Žurnāla rubrika: Svarīgi

Eiro vanaga skats

Posted on oktobris 19, 2011 by - Intervija

Valdībām jāspēj samazināt budžeta deficītu un atgūt uzticību – cita ceļa vienkārši nav, uzskata bijušais Eiropas Centrālās bankas vadības pārstāvis Jirgens Štarks 

Jirgens Štarks ir ļoti vērtīgs cilvēks. Kad septembra sākumā viņš paziņoja, ka atkāpsies no amata Eiropas Centrālās bankas (ECB) valdē un padomē, gan Eiropas, gan ASV akciju tirgi piedzīvoja strauju kritumu, samazinot biržās kotēto uzņēmumu vērtību par miljardiem dolāru. Oficiāli viņš nav gatavs izskaidrot savas atkāpšanās iemeslu, tomēr visiem ir skaidrs, ka tas notika kā protests pret ECB krīzes laikā piekopto politiku, kuras ietvaros centrālā banka sāka pirkt grūtībās nonākušo eirozonas valstu obligācijas, tādējādi novēršot to vērtības krišanos. Štarks tika uzskatīts par svarīgāko «vāciskās» ekonomiskās politikas pārstāvi ECB, jo viņš iestājās par ļoti stingru monetāro politiku un valstu parādzīmju pirkšanu uzskatīja par pirmo soli uz ECB naudas drukāšanas mašīnas bīstamu pakļaušanu politiķu īstermiņa vajadzībām. 

Pagājušajā nedēļā Štarks Rīgā uzstājās Latvijas Bankas ikgadējā konferencē ar runu, kurā, cita starpā, pateica, ka Latvijas lēmums nedevalvēt latu krīzes laikā bija pareizs. Žurnālam Ir bija iespēja garākā intervijā viņu iztaujāt par Latvijas izredzēm iestāties eirozonā un par Eiropas kopējās valūtas nākotni. 

Vai, jūsuprāt, Latvija 2014.gadā pievienosies eirozonai?
Lai iestātos eirozonā, ir jāizvērtē sasniegtā konverģences pakāpe. Tas balstās uz diviem ziņojumiem. Vienu sagatavo Eiropas Komisija, otru – Eiropas Centrālā banka. Ir jābūt arī vērtējumam par sasniegtās konverģences pakāpes ilgtspēju jeb noturību, kas ņem vērā arī mūsu līdzšinējo pieredzi ar monetāro savienību. Pagātnē konverģences kritēriju interpretācija bija ļoti vaļīga, ļoti vāja. Tas nenozīmē, ka tiks piemēroti jauni standarti, bet mums ir jāņem vērā rūpīgāka analīze par konverģences pakāpes izturību. 

Vai Latvijai inflācijas kritērija izpilde tiks vērtēta sevišķi rūpīgi?
Mums ir skaidri noteikumi – trīs valstu ar zemāko inflāciju vidējais rādītājs plus 1,5%, tas ir pieņemtais inflācijas kritērijs. Ir arī fiskālais kritērijs, [ka budžeta deficītam jābūt zem 3% no IKP]. Tie ir divi galvenie jautājumi, pie kuriem Latvijai būs jāpiestrādā. 

Ja runa ir par inflāciju, tad nākotnē varētu izveidoties spiediens, ņemot vērā faktu, ka IKP uz cilvēku ir zems, salīdzinot ar eirozonas vai ES vidējo līmeni. Laikā, kad valsts ekonomika cenšas panāk Eiropas vidējo līmeni, ir risks, ka inflācijas līmenis būs augstāks. Ņemot vērā šo fonu, ir jāvērtē, kad ir īstais laiks pievienoties eirozonai. Taču fakts, ka mēs par to runājam, ir pozitīvs signāls, ka eirozona vēl aizvien ir pievilcīgs mērķis. 

Vai tas nozīmē, ka varētu nepietikt ar vienkāršu atbilstību Māstrihtas kritērijiem?
Man liekas, ka ir jāvērtē atbilstoši Māstrihtas kritērijiem – par inflāciju, fiskālo stāvokli, deficītu. Arī valsts parādu kā procentu no IKP, kas Latvijai nebūs problēma. Tad vēl ir ilgtermiņa procentu likmes un valūtas kurss. Tas ir piesaistīts eiro, un Latvija ir pierādījusi, ka tā var dzīvot ar šo piesaisti. Tā to ir ļoti skaidri pierādījusi, neraugoties uz padomiem atteikties no lata piesaistes eiro, kurus tā saņēma pirms trim gadiem. Kad 2009.gada pavasarī notika sarunas par starptautiskā aizdevuma programmu, bija ļoti spēcīgs ieteikums [atteikties no piesaistes eiro]. Es to ļoti labi atceros. 

Ir ļoti svarīga mācība, kuru varam gūt un kas ir jāgūst no Latvijas pieredzes, – ka ir iespējams pielāgot ekonomiku, pieņemt smagus lēmumus un tos izpildīt situācijā, kurā valūtas kursa maiņa nav pieejama kā pielāgošanās mehānisms. Ir jābūt politiskai gribai, lai to panāktu. 

Kā, jūsuprāt, sokas Igaunijai, kopš tā ir pievienojusies eirozonai?
Igaunijai ir kopumā gājis labi. Ir viens jautājums, kuru mēs ECB izsvērām jau laikā, kad gatavojām konverģences ziņojumu. Igaunijā inflācija ir ļoti augsta. Valdībai ar to ir jātiek galā. 

Kā eirozona var izkļūt no pašreizējās krīzes?
Tā nav tikai eirozonas krīze. Tā ir valsts parādu krīze lielākajā daļā attīstīto tautsaimniecību. Dažām valstīm budžetu deficīti tuvojas divciparu skaitlim, un valsts parāds ir tuvs vai pat pāri 100% no IKP. Vienīgais cerīgais ceļš uz priekšu ir konsolidācija. Starptautiski tas ir kontroversiāls jautājums. [Daži uzskata, ka nevajag] veikt konsolidāciju tagad, kad pasaules ekonomika vai arī valsts tautsaimniecība ir vāja. Taču tajā pašā laikā tagad ir arī risks, ka attīstītām ekonomikām varētu tikt nogriezta piekļuve finanšu tirgiem. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara mēs pieredzam, ka attīstītām ekonomikām nav piekļuves finanšu tirgiem, lai finansētu savus tēriņus. Tā tas notika ar Grieķiju, Īriju, Portugāli. Tādēļ šīs valstis atstāja tirgus, un finansējumu piešķir Eiropas Savienības partneri un starptautiskā sabiedrība. 

Nav citu iespēju kā tikai konsolidēt [budžetus] un veikt strukturālās reformas, lai stiprinātu izaugsmes potenciālu. Tikai šāda kombinācija dod cerības virzīties uz priekšu. Tas ir jāizdara. Mēs zinām, ka šāda pielāgošanās ir sāpīga, tāpēc eiropieši un starptautiskā sabiedrība sniedz atbalstu valstīm, lai tās iegūtu laiku. Bet atslēgas jautājums ir – kam tās iegūs laiku? Ir jābūt mērķim, un tas ir jāsasniedz trīs gadu laikā. To nosaka pielāgošanās programmas. Nav cita ceļa kā izpildīt šīs programmas burts burtā un konsolidēt budžetus. 

Pieredze ar trim valstīm, kuras iesaistījušas ES un SVF atbalsta programmās, ir skaidrs brīdinājums citiem, ka nedrīkst pieļaut fiskālās situācijas pasliktināšanos. Pat izaicinošā ekonomiskajā situācijā ir jāsper pareizie soļi un jākonsolidē budžets. Tas atjaunos uzticību. Patlaban mums ir uzticības krīze, un uzticības atgūšana ir atslēga visam pārējam. Pirmkārt, ir jāatgūst sabiedrības uzticība, un, otrkārt, ir sevišķi svarīgi atgūt tirgus dalībnieku uzticību. 

Patlaban lielākie jautājumi ir par Itāliju. Visi uzskata, ka Eiropas finanšu stabilitātes mehanisms ir pārāk mazs, lai izglābtu Itāliju, ja tirgus pēkšņi atteiktos pirkt tās obligācijas. Ja tas notiktu, vai ECB būtu nepieciešams iesaistīties?
Mums ir jāseko Māstrihtas līguma un Lisabonas līguma noteikumiem. Viens no šo līgumu svētiem principiem, kurš vēl aizvien ir stabils ekonomiskās un monetārās savienības pamats, ir noteikums, ka ECB nesniedz finansējumu valdībām. Tātad ECB neiesaistīsies. Tā nevar iesaistīties. Mēs nevaram aizvietot valdības. 

Taču Eiropas valdībām ir bijis grūti koordinēti rīkoties un laikus pieņemt lēmumus.
Bet tā ir normāla procedūra demokrātiskās sistēmās. Dīvainā kārtā tirgus to neatzīst. Tirgus gaida racionālus, tūlītējus lēmumus. Bet – kas tos pieņems? Diktators? Es esmu ļoti laimīgs, ka Eiropa netic diktatūrai. Mums ir jāpieņem, ka mēs dzīvojam demokrātiskās sistēmās un ka tas prasa laiku, lai diskusijas novestu pie paša labākā, pie optimālā rezultāta. 

Tad vēl ir problēma, ka tirgus dažkārt neuzvedas sevišķi racionāli. Mēs zinām, ka ilgtermiņā tirgus ir vislabākais tautsaimniecības koordinēšanas mehanisms, lai radītu iedzīvotājiem labklājību. Taču tirgus nenovērtē un neņem vērā, ka mums ir darīšana ar politiskām sistēmām. Ka cilvēkus visā pasaulē pārstāv parlamenti, un ka parlamentiem šīs lietas ir jāsaprot. Iedzīvotājiem un parlamentāriešiem, kuri nav speciālisti, ir ļoti grūti saprast tās lietas, ar kurām mums tagad jātiek galā. 

Kopā ar eiro tika ieviests Stabilitātes un izaugsmes pakts, kuram bija jānodrošina, ka valstis ievēros eirozonas noteikumus. To kontrolēja politiķi, un tas nedarbojās. Kā eirozona vai arī ES var ieviest politisku sistēmu, kura nodrošinās šo noteikumu ievērošanu tā, lai mēs atkal neiekultos krīzē?
Ir jābūt stingriem noteikumiem, kuri tiek piemēroti automātiski. Tas bija mērķis jau 90.gados, kad notika vienošanās par Stabilitātes un izaugsmes paktu. Pirmajos gados tas darbojās gluži labi, taču 2003.gadā Vācija un Francija nonāca [ekonomiski] spiedīgos apstākļos, un to valdības nolēma paktu «nogalināt». Tas tika atšķaidīts tiktāl, ka to vairs nepiemēroja. Tagad pēc krīzes pieredzes mēs redzam, ka sāk veidoties pastiprināts Stabilitātes un izaugsmes pakts. Manuprāt, ir jānotiek nacionālās suverenitātes pārcelšanai virsnacionālā līmenī. Citādi tas nedarbosies, un pēc pāris gadiem mēs atkal būsim tajā pašā situācijā. 

Vai kādām valstīm būs jāatstāj eirozona?
Ir pārāk daudz runu par to. Manuprāt, tās ir tādas «atzveltnes krēslu runas». Tu sēdi savā atzveltnes krēslā un saki, ka būtu labi, ja valsts A vai valsts B atstātu eirozonu. Tiem, kuri atbild par šiem lēmumiem, ir jāņem vērā izstāšanās cena. No juridiskā viedokļa nav iespējams valsti izmest no eirozonas. Tas arī ļoti dārgi izmaksātu nodokļu maksātājiem. Ko tas nozīmētu, ka valsts atstāj eirozonu? Ka tā ieviestu savu valūtu, ka tā devalvētu savu valūtu par x procentiem un tādējādi vairākkārt palielinātu savu ārējo parādu? 

Tādā scenārijā Eiropas banku sistēma saņemtu ļoti smagu triecienu. Tāpēc tās ir vienkārši pārsteidzīgas, neapdomīgas runas – izstājieties no ekonomiskās un monetārās savienības. To ir vieglāk teikt nekā izdarīt, un, manuprāt, tāda izvēle nepastāv.

Sarkanās gaismas krustojumā

Posted on oktobris 19, 2011 by - Analīze

Lai izveidotu stabilu vairākuma koalīciju, jāpārbīda vismaz viena sarkanā līnija – pret ZZS vai pret Saskaņas centra dalību koalīcijā 

Mēnesi kopš vēlēšanām ļāvis valdības veidošanas sarunām ritēt savu gaitu, Valsts prezidents Andris Bērziņš pēc jaunās Saeimas sanākšanas ir aktīvi iesaistījies politikas procesā, skaidri deklarējot vēlmi pēc stabilas un rīcībspējīgas vairākuma koalīcijas. Kopš svētdienas pēcpusdienas šim striktajam kritērijam vairs neatbilst pagājušajā nedēļā izveidotā «reformu un tiesiskuma» koalīcija ar Valdi Dombrovski priekšgalā, jo Vienotības, ZRP un Nacionālās apvienības frakcijām Saeimā ir vien 50 balsu. 

Līdz ar to turpmākā valdības veidošana līdzinās kartei, kurā ceļu aizšķērso trīs «sarkanās līnijas», un, nepārkāpjot vai neizkustinot vismaz vienu no tām, vairākuma koalīciju izveidot nav iespējams. 

Viena no šīm līnijām ir Zatlera Reformu partijas priekšvēlēšanu solījums neveidot valdību kopā ar oligarhu partijām, no kurām Saeimā iekļuva tikai Aivara Lemberga kontrolētā ZZS. Otra sarkanā līnija ir Vienotības lēmums nestrādāt valdībā kopā ar Saskaņas centru. Un trešā ir Valsts prezidenta prasība partijām atteikties no savām «sarkanajām līnijām», vienlaikus arī noraidot iespēju kā vairākuma veidotājus pieņemt no ZRP frakcijas atšķēlušos deputātus. 

Pirms nedēļas koalīcijas veidotājiem problēmas radīja nespēja atrast kopēju valodu sarunās par nākamās valdības darbiem un amatiem, bet svētdien treknu punktu centieniem izveidot Vienotības, ZRP un NA valdību pielika sešu ZRP deputātu izstāšanās no partijas. Koalīcijai vairs nav vairākuma balsu Saeimā. Lai gan «Olšteina banda» (tā Saeimā pēc līdzības ar pazīstamo Holivudas kinolenti dēvē Klāva Olšteina un viņa domubiedru grupu) solīja atbalstu Dombrovska valdībai un bija gatavi to apliecināt gan ar parakstiem zem koalīcijas līguma, gan slēdzot atsevišķu sadarbības līgumu, tomēr koalīcijai stabilu 56 balsu vairs nav. 

Tiesiskumam nav balsu
To pirmdien skaidri demonstrēja divi balsojumi par Saeimas priekšsēdētāju, kuros pretēji koalīcijā nolemtajam Valdis Zatlers nesaņēma vairākuma atbalstu. Otrdien notikušajās vēlēšanās Vienotības līdere Solvita Āboltiņa noturējās spīkera krēslā tikai ar vienas balss pārsvaru un savā runā tūlīt pēc ievēlēšanas pateicās opozīcijai par konstruktīvo rīcību. Tiesa, abi gadījumi nesniedz pilnīgu priekšstatu par «tiesiskuma koalīcijas» balsu skaitu, jo būtiska loma balsojumos bija deputātu attieksmei pret abiem diezgan pretrunīgi vērtētajiem kandidātiem. 

Papildu šaubas par šīs koalīcijas stabilitāti rada neskaidrības ZRP – mainīgās attiecības starp deputātiem un atšķēlušos biedru prasības koalīcijas veidošanas procesā. Tāpēc šonedēļ intensīvi turpinājušās sarunas par iespēju koalīciju paplašināt. Pirmā izvēle, pie kā aktīvi strādājusi Vienotība un uz kuru saskaņā ar neoficiālu informāciju mudina arī Valsts prezidents, ir Zaļo un Zemnieku savienības iesaistīšana valdošajā vairākumā. 

Vilka un kazas mīkla
Iespēja, ka ZZS var kļūt par valdības partneri, Saeimas kuluāru sarunās ir «paturēta prātā» jau ilgāku laiku, bet pirmdien to publiski deklarēja premjers Valdis Dombrovskis. Lai šis modelis īstenotos, Zatlera Reformu partijai būtu jāatkāpjas no savas stingrās nostājas pret sadarbību ar oligarhu partijām, vai arī ZZS publiski jādistancējas no sava patrona. Publiskie izteikumi vismaz līdz otrdienas vakaram neliecināja, ka šāds notikumu pavērsiens ir ticams. 

«Mēs esam vēlētājiem apsolījuši, ka nebūsim koalīcijā ne ar vienu partiju, kuru ietekmē interešu grupu vai oligarhu nauda, un ZZS ir tāda partija. Mēs neiesim piekrāpt savus vēlētājus, jo esam iekļuvuši Saeimā tieši ar šādu lozungu,» neilgi pirms žurnāla nodošanas drukāšanai Ir sacīja ZRP priekšsēdētājs Valdis Zatlers. 

Ja zatlerieši stingri pie tā paliek, tad ZRP jāpaliek opozīcijā, taču šīs partijas aizstāšana ar ZZS nevis palielinātu, bet samazinātu koalīcijas deputātu skaitu – Vienotībai, ZZS un Nacionālajai apvienībai kopā būtu tikai 47 balsis. Pat ar sešu bijušo ZRP biedru balsīm tā nav stabila koalīcija, kādu pieprasījis prezidents. 

Teorētiski no Vienotības, ZRP, NA un ZZS var izveidot arī koalīciju, kurā «vilks būtu paēdis, bet kaza dzīva», proti, ja valdības veidošanā tiktu iesaistīta tikai daļa no ZZS, piemēram, Zaļā partija. Tas nozīmētu, ka šādai koalīcijai klāt nāktu sešu frakcijas deputātu atbalsts, bet ZRP varētu mēģināt pārliecināt savus atbalstītājus, ka solījums nesadarboties ar Lemberga pārstāvēto ZZS ir turēts. To, ka šis varētu būt viens no risinājuma variantiem, sakrītot noteiktiem apstākļiem, žurnālam Ir nenoliedza arī koalīcijas sarunās iesaistītie ZRP pārstāvji, tūlīt piebilstot, ka tie ir tikai minējumi. 

Šādā variantā zaļajiem tiktu piedāvāts kāds ministra amats vai arī posteņi ārpus valdības. Tomēr ZZS priekšsēdis Raimonds Vējonis vēl otrdienas vakarā Ir strikti paziņoja: «ZZS ir vienota apvienība, šķelšanās nebūs.» Savukārt ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, vaicāts, vai ZZS būtu gatava atteikties no Aivara Lemberga, otrdien atbildēja: «Šobrīd tas nav aktuāli.» 

Saskaņa šķeļ
Otrs virziens, kā tikt pie valdības koalīcijas ar būtisku vairākumu, ir atgriešanās pie ZRP un SC piedāvātā koalīcijas modeļa ar Vienotību. Šīm trim frakcijām pašlaik Saeimā ir 67 deputātu balsis. Pat ja šādā modelī kāds no frakciju deputātiem vēl atšķeltos, šai koalīcijai būtu vairāk balsu nekā citiem pašlaik apspriestajiem modeļiem. 

Tiesa, līdz šim Vienotības nostāja ir bijusi tāda, kas šo risinājumu padara par ļoti mazticamu. Jau pirmo nedēļu laikā pēc vēlēšanām bija skaidrs, ka Vienotības frakcijā pret koalīciju ar SC iebilst pārliecinošs deputātu vairākums – no 20 ievēlētajiem deputātiem 17 pauduši stingru atbalstu koalīcijai ar NA, nevis valdības veidošanai ar SC. Savukārt saskaņiešu politiķi jau kopš vēlēšanu nakts uzsvēruši, ka visstabilākā šajā Saeimā būtu triju partiju koalīcija, ko veidotu SC, zatlerieši un Vienotība. 

Ja visi politiskie spēki un arī prezidents paliek pie savām «sarkanajām līnijām», tad valdības veidošanas process, kādu esam vērojuši pēdējo nedēļu laikā, ir nonācis strupceļā. Iniciatīva tālākai virzībai būs jāuzņemas Valsts prezidentam, kuram Satversme uzliek pienākumu aicināt valdības veidotāju. Līdz šim prezidenta oficiālie paziņojumi un arī neoficiāli izskanējusī informācija ir liecinājusi, ka viņš labprāt uzticētu valdības veidošanu Valdim Dombrovskim, taču tikai ar vienu nosacījumu – ja valdībai ir skaidrs vairākums. 

Ja tā nav, prezidents acīmredzot mēģinās meklēt citu vairākuma veidotāju. Neoficiāli Saeimas kuluāros kā viens no risinājumiem pieļauts, ka prezidents jau šonedēļ valdības veidošanu varētu uzticēt Saeimas lielākās frakcijas vadītājam Jānim Urbanovičam, taču viņa izredzes šo uzdevumu sekmīgi veikt tiek vērtētas kā niecīgas, tāpēc tiek pieļauta pie partijām nepiederoša kandidāta izraudzīšana nākamajā valdības veidošanas posmā. Ja arī tad rezultāta nebūs, sarunas neizbēgami atgrieztos pie pašreizējiem koalīcijas veidotājiem un viņu sarkanajām līnijām.

Spītīgie latvieši uz ledus

Posted on oktobris 19, 2011 by - Pusdienās

Rīgas Dinamo treneris Peka Rautakallio (58) secina, ka jaunajām latviešu hokeja zvaigznēm neviens nav iemācījis iesist golu. Pagaidām

Rīgas dinamiešu rīta treniņa pēdējās minūtes. Peka Rautakallio piespēlē, bet hokejisti cits pēc cita cenšas apspēlēt vārtsargus individuālā izgājienā uz vārtiem. Somam Luceniusam padodas tik spēcīgs metiens, ka sīkās drumslās sašķīst Arēnas Rīga apmales stikls. Tas nemaina Pekas plānu. Ātri pārkārtojuši laukumu, dinamieši treniņu turpina, lai gan līdz tā beigām atlikušas tikai piecas minūtes. Tāds viņš ir – punktuāls un prasīgs. Disciplīna ir atslēgas vārds komandas jaunā trenera, somu hokeja leģendas Rautakallio sporta filozofijā.

Sarunā, kas notiek uzreiz pēc treniņa, Peka atzīst, ka ir pieradis uzvarēt – gan kā spēlētājs, gan kā treneris. Taču Dinamo zaudē, turklāt līdzjutējiem tik pazīstamajā latviešu hokeja stilā – sāpīgs zaudējums skaistā spēlē. «Pretinieki ir spējuši mums iemest ļoti daudz vieglo golu, bet mēs netrāpām vārtos arī tad, kad priekšā tikai tukšs tīkls,» skarbs ir Rautakallio. Spēja iemest ripu «tukšos» vārtos samazinoties proporcionāli spēlētāju nogurumam, tāpēc treniņa pēdējās minūtēs viņš prasa maksimālu atdevi izgājienos viens pret vienu ar vārtsargu. Sakot «nogurums», Peka domā nevis fiziskā spēka izsīkumu, bet gan spēju koncentrēties. «Spēka jau pietiek – stiklu izsist var, bet vārtos trāpīt – ne,» par Luceniusa metienu tēvišķi paironizē sirmais treneris. Tāpat esot ar jaunajiem latviešu hokejistiem. Slido ātri, ripu kontrolēt prot, bet ar komandas biedriem saspēlēties nevar un arī vārtos bieži vien netrāpa. «Tas ir bērnības mantojums,» domā Peka, iemetot akmeni Latvijas jaunatnes treneru dārziņā. Viņaprāt, mūsu jauniešiem neviens tā īsti neesot iemācījis saprast spēli, kuru viņi spēlē. Nevis domāt – ko es varu izdarīt laukumā, bet – kā es palīdzēšu komandai uzvarēt. Tas spilgti redzams spēles situācijās, kurās viens no piecnieka kontrolē ripu, bet pārējie gaida – kas no tā sanāks. «Vai puišiem kāds treneris ir teicis, kā iesist golu, nevis tikai mest pa vārtiem, kā atdot piespēli, un arī to, kāpēc ir precīzi jāizpilda trenera uzzīmētais spēles plāns?» jautā soms, piebilstot – ja sākotnējo spēles plānu ignorē, tad profesionāla hokeja vietā sanāk tikai paslidošana. Tas nav KHL līmenis, taču, lai latviešu hokejistu «pārliecinātu» domāt Rautakallio stilā, viegli neklājas. «Latvieši ir stūrgalvīgi,» savus puišus raksturo Peka. Viņš zina, ko tas nozīmē, jo arī pats ir gana stūrgalvīgs, kaut arī uz vecumu esot kļuvis prātīgāks. «Es sitos ar galvu pret sienu, bet tā siena mani uzvarēs, es to zinu. Tāpēc arī drusku mainu savus uzstādījumus,» saka Rautakallio. Viņš atzīst – ne jau tikai mūsu, bet arī citu mazo valstu, piemēram, Somijas, jaunie talanti mēdz sasirgt ar zvaigžņu slimību. «Es ar to necīnos,» nosaka Peka, «ja viņi grib spēlēt šajā komandā, tad es esmu tas, kurš saka, kā viņi spēlēs un kur.» Viņš nenoliedz – daudzi jaunie patiešām bija zvaigznes junioru komandās. Taču tagad viņi spēlē citā līmenī – spēcīgākajā Eiropas hokeja līgā. Tas būtu jāsa-prot līdz pat kaulu smadzenēm, bet izrādās – nekā. «Viņiem būtu jābūt velnišķīgi lepniem par to, kas viņi ir, nevis visu laiku jāstāsta, kas viņi nav vai nevar būt.» Rautakallio pats rāda piemēru: «Es lepojos ar savu darbu, ar savu komandu, es nedomāju par naudu, bet domāju par hokeju.» Iespējams, viņš ir viens no viszemāk apmaksātajiem treneriem KHL, kaut arī viņa pieredze ir viena no iespaidīgākajām līgā. To, ka spēlētāji pieredzējušo somu respektē, nevar nepamanīt, pat tikai pavērojot treniņu. Ik reizi, kad Peka ko skaidro vai norāda, hallē iestājas klusums, neviens pat nevilšus nepiesit nūju ledum, visu skatieni piekalti trenerim. Kad sarunas laikā to pieminu, Peka nokrekšķinās. «Darba disciplīna.»

Līdz pat sezonas sākumam Rautakallio par Latvijas hokeju zinājis visai maz. Protams, viņam nebija svešs Sanda Ozoliņa vai Kārļa Skrastiņa vārds. Un vēl daži spēlētāji, kas manīti Somijā, taču tas arī viss. Tāpēc aizvadīto mēnešu laikā treneris centies iepazīt katru no «saviem puikām» – ieraudzīt katrā gan labāko, gan sliktāko. Viņš vēlas saprast, kādā vidē jaunie talanti izauguši un kādi apstākļi traucē viņiem sasniegt paša nosprausto izcilības līmeni. «Man ir jāpanāk, lai laukumā skatītājs redz tikai to pašu labāko, kas ir katrā,» savu pirmās KHL sezonas mērķi raksturo treneris. Viņš ir pārliecināts – ja spēlētājs tic savai komandai, spēles zīmējumam un uzvarai, tad arī vārti būs un Dinamo vieta turnīra tabulā mainīsies. Pagaidām koncentrēties vienotai komandas spēlei un ticēt uzvarai no pirmās līdz pēdējai minūtei dinamiešiem vēl nesanāk.

Jautāju, vai treneri nekaitina tas, ka visi – skatītāji, žurnālisti un sponsori – uzskata, ka labāk par viņu zina, kā būtu jāspēlē, lai uzvarētu. Rautakallio sasmejas. «Es latviešu presi nelasu, latviski nemāku.» Atvadoties viņš piebilst, ka tāda pati viszinības slimība piemīt katram somam, tāpēc tur trenēt bijis krietni grūtāk, jo katru rītu un vakaru ziņās bijuši sižeti, kurus viņš sapratis ļoti labi. Uz sezonas otro pusi gan vairs neesot skatījies televīziju. Tomēr Peka saka – skatītāju viedoklis viņam ir svarīgs. «Man tiešām ir prieks, ja cilvēki skatās, jūt līdzi un, protams, vērtē gan mani, gan puišus.»

Treneris jau no pirmās dienas arī rēķinājies ar pastiprinātu preses uzmanību, tehniskām grūtībām, nelielu budžetu, sportistu spītēšanos un raksturu saslīpēšanu sezonas sākumā. Viņaprāt, tas ir normāls darba procesa sākums. Tā arī bijis līdz 7.septembra pēcpusdienai. Līdz traģiskajai aviokatastrofai Jaroslavļā. «Šis zaudējums bija neaptverami traģisks un personisks daudziem, ne tikai latviešu spēlētājiem. Viens no komandas spēlētājiem it kā fiziski bija ar mums katru dienu, bet domās viņš bija pavisam citur. Es to pavisam skaidri sapratu tikai pēc kādas ļoti slikti nospēlētas spēles – puiši nevarēja paši izskaidrot, kas notika laukumā. Zaudējuma rētas ir ļoti, ļoti dziļas. Un es nevaru palīdzēt.» Taču viņš nesaprot, kāpēc neviens no komandas vadības nav piedāvājis hokejistiem psihologa palīdzību, kaut arī Skrastiņš komandas biedriem bija ļoti nozīmīgs un sēras par šo zaudējumu bija tik smagas. Treneris domā – tāda izrunāšanās būtu palīdzējusi koncentrēties spēlei.

Un tomēr, neraugoties uz neveiksmīgo sezonas sākumu, Rautakallio ir pārliecināts – uzvaras būs. Tām tikai jānotic. Arī skatītāju atbalsts, kas viņam Rīgas arēnā patīk vislabāk, ir nozīmīgs. «Ir divas iespējas, kā skatīties spēli. Ja gribi ieraudzīt kļūdas, tās noteikti ieraudzīsi. Hokejs principā ir kļūdu spēle. Tā tas ir! Bet var arī skatīties uz labajām lietām. Kāds atdod labu piespēli, kāds izmet skaistu metienu, kāds bloķē, kāds izcīna iemetienu, nosargā vārtus. Ja to redzi, tad kā skatītājs esi uz pareizā viļņa,» treneris gatavs pamācīt ne vien hokejistus, bet arī līdzjutējus. Peka ir pārliecināts – latviešu spītība, kas reizēm traucē treniņos, spēles laukumā var pārtapt neredzētā sīkstumā, ja Dinamo spēs noticēt sev.

Ēdienkarte
Divas pudeles negāzēta minerālūdens

Ir jautā

Posted on oktobris 19, 2011 by - Viedoklis

Vai skatīsities UgunsGrēku, Nekā personīga un LNT ziņas arī tad, ja būs jāmaksā?


Evita Zālīte, operdziedātāja, šova Dziedi ar zvaigzni dalībniece:
Neskatīšos.

Jānis Dimants,  bijušais LTV žurnālists:
Samaksāsim. Ko tad darīsim! Ne jau raidījumu dēļ, bet tāpēc, lai, nospiežot pogu, televizors strādātu.

Elita Patmalniece, tērpu māksliniece:
Ugunsgrēku es vispār neskatos, bet TV3 ziņas gan. Domāju, ka ir jāmaksā, taču jāskatās, cik daudz. Redzēsim.

Atvērtības paradokss

Posted on oktobris 19, 2011 by - Viedoklis

Kā mums saprasties Latvijā, un ko pasaulei darīt ar neizdevušos multikulturālisma konceptu? Atbilde skan no Asīzes 

Pirms 25 gadiem, 1986.gada 27.oktobrī, Asīzē notika viens no mūslaiku nozīmīgākajiem notikumiem. Pāvests Jānis Pāvils II pirmo reizi pasaules vēsturē aicināja kopā atšķirīgu kristīgo konfesiju un reliģiju pārstāvjus, lai kopīgi lūgtu par pasaules mieru.   

Asīzes tikšanās atšķīrās no tradicionāla starpreliģiska dialoga, kad tiek risinātas teoloģiskas diskusijas. Vienkārši katra delegācija saskaņā ar savu pārliecību lūdza. Ievadot lūgšanas ar vēdu, sutru, Korāna, Avestas, psalmu un evaņģēlija tekstiem. Visi lūdza par mieru. «Miera izaicinājums transcendē visas reliģijas,» noslēpumaini sacīja pāvests. 

Jānim Pāvilam II bija skaidrs sanāksmes mērķis: «Dalībnieki nav ieradušies uz starpreliģisku miera konferenci, bet aicina pasaulei atklāt, ka eksistē vēl cita miera dimensija un cits ceļš, lai to pasludinātu.» Viņš domāja lūgšanas ceļu. Jo lūgšana ved dziļāk par tekstu, mūsu vērtējumiem, tiesāšanu, spriešanu, dziļāk par mums pašiem. Tā aizved klusajā un neformulējamajā esības punktā, kur katrs varam sastapties ar savu Radītāju, savām saknēm dievišķajā mīlestībā. 

Lūgšana Asīzē bija uzdrošināšanās, mīlestības un pazemības akts. Pāvests zināja, ka tiks pārprasts, ka katrā reliģijā atrodami cilvēki, kas pat ticību vēlas izmantot kā attaisnojumu naidam. Taču patiess miers nav sasniedzams, paliekot savas paštaisnības un augstprātības ietvaros, bet uzticoties Kristus ceļam, mīlestības un pazemības ceļam, kurā patiešām sastopama vienotība.   

Iespējams, te atrodama atbilde uz mūsdienu karstajiem jautājumiem. Lokālā nozīmē – kā mums saprasties Latvijā. Piemēram, politiķiem un neapmierinātajiem vēlētājiem, bagātajiem un nabagajiem, latviešu un krievu kopienai? Bet globālos mērogos – ko darīt ar neizdevušos tā saukto multikulturālisma konceptu? 

Pasaule aizvien straujāk kļūst par lielu savienoto trauku. Globalizācija cilvēkus piespiedīs sadarboties vai iet bojā. Seklais multikulturālisma koncepts, kā uzsvēruši Merkele, Sarkozī un citi politiķi, ir bankrotējis. Asīzes piemērs mums nodod svarīgu ziņu – plašums, iecietība, liberālisms, atvērtība dzīves virspusē darbojas tad, ja cilvēki ir pietiekami stabili pamatoti esības dzīlēs. Brīvība virspusē pieprasa fokusētu stabilitāti dziļumos. Paradoksāli – jo atvērtāka, liberālāka, stabilāka daudzveidībā vēlas būt kāda sabiedrība, jo garīgākai tai jākļūst. 

Jānis Pāvils II, lūgdams Asīzē kopā ar visu konfesiju kristiešiem, musulmaņiem, ebrejiem, budistiem un hinduistiem, atgādināja, ka Svētais Gars, kas darbojas visā pasaulē, ir īpaši aktīvs to sirdīs, kas lūdz. 

Vēlāk viņš rakstīja: «Katras autentiskas reliģiskas pieredzes visraksturīgākā izpausme ir lūgšana. Tā kā cilvēka gara nepārtrauktā atvērtība Dieva darbībai mudina viņu uz sevis pārspēšanu, mēs varam uzskatīt, ka katra autentiska lūgšana ir Svētā Gara izraisīta, kurš ir noslēpumaini klātesošs katras personas sirdī. (..) Starp dialogu un lūgšanu ir dziļas savstarpējas attiecības. Ja, no vienas puses, dialogs padziļina lūgšanu, tad lūgšana palīdz saņemt aizvien nobriedušākus dialoga augļus.» 

Mani iedvesmo tas, ka šī grandiozā iniciatīva nākusi no kristīga baznīcas vadītāja. Tas norāda uz kristietības lielo, bet nereti mūsu slikti apgūto potenciālu. Iespējams, lielākos šķēršļus cilvēku attiecībās rada mūsu galvas, ja tās pazaudējušas kontaktu ar mūsu esības dzīlēm. 

Nākamajā desmitgadē pēc Asīzes tikšanās pasaule radikāli, neaptverami un necerēti mainījās. Vai tā bija tikai sagadīšanās?

Tukšie protesti

Posted on oktobris 19, 2011 by - Komentārs

Politiskās kustības bez mērķa un emocijas bez prāta rada tikai vilšanos

Vairāki simti protestētāju, kuri jau mēnesi dzīvo telšu pilsētiņā Zukoti parkā netālu no Ņujorkas finanšu rajona sirds, piesaistījuši pasaules uzmanību ar savas kustības lozungu «Okupē Volstrītu». Pēdējo nedēļu laikā, sekojot viņu piemēram, līdzīgas neapmierināto nometnes radušās dučiem ASV pilsētu, un nedēļas nogalē līdzīgi domājošie piedalījās akcijās daudzās citās pasaules valstīs, katrā ievērojot savas nacionālās tradīcijas. Londonā protestētāji pie Svētā Pāvila katedrāles netālu no Londonas akciju biržas vārīja putru. Romā radikāli demonstrētāji uzbruka policistiem un garāmgājējiem, un viņu vandalisma cena vērtējama miljonos eiro.  

Lai arī katrā valstī šīs kustības izpausmes atšķiras, tās vieno miglaini visaptveroša neapmierinātība ar ekonomisko un sociālo situāciju. Varbūt tieši tāpēc protestētāji spējuši piesaistīt vismaz netiešu atbalstu no tiem pašiem cilvēkiem, pret kuriem topošie okupanti kaismīgi vēršas. Financial Times Deutschland ziņo, ka tajā pašā laikā, kad 5000 protestētāju pulcējās pie Eiropas Centrālās bankas ēkas Frankfurtē, viņu centieniem simpātijas izteica Eiropas Komisijas prezidents, Vācijas un ASV finanšu ministri un topošais ECB prezidents.

Jādomā, augstie atbalstītāji nav izlasījuši Occupywallstreet mājaslapā atrodamo «pieticīgo uzsaukumu», kurš aicina uz «revolūciju» un «no tautas nozagtās brīvības atgūšanu», mudina strādniekus «kolektīvi sagrābt savas darbavietas un tās organizēt demokrātiski» un okupēt jebkuru «spekulantu pamestu īpašumu». Un, galvenais, piekodina visiem turpināt protestus, lai «izjauktu sistēmu». 

Taču, neraugoties uz šā dokumenta radikālā sindikālisma garā ieturēto ideoloģiju, kas labi iederētos kāda 19.gadsimta franču utopiskā sociālista brošūrā, Occupywallstreet programma un mērķi patiesībā ir tik izplūduši, ka pat Vikrams Pandits, kurš vada Citigroup, vienu no pasaules desmit lielākajām finanšu korporācijām, kas saņēma simtiem miljardu dolāru ASV valsts atbalsta finanšu krīzes laikā, var nesarkstot pateikt, ka viņa kabinetu noskatījušo okupantu «noskaņojums ir pilnīgi saprotams».

Jo patiesībā protestētāju vienīgais mērķis ir protestēt, un kurš gan no mums patlaban var justies apmierināts. Ja Volstrītas okupētāji skaļi un uzstājīgi pieprasītu kaut ko konkrētu, piemēram, visaptverošu likumu izmaiņu ieviešanu, kas aizliegtu finanšu institūcijām vienlaikus nodarboties gan ar vērtspapīru spekulācijām, gan ar noguldījumu pieņemšanu, Citigroup prezidents tos noteikti neatbalstītu. Taču Occupywallstreet garu vislabāk izsaka kāda pusmūža juriste, kura nobildēta The New Yorker, turot papes gabalu ar uzrakstu «Enough already!» («Pietiek!»), un kura izdevumam saka: «Es nezinu, kā tas beigsies, bet tam taču ir jāsākas, vai ne?» 

Lai gan Latvijā Volstrītas okupantiem nav radušies aktīvi līdzjutēji, mums pašiem arī ir gara pieredze ar vispārinātu neapmierinātību. Tajās reizēs, kad tā ir pārvērtusies kustībā ar konkrētu, skaidri definētu mērķi, tā bieži vien ir novedusi pie laba rezultāta. Organizētā parakstu vākšana par tautas tiesībām atlaist Saeimu noveda pie Satversmes izmaiņām. Lietussargu revolūcija lika Kalvītim atkāpties un (vismaz uz laiku) pasargāja KNAB direktoru no atlaišanas. 

Savukārt saukļi, kuri aicina uz neskaidriem mērķiem, dod pamatu tikai vilties. Daudzus gadus dažādās variācijās bijusi populāra doma, ka jāatbrīvojas no vecajiem politiķiem un to vietā jānāk jauniem, kuri būšot labāki tāpēc vien, ka ir jauni. Lielu lomu šajā domāšanas veidā spēlēja lozungs «Atlaist Saeimu!», kura izsaucēji daudz nedomāja, kas nāks tās vietā. 

Šogad beidzot esam dabūjuši iespēju gan atlaist Saeimu, gan parlamentā ievēlēt tik jaunu partiju, ka daudzi tās vadītāji un deputāti cits citu pirms vēlēšanu nakts pat lāgā nepazina. Daudzās konkrētās un vērtīgās idejas, kuras pavadīja šo kustību, tagad draud izčākstēt, jo atklājies, ka lielie mērķi bijuši stipri mainīgi, lozungu «oligarhus ārā!» pēkšņi aizvietoja sauklis «Saskaņu iekšā!», un «jaunā politiskā kultūra» izrādījusies jauna tikai tās haotiskuma pakāpē. 

Nebūt negribu noliegt emociju vai cerību svarīgo lomu politikā. Pacēlums un sašutums, kā arī vēlme atbrīvoties no neveiksmīgiem valsts vadītājiem bieži vien ir dzinējspēks nepieciešamām un taisnīgām pārmaiņām. Taču, ja šīs emocijas nevada prāts, tās vai nu izkūp kā putras garaiņi Londonā, vai arī pārvēršas destrukcijā kā Romā. 

Aizgājušo mēnešu politiskie notikumi ir izraisījuši pārmaiņu cerības, kuras tagad draud izplēnēt intrigās un aizvainojumā, amatieriskās kļūdās un vēl aizvien dzīvelīgo politisko vecmeistaru shēmās. Vēl nav par vēlu nolikt emocijas pie malas un meklēt racionālus risinājumus, taču, ja pēc visa piedzīvotā izrādīsies, ka ne Saeimas atlaišana, ne jaunās politiskās sejas faktiski neko nav mainījušas, bet varbūt pat stāvokli pasliktinājušas, būs vēl daudz grūtāk pārliecināt cilvēkus, ka bez apātijas un nolieguma eksistē vēl kāda trešā iespējamā attieksme pret politiku un valsti. 

Tas ir rezultāts, pie kura noved uzstādījums, ka «es nezinu, kā tas beigsies, bet tam taču ir jāsākas, vai ne?». Latviešiem ir prātīgāks teiciens – dari ko darīdams, apdomā galu.

Komentārs 140 zīmēs
Balsojumos par Saeimas prezidiju vairāk balsu saņēma it kā opozīcijas partiju kandidāti: ZZS Vucāns 76, SC Klementjevs 72. Vienotības Āboltiņai tikai 51.

Vēl viens SC skandāls: pēc KNAB kratīšanas un četru aizturēšanas Rīgas domes Ceļu pārvaldē, divi uzņēmumu vadītāji – SC ielikteņi – bija spiesti atkāpties. 

Eirozonas līderi pāris dienās gan uzkurināja, gan slāpēja cerības, ka plāns eirozonas problēmu atrisināšanai ir gandrīz gatavs. Nav brīnums, ka tirgi nervozē.

Iesākumā bija haoss

Posted on oktobris 19, 2011 by - Komentārs

Jaunā Saeima sāk nesekmīgi; jācer, ka deputāti attapsies

Valsts prezidenta Andra Bērziņa bažas par Valda Dombrovska koalīcijas modeļa rīcībspēju ir pamatotas. Trīs partiju un «sešinieku» pulciņa dīvainā kompānija ar tās «jauno politisko kultūru» ir neprognozējams veidojums. Diemžēl prezidenta prasītās alternatīvas tam ir vēl sliktākas.

Aritmētika ir nežēlīga: Vienotībai, VL–TB/LNNK, Zatlera Reformu partijas pārpalikumam un no tās nošķēlušamies politikas diletantu sešiniekam kopā it kā ir 56 balsis, taču par Valda Zatlera ievēlēšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā pirmdien balsoja vispirms 46, pēc tam 45 koalīcijas deputāti. Bet otrdien Solvitu Āboltiņu dikti kārotajā amatā ievēlēja ar tikai 51 balsi. Šie balsojumi parādīja, ka koalīcijas vēl nav.

 Taču vēl bezcerīgākas ir citādas partiju kombinācijas. Variantu ar Saskaņas centru acīmredzot vispār vairs nav. VL–TB/LNNK tādos nepiedalītos, Vienotībai tas nozīmētu partijas šķelšanos un gala sākumu, bet ZRP pēc it kā tikai ar tankiem maināmā lēmuma mainīšanas atpakaļceļa arī vairs nav – tagad arī SC ieskatā Zatlers ir «nodevējs», ar kuru nekāds «bizness» nav iespējams.

Savukārt koalīcijas variants, kurā būtu Zaļo un Zemnieku savienība, varbūt šķistu iespējams Vienotībai, neradītu nekādus iebildumus «nacionāļiem», toties pašlaik ir pēdējā un vienīgā «sarkanā līnija» ZRP vai vismaz tās līderim. Ja atteiktos arī no solījuma nekādos apstākļos nepiedalīties valdībā ar Lemberga partiju, tad Zatleram vairs nebūtu palicis neviena «principa», no kura viņš nebūtu atteicies. Ja ZRP pārpalikums paliktu opozīcijā, koalīcijā būtu jāaicina tie paši «sešīši». Pat ja visi piekristu, šāda 53 deputātu koalīcija nebūtu stabilāka par pašlaik veidoto.

No bezprincipu haosa, kas pašlaik valda parlamentā, vienīgie ieguvēji ir «zaļie zemnieki». Viņi ir atgriezušies kā iespējamie koalīcijas partneri, ja pagaidām arī tikai teorētiski. Vai no teorētiskiem kļūs par praktiskiem jau pašreiz topošajā valdībā, būs atkarīgs no Zatlera partijas entropijas tempiem.

ZRP var izrādīties parlamenta partija ar vismaz Latvijas vēsturē visīsāko mūžu. Tā vēl nekad nebija bijis, ka Saeimā ievēlētas partijas frakcija pajūk, pirms ir apstiprinātas tās deputātu pilnvaras. Un nekad jaunievēlēta Saeima nebija pirmajā sēdē nespējusi ievēlēt savu vadību un sākt darbu. 

11.Saeimas pirmās darba dienas rezultātu premjerministrs Dombrovskis raksturoja kā «diezgan nožēlojamu». Un uzsvēra, ka vairs nevar vainot oligarhus, ka «reformu un tiesiskuma koalīcija» nespēj nodrošināt balsis pat tikai Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanai. Vaicāts, vai ir pārliecināts, ka viņa iecerētajai koalīcijai pietiks balsu valdības apstiprināšanai, Dombrovskis attrauca, ka «vairs ne par ko neesmu pārliecināts». Bet Valdis Zatlers, kas bija solījis jaunu politisku kultūru Latvijā, secināja, ka «politiskā kultūrā nekas nav mainījies».

Nevar piekrist Zatlera, jo var piekrist Dombrovska teiktajam. Politiskā kultūra vai vismaz tautas priekšstāvju rīcība vismaz pirmajā jaunās Saeimas darba dienā bija būtiski citāda. Iepriekšējā Saeima bija dažu cilvēku slēptu interešu itin prognozējama un disciplinēta nodrošinātāja.  Jaunā savās pirmajās dienās rīkojusies kā neprognozējams «viss ir atļauts» principa vadītu ļaužu bars. Oligarhu interešu diktētā disciplīna ir pagaisusi. Taču diezin vai tās vietā būtu jānāk politikai kā sīkumainai un infantilai personisko attiecību kārtošanai.

Jaunā visatļautības stila noteicējs ir pirmām kārtām pats Zatlers. Ja jau var vēlēšanu naktī «uzmest» savus vēlētājus, kuru vairākums nekad nebūtu balsojis par ZRP un SC valdību; ja var pēc tam «uzmest» valdības «kodola» partneri Vienotību, pusnaktī paziņojot par citāda «kodola» tapšanu ar SC; ja pēc tam var uzmest arī šo jauno «kodolu», kuru bija solīts noturēt kaut vai pret tankiem, tad kāpēc gan seši deputāti nedrīkstētu dienu pirms Saeimas sanākšanas «uzmest» savu partiju? Un jau nākamajā dienā absurdi solīt pilnīgi visās lietās atbalstīt it kā principu vārdā pamestos, kuru līderi savukārt stāsta par «konstruktīvu sadarbību ar mūsu piekto kolonnu», kā izteicās Edmunds Sprūdžs.

Politiskā kultūra nav iespējama bez atbildības. Tādā ziņā jaunās Saeimas sākums ir vienkārši katastrofāls. Deputāti izvēlas rīkoties, personisku jūtu un interešu, nevis politiskās loģikas vadīti. Protams, ka balsojums par Zatleru nebija «sirdsapziņas balsojums», kā viņš pats mēģināja stāstīt. Taču tie Vienotības deputāti, kuri balsoja pret viņa ievēlēšanu, faktiski balsoja pret sava premjerministra Dombrovska veidoto valdību. Diezin vai Āboltiņas palikšana amatā atsver kaitējumu, ko šie politiķi nodarījuši savai partijai, topošajai valdībai un līdz ar to arī valstij.

Ja nu mēģinātu šajā purvā saskatīt kaut ko pozitīvu, tās varētu būt divas lietas. Pirmkārt, politiķi ar savu rīcību pārliecinoši pierādīja, ka tā dēvētie «slēgtie balsojumi» nav nekas vairāk kā tikai iespēja melot un krāpties un būtu atceļami vispār. Otrkārt, līdz ar ZRP norietu, jācer, var pielikt punktu arī Zatlera prioritātei – prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņai. 

Taču Latvijai pašlaik tik svarīgā rīcībspējīgas valdības veidošana arvien paliek daudzpunkte. Jācer, ka jaunās Saeimas neveiksmīgais sākums liks deputātiem attapties, ka vismaz vienā ziņā Zatleram taisnība – par to, ka Dombrovska iecerētā valdība varētu būt kvalitatīva, un viņu pienākums ir gādāt, lai tā tiktu izveidota.

Komentārs 140 zīmēs
Tiesiskie bēguļotāji. Šleseru, kam beigusies deputāta imunitāte, gaida kratītāji. Lembergu gaida tiesa Londonā, taču viņš izvēlas maksāt sodu par neierašanos.

Jaunas tiesības? Saskaņas centra piketētāji pie Saeimas prasa nodrošināt līdz šim nedzirdētas tiesības – ka viņu atbalstītajai politiskajai partijai jābūt valdībā.

Divi Krievijas bumbvedēji otrdien neitrālajā gaisa telpā lidoja, neraidot identificēšanas signālu. Ja tas bija tests, NATO spēku iznīcinātāji to izturēja.

Latvietis. Uzlabots

Posted on oktobris 19, 2011 by - Redaktores sleja

A kas ir Ojārs Vācietis? 

Ar šādiem vārdiem Gunārs Astra sāka savu pēdējo aizstāvību padomju tiesā, kas viņu apsūdzēja par Latvijas okupācijas vēstures grāmatas un citas aizliegtās literatūras glabāšanu un kā pretpadomju recidīvistam piesprieda septiņus gadus stingrā režīma ieslodzījumā. Pāris mēnešus pēc atgriešanās no tā viņš nomira un tāpēc šosestdien nesvin savu astoņdesmito dzimšanas dienu.

Astra, protams, zināja, kas ir Vācietis. Apstulbinošo jautājumu viņš izdzirdēja no kameras biedra, kuram pavēstīja ziņu par dzejnieka nāvi. «Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi,» Astra raksturoja 24 gadus veco jaunieti, kura ceļš uz Zviedriju bija aprāvies Kurzemes jūrmalā. 

A kas ir Gunārs Astra? Šodien nav jānonāk cietumā, lai sastaptu šādu jautājumu. Mana kolēģe to dzirdēja augstskolas auditorijā. Slavenie Astras vārdi: «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs,» ir piepildījušies ar uzviju. «Okupācija» no aizliegtās literatūras atslēgvārda ir kļuvusi par politiskā tirgus preci. Katrs ir brīvs izlemt, kas viņu saista pie Latvijas zemes, jo robežsargi tie nav.

Padomju murgs ir pagātne, taču dīvainā kārtā tas turpinās šodien kā apziņas defekts – kā melnais caurums, kurā tagadnes notikumu cēloņu saites iekrīt un pazūd «ar galiem», atstājot pašsaprotamu, prêt-à-porter brīvību. Dīvaini, jo mums ir lērums piemiņas, sēru un svinību dienu, un tomēr šodienas «uzlabotajam latvietim» ir pazudusi sajēga par to, ka brīvības cena nav metafora, tai vienmēr ir konkrētu cilvēku vārdi.

Radars pasaulē

Posted on oktobris 12, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Svētdien Ēģiptes galvaspilsētā Kairā sadursmēs starp demonstrantiem un policiju dzīvību zaudējuši vismaz 25 cilvēki, pārsvarā koptu kristieši, pavēstījušas varas iestādes. Ievainoti vairāk nekā 300. Nekārtību dēļ nakts stundās vairākos Kairas rajonos bija izsludināta komandantstunda. Sadursmes izraisījusi demonstrācija, kas bija sarīkota, protestējot pret kristiešu dievnama nodedzināšanu Asuānas provincē. Kristieši uzskata, ka tas ir musulmaņu radikāļu roku darbs.

Sīrijas augstākais musulmaņu garīdznieks muftijs Ahmads Badredins Hasuns brīdina Eiropu, ASV un Izraēlu, ka Rietumu uzbrukuma gadījumā Sīrija atbildēs ar spridzinātājiem pašnāvniekiem. Kopš marta vidus Sīriju pārņēmuši plaši protesti pret prezidenta Bašara al Asada režīmu, un tajos pēc ANO datiem dzīvību zaudējuši 2900 cilvēku. 

Svētdien notikušajās Polijas parlamenta vēlēšanās visvairāk balsu saņēmusi premjerministra Donalda Tuska centriskā partija Pilsoniskā platforma (PO), kas ieguvusi 39,19% balsu. 460 vietu lielajā parlamentā līdzšinējā varas partija ieguvusi 206 vietas, kas ir par divām mazāk nekā iepriekšējā parlamenta sasaukumā. Konservatīvās opozīcijas partija Likums un taisnīgums (PiS) ieguvusi 29,88% balsu. Kopš komunistiskā režīma krišanas līdz šim vēl nevienai valdībai Polijā nebija izdevies saglabāt varu pēc vēlēšanām.

Francijas prezidents Nikolā Sarkozī un Vācijas kanclere Angela Merkele svētdien apsolīja, ka Francija un Vācija līdz oktobra beigām iesniegs priekšlikumus eirozonas stabilizēšanai. Priekšlikumi ietveršot plānu banku rekapitalizācijai, ekonomiskās koordinācijas paātrināšanai eirozonā un Grieķijas parādu krīzes risināšanai.

ASV prezidenta Baraka Obamas valdības veidotajai attiecību pārstartēšanas politikai ar Krieviju jāpieliek punkts, piektdien paziņoja bijušais Masačūsetsas štata gubernators Mits Romnijs, kurš ir iespējamākais pretendents uz izvirzīšanu par ASV prezidenta amata kandidātu no Republikāņu partijas. Laikrak-stam Washington Post Romnijs teica, ka Obama pieļāva kļūdu, pēc spēcīga Krievijas spiediena mainot ASV pretraķešu sistēmu Eiropā, un ar lielām aizdomām izteicās par Vladimiru Putinu, kas nākamgad atgriezīsies prezidenta amatā.

Pārtikas produktu cenas tuvākajos gados strauji mainīsies, tas var izraisīt nabadzīgo iedzīvotāju slāņu badu valstīs, kuras ir atkarīgas no ievestas pārtikas, teikts ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) atskaitē. 2011.gada februārī pārtikas produktu indeksi pasaulē sasniedza vēsturiskos maksimumus. FAO paredz jaunu cenu bumu, kas saistās ar pasaules ekonomikas nestabilitāti, naftas cenu kāpumu un iespējamām dabas katastrofām.

Vairāki tūkstoši Čīles indiāņu, galvenokārt mapuču tautas pārstāvji, pirmdien rīkoja protestus Amerikas atklāšanas 519.gadskārtā, jo Kristofora Kolumba ierašanos Jaunajā pasaulē 1492.gadā uzskata par sākumu genocīdam pret vietējām tautām. Mapuči ir Čīles lielākā indiāņu tauta – 6% no 17 miljoniem valsts iedzīvotāju.

No 1990. līdz 2010.gadam Krievijā pēc pašu vēlēšanās no dzīves šķīrušies aptuveni 800 000 cilvēku, saskaitījuši valsts psihiatri. Pašnāvību īpatsvara ziņā Krievija atkal ierindojusies 2.vietā pasaulē, norādījis Serbska vārdā nosauktā psihiatrijas institūta pārstāvis. 1.vietu jau vairākus gadus ieņemot Lietuva.

Radars Latvijā

Posted on oktobris 12, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Pēc trīs nedēļu smagām sarunām valdības koalīciju nolēmušas veidot Zatlera Reformu partija un Vienotība kopā ar nacionālo apvienību VL-TB/LNNK, atstājot opozīcijā Saskaņas centru un Zaļo un Zemnieku savienību. Šādā trīs partiju koalīcijā būs 56 deputāti. Koalīcijas sarunās ZRP panākusi sev veto tiesības lēmumu pieņemšanas procesā, savukārt nacionālā apvienība pievienojusi dokumentam savu izpratnes skaidrojumu par atsevišķiem jautājumiem, kas saistīti ar izglītību, okupāciju un pilsonības iegūšanu nepilsoņu bērniem.

Valdība otrdien nolēma no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķirt Saeimas kancelejai 266 173 latus, lai nodrošinātu vienreizēju pabalstu triju mēnešalgu apmērā 10.Saeimas deputātiem, kuri nav ievēlēti 11.Saeimā. Kompensācija pienākas 45 deputātiem.

Satversmes tiesa pirmdien nolēma dot piekrišanu Ģenerālprokuratūras ierosinātajai kriminālvajāšanas sākšanai pret šīs tiesas tiesnesi Vinetu Muižnieci, kuras pilnvaras pašlaik apturētas. Kriminālprocesu pret Muižnieci par apzinātu dokumenta viltošanu šāgada 1.jūnijā sāka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Muižniece varētu būt viltojusi Saeimas komisijas protokolu, ko parakstījusi viņa un deputāts Dzintars Rasnačs (VL-TB/LNNK).

Šāgada augustā salīdzinājumā ar 2010.gada atbilstošo mēnesi Latvijas eksports audzis par 27%, sasniedzot 534,6 miljonus latu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes operatīvie dati. Tas ir gandrīz par septiņiem miljoniem latu vairāk nekā iepriekš sasniegtais augstākais rādītājs šāgada maijā. Tas pierādot Latvijas uzņēmēju spēju būt elastīgiem un lieliski piemēroties mainīgiem ārējā tirgus apstākļiem, jaunos datus komentē finanšu ministrs Andris Vilks (V).

Valdība otrdien no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem atvēlēja 66 050 latu, lai izmaksātu zaudējumu atlīdzības tiesībsargājošo iestāžu nepamatoti aizturētām, arestētām un notiesātām personām. Saskaņā ar TM valdībā sniegto informāciju piešķirtos papildu resursus paredzēts izmaksāt zaudējumu atlīdzībās 35 fiziskām personām.

Valdība otrdien nolēma apstiprināt teoloģijas zinātņu doktoru, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu par augstskolas nodibinājuma Lutera Akadēmija rektoru. Vanags par augstākās izglītības iestādes rektoru ievēlēts šāgada 23.augustā rīkotajās rektora vēlēšanās. Augstskolas rektors jāapstiprina valdībai.

Pirmdien apritēja deviņi gadi kopš nodibināts Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs – 2002.gada 10.oktobrī Saeima iecēla amatā pirmo KNAB priekšnieku. Savas darbības laikā KNAB nosūtījis prokuratūras iestādēm kriminālvajāšanas sākšanai 183 krimināllietas kopumā pret 421 personu, sācis 1202 administratīvā pārkāpuma lietas, to ietvaros pieņemti 1159 lēmumi, administratīvi sodītas 798 amatpersonas. Birojs pieņēmis 223 lēmumus par politisko partiju saukšanu pie administratīvās atbildības un atklājis pretlikumīgi saņemtos vai izlietotos finanšu līdzekļus vairāk nekā divu miljonu latu apmērā.

Pie Somijas krastiem atrasts 1941.gada decembrī nogrimušais Latvijas kara flotes kuģis Virsaitis. Pirmais Latvijas kara flotes kuģis Virsaitis ūdenī tika nolaists 1921.gada 12.jūnijā. Vēlāk tas pildīja arī flagkuģa funkcijas. 1941.gada 2.decembrī, evakuējot Sarkanās armijas daļas no Hanko pussalas karabāzes Somu jūras līcī, Virsaitis uzbrauca uz mīnas un nogrima.