vācijā un Austrumeiropā strādājošo viesstrādnieku līdzekļu sūtījumi ģimenēm dzimtenē, pētījumā norāda Pasaules Banka. Aplēses arī rāda, ka pēc 1.maija Vācijā ik gadu ieradīsies 100-140 tūkstoši viesstrādnieku no astoņām jaunajām ES valstīm, no tiem 45-65% būs poļi. Viesstrādnieku piesaistīšana ļaušot Vācijas ekonomikai līdz 2020.gadam sasniegt papildu izaugsmi aptuveni 1,2% apmērā.

Latvijas un citu jauno ES valstu iedzīvotāji, kuri pēc 2004.gada masveidā ieplūda Lielbritānijā, tās ekonomikai drīzāk kaitējuši, nevis devuši labumu, apgalvo Lielbritānijas Nacionālais ekonomisko un sociālo pētījumu institūts. Imigrantu vilnis no astoņām zemēm Austrumeiropā valsts ekonomikas pieaugumu ir veicinājis tikai par 0,38%. Bet Apvienotās Karalistes iedzīvotāju skaits ir palielinājies par 700 tūkstošiem jeb vairāk nekā par 1%, radot spiedienu uz sociālo pakalpojumu un mājokļu jomu.

Svētdien, 1. maijā mūžībā aizgājis Ronalds Asmuss. Strādādams ASV Valsts departamentā, Asmuss bija viens no galvenajiem NATO paplašināšanās arhitektiem un atbalstītājiem. «Viņš spēlēja neatsveramu lomu Latvijas iestāšanās NATO procesos,» teikts Latvijas prezidenta Valda Zatlera līdzjūtībā Asmusa tuviniekiem, un «Latvija ir zaudējusi labu draugu». Asmuss ir autors grāmatai NATO paplašināšanās, kas guvusi plašu atzinību pasaulē.

Sagaidāmais eiro procentu likmju kāpums būtiski palielinās kredītu maksājumus. Saistībā ar augošo inflāciju pasaulē eksperti izsaka pieļāvumu, ka iepriekšējais eiro bāzes procentu likmes pieaugums līdz 1,25% ir tikai sākums un iespējams, ka šogad eiro bāzes procentu likmes var pieaugt līdz 2%.

Radars Latvijā

Posted on maijs 4, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

 

Sestdien Rīgā Lielās talkas laikā savāktas 150 tonnas atkritumu. Tīrīšanas un labiekārtošanas darbos sakoptas 1337 oficiāli talkai pieteiktas vietas. Kopumā Lielajā talkā varētu būt piedalījušies aptuveni 200 000 cilvēku, bet precīzu skaitu nosaukt organizētājiem esot grūti, jo daudzi talkojuši individuāli. Aktīvākie talcinieki šopavasar bijuši Latgalē, Vidzemē un Rīgā.

Otrdien Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ēkai tika svinēti spāru svētki. Sasniegta celtnes augstākā virsotne – 67,074 metri. Pasākumu apmeklēja Valsts prezidents Valdis Zatlers, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un vairāki ministri. Ēku plānots pabeigt 2012.gada novembrī. Sekos LNB pārvākšanās, un bibliotēkas jaunā ēka durvis vērs 2013.gadā.

Otrdien Parex banka veikusi starptautiskā sindicētā kredīta pēdējo maksājumu 164 miljonu latu apmērā. Maksājums veikts no bankas pašas resursiem, nepiesaistot valsts budžeta līdzekļus, tādejādi valsts budžets ir nosargāts no papildu izdevumiem un ir pilnībā nokārtotas Parex bankas prioritārās un būtiskās saistības. 2008.gada 8.novembrī Parex bankas akciju kontrolpaketi pārņēma valsts, uzņemdamās arī bankas saistības par sindicēto kredītu 350 miljonu latu apmērā.

Ministru prezidenta Valda Dombrovska pārstāvētā apvienība Vienotība Latvijas faktu aprīlī veiktajā aptaujā ir zaudējusi savas līdera pozīcijas un noslīdējusi uz trešo vietu. Par Vienotību gatavību balsot pauda vairs tikai 14,2% aptaujāto. To ir apsteigusi apvienība Saskaņas centrs, kuras reitings pieaudzis līdz 20,7%, kā arī koalīcijas partneri no Zaļo un Zemnieku savienības, kuru atbalsta 16,9%.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra lūgusi ierosināt kriminālprocesu par iespējamo krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu nomaksas AS Latvijas kuģniecība. VSAA kā Latvijas valstij piederošo publiskās LK 10% akciju pārvaldītāja nosūtīja iesniegumu Valsts policijai, Valsts ieņēmumu dienestam un Ģenerālprokuratūrai, aicinot izvērtēt iespējamo LK krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu nomaksas un sākt kriminālprocesu. VSAA uzsver, ka LK īpašnieku un vadības darbības rezultātā uzņēmumā 2011. gadā, iespējams, ieplānoti apzināti zaudējumi gandrīz 5,5 miljonu latu apmērā. 

Martā salīdzinājumā ar šo pašu mēnesi pērn Latvijā bijis lielākais bezdarba līmeņa kritums Eiropas Savienībā –  no 20,1% līdz 17,2% -, liecina statistikas biroja Eurostat jaunākie dati. Savukārt Latvijas valsts parāds pērn bijis desmitais zemākais ES – 44,7% no IKP, bet budžeta deficīts – septītais augstākais – 7,7% no IKP.

Līdz 26.aprīlim tautas skaitītāji ir aizpildījuši skaitīšanas anketas par vairāk nekā vienu miljonu iedzīvotāju, kas ir 65% no tautas skaitītāju darba uzdevumos iekļauto personu kopskaita, informē Centrālā statistikas pārvalde. Tautas skaitīšana ilgs līdz 31.maijam.

Šāgada pirmajos mēnešos Latvijā par 38 miljoniem latu pieaudzis ārvalstu tiešo investīciju apmērs, un aprīlī ārvalstu uzņēmumu un privātpersonu tiešās investīcijas Latvijas uzņēmumu pamatkapitālos pārsniegušas četrus miljardus latu, liecina Uzņēmumu reģistra dati.

Bijušais Saeimas priekšsēdētājs un TB/LNNK biedrs Jānis Straume policijas izolatorā pārdomājis visu savu dzīvi un «vācis kopā dvēseli» – reibumā braucot pieķertais pēc atbrīvošanas no 10 dienu aresta pauda intervijā Latvijas Televīzijas Panorāmai. «Augšējos varas ešelonos cilvēkam ir grūti palikt cilvēkam, un tagad man tas jāatstrādā,» viņš teica.

Latviešu fotogrāfs Alnis Stakle uzvarējis vadošajā pasaules fotomākslas konkursā Sony World Photography Awards. Kategorijā Gada labākais arhitektūras fotogrāfs viņš saņēma balvu par sēriju Lost:Paris, kas tapusi 2010. gadā Parīzē.

Lieliskais 21

Posted on maijs 4, 2011 by - Personības

Atskatoties uz atjaunotās neatkarības 21 gadu, bieži nenovērtējam, cik daudz esam sasnieguši. Ir izaugusi paaudze ar lielisku izglītību, daudzi latvieši ārzemēs izveidojuši karjeru, kas atšķiras no parastā viesstrādnieku stāsta. Pēc 10-20 gadiem viņi būs paaudze, kas nosaka politiku un sabiedrības attīstību. Tāpēc gribējām  uzzināt viņu domas par to, kas ir Latvijas spēks un vājums, un kādēļ tai būtu jāpastāv pēc simt gadiem

 

Didzis Kļaviņš (29)
Izglītība: maģistrs politikas zinātnē LU, maģistrs Eiropas vēsturē un civilizācijā Leidenes Universitātē, Sorbonas Universitātē un Oksfordas Universitātē. Papildus studējis starptautiskās attiecības Viskonsinas universitātē Oklērā, Oslo Universitātē un Upsalas Universitātē.
Pašlaik: studē LU doktorantūrā, strādā Nexum par starptautisko projektu vadītāju Skandināvijas valstīs, darbojas Latvijas Ārpolitikas institūtā un Baltijas un Melnās jūras aliansē

Latvijas stiprās un vājās puses
Strādīgums, darba tikums un neizsīkstoša realitātes sajūta. Vājās – negācijas sabiedrībā un skaudīgums, kā arī pārāk lielā tiekšanās pēc mantiskām vērtībām. 

Lietas, ko mainītu Latvijā
Izvēlētos 2-3 prioritārās nozares, kuras neatkarīgi no valdību maiņām un ekonomiskās situācijas pasliktināšanās būtu pasargātas no finansējuma samazināšanas. Mērķtiecīgs atbalsts šīm perspektīvajām nozarēm vai jomām ilgtermiņā sekmētu sabiedrības uzticības vairošanu Latvijas ekonomiskajai attīstībai un izaugsmei. Tā vietā, lai visur tikai «grieztu», sabiedrība ieraudzītu skaidru un mērķtiecīgu valsts rīcības politiku. Otrā lieta būtu daudz lielāks atbalsts eksportam un ārvalstu investīciju piesaistei. Trešā – veselības aprūpes sistēmas sakārtošana, samazinot lielā medicīnas personāla skaita aizplūšanu uz ārzemēm.

Vai pēc simt gadiem Latvija pastāvēs?
Noteikti. Mēs esam maza, bet sīksta tauta. Būtu neizsakāmi žēl zaudēt savu valsti, kuras izveidē ir ieguldīts tik daudz darba un cilvēku likteņu. Ikdienā nenovērtējam, kādas vēstures un kultūras bagātības slēpj Latvija, nemaz nerunājot par dabu un izdevīgo atrašanās vietu. Mums jābūt vairāk lepniem par savu valsti.

Ieva Raubiško (36)
Izglītība: Rīgas 50.vidusskola, LU, bakalaurs angļu filoloģijā. American University – maģistrs žurnālistikā un sabiedrības lietās. Oksfordas Universitāte, maģistrs sociālajā antropoloģijā.
Pašlaik: raksta doktora darbu Oksfordā, pasniedz LU.

Kas ir Latvijas stiprās un vājās puses?
Stiprās puses ietver arī vājās, un otrādi. Plusi: Latvijas daba. Cilvēki, kas savās dzīvesvietās, savā sociālajā vidē uzņemas iniciatīvu, strādā un īsteno ieceres, iesaistot arī citus un padarot šo vidi sev un citiem labāku. Mīnusi: arvien pieaugoša sociālā nevienlīdzība. Nepietiekama sabiedrības atvērtība, salīdzinoši zema sabiedriskā aktivitāte, iesaistīšanās.

Lietas, ko mainītu Latvijā
Veicinātu likuma normu vienkāršošanu un piemērošanu tā, lai tiktu ievērotas Latvijas lauku iedzīvotāju intereses un paplašinātas viņu iespējas nepastarpināti ietekmēt savu dzīvi un darbu. Pēc iespējas paplašinātu publisko diskusiju par sociālo taisnīgumu, kā vērā ņemamas tajā iekļaujot arī kreisi orientētas nostādnes. Īstenotu augstākās izglītības reformu, liekot uzsvaru uz augstskolu konsolidāciju un pētniecības integrēšanu augstskolās.

Vai atgriezīsies Latvijā?
Atgriezos Latvijā pagājušogad vairāku būtisku iemeslu dēļ. Biju nogurusi no būšanas divās, trijās pasaules vietās, tā īsti neesot nevienā no tām. Latvijā ir vecāki, ģimene, radi, draugi. Gribēju atgriezties vietā, kur esmu augusi un ko pazīstu vislabāk, turklāt saskatīju iespējas šeit jēgpilni strādāt un pamazām kaut ko pozitīvi ietekmēt.

Pēc cik gadiem Latvijas augstskola iekļūs pasaules labāko simtniekā?
Ja turpināsies kā līdz šim, neviena Latvijas augstskola tur neiekļūs nekad. Nepieciešama augstākās izglītības reforma ar augstskolu konsolidāciju kā vienu no galvenajiem uzdevumiem. Būtu labāk izveidot dažas spēcīgas «bāzes» universitātes, nevis turpināt daudzu mazu un akadēmiski pavāju augstskolu eksistenci.

Vai Latvijas valstij jāpastāv arī pēc simt gadiem?
Latvijas valsts pastāvēs, ja pārmainīsies. Nedomāju, ka nacionālas valsts ideja būs pilnībā mirusi, tomēr ļoti iespējams, ka Latvija būs daudz dziļāk, strukturāli iesakņojusies plašākā Eiropas telpā. Latvijai būtu jāpastāv kā vietai, kas spēj saglabāt to, ko uzskata par «savu», «autentisku», vienlaikus pielāgojot un aprobējot ārējās ietekmes, no kurām nav un nebūs iespējams izvairīties. 

Aleksis Plamše (34)
Izglītība: Rīgas Valsts 1.ģimnāzija, LU biznesa vadības bakalaurs, EHSAL (Beļģija) – Eiropas maģistrs biznesa informācijas sistēmās.
Pašlaik: Procter&Gamble rūpnīcu finanšu direktors Marokā, atbild arī par investīciju projektu jaunas ražotnes izveidošanai.

Kam jānotiek, lai izvēlētos veidot savu uzņēmumu Latvijā?
Negaidu īpašus nosacījumus – krīzes beigas, siltākas ziemas vai tamlīdzīgi. Tā būtu tikai izvēle likt punktu karjerai starptautiskā uzņēmumā, kurā esmu nostrādājis 11 gadus, un sākt kaut ko jaunu.

Ko promesot esat novērtējis kā Latvijas stiprās un vājās puses?
Stiprās un vājās puses, protams, ir ļoti relatīvs vērtējums – pēc pāris Marokā pavadītiem mēnešiem nekādas Latvijas vājās puses īpaši nenāk prātā un stiprās puses šķiet neskaitāmas. Tas pats, ko gadiem jau skandinām, – ģeogrāfiskā atrašanās vieta un izglītots darbaspēks ir stiprās. Ļoti stipri ir pietrūkusi valstiska domāšana un it īpaši no tās izrietoša valstiska darbība. Lielai daļai cilvēku, šķiet, arī pēdējo gadu cīņa par izdzīvošanu ir atņēmusi pēdējās motivācijas paliekas ķerties klāt lielām, perspektīvām, ilgtermiņa idejām, tā vietā fokusējoties vien uz šodienu un rītdienu. Ceru, ka, skatoties uz ziemeļu kaimiņiem, spēsim sasparoties un noticēt, ka arī mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk. 

Trīs lietas, ko mainītu Latvijā
Meklētu, kā ieguldīt vairāk līdzekļu zinātnē un izglītībā, kas dos atdevi ekonomikā ātrāk, nekā mums šķiet. Vienkāršotu administratīvos soļus uzņēmējdarbības sākšanai, radot biznesa inkubatorus; bez žēlastības cīnītos ar korupciju.

Vai atgriezīsies Latvijā? Kāpēc?
Noteikti atgriezīšos, pārāk daudz kā no Latvijas pietrūkst.

Kāpēc Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Noteikti ir jāpastāv – daudz mazākas valstis par Latviju ir pastāvējušas un pastāv ilgāk. Kāpēc lai mēs padotos? 

Ieva Bērziņa-Andersone (31)
Izglītība: LU bakalaurs filozofijā, jurista profesionālā kvalifikācija; Kembridžas Universitāte, maģistrs tiesībās.
Pašlaik: māmiņa, pirms tam zvērinātu advokātu biroja Sorainen vecākā juriste, zvērināta advokāte

Kam jānotiek, lai izvēlētos strādāt Latvijā?
Izvēlējos strādāt Latvijā, jo gribu dzīvot zemē, kur esmu dzimusi, kur runā latviešu valodā un kur mīt mani draugi un ģimene – te man ir māju sajūta.

Ko esat novērtējusi kā Latvijas stiprās un vājās puses?
Mūsu ir maz, tāpēc pārmaiņas var veikt viegli un ātri, varam būt elastīgi, vieglāk arī gūt panākumus un tikt pamanītiem. Tomēr tas ir arī vājums, jo daudzām profesijām nav pielietojuma, uzņēmumiem ir mazs tirgus, un mēs ātri varam izmirt. Tāpēc jāsadarbojas ar citiem, arī kaimiņiem, un jāveido lielas ģimenes. 

Trīs lietas, ko mainītu Latvijā?
Ja būtu brīnumnūjiņa, padarītu latviešus draudzīgākus un pieklājīgus. Ja bez brīnumiem, tad pamatīgi izrevidētu nodokļu un pabalstu sistēmas, padarot efektīgākas un mērķtiecīgākas. Uzlabotu ceļus un sabiedrisko transportu, lai no vairākuma vietu varētu stundas laikā nokļūt 100-150 km tālās pilsētās uz darbu. 

Kādēļ Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Noteikti jāpastāv. Lai arī pēc 100 gadiem būtu kāds, kas lasītu Raini oriģinālā un turpinātu uzlabot mūsu 1937.gada Civillikumu. 

Una Bergmane (25)
Izglītība: Rīgas Franču licejs, LU vēstures bakalaurs, Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris) maģistra grāds starptautiskajās attiecībās ar specializāciju vēsturē
Pašlaik: doktorante Sciences Po starptautisko attiecību vēstures nodaļā. Pēta Francijas un ASV reakciju uz PSRS dezintegrāciju. 

