Daudzas valstis ķērušās pie privatizācijas, lai samazinātu valsts parādu
Trīs gadus nīcis politiskās darba kārtības astes galā, vārds «privatizācija» sāk aizvien biežāk atkal parādīties Latvijas politiskajā leksikā. Pagājušajā nedēļā ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) paziņoja, ka maijā valdībā tiks iesniegta koncepcija par konsultanta piesaisti Lattelecom un Latvijas Mobilā telefona pārdošanas procesam, vienlaikus uzsverot, ka valsts kapitāldaļu pārdošanai ir «jānotiek pietiekami dinamiski».
Tas nav atsevišķs gadījums. Ekonomikas ministrijā top koncepcija par valsts īpašumā esošo uzņēmumu vai to kapitāldaļu līdz šim pašplūsmā atstāto pārvaldi. Pagaidām šī koncepcija pievērsusi uzmanību galvenokārt saistībā ar ieceri atjaunot uzņēmumu padomes – politisko ielikteņu algu jautājums medijiem vienmēr ir aktuāls. Taču, veiksmīgi realizēta, šāda koncepcija iezīmētu principus, kuri nospraustu gan biznesa mērķus, kurus valsts nosaka sev piederošajiem uzņēmumiem, gan jomas, kurās valstij būtu pieļaujams iesaistīties uzņēmējdarbībā. Šādu principu noteikšana gandrīz neizbēgami nozīmēs, ka virkne uzņēmumu izrādīsies darbojamies ārpus stratēģiskām jomām, kurās valsts līdzdalība būtu attaisnojama. Pēc loģikas šādi uzņēmumi būtu jāprivatizē.
Taču, ja šī atjaunotā interese par privatizāciju daļēji ir izskaidrojama ar valsts vēlmi sakārtot savas attiecības ar tirgu, nav noliedzams, ka vēl svarīgāka ir valdības vēlme iegūt naudu. Tāpēc dabisks ir jautājums – ko valdība ar privatizācijā iegūto naudu plāno darīt?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.