Žurnāla rubrika: Svarīgi

Sālīta biodegviela

Posted on marts 28, 2012 by - Tēma

Biodegvielas ražotāji sākuši niknu cīņu par valsts subsīdiju miljoniem, kurus jaunais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts sauc par naudas dedzināšanu un vēlas ietaupīt.  Aizvadītajos gados nodokļu maksātāji «zaļajā» degvielā jau ieguldījuši 67 miljonus latu, taču tirgus apstākļos šī nozare nespēj izdzīvot 

No katriem 20 mašīnas bākā ielietajiem benzīna litriem viens ir biodegviela. Visticamāk, importēta, jo Latvijas lielākais bioetanola ražotājs Jaunpagasts Plus pēdējo gadu faktiski pavadījis dīkstāvē. Kopš Latvija pēc citu ES valstu parauga no 2005.gada subsidē biodegvielas ražošanu, šis uzņēmums saņēmis jau vairāk nekā 21 miljonu latu no valsts budžeta, tomēr pērn, kad subsīdijas pirmo gadu vairs netika piešķirtas, nav spējis patstāvīgi turpināt ražošanu. 

Tagad Jaunpagasts Plus un otrs lielais subsīdiju saņēmējs, biodīzeļa ražotājs Bio-Venta prasa Ekonomikas ministrijai (EM) atsākt iepriekšējo gadu atbalsta politiku. Tā par katru biodegvielas litru uzņēmējiem no valsts ļautu iekasēt 20-40 santīmus atkarībā no degvielas veida. 

Ministrs Daniels Pavļuts (Zatlera Reformu partija) uzskata, ka subsīdijas nedod vajadzīgo efektu un nav jāturpina. Viņam neiebilst arī mazāki ražotāji, kas nesēž uz valsts naudas adatas. Taču nemieru ceļ lielās biodegvielas ražotnes, kuru pārstāvji iepriekš krietnas summas ziedojuši partijām, kas pēc ārkārtas vēlēšanām ir zaudējušas politisko ietekmi vai teikšanu par enerģētikas jomu. 

Politiskais bizness
«Es uzskatu, ka pie tiešā atbalsta nav jāatgriežas. Priekš kam? Tikai tāpēc, ka kādam Ventspils tētim atkal ir aptrūcies pusdienām?» lielo biodegvielas ražotāju cīņu par subsīdijām ironiski raksturo Edgars Ruža, kurš vada vienu no lielākajiem Latvijas zemnieku kooperatīviem Latraps. Ružas dzēliens mērķēts ražotnei Bio-Venta, kas pastarpināti saistīta ar Ventspils mēra Aivara Lemberga ģimeni, jo viņa bērni Līga un Anrijs darbojas lielākā līdzīpašnieka a/s ALA Investments padomē. Pēc Ružas domām, biodīzeli var ražot arī bez tieša valsts atbalsta, un viņa pārstāvētie zemnieki nepievienojas Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācijas viedoklim par subsīdiju atjaunošanu. «Neesam asociācijā, jo viņi tādi sociālistiski», nosmaida Ruža. 

Zaļās enerģijas bizness Latvijā jau kopš pirmsākumiem bijis tieši atkarīgs no politiskiem lēmumiem, un tā īpašnieku ciešā sakabe ar politiskajiem spēkiem nav noslēpjama. Tas attiecas gan uz mazajiem HES, gan vēja enerģiju, gan lielā mērā arī uz biodegvielu, biogāzi un biomasu. Nozares atkarība no politiskiem lēmumiem izriet jau no ES kopējās politikas īpašā atbalsta atjaunojamajiem enerģijas resursiem, taču Latvijas īpatnība ir «savējiem» iedalītas zaļās enerģijas kvotas vai subsīdijas. 

Biodegvielas – biodīzeļa un bioetanola – ražošana Latvijā ar sparu sākās divtūkstošo gadu vidū. Atbalsta programmu nozares attīstībai 2005.gadā apstiprināja Aigara Kalvīša (Tautas partija) vadītā valdība. Tā paredzēja tiešas subsīdijas ražotājiem līdz 2010.gadam. Arī netiešu atbalstu – tika ieviesta atlaide akcīzes nodoklim un prasība par obligātu 5% biodegvielas piemaisījumu Latvijā tirgotajai fosilajai degvielai, lai tādējādi ierobežotu CO2 izmešus. 

Ik gadu valsts noteica biodegvielas iepirkuma kvotas un summu, ko par ražošanu maksās uzņēmējiem. Gadu gaitā subsīdijas ir būtiski augušas: 2005.gadā par bioetanolu valsts maksāja 14 un par biodīzeli – 17 santīmus litrā, bet 2010.gadā – attiecīgi 26 un 39 santīmus. Subsīdiju saņēmēju loks turpretī ir šaurs, ap 70% no visiem subsīdiju miljoniem nonākuši jau minēto divu uzņēmumu – Jaunpagasts Plus un Bio-Venta – kasē. 

Virknē ES valstu tiešais atbalsts ražotājiem noteikts līdz 2014.gadam, taču Latvija cerēja, ka nozare bez papildu piešpricēm spēs strādāt jau agrāk. Tomēr uzņēmumu spiediens pēc 2010.gada turpinājās, un iepriekšējā ekonomikas ministra Arta Kampara (Vienotība) laikā pērn tika izstrādāta jauna biodegvielas nozares koncepcija, kas paredzēja tiešā atbalsta turpināšanu līdz 2014.gadam. Tā gan netika līdz galam apstiprināta Saeimā, un pēc ārkārtas vēlēšanām jaunais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts atzina, ka nozares devums tautsaimniecībā ir krietni mazāks par valsts ieguldīto, tāpēc tiešās subsīdijas nav jāturpina. 

«Metot naudu tajā kurtuvē, valsts katru gadu nozarei ir raidījusi nepareizus signālus,» skaidro ministrs Pavļuts. Viņaprāt, subsīdijas nesekmē nozares modernizāciju un nemudina ražotājus izvēlēties no vides aizsardzības viedokļa efektīvākas tehnoloģijas, ar kurām varētu ražot tā saukto otrās paaudzes biodegvielu (tās ražošanā patērē mazāk fosilo resursu un to ražo no izejvielām, kas nesekmē pārtikas lauksaimniecībai izmantojamo zemju «pārņemšanu»). 

Tikmēr politikas kuluāros dzird baumas, ka ar politiskajiem spēkiem cieši saistītie biodegvielas ražotāji kārojot nepaklausīgā ekonomikas ministra nomaiņu. Abu uzņēmumu pārstāvji gan to noliedz – gan Jaunpagasts Plus kontrolpaketes turētājs un valdes priekšsēdētājs Donāts Vaitaitis, gan Bio-Venta valdes priekšsēdētājs Arnis Janvars. Tiesa, Zatlera Reformu partija nav starp politiskajiem spēkiem, kas saņēmuši dāsnus ziedojumus no biodegvielas biznesmeņiem. Janvars 2011.gadā ziedojis 5000 latu Zaļo un Zemnieku savienībai, bet 2008.gadā 3000 latu partijai Latvijai un Ventspilij. Savukārt Donāts Vaitaitis 2010.gadā četrām partijām ziedojis kopumā 72 tūkstošus latu – pa 18 tūkstošiem saņēmusi Pilsoniskā savienība, Jaunais laiks, ZZS un Par labu Latviju! 

Jautājumu, vai lielajiem biodegvielas ražotājiem labvēlīgo subsīdiju politiku var saistīt ar partijām ziedoto, abi pārvērš jokā. «Un kā tad ar Eiropas Komisiju? Mēs Latvijā taču tikai izpildām Eiropas kopējās politikas vadlīnijas,» atbild Janvars. Savukārt Vaitaitis jokojot atzīst, ka aizšāvis garām, neziedojot ZRP: «Jā, tā ir mana kļūda! Bet, ja nopietni, toreiz mēs daudz kam izgājām cauri – diskutējām komisijās, ar ierēdņiem. Atceros – lielie degvielas tirgotāji turējās pretī, viņiem bija spēcīgs lobijs. Taču beigās lēmumus pieņēma. Pats politikā nelienu, bet uzskatīju, ka mans pienākums ir palīdzēt visām labējām partijām,» saka Vaitaitis. Martā viņa vārds uzvirmoja medijos, jo viņš iesaistījies jaunās biedrības Latvijas attīstībai veidošanā kopā ar bijušo Jaunā laika līderi Einaru Repši un Vienotības kampaņu finanšu pārzinātāju Edgaru Jaunupu. Politikas kuluāros lēš, ka viens no iemesliem jaunā veidojuma tapšanai ir arī neapmierinātība ar ZRP enerģētikas politiku. 

Jālemj valdībai
To, kāds būs valsts atbalsts biodegvielai, tuvākā mēneša laikā lems valdība. Ekonomikas ministrija drīzumā iesniegs Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par situāciju biodegvielas nozarē. Ministrija nepiedāvā atgriezties pie tiešo subsīdiju sistēmas, bet paredz virkni atbalsta pasākumu biodegvielas patēriņa palielināšanai. Tajā skaitā piedāvāts sākot ar 2015.gadu palielināt obligāto biodegvielas piejaukumu fosilajai degvielai no 5% līdz 7% – tātad degvielas tirgotājiem būtu jāiepērk vairāk biodegvielas. Tāpat piedāvāts saglabāt jau esošo akcīzes nodokļa atlaidi. 

Pavļuts nedomā piekāpties un arī pēc lielo ražotāju iebildumu uzklausīšanas paliek pie sava – jādiskutē par netiešā atbalsta mehānismiem, kas sekmētu biodegvielas patēriņu. Daļa šo pasākumu minēti arī lielo biodegvielas ražotāju vēstulē EM. Piemēram, ražotāji aicina iespējami ātrāk palielināt obligātā piemaisījuma līmeni līdz 7%, atbalstīt alternatīvu degvielu lietojošos auto (piemēram, subsīdējot vai piešķirot nodokļa atlaidi videi draudzīga auto iegādei) un 7% no valsts stratēģiskajām degvielas rezervēm glabāt kā biodegvielu. Tāpat ražotāju asociācija uzskata, ka valstij, palīdzot piesaistīt ES struktūrfondu naudu un sniedzot garantijas, būtu jāpalīdz uzņēmējiem modernizēt ražotnes. Un, protams, ražotāji uzstāj uz tiešajām subsīdijām vismaz Ls 0,41 par saražoto litru līdz pat 2013.gada beigām. 

Kamēr turpinās stīvēšanās par valsts subsīdijām, uzņēmēji katrs pa savam centušies pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Piemēram, Jaunpagasta lielās rūpnīcas stāv, taču zinātnieki labratorijās izstrādājuši eksperimentālus produktus, piemēram, lopbarības proteīna koncentrātu Baltiprot-50, kurš saņēmis eksporta un inovāciju balvu, kā arī tā jaunāko modifikāciju Baltiprot-60. Abi produkti radīti pamatā eksportam, un Vaitaitis stāsta, ka interese par tiem esot liela, taču ražošana vēl nenotiek, jo koncentrāts ir bioetanola ražošanas blakusprodukts, kas atsevišķi netiks ražots. 