Ko vērtējat kā Latvijas stiprās un vājās puses?
Stiprā puse ir iedzīvotāju aukstasinība un miers. Ņemot vērā valsts nacionālo sastāvu, daudzi gaidīja, ka sāksies līdzīgi konflikti kā bijušajā Dienvidslāvijā. Nekas tāds nenotika. Tas ir sasniegums, kura nozīmi aizmirstam novērtēt. Vājā puse ir bailes. Bailes vienam no otra, bailes no svešā, no citādā, no atbildības. Bailes, kas noved pie neiecietības, noslēgtības un vienaldzības.

Lietas, ko gribētu mainīt
Es gribētu, lai mēs apzinātos, ka Latvija nav «šī» valsts, bet ir «mūsu» valsts, kļūtu atvērtāki un iecietīgāki pret to, kas šķiet svešs un neizprotams, sajustu sevi un Latviju kā daļu no pasaules un līdz ar to spētu gan relativizēt savas bēdas un problēmas, gan saskatīt, ka mums ir, ar ko lepoties un par ko priecāties. 

Vai atgriezīsies Latvijā? Kāpēc?
Lai gan fiziski Latvijā nedzīvoju, garīgi nejūtos aizbraukusi. Būtiskāks ir jautājums, kam un kāpēc strādā. Mans doktora darbs ir par Baltiju, un ceru, ka arī Latvijai no tā ir kāds labums.

Kad Latvijas augstskola iekļūs pasaules labāko simtniekā?
Lai sasniegtu izcilus rezultātus, ir jāatrod veids, kā Izglītības ministrijai materiāli atbalstīt talantīgākos studentus, rūpes par nabadzīgākajiem atstājot Labklājības ministrijai. Pasniedzēju algas jāpaceļ tādā līmenī, lai būtu reāli no viņiem prasīt publikācijas un starptautisko citējamību. 

Kādēļ Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Latvijas valsts ir veids, kādā Latvijas tauta realizē savu varu, un tā pastāvēs tik ilgi, cik ilgi mums pietiks gribas, prāta un spēka to darīt. Latvijas valsts pastāvēšana ir apdraudēta dienā, kad izvairāmies no atbildības, sakot «runas vīriem spēks rokās, kā no nolems, tā būs», dienā, kad sākam meklēt vadoni, kas atrisinās mūsu problēmas. Es ceru, ka 2111.gadā Latvijas valsts pastāvēs, jo Latvijas tauta būs pietiekami drosmīga un gudra, lai būtu tās cienīga.

Jānis Emoliņš (37)
Izglītība: Daugavpils universitāte, RTU Enerģētikas fakultāte, LU Starptautisko attiecību institūts
Pašlaik: Sidneja, pārdošanas direktors Emerson Network Power, Amerikas Fortune 500 kompānijā, kas specializējas telekomunikāciju elektrobarošanas risinājumos. Strādājis arī Dienvidāfrikā un citur.

Kas ir Latvijas stiprās un vājās puses?
Stiprā puse un tas, kas man trūcis, – Latvijas pārtikas produkti un delikateses. Vājā: nothing special video ik pa laikam uzmundrina.

Lietas, ko gribētu mainīt
Ļoti sarežģīts jautājums, lai atbildētu īsi, turklāt esmu prom no Latvijas kopš 2004.gada.

Vai atgriezīsies Latvijā? Kāpēc?
Iespējams, ik pa laikam dzīvošu Latvijā, kad pensionēšos. Līdz tam – tikai lai apciemotu radus.

Kādēļ Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Tā noteikti pastāvēs un, cerams, vēl latviski runās. Tikai tādēļ, ka jau ir pastāvējusi ilgus gadsimtus kādu citu lielvaru pārvaldībā.

Daniels Pavļuts (34)
Izglītība: Cēsu mūzikas vidusskola, Latvijas Mūzikas akadēmija (bakalaurs klavierspēlē), Sitijas Universitāte Londonā (diploms kultūras menedžmentā), Hārvarda Universitāte ASV (maģistrs sabiedrības vadībā).
Pašlaik: Swedbank korporatīvo attiecību pārvaldes vadītājs, LTRK padomes loceklis, vada mācību programmu par sarunu vadīšanu Rīgas Ekonomikas augstkolā.

Kas ir Latvijas stiprās un vājās puses?
Pasakaina, nesabojāta daba un bezgalīgas iespējas būt kontaktā ar to. Padzīvojot pasaules lielpilsētās, sāku novērtēt, cik svarīgi ir varēt pārdesmit minūšu laikā nonākt priežu mežā vai vientuļā jūras krastā. Darbīgam un apņēmīgam cilvēkam Latvijā arvien viss ir iespējams – mūs neierobežo pareizās dzimtas vai sociālās grupas. Domāju, pieaugs objektīvu sasniegumu loma (pašlaik, jāatzīst, viegli tiek pieņemts arī diletantisms un pašpasludināta «ekspertīze»). Saglabāta liela garīga bagātība, ko esam saņēmuši mantojumā no dainām, jaunlatviešiem un padomju perioda kultūras protesta izpausmēm.
Mīnusi – emocionāla pārslodze. No vienas puses, protam tikt galā ar visu, no otras, mokāmies ar nedrošību un zemu pašvērtējumu. Paši sevi velti nomokām un veltām pārāk lielu daļu dzīvības spēka savu trūkumu apcerēšanai. Pietiktu paraudzīties, cik daudz mums ir apdāvinātu cilvēku – mūzikā, mākslā, sportā, biznesā. Saskarsmes un sadarbības prasmju trūkums – iespējams, ka esam pārāk jauna nācija, kura pārāk īsā laikā piedzīvojusi pārāk daudz satricinājumu, bet šis būtu jāmāca skolās un mūžizglītībā. 

Trīs lietas, ko jūs mainītu Latvijā?
Uz sniegumu novērtētu, caurskatāmu atalgojuma sistēmu vidējiem un augstākajiem ierēdņiem, uzņēmumu vadītājiem un politiskajām amatpersonām. Definētu labklājības un sociālos rādītājus 5-10 gadiem un uz to sasniegšanu balstītu prēmiju sistēmu. Definētu lietas, par kurām mēs varam vienoties un kurām ticam kā Latvijas lielākajām vērtībām – tādām, kas mūs raksturo un ar kurām atšķiramies, un izveidotu iekšēju un ārēju tēla kampaņu, investējot tajā pietiekami daudz naudas. Mūsu panākumi, šķiet, tiek uztverti individuāli, bet nelaimes – kolektīvi, tas ir jāmaina. 

Kāpēc atgriezāties Latvijā?
Kopīgi ar sieviņu vēlējāmies veidot ģimeni Latvijā. Tēvs aizgāja mūžībā, kamēr biju prom studijās ASV. Spēcīgāku atgādinājumu par to, kur ir mājas, nevaru iztēloties.

Kad Latvijas augstskola iekļūs pasaules labāko simtniekā?
Latvieši ir gudri un konkurētspējīgi, kāpēc tāda nav izglītības sistēma? Ja tiksim galā ar sadarbības prasmju trūkumu un īstermiņa domāšanu, rezultāti būs. Esam tauta, kas augstu vērtē gudrību. Ja pārvarēsim bailes un atvērsim izglītības sistēmu starptautiskai apritei, atradīsim savu nišu, tad mūsu augstskolu programmas būs starp labākajām specifiskās jomās jau 10-15 gadu laikā. Šaubos, vai mums ir nepieciešamie mārketinga resursi, lai nokļūtu starp 100 labākajām pārskatāmā nākotnē, bet tas arī nav vajadzīgs.

Vai Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Valstij ir jāpastāv, ja mēs, tās iedzīvotāji, to gribam. Uzturēt mazu valsti ir dārgāk un grūtāk nekā lielu. Mums pašiem jāsaprot, kādu cenu vēlamies maksāt par pašnoteikšanos

Jūlija Karmo (33)
Izglītība: Rīgas Ekonomikas augstskola, bakalaurs biznesa vadībā, Centrāleiropas universitāte, maģistrs ekonomikā.
Pašlaik: Sky News starptautisko ziņu redaktore Lielbritānijā, pirms tam Krievijas un NVS biroja galvenā producente.

Kam jānotiek, lai izvēlētos strādāt Latvijā?
Pašlaik brauktu atpakaļ tikai ģimenes apstākļu dēļ, bet varu iedomāties, ka ar laiku var sagribēties savu biznesu, kas apvieno zināšanas par Latvijas, Krievijas un Lielbritānijas tirgiem.

Kas ir Latvijas stiprās un vājās puses?
Stiprās: nesabojāta daba un ne tik saspringts dzīves ritms ar mazāku finanšu spiedienu kā Londonā vai Maskavā. Mīnuss – Latvija ir maza, vajadzētu būt vieglāk, pārvarot birokrātiju un korupciju, izveidot sistēmu, kur katrs cilvēks jūtas motivēts piedalīties valsts politikas veidošanā. Diemžēl tas nav īstenots.

Trīs lietas, ko mainītu Latvijā?
Politikā: līdzīgi kā Lielbritānijā ieviestu iknedēļas sēdi, kur opozīcijas līderis uzdod jautājumus premjerministram par aktuālām reformām un likumu grozījumiem. Ekonomikā: samazinātu birokrātiju. Mana jaundzimušā bērna dokumentu noformēšana Latvijas vēstniecībā aizņēma trīs mēnešus, bet izbraukšanai uz mana igauņu vīra dzimteni – divas nedēļas. Kā etniskai krievietei politiskajā dzīvē gribas vairāk dažādības, kas atspoguļotos rīcībpolitikā. Piemēram, man nav drošības, ka pēc izglītības reformas manam bērnam būs pieejamas tik labas krievu valodas un literatūras zināšanas, kā bija man.

Vai Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Protams. Latvija ir izcili pozicionēta ģeogrāfiski, lai iegūtu no Krievijas ekonomikas un pašu integrācijas ES. Tajā pašā laikā ir neliela, kas teorētiski ļauj vieglāk izveidot piemērotu sociālo sistēmu. Cerams, ka tas ir līdz 2111.gadam īstenojams mērķis!

Artūrs Rūsis (48)
Izglītība: Vidsusskola Sietlā, Minsteres Latviešu ģimnāzija, University of Washington bakalaura grāds komunikācijās.
Pašlaik: Paramount Pictures Studios, televīzijas producents, nodarbojas ar pēcapstrādi TV seriālam Hung: atbildīgs par seriāla attēlu, skaņu, specefektiem, mūziku, montēšanu

Vai tev būtu grūti strādāt Latvijā?
Reiz gribēju dzīvot un strādāt Latvijā, taču šķiet, ka televīzijas seriālu filmēšanā un pēcapstrādē man nebūtu daudz darba.

Kas ir Latvijas stiprās un vājās puses?
Vairākums latviešu ir patrioti un mīl savu zemi, savu latvietību. Amerikāņiem tādas jūtas rodas sporta spēļu laikā vai tad, kad viņu zemei uzbrūk. Vājā puse ir tā, ka letiņiem patīk citam ar citu strīdēties. Bieži tas nācis par sliktu.

Vai atgriezīsies Latvijā?
Bieži esot Latvijā, jūtos kā savā zemē, taču nevaru īsti atgriezties dzīvot, tur kur neesmu dzīvojis

Edijs Bošs (31)
Izglītība: Rīgas Franču licejs, Kembridžas Universitāte, zinātņu doktors starptautiskajās attiecībās.
Pašlaik: TV3 ziņu moderators, epizodiski lasa lekcijas LU un RSU, darbojas ārpolitikas pētniecības projektos.

Kas ir Latvijas stiprās un vājās puses?
Mani Latvija pievelk ar kaut ko tādu, ko varu nodēvēt vienīgi par tēvzemes magnētismu. Varbūt tas skan patētiski, bet mani cilvēki, mana valoda, mans iesakņojums – tā ir manas Latvijas pievilcīgākā puse. Izteikts vājums – uzņēmības un pašapziņas trūkums (un dažkārt abu šo īpašību pārpilnība nevietā). 

Trīs lietas, ko mainītu Latvijā
Tikai vienu un svarīgāko: amputētu pasīvās nenovīdības gēnu, kas liek vairāk stresot par citu panākumiem un mazāk strādāt, lai gūtu savējos.

Kāpēc Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Lielā mērā tas atkarīgs no ikviena – no tā, kādu valsti atstāsim mazbērniem, un tā, kas būs mūsu mazbērnu galvās. Kādēļ jāpastāv? Tieši tā paša galvenā iemesla dēļ, kāpēc 1918.gadā Latviju dibināja kā neatkarīgu nacionālu valsti, – lai eksistētu brīva, sevi un citus cienoša, latviski runājošu cilvēku saime. 

Mārtiņš Mašulis (32)
Izglītība: Stamfordas vidusskola Anglijā, Beitsa koledža (ASV) – bakalaurs vācu valodā un politikas zinātnē, Kornela Universitāte (ASV) – maģistrs ģermānistikā
Pašlaik: brīvtulkotājs, periodiski lektors.

Ko esat novērtējis kā Latvijas stiprās un vājās puses?
Latvija tomēr ir ļoti vērsta uz sevi – šķiet, ka cilvēkus maz interesē, kas notiek pasaulē, kas to satrauc, ka Latvija arī kaut kādā ziņā ir daļa no tās. No vienas puses, tas varbūt ir labi, jo te var atpūsties no kņadas, vienlaikus smadzenēm šeit ir ļoti viegli slinkot. Citur tas, protams, arī notiek, bet tik maza valsts to nevar atļauties. 

Trīs lietas, ko mainītu Latvijā
Ieviestu progresīvāku nodokļu sistēmu. Uzbūvētu Rail Baltica. Izveidotu stipendiju fondu spējīgāko jauniešu izglītošanai ārzemēs.

Vai atgriezīsies Latvijā? Kāpēc?
Jau esmu atgriezies, tikai nezinu, uz cik ilgu laiku. Aizbraukt uz neatgriešanos negribētu. Varbūt ķecerīgi skan, bet viena no lielākajām vērtībām, ko Latvija šajos 20 gados pilsoņiem sagādājusi, ir iespēja no tās brīvi aizbraukt un atgriezties.

Kad Latvijas augstskola iekļūs pasaules labāko simtniekā?
Tas atkarīgs no pašas universitātes, nevis bīdīšanas no ārpuses. Universitātēm ir jārealizē sava akadēmiskā neatkarība, jābūt pašpārliecinātām pētniecībā, kas nevar notikt, neiekļaujoties pasaules apritē. Pagaidām, šķiet, svarīgāks ir formālisms, iekšējās politiskās intrigas, veca materiāla atražošana, paļāvība uz naudu, kas «krīt no gaisa». Iespējams, ka Latvijas augstskolas simtniekā nebūs nekad.

Kāpēc Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Grūti atbildēt, pirmkārt, tāpēc, ka idealizēta nacionāla valsts, kādu mēs to iedomājamies, šajā civilizācijas attīstības posmā ir novecojis jēdziens. Pietiek tikai paskatīties, kur Latvija bija 1911.gadā un kādas toreiz bija valstis. Viss mainās, un Latvijai kaut kādas izredzes izdzīvot un būt noderīgai ir tikai tad, ja tā domās līdzi, kas notiek tajā un ap to, vai tai ir vajadzīgi cilvēki, kas šeit ir, un otrādi – vai tā ir vajadzīga cilvēkiem pašiem. Latvijas jēdziens ir jāpiepilda ar jaunu saturu, nav tikai jāturas pie vēstures rēgiem un tabu.

Rita Kaša (33)
Izglītība: Līvānu 1.vidusskola, LU bakalaurs un maģistrs politikas zinātnē, doktors salīdzināmajā izglītībā ASV Ņujorkas pavalsts universitātē Bufalo
Pašlaik: pētniece un pasniedzēja Rīgas Ekonomikas augstskolā.

Pēc cik gadiem Latvijas augstskola iekļūs pasaules labāko simtniekā?
Cerams, ka pāris paaudžu laikā.

Kas ir Latvijas stiprās un vājās puses?
Man nav vienas, racionālas atbildes uz šo jautājumu. Tas, ka Latvija ir, mani spēcina. Tas nozīmē, ka viss ir pašu rokās.

Trīs lietas, ko mainītu Latvijā
Nodrošinātu labu izglītību visiem bērniem, padarītu liekulību, politisko tuvredzību un korupciju par nepieņemamām vērtībām. Aicinātu uz smaidu, sasveicinoties arī ar svešu cilvēku.

Kāpēc Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Jāpastāv. Mēs esam to pelnījuši.

Kaspars Bērziņš (36)
Izglītība: Ķekavas vidusskola, LU datorzinātņu bakalaurs, Sirakūzu Universitāte, Maksvela sabiedrības vadības skola
Pašlaik: zinātnes un tehnoloģiju politikas doktorantūra, Džordžijas Tehnoloģiju institūts (Atlanta)

Kas ir Latvijas stiprās un vājās puses?
Latvija ir unikāla un burvīga ar savu īpatno estētiku, kultūru un radošumu – gan vizuālo, gan literatūru, mūziku, teātri. Un sabiedrības spēju novērtēt šo bagātību, iekļaut ikdienas dzīvē un biznesā – rādīt labu gaumi arhitektūrā, vidē, telpās, apģērbā, sarunās, svinībās, atpūtā, radīt unikālas, estētiski baudāmas lietas ar jauku dizainu un saģenerēt kaudzi ar inovatīvām idejām. Taču burvīgajai sabiedrībai derētu brašāk rādīt pasaulei sevi un, kas būtiski, aktīvāk iepazīt pasauli. Jau no pamatskolas.

Trīs lietas, ko mainītu Latvijā
Beigtu rīdīt vienu iedzīvotāju pusi pret otru – tik mazā zemē katrs ir svarīgs, lai kopīgi palīdzētu vairot labklājību. Pusi valsts darbinieku un ierēdņu aizstātu ar… divreiz lielākām algām un grūtu eksāmenu pirms stāšanās (palikšanas) darbā. Visus skolēnus sūtītu vismaz uz pusgadu uz labām skolām citās valstīs.

Vai atgriezīsies Latvijā? Kāpēc?
Protams! Izvēlējos mācīties valsts pārvaldi, lai saprastu, kā palīdzēt Latvijai. Un protams – draugi, ģimene… Un gaumīgā vide.

Pēc cik gadiem Latvijas augstskola iekļūs pasaules labāko simtniekā?
Lai nokļūtu simtniekā, vajadzēs aptuveni 60 gadu, jāsāk ar zināšanu un prasmju importu – viespētniekiem un lektoriem, doktorantu iedabūšanu pasaules labākajos departamentos, viņu aicināšanu atpakaļ un iesaistīšanu pētniecībā un mācīšanā. Viņiem jādod darbs – nauda dalībai pasaules un Eiropas pētījumos.

Kāpēc Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Lai kādā veidojumā un izpratnē pastāvēs valstis 2111.gadā, domāju, ka šajā teritorijā dzīvos pārtikusi, gudra, sevi un citus cienoša un kulturāla sabiedrība. Zīmols «Latvija» nozīmēs labu kvalitāti un radošu pieeju tūrismā, kultūrā, produktos, zinātnē, inženieru darbā, precēs, pakalpojumos un pasaulē pieprasītos profesionāļos. Latvija ir pārāk maza, lai tam nevarētu saņemties!

Pēteris Zilgalvis (47)
Izglītība: bakalaurs politikas zinātnē UCLA, jurisprudences doktors, Dienvidkalifornijas universitāte (USC). 1990.gadā atgriezies Latvijā
Pašlaik: Briselē vada Eiropas Komisijas nodaļu par informācijas un komunikācijas tehnoloģijām veselības sfērā, kas, starp citu, atbild par 100 miljonu eiro fondu pētniecības un inovāciju finansēšanai.

Kas ir Latvijas stiprās un vājās puses?
Stiprās: cilvēku radošums un uzņēmība, par spīti ne vienmēr vieglajiem apstākļiem. Latvijas bagātīgais gan modernās, gan tradicionālās kultūras mantojums. Vājās: tālredzības trūkums valsts un lielo uzņēmumu līmenī saredzēt globālās pārmaiņas un kļūt inovatīviem, lai palielinātu ekonomikas konkurētspēju. Nespēja veidot Latviju par vietu, kur pilsoņi grib palikt, radīt bērnus, strādāt un investēt.

Trīs lietas, ko mainītu Latvijā
Vispirms nodokļu un ekonomikas politiku, lai veicinātu ieguldījumus zinātnē un inovācijās. Veicinātu interesi par citām ES valodām, kultūrām un tirgus iespējām. Palielinātu lepnumu un pašapziņu par mūsu valodu un kutūru.

Vai atgriezīsies Latvijā? Kāpēc?
Noteikti, kad būs iespēja izmantot savas zināšanas un tāpēc, ka Latvija ir labākā vieta pasaulē.

Kāpēc Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Tāpēc, ka latviešu valoda un kultūra ir daļa no Eiropas bagātībām. Latvieši ir noturīgi, un vēl ir, ko dot Eiropai un pasaulei. Kad ir bijusi iespēja pazust citu tautu jūrā vēl grūtākos laikos, latvieši ir izvēlējušies palikt latvieši un kopt valodu un gara mantojumu. Labākie laiki un sasniegumi vēl ir priekšā!

Kristaps Līcis (40)
Izglītība: Natālijas Draudziņas ģimnāzija, RTU bakalaurs inženierekonomikā, Masačūsetsas Universitāte, MBA.
Patlaban: Pēdējos 10 gadus darbojas kā hedžfondu un nākotnes darījumu analītiķis. Pašlaik ar alternatīvajām investīcijām saistītas globālas asociācijas CAIA eksamināciju direktors. Saikne ar Latviju – mātes un brāļa zemnieku saimniecība Zaubē

Kam jānotiek, lai izvēlētos veidot savu uzņēmumu Latvijā?
Kopš aizbraucu 1994.gadā, šādu iespēju neesmu apsvēris. Plānu atgriezties nav, galvenokārt profesionālās specializācijas dēļ.

Ko esat novērtējis kā Latvijas stiprās un vājās puses?
Stiprās – ģeogrāfiskais stāvoklis, pieredze un sakari biznesam bijušajā PSRS. Vājās – strauja sabiedrības novecošanās, mākslīgi uzpūsts valsts aparāts, augsts noziedzības līmenis.

Trīs lietas, ko mainītu Latvijā
Apkarotu organizēto noziedzību un korupciju, samazinātu valsts aparātu un otrā līmeņa pensiju fondu investēšanu Latvijas mežos un lauksaimniecības zemēs.

Kāpēc Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Grūti atbildēt kādam, kas Latvijā nav dzīvojis gandrīz 20 gadu. Uz to jāatbild tiem, kas Latvijā dzīvo.

Kārlis Šmits (35)
Izglītība: Natālijas Draudziņas ģimnāzija, Rīgas Ekonomikas augstskola, Stokholmas universitāte, Queen’s University Kanādā.
Pašlaik: ekonomists Pasaules Bankā, darbojas ar ekonomiskajiem un struktūrpolitikas jautājumiem Krievijā, Baltkrievijā

Kam jānotiek, lai izvēlētos veidot savu uzņēmumu Latvija?
Jāuzkrāj pieredze un iemaņas, lai uzņēmums varētu konkurēt globāli. Vajadzīga kritiskā masa ar līdzīgā jomā strādājošiem cilvēkiem, kas atrodas Latvijā.

Ko esat novērtējis kā Latvijas stiprās un vājās puses?
Jāsaprot, ka, neskaitot kultūras un etnisko aspektu, mēs neesam unikāla valsts un stiprās puses mainās iekšēju un ārēju faktoru ietekmē. Latvijas valsts nav uzņēmums, kuram kāds konsultants noteiks stiprās un vājās puses. Ir jāveido apstākļi, kuros katrs – pilsonis, uzņēmums, politiķis -, kurš dara ko labu, cēlu un izcilu, var ilgtspējīgi attīstīties. Apstākļiem arī jānodrošina, lai vairākums nodomu, ko īsteno negodīgie, neīstenotos. To ir grūti izdarīt bez spēcīgas pilsoniskās sabiedrības (stipras NVO, brīvi mediji, lēmumos iesaistīta sabiedrība), labas pārvaldības principu ieviešanas (runa ir ne tikai par korupciju, bet arī valsts sagrābšanu, izmantojot valsts aparātu privātām interesēm) un iecietības pret citādo. Tās arī ir trīs lietas, ko gribētu mainīt.

Vai atgriezīsies Latvijā? Kāpēc?
Pasaule ir kļuvusi mazāka, tāpēc svarīgāk ir nevis, vai atgriezīsies, bet kā izveidot sabiedrību, kura iegūtu no zināšanām un pieredzes, ko Latvijas pilsoņi ieguvuši ārzemēs. Mazas valstis nevar būt izcilas visās jomās, tāpēc cilvēki vienmēr dosies pēc pieredzes «tālās jūrās». Latvijai jāveido Lego līdzīgs modelis. Mūsu iemaņas būs sadrumstalotas un izkaisītas pasaulē, un spēja tās virtuāli salikt kopā būs panākumu atslēgas vārds.

Kāpēc Latvijas valstij jāpastāv arī 2111.gadā?
Latvija pastāvēs. Tieši to pašu iemeslu dēļ, kāpēc 1918.gadā. Valsts definīcija nākamajos 100 gados mainīsies, bet Latvijas valstiskuma būtība – ne.

Ieva Tomase (33)
Izglītība: Rīgas Centra humanitārā ģimnāzija, bakalaurs ekonomikā un biznesa administrācijā, Rīgas Ekonomikas augstskola.
Pēdējā darbavieta: Tetra Pak South Africa, lielo klientu un tirgotāju apkalpošanas direktore. Pašlaik ar ğimeni pēc divu gadu projekta Malaizijā atgriezusies Dienvidāfrikā un plāno dibināt uzņēmumu.

Ko esi novērtējusi kā Latvijas stiprās un vājās puses?
Promesot dažādās pasaules malās, esmu sapratusi, ka man ir ļoti vispusēja un laba pamatizglītība, kas man ļāvusi tālāk darboties un mācīties jebkādā mani interesējošā sfērā. Neesmu pārliecināta, ka tā Latvijā ir arī pašreiz. Kultūras un mākslas baudīšana ir pieejama un pašsaprotama daļa no ikdienas dzīves Latvijā, ārpusē man tā bieži ir pietrūcis. Skatoties no otras puses, manuprāt, valsts pārvaldē ir pārāk daudz subjektīvu interešu, un arī profesionalitāte politikā klibo. Arī jautājumi par dubultpilsonību, kas ir aktuāli daudziem izceļojušajiem, nav sakārtoti, tāpēc bieži ir vienkāršāk palikt tikai ar jaunās mājvalsts pasi. 

Trīs lietas, ko mainītu?
Reāli atbalstītu un veicinātu mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Otra lieta būtu fokuss uz infrastruktūru tās plašākajā nozīmē, tās attīstību un uzturēšanu. Trešā – izglītība, kā to padarīt mūsdienām noderīgu.

Vai atgriezīsies Latvijā? Kāpēc?
Visticamāk, ne nākamo 5-10 gadu laikā, jo esam nolēmuši savu bāzi tuvākajā nākotnē veidot Keiptaunā.

Vai Latvijai ir jāpastāv 2111.gadā?
Protams! Latvijai ir fantastiska kultūra, valoda, tā noteikti jāsaglabā. Tajā pašā laikā mazām valstiņām vienām ir grūti pastāvēt un būtiski būs tas, kā turpinās veidoties attiecības un partnerība ar Eiropu un Krieviju. Lai turpinātu neatkarīgi pastāvēt, Latvijai būtu jācenšas apturēt smadzeņu kapitāla aizplūde un jāmotivē cilvēki braukt atpakaļ . Vai Latvijā būs tāda vide, kur aktīvi veicina radošu darbību gan sociālajā, gan uzņēmējdarbības jomā? Ceru, ka Latvijā vēl ir daudz cilvēku, kam tas ir būtiski. Es esmu izdarījusi izvēli dzīvot citur, un, lai gan izvēle man bija pareizā, man ir arī mazliet skumji. Jo es nebūšu to cilvēku vidū, kas kaut ko maina Latvijā tieši tagad.

Foto — Mārtiņš Zilgalvis, Rūta Kalmuka, F64, un no personīgajiem arhīviem