Reformu partija
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Lielais atkusnis
Pirms gadiem pieciem šķita, ka visi islandieši ir pasaulē gudrākie un apsviedīgākie baņķieri. Tad nāca krīze. Kas viņi ir tagad?
Ja gribas saprast, kas notika Islandē – sabrukums, banku krīze un jau manāmās atkopšanās pazīmes -, jāsāk pie premjera biroja Reikjavīkas centrā un jāpaiet uz austrumiem, uzkāpjot stāvkrastā ar skatu uz Fahsabloui līča stindzinošajiem ūdeņiem. Tur atrodas lietotu auto placis. Īpašnieks ir īsa auguma, 61 gadu vecs vīrietis ar netipiski bieziem briļļu stikliem. Gidfinirs Haldoursons jeb Gūfijs, kā iesaukuši draugi. Palūdziet, lai viņš pastāsta savu pieredzi ar Porsche tirgošanu.
Islandes ekonomiskā buma laikā no 2003. līdz 2008.gadam placī ieradās regulāri klienti, lai pirktu Porsche. Līzingā, bez jebkādas pirmās iemaksas. Gūfijs nejautāja, ar ko klients nodarbojas. Patiesībā viņš pat neinteresējās, kā klients atmaksās aizdevumu – tā bija bankas, nevis tirgotāja problēma. Gūfijs pārdeva luksusa auto, ar ko klients brauca nākamo mēnesi, līdz bija jāveic pirmā iemaksa. Klients to nevēlējās, tāpēc Gūfijs, kam patika izdabāt klientiem, palīdzēja vīrietim pārdot auto ar… peļņu. Gūfijs atpirka auto par lielāku cenu, nekā bija pārdevis. Tad klients atkal nopirka to pašu auto, ņemot vēl lielāku līzingu. Tā tas turpinājās mēnesi pēc mēneša. Izrādās, Gūfijs vienu un to pašu auto atpirka un pārdeva sešas reizes, katru reizi iemanoties paaugstināt tā cenu.
Lai sapratu, kā šāda stratēģija vispār iespējama, ir jāiepazīstas arī ar banku sistēmu Islandē. 2001.gadā valdība nolēma samazināt savu kontroli banku sektorā, dodot zaļo gaismu privatizācijai. Tā rezultātā, kā skaidro Islandes Universitātes ekonomikas profesors Gilfi Soega, «bankas nonāca dažu turīgu biznesmeņu rokās». Šie biznesmeņi nolīga vietējos baņķierus, kuriem bija maza pieredze starptautiskajā banku sistēmā. Viņi palaida parādzīmes starptautiskajā tirgū, kur investori ar prieku tās pirka.
Galu galā, šī nebija Argentīna, bet gan Islande – skandināviska valsts, kurā nacionālās bankas nekad nav piedzīvojušas nespēju atmaksāt savus parādus.
«Tas izskatījās kā gudra investīcija,» stāsta Soega. Mazajā valstī ieplūda nauda, ekonomika piedzīvoja īstu bumu. Ar banku palīdzību investori sāka vērienīgu iepirkšanos, pērkot akcijas gan vietējos, gan starptautiskos uzņēmumos. Pieauga arī mājokļu un pat lietoto auto cenas. Islandes akciju tirgus no 2002. līdz 2008.gadam piedzīvoja lēcienu par 900%, un islandiešu kabatās ieplūda nauda, kādu viņi pirms tam nebija redzējuši.
Gūfija meitenes
Gūfijs buma laikā pārdeva daudz auto, taču nekādus iekrājumus nav izveidojis. Kad pajautāju, kā viņš tērēja naudu, vīrietis atbild: daudz ceļoju, bieži slēpoju un izklaidēju draudzenes no ārzemēm. «Paskatieties uz skaistajām meičām no Ukrainas un Šveices!» viņš sapņaini nosaka. «Jutos kā mazs bērns rotaļlietu veikalā. Vairākas reizes uzaicināju viņas ciemos. Izrādīju Islandi.» Tad domīgi piebilst: «Tas, ko es darīju, bija ienesīgi arī valsts tūrisma industrijai.»
Vispirms Gūfijs baudīja grezno dzīvi – izklaidējās ar kārdinošām draudzenēm, pārdeva un vēlreiz pārdeva luksusa auto. Bet tad viņš nogura. Jutās pilnīgi izsmelts, jo strādāja 13 stundas dienā. «Vai zināt, cik daudz laika paņem visu to papīru nešana uz banku katru reizi, kad kāds aizņemas naudu jaunam auto?» Nogurdināja arī draudzenes. «Es meklēju meitenes internetā – tas ir smags darbs. Jālasa visas tās muļķīgās vēstules, ko viņas sasūta.»
Kad 2008.gadā uzgāzās krīze, Gūfijs jutās atvieglots. Tagad viņš pārdod mazāk auto, un arī dzīvesstils ir kļuvis vienkāršāks. «Nedaru nekādas muļķības, un man nav stresa. Man vairs nav draudzeņu no Ukrainas un Šveices. Tagad man ir islandiešu sieviete.»
Kamēr runājam, autoplacī ienāk jauns pāris, un diezgan ātri Gūfijs viņiem pārdod melnu 2005.gada izlaiduma Ford Focus. Tirgotājs man lepni pačukst, ka šo auto pārdevis jau otru reizi. Protams, tas nav kārtējais Pors-che, taču Gūfijs izskatās apmierināts.
Lēto kredītu drudzis
Finanšu buma laikā Islande kļuva par valsti, kas apsēsta ar banku biznesu. «Visi gribēja strādāt bankās – gan fiziķi, gan filozofi,» man stāsta kāds vietējais. Satieku divas sievietes, kurām ir ap 25 gadiem, un abas stāsta, ka gandrīz visi viņu klasesbiedri pēc vidusskolas steidzās atrast darbu finanšu jomā. Un drīz vien visi arī kļuva par baņķieriem. Vienai no sievietēm, kas kļuvusi par inženieri, pajautāju, vai viņa arī negribēja būt baņķiere? Jā, esot to apsvērusi, jo «tas bija tik stilīgi».
Nācijas banku veiksme gan bija maldīga, ja tā var teikt. 2003.gadā Islandes banku aktīvi līdzinājās 175% no valsts gada iekšzemes kopprodukta. Līdz 2007.gadam tas izauga līdz 744%, kamēr IKP tajā pašā laikā pieauga par 5,5% gadā. Ekonomiku lielākoties darbināja ārzemju nauda. Līdz ar to tad, kad sāka šķobīties globālā finanšu sistēma, islandiešu bankas vairs nespēja atmaksāt savas parādzīmes. Noguldītāji no citām valstīm steidzās izņemt savu naudu no Islandes bankām. Valdībai nebija naudas, ko atvēlēt banku glābšanai, tāpēc tās vienkārši bankrotēja. Tiesa, valdība garantēja, ka pilsoņi vismaz nezaudēs naudu, kas glabājas krājkontos, taču daudzi vienkāršie islandieši atvadījās no milzīgām summām, ko bija ieguldījuši dažādos investīciju fondos, kas strauji zaudēja savu vērtību.
Tieši tālab tūkstošiem islandiešu tagad ir dziļos parādos. Buma laikā, kad vietējā valūta bija stipra un bankas aizņēmās naudu ārvalstīs, iedzīvotājiem bija viegli ņemt kredītu ārzemju valūtā. Piemēram, aizņēmās japāņu jenas par ļoti zemiem procentiem. Pēc kraha, kad vietējā krona zaudēja savu vērtību, māju un automašīnu kredīti pēkšņi kļuva pat divtik dārgāki. Zemais kronas kurss radīja arī citas problēmas: kopš 2007.gada imports ir palielinājies par 85%, bet patēriņa cenas pieaugušas par 34%.
Protams, vājai valūtai ir arī savi labumi – citās zemēs kļuva izdevīgi iepirkt Islandes eksporta preces. Tas, protams, uzreiz rada jautājumu: ko mazā salu valsts vēl eksportē, izņemot zivis? Un, ja reiz islandieši vairs nav pasaulē gudrākie baņķieri, kas viņi ir tagad?
Izglābtās smadzenes
Gidjouns Maurs Gidjounsons ir viens no kāda duča islandiešu, kurus satiku, meklējot šīs atbildes. Gidjounsons ir uzņēmējs, kas radījis vairākas jaunas IT firmas, ieskaitot programmatūras uzņēmumu Oz Communications, ko pārpirka Nokia. Kad visapkārt bija pieejama «viegla nauda», par inovācijām domāja tikai retais. Valdīja uzskats: nav ko daudz pašiem ķēpāties ar jaunu lietu izgudrošanu, ja mēs «varam atļauties nopirkt inovācijas no citiem». Ekonomikas bums, secina Gudjonsons, «padarīja mūs par slinkiem domātājiem».
Līdzīgi domā vēl vairāki uzņēmēji, tāpēc pēc kraha nolēma kopā ar divām vietējām universitātēm radīt biznesa inkubatoru, ko nodēvēja par Ideju namu. Cilvēki tur var gan sapulcēties, gan strādāt. Ideju nams atrodas galvaspilsētas centrā bijušās zivju pārstrādes rūpnīcas telpās. Kaila betona iekštelpās ir daudz sofu, oranžas lampas, istabas augi un espreso bārs. Ir sajūta, ka šī ir bijušo banku darbinieku jaunā patvēruma vieta. Tur satieku 26 gadus veco Agnaru Sigmarsonu, bijušo brokeri, kas strādājis «vienā no korumpētākajām bankām», kā viņš pats paskaidro.
Sigmarsons atstāsta, kā viņa banka iepirka lielu zemes gabalu, lai uzceltu pilnīgi jaunu pilsētu. «Pats pie sevis domāju: kurš gan gribēs pirkt zemi un mājas šajā pilsētā, ja turpat blakus jau atrodas viena ļoti jauka pilsētiņa?» Tagad jaunais vīrietis strādā IT firmā.
Satieku arī divas sievietes (protams, arī bijušās banku darbinieces), kas tagad izgudrojušas jaunu galda spēli.
Kopumā Ideju namā jūtama tāda kā eiforija par to, ka banku laikmets beidzot ir pagājis. Kāds vīrietis man atzīst, ka «bankas bija nācijas smadzeņu izsūknētājas», savukārt pēc kraha tās «palaidušas brīvībā daudzus labus un gudrus cilvēkus».
Protams, ne viss ir tik rožaini. Aptuveni mēnesi pēc manas vizītes Islandē uzzinu, ka Ideju nams ir slēgts budžeta samazināšanas dēļ. Inkubatora menedžeri meklē jaunus investorus, lai atkal varētu atvērt durvis.
Taču pat šādi izaicinājumi, šķiet, nespēj aizēnot nācijas atviegloto uzelpošanu, ka viņu valsts nākotne nav tikai cilvēki, kas brauc ar Porsche un valkā Armani uzvalkus. Interneta uzņēmējs Ginnars Grimsons man atstāsta, ka 2008.gada 6.oktobrī, kad Islandes ekonomika sasniedza bedres dziļāko punktu un visa valsts bija panikas pārņemta, viņš priecīgi svinēja sava dēla 16.dzimšanas dienu. «Es viņam teicu: «Apsveicu, ka varēsi dzīvot sabiedrībā, kas beidzot ir atjēgusies!»»
Lūdzu paskaidrot, ko viņš ar to domāja. «Tagad viņam ir lielākas izredzes izaugt par reālu cilvēku, nevis kļūt par kārtējo vējagrābsli.»
Spēkavīri un skaistules
Vēsturiski Islande ir bijusi lauksaimnieku un zvejnieku zeme. Pirms nepilniem 100 gadiem vairāk nekā puse māju bija būvētas no velēnām. Visu naudu cilvēki tērēja pārtikai. Viņi prata konservēt pārtiku, lai to varētu glabāt ilgu laiku. Principā viņi ēda visu – pat to, par ko jebkurš cits pretīgumā rauktu degunu.
Kamēr viesojos Islandē, tur atzīmēja nacionālos svētkus, kuros uz galda tiek likta pūdēta haizivs, aitas galva un teķa sēklinieki. Ar šo ēdienkarti iepazinos Reikjavīkas restorānā Mulakaffi, kura sienas rotā fotogrāfijas ar saimnieku – būdīgu vīru, visbiežāk – ar bisi rokās. «Liels mednieks,» man paskaidro kāds regulārs apmeklētājs. «Viņš nošauj gandrīz visu, ko pamana.»
Pie sava galda mani uzaicina skaļi un muskuļoti vīrieši. Gidmindirs Sigirdsons un Hjalti Aurdnasons ir bijušies spēkavīri. Aurdnasonu var uzskatīt par vietējo slavenību, kuru visi sauc par Lielo Ursusu. «Šos ēdienus dabūjam tikai divas nedēļas gadā,» stāsta Aurdnasons, kāri tukšojot šķīvi. «Grenlandē to pat suņi neēstu,» pasmejas galda biedrs.
Aurdnasonam un viņa tautiešiem šie svētki nozīmē Islandes garu – apņēmību darīt jebko izdzīvošanas vārdā. «Esmu padzīvojis Norvēģijā. Viņi tur ir ļoti organizēti, bet neuzņemas nekādus riskus,» saka Haldirs Magnusons, kas ir vienīgais vīrietis pie galda, kurš, gluži tāpat kā es, neizskatās pēc tāda, kas var pacelt 200 kilogramus. «Islandieši ir cēlušies no norvēģiem. Viņi bija jaunākie dēli, kuriem mantotā zeme nepienācās, tāpēc viņi pameta dzimteni, vispirms pārcēlās uz Īriju, kur sagājās ar skaistākajām sievietēm, un pēc tam nonāca šeit. Viņi bija visdrosmīgākie vīrieši, bet sievietes bija visskaistākās.»
Tieši tas palīdz izskaidrot faktu, pie galda sēdošie māj ar galvu, ka islandieši astoņas reizes ir izcīnījuši pasaules spēcīgākā vīra titulu, bet islandietes trīsreiz kronētas par Mis Pasaule. Un tas noticis par spīti tam, ka valsts ir maza – Islandē dzīvo 300 000 cilvēku.
Kopumā islandieši lepojas ar savu skarbo vikingu pagātni. Ekonomikas buma laikā to uzsvēra arī politiķi. Kad 2005.gadā prezidents Oulavirs Ragnars Grimsons ciemojās Londonā, viņš izteicās, ka «izaicinājumus mīlošajiem Islandes uzņēmējiem veicas tur, kur citi šaubās spert kaju vai arī kļūdās». «Mums veicas tāpēc, ka esam citādi. Mūsu piemēram vajadzētu iedvesmot uzņēmēju eliti citās valstīs, mudinot viņus pārvērtēt agrākos uzskatus un normas.» Savu runu prezidents beidza ar: «Jūs vēl daudz ko redzēsit!»
Mulakaffi sanākušie vīri piekrīt, ka tieši šāda domāšana bija viņu nācijas baņķieriem, kas uzņēmās milzīgu risku, un, galu galā, tas noveda pie ekonomikas kraha. Vai tagad šī pārliecība ir mainījusies? Ne gluži, atbild viens no pusdienotājiem. Buma laikā viņam bijusi sava celtniecības firma, kas nodarbināja 500 cilvēku, bet tad bizness «gluži kā no klints nogāzās». «Bet es te negrasos birdināt asaras,» viņš saka. «Es neko nenožēloju.»
Bijušais spēkavīrs Sigirdsons piekrīt. «Mēs esam kā buldozeri. Jūs nevarat islandietim tā vienkārši pateikt, ka viņš kaut ko nedrīkst. Protams, mēdz būt kļūdas, bet es tik un tā došos turp, kur vēlos, pat tad, ja tas nav nemaz tik viegli.»
Tad ierunājās Lielais Ursuss. «Līdzīgi kā daudziem citiem islandiešiem, arī man bija akcijas, kurās pazaudēju visu naudu vienas nakts laikā. Man bija savs šovs sporta kanālā ar spēkavīriem, bet tad visi reklāmdevēji pēkšņi pazuda. Vajadzēja turpināt ar krietni mazākām finansēm un atteikties no balvu dalīšanas. Taču es tik un tā negribu atgriezties laikā, kad visi cilvēki uzvedās kā jukuši – pirka visu, reāli par to nesamaksājot.»
Pajautāju Lielajam Ursusam, vai arī viņam bija liels kredīts bankā. «Nē. Lai gan agrāk es domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā – jo man nav miljoniem lielu kredītu. Visiem bija jauni auto, vasarnīcas un jahtas. Daļēji jutos kā «lūzeris».»
Adīšanas bums
Ekonomikas kraha lielākā vērtība ir tā, ka tagad daudzi cilvēki pārdomā, «kas es īsti esmu kā islandietis?», man paskaidro vēl viena sarunu biedrene. Lielākoties nāk atziņa, ka ir jāatgriežas pie savām saknēm.
Ko tas nozīmē aktiermākslas pasniedzējai Steininai Knutsdoutirai? «Visi ada! Un paši gatavo ievārījumus!» Sākumā domāju, ka viņa vienkārši joko, bet tad vienu dienu pa viesnīcas logu tiešām pamanīju kādu sievieti, kas pretējā ielas pusē izgāja dārzā, paņēma dziju un sāka veidot «adījumu grafiti» – te tā dēvē ar adījumiem izrotātus kokus.
Adītājas vārds ir Raga Eirīksdoutira. Kopš kraha viņa pārtiek tikai no adīšanas. Pirms tam darījusi dažādus darbus, ieskaitot kalpošanu kādā farmācijas kompānijā un seksa slejas rakstīšanu nacionālajai avīzei. «Aprakstīju tematus, par kuriem agrāk publiski nebija pieņemts runāt, piemēram, par masturbāciju vai fantazēšanu seksa laikā ar savu partneri.» Tagad viņa izdod grāmatas un producē populāru DVD par adīšanas mākslu. Pati vada «adīšanas tūres» pa Islandi interesentiem no visas pasaules. Pirmā grāmata iznāca tieši pašā krīzes karstumā. Perfekts laiks, viņa atzīst, jo islandieši beidzot saprata, «ka mēs nemaz nemākam apieties ar naudu, tāpēc labāk jādara tas, kas mums patiešām padodas».
«Adīšana ir kaut kas pilnīgi pretējs naudas idealizēšanai,» viņa skaidro. «Adīšana iemieso gan taupīgumu, gan kaut ko senu, kas kopā ar mūsu tautu bijis gadiem ilgi. Starp citu, aizpagājušajā gadsimtā valdība izdeva rīkojumu par to, cik daudz katram jānodarbojas ar adīšanu. Tas noteica, ka, piemēram, bērnam pēc astoņu gadu vecuma jāpabeidz viens jauns zeķu pāris nedēļā.»
To stāstot, Eirīksdoutira turpināja rosīties ap savu «grafiti». Pamanīju, ka viņa izmanto dīvainu adatu.
«Vai tas ir kauls?»
«Jā, govs kauls.» Kā senās dienās. «Man tas patīk labāk nekā modernās adatas, it īpaši, kad jātiek galā ar pūkaino islandiešu vilnu.»
Mencu spermas eksports
Izskatās, ka islandieši tik tiešām grib atgriezties pie darba, ko piepratuši vislabāk – tas nozīmē arī zveju. Zivis aizvien veido aptuveni 40% no Islandes eksporta. Turklāt šis bizness ir cerīgs, jo Islande ir spējusi ļoti prasmīgi saglabāt veselīgas zivju populācijas.
To itin labi zina Aurmans Oulafsons (44), bijušais parlamenta deputāts un reklāmas aģentūras vadītājs, kas pēc kraha zaudēja abus šos posteņus. Apmulsis par savu nākotni, viņš piekrita doties līdzi brālim uz ikgadējo jūras produktu izstādi ASV pilsētā Bostonā. Amerikāņi tur viņiem jautājuši, vai var sagādāt foie gras de la mer. Brāļi lūguši paskaidrot, kas ar to domāts. Izrādās, tās ir mūkzivs aknas, kas pēdējā laikā kļuvušas par modes lietu dārgos suši restorānos.
«Mūsu sejas izstiepās,» atceras Oulafsons. «Islandē mēs parasti zivju aknas izmetam.»
Nu vairs ne.
Burtiski vienas dienas laikā Oulafsoni kļuva par Islandē lielāko foie gras de la mer eksportētāju. Ar Iceland Air tās aizceļo uz Ņujorku un Japānu. Kad beidzas mūkzivju sezona, Oulafsoni eksportē mencu pieņus jeb spermu, kas, kā izrādās, ir pieprasīta stilīgos restorānos ASV, Japānā un Korejā.
Kādā agrā rītā jau pirms rītausmas es devos līdzi Oulafsonam uz viņa «fermu», kur vāc pieņus. Uzģērbuši gumijas kombinezonus un uzlikuši cepures, iegājām milzīgā telpā, kur tiek uzšķērstas mencas. Piegājām pie lieliem konteineriem, kuros krājās želejīga viela, kas atgādināja sakulstītas cilvēku smadzenes.
«Kas tas ir?» jautāju, cīnoties ar nela-bumu.
«Tas ir produkts!» lepni atbildēja Oulaf-sons. Viņš nolaida roku konteinerā un plaukstā pacēla prāvu pieņu piku. «Nu, jā, tā ir sperma. Tajā ir daudz olbaltumvielu, tāpat kā tavā spermā.»
Nespēju noticēt, ka tā var būt labi ejoša prece. Kāds tiešām to kāro?
«Zini, Islandē mēs ēdam arī teķa pautus. Tici man, ēst mencu spermu nav nekas īpašs!»
Laimīgais bezdarbnieks
Pēc tikšanās ar vairākiem uzņēmējiem nolēmu, ka laiks parunāt ar kādu no Islandes bezdarbniekiem. Pašreizējais bezdarba līmenis ir 9%, kas izskatās apbrīnojami zems rādītājs, ņemot vērā to, kas noticis ar šo valsti. Taču jāatceras, ka pirms tam divas desmitgades bezdarba līmenis turējās ap 3%, bet vēl pirms tam nepārsniedza 1%. Patiesībā visu laiku kopš Otrā pasaules kara Islande ir izjutusi darbaroku trūkumu, un pēdējā laikā lielā mērā tā paļaujas uz viesstrādniekiem no Austrumeiropas.
Tagad mani interesēja – ko nozīmē būt bez darba valstī, kur bezdarbs gadiem ilgi vairāk vai mazāk bijusi parādība, kas sastopama tikai kaut kur ārzemēs. Sazinājos ar Svein–bjernu Fjelniru Pjetirsonu, kas vada atbalsta grupu Bezdarbs? Paldies, nē!
54 gadus vecais vīrietis agrāk strādāja tūrisma portāla mārketingā, bet kopš 2008.gada vasaras ir bez darba. Pabalsts, ko valsts maksā četrus gadus, ir aptuveni 600 latu mēnesī. Ar to pietiek, lai segtu mājokļa kredīta maksājumus. Viņa sieva uz pusslodzi strādā par jogas instruktori un alternatīvās medicīnas speciālisti, un tas palīdz ģimenei savilkt galus. Tiesa, pēdējos trijos gados viņi ir «noēduši» gandrīz visus savus iekrājumus, kas bija 15 tūkstoši latu.
Taču, par spīti bezdarbam, Pjetirsons nesūdzas par rosības trūkumu. «Šis laiks man devis iespēju izbaudīt to, kam pirms tam neatlika laika,» pie pusdienu galda stāsta vīrietis. Piemēram, viņš izmantoja īpašo programmu, kas bezdarbniekiem piešķir brīvbiļetes uz kultūras pasākumiem. Pirmajā bezdarba gadā viņš 10 reižu bijis teātrī, tikpat daudz arī simfoniskās mūzikas koncertos. Diemžēl tagad brīvbiļešu vairs nav.
«Kad par šo programmu uzzināja strādnieki ar zemiem ienākumiem, viņi sāka sūdzēties, ka algas nav lielākas par bezdarbnieku pabalstu. Arī viņi pieprasīja brīvbiļetes.» Programma tika atcelta. Tas gan nenozīmē, ka Pjetirsons sēž rokas salicis. Viņš kā brīvprātīgais palīdz sagādāt statistus filmām, televīzijas pārraidēm un reklāmām. «Esmu kā aģents, tikai bez samaksas.»
Mani interesē, vai Islandas uzņēmumi atkal sākuši pieņemt darbā jaunus darbiniekus. Apmeklēju nelielo Padregsfjerdiras pilsētiņu, kuru var sasniegt ar lidmašīnu, prāmi vai arī auto pa 60 km garu, bet grūti caurbraucamu ceļu. Tur satikos ar mēru Austildiru Stirlidoutiru. Viņa ir slaida, 185 cm gara sieviete. («Es būtu vēl garāka, ja ārsts bērnībā neizrakstītu augšanu ierobežojošas zāles.») Viņa stāsta, ka jaunas darba vietas ir zivju rūpnīcā, bet šo piedāvājumu pieņem tikai viesstrādnieki no Polijas.
Tas mani neizbrīna, jo jau Reikjavīkā kāds universitātes beidzējs man izteicās: kas ir labāk – saņemt bezdarbnieka pabalstu vai uzšķērst zivis? Arī lielākā zivju rūpnīca galvaspilsētā lielākoties paļaujas uz poļu darbarokām.
Kauns par savu banku
Kad pēc ekonomikas kraha bija spiesta atkāpties valdība ar tajā dominējušo konservatīvo Neatkarības partiju, pie varas nāca sociāldemokrāti – viņu līdere ir bijusī stjuarte Jouhanna Sigirdardoutira, kas kļuva par pasaulē pirmo valdības vadītāju, kas neslēpj savu homoseksualitāti. Viņa ķērās pie banku sistēmas reformas un, starp citu, aizliedza valstī striptīza klubus.
Pie premjeres var pieteikties vizītē, vienkārši piezvanot. Tāda ir mazas valsts priekšrocība. Vienkārši piezvanīt var arī valsts lielākās bankas galvenajam ekonomistam Ausgeiram Jounsonam. Vai varu aiziet parunāties? «Nekādu problēmu,» viņš atbild.
Arion banka balstās uz vietējo kapitālu, kas palika pāri no izputējušās Kaupthing Bank. Tās centrālais birojs ir vizuāli iespaidīgs. Augsts ātrijs, kurā pa stikla sienu lejup burboļo mākslīgs ūdenskritums. Savs espreso bārs. Tā ir, precīzāk – bijusi, ēka, kas iedveš pašpārliecinātību. Beidzot es saprotu, kas spēja pievilināt jaunus cilvēkus, kuri, visi kā viens, vēlējās būt baņķieri.
Tagad ēka izskatās diezgan patukša. Jonsons mani sagaida foajē un pa stikla koridoru labirintu aizved uz nelielu sapulču zāli. Viņam ir cieši piegulošs uzvalks un bārda, kas vairāk piestāvētu vecam kapteinim. Jounsons stāsta, ka bankā strādājis kopš 2004.gada – piedzīvojis gan bumu, gan krahu. Sagadīšanās dēļ tieši šodien viņš kravā mantas pirms izvākšanās. Pieņēmis piedāvājumus strādāt Islandes Universitātes Ekonomikas fakultātē. «Mani burtiski vajā uzplaukuma un sabrukuma rēgi. Labāk sākt visu no jauna.» Viņš izskatās melanholijas pārņemts. «Es esmu piedalījies divu citu Islandes banku darbības analizēšanā, bet es nespēju izvērtēt pats savu banku. Man ir psiholoģiski grūti atzīt, ka bijām lemti neveiksmei.»
Pajautāju, kāda bija dzīve bankā pirms krīzes, tas ir, vecajās, labajās dienās. «Es biju bankas galvenais ekonomists. Mani bieži rādīja ziņās, mani visi pazina. Bija ļoti stilīgi būt baņķierim. Tagad tas ir ļoti nestilīgi.»
Pieci soļi līdz kapam
Cik ilgi vēl? Jautājums, kas brēca no daudziem 10.Saeimas «varoņdarbiem», pēc nedēļas būs atbildēts. Deputātu kļūdu saraksts ir iespaidīgs. No tā iegūtās vēlētāju mācības izšķirs, vai deviņos mēnešos sagaidītais oligarhu koalīcijas mironis septembrī nebūs augšāmcēlies
Saeimas atlaišanas simbolam Aināram Šleseram ir taisnība – viņš, kura glābšanai no KNAB kratīšanas kolēģi zemsavieši un saskaņieši pasniedza salmiņu, kas salauza kamieļa muguru, intervijā žurnālam Ir saka – šis parlaments ieies vēsturē tikai savas atlaišanas dēļ. Bet atlaidīs to īsajā pilnvaru termiņā sastrādātā dēļ.
Šis ir parlaments, kurā valdošajai koalīcijai nevienā būtiskā tiesiskuma jautājumā nebija vairākuma. Tāpēc ka Aivara Lemberga diriģētie valdības partneri – Zaļo un Zemnieku savienība – balsoja nevis kopā ar Vienotību, bet gan ar opozīciju – Andra Šķēles un Aināra Šlesera Par labu Latviju! un Saskaņas centru. Tiesneša neapstiprināšana, aizklātu balsojumu sargāšana, izvairīšanās no partiju melno kasu kriminalizēšanas, pretošanās sākumdeklarēšanas likumam, Šlesera glābšana, vājākā tiesībsarga un Valsts prezidenta kandidāta ievēlēšana – šie ir spilgtākie ZZS, SC un PLL «otrās koalīcijas» darbi.
Šis ir parlaments, kurā vēlēšanu uzvarētāja un noteicošā koalīcijas partnere Vienotība tiktu pie olimpiādes godalgām vismaz divās disciplīnās – krupju rīšanā un vēlētāju uzticības zaudēšanas ātrumā, ļaujot ZZS netraucēti rīkoties pretēji Vienotības deklarētajiem principiem.
Šis ir parlaments, kas piecos liktenīgos soļos nonāca līdz ārkārtas vēlēšanām.
KNAB mērdēšana
Pirms izlemt, vai rosināt Saeimas atlaišanu, prezidents Valdis Zatlers tikās ar premjeru Valdi Dombrovski un Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (abi Vienotība). Būtiskākie jautājumi bija divi. Pirmais – kur atrodas Vienotības sarkanās līnijas attiecībās ar ZZS? Otrs – vai tā ir spējīga izveidot citu koalīciju šajā parlamentā, kas būtībā nozīmētu sadarbību ar SC.
Atbilde par koalīciju bija – nē, pašreizējā ir labākā iespējamā. Āboltiņa runāja par to, cik labs ir parlaments ar 60% jaunievēlētu deputātu, cik tas ir atvērts sabiedrībai, piemēram, rīkojot jauniešu Saeimu, un kā tā uzticamība ir cēlusies no 6 līdz 10%.
Uz jautājumu par sarkanajām līnijām atbilde bijusi nepārliecinošs «varbūt balsojums pret Vilnīti» (tobrīd jau darbojās ģenerālprokurora vadītā komisija KNAB vadītāja Normunda Vilnīša darbības likumības vērtēšanai, taču bija skaidrs, ka Saeimā nav vairākuma viņa atcelšanai). «Tas prezidentu pagrūda uz šo lēmumu,» viens no viņa loka cilvēkiem neformāli skaidroja Zatlera rosinājumu atlaist Saeimu.
Smagākā no apsūdzībām, ko Vienotībai par Saeimas deviņu mēnešu darbu var izteikt, ir gandrīz piedzīvotais KNAB gals. To nekādi neatsver ne deputāta Imanta Lieģa intervijā žurnālam Ir minētā Saeimas pretkorupcijas apakškomisijas darba atjaunošana kādreizējā KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova vadībā, ne paša Loskutova arguments, ka Vilnīti dīvainā procedūrā izvirzīja un iecēla vēl Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības laikā 9.Saeima.
KNAB pēc likuma atrodas premjera pārraudzībā. Dombrovska birojs laikus nereaģēja uz dokumentu, kas ļāva Vilnītim sākt reorganizāciju, kura birojā izraisīja sacelšanos. Saeimas spīkere Āboltiņa pirmā publiski runāja par iespēju mezgla pārciršanai atlaist ne tikai darbinieku uzticību zaudējušo priekšnieku Vilnīti, bet arī viņa vietniekus Jutu Strīķi un Alvi Vilku, kas daudzu acīs ir kļuvuši par korupcijas apkarošanas simboliem. Ābol-tiņa intervijā žurnālam Ir tagad atzīst – par šo ideju ļoti iestājies un toreiz to publiskot viņai atļāvis Zatlers.
KNAB konfliktu apdzēsa tikai veiksmīga ap-stākļu sakritība. Ģenerālprokurora komisija pēc KNAB darbinieku iesnieguma sāktajā pārbaudē saskatīja pamatu Vilnīša atbrīvošanai, un Zatlera rīkojums nr.2 radīja jaunu politisko situāciju, kurā Saeima atlaida Vilnīti ar 83 balsīm «par» un nevienu «pret» (daži deputāti, piemēram, Andris Šķēle un nākamais prezidents Andris Bērziņš parlamentā bija, bet izslīdēja no zāles balsojuma laikā).
Saeima pret tiesu
Otrs sitiens tiesiskumam – tiesnešu kandidātu filtrēšana Saeimā pēc saviem, publiski neafišētiem kritērijiem. Spilgts piemērs tam bija balsojums pērn decembrī pret krimināltiesību zinātņu doktoru Andreju Judinu, kuru Augstākās tiesas tiesneša amatam izvirzīja AT priekšsēdētājs pēc tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmuma. Tas nozīmē, ka kandidāts bija izgājis tiesu varas sietu un atzīts par labu esam.
Judins strādā par pētnieku ar Sorosa fondu saistītajā sabiedriskās politikas centrā Providus. Lai gan viņa kandidatūras noraidījums bija tikpat kliedzošs kā iepriekšējās Saeimas neargumentētais balsojums pret tiesnesi Māri Vīgantu, kas savulaik bija sankcionējis Ventspils mēra Aivara Lemberga apcietināšanu viņa krimināllietā par smagiem amatpersonas noziegumiem, Vienotība koalīcijas stabilitātes vārdā tā nozīmi publiski centās mazināt. Ko tad mēs varam darīt, – skanēja atbilžu vadmotīvs.
Juridiskajā komisijā Judinu neatbalstīja tikai viens deputāts, bet Saeimas sēdē tādu izrādījās vairākums. ZZS un SC frakcijām esot bijis «brīvais balsojums». Tas šajā parlamentā kļuvis par sinonīmu labi organizētai balsošanas mašīnai, kam aizklātības princips ļauj piekārt «brīvā» etiķeti. Turklāt melošana par to notiek nekaunīgi, acīs skatoties. «Kā jūs varat teikt, ka mēs balsojām pret Judinu?» pagājušajā nedēļā žurnālam Ir teica Juridiskās komisijas deputāts, viens no SC parlamentārajiem līderiem Valērijs Agešins. «Mums savs balsojums nav jāatklāj. Tādas tiesības mums paredz Saeimas Kārtības rullis, un, kamēr tas nav mainīts, jums nav nekāda pamata apgalvot, ka esmu melojis. Neviens te nedrīkst privatizēt godīgumu.» Agešins apgalvo, ka par tiesiskumu patīkot runāt tiem, kas to neievēro. SC tā vietā lepojoties ar sasniegumiem sociālajā jomā: apturētiem grozījumiem par mikroautobusu satiksmes iznīcināšanu reģionos, ierosinājumu ļaut mantot miruša radinieka 2.līmeņa pensiju un ļaut bērnu invalīdu vecākiem priekšlaicīgi pensionēties.
Auguļa tīrīšanas
Nākamais pārmetums ir Vienotības noskatīšanās, kā ZZS satiksmes ministrs Uldis Augulis pārraudzītajos valsts uzņēmumos aizslauka iepriekšējās valdes, vietā bez konkursa ieceļot partijas lojālistus. Tādā apjomā un atklātumā tas nenotika pat Aināra Šlesera slavenā astoņkāja un «šofera dēla» laikos. Tīrīšana skāra gandrīz visus Satiksmes ministrijas uzņēmumus, svarīgākajos vai naudīgākajos vieta atradās arī tā sauktajiem «Lemberga menedžeriem» – pārsvarā talantīgiem finansistiem un juristiem, kas visbiežāk sevi iepriekš pierādījuši kādā no viņa impērijas uzņēmumiem. Latvijas dzelzceļa valdē parādījās bijušais Latvijas kuģniecības (LK) galvenais jurists Edvīns Bērziņš un drošības dienesta vadībā bijušais SAB vadītājs, vēlākais LK drošībnieks Lainis Kamaldiņš, airBaltic padomē – Santa Glāzniece, lidostā – Verners Lūsis, Latvijas autoceļu uzturētājā – Ventspils naftas bijusī vadītāja Olga Pētersone u.c. Bija arī odiozākas personas – zaļie darbam lidostā izvirzīja Ilonu Līci, dārgus zīmolus mīlošo Induļa Emša un Ērika Jēkabsona līdzgaitnieci, kas iezīmējusies kā viena no Borisa Berezovska sakarniekiem Latvijā. Nieki atlēca arī pašam Augulim – biroja vadībā ieceltajai māsīcai bija šim darbam atbilstoša kvalifikācija, bet Latvijas Gaisa satiksmē iekārtotajai māsai sekretāres posteni izveidoja no jauna.
Līdzīgi rīkojās arī ZZS zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Lauku attīstības fondā iekārtojot caurkritušo deputāti Skaidrīti Pilāti. Izglītības ministra biroja vadītājai Inesei Matvejevai ienākumus pamatdarbā ļāva papildināt ne tikai darbs LAF, bet arī Latvijas Garantiju aģentūrā. Tomēr ar ZZS ministru pārraudzībā esošajiem uzņēmumiem bija par maz, valdības stabilitātes vārdā vietu Lattelecom padomē pieprasīja vēl vienam caurkritušam politiķim Mārtiņam Rozem, kuru sākumā gribēja iekārtot sabiedrisko pakalpojumu regulatorā (pēc tam arī Vienotība amatos salika savējos, bet to skaits bija krietni mazāks).
ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pārmetumus par savu cilvēku bīdīšanu atvaira, sakot, ka «ministram ir tiesības virzīt cilvēkus, uz ko viņš var paļauties», un ne par vienu no viņiem kopš iecelšanas nav saņemti pierādījumi neprofesionālismā. Arī tiesiskuma graušanā ZZS neesot piedalījusies, jo «Judina neapstiprināšana nav pasaules gals».
Principi pačib
Pašu deklarētos principus Vienotība pārkāpa ne tikai attiecībā pret koalīcijas partneriem, bet arī pret sevi.
Kad KNAB aizdomās par kukuļņemšanu slimnīcas iepirkumos aizturēja Jaunā laika biedru, Jelgavas slimnīcas valdes locekli Andri Ķipuru, sākotnējā partijas retorika atgādināja Tautas partijas parastos argumentus – tika runāts par provokācijas varbūtību, solīta rīcība pēc vainas pierādīšanas (Ķipuru tomēr izslēdza no partijas pēc nedēļas, bet kaitējums reputācijai jau bija nodarīts).
Pēc vēlēšanām atklātībā nāca vairāk nekā desmit gadus vecs deputātes Silvas Bendrātes trasta līgums ar Aivaru Lembergu – saskaņā ar to deputāte slepus par viņa naudu un viņa īpašumā, bet savā vārdā iegādājusies Kurzemes radio kapitāldaļas. Apzīmējums «Lemberga stipendiāti» ieguva jaunu saturu līdztekus cilvēkiem, kuri vienkārši slepeni saņēma naudu par politisko darbību. Bendrāte paziņoja, ka nenoliks deputāta mandātu, un partija piekrita.
Ekonomikas ministra Arta Kampara deklarācijā šopavasar parādījās neizskaidrots 35 000 latu aizdevums no nenosaukta pircēja, kas grasoties iegādāties viņa parādos esošā Tukuma uzņēmuma daļas, un arī aizdevumi no nestrādājošās sievas, kas tos ieguvusi par īpašuma pārdošanu. Jaunā laika iekšienē viedokļi atšķīrās – Āboltiņas nometne aicināja Kamparu atkāpties, Dombrovskis aizstāvēja ministra palikšanu. Viņš sarunā ar žurnālu Ir atzīst, ka joprojām nezina, kas Kamparam aizdevis naudu (tāpat kā to nezinot par citu partijas biedru uzrādītajām parādsaistībām), bet JL ētikas komisija pārkāpumus nav saskatījusi, un ministrs sadarbošoties ar izmeklēšanas iestādēm.
Policijas specvienības Alfa pārstāvju bruņots uzbrukums spēļu zālei Jēkabpilī, kurā tika nogalināts policists, psiholoģiski kļuva par pēdējo pilienu Lindai Mūrniecei, kas, lai gan netika ievēlēta Saeimā, Dombrovska valdībā atkārtoti ieņēma iekšlietu ministra krēslu. Viņa demisionēja februārī, tomēr pēc vienošanās ar premjeru turpināja strādāt līdz pat jūnijam – vienīgais redzamais veikums šajā laikā bija radaru konkursa noslēgums. Ievērību izpelnījās vēl cits konkurss – Kampara vadītā Ekonomikas ministrija tautas skaitīšanā uzticēja pasūtījumus uzņēmumiem, kas strādājuši Vienotības vēlēšanu kampaņā, taču gan ministrija, gan paši uzņēmumi aizstāvēja konkursu godīgumu.
Uz šā fona Vienotības politiķu savstarpējie kari par apvienības veidošanu jau izskatījās pēc pseidoproblēmām.
Dombrovskis stūrī
Vairāki Vienotības politiķi, ko intervēju rak-sta tapšanas laikā, pie izslēgta diktofona par lielākajām 10.Saeimā pieļautajām kļūdām atzina to, ka Dombrovskis izvēlējās neņemt koalīcijā SC, padarot Vienotību pilnībā atkarīgu no ZZS, un akceptēja partneru izvirzītos vājos ministrus, no kuriem nevarēja gaidīt nekādas reformas. «Skaļi mēs pirmo neatzīsim nekad,» teica viens no viņiem.
Ar veidu, kā notika Saskaņas centra atstumšana, Dombrovskis sev politiski parak-stī-ja spriedumu. Divi savstarpēji nesaistīti avoti Ir atzina, ka valdības veidošanas laikā, kad Dombrovskis aicināja SC runāt, uz krievu vēlētājiem orientētās partijas vadība bija atradusi formulējumus, kas ļautu gan akceptēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, gan okupācijas faktu, ierakstot to valdības deklarācijā (vienlaikus prasot pretī status quo mazākumtautību skolām). Izšķirošajā dienā Zatlers vispirms tikās ar Dombrovski, tad ar SC. Kamēr saskaņieši bija pie prezidenta, Dombrovskis presei izklāstīja nosacījumus, kādiem SC jāpiekrīt, lai būtu valdībā. Tas Saskaņas centru aizvainoja, un viņi no turpmākām sarunām atteicās un sāka rīkoties pēc principa: jo sliktāk valdībai, jo labāk.
Vienīgā partija, uz ko Vienotība varēja paļauties un kas konsekventi balsoja tai līdzīgi tiesiskuma jautājumos, bija Visu Latvijai-TB/LNNK, kuru no dalības koalīcijā izstūma Vienotībā ietilpstošā Sabiedrība citai politikai.
Premjera Dombrovska acīs situācija gan izskatās citādi. «Ar SC ir fundamentāli, principiāli jautājumi, kurus nevajag pakļaut īstermiņa politiskajām taktikām. Okupācijas jautājums ir jāatrisina, ja mēs gribam virzīties uz sabiedrības saliedētību,» viņš saka, kā piemēru minot Izraēlu, kur valdībā nevar iedomāties holokausta noliedzējus. «Turklāt abos prezidenta nosauktajos gadījumos partijas, kas balsoja oligarhu interesēs, bija ZZS, PLL un SC. Es diez vai redzu panaceju vienas oligarhus atbalstošās partijas nomaiņā pret citu. Drīzāk ir jāstrādā uz to, lai nākamajā parlamentā tādām nebūtu vairākuma.»
Viņš Vienotības popularitātes kritumu skaidro ar smagajiem lēmumiem ekonomikā, budžeta konsolidācijai nepieciešamo nodokļu celšanu un «smagnējām attiecībām» ar partneriem no ZZS, kas šajā valdībā kļuvuši mazāk koleģiāli un prognozējami. Dombrovskis esot gatavs trešo reizi uzņemties premjera pienākumus un startēt vēlēšanās kā šā amata kandidāts no Vienotības. Viņš arvien nenoraida iespēju strādāt kopā ar ZZS nākamajā valdībā, sakot: «Es neizslēdzu sadarbību ne ar vienu Saeimā pārstāvētu politisko spēku,» lai Vienotībai nevarētu pārmest aiziešanu opozīcijā un nevēlēšanos uzņemties atbildību. Dombrovskis uzskatot, ka svarīgākais nav tikai cīņa par oligarhu ietekmes un naudas samazināšanu politikā, bet darbs pie ilgtspējīgas valsts attīstības – tas ir svarīgāk, raugoties no demogrāfijas un emigrācijas perspektīvas.
Otra Vienotības redzamākā figūra Solvita Āboltiņa gan ir kareivīgāka. Pēc viņas teiktā, šis parlaments bijis labāks par iepriekšējo, jo cilvēki partiju sarakstos rūpīgi izvēlējušies, ko svītrot. Saeima darbu sākusi, samazinot algas un kompensācijas, un kvalitatīvi strādājusi pie likumprojektiem, «nevis tikai atnāca ceturtdienās ķeksīša pēc». Kvalitātes rādītājs esot arī ārpolitikas debates.
Vienotības priekštecis Jaunais laiks, kurš parlamentā ienāca 2002.gadā kā bezkompromisu cīnītājs pret oligarhiem, esot nogājis «garu evolūcijas un attīstības ceļu, bet ne principi ir pazuduši, ne cilvēki, kas par tiem cīnās». Āboltiņa aizstāv arī partnerus no ZZS, nepiekrītot, ka tiem ļauts darīt visu, – viņi taču balsojuši par Vilnīša atcelšanu un budžetu, tajā skaitā savulaik arī par pensiju samazināšanu, saprotot, ka cita ceļa nav.
Vaicāju, ko Āboltiņa teiks vēlētājam, kurš jautās, vai pēc Zatlera rīkojuma nr.2 Vienotība mierīgi atkal sēdēs pie galda ar Lembergu pēc vēlēšanām. Āboltiņa teic, ka viņai neviens vēlētājs tādu jautājumu neuzdod. Piedāvāju piezvanīt vēlētājam, kas uzdod, bet piedāvājums netika akceptēts.
Bez oligarhiem? Diez vai
Kad martā «otrā koalīcija» apstiprināja vājāko no diviem tiesībsarga kandidātiem, formāli SC izvirzīto mazpazīstamo juristu Juri Jansonu, noraidot Vienotības ieteikto tiesnesi Anitu Kovaļevsku, šis balsojums tika vērtēts kā prelūdija jūnijā gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām, bet iespējamais zaudējums tajās – liktenīgs Vienotībai un Dombrovska valdībai.
«Es nedomāju, es nedomāju. Šī vienkārši bija sakritība, sakritība,» uz jautājumu, vai ZZS, SC un PLL vienosies arī balsojumā par prezidentu, toreiz apgalvoja Brigmanis.
Savukārt Saeimas spīkere Āboltiņa sacīja: «Šis gadījums liecina par to, ka koalīcijā ir domstarpības tiesiskuma jautājumos, un tas nav nekāds jaunums. Valdībai ir ļoti daudzi uzdevumi, lai veiktu strukturālās reformas un iezīmētu valsts tālāko attīstību. Un šī koalīcija, kas ir izveidota, ir acīmredzot optimālākā, kas spēj šajā Saeimā strādāt.»
Pēc trim mēnešiem prezidents Zatlers «Saeimas atlaišanas» runā to raksturoja citādi: «Valdība, kurai būtu jābūt lemtspējīgai par Latvijas nākotni (..), diemžēl visvairāk skatās uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas, lai gan būtu jābūt tādai situācijai, ka valdību vada Ministru prezidents un valdība ir atbildīga Saeimas priekšā.» Aplis bija noslēdzies.
Nevienam ar matemātikas pamatzināšanām apveltītam cilvēkam nav šaubu, ka 23.jūlijā tautas nobalsošanā Saeima tiks atlaista, jo referenduma kvorums ir kaut vai viens vēlētājs. Taču rēķini nav tik vienkārši, ja ir jāatbild, vai oligarhu koalīcijas iespēja būs likvidēta 11.Saeimā.
Tautas partija nolēmusi pašlikvidēties, tātad nākamajā parlamentā savas partijas vairs nebūs vismaz vienam no trim oligarhiem – Andrim Šķēlem, kurš nolēmis no politikas atkal aiziet.
Otrs, Ainārs Šlesers, kura partijas reitings svārstās ap 1%, ir apņēmības pilns startēt ar LPP/LC sarakstu. Par spīti KNAB ierosinātajai krimināllietai, par buldozeru dēvētais Šlesers turpina braukt vecajās sliedēs: runā par darbavietu radīšanu un aviācijas ziedu laikiem. «Jūs jau varat piesieties tiem skaitļiem [solījumam radīt 50 000 darbavietu], bet fakts ir tāds, ka ostā darbavietu ir vairāk,» viņš saka. «Referendums nebūs par oligarhiem, bet par uzticību šīs valdības koalīcijai.»
Aivars Lembergs nenozūd no visu veidu ekrāniem. ZZS aicinājusi viņu šajās vēlēšanās kandidēt uz Saeimu, bet Lembergs vēl nav pavēstījis lēmumu. Toties ir skaidri iezīmēta kampaņas galvenā meldija – pensiju un valsts sektora algu palielināšana, neaizskaramās zemnieku subsīdijas.
SC turēsies tālāk no neērtās diskusija par oligarhiem un skandēs mantru par sasniegumiem sociālajā sfērā. Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK apvienos tiesiskuma un nacionālos jautājumus spēcīgā kokteilī, kas ne tik daudz remdē slāpes, cik rada vajadzību dzert vēl. Vienotība mudinās savākt 51% balsu partijām, kas nav saistītas ar oligarhiem, un stāstīs, ka Dombrovskis izglāba valsti, nepieminot, ko viņš darīja pēc tam.
Un lielākā šo vēlēšanu mīkla – kara pieteicējs oligarhiem Zatlers pašlaik vēl ir bez armijas. 28.maijā rosinot Saeimas atlaišanu, Zatlers pierādīja, ka arī viens cilvēks spēj izdarīt daudz, taču nākamajā Saeimā ar to būs par maz – lai nesekotu vilšanās, nepieciešams viens un vēl vismaz piecdesmit.
Savu prokurora būtību nemainīšu
Kāpēc Jānis Maizītis izlēma strādāt pie jaunā prezidenta, nevis veidot partiju kopā ar iepriekšējo
Vēsts, ka bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis (kam nākamnedēļ būs 50) būs jaunā prezidenta Andra Bērziņa padomnieks nacionālās drošības jautājumos, bija negaidīta pat līdzšinējam amata pildītājam Raimondam Rožkalnam, kas teicās to uzzinājis no plašsaziņas līdzekļiem. Iepriekš bija zināms, ka Andris Bērziņš ir Maizīti «uzrunājis», taču viņš atteicies, tāpēc galvenā intriga tobrīd bija – vai viņš piekritīs prezidenta Valda Zatlera piedāvājumam iesaistīties jauna politiska spēka veidošanā.
Tomēr Maizītis izvēlējās strādāt pie jaunā prezidenta, kas amatā ievēlēts ar oligarhu atbalstu un nāk no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas, kura pērn balsoja pret viņa paša atkārtotu apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā, bet nupat acīmredzot arī pret Zatlera atkārtotu ievēlēšanu. Kāpēc?
Mūsu saruna notiek Balzama bārā dažus soļus no Saeimas uzreiz pēc prezidenta svinīgā solījuma un pirms simbolisko Pils atslēgu nodošanas ceremonijas. Šajos pasākumos protokols paredz arī nacionālās drošības padomnieka klātbūtni. Maizītis ir mierīgs un korekts, kā vienmēr, turklāt tik pedantiski neietekmējams, ka man neizdodas viņu «korumpēt» ar sulas glāzi, par ko samaksā pats. («Man ir pensija,» viņš smaidīdams uzstāj.)
«Tas nebija vienas dienas lēmums, bija vairākas sarunas ar jauno Valsts prezidentu. Es ļoti šaubījos, kuru no ceļiem izvēlēties.» Prezidenta Bērziņa piedāvājums arī viņam bijis negaidīts, turklāt «viņš personīgi uzrunāja, tās sarunas nebija pastarpinātas», un «viņš bija, jāsaka, pietiekami neatlaidīgs šajos aicinājumos».
Pērn maijā, drīz pēc neapstiprināšanas amatā uz trešo termiņu, Maizītis intervijā žurnālam Ir teica, ka nav bijis pieņemams tā laika valsts politikai, taču, «ja valsts politika kādā brīdī mainās, es piedalos». (Viņš gan piebilda, ka «politikai pēc šāda amata būtu jābūt pēdējam, ko dara ģenerālprokurors».) Vaicāju, vai Zatlera rosinājums atlaist Saeimu un sāktā cīņa pret tiesiskuma privatizāciju nav gana laba iespēja piedalīties un censties pašam mainīt valsts politiku.
Maizītis atgādina, ka Zatlers nav vienīgais, kas iestājas par tiesiskumu. Priekšlikumus no politiķiem viņš esot saņēmis jau uzreiz pēc neievēlēšanas, bet it īpaši uzstājīgus – pirms Saeimas vēlēšanām pērnruden. Tomēr «joprojām neesmu gatavs iesaistīties jebkādā politiskā darbībā». Un piebilst: «Neesmu pārliecināts, ka politiskajā cīņā varētu būt veiksmīgs. Ja nav šīs pārliecības, tad, manuprāt, tādu soli nedrīkst spert.» Maizītis uzskata, ka savu pieredzi visefektīvāk un pozitīvāk var izmantot, strādājot «konkrētu darbu», nevis ejot politikā. Viņš īpaši uzsver, ka jaunais amats nav juridiskā padomnieka postenis, no kura viņš sākotnēji atteicies («neesmu konstitucionālo vai valsts tiesību eksperts»). Nacionālās drošības padomnieks strādā tiešā prezidenta pado-tībā un nodrošina saikni starp prezidentu un drošības un tiesībsargāšanas iestādēm, turklāt vienīgais no prezidenta kancelejas piedalās Nacionālās drošības padomes sēdēs, pildot arī NDP sekretāra pienākumus. «Tas ir ļoti atbildīgs darbs, un lēmumi un diskusijas, kas NDP notiek, ir ļoti nopietni un nereti arī ietekmē situāciju valstī,» saka Maizītis, kurš savulaik piedalījās NDP sēdēs kā ģenerālprokurors.
Par savu galveno uzdevumu jaunajā amatā Maizītis uzskata maksimāli precīzas informācijas sniegšanu prezidentam – «tikai viņa, neviena cita rīcībā ir jānonāk pēc iespējas pilnīgai un patiesai informācijai, kas notiek tiesībsargājošās iestādēs», «tikai viņš viens zinās ļoti daudz, kas un kā notiek valstī». Turklāt Maizītis uzskata, ka «prezidentam ir jāzina ļoti daudz, kas ir noticis arī iepriekš, lai situācijās, kad būs jāpieņem visdažādākā veida lēmumi, balstītos uz to, kā tas viss ir veidojies Latvijā».
Bet ja nu tā būs informācija arī par pašu prezidentu Bērziņu vai tām aprindām, kurās viņš apgrozījies kopš 90.gadu sākuma? Maizītis atbild nešaubīdamies: «Ja būs runa par informāciju saistībā ar kādiem noziedzīgiem nodarījumiem vai pārbaudāmām lietām, es griezīšos pie ģenerālprokurora vai attiecīgā tiesībsargājošā iestādē, kurai tas vai cits jautājums ir jāpārbauda. Viennozīmīgi. Es jau savu izmeklētāja vai prokurora būtību neesmu gatavs mainīt.»
Bērziņa lēmums aicināt darbā Maizīti bija negaidīts arī tāpēc, ka savu kanceleju viņš uzticējis vadīt Aivaram Lembergam lojālajam ZZS frakcijas deputātam Gundaram Daudzem. Kaut gan Maizītis būs padots tieši prezidentam, abiem tomēr būs diendienā jāstrādā vienā iestādē.
Maizīti šāda iespējamā konfliktsituācija nebiedē. «Es esmu strādājis iepriekš visdažādākajās situācijās ar visdažādākajiem cilvēkiem, kuri pastarpināti ir sazinājušies ar ietekmīgiem cilvēkiem, un ietekmīgi cilvēki ir veidojuši visdažādākās sazināšanās formas ar mani. Bet to uzreiz var just, un, protams, tad es neesmu gatavs strādāt.» Viņš stingri uzstāj, ka prezidenta kancelejai ir jābūt brīvai no jebkādām privātām ietekmēm. «Un tad ir jautājums, kā kurš ir spējīgs no tā distancēties. Man nav problēmu distancēties, jo esmu distancējies visādos veidos.» Un Daudzem? «Tā nav mana problēma, tā ir Daudzes kunga problēma.»
Divu tik dažādu personību kļūšana par jaunā prezidenta komandas cilvēkiem neizbēgami vieš jautājumu, cik ilgi abi paliks šādā komandā. Vai Maizītis pieļauj, ka tas viņam varētu būt tikai pagaidu darbs dažiem mēnešiem? «Varu atstāt šo darbu, ja redzu, ka ir šāda ietekme un ka nav iespējams strādāt,» viņš atbild. «Prezidents labi zina, ka es nemainīšu savus principus, kas balstās uz manu iegūto pieredzi. Man tā ir pārāk smagi nākusi, dārgi maksājusi visādā ziņā, un man tas ir svarīgāk nekā turēšanās pie viena konkrēta amata.»
Maizītis nebūtu gatavs turpināt darbu arī tad, ja redzētu, ka pats prezidents nav brīvs no ārējas ietekmes. Taču viņš nedomā, ka tā notiks. Viņaprāt, cilvēkam, kurš pilda Valsts prezidenta pienākumus, situācija liek distancēties no jebkādām interesēm. Pretējā gadījumā ietekmju izpausmes kļūs pamanāmas – tās jutīs ne tikai viņš kā padomnieks, bet arī «visa tauta to redzēs».
Sabiedrībā cienītā bijušā ģenerālprokurora aiziešana pie jaunā prezidenta sarežģījusi iepriekšējam prezidentam uzdevumu izveidot savu politisko spēku. Taču Maizītis ir pārliecināts, ka Zatlers viņa izvēli neuzskata par nodevību un netur uz viņu ļaunu prātu. «Noteikti ne. Es vienmēr uzsveru, ka tas, ko viņš ir pateicis sabiedrībai, ir patiesība, un ar to viņš ir ļoti daudz izdarījis. Protams, var strīdēties par tālākajiem soļiem, taču tas ir ļoti daudz, ka vienā brīdī valsts vadītājs pasaka tautai taisnību.» Lūgts precizēt, vai ar «tālākajiem soļiem» viņš domā Zatlera lēmumu dibināt partiju, Maizītis teic, ka, viņaprāt, Zatlers bija jāpārvēl amatā uz otro termiņu. Tad tautas nobalsošana izgaisinātu «jebkādas spekulācijas un versijas par šo prezidenta Zatlera lēmumu» – ja neatbalstītu, būtu jāaiziet viņam pašam, ja atbal-stītu, tad apstiprinātu, ka tas ir bijis pareizs un atbildīgs.
«Vēlreiz gribu uzsvērt – par to, ko Valdis Zatlers pateica 28.maijā, kas attiecas uz tiesiskumu, es esmu gatavs parakstīties zem katra viņa teiktā vārda. Viņš kā valsts augstākā amatpersona tautai pateicis to, ko dažbrīd nevar izmeklētājs un prokurors. Viņš, uzņemot šo informāciju, pamazām ir precīzi aplūkojis un izdarījis, manuprāt, pilnīgi precīzus un pareizus secinājumus, kas atbilst visai manai darba pieredzei pēdējo desmit gadu laikā.»
Maizītis acīmredzot cer, ka varētu palīdzēt arī Bērziņam nonākt pie līdzīgiem secinājumiem. «Pirmām kārtām jaunajam prezidentam ir jāuzzina, kādas ir šīs tiesiskuma problēmas,» viņš teic. «Un, izmantojot prezidenta institūciju, ir jāiesaistās, cik nu tas prezidentam ir iespējams, šo problēmu risināšanā un tiesiskuma atbalstā. Tās ir lietas, kuras prezidentam ir jāizdara.»
Ēdienkarte
Svaigi spiesta apelsīnu sula, melna kafija
Te nu bija vafele!
Kamēr likumi neprasa sirdij kaitīgo transtauku klātbūtni produktos atšifrēt, neesam no tiem pasargāti
Transtaukskābes – šo terminu saistībā ar mediju plaši atspoguļoto Selgas vafeļu skandālu tagad zina gandrīz ikviens. Dāņu profesora Stēna Stendera sensacionālā ziņa par Latvijā ražoto vafeļu neveselīgo pildījumu izraisīja īstu vētru, kura drīz gan vērsās pret pašu pieredzējušo pētnieku. Pēc ražotāja pārvaldnieka SIA NP Foods prasības pārbaudīt analīžu rezultātus izrādījās, ka prestižā dāņu laboratorija Eurofins Steins ir kļūdījusies. Mūsu vafelēs kaitīgās transtaukskābes veido nevis sākotnēji izziņotos 43,95%, bet «tikai» 8,89% no kopējā tauku daudzuma.
Šis skaitlis gan joprojām vairākkārt pārsniedz rādījumu, ko par veselībai kritisku atzinusi Dānija – pēc viņu normatīviem, 100 gramos tauku tikai 2% drīkst būt neveselīgie transtauki. Dati, ko fiksēja paša vafeļu ražotāja izvēlētā laboratorija, bija atšķirīgi – 1,55 gramu transtauku tika uzieti 100 gramos vafeļu, nevis 100 gramos no produktā esošajiem taukiem, tādējādi dāņu kritēriji joprojām bija pārsniegti. Taču pēc Latvijas likumiem viss ir kārtībā.
Kas ir transtauki?
Pirms Stēna Stendera ierašanās Rīgā sabiedrības vairākums nemaz nenojauta, ka populārajās vafelēs ir viela, par kuru autoritatīvi pētnieki atzinuši – lietota lielos daudzumos, tā būtiski palielina sirds un asinsvadu slimību risku. Latvijā nav spēkā prasība produktu aprakstā atsevišķi minēt transtaukus. «Ja uz ražotājam piegādātās izejvielas iepakojuma rakstīts, piemēram, tikai «palmu eļļas tauki», viņam ir visas tiesības «neiet dziļumā»,» skaidro Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Inga Šmate.
Transtaukskābes ir mākslīgi radīts produkts. Augu eļļu sabiezināšanu, pievienojot tām ūdeņraža atomus, 19.gadsimta beigās atklāja Nobela prēmijas laureāts Pols Sabatjē, bet līdz rūpnieciskam līmenim noveda un patentēja Vilhelms Normans.
Sajūsma par lētajiem, viegli smērējamajiem un ilgi glabājamajiem margarīnveida produktiem – transtaukiem jeb hidrogenētajiem taukiem – sāka plakt jau pagājušā gadsimta otrajā pusē, bet pagrieziena punkts bija 2006.gada publikācija New England Journal of Medicine, stāsta Gustavs Latkovskis, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētais profesors. Vienā no pieciem pasaules ietekmīgākajiem medicīnas žurnāliem pētnieku grupa secināja, ka transtaukskābes palielina sirds slimību risku vairāk nekā jebkurš uzturlīdzeklis. Tās vairāk nekā treknie piena tauki un speķis veicina holesterīna izgulsnēšanos artērijās, arī nelabvēlīgi ietekmē iekaisuma reakcijas organismā. Amerikā, kur margarīna eiforija sita augstāku vilni nekā Latvijā, transtaukskābes ik gadu tikušas vainotas 30-100 tūkstošos nāves gadījumu, ko izraisījušas sirds problēmas.
Puse mirst no sirds slimībām
Mūsu iedzīvotāju mirstība no sirds un asinsvadu sistēmas slimībām joprojām krietni pārsniedz Eiropas vidējos rādītājus. 2009.gadā fiksēti 16 078 šādi gadījumi – tie ir 53% no kopējās nāves iemeslu statistikas, bet 2010.gada provizoriskie aprēķini liecina, ka šis skaitlis pieaudzis jau līdz 54%.
Savukārt informācija par transtaukiem, kas līdzās pārāk lielos daudzumos lietotam vārāmajam sālim veido būtiskāko produktu riska grupu, līdz šim nav pietiekami sadzirdēta. Tālab pēc Islandes kardiologu biedrības prezidenta ieteikuma Latvijas kolēģi uzaicināja atzīto transtaukskābju pētnieku Stenderu uz jūnijā Rīgā notikušo Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kardiologu kongresu, lai viņš par to runātu.
Dānija šā paša profesora Stendera ietekmē pirmā pasaulē ir stingri ierobežojusi trans-tauku lietošanu uzturā. Jau no 2004.gada aizliegts izplatīt produktus ar vairāk nekā 2% transtaukskābju. Produktu cenas tas neesot būtiski ietekmējis. Dānijas piemēram sekoja Šveice, Austrija un Islande.
Kopš 2008.gada transtauku daudzumu uz jebkura fasēta produkta iepakojuma norādīt paģēr ASV Pārtikas un zāļu administrācija. Jau 2006.gada pētījums liecinājis, ka par šo veselībai nevēlamo uzturvielu zina 84% Amerikas iedzīvotāju. Ņujorka ir tikai viena no pilsētām, kur izdots aizliegums transtaukus lietot sabiedriskajā ēdināšanā. Transtauki uz produktu iepakojuma jānorāda arī Kanādā.
Nav pieķerts – nav slikts?
Latvijas Ārstu biedrība jau lūgusi valdību no 2013.gada Latvijā piemērot līdzīgus normatīvus kā Dānijā: atļaut tikai tādu produktu pārdošanu, kuros transtaukskābes ir mazāk nekā 2% no kopējā tauku daudzuma. Mediķi lūdz visiem produktiem ieviest marķējumu, uz kura tiek norādīts sastāvs, īpaši izceļot transtaukus. Izskanējis lūgums uzrādīt arī sāls daudzumu un produktu iepakojumā izmantot marķējumu, ja produkts nesatur sāli un transtaukskābes, piemēram, «Sāli nesaturošs produkts – Tavas sirds veselībai».
Ārstu biedrība uzsver, ka runa nav par cīņu pret kādu konkrētu ražotāju vai produktu, bet gan «principu, ka Latvijas iedzīvotāji ir pelnījuši veselīgu uzturu kā veselīgas, garas un pilnvērtīgas dzīves pamatu».
Diemžēl dramatiski kļūdainā Selgas vafeļu sastāva analīze ir izraisījusi negatīvu pretreakciju. Mūsu Pārtikas uzņēmumu federācija pagājušās nedēļas beigās Veselības ministrijai atteica parakstīt memorandu par transtauku samazināšanu Latvijas iedzīvotāju uzturā. «Mēs nevaram noslēgt memorandu dienā, kad priekšā stāv cilvēks, kas apmelo Latvijas zīmolu,» argumentēja uzņēmēju pārstāvis Didzis Šmits. Arī Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas uzraudzības departamenta direktors Ernests Zavadskis medijos uzsvēra, ka dāņu profesors ir mēģinājis piemērot Dānijas prasības, kas Latvijas likumos nav fiksētas.
Produkts kā zāļu pudelīte
Produktiem Rīgas veikalos, kas potenciāli satur transtaukus – vafelēm, margarīniem, konfektēm, saldējumam -, ar sīkiem burtiņiem uzdrukātās anotācijas ir tik garas un nesaprotamas, ka jābūt bruņotam ne tikai ar lupu, bet arī ar ķīmijas zināšanām. Uz Hersheys Nuggets konfektēm, kuru izcelsmes valsts ir ASV, skaidri un gaiši norādīts: «Trans fat – 0%.» Skandalozo Selgas vafeļu, cepumu un vafeļu toršu ražotāji anotācijā ir norādījuši hidrogenētos taukus, tikai nav minēts to daudzums. No pircēja skatpunkta, informācijas nav ne vairāk, ne mazāk kā, piemēram, uz Austrijā ražotajām kokosa vafeļu bumbiņām Papagena, kuru anotācijā hidrogenētie augu tauki ir norādīti, neprecizējot daudzumu. Uz Laimas Mammas siera cepumiem rakstīts, ka to ražošanā izmantoti nehidrogenēti augu tauki. Toties cita vietējā uzņēmuma Adugs vafeļu toršu iepakojums tikai apkopojoši vēsta, ka tajā ir augu tauki. Tieši tas pats rakstīts uz populāro poļu ražojuma margarīnu Rama, Valdo, Delma «muguriņām». Hidrogenēto augu tauku klātbūtni savās sviestmaižu smērēs Kanapē toties atzinis cits Latvijas uzņēmums – Iecavnieks.
Protams, no neliela transtauku daudzuma apēšanas jūtamu seku nebūs – arī profesors Stenders vienā no intervijām atzina, ka šad tad izsalcis pamielojoties ar laboratorijas produktiem. Taču – kā zināt, kur ir bīstamā robeža? Ja no 2013.gada tiks realizēti visi Latvijas Ārstu biedrības lūgumi likumdevējiem, tad preču anotācijas kļūs izglītojošākas, bet vēl raibākas nekā līdz šim: mediķi vēlas patērētājus sīki brīdināt par dažādo tauku veidu klātbūtni produktos.
«Patērētājs šobrīd ir apjucis,» saka sabiedrības veselības uzraudze Inga Šmate. «Produkti jau sāk izskatīties kā zāļu pudelītes. Varam ražotājiem teikt – rakstiet klāt vēl kaut ko, bet patērētāji neko nevarēs izlasīt. Loģiskāks liekas risinājums, ko izvēlējās dāņi un islandieši [aizliedzot pārsniegt noteiktu transtauku līmeni produktos], gribam izpētīt viņu pieredzi.»
Pēc ierēdnes domām, kaut vai cilvēkiem draudzīgās cenas dēļ transtaukus pagaidām nevajadzētu aizliegt, bet to daudzumu noteikti vajadzētu ierobežot. Loģisks solis – ražotājs uz iepakojuma pats uzrādītu savu «transtauku skaitli», lai nevienam vairs nav nekādu minējumu un laboratorijas strīdu. Ja informācijas gūzmā iedziļināties un veselības riskus izvērtēt tomēr kļūst par grūtu, ir vēl kāds, iespējams, pat lētāks variants: ēdienu gatavot mājās no zināmiem un «tīriem» Latvijas produktiem.
Četrreiz dārgāk? Ņemam!
Valdības izvēle: riskēt pazaudēt ES līdzfinansējumu vai skarbi pārmaksāt milzīgā projektā Rīgas ostā
Neapskaužamā situācijā nonācis viens no lielākajiem projektiem, ko Latvija īsteno ar ES fondu atbalstu, – gandrīz 130 miljonus latu dārgā Rīgas ostas pārcelšana no Vecrīgas namdurvīm uz industriālu teritoriju Daugavas otrā krastā. Strīdus āboli ir divi. Pirmais – aizdomas par negodīgu konkursu, kurā noraidīti ārvalstu būvnieki, bet uzvarējis piedāvājums, kas par 12,7 miljoniem latu pārsniedz lētāko. Otrs – daļu naudas varētu ietaupīt, ja osta ļautu privātajiem pārkrāvējiem būvēties pašiem. Viņi apgalvo, ka to var izdarīt četras reizes lētāk.
Izvēlas dārgāko
Projekts sākās pirms pieciem gadiem, kad Rīgas dome nolēma līdz 2013.gadam aizvākt ostu no vēsturiskā centra. Viens no svarīgākajiem apsvērumiem bija pilsētas gaisa kvalitāte, kurai kaitē kravu putekļi. ES iestādes piedraudējušas iesūdzēt Latviju par biežu gaisa tīrības normu pārkāpumu, un sods var sasniegt pusotru miljonu eiro.
Tāpēc osta ir apņēmusies Krievu salā uzbūvēt jaunas piestātnes diviem ogļu pārkraušanas operatoriem, ar kuriem uz 45 gadiem noslēgti zemes nomas līgumi, – Strek un Rīgas centrālais termināls (šo uzņēmumu KNAB tā sauktajā oligarhu lietā saista ar Šķēles, Lemberga un Šlesera slēptām īpašumtiesībām).
Ostas pārcelšana ir otrais lielākais ES līdzfinansētais Latvijas projekts pēc pasažieru vilcienu iepirkuma. Divu kārtu izmaksas sasniedz 195 miljonus eiro, no kuriem ES sedz 76 miljonus.
Rīgas brīvostas slēgtajā konkursā šogad piedalījās trīs firmas – vietējā pilnsabiedrība BMGS S (Skonto būve un BMGS), dāņu un igauņu apvienība Aarsleff-Merko un vācu būvnieks Josef Mobius Bau–aktiengesselschaft.
Uzvarēja BMGS S piedāvājums par 88,7 miljoniem latu. Tas bija par 12,7 miljoniem dārgāks nekā lētākais piedāvājums, ko izteica vācieši. Trīs konkursa komisijas locekļi bija partiju cilvēki – brīvostas valdes pārstāvji Viesturs Silenieks (ZZS), Ēriks Škapars (Jaunais laiks) un Vadims Jerošenko (Saskaņas centrs). Pārējie no brīvostas – pārvaldnieks Leonīds Loginovs un tehniskais darbinieks.
Abi zaudējušie pretendenti Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) iesniedza sūdzības. Punktu skaits gandrīz visās kategorijās bija līdzīgs, izņemot vienu – ārzemniekus bija iegāzusi «darba organizācija». Šis kritērijs attiecas uz būvniecības tehnoloģijām, ko neviens no konkursa komisijas locekļiem nepārzina, tāpēc bijuši pieaicināti vairāki eksperti. Taču, cik ekspertu, tik viedokļu – Mobius uzaicinātie IUB sēdē bija pilnīgi pretējās domās nekā ostas aicinātie.
Vācijā der, Latvijā ne
Aarsleff-Merko advokāte Debora Pāvila sūdzību izskatīšanā IUB norādīja, ka Aarsleff ir ietekmīgākais Dānijas uzņēmums hidrobūvju celtniecībā, kam ir ievērojama pieredze arī Vācijā, Lielbritānijā, Polijā un Zviedrijā, tāpēc nevarot iedomāties, kā pēkšņi darba organizācija Latvijā var izrādīties tik zemu vērtējama. Viņa uzsvēra, ka uzņēmumam ir šaubas par komisijas kompetenci un vērtēšana bijusi subjektīva, bez piedāvājumu salīdzināšanas un etaloniem, pret ko tie mērāmi.
Otra uzņēmuma advokāts Sandis Petrovičs noraidīja birokrātiskos un tehniskos argumentus un atzina: «Jau konkursa laikā ar ostu saistīti cilvēki maniem klientiem lika skaidri saprast, ka nekādi vācieši šajā konkursā neuzvarēs,» sīkāk gan neprecizējot.
Dāņu un igauņu apvienība uzskata, ka BMGS S no konkursa bija jāizslēdz, jo viņi piedalījušies Krievu salas projekta iepriekšējos posmos, tādējādi gūstot priekšrocības. Krievu salas tehnisko projektu izstrādāja SIA Jūras projekts, kuram ar BMGS ir ne tikai kopīga adrese, bet tas līdz pērnajam gadam bija uzņēmuma līdzīpašnieks. Savukārt pats BMGS 2006.-2008.gadā ir veicis vairākas inženierģeoloģiskās izpētes jaunajam kravu rajonam un piestātnēm. Ar ostas darbu saistīts profesionālis žurnālam Ir atzīmēja, ka konkursa nolikumā minētās iekārtas ar konkrētu celtspēju gandrīz precīzi atbilst tehnikas sarakstam, kāds publiski ieraugāms BMGS mājaslapā un tādā komplektācijā faktiski nav nevienai citai Latvijas kompānijai.
Rīgas brīvostas pārvalde sūdzības izskatīšanā IUB norādīja, ka neviens no zau-dētājiem nolikumu neapstrīdēja konkursa laikā un neuzdeva jautājumus par izvirzītajām prasībām. Kļūdas darbu grafikos norādot par zemo gatavību darbiem – zaudējušie pretendenti neizprotot Latvijā būvniecību reglamentējošās normas. BMGS S nekādu priekšrocību neesot bijis, jo tehniskais projekts bijis pieejamas brīvostas interneta lapā visiem konkursantiem. «Mēs uzvarējām, jo mūsu piedāvājums vienkārši bija vislabākais,» IUB sēdē teica BMGS S jurists Aivars Borovkovs.
Lieki tēriņi?
Ar šo strīdu līdz 1.augustam jātiek galā IUB, bet ir vēl cits, būtiskāks. Nesen premjera Valda Dombrovska (Vienotība) un satiksmes ministra Ulda Auguļa (ZZS) vizītes laikā ostā lielākais ogļu pārkrāvējs – Rīgas centrālais termināls (RCT) – apliecināja, ka sev nepieciešamās divas piestātnes Krievu salā gatavs būvēt pats.
Osta vēlas būvēt universālās piestātnes, kas der dažādiem kravu veidiem – gan beramajām, gan konteineriem – un ļautu nākotnē izīrēt tās arī citiem, ne tikai ogļu krāvējiem. Savukārt RCT universālās piestātnes nav nepieciešamas, uzņēmums gatavs pats uzbūvēt vienkāršākas piestātnes, kas izmaksātu četrreiz lētāk – 24,5 miljonu latu vietā sešus miljonus. «Mums publiskās naudas ieguldījums piestātnēs nav vajadzīgs,» teica RCT mātesfirmas Rīgas Tirdzniecības osta vadītājs Ralfs Kļaviņš. Viņi gan nav labdari – lētākas piestātnes nozīmētu zemāku nomas maksu par infrastruktūru, kas Krievu salā par kvadrātmetru būs sešreiz lielāka nekā pašreizējā vietā. Kļaviņš uzsvēra, ka brīvostas piestātņu tehniskais projekts nav saskaņots ar uzņēmumu un tajā ir nevajadzīgas, bet dārgas lietas, piemēram, elektropieslēgums kuģiem, kas maksā piecus miljonus eiro, bet nav sevišķi nepieciešams – kraušanas laikā kuģi var darbināt dzinējus. «Leonīds [Loginovs, ostas pārvaldnieks – red.] ir vienkārši iespītējies,» žurnālam Ir teica kāds brīvostas valdes loceklis, lūdzot neminēt savu vārdu.
RCT līdz septembrim vajag skaidrību, jo Krievu salas termināļa izbūves partneris, Krievijas kompānija SDS-Ugol, izskatot alternatīvu termināļa būvi Murmanskā, kas būtiski samazinātu ogļu tranzītu caur Rīgu.
Premjers vēl prāto
Milzīgajā ostas projektā iesaistīta arī dzelzceļa sliežu, ceļu, elektrības un ūdenspievadu izbūve par ES naudu, tāpēc par to galavārds jāsaka valdībai. Risku ir daudz.
Stividori ir gatavi pārcelt tikai ogles, bet ne citas kravas – ja Eiropas Komisija (EK) kā līdzfinansētāja tam nepiekritīs, tad valsts var neatgūt projektā iztērēto naudu. EK akceptu vajadzēs arī tad, ja privātajiem ļautu pašiem celt piestātnes un par budžeta naudu būvētu tikai publisko infrastruktūru – ceļus, sliedes, komunikācijas. Pēc premjera teiktā, tas nozīmētu vismaz gadu ilgu saskaņošanu, ko var nepagūt izdarīt līdz 2013.gadam, kad beidzas pašreizējais ES budžeta periods. Jūtamas bažas, ka tad ostai pārmetīs garām palaisto iespēju vismaz publisko infrastruktūru uzbūvēt ar ES naudu, netērējot savējo. Valdībā ir arī satraukums par reputācijas zaudēšanu EK acīs, nespējot realizēt vienu no apjomīgākajiem projektiem – tas var nozīmēt mazāk naudas Latvijai nākamajā ES budžetā.
Satiksmes ministrs Ir saka, ka atbalsta uzņēmēju viedokli. Savukārt premjers – ka vēl jāizvērtē visi plusi un mīnusi. Būtisks būs EK viedoklis, vai pietiek tikai ar ogļu piestātņu pārcelšanu. Ja Satiksmes ministrija vai osta piedāvās projektu sašaurināt, to var, bet jārēķinās – ES naudas tam, visticamāk, vairs nebūs. «Teorētiski tas ir iespējams, taču tā ir konceptuāla valdības izšķiršanās,» teica Dombrovskis. EK lēmums gaidāms septembrī. Arī valdībai jāizlemj līdz šim laikam.
Izvēles ir divas. Turpinot pašreizējo projektu, iedzīvotāji pārmaksās par to, ko gatavs finansēt privātuzņēmējs. Ja projektu sašaurina, var nedabūt ES naudu. Vienīgais mierinājums – tad naudu vēl var paspēt pārdalīt citām vajadzībām, piemēram, ceļiem.
Ir jautā
Vai piekrītat prezidentam Bērziņam, ka valoda nav politisks jautājums, bet saziņas līdzeklis?
Nils Ušakovs, Rīgas mērs:
Es varu brīvi komunicēt trīs valodās, un galvenais man ir, lai mani saprastu. Modernajā pasaulē politizēt komunikāciju ir vienkārši stulbi.
Sarmīte Ēlerte, kultūras ministre:
Nē. Valoda ir Latvijas kā nacionālas un demokrātiskas valsts identitātes politikas jautājums (sk. Satversmes 4.pantu). Arī saziņas līdzeklis – saliedētai sabiedrībai.
Uldis Bērziņš, tulkotājs:
Būšu lepns, ja mūsu prezidents pareizi un asprātīgi runās latviski, krieviski un franciski un zinās, kuru valodu kurā situācijā izvēlēties.
Kas ir īsts festivāls?
Galvenais, vai festivāla iespaidā nedēļu staigāsi virs zemes, vai tik vien kā pavadīsi pirmdienu smagnējā migliņā
Ieeju klasiskajā festā. Leģions dzied Zīlīti. Publikā iezīmējas favorīti – ūsains kungs, izkāris no krekla plikā vēdera bumbieri, griež štīmīgā dejā pusgalvas tiesu garāku dāmu. Deja ir ugunīgs kankāns, ai, kā rīt sāpēs saites. Pērkons, Sīpoli un Turaidas Roze spēlē pārliecinoši, dzied bez jebkādas r’nb ietekmes balsī, dziesmām ir milzu jēga. Arī sidrs nav dārgs.
Ieeju alternatīvajā festā, sveicinu katru piekto. Ir feini. Mūzika īstā, apsargi – nemanāmi. Labi smaržo kuskuss un visādas garšvielas. Futbols mijas ar elektrības traucējumiem, balss solistam varēja būt skaļāka, bet visi jau saprot. Meitene saplēstās zeķbiksēs kāpj laukā no dubļiem un iet uz PND*.
Ieeju lielajā festā. Hiti, jauda un masa. Pēc taisnības būtu jāizvēlas skatīties to, ko nekad vēl neesmu redzējis. Redzēt visu, kaut pa druskai, ir tikpat neiespējami, kā vienā dienā iziet visus Alfas veikalus. Organizatori piedāvā izbaudīt tādu kā simt kanālu kabeli, sēžot uz viegli šūpīga dīvāna piectūkstoš tuvāko draugu ielenkumā. Apjukušie izvēlas pavadīt laiku drošā telts tuvumā.
Pirms kādiem septiņiem gadiem pasākumā ar vārdu «festivāls» nosaukumā sēdēju lielas estrādes plašumos, piespiedu kārtā klausījos vietējo hiphopu (bija tikai viena ļoti skaļa skatuve) un aizdomājos, kam jānotiek, lai notikums manās acīs iegūtu festivāla statusu. Atbilde atnāca drīz – ieejas aprocei jākalpo par caurlaidi ceļojumam uz citu realitāti! Brīdī, kad pēdējais apsargs nočamda bikšu staras un dod nevērīgu mājienu iet iekšā, tu slaidi izbrauc no ārpasaules un atgriezies tikai svētdienas rītā. Tas nav par apreibināšanos, tas ir par sajūtu. Ja tu vienkārši sēdi estrādē un klausies, tev iesmērējuši koncertu, nevis festivālu ar ceļojumu.
Ceļojumi paplašina redzesloku. Nesen, lai paplašinātu redzesloku vēl vairāk, ielūkojos vārdnīcā un atradu, ka festivāls tā klasiskajā izpratnē bez izklaides un dziesmām piedāvā vēl kādas vērtības – kādai cilvēku grupai nozīmīgu datumu, notikumu, ideju. Bet tieši šādiem pasākumiem vārds «festivāls» nelīp klāt. Kaut kā nav iegājies runāt par Jāņu un Mārtiņu festivāliem, kapu un kāzu festivāliem, Lielās talkas festivāliem vai zvejnieku festivāliem. Un paldies Dievam.
Toties «festivāls» labi turas kopā tieši ar «kultūru un izklaidi». Mūzikas, mākslas festivāls. Teātri, mode, cirks, kantri. Pat drope ar hepeningu ir festivāls. Šodienas festivāla dievs ir izklaide, un vasara ir ražas laiks, āmen. Vasarā plāno darbu, naudu un bērnus, rēķinoties ar festivālu kalendāru. Pa ziemu ieraduši, ka katra kustība nedēļas nogalē – kino, izstādes un krogi – kaut ko maksā, arī siltajā laikā, kad var pavadīt brīvo laiku par brīvu, nespējam atturēties no ieraduma nedēļas nogalē paraut vaļā maku un sapiķot kādam, lai izklaidē. Iespēju ir kā zvaigžņu debesīs. Rīkotāji ir sapratuši, ka ne jau tikai mazie panki vien pacels lielo pasākumu. Nē, tie būs arī četrdesmitgadnieki ar bērniem. Un kur tad vēl metālisti, teatrāļi, džezisti, folkeri! Izklaidēties un uzkost gribēs visi.
Taču ne par komerciju vai definīcijām ir runa. Galvenais, vai festivāla iespaidā nedēļu staigāsi virs zemes, vai tik vien kā pavadīsi pirmdienu smagnējā migliņā. Līgo nakts rasas skrējiens, pirts, dziesmas un saules gaidīšana iekodē prātā pozitīvo un vērtīgo veselam gadam. Ja spēj sevi noskaņot, gan jau līdzīgu efektu dos arī gulēšana pie tumbām Skyforger koncertā, Oņegins Siguldā vai lielā līnijdeja Bauskā. Ir visas iespējas mēģināt. Jūlijs vēl pusē.
* Pankroka grupa nr.2 Latvijā
Eirozonas šausmene
Pasaules finanšu tirgos spriedze aug, bet Latvija vēl saglabā labo slavu
Pēdējo 18 mēnešu centieni glābt eirozonu ir perfekts piemērs, kā nevajag rīkoties krīzes laikā. Kad sākas krīze, vadītājiem ir ātri jāizstrādā skaidrs plāns, vienoti pie tā jāturas un jānodrošina, lai krīzes pārvarēšanai jau pašā sākumā tiek piešķirts neapšaubāms, varbūt pat pārmērīgs līdzekļu apjoms.
Latvijas sekmes finanšu krīzes pārvarēšanā lielā mērā sasniegtas, pateicoties spējai noteikt skaidrus mērķus – lata kursa saglabāšana un Māstrihtas kritēriju panākšana 2012.gadā -, lielajam atbalsta apjomam no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas, kā arī spējai jau pirmajā krīzes gadā veikt milzīgu budžeta konsolidāciju – 9,6% no IKP. Politiskā vienotība gan nav bijusi tik spēcīga, tās trūkums izraisīja paniku 2009.gada jūnijā budžeta grozījumu pieņemšanas laikā. Tomēr fiskālās un monetārās politikas veidotāji – ministru prezidenti, finanšu ministri, Latvijas Bankas vadība – izrādījuši apņēmību turēties pie noteiktās stratēģijas, un tas ir devis rezultātus.
Savukārt Eiropas līderi ir nemitīgi mainījuši nostāju, kašķējušies un katru krīzes saasinājumu centušies apārstēt «pa lēto», piešķirdami tieši tik daudz līdzekļu, lai tirgos radītu pārliecību, ka ar to, visticamāk, nepietiks. Un tā, pēc labākajām šausmu filmu klišejām, pēc katra eirozonas vadītāju kārtējā paziņojuma, ka krīzes briesmonis beidzot ir beigts un nobērēts, tas atkal izsvempjas no kapa vēl lielāks un draudīgāks.
Pirms divām nedēļām, neraugoties uz grautiņiem Atēnās, Grieķijas valdība pieņēma vēl vienu konsolidācijas budžetu, un likās, ka Eiropas valdības ir vienojušās, kā piešķirt vēl papildu naudu krīzes pārvarēšanai. Tirgi atviegloti uzelpoja, eiro kurss pret dolāru nedaudz pieauga. Taču pagājušajā nedēļā trauslā sapratnes gaisotne par Grieķijas glābšanas pasākumiem jau bija pazudusi, un krīzes briesmonim bija pieaugusi jau piektā galva, vēl lielāka un šausminošāka. Blakus palīdzības programmās jau iesaistītajām valstīm – Grieķijai, Īrijai un Portugālei – un nemitīgu uzmanību izraisošajai Spānijai investori pēkšņi ieraudzīja Itāliju, un viņiem šermuļi sāka skriet pār kauliem.
Līdzšinējās palīdzības saņēmējas ir mazas valstis, un to finanšu problēmas Eiropa varētu atrisināt, būtu tik politiskā griba. Itālija ir trešā lielākā eirozonas valsts, un nav iespējams savākt naudas summu, kura būtu nepieciešama, ja tai pēkšņi rastos nopietnas problēmas finanšu tirgos aizņemties līdzekļus deficīta segšanai un sava ļoti lielā (120% no IKP) valsts parāda pārfinansēšanai.
Kopš pasaules finanšu krīzes sākuma tirgi pret Itāliju bijuši diezgan iecietīgi, jo pretstatā Grieķijai tās budžeta deficīts nav bijis pārāk liels (4,6% no IKP šogad) un tās bankas veiksmīgi izvairījās no īru un spāņu nelaimes cēloņa – nekustamo īpašumu burbuļa. Tomēr itāļi atrada veidu, kā iegrūst valsti nelaimē, – ar korumpētu un oligarhisku politisko sistēmu. Tās krāšņs uzplaiksnījums pēdējās nedēļās iebiedējis tirgus un padziļinājis eirozonas problēmas.
Jau daudzus gadus Itālijā valda oligarhs Silvio Berluskoni, kura bagātība un ietekme medijos nodrošina politisku varu, kura savukārt palīdz viņam mainīt likumus un tā kavēt tiesāšanu par korupciju. (Pazīstama aina, vai ne?) Oligarhiskā sistēma puslīdz darbojās, kamēr netrūka naudas. Kad budžeta perspektīvas nav vairs tik rožainas, naudas aizdevēji aizvien stingrāk sāk skatīties, vai ir droši aizdot naudu valstij, kur ekonomiskā izaugsme jau gadiem stagnē un kuras politiķu galvenā rūpe ir personīgo interešu nodrošināšana.
Itālijas valdība pagājušajā nedēļā nonāca krīzē, jo nespēja vienoties par budžeta konsolidācijas pro-grammu. Berluskoni kādā intervijā asi uzbruka savam finanšu ministram, fiskālās atbildības aizstāvim Džulio Tremonti, kuram gan pašam nopietnas problēmas radījusi viņam tuvā padomdevēja apvainošana kukuļņemšanā. Pēkšņi tirgiem atausa, ka varētu būt riskanti aizdot naudu kašķīgiem korumpantiem, un Itālijas desmitgadīgo obligāciju procentu likme strauji pieauga. Kārnegija fonda vecākais līdzstrādnieks, ekonomists Moisē Naīms intervijā The New York Times saka: «Ja sliktas politiskas vadības dēļ Itāliju piemeklēs uzticības sabrukums, tas ir drauds ne tikai eirozonai, bet arī pasaules ekonomikai.» Viņa vārdus apstiprina nedēļas sākumā pieredzētais straujais akciju biržu indeksu kritums no Tokijas līdz Ņujorkai.
Pirmdien tirgus nervozitāte bija sasniegusi tādu līmeni, ka finanšu tirgos maksāja lētāk nodrošināties pret Latvijas defoltu nekā pret Itālijas. Tātad investori uzskata Latviju par finansiāli stabilāku valsti nekā pasaules septīto lielāko tautsaimniecību.
Eirozonas krīzes attīstību Latvija nespēj ietekmēt, varam tikai cerēt, ka tā nekļūs vēl sliktāka. Tomēr ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai saglabātu Latvijas pēdējo divu gadu laikā iegūto finanšu tirgus uzticēšanos. Latvija ir pierādījusi, ka tā nav ne Grieķija, ne Īrija un spēj pārvarēt gan budžeta krīzi, gan banku krīzi. Tagad mēs nedrīkstam kļūt par Itāliju, kur mūsu pašu vietējais Berluskoni – Lembergs – ar populistiskiem solījumiem ieved mūs jaunā, oligarhu izraisītā finanšu krīzē.
Komentārs 140 zīmēs
ZZS sāk priekšvēlēšanu kampaņu ar tipisku populismu: aicina indeksēt pensijas, lai gan pašu vadītā Labklājības ministrija vēl nezina, cik tas izmaksās.
Augstskolas satraucas, ka vidusskolēnu zināšanu līmenis pastāvīgi pasliktinās, bet prezidents Bērziņš liek priekšā pāriet no 12 uz 11 klašu izglītību.
Cīņā ar ēnu ekonomiku kaut kas tomēr notiek: gada pirmajos sešos mēnešos pieķerts divreiz vairāk nelegāli nodarbināto nekā pērn.
Prezidenti miglā
Zatlera cāļus skaitīsim rudenī, bet Bērziņa kļūdas jūtam uzreiz
Andris Bērziņš ir prezidents tikai dažas dienas – tikpat, cik Valdis Zatlers vairs nav prezidents. Un gan par vienu, gan otru pašlaik var teikt – cilvēks nav īsti savā vietā.
Dzejniece Māra Zālīte atceras Zatleru jaunībā kā «sirsnīgu un labsirdīgu lamzaku». Izgājis no Pils un devies veidot partiju, viņš tiešām pēc tāda izskatās – daudz gaišu nodomu un siltu vārdu, maz saprašanas, ko un kā darīt.
Bet Bērziņu viņa atbalstītāji raksturo kā «saimnieciski gudru» cilvēku. Jau pirmajā dienā amatā apstulbinājis Baltijas valstis un iepriecinājis Krieviju, ka Visaginas atomelektrostaciju nevaram atļauties, Bērziņš turpina runāt par valsts politiku kā saimniecisks onka, kas pirtī pie alus spriež, ko un kā darītu, ja būtu prezidents.
Bērziņa izteikumi par Visaginas AES – ka «tuvāko gadu laikā mēs to nevarēsim atļauties», «es tādu iespēju neredzu» – ir vairāk nekā dīvaini. Tik augstas valsts amatpersonas nemēdz ne no šā, ne no tā pēkšņi publiski apšaubīt savas valsts politiku. Kā lai to saprot?
Acīmredzot tikai kā nekompetenci un runāšanu pa ķešu, un nekāda politiska vai jebkāda cita zemteksta tur laikam nav. Vismaz tā šķiet, dzirdot Bērziņa runāto arī par citiem svarīgiem un mazāk svarīgiem politikas jautājumiem.
Piemēram, savu ieteikumu par vienu gadu saīsināt vidējās izglītības laiku Bērziņš pamato ne jau ar kādiem izglītības sistēmas un tās problēmu pārzināšanā balstītiem argumentiem, bet gan tikai ar «sajūtu», ka tā «mēs dabūtu tos cilvēkus par gadu ātrāk darba tirgū». Bet savu tēzi, ka valoda esot tikai saziņas, nevis arī «politisks līdzeklis» – ar stāstu par to, ka «valoda radusies cilšu laikā», kad, savā starpā karojot, pēc tās varējuši noteikt, kurš ir ienaidnieks.
Bērziņš veido pat savu īpašu politiski bezatbildīgas runāšanas stilu. Vispirms brīdina, ka nepārzina tematu, tad pastāsta par savām sajūtām, kā tās lietas vajadzētu darīt, un tad maina viedokli, pieskaņodams sajūtu vai jautājuma uzstādījuma izmaiņām.
Pirmdien viņam Latvijas radio tika vaicāts – vai par valdības vadītāju var kļūt cilvēks, kas apsūdzēts smagos noziegumos? «Es domāju, ka ne,» prezidents īsi atbildēja. Bet vai viņš uzdotu veidot valdību Aivaram Lembergam? Un prezidentam uzreiz citāds viedoklis – ka svarīgākā esot «vēlētāju izvēle» jeb «frakciju vienošanās».
Vai prezidents apmeklēs Jaunā viļņa pasākumus? «Es neesmu apmeklējis un, man šķiet, arī neapmeklēšu.» Bet vai negribētu «kontaktēties» ar miljardieri Abramoviču? Un vērtējums uzreiz cits: «Man šķiet, ka būtu ļoti muļķīgi šo lietu ignorēt. Tas ir ļoti vērtīgs pasākums priekš Latvijas.»
Esam situācijā, kad valsts galva var paziņot jebko un tas nenozīmēs neko. Labā ziņa ir prezidenta nevairīšanās atzīt, ka viņš kaut ko nepārzina. Sliktā – ka tik un tā par to publiski spriedelē. Valstij ietu secen nevajadzīgi pārpratumi, ja prezidents sākumam saprastu, ko tieši viņš nesaprot, un par to neizpaustos, kamēr nav sapratis.
Savukārt Zatlers gan labi saprot, ko drīkst un ko nedrīkst teikt politiķis, tikai viņam nav paklusēšanas iespējas. Gods godam izvēlējies pēc sava rīkojuma par Saeimas atlaišanas ierosināšanu nestāvēt pāri politikai kā citu arbitrs, taču diemžēl ķēries sarūpēt sev uzreiz politikas veidošanas galveno instrumentu – partiju, kad līdz vēlēšanām ir tikai divi mēneši. Tas ir ideāls termiņš savas paša augstās popularitātes noturēšanai, taču nepietiekams, lai uzbūvētu nopietnu politisku organizāciju.
Partijas dibināšanai veltītajā preses konferencē pagājušās nedēļas nogalē redzējām to, kas no šīs ieceres pašlaik ir, – vienu pašu Zatleru un viņa labos nodomus. Viņa «manifesta» desmit punkti ir vispārīgs pieteikums ar liberālu noslieci, no kura var tikai pastarpināti nojaust, kāpēc bija jāatlaiž Saeima. Nesadarbošanos ar oligarhu partijām Zatlers gan nosauc kā vienu no pieciem topošās partijas principiem partneru izvēlē, taču to viņš būtu varējis izvirzīt arī kā priekšnoteikumu savai sadarbībai ar Vienotību.
Nav skaidrs, kāpēc Latvijā jāveido faktiski otra Vienotība. (Zatlera mājienus, ka viņa partija būšot «vienota kopš dibināšanas brīža», varētu uzskatīt par asprātīgiem, ja vien tie nebūtu pretrunā ar paša solīto, ka ikviens no 10 000 (!) partijas biedru varēšot aktīvi piedāvāt savas idejas.) Sava uzvārda likšana topošās Reformu partijas priekšā ļauj noprast, ka mērķis ir taktisks un sniedzas līdz vēlēšanām. Tas var būt pamats kalkulējumiem, vai partijai izdosies pārvarēt 5% barjeru, taču ne ilgtermiņa programmai.
Zatlers un Bērziņš pašlaik izskatās līdzīgi «ezīši miglā». Tomēr starp abiem ir arī būtiska atšķirība – viens ir privātpersona, kas vēlas iesaistīties politikā, otrs ir valsts augstākā amatpersona, kas reprezentē tās politiku. Zatlera cāļus rudenī saskaitīs vēlētāji. Tikmēr katrs Bērziņa vārds tiek rūpīgi vērtēts ik dienu, un viņa kļūdas uzreiz ir arī Latvijas neveiksmes. Pagaidām jaunais prezidents ik dienu atgādina, ka iepriekšējam bija taisnība, atlaižot Saeimu, kura ievēlējusi pašreizējo.
Komentārs 140 zīmēs
Kura valsts rīkojas gudrāk – Vācija, kas nolēmusi slēgt atomelektrostacijas, vai Japāna, kas pošas atjaunot pēc Fukušimas slēgtās?
Vīriešu asaras nu ir politikas ikdiena. Pērn raudāja Ainārs Šlesers, bet nupat arī Andris Šķēle un Andris Bērziņš (prezidents, Vidzeme).
Ušakovs atgriezies darbā pēc ilgstošas ārstēšanās. Jūtoties labi un sākšot vēlēšanu maratonu.