Savukārt Bio-Venta strādā ar pilnu jaudu un lielāko daļu produkcijas eksportē, taču uzsver – bez subsīdijām nomaksāt visus treknajos gados rūpnīcas būvei ņemtos kredītus nevarēs. Tieši pirms biodegvielas buma, 2004.gada nogalē, dibinātā ražotāja apgrozījums uzskatāmi parāda atkarību no valsts naudas – ražotnes ieņēmumi 2010.gadā bija 32 miljoni latu, bet 14 miljoni no tiem saņemti kā valsts subsīdija. 

Toreiz neviens neesot rēķinājis, ka rūpnīcas maksimālā jauda – 113,3 miljoni litru gadā – varētu būt par lielu Latvijas tirgum, skaidro Janvars. Salīdzinājumam – valsts subsidētās degvielas kopējās kvotas 2010.gadā bija 40 miljoni litru biodīzelim un 35 miljoni litru bioetanolam. Visu biodīzeļa ražotāju kopējās jaudas aptuveni sešas reizes pārsniedza valsts kvotu līmeni, jo no 2006. līdz 2010.gadam biodegvielas rūpnīcu teorētiskās jaudas Latvijā pat trīskāršojušās. 

Kooperatīva Latraps vadītājs Edgars Ruža atceras, ka arī viņa pārstāvētie zemnieki 2004.gadā gandrīz iekrituši tajā pašā slazdā – bijusi doma būvēt tikpat jaudīgu rūpnīcu kā Ventspilī. Taču, pavērojuši, ka pēc 2004.-2005.gada biodegvielas rūpnīcu buma Vācijā daudzas no tām izputējušas, zemnieki no lielā projekta atteikušies. Tāpēc Latraps Vācijā nopirka nelielu bankrotējušu biodīzeļa rūpnīcu, paši izstrādāja ražošanas tehnoloģijas. Ja vien būtu pieprasījums, varētu ražot līdz pat 34 miljoniem litru gadā, bet pašlaik ražo ap 1,3 miljoniem. «Mums ražotne sanāca 20 reižu lētāka nekā Ventspilī, bet produkts pēc kvalitātes ir tieši tāds pats,» saka Ruža. Viņš iesaka parēķināt, cik ventspilnieki patiešām ieguldījuši rūpnīcā: «Ja paskatāmies, cik valsts ir samaksājusi, tad amortizācijai, ja vien tā nauda ir palikusi Bio-Ventā, vajadzētu būt ap nulli.» Turklāt viņš uzskata – ja rūpnīcā ražo tieši tik, cik spēj pārdot, uzņēmējs būs plusos. 

Viens no būtiskākajiem apsvērumiem, lemjot par nozares nākotni, ir tieši zemnieku kārts. Proti, vai zemnieki necietīs zaudējumus, ja vairs nebūs iespējas rapsi un graudus pārdot biodegvielas rūpnīcām? No otras puses – vai  skaisti dzelteno rapša lauku nav saradies pārāk daudz un netiek samazināta bioloģiskā daudzveidība laukos? Ruža iesaka zemniekus neiesaistīt strīdiņā. «Pasakiet, vai kāds zemnieks ir pamanījis, ka Jaunpagasts stāv? Ne taču!» Viņš atgādina, ka tikai trešdaļa rapša ražas nonāk eļļas ražošanai, pārējais – lopbarībai, turklāt rapsis labi atpūtina un bagātina augsni, palielinot nākamo kviešu ražu par 25%. Tāpēc viņa secinājums ir nepārprotams: «Pašlaik šīm rūpnīcām nav pievienotās vērtības lauksaimniecības produkcijai. Valstiski – varbūt, jo cilvēki ir nodarbināti, nodokļi nomaksāti, bet zemnieki labāk vispār 100% produkcijas eksportētu.» 

Ar eksportu nodarbojas arī paši biodegvielas ražotāji, jo iekšējā tirgus pieprasījums ir niecīgs. Arī tas ir viens no ministra kritikas iemesliem. «Esam samaksājuši par klimata labumiem, kurus iegūst citas valstis, jo šeit tiek lietota fosilā degviela, bet biodegviela pārdota ārzemēs,» skaidro Pavļuts. 

Neliels, taču ne izšķirošs ieguldījums tautsaimniecībā ir nodarbinātība, taču arī tas neesot rentabli -, pēc ministrijas aprēķiniem, vienas darbavietas «cena» šajās ražotnēs 2010.gadā bijusi aptuveni 3,5 tūkstoši latu mēnesī uz vienu strādājošo. Paši ražotāji šo summu gan sauc par absurdu, apstrīdot tās aprēķina metodi, un uzskata – slēdzot rūpnīcas, bezdarbnieku rindas papildinātos par vairāk nekā 1500 cilvēkiem. Nozares asociācija aprēķinājusi, ka tās ieguldījums kopējā tautsaimniecībā veidojas pozitīvs – atskaitot subsīdiju miljonus, pāri paliekot vismaz 32 miljoni latu pozitīvā atlikuma. Abi aprēķini atšķiras, jo izmanto dažādu nozarē strādājošo skaitu – ministrija rēķina tieši uzņēmumos strādājošos, bet asociācija arī lauksaimniekus un citus pakalpojumu sniedzējus. 

Taču ministrs aicina skatīties tālāk – no 2017.gada pirmās paaudzes biodegviela, ko pašlaik ražo Latvijā, vairs neatbildīs atjaunojamo resursu kritērijiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu. «Jādomā, ko darīt, lai 2017.gadā nozare nenomirtu pa īstam un ar galiem,» saka Pavļuts. Tiesa, droši prognozēt otrās paaudzes biodegvielas spēju konkurēt tirgū vēl nevar – vairākas ES valstis, Kanāda un ASV ir ieguldījušas miljardos mērāmas investīcijas tehnoloģiju attīstībā, uzbūvētas vairākas eksperimentālās rūpnīcas, taču ar plusiem pagaidām vēl nestrādā neviena no tām. Bagātās valstis, kas var atļauties, turpina subsidēt «zaļās» degvielas tehnoloģiju attīstību.

Neceļi nokaitina arī ES

Posted on marts 28, 2012 by - Analīze

Bojāti. Tā Eiropas Savienības eksperti raksturo daudzus pirms pāris gadiem rekonstruētos un remontētos Latvijas ceļus. Tagad mums steidzami jāiesniedz plāns, kā ceļus savest kārtībā un uzturēt, pretējā gadījumā varam nesaņemt iepriekš plānoto vairāk nekā 20 miljonu eiro līdzfinansējumu

Pērnruden Eiropas Komisijas eksperti inspicējuši 10 ceļu posmus, kuros remonta un rekonstrukcijas darbi pabeigti laikā no 2006. līdz 2010.gadam, piesaistot arī ES Kohēzijas fonda un ERAF līdzekļus. Viens no iemesliem ES pastiprinātai interesei par ceļu kvalitāti Latvijā bija mediju, arī žurnāla Ir publikācijas, kurās aizvadītajos divos gados stāstījām par ceļu seguma zemo kvalitāti un iespējamiem pārkāpumiem konkursos. 

Tagad žurnāla Ir rīcībā nonākuši divi neatkarīgi pētījumi, kuru mērķis – pārbaudīt, cik efektīvi Eiropas Savienības nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta Latvijas ceļos, un sniegt rekomendācijas. 

Eiropas eksperti konstatējuši gan sistemātiskas būvniecības problēmas, kuras atkārtojas teju katrā ceļa posmā, gan arī brīžam neslēpj pārsteigumu par nolaidību ceļu apkopē un nemākulību, ar kādu tiek pielāpīti ceļu bojājumi. Kopumā pārbaudīti vairāki simti kilometru ceļu, kuru remontdarbi izmaksājuši 298,7 miljonus latu, no kuriem 42% ir ES fondu līdzfinansējums. Būvdarbus un remontdarbus šajos posmos veikuši septiņpadsmit ceļu un tiltu būves uzņēmumi, gan strādājot individuāli, gan veidojot apvienības. 

Miljonus dārgās kļūdas
Ceļu plaisas, bedres un nekoptas ceļmalas Latvijai var izmaksāt dārgi, ja Eiropas Komisija atteiksies slēgt īstenotos ceļubūves projektus un attiecīgi samaksāt to līdzfinansējumu. Visa līdzfinansējuma nauda vēl nav saņemta par  Skultes-Svētciema, Ādažu-Gaujas un Bauskas-Grenctāles ceļiem, kuri tiek remontēti viena projekta ietvaros, kā arī par Liepājas un Ventspils ostu pievedceļu rekonstrukciju. 

Ja tā notiks, par kļūdām samaksās nodokļu maksātāji, jo būvnieku doto garantiju laiks lielākoties jau beidzies. Turklāt daudzos gadījumos būs grūti novilkt robežu, kur vainojams nekvalitatīvs ceļu remontētāju darbs, kur – par konkursiem atbildīgo ierēdņu nolaidība, un kur – Latvijas valsts ceļu (LVC) nespēja rūpēties par elementāru, taču ceļa uzturēšanai svarīgu ceļa nomaļu sakārtošanu. 

Bēdīgā ceļu stāvokļa cēloņus var sadalīt trijās lielās grupās – darba kvalitāte, ceļu uzturēšana un konkursu organizācija. 

Analizējot ceļu seguma kvalitāti, kā nopietnāko un biežāk sastopamo problēmu eksperti izceļ ceļa seguma «lūzumu» pa sadalošo līniju – ceļa klātnes nav atbilstoši savienotas, starp tām veidojas plaisa, kas ar katru gadalaiku ciklu brūk arvien tālāk. Šādas problēmas konstatētas vairākumā pārbaudīto ceļu. 

Otra biežāk konstatētā problēma ir nekvalitatīvi aizlāpītas bedres, kā rezultātā ceļš netiek salabots. Dažos ceļu posmos eksperti novērojuši arī tā sauktos ceļa seguma perpendikulāros lūzumus, proti, plaisas asfaltā veidojas šķērsām ceļa segumam. 

Vērtējot ceļu uzturēšanu, eksperti kritizē arī ceļu nomales – gan to, ka tās nav izveidotas vienā līmenī ar asfalta klājumu un tāpēc apdraud braukšanas drošību, gan arī nepietiekamu ūdens aizvadīšanu no seguma. Ceļu izturību un ilgtspēju, pēc ekspertu domām, nopietni ietekmē arī ceļmalu neiztīrītie grāvji, kuros krājas ūdens, veicinot ceļa «staigāšanu» pavasara un rudens sezonā. 

Salīdzinot inspicētos ceļus, eksperti konstatē, ka divos no tiem – Jēkabpils -Varkļānu un Cēsu-Madonas posmā – jau tagad ir tādi defekti, ka faktiski to kalpošanas laiks ir apdraudēts. Jēkabpils ceļš pabeigts 2009.gada nogalē, bet Madonas – 2007.gadā. 

Ceļu remontu organizēšanā būtiska problēma – pārāk īsie garantijas periodi, kas liek apšaubīt ES līdzfinansējuma lietderīgu izmantošanu. Biežākais ceļa remonta garantijas laiks inspicētajos ceļos bijis divi gadi. 

Turklāt daudziem ceļiem būvdarbi tiek pieļauti neatbilstošos laika apstākļos, remontdarbu beigu termiņu nosakot pēc sala iestāšanās. No desmit pārbaudītajiem ceļiem astoņiem pabeigšanas termiņš bijis novembrī, decembrī vai janvārī. Eksperti kritizē arī ierasto praksi, ka būvdarbu laikā pilnībā netiek slēgta satiksme un ceļa klājums netiek atjaunots visā platumā, kas var būt viens no cēloņiem asfalta lūzumam pa ceļa vidu. 

Pie organizatoriskām kļūdām norādīta arī konkursa uzvarētāju izvēle, balstoties nevis uz ekonomiski izdevīgāko piedāvājumu, bet tikai uz zemāko cenu. Eksperti norādījuši uz vēl vairākām dīvainībām, piemēram, asfalta blīvuma prasības (atsevišķos posmos) Latvijā esot zemākas nekā citās valstīs, nav prasība pārbaudīt, kā seguma izturību ietekmē ūdens, turklāt laboratorijas testu veikšana ir nevis darbu uzrauga, bet gan paša būvnieka atbildība. Visbeidzot, ceļu uzturēšanai pēc remonta netiek piešķirti pienācīgi līdzekļi, tā samazinot seguma ilgmūžību. 

Solījumu birums
Skarbais tonis, kādā ES pārstāvji paziņojuši par ceļu inspekcijas rezultātiem, un visai ticamā iespēja palikt bez ES līdzfinansējuma likusi Satiksmes ministrijai rekordātrumā – mēneša laikā – izstrādāt rīcības plānu šim un nākamajam gadam. Plāns paredz šāgada valsts budžetā atrast papildu 327 tūkstošus latu ekspertu atklāto bedrīšu un plaisu aizpildīšanai, kā arī grāvju tīrīšanai. Savukārt nākamgad Latvija apņēmusies veikt asfalta seguma virsmas atjaunošanu un apstrādi 11 dažādos ceļu posmos par 5,8 miljoniem latu. No kurienes šie līdzekļi nāks un kādas izmaiņas tas nesīs valsts budžeta plānos, valdība plāno lemt aprīļa beigās. 

Tikmēr Finanšu ministrijas atbildes vēstulē EK apsolīts nekavējoties novērst vienu no būtiskākajiem pārmetumiem – jau no šāgada visos būvdarbu līgumos paredzēt piecu gadu garantiju ceļu darbiem. 

Ilgtermiņa ceļu remonta un uzturēšanas stratēģiju, kurā konkrēti uzskaitīs veicamo darbu plānu un uzturēšanas nosacījumus, Latvija apņēmusies izstrādāt līdz aprīļa beigām un to kā pierādījumu vēlmei lietderīgi izmantot ES līdzfinansējumu iesniegt arī Eiropas Komisijai. 

Satiksmes ministrs Aivis Ronis saka – arī ministrija nav mierā ar to, kā LVC notiek darbs pie ES līdzfinansējuma apguves. Tāpēc nopietni vērtēs ziņojumu, kas LVC jāiesniedz līdz marta beigām, un nav izslēgts, ka tiks vērtēta LVC vadības un atbildīgo darbinieku atbilstība amatam. 

Eiropas Komisijas preses nodaļā Ir paskaidroja – uzdevumi, kas Latvijai jāveic ceļu uzlabošanā, ierakstīti saprašanās memorandā ar starptautiskajiem aizdevējiem un paredz līdz marta beigām publiskot ekspertu rekomendācijas, kā labot auditos konstatētos trūkumus. EK savas domas par tiem ir darījusi zināmas atbilstošajām Latvijas iestādēm un pēc plāna saņemšanas lems par tālāko rīcību. 

Vainīgais vai ķīlnieks?
«Mēs esam kā orķestris, kas izpilda jau uzrakstītu partitūru: kāds labāk, kāds sliktāk, taču mēs to skaņdarbu neesam rakstījuši,» būvnieku situāciju tēlaini raksturo Saldus ceļinieka valdes loceklis Gints Karols. Viņa uzņēmums būvējis Bauskas-Grenctāles šoseju, kā arī ceļu Jēkabpils-Varakļāni. Karols nenoliedz – ceļos var būt radusies kāda plaisa, taču nevienu sūdzību garantijas laikā uzņēmums nav saņēmis. Turklāt uzņēmums precīzi izpildījis pasūtītāja prasības, tāpēc aicina pavērtēt, vai pasūtītājs LVC ir izanalizējis grunts stāvokli un ceļa noslodzi, un pēc remonta pienācīgi veicis visus uzturēšanas darbus. Lai nebūtu tikai jātaisnojas, Karols min uzņemuma darbus lidostas Rīga skrejceļa pagarināšanā, kur nekādas plaisas vai brūkošas nomales neesot konstatētas. «Lidostā bija kvalitatīvs pasūtījums ar skaidru uzstādījumu, kādi standarti mums jāievēro, tāpēc arī rezultātu nevar apšaubīt.» 

SIA Šlokenbeka valdes priekšsēdētājam Mārim Paideram ir līdzīgs viedoklis, un arī viņš kā vienu no ceļa kvalitātes atslēgas vārdiem min «ģeoloģiju». «Ja pirms ceļa būvēšanas nav izanalizēta grunts «staigāšana» un jau veiktas vai nepieciešamas meliorācijas ietekme, tad visai iespējams, ka pasūtītājs nespēs uzrakstīt kvalitatīvam ceļam nepieciešamo specifikāciju,» saka Paiders. Ja specifikācija uzraksīta aplami, kritizēt būvnieku neesot korekti. Piemēram, plaisas Binders būvētajā Saulkrastu apvedceļā radušās tikai tāpēc, ka projektā, no kura būvnieks atkāpties nedrīkstēja, drenējošā slāņa biezums bija nepietiekams, stāsta Binders rīkotājdirektors Aigars Sēja. Tikmēr Paiders zina stāstīt, ka Latvijā ir ceļi, kurus gruntsūdeņi pavasaros spēj «pacelt» par 10 centimetriem, tāpēc naivi cerēt, ka standarta segumā neradīsies plaisas. Tajā pašā laikā viņš esot piedzīvojis situācijas, kad LVC tiek piedāvāts inovatīvs ceļa seguma materiāls, taču pasūtītājs izvēlas labi zināmo, kaut arī plaisas neizslēdzošo sastāvu. Paiders uzsver, ka Šlokenbekas rekonstruētajos posmos konstatēti vien sīki defekti (uz Vecumnieku ceļa viena, uz Grenctāles šosejas – sešas bedres), taču visu nozari aizstāvēt viņš nevēlas un atgādina – vajadzētu arī pēc būtības pārbaudīt uzlietā ceļa seguma sastāvu neatkarīgās laboratorijās, kā viņa vadītais uzņēmums to izdarīja Babītes-Imantas apvedceļa būvē, 2010.gadā lūdzot prokuratūru pārbaudīt krāpšanu un neatbilstību konkursa nosacījumiem. Ekonomikas policija gan šo lietu vēlāk izbeidza. 

Arī Eiropas Komisija bija vēlējusies, lai eksperti inspekcijas ietvaros padziļināti izpēta tieši ceļu būves kvalitāti, tajā skaitā seguma materiālu izvēli, taču pētījums veikts sadarbībā ar LVC un nezināmu iemeslu dēļ šī prasība no ekspertu darba uzdevuma izsvītrota. 

Runājot par standartiem neatbilstošajām nomalēm, kādas ir gandrīz katra inspicētā ceļa malā, Paiders norāda – tā ir LVC atbildība. Ja nomales netiek regulāri tīrītas, mainās to slīpums, ūdens uzkrājas un pakļūst zem asfalta seguma un rada «staigāšanu», kā rezultātā nepareizi izrēķinātas slodzes vai pārkrautu kravas mašīnu dēļ segums saplaisā. 

Vērtējot pārmetumus par ceļa seguma vidus lūzumu uz Jēkabpils-Varakļānu un Ķekavas-Iecavas ceļa, būvkompānijas A.C.B. pārstāvis Ainārs Vladimirovs uzsver divas lietas: pirmkārt, nekādi lūzumi nav konstatēti ceļa garantijas laikā, otrkārt – jāizvērtē, vai smago mašīnu reālā satiksmes intensitāte krietni nepārsniedz plānoto, uz kuru balstoties ceļš tika rekonstruēts. 

Ja brūkošajam Cēsu-Madonas ceļam būtu prasīta piecu gadu garantija, remontdarbi būtu vēl jāveic pašiem būvniekiem, nevis jāfinansē no valsts budžeta. Īsā telefona sarunā 8.CBR valdes priekšsēdētājs Andris Lacbergs sola izsmeļošas atbildes uz rakstiskiem jautājumiem, taču līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā tās nesaņēmām. 

PS Binders rīkotājdirektors Aigars Sēja, kura vadītā uzņēmuma rekonstruētajā Skultes – Svētciema ceļā eksperti konstatēja seguma plaisu pa sadalošo līniju, defektu atzīst, taču uzsver – «kad veicām remontdarbus, mums neļāva slēgt satiksmi. Tas nozīmē, vidējā šuve ir netīra, protams, cieš kvalitāte». Viņaprāt, satiksmes slēgšana būtu obligāta, taču būvnieku lūgums netiek sadzirdēts. 

Gints Karols tikmēr skaidro – arī ceļa garantijas ilgums atkarīgs no konkursa specifikācijas. Ja uzņēmums nodrošinātu ilgāku garantijas laiku, konkursa pieteikumā būtu ierēķinātas augstākas izmaksas, turklāt viņš uzskata – droši garantijas laiku varētu palielināt arī tad, ja būvniekam būtu pārliecība, ka ceļu pēc tam arī atbilstoši uzturēs. 

Ziemas darbi
Ne reizi vien autobraucēji brīnās – ceļš tikko remontēts, taču segums nevis gluds, bet ar «vilnīti». EK eksperti beidzot nosauc lietas īstajos vārdos – salā un slapjumā izpildīt līguma nosacījumus ir faktiski neiespējami. Lai uzklātu kvalitatīvu un ilgtspējīgu ceļa seguma pēdējo kārtu, ir nepieciešams sauss laiks un gaisa temperatūra plusos. 

«Ir tāda lieta,» atzīst Karols, jautāts par būvdarbiem ziemā. Taču, ja uzņēmums gaidītu ceļa būvniecībai ideālus apstākļus, līgumā noteiktajos termiņos neiekļautos. Paiders saka to pašu – ja līgums parakstīts vasaras sākumā, naivi cerēt, ka būvdarbus varēs pabeigt līdz pirmajām lietavām. Visticamāk, tā būs arī šogad, jo vēl neviens līgums par ceļu rekonstrukcijas darbiem, kuros izmantots ES līdzfinansējums, nav parakstīts. Konkursi ir notikuši, par vairākiem iesniegtas sūdzības, visas vēl nav izskatītas. Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Anrijs Matīss arī atzīmē LVC gausumu, apgūstot ES līdzfinansējumu, un par pamatotiem atzīst EK pārmetumus konkursu organizācijā. «Ir pamats vērtēt LVC darbu, jo daudzas lietas nav izdarītas kā nākas,» saka Matīss. LVC pagaidām plašākus skaidrojumus nesniedz, strādā pie prasītās koncepcijas.

ES pārbaudītie ceļu remonti
Ventspils ostas pievadceļa pieci posmi
Pabeigts 2010.gada 23.decembrī
Garantija – trīs un pieci gadi
Nav defektu vai arī ir nelieli
Būvēja – A/S BMGS, SIA VIA, A/S Latvijas tilti, SIA Variants, SIA Talce, SIA Ostas celtnieks     
Izmaksas – 27,6 miljoni latu, t.sk. 18,8 miljoni ES līdzfinansējums 

Liepājas ostas pievadceļa divi posmi
Pabeigts 2010.gada 30.decembrī
Garantija – pieci gadi
Nav defektu
Būvēja – SIA Aizputes Ceļinieks
Izmaksas – kopsumma nav apkopota, bet ES līdzfinansējums 5,97 miljoni latu 

Tilts pāri Ventai pie Nīgrandes
Pabeigts 2007.gada 15.decembrī
Garantija – divi gadi
Nav defektu
Būvēja – a/s Latvijas tilti
Izmaksas – 2,8 miljoni latu, t.sk. 1,8 miljoni ES līdzfinansējums

Jelgava-Iecava
Pabeigts 2007.gada 17.novembrī
Garantija – divi gadi
Viduslīnijas plaisa, platākajā vietā 3 cm
Būvēja – PS Ceļu pārvalde & Union Asphalttechnik
Izmaksas – 5,5 miljoni latu, t.sk. 3,5 miljoni ES līdzfinansējums

Uzvaras ielas rekonstrukcija Bauskā
Pabeigts 2010.gada 15.jūlijā
Garantija – pieci gadi
Minimāli defekti
Būvēja – SIA Kvinta Plus
Izmaksas – 0,47 miljoni latu, t.sk. 0,34 miljoni ES līdzfinansējums

Ķekava-Iecava
Pabeigts 2006.gada 31.decembrī
Garantija – divi gadi
Nelieli defekti, ieskaitot vietām viduslīnijas plaisu, salabotu bedri
Būvēja – a/s A.C.B.
Izmaksas – 19,6 miljoni latu, t.sk. 8,05 miljoni ES līdzfinansējums

Vecumnieki-Nereta-Subate
Pabeigts 2010.gada 1.janvārī
Garantija – trīs gadi
Nav defektu
Būvēja – SIA Šlokenbeka
Izmaksas – 4,2 miljoni latu, t.sk. 2,99 miljoni ES līdzfinansējums

Saulkrastu apvedceļš
Pabeigts 2007.gada 30.septembrī
Garantija – divi gadi
Gandrīz nav defektu
Būvēja – a/s A.C.B. un PS Binders
Izmaksas – 78,8 miljoni latu, t.sk. 28,13 miljoni ES līdzfinansējums

Cēsis-Vecpiebalga-Madona
Pabeigts 2007.gada 2.novembrī
Garantija – divi gadi
Izteikta viduslīnijas plaisa. Arī diagonālas plaisas, ko acīmredzot izraisījusi ceļa pamata «staigāšana»
Būvēja – SIA 8.CBR
Izmaksas – 1,6 miljoni latu, t.sk. 0,9 miljoni līdzfinansējums

TEN tīkla ceļu labošana
Skulte-Svētciems (gara viduslīnijas plaisa) – būvēja PS Binders un partneri   
Ādaži-Gauja (viduslīnijas plaisa) – būvēja PS Lemminkainen Lemcon
Bauska-Grenctāle (sešas salabotas bedres) – būvēja SIA Saldus ceļinieks un SIA Šlokenbeka
Jēkabpils-Varakļāni (daudzas jau ielaistas viduslīnijas plaisas) – būvēja a/s A.C.B. un SIA Saldus ceļinieks
Pabeigts 2009.gada 14.decembrī
Garantija – divi un trīs gadi
Kopējās visa projekta izmaksas – 129,1 miljons latu, t.sk. 55,4 miljoni ES līdzfinansējums

Ir jācīnās par mūsu patiesību

Posted on marts 28, 2012 by - Intervija

SAB direktors Jānis Kažociņš šonedēļ valdībai ziņoja par drošības riskiem un specdienestu darbu aizvadītajā gadā. Tūlīt pēc tam Kažociņš sniedza interviju Ir


SAB 2011.gada ziņojumā teikts, ka par nozīmīgu resursu Krievijas ārpolitikas mērķu sasniegšanai kļuvuši tautieši, un šie mērķi ir saistīti nevis ar tautiešu stāvokļa uzlabošanu, bet ar vēlmi diskreditēt Latviju…
Krievijas Federācijas (KF) atklātie mērķi ārpolitikā ir uzturēt labas attiecības ar Latviju. Pusslēptie mērķi ir divi. Nodrošināt, lai KF ir īpašas tiesības visā bijušajā PSRS teritorijā. Otrs – lai būtu starptautisks akcepts, ka KF ir svēts pienākums, tas ir Vladimira Putina izteiciens, rūpēties par savu tautiešu labklājību un drošību ārpus KF. 

Tā nonākam pie četriem slēptajiem mērķiem. Pirmais ir norādīt uz Latviju kā neizdevušos valsti, kura 20 gados neko labu nav paveikusi, un izstāšanās no PSRS bija kolosāla kļūda. Otrs – ka Latvijā notiek konsekventa minoritāšu diskriminācija. Trešais – ka Latvijā mēģina pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi. Un ceturtais, ka Latvijā atdzimst nacisms un mēs glorificējam Hitlera atbalstītājus. 

Vai krievu valodas referendums ir šīs tautiešu politikas veiksme?
Tas ir interesants jautājums, un šeit es eju tālāk nekā drīkstētu SAB direktors. Izteikšu personīgo viedokli. Referendums norāda uz politisku problēmu Latvijā. Ja mēs to nepratīsim atrisināt, tad mūsu krievus, no kuriem lielākā daļa šeit ir dzīvojuši vismaz kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, KF varēs izmantot šādā veidā. Neesam pratuši viņus iesaistīt tā, lai viņi justos kā daļa no mūsu valsts. 

Vai Saskaņas centra atbalsts referendumam bija Krievijas kontrolēts un noteikts?
Ja es atbildētu vienādi vai otrādi, tas būtu tikai minējums. Viens ir pilnīgi skaidrs – ja SC vadība nebūtu atbalstījusi referendumu, tad ļoti apšaubāms, vai 180 000 parakstu būtu savākti. Tajā pašā laikā interesants ir jautājums, vai tad, ja kāda krieviska partija pēdējos 20 gados būtu iesaistīta valsts pārvaldē, tāds referendums būtu bijis. 

Pirms nedēļas rakstījām par fondu Russkij Mir – Latvijā nekontrolēti ieplūst nezināmas naudas summas, kas tiek izmantotas ideoloģiskiem mērķiem pret Latviju. Kāpēc drošības iestādes ļauj darboties šādiem nelojālajiem «tautiešiem»?
Russkij Mir ir tikai viena no organizācijām, kuras tiek izmantotas, lai sekmētu šos četrus slēptos mērķus. Labi pazīstama ir Rossotrudņičestvo. Pagājušajā gadā prominenta bija Istoričeskaja pamjatj, tagad tās vietā ir Borisa Špīgela vadītais Mir bez nacisma, kam ir lieli resursi. 

Lai to novērstu, jārīkojas nevis ar slepeniem pasākumiem, bet likumīgiem rīkiem – ar tiesībsargājošām iestādēm, varbūt ar likumu maiņām, bet visvairāk ar pašu lietas būtību. Mums ir nepārtraukti jāskaidro mūsu vēsture. Ir jācīnās par mūsu patiesību, jo to noliedz. Ja sekmīgi to darīsim, tad šie [KF] centieni nebūs veiksmīgi. 

Kādi vēl būtiski Krievijas ietekmes kanāli Latvijā tiek izmantoti?
Lielo bildi ieskicēt ir diezgan grūti, jo šīs nevalstiskās organizācijas atbalsta gan uzņēmēji, gan pašvaldības, piemēram, Pēterburgas un Maskavas. Arī Valsts dome un prezidenta administrācija. Naudas izdalīšana tiek veikta caur koordinācijas padomi, kas tiek vadīta no KF vēstniecības. Te ir tīkls, kurš lēnām ir uzpīts un darbojas efektīvi. 

Cik lielas summas ir iesaistītas šajā ideoloģiskajā karā?
Summas bija izskaitļotas mūsu gada ziņojumā, tomēr tās ir konfidenciālas. 

Vai varat iezīmēt līmeni – runa ir par miljoniem?
Līmenis ir diezgan augsts. Tas, kas tika atspoguļots jūsu žurnālā, ir tikai daļa. 

Vai esat lasījis Economist žurnālista Edvarda Lūkasa nesen izdoto grāmatu par Krievijas spiegiem?
Esmu. Es to tiešām ieteiktu, un domāju, ka SAB būs spējīgs atrast pietiekami naudas, lai kopiju nosūtītu katram Nacionālās Drošības padomes dalībniekam. 

Fragmentā, ko lasīju, bija frāze, ka Krievijas galvenais eksports vairs nav nafta vai gāze, bet netīrā nauda, kas saēd finanšu sistēmas, biznesa kultūru un politiku valstīs, kurām pieskaras. Vai redzat tam apliecinājumu Latvijā?
Krājbankas gadījums vistiešākā veidā ir saistīts ar Krievijas naudu. Bet es negribētu atstāt iespaidu, ka uzskatām – Latvija ir tā «asākā» vieta. Nevajag iedomāties, ka Putinam, pamostoties no rīta, pirmā doma ir, kas notiek Latvijā. Tā nav, un ceru, nekad nebūs. 

Lūkass raksta par aģentiem, kas darbojas it kā visparastākajās firmās, kurām ir pieeja, piemēram, telefonzvanu izdrukām, lidojumu sarakstiem vai informācijai par kredītiem. Vai mūsu kaimiņvalstij ir šāda apjomīga informācija par Latvijas iedzīvotājiem?
Šādu informāciju attiecīgi dienesti var iegūt pat bez speciālām metodēm. Tāpēc jau kiber-apdraudējums tagad ir viens no visnopietnākajiem. Šis ir jautājums, kas mūsu valstī jāuztver daudz nopietnāk nekā līdz šim. Ja būs runa par LMT un Lattelecom privatizāciju, nešaubīgi, jāņem vērā, kādu iespaidu tas varētu atstāt uz Latvijas drošību. 

SAB gada pārskatā runāts par kādu militāro atašeju, kurš pērn nonācis jūsu uzmanības lokā ar aktivitātēm, kas pārsniedz viņa pienākumus. Vai šis cilvēks arī saistīts ar Krieviju?
Nē. Gribu aprobežoties ar šo – Latvijā darbojas speciālie dienesti no Krievijas un citām valstīm. Krievija nav vienīgā. 

Interesants jaunums, ko nesa ārkārtas vēlēšanas, ir atteikums SC līderim Jānim Urbanovičam piekļūt valsts noslēpumam. Tikko iepriekšējā Saeimā Urbanovičam bija piekļuve, viņš bija Nacionālās drošības komisijas sekretārs. Acīmredzot kaut kas noticis tieši vēlēšanu laikā, ja viņa statuss tagad mainījies?
Jūsu secinājums ir pilnīgi loģisks, bet mēs individuālus gadījumus nekomentējam. 

Igaunija nesen aizturēja drošības policijas darbinieku Alekseju Dresenu, kurš spiegoja Krievijas labā. Igaunijas prese raksta, ka viņš braucis uz Latviju, piedalījies kopējās drošībnieku sapulcēs. Cik vērienīgas bija viņa aktivitātes Latvijā?
Starp 2001. un 2007.gadu viņš ļoti regulāri brauca uz Latviju un bija sakaru virsnieks Latvijas pretizlūkošanai. Tas, ko viņš no mūsu pretizlūkiem varēja uzzināt, tas ar vislielāko ticamību ir nonācis Krievijas dienestu rīcībā. Jārēķinās, ka Krievijas dienestiem ir pazīstama lielākā daļa no mūsu pretizlūku darbiniekiem. Vai kāds lielāks kaitējums Latvijas interesēm varētu būt, mēs gaidām vērtējumu no igauņu kolēģiem. Varu droši teikt, ka sensitīvas operatīvas lietas un darbības, kuras mūsu pretizlūki veica Latvijā, tās Dresenam nebūtu bijušas zināmas. 

Otrs igauņu aizturētais spiegs bija Hermanis Simms, saistībā ar kuru SAB 2010. gada ziņojumā bija pieminēts Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta nelegālis Sergejs Jakovļevs un virsnieks Valērijs Zencovs, kuri vadīja Simma aktivitātes. Vai izdevies atklāt kādas personas, kas saistībā ar Simmu ir slēpti darbojušās Krievijas interesēs Latvijā?
Saistībā ar Simmu nē, bet saistībā ar Jakovļevu jā. Jakovļevs ir vairākkārtīgi gadu garumā bijis Latvijā, viņam ir bijis kontaktu loks šeit, kuru mūsu pretizlūkošana ir konstatējusi. Esam apzinājuši visus šos cilvēkus, daļa no viņiem strādāja valsts aparātā, un es varu apliecināt, ka no Latvijas klasificēta informācija caur Jakovļevu nav izgājusi. 

Tad Jakovļevs ir bijis nesekmīgs. Vai kāds cits ir bijis sekmīgāks?
Nevar teikt, ka viņš ir bijis nesekmīgs, jo nevar zināt, kādi bija viņa nākotnes plāni. Cik tādi jakovļevi ir, tas ir ļoti grūti minams. 

Igaunija dažu gadu laikā ir atmaskojusi divus Krievijas spiegus. Latvijā nav šādu gadījumu. Vai no tā jāsecina, ka Krievijas spiegu ir mazāk, viņi šeit darbojas prasmīgāk vai… (pārtrauc)
…valsts drošības iestādes darbojas ļoti slikti? Šo jautājumu biju gaidījis. Tāda veida informācija, kas ļautu iegūt pierādījumus par valsts nodevību, pēdējos deviņos gados, kamēr esmu SAB direktors, nav nonākusi SAB rīcībā. Tas neizslēdz iespēju, ka tādi cilvēki varētu būt. Īpaši ņemot vērā, cik daudz mums ir krievvalodīgo, ņemot vērā, ka atalgojuma sistēma valsts drošības iestādēs ir diezgan šausmīga. Tanī pašā laikā mums ir arī zināmas priekšrocības. Viena no tām, ka pirms 20 gadiem PSRS sabrūkot mums bija iespējas saglabāt diezgan ievērojamu daļu no VDK arhīva, pamatojoties uz to mēs varam veikt secinājumus, kas šo [spiegu] risku samazināja. 

Kāpēc februārī Latvijā ieradās FIB direktors?
Domāju, viņš brauc uz ļoti daudzām valstīm. Precīzi, par ko bija runa, es negribētu atklāt. 

Tas bija par kibernoziegumiem?
Ja jūs minētu, ka kiberjautājumi spēlēja lomu, tas varētu būt pareizi. Noziegumi ir tikai viena būtiska daļa no kiberapdraudējuma, kas ir visām valstīm, arī Latvijai. 

Jau iepriekš pieminējāt kiberdraudus. Vai varat raksturot tos?
Šie draudi ir ne tikai no kriminālām aktivitātēm. Ir valsts kiberuzbrukumi un hakeri, kas strādā neatkarīgi vai valsts uzdevumā. Tādi uzbrukumi, piemēram, NATO štābam, ir vairāki katru dienu. Šodien brīdināju arī Ministru kabinetu, ka visi mūsu ministri ir kiberuzbrukuma mērķi. Paskatieties, kāds haoss ir, kad no vienas bankas bankomātiem mēģina izņemt naudu vienā svētdienas pēcpusdienā. Padomājiet, kas būtu, ja vispār banku sistēma elektroniski  vairs nedarbotos – naudu nevar izņemt, nevar pārskaitīt. Beigu beigās [paliek] tas, kas ir uz rokas, un tad jāiet un jātirgojas: tavs burkāns pret maniem kartupeļiem. Tāda ir modernā dzīve. Tas nozīmē, ka mums ir daudz nopietnāk jāskatās uz to, kā aizsargāt sevi. 

Dzirdēts, ka jūs maijā taisoties atstāt amatu personisku iemeslu dēļ. Vai tā tiesa?
Nē. Maijā ir taisnība, bet 2013. gadā, jo tad desmit [pilnvaru] gadi būs cauri. Tagad iet prom priekšlaicīgi nebūtu godīgi. Ļoti daudz kas notiek pašreiz Latvijā, un man jāatzīstas, ka šis darbs ir ārkārtīgi interesants.

Brīva sabiedrība — vīzija, ambīcija vai naivums?

Posted on marts 28, 2012 by - Pusdienās

Valdis Zatlers uzskata, ka esam sekmīga demokrātiska sabiedrība un tikai «korupcija sačakarē domāšanu, ka viss pārējais arī ir tikpat slikti»

Sarunāt pusdienas ar Valdi Zatleru nav vienkārši, jo viņš dienā neēd. «Ķirurga netikumi, 30 gados izstrādāts paņēmiens,» viņš paskaidro, malkodams alu restorānā Neiburgs, kur beigu galā tiekamies. Pēc ēšanas «reakcija pazūd, gan prāta, gan pirkstu asums pazūd». Tāpēc ēdot mājās pēc darba, «kad var būt miegains un labs».

Tikai stundu pirms tikšanās esmu uzzinājis, ka viņam tieši todien dzimšanas diena. Taču iemesls sarunai ar bijušo Valsts prezidentu, tagad Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāju, ir Zatlera Reformu partijas kongress šīs nedēļas nogalē. Kopš vēlēšanām atbalsts partijai krities līdz dažiem procentiem, bet tās Saeimas frakcija zaudējusi sešus no 22 deputātiem, kad dienu pirms valdības apstiprināšanas to pameta «Olšteina grupa».

Kongresā tikšot mainīts partijas nosaukums – tajā vairs nebūšot dibinātāja uzvārda, ko dzirdot, sākotnēji pašam «uzmetās zosāda». Tomēr, «pragmatiski vērtējot, tas bija pareizs solis», Zatlers secina. Kad divu mēnešu laikā bija jāuztaisa jauna partija, «loģiski, vienīgā identitāte varēja būt rīkojums nr.2 plus Zatlers kā personāžs, kuram ir kaut kāda vērtību sistēma». Taču tagad partijas identitāte esot «reāla rīcība, reformas, drosme tās uzņemties». «Populisma nebūs,» viņš sola, un «gar programmu daudz negrābstīsimies». Un arvien uzstāj, ka arī viņa piedāvājums pēc vēlēšanām veidot valdību ar Saskaņas centru bijis pareizs. Neatkāpšoties arī no savas «sarkanās līnijas» – nesadarbošanās valdībā ar Zaļo un Zemnieku savienību.

Tieši ar Aivara Lemberga interesi iedabūt savus «zaļos zemniekus» valdībā Zatlers skaidro pēdējā laikā dzirdamo runāšanu, ka premjerministram Valdim Dombrovskim neesot «vīzijas», bet sabiedrība esot nogurusi no šīs valdības. 

«Politiskā baumošana ir viens no Latvijas politiskajiem instrumentiem» – «primitīvs, taču bieži vien labi strādā». Zatlers norāda uz ZZS frakcijas vadītāju Augustu Brigmani, kurš esot «rupors – ko viņam liek, to viņš runā». «Viņš var mainīt savas domas trīs reizes dienā. Bet esam tiktāl pie tā pieraduši, ka joprojām viņā klausāmies.» Nupat sarunājis arī «veselam saprātam pilnīgi nesaprotamas lietas», piemēram, ka Zatlers esot pagātne, bet Lembergs – nākotne. «Pašvaldības vadītājs, kurš nopelnījis simtiem miljonu» un jau bijis cietumā (turklāt nav savu apcietinājumu apstrīdējis, kā mēdz darīt ar sev daudz mazāk nepatīkamiem tiesas lēmumiem), pēc Zatlera domām, ir Latvijas pagātne. 

Tieši pašreizējai valdībai, nostrādājot pilnu Saeimas pilnvaru termiņu, jākļūst par pagrieziena punktu prom no oligarhu diktētas politikas, uzskata Zatlers. Iepriekšējās valdības kritušas no iekšpuses, kad divi oligarhi sabloķējās pret trešo. Taču jebkurš mēģinājums gāzt pašreizējo valdību to tikai nostiprināšot. «Es nedomāju, ka Vienotība gribētu atgriezties tajā valdībā, kurā bija septiņus mēnešus.» Viņš ir pārliecināts: «Ja nebūtu apturēta tā valdība, tās galapunkts būtu Vienotības krahs.»

Zatlers gan atzīst, ka politikas aizkulisēs «parādās jauni vārdi – kāds, kam interesē biodegviela, kāds, kam atjaunojamo resursu kvotas, kāds, kam vēl kādi atvieglojumi vai subsīdijas». «Tā nav nekāda Latvijas uzņēmēju aizsardzība, ja valsts dažiem izveido privilēģijas, lai viņi var pelnīt uz nodokļu maksātāju naudas rēķina,» Zatlers uzsver vienu no savas partijas darbības virzieniem un kā piemēru min mēģinājumus mainīt situāciju Latvijas ostu pārvaldībā. «Visa Rīgas osta izskatās pēc vienas lielas lēņa muižas, kurā ģimenes un ģimenes», bet «Ventspilī ir vēl trakāk». «Tas jāsagrauj.» Partijas mērķis, mēģinot mainīt ostu pārvaldi, ir «uzlikt virsbūvi, lai panāktu noteikumus, kuri visiem vienlīdzīgi». 

«Lai kā Valdis Dombrovskis lamāts, ka viņam nav vīzijas, ka viņš ir grāmatvedis, ekonomiskā izaugsme notiek,» Zatlers saka un retoriski vaicā: «Interesanti, kurš veiksmīgs uzņēmējs izticis bez veiksmīgas grāmatvedības?» Ja premjerministra «grāmatvedisko pieeju» tagad kritizē arī daži uzņēmēji, «tas nozīmē, ka ar viņu biznesa domāšanu kaut kas nav kārtībā». Tātad viņi faktiski domājot, kādu likumu izlobēt Saeimā, lai varētu dabūt sev priekšrocības un garantētu peļņu. «Vai tas ir Latvijai vajadzīgs?»

Vaicāts, kas būs viņa partijas no Vienotības atšķirīgais piedāvājums, Zatlers kā pirmo min darbaspēka nodokļu samazināšanu. Viņš nešaubās, ka īstermiņā svarīgākais ir sabalansēt ekonomiku tā, lai Latvija atbilst Māstrihtas kritērijiem un var pievienoties eiro, kamēr «iespēju logs ir atvērts». («Līdzko būsim eiro, būs ekonomiskās veselības ilglaicība. Viss.») Taču galvenā atšķirība no Vienotības esot uzsvars uz valsts attīstību. 

«Viņi ir uz stabilitāti vai minimālu attīstību. Viss ir sasniegts, tagad noturēt – tas ir viņu sauklis.» Tāpēc «mums jārada vilkme, lai paraujam viņus līdzi», saka Zatlers un piebilst, ka «esam tuvu tam brīdim vai pat esam brīdī, kad attīstības dzinējspēks būs tieši Reformu partija». Tiesa, pašlaik valdībā visaktīvākā esot Nacionālā apvienība, taču «viņiem tas diapazons ir, piedodiet, ļoti šaurs».

Zatlers nepiekrīt formulējumam, ka pēc vēlēšanām viņš gribējis «iedabūt valdībā» Saskaņas centru. «Aicinājums bija veidot valdību no trim lielākajām partijām,» viņš precizē. Šāds piedāvājums esot bijis vajadzīgs. Tas parādījis Latvijas parlamentāro briedumu – ka netiek ignorēta vēlēšanās visvairāk balsu ieguvusī partija, un arī «process, kas no tā visa sanāca, bija svētīgs». «Protams, negatīvās sekas bija mūsu partijas reitingam. Ļoti viegli bija mani nosaukt par nodevēju, Kangaru, ka esmu savervēts Černobiļas laikā. Tā ir politika, ar to bija jārēķinās.»

Taču SC līderis pateica, ka okupācija ir bijusi, savukārt «nacionāļi» – ka Latvijā iebraukušie cilvēki ir okupācijas sekas, bet paši nav okupanti. «It kā mazas lietas», kuras pirms tam tomēr neesot izdevies sasniegt. Bet vissvarīgākais – «SC netika galā ar savu uzdevumu un mērķi iekļūt valdībā». Taču «tā nav mūsu vaina, ieguvums vai zaudējums, tā ir viņu nespēja nonākt valdībā, kad bija ieguvuši 31 balsi parlamentā». «Šī viņu nespēja parādījās visā skaidrībā. (..) Viņi uzreiz metās citā galējībā – izmisīgi parakstīties par referendumu. Arī šis ir rezultāts.» «Un tā arī ir jāstāsta cilvēkiem – viņi nebija spējīgi,» Zatlers uzsver. Viņš pats SC vēlētājiem teikšot: «Padomājiet, vai ir vērts par viņiem balsot. Tāpēc, ka viņi ir margināli.»

Pretēji SC un daļas mediju runātajam, ka referendums par valsts valodu parādījis integrācijas politikas neveiksmi, Zatlers uzskata, ka Latvija ļoti sekmīgi veidojusies par saliedētu sabiedrību, kurā nebija bijis nopietnu problēmu. Taču, «kad aizskar bērnus, tad ir». Tāpēc «vislielāko ļaunumu nodarīja ideja par skolām tikai latviešu valodā». «Nerespektēt ģimenes līmeni – tā ir lielākā politiķu kļūda».

Tomēr «mana personīgā vīzija un ambīcija vai naivums – lai pēc 20 gadiem mūsu sabiedrība ir absolūti brīva». Esot visi priekšnoteikumi, lai to sasniegtu. «Mēs kā demokrātiska sabiedrība esam tālāk, nekā paši sevi novērtējam.» Vienīgi «korupcija sačakarē domāšanu, ka viss pārējais arī ir tikpat slikti». 

Pirms valodas referenduma kāds krievu medijs, kam viņš sniedzis interviju, skaidrojis, ka tas jau nebūšot par valodu, ka nelatviešiem esot citas problēmas. Kādas? «Vienīgais, ko viņi varēja atbildēt, – nu, ka nelaiž pie varas. Tad man sanāca dusmas.»  Viņš sācis uzskaitīt amatus, kuros ir nelatvieši, – Saeimas spīkera vietnieks, Tautsaimniecības komisijas vadītājs, Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētājs, pretkorupcijas apakškomisijas vadītājs, Mandātu komisijas priekšsēdētājs, operatīvās darbības likuma izstrādes apakškomisijas vadītājs, KNAB priekšnieks, Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, Rīgas mērs… «Viņi to izgrieza, nepublicēja.» «Tie, kuri atnāk, izsitas, atrod savu vietu, neviens viņiem neliek šķēršļus. Politiskā piederība ir daudz svarīgāka nekā etniskā, to SC nesaprot.»

Ko Latvijai nozīmētu referendums par pilsonību, kuru tagad gatavo Ždanoka? Zatlers uzskata, ka «līdz referendumam nenonāks». Bet, ja tomēr nonāktu, «būs jāizdara tas pats, kas valodas referendumā – jāaiziet un jānobalso». Mainīt Satversmi, lai nepieļautu šādu referendumu, «noteikti nevajag». «Tas, ko jebkuram šeit dzīvojošajam, arī cittautietim, varam piedāvāt kā priekšrocību, ir brīvība un demokrātija. Un, ja kaut uz brīdi to aizmirsīsim, atvērsim nišas parādībām, kuras, pirmkārt, mums būs nepatīkamas, otrkārt, graujošas visai valstij.»

Ēdienkarte
Siera plate
Valmiermuižas alus, melna kafija, ūdens

Ir jautā

Posted on marts 28, 2012 by - Viedoklis

Vai piekrītat oligarhu aplēsēm, ka rudenī mainīsies valdība?

Einars Repše, biedrība Latvijas attīstībai:
Es negribētu komentet trešo personu viedokli. Neviens mani par [iespējamo valdības vadīšanu]  nav uzrunājis, un neesmu arī par to domājis,  pašreizējai valdībai vēlu veiksmi.

Inguna Sudraba, valsts kontroliere:
Neesmu iedziļinājusies, bet man šķiet svarīgi, lai valstī būtu stabilitāte. Tagad ir jāstrādā pie valsts attīstības plāna, ja notiks politiskas izmaiņas, uzmanība tiks koncentrēta citur, un tas nebūs pienesums valsts attīstībai.

Ivars Ījabs, politologs:
Šī ir ceturtā reize, kad dzirdam – rudenī kritīs Dombrovska valdība. Pašreizējā Saeimā grūti iedomāties vairākumu, kas balsotu nevis par Dombrovski, bet par Repši. Tā ir tikai ūdens duļķošana, lai atgādinātu par sevi.

Vasaras datormodelēšana

Posted on marts 28, 2012 by - Viedoklis

Paaugstinātā Saules aktivitāte, kas priecē ar ziemeļblāzmu, vasarā radīs ciklonus 

Pēdējo divu gadu laika ap-stākļi ir likuši ciest un priecāties. Divas bargas ziemas ar tām sekojošām karstām vasarām. Pēdējā gadsimta statistika norāda, ka tas ir ļoti neraksturīgi Latvijai. Tagad esam pārlaiduši īsu ziemu, kas sākās janvāra beigās, ar pamatīgu sala cirvi skaldīja mēnesi un deva vietu lēnam pavasarim. Gaidīt atkal karstu vasaru statistiķim liktos absurdi, bet atpūtniekam nekas cits neatliek. 

Ilgtermiņa prognozes ir vairāk minējumi, kas cilvēkiem dod lieliskus sarunu tematus, kuros sinoptiķi derīgi vienīgi vēja virziena noteikšanai, šūpojoties tirgus laukumā. Arī paši sinoptiķi pret mēneša un gadalaika prognozēm izturas rezervēti, taču, aplūkojot pasaules lielāko meteocentru datormodelēšanas rezultātus un pielāgojot tos Latvijas lokālajām īpatnībām, šī pavasara un vasaras laika apstākļu tendences ir manāmas. 

Pašreizējie aprēķini visai vienprātīgi prognozē, ka pavasara mēneši būs siltāki par normu, arī sausāki nekā parasti. Taču uzreiz jāapbēdina piekrastes, it īpaši Vidzemes iedzīvotāji. Rīgas līča piekrastē Vidzemē ar valdošajiem rietumvējiem joprojām ir daudz ledus, kas varētu kust vēl pat nepilnu mēnesi. Tas nozīmē, ka līdz ar rietumu vējiem pāris kilometru platā piekrastes joslā vēl pusotru mēnesi var būt pat par 10 grādiem vēsāks nekā iekšzemē, turklāt iespējama auksta migla. Pēdējo divu nedēļu laikā tas jau novērots – Saulkrastos un Ainažos +2 grādi un migla, bet Dobelē un Rīgā +13 un spīd saule. 

Marta beigas un aprīļa sākums gan nebūs pārāk silts nekur Latvijā, gluži pretēji – snigs un gaisa temperatūra būs krietni zem vidējiem klimatiskajiem rādītājiem. Visticamāk, pēc auksta aprīļa sākuma sekos straujš siltums un šopavasar piedzīvosim jaunus siltuma rekordus. 

Pēc divām tik saulainām un karstām vasarām kā aizvadītās šī drīzāk varētu šķist pavēsa. Kā pašlaik prognozē lielākie meteocentri, Baltijā šovasar, visticamāk, gaisa temperatūra būs normas robežās, līdzīgi ar nokrišņiem. Taču jāpiebilst par ilgtermiņa prognožu īpatnību – tajās dominē vārds «vidēji». Tas ir līdzīgi kā slavenajā stāstā par vidējo temperatūru slimnīcā. Laika apstākļu atbilstība vidējiem klimatiskajiem rādītājiem nenoliedz ekstrēmu karstuma viļņu iespējamību, kam seko vēsas un lietainas dienas, sausuma periodus, kam seko plūdus izraisošas lietusgāzes. Līdz ar to šādu prognozi nevar izmantot atvaļinājuma vai lauku darbu plānošanai, tā joprojām ir drīzāk zinātnisks spriedelējums un pētnieku centieni turpināt izprast procesus. 

Medijos arvien biežāk parādās ziņas par Latvijā novērotu ziemeļblāzmu. Tas saistīts ar Saules aktivitātes cikliem, un pašlaik 11 gadu cikls tuvojas kulminācijai, kas nozīmē, ka uz Saules bieži parādās tā sauktie plankumi jeb eksplozijas, kas kosmosā izmet lādētu daļiņu mākoņus. Zinātnieku domas par to ietekmi uz laika apstākļiem atšķiras, taču pastāv uzskats, ka paaugstināta Saules aktivitāte palielina ciklonu aktivitāti. Tas ir vēl viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc mūsu platuma grādos vasarā varētu biežāk veidoties cikloni, kas vasarā nes vairāk mākoņu un lietus, mazāk – sausu un saulainu dienu. 

Šī nav laika prognoze rītdienai, kuru var ātri novērtēt. Atšķiriet šo žurnāla lapu septembrī, un būs jums sarunu tēma, nākamreiz satiekot senu paziņu – varēsit pastāstīt, kā, pat neraugoties uz ne sevišķi spožajām vasaras prognozēm, jums izdevās noķert saulainākās vasaras brīvdienas.

Sirmais cunami

Posted on marts 28, 2012 by - Komentārs

Pat nabadzīgās, sociāli konservatīvās zemēs strauji samazinās dzimstība

Salīdzinoši nesen – 1968.gadā – Stenfordas universitātes bioloģijas profesors Pauls Erlihs uzrakstīja grāmatu, kura kļuva par starptautisku bestselleru, – Sprādzienbīstamais iedzīvotāju skaits (The Population Bomb). Tajā viņš prognozēja, ka strauji augošā cilvēku skaita un ierobežoto pārtikas resursu rezultātā jau drīzumā pasaulē simtiem miljonu cilvēku mirs bada nāvē. Erlihs aicināja strauji samazināt cilvēku skaita pieaugumu līdz nullei vai, vēl labāk, veicināt kopējo cilvēku skaita sarukumu un apsvēra (lai arī praktisku iemeslu dēļ noraidīja) tādus radikālus soļus kā pretapaugļošanās līdzekļu pievienošana ēdienam un dzeramajam ūdenim. 

Kad Erlihs šo grāmatu sarakstīja, pasaules iedzīvotāju skaits bija ap 3,5 miljardiem. Pēc ASV Tautas skaitīšanas aģentūras aprēķina, pirms dažām nedēļām, šāgada 12.martā, tas sasniedzis divreiz augtāku līmeni – septiņus miljardus. (Pēc Apvienoto Nāciju aprēķina, šis skaitlis tika sasniegts jau pagājušā gada oktobrī.) Tomēr biedējošie pareģojumi par badu izrādījušies pilnīgi aplami. Neraugoties uz lielo cilvēka skaita pieaugumu, pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas aprēķiniem, jaunattīstības valstīs dzīvojošo cilvēku daļa, kura ikdienā nesaņem pilvērtīgu pārtikas devu, kopš 1970.gada samazinājusies no 37% līdz 17% 2008.gadā. Pēc PLO aprēķiniem, pasaule mūsdienās varētu saražot pietiekamu pārtikas daudzumu, lai pabarotu 12 miljardus cilvēku. 

Taču tas, visticamāk, nebūs nepieciešams. Tagad mūs nodarbina pavisam citas bažas – ka cilvēku varētu būt par maz. 

Protams, šī problēma ir sevišķi aktuāla Latvijā. Jau kopš 1992.gada mūsu valsts izpilda Erliha iedzīvotāju skaita samazināšanas programmu un reģistrē negatīvu dabisko pieaugumu, respektīvi, mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti Latvijā – 1,17 2010.gadā – pēc demogrāfa Pētera Zvidriņa atzinuma, ir zemākais, kāds Latvijā jebkad novērots. 

Latvija nebūt nav vienīgā valsts pasaulē, kurā vērojama šāda tendence. Daudziem jau būs zināms, ka zema dzimstība raksturīga visām Eiropas valstīm. ES vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti 2009.gadā bija 1,59, un nevienā ES valstī šis rādītājs 2009.gadā nesasniedza iedzīvotāju skaitu atjaunojošo 2,1 līmeni. Kombinācijā ar pieaugošo vidējo mūža ilgumu jeb dzīvildzi šie skaitļi arī nozīmē, ka Eiropas valstis pakāpeniski «noveco», un tajās aizvien lielāka iedzīvotāju daļa ir vecāka par 60 gadiem.

Taču būtu kļūdaini domāt, ka strauji krītoša dzimstība un augošs vecāku cilvēku īpatsvars ir problēma tikai bagātajās rietumvalstīs, kurās pārticība mazina cilvēku vēlmi sevi «apgrūtināt» ar bērniem. Pēc ANO Attīstības programmas (UNDP) datiem, dzimstība pasaulē kopumā no 2005. līdz 2010.gadam bija 2,52, kas ir uz pusi mazāk nekā pagājušā gadsmita vidū. Kā žurnālā Foreign Policy raksta pētnieks Filips Longmans, vienu trešo daļu valstu, kurās jau tagad dzimstības līmenis ir zem 2,1 bērniem uz sievieti, ANO klasificē kā attīstības, tātad relatīvi nabadzīgas valstis. Viens no straujākajiem dzimstības samazinājumiem pasaulē noticis Irānā, kur vēl 60.gadu sākumā vidējā sieviete savā mūžā laida pasaulē septiņus bērnus. Pēc UNDP datiem, šis skaitlis līdz pagājušās desmitgades otrajai pusei bija samazinājies par 75% līdz 1,77 (!) – zemāk nekā vairākās krietni turīgākās valstīs. 

Straujš dzimstības kritums noticis arī Brazīlijā (60 gadu laikā no 6,15 līdz 1,90), Indijas dienvidos, Dienvidkorejā, Taivānā un daudzās citās valstīs. Ķīnā, kur totalitārais režīms Erliha garā ar visām tā rokās esošajām svirām ieviesa tā saukto viena bērna politiku, dzimstība ir tikai nedaudz augstāka nekā Eiropas Savienībā, vecāku cilvēku skaits strauji pieaug, un jauno cilvēku skaits vēl atrāk samazinās. 

Redzot šīs globālās tendences, kuras Longmans sauc par sirmo cunami, kļūst skaidrs, ka Latvijas demogrāfiskās problēmas nav unikālas. Par nelaimi, pasaules pieredze nerada pamatu ticēt, ka ir kāda burvju nūjiņa, ar kuras palīdzību tās varētu atrisināt. Būtu iluzori cerēt uz migrāciju kā risinājumu pasaulē, kurā kopumā būs aizvien mazāk jaunu, darbspējīgu cilvēku. Savukārt dažās politiskās aprindās ik pa brīdim izskanējušie aicinājumi ierobežot kontracepciju vai abortus ir viltus risinājums, kā skaidri redzams no fakta, ka pēdējos gados dzimstības kritums ir bijis visstraujākais tieši musulmaņu valstīs, kuras mēdz būt sociāli daudz konservatīvākas, nekā Latvija jebkad būs. 

Tas, protams, nenozīmē, ka neko nevaram darīt, lai šīs tendences amortizētu. Taču gan veselais saprāts, gan Skandināvijas pieredze liek domāt, ka pareizais virziens nav censties saražot pēc iespējas daudz demogrāfiskā «materiāla», kuru pēc valsts pasūtījuma dzemdē mātes varones. Prātīgāk ir domāt par politiku, kas rūpējas, lai tie cilvēki, kuri mums jau ir, tiktu pēc iespējas nodrošināti ar veselīgu dzīvi un labu izglītību. Parādot, ka mūsu sabiedrība spēj rūpēties par tiem, kuri jau ir piedzimuši, tā iedrošinātu ģimenes laist pasaulē vairāk bērnu. Turklāt šāda politika būtu pareiza pat gadījumā, ja, kā daždien gadās, šodienas biedējošās prognozes izrādītos tikpat maldīgas kā savulaik Erliha iztēlotā pārapdzīvotītas apokalipse.

Komentārs 140 zīmēs
Loģiski: lai samazinātu naudas ietekmi politikā, koalīcija vienojusies ierobežot maksas aģitāciju televīzijā.

Par spīti Lukašenko Rīgas draugu saceltajai histērijai, ES tomēr spēj ieviest sankcijas pret Baltkrieviju, nesagraujot Latvijas ekonomiku.

Bīstamie sakari: Londonā sašauts Krievijas baņķieris, kurš bijis liecinieks prāvā par neveiksmīgo atentātu pret bijušo Krājbankas padomes locekli Antonovu.

Vēlēšanas nāk

Posted on marts 28, 2012 by - Komentārs

Politikas perifērijā nostumtie cer pašvaldībās kompensēt valdībā zaudēto

Ja politikas dinozauri un zaļknābji sāk dibināt sīkas biedrības ar skanīgiem nosaukumiem un grimē beigtu partiju līķus, lai izskatās kā dzīvas, tā ir droša zīme, ka drīz notiks vai nu vēlēšanas, vai nu mēģinājums nomainīt valdību. 

Ja turklāt Latvijas oligarhijas klasiķu trijotne apspriežas Dzirnavu ielā, kā atsākt valsts «attīstību», bet Biškekas solītājs Jānis Urbanovičs sola pārvērst Latgali par «Gazas sektoru», tas varētu nozīmēt, ka drīz būs gan vēlēšanas, gan mēģinājums sastiķēt citādu valdību.

Līdz pašvaldību vēlēšanām nākamā gada 1.jūnijā vēl vairāk nekā gads, tā ka īpašai steigai it kā nebūtu iemesla. Premjerministra reitings augstāks nekā jebkuram valdības vadītājam pēc neatkarības atjaunošanas, bet ekonomikas izaugsme viena no straujākajām Eiropas Savienībā, tā ka redzama iemesla mainīt valdību it kā nebūtu. Tomēr politikas kaktos un pažobelēs sākusies jūtama rosība. 

Pulciņš Einara Repšes kreditoru un citādi neapmierināto nodibinājis «biedrību Latvijas attīstībai». Politikas lūžņu šrotā piepeši atguvies buldozers Ainārs Šlesers un arī ietarkšķējies par «attīstību» gandrīz kā treknajos gados. Principiālā oportūnista Klāva Olšteina jaundibinātajai biedrībai nosaukumā parafrāze par savulaik tikpat principiālā Māra Gulbja Jauno demokrātu tēmu – Brīvie demokrāti, bet sešinieku vadonis pats sola «atbrīvot rokas uzņēmīgiem, enerģiskiem cilvēkiem» kā viens cietuma uzraugs. Iedarbināti baumu gaņģi – ka vai nu Valdis Dombrovskis ir piekusis un pošoties uz Briseli, vai nu tauta no viņa piekususi un gribētu valdībā Lemberga «zaļos zemniekus».

Rosībai gan ap valdību, gan pašvaldībās ir viens galvenais iemesls, ko var pateikt vienā vārdā, – resursi. Konkrētāk – kontrole pār budžeta «naudas plūsmām». Lai kādi pārmetumi Dombrovska valdībai izskanējuši publiski, visi dzirdamie ir nieks, salīdzinot ar daudzu ieskatā smagāko, tikai atklāti nesaukto noziegumu – valsts kā privāta uzņēmuma slēgšanu. 

To var dēvēt saudzīgāk – par citādu politisko kultūru. Var skolotāk – par politikas paradigmas maiņu. Būtība ir tā pati – šai valdībai politika nav privāta uzņēmējdarbība (ja arī, nebūsim naivi, tās partiju rindās un tuvumā vienam otram gribētos, lai arvien ir). Sistēma ir izjaukta. Nauda neienāk. Itin daudziem tas nozīmē rūpīgi iekopta biznesa bankrotu. 

Risinājums ir acīmredzams – vai nu atgūt privātīpašumā valsts kā uzņēmuma akcijas, vai nu doties turp, kur ar politiku vēl var pelnīt. Tiesa, vairākuma pašvaldību budžetu nevar salīdzināt ar valsts budžeta miljardiem. Droši vien arī tāpēc jau kopš iepriekšējās Saeimas arvien skaļāk skan «visu varu pašvaldībām» prasības, tajā skaitā arī lemšanā par Eiropas fondu naudu.

Politbiznesa reģionalizācijas redzamākais paraugs ir nupat tapusī Rīgas mēra vietnieka Andra Amerika partija ar ironisko nosaukumu Gods kalpot Rīgai. (Nez, starp partijas dokumentiem būs arī pakalpojumu cenrādis?) Taču arī, piemēram, Daugavpilī krietns pulks «šleseriešu» jau pērnruden žigli noformēja jaunu vietēju partiju, līdzko bija nolems likvidēt LPP/LC. Svaigāks piemērs ir likvidētās Tautas partijas līderisma akadēmiķa Edgara Zalāna pošanās «pārdefinēt konservatīvās vērtības» Kuldīgā, piedaloties vēlēšanās vietējās partijas sarak-stā. Jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk savulaik «nacionālos» politiķus redzēsim sevi pārdefinējam par lokāliem.

Īpašs stāsts ir SC, kas ar valodas referendumu pats sevi diskvalificējis no jebkādām kombinācijām valdībā. «Pie mums visam ir jākļūst kā Dānijā – jāgrozās ap pašvaldībām,» vēlas Urbanovičs, taču uzreiz nodēvē Latgali par «Gazas sektoru kā Izraēlā», bet cīņu par valodu bērnudārzos – par savas partijas pagastveču «Staļingradu». Tomēr galu galā – «mums ir jāņem vara Rīgā, Latgalē, pa visu perimetru», viņš sola intervijā portālam Imhoclub.lv.  

SC vadoņiem pašvaldību vēlēšanas nudien būs Staļingrada Gazas sektorā Dānijā. Zaudēt Rīgu nozīmētu zaudēt ne tikai naudu, bet arī savu politisko pielietojamību. (Kam būtu vajadzīgs Ušakovs, kas atzinis okupāciju un vairs nav arī Rīgas mērs?) Urbanovičam atliek vien atkārtot: «Es atkārtošu – mūsu galvenie pūliņi būs pašvaldību līmenī.» Un prognozēt, ka valsts mēroga «politikas izkārtojumā» latviešiem un «krievsiem», kā viņš nicīgi dēvē tos krievus, kuri nav SC putinisti, nopietnas pārbīdes sākšoties rudenī.

Arī Šlesers pēc tikšanās Šķēles birojā ar abiem pārējiem atstumtajiem oligarhiem portālam Pietiek.com pirmdien stāstīja, ka trijatā izrēķinājuši – valdība mainīšoties «tuvāko mēnešu laikā» jeb «līdz rudenim». 

Taču šādas prognozes dzirdam katru pavasari, savukārt katru rudeni (arī pērn) – ka tas notikšot pavasarī. Valdības krīt no iekšējām pretrunām. Kā atgādina Valdis Zatlers, Latvijā valdības līdz šim bija mainījušās, kad divi oligarhi sabloķējās pret trešo. Šajā valdībā nav neviena. Tiem tradicionāli draudzīgā VL-TB/LNNK nupat gan draud, ka vairs nebūšot «mazais brālis», bet Olšteins varbūt jūtas kā «atslēgas figūra». Taču uzņemties valdības gāzēju darbu nozīmētu risku pazaudēt esošo bez garantijām dabūt profesionālo uzmetēju solīto. 

Politikas perifērijā izstumto pastiprinātā aizlaikus gatavošanās pašvaldību «staļingradām» var nozīmēt, ka atgūt valdību paši nemaz nopietni necer. Taču kauja par pašvaldībām tāpēc būs jo īpaši nikna.

Komentārs 140 zīmēs
Tīrai sirdsapziņai un tīriem papīriem: līdz 1.jūnijam var deklarēt aplokšņu algas un samaksāt samazināto 15% ienākuma nodokli.

Nekā unikāla. Saktas puķu tirdziņa stikla būdas par jauna bērnudārza cenu nav pirmais rīdzinieku naudas šķērdēšanas gadījums Ušakova domē.

Vai naftas krājumi jelkad beigsies? Benzīna cenas aug, tikmēr nafta nupat atrasta arī Kenijā.

Šur tur pavasaris

Posted on marts 28, 2012 by - Redaktores sleja

Joks vēsta: marts nolēmis brīvu nedēļu paņemt, lūdz decembri šo drusku aizstāt: «Es taču tevi aizvietoju!» Jāpiekrīt, kapucē no vēja slēpjoties. Un tomēr – pavasaris ir klāt! Mums ir neapgāžami pierādījumi.

Atkusni jūt ledus supermens, pasaules labākais skeletonists Martins Dukurs, kurš labprāt pozē fotogrāfam, izmeties vienās biksēs, un uzsit šļakatas peļķē kā draisks zvirbulis. Zelts, zelts, zelts! Kā viņš to dabū gatavu un kā tiek galā ar atbildību? Ir nācies dubļus ēst. Tagad viņš gatavojas jaunam startam ārpus ierastās rutīnas – abi ar dzīvesbiedri gaida pasaulē ierodamies visjaunāko Dukuru. Martins cer uz meitu. Starp citu, domās par sievietēm viņš ir tikpat tiešs un ātrs kā trasē.

Skarba un dārga ir pavasara atnākšana uz ceļiem, jo reizē ar sniegu daudzviet nokūst arī asfalts. Beidzot Latvijas neceļi ir nokaitinājuši arī Eiropas Savienību, kuras nodokļu maksātāji jau gadiem ilgi līdzfinansē mūsu šoseju rekonstrukciju. Speciāli pasūtītos pētījumos ES ir atklājusi kļūdas ceļu būvē un uzturēšanā, ko nu prasa nekavējoties novērst. Valdība arī sapratusi, ka šīs ziemas miegs var beigties slikti, un sarosījusies. Gaidīsim, kas ienāksies rudenī.

Skaistas un sulīgas pavasara vēstneses ir zaļas palodzes. Tomāti, kas nakteņa ērtības labad piķēti četros naktī, reta ķirbju šķirne, uz biroja galda sadīgušas salātu dobītes piena pakās – neatkarīgi no pieredzes un prasmēm pavasaris pilsētniekos atmodina zemnieka gēnu. Vēl nav par vēlu katram tikt pie sava bazilika.

Radars pasaulē

Posted on marts 21, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Krievijas Ārlietu ministrija paudusi sašutumu par piektdien Rīgā notikušo leģionāru atceres gājienu un Lestenē notikušo piemiņas pasākumu. «16.martā notika hitlerisko rokaspuišu no SS latviešu brīvprātīgo leģiona gājiens Rīgā un viņu mītiņš Lestenes kapos, kuros piedalījās Saeimas deputāti no valdošās koalīcijas,» teikts Krievijas ĀM paziņojumā. Tas esot «kliedzošs mēģinājums pārskatīt patiesību par nacistu zvērībām». 

Krievija ir pievienojusies Starptautiskā Sarkanā Krusta prasībai, lai Sīrijā ik dienu uz divām stundām tiktu ievērots pamiers. Krievija ir galvenais Sīrijas sabiedrotais. Kopā ar Ķīnu tā ir bloķējusi ANO Drošības padomes rezolūciju, kurā bija nosodīta Sīrijas režīma vardarbība pret protestētājiem. Sīrijā kopš pagājušā gada marta notiek nemieri pret prezidenta Bašara al Asada režīmu, kuros gājuši bojā vairāk nekā 9100 cilvēku.

No otrdienas Krievija aizliegusi dzīvu mājlopu importu no ES valstīm, ko pamato ar infekciozā Šmalenbergas vīrusa izplatību Eiropā. Latvijā aizliegums attiecas uz 22 cūku fermām, Lietuvā – 35, Igaunijā – 43, Vācijā – 509, tāpat arī uz Polijas un citu ES valstu fermām. 2011.gadā 77% no kopējā Latvijas dzīvo cūku eksporta bija uz Krieviju. Cūku audzētājiem vajadzēs meklēt jaunus savas produkcijas noieta tirgus, kas, visticamāk, būs ES iekšējais tirgus.

Vācijas federālā sapulce svētdien par valsts prezidentu ievēlēja Joahimu Gauku, bijušo Austrumvācijas cilvēktiesību aktīvistu. Viņu amