Sabiedrība var būt droša, ka tuvākajā nākotnē uz Latvijas zemes nebūs militāru konfliktu, saka jaunais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš
Saeima 22. decembrī apstiprināja ģenerāli Leonīdu Kalniņu NBS komandiera amatā pēc tam, kad daudziem negaidīti par aiziešanu no amata bija paziņojis Raimonds Graube, kas bija vadījis NBS desmit gadus. Kalniņš sola turpināt līdz šim darīto bruņoto spēku attīstībai, bet par savu prioritāti nosaucis plašāku sabiedrības iesaistīšanu valsts aizsardzības sistēmā. Krievijas agresivitātes līmenis neesot sasniedzis kritisko robežu, kad būtu gaidāms tiešs militārs uzbrukums, taču lielākais apdraudējums Latvijas valstij būtu tautas gara spēka zaudēšana un nevēlēšanās aizstāvēt savu valsti, uzskata ģenerālis.
Pašlaik ir barikāžu atceres laiks. Ko mums vajadzētu mācīties vai neaizmirst par to laiku 1991. gadā?
Es teiktu – neaizmirst. Jo, ko mācīties, to jau esam ielikuši savā apziņā. Neaizmirst vajag to, kā aizsargāt savu ideju. Ideja par valsti un neatkarību radās daudz agrāk par 1991. gadu, un barikādes bija šīs idejas aizsargāšanas spējas parādīšana. Ka tauta saliedējoties var ar plikām rokām nostāties un parādīt spēju realizēt šo ideju.
Jūs 1990. gadā bijāt atgriezies no Harkovas militārās akadēmijas. Kādas jums pašam ir atmiņas par to laiku?
Es atgriezos civilajā dzīvē 1991. gada beigās, barikādes jau bija beigušās. Tas bija laiks, kad katram iedzīvotājam bija jāpieņem lēmums, ko darīt. Situācija bija milzīgi sarežģīta un ļoti bīstama. Un bija dažādi cilvēki – vieni devās uz barikādēm, citi nogaidoši skatījās. Es noteikti negribētu, lai nākamajā tādā krīzē diezgan liels procents būtu to, kas nogaidītu, kā tas beigsies. Gribētu, lai daudz vairāk būtu to, kuri izlemtu aizstāvēt valsti.
Jūs bijāt zvērējis uzticību PSRS, un jums bija jāizšķiras, kurā pusē nostāties. Vai tas bija sarežģīti?
Absolūti ne! Ļoti daudzi latvieši bija spiesti atrasties tajā okupācijas situācijā, bet īstenībā mēs iekšēji piederējām latviešu kultūrai, atcerējāmies, kur esam karojuši un izcīnījuši neatkarību. Manā ģimenē par to arī runāja, kaut gan tēvs mani aizsūtīja iegūt militārās zināšanas.
Kaut gan pats bija leģionā un pēc tam izsūtīts…
Pats būdams izsūtītais un pirms tam leģionārs, instruktors 19. divīzijā. Tēvs īpaši nerunāja par neatkarīgās Latvijas laiku, sargāja, lai nenokļūstu kādās nepatikšanās. Bet, atrodoties latviskas kultūras atmosfērā, kāda valdīja ģimenē, patiesībā nekādu citādu lēmumu nevarēju pieņemt, kā vien pārtraukt dienestu padomju armijā un atgriezties. Tā arī izdarīju. Tikko Augstākā Padome bija pasludinājusi neatkarības atjaunošanu, uzrakstīju [atvaļināšanās iesniegumu], tad bija tas process, un līdz 1991. gada beigām atgriezos Latvijā.
Ko jūs atbildētu tiem, kuri komentāros par jūsu apstiprināšanu teica: «padomju militārists, propagandas sačakarētas smadzenes»?
Es piedāvāju skatīties uz maniem darbiem. Esmu bruņotajos spēkos no 1997. gada, esmu sācis kā zemessargs un tikai pēc vairākiem gadiem esmu atjaunots pakāpē, pabeidzis arī Rietumu militārās skolas. Esmu pierādījis sevi darbos, un man nav ne par vienu lēmumu vai dienu jākaunas.
Vai krievu militāristu mentalitātes pazīšana palīdz labāk saprast, ko viņi plāno?
Man tā pieredze palīdz, teikšu atklāti. Esmu spējīgs veikt diezgan padziļinātu analīzi, ņemot vērā tās militārās zināšanas, ko esmu ieguvis padomju karaskolās, saliekot kopā ar zināšanām, kuras man ir tagad. Diezgan labi varu saprast, kādā veidā viņi varētu plānot operācijas.
Un kādi ir jūsu secinājumi – vai viņi grib un gatavojas karot?
Nevienu varbūtējo pretinieku nekad nevajag novērtēt par zemu. Neesmu pēdējā laikā ticies ar viņu militārajiem pārstāvjiem. Bet kopumā analizējot – lai cilvēks sāktu kara darbību, viņam ir jānonāk līdz īpašam psiholoģiskam stāvoklim. Pašlaik šāda Rubikona robežlīkne nav sasniegta, lai mums vajadzētu krist panikā un uztraukties. Bet, no otras puses, mums nav tiesību mierīgi neko nedarīt, lai nenodrošinātu spēju jebkurā brīdī aizsargāt Latvijas valsti.
Kā pats esat teicis, Krievijas agresīvās propagandas līmenis pieaug eskalējoši. Vai tas nozīmē, ka Krievijas valsts mērķtiecīgi strādā, lai sasniegtu jūsu minēto kritisko robežu?
Plānveidīgi vai neapzināti, bet viņi iet uz šādu mērķi. Varbūt vēl nav izlēmuši galīgi, kurā virzienā darīt – es runāju par atklātu militāru agresiju kā Otrajā pasaules karā vai ierobežotu konfliktu kā Gruzijā un Ukrainā, vai vēl citā veidā. Viņi strādā vairākos virzienos, ko tagad moderni dēvē par hibrīdkaru. Tas ir gan informatīvais spiediens uz Latvijas sabiedrību, gan militāro spēju pieaudzēšana, gan spēka demonstrācija, izliekot savas labākās karaspēka vienības pie Baltijas valstu robežām, gan dažādi agresīvi paziņojumi starptautiskajās institūcijās, nerēķināšanās ar starptautiskiem līgumiem.
Arī jaunas metodes, kas saistītas ar kiberdrošību vai informatīvo karu. Viens no galvenajiem mērķiem, protams, ir sašķelt NATO un Eiropas Savienības vienotību. Lai katrā atsevišķā valstī sētu šaubas par spēju valsti aizsargāt. To mēs jūtam katru dienu.
Bijušie augsta līmeņa NATO komandieri un starptautiski drošības eksperti militāru konfliktu starp NATO un Krieviju 2017. gadā vērtē kā vienu no galvenajiem riskiem. Kāda ir jūsu prognoze?
Jūs gribat novirzīt to uz tīri militāru apdraudējumu. Es gribu akcentēt – man vislielākais drauds ir tas, ja latviešu sabiedrībai pazūd gara spēks un tā vairs negrib veidot valsti un to aizsargāt. Tad Krievijai vispār nav vajadzīgi nekādi milzīgi militārie līdzekļi, lai šeit mainītu valstisko uzbūvi un attīstības virzienu un mēs nokļūtu atpakaļ situācijā, kādā dzīvojām okupācijas režīmā.
Es cienu jūsu minētos ģenerāļus un ekspertus. Bet mūsu sabiedrībai jāsāk domāt kritiski, cik lielā mērā tas atbilst patiesībai. Piemēram, ka Latviju var okupēt 48 stundās. Bet mans galvenais paziņojums Latvijas sabiedrībai – visbīstamākais ir tas, ja paši neapzināsimies, ka tie esam mēs, kuri pirmie aizstāvēs valsti un tikai no mums ir atkarīgs, vai šī valsts pastāvēs.
Vai var secināt, ka jūs neesat no tiem, kuri, kā nupat rakstīja The New York Times, esot «līdz nāvei nobijušies» no Krievijas?
Absolūti ne. Es negribu, lai Latvijas sabiedrība baidītos no šāda veida izteicieniem, kuri nemitīgi parādās presē. Negribētu, lai Latvijas sabiedrība uzticētos tam, ko paziņo Krievijas vadība – cik viegli varētu te okupēt, ka Latvija ir tā sauktā neizdevusies valsts. Es gribu, lai Latvijas sabiedrībai būtu pārliecība par savu spēku un pat pret milzīgu pārspēku, ja tas, nedod Dievs, uzrastos, tā būtu spējīga aizstāvēt to, kas jāaizstāv – savu zemi, ģimeni un māju.
Ģenerālis Graube intervijā mums pārliecināti teica, ka šogad kara nebūšot. Jūs esat izteicies piesardzīgāk: «Gribētos bez kariņa, bet, ja skatāmies uz mūsu vēsturi no 1991. gada, šķiet, bez morāli fiziska izaicinājuma būs grūti.» Vai pieļaujat, ka nopietna krīzes situācija tomēr varētu būt?
Tā bija atbilde uz jautājumu plašākā nozīmē par mūsu tautas mobilizācijas spējām. Varam sadoties rokās Baltijas ceļā, aiziet uz barikādēm. Jautājums ir – vai nepieciešams vēl viens tāds konflikts, lai norūdītu tautas garīgumu un veidotu konsolidētu sabiedrību? Mēs varam panākt šādu konsolidāciju ne tikai kāda uzbrukuma draudu priekšā, bet arī saskaroties ar citām, kaut vai ekonomiskām vai dabas katastrofas krīzēm. Protams, viens no tādiem testiem varētu būt arī fizisks apdraudējums valstij. Bet es absolūti neprognozēju, ka tāds varētu būt. Protams, neko nezinām par tālu nākotni – kas notiks pēc 50 vai 100 gadiem. Bet tuvākajā nākotnē Latvijas sabiedrība var būt pilnīgi droša, ka nebūs militāru konfliktu šeit, uz Latvijas zemes.
Vai jums nav bažu par galvenā sabiedrotā ASV uzticamību, ņemot vērā, ka jaunievēlētais prezidents uzskata NATO par «novecojušu» un ir apšaubījis Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu?
Šajā ziņā gan esmu absolūts optimists. Trampa ievēlēšana ir ASV tautas izvēle, un ne no viņa, ne komandas nav neviena paziņojuma, kas būtu tendēts uz izmaiņām NATO organizācijas ietvaros. Vēl jo vairāk – visi plāni, kas sākti pagājušajā un aizpagājušajā gadā, veiksmīgi turpinās. Februārī rotācijas kārtībā Latvijā ieradīsies ASV divīzijas tanku rota. Nav arī absolūti nekādu izmaiņu jūnijā paredzēto Sabre Strike un citu vingrinājumu plānos.
Pagājušonedēļ Eiropā ieradās ASV tanku brigāde, šodien [12. janvārī] Latvija un ASV parakstīja divpusējo līgumu par amerikāņu karavīru statusu šeit. Vai aizejošā ASV administrācija steidzas izdarīt lietas, kuras nākamā varētu nedarīt?
Nē, nē, tā ir tā pati brigāde, kurai rotācijas kārtībā vajadzēja ierasties februārī, un tā arī ieradīsies. Līgums, ko šodien parakstīja, ir loģisks solis, lai to juridiski noformētu. 2004. gadā iestājoties NATO, visi parakstījām līgumu par bruņoto spēku statusu, un atbilstoši tam katrai valstij ir tiesības un tagad pienākums noslēgt divpusējus līgumus, ja tajā atrodas citu valstu bruņotie spēki. Mums bija nepieciešams līgums, kur konkrēti noteikt, kādā veidā notiek administrēšana, uzturēšana un daudzas dažādas lietas.
Vai Latvija ir gatava uzņemt kanādiešu un citu sabiedroto vienības, kuras ieradīsies tuvāko mēnešu laikā?
Esam sakārtojuši savus plānus, pakārtojot tieši to uzdevumu izpildei, kas nepieciešami, lai pēc iespējas veiksmīgāk uzņemtu Kanādas vadīto kontingentu. Lielākā rūpe, ar ko tagad nodarbojamies, ir infrastruktūras sagatavošana. Ir liels atbalsts no Ministru kabineta saistībā ar budžeta palielinājumu. Vislielākais prieks, ka Kanādas puse ir ļoti elastīga un saprot, ka zināms periods paies, lai visu sagatavotu, jo dažas infrastruktūras būvniecību pabeigsim tikai 2018. gada vidū. Taču lielākā daļa varēs veiksmīgi funkcionēt jau līdz šā gada beigām.
NATO ekspertiem ir bažas arī par to, ka Baltijā un Polijā izvietotās bataljonu kaujas grupas nespēs atvairīt pretinieka iespējamo uzbrukumu, ja paliks kā atsevišķas vienības, nevis integrēta un vienoti vadīta struktūra. Vai ir plānots tādu veidot?
Jau no pirmās dienas Kanāda ir piekritusi, ka tās vienība ir pilnībā integrēta Latvijas aizsardzības sistēmā. Tā atradīsies Latvijas brigādes sastāvā brigādes komandiera pakļautībā taktiskajā līmenī un visu uzdevumu izpildē. Protams, būs arī pakļauta savai nacionālajai vadībai tajos jautājumos, kuri saistīti ar politisko pakļautību, un, protams, arī NATO struktūrām. Cik man zināms, tādu pašu ceļu iet Lietuva, Igaunija un Polija. No šāda viedokļa par taktisko integrāciju vispār nav nekādu šaubu – tas ir galvenais, lai mēs veiksmīgi nodrošinātu aizsardzības uzdevumu izpildi.
Bet visu četru valstu spēku taktiskā integrācija, lai tie darbotos vienoti?
Principā tie jau tagad, miera laikā to spēj. Nav nekāda uztraukuma, ka šie kontingenti, kuri atrodas četrās valstīs, būtu bez vienotas vadības.
Kas ir šī vienotā vadība?
Vienotā vadība iet caur Poliju un aiziet uz NATO štābu.
Krievija septembrī rīkos Zapad 2017 mācības. Iepriekšējās 2013. gadā bija milzīgas un imitēja uzbrukumu Baltijas valstīm un Polijai. Vērtējot šā gada mācību loģistikas datus, analītiķi spriež, ka Krievija gatavojas vai nu okupēt Baltkrieviju, vai no tās teritorijas uzbrukt Baltijas valstīm. Kāda ir jūsu prognoze?
Ir dažādas versijas. Bet šis vingrinājums pierāda, ka ieradumam ir milzīgs spēks un Krievija turpina savu agresīvo politiku. Protams, tas dara mūs uzmanīgus, ka viņi paaugstina mobilitāti un ļoti regulāri izmanto Baltkrievijas teritoriju saviem treniņiem pie pašām Baltijas valstu robežām.
Baltkrievijas aizsardzības ministrs decembrī bija Latvijā. Vai viņi bažījas, ka ir apdraudēta Baltkrievijas suverenitāte, ja brauc konsultēties uz NATO valsti?
Baltkrievija mēģina strādāt vairākos virzienos, lai sevi nodrošinātu, varbūt zināmā mērā arī savu valstiskumu. No vienas puses, paziņo, ka ir draugi ar Krieviju uz mūžiem, no otras – sāk veidot dažādas vizītes, lai iepazītos ar tuvākajiem kaimiņiem. Varbūt beidzot sapratuši, ka militārā eskalācija nav labākais veids, kā veidot baltkrievu tautas labklājību.
Divas dienas pēc Baltkrievijas ministra vizītes notika Latvijas un Krievijas konsultācijas militāro ekspertu līmenī. Kāpēc šāds žests?
Es nevaru komentēt, man nav gandrīz nekādas informācijas par šo [ministrijas] konsultāciju rezultātiem vai vispār mērķiem. Bet gribu atgriezties pie sākumā teiktā: ja mēs nerunājam vispār, tad ko – parādām, ka baidāmies? Taču ne! Mums ir jārunā, jāuzzina viņu viedokļi vai piedāvājumi. Protams, nonākam līdz pareizai politiskai nostājai atbilstoši tam, ko Krievija ir izdarījusi saistībā ar okupāciju Ukrainā un agresiju pret Gruziju. Bet nedrīkstam parādīt, ka baidāmies un tagad nerunāsim vispār.
Bet lietuvieši un igauņi atteicās no šādām sarunām. Vai Latvijas gatavība runāt nekaitē NATO vienotībai?
Es nedomāju, ka šādā veidā kaut kas ir pārkāpts NATO vienotībā. Valstis, kuras pievienojušās NATO, nedzīvo nekādā kazarmā. Iekšējā politika ir nacionālā atbildība, un noteikti tik lielā mērā nekas nav pārkāpts no Latvijas puses, sarunājoties ar šo delegāciju.
Man nav informācijas, vai tās bija civilpersonas, vai tie bija militārie. Bet no savas pieredzes varu teikt, ka Aizsardzības ministrija pieņem apdomātus lēmumus, lai nodrošinātu mūsu valsts aizsardzību.
Kas mainīsies NBS vadības stilā, jums pārņemot komandiera amatu? Teicāt, ka jūsu prioritāte būs iesaistīt sabiedrību valsts aizsardzības sistēmā. Vai tā ir kritika Graubem, kas nav to darījis, vai paškritika, ka pats neesat to darījis?
Gandrīz trīs jautājumi. (Smejas.) Es savā stilā neko nemainīšu. Kāds man stils bija, komandējot zemessardzi, tāds būs arī, komandējot bruņotos spēkus. Un es nekādā gadījumā negribu sevi salīdzināt ar ģenerālleitnantu Graubi.
Par sabiedrības iesaistīšanu – tā nav kritika. Jo kopā ar ģenerāli Graubi attīstījām bruņotos spēkus, bet pamazām tā situācija attīstās. Pirms četriem pieciem gadiem mēs tā nedomājām, tagad pamazām nonākam pie vēl plašākas sabiedrības iesaistīšanas. Diezgan liels atbalsts tika saņemts pēc 2014. gada. Bez plašākas sabiedrības iesaistes nevaram aizsardzības sistēmu pacelt tādā līmenī, kādu vajadzētu. Tas vairāk saistīts ar rezervistu mācīšanu un ar diskusijām par obligāto dienestu, pret kuru man ir negatīva nostāja. Tāpēc, ka es to saprotu, kā tas ir uzrakstīts – obligāts. Un, ja kāds saka, ka tas ir brīvprātīgais obligātais, tad mēs uzaicinām viņus iestāties zemessardzē.
Vajadzētu atjaunot militāro mācību vidusskolu vecākajās klasēs. Un dažādos veidos motivēt augstskolu studentus, ieviest militāro mācību padziļinātā veidā, un augstskolu beidzēji kļūtu par virsniekiem, lai, piemēram, komandētu vadus zemessardzē, varbūt arī aizietu pilna laika dienestā bruņotajos spēkos. Bet viena daļa sabiedrības, kura negrib ieiet tik dziļi militārajā jomā, būs atbalstošie zemessargi, kuri saņems pamatapmācību, bet varbūt būs pavāri, autovadītāji, inženieru menedžeri un tā tālāk.
Vēl viena sadaļa – mums ir ļoti laba sadarbība ar pašvaldībām. Tās vēl lielākā mērā integrējot aizsardzības sistēmā, mēs nodrošinātu pretkrīzes reaģēšanu un atbalsta funkciju realizēšanu. Tas ir jauns projekts, tā nav kritika iepriekšējai vadībai. Diskusijās ir noapaļojies, kā to sasniegt, pēc iespējas efektīvāk izvietojot tos mazos finanšu līdzekļus, kuri mums tagad ir pieejami.
Vai NBS attīstības plānus ietekmēs tas, ka aizsardzības budžeta pieaugums šogad būs par 24 miljoniem mazāks, nekā iepriekš bija plānots?
Protams, esam atkarīgi no ekonomiskās situācijas. Bet pieauguma samazinājumam nebūs tik milzīga ietekme, lai mēs apstādinātu kādus plānus. Veicām dažas korekcijas, un visi plāni, kuri bija paredzēti, tiks realizēti.
Kādas jums kā Latvijas pilsonim bija sajūtas, redzot, kā deputāti dala «kvotas» atejām, jumtiem, ērģelēm par miljonu eiro gabalā?
Kā lai pasaka… Es saprotu deputātus. Viņi ir uzņēmušies pienākumus pret vēlētājiem, un es galīgi neteiktu, ka viņi kaut ko negodīgi dara. Varbūt no plānveidīgas valsts attīstības viedokļa tas zināmā mērā nebija pieņemami daudziem vēlētājiem, bet mēs jau arī esam par to atbildīgi, jo ievēlam šos deputātus. Ja esam neapmierināti, vajadzētu vēlēšanās pateikt stingru «jā» vai «nē».
Esat teicis, ka latviešiem piemīt mazvērtības kompleksi. Kā varam no tiem atbrīvoties un kļūt, kā sakāt, par «izlēmīgiem optimistiem»?
Šis secinājums man ir no pieredzes pēdējo gadu laikā. Tā ir milzīgā sāpe, ka Latviju pameta vairāki simti tūkstošu iedzīvotāju. Braukājot pa Latviju, apmeklējot vienības, redzu ne tikai tukšas viensētas, bet arī patukšas mazpilsētas. Un redzu arī otru pusi – cilvēki, kuri ir palikuši šeit, uzņemas un pierāda, ka var gan attīstīt komercdarbību, uzbūvēt ražošanu, gan, iestājoties zemessardzē, attīstīt savas spējas Latvijas valsti aizstāvēt.
Es gribu, lai samazinātos tā daļa, kas aizbrauc, un tā, kura ir nogaidoša un domā, ka viņu vietā kāds uzbūvēs valsti un tās labklājību, bet pieaugtu tas pozitīvais, ko redzu. Es gribu, lai cilvēkiem parādās degsme un vēlme sevi pierādīt un pateikt, ka esam liela tauta un mūsu Latvijas valsts ir stipra.
CV
Dzimis 1957. gadā Tomskas apgabalā
1975-1979. Viļņas Augstākā pretgaisa aizsardzības karaskola
1987-1990. Harkovas Kara inženieru akadēmija
1991-1997. Dobeles rajona Valsts dienesta pārvaldes speciālists
1997-2000. Zemessardzes 51.bataljons
2003. Izlūku mācību centra komandieris
2003-2010. Vadošos amatos zemessardzē
2011. Zemessardzes komandieris
2016. NBS Apvienotā štāba priekšnieks
Militāro izglītību ieguvis arī ASV Armijas vadības un ģenerālštāba koledžā, Eiropas Drošības un aizsardzības koledžā, NATO štāba virsnieku plānošanas kursos Vācijā, 2013. gadā pabeidzis Augstākā komandējošā sastāva kursu Baltijas Aizsardzības koledžā.
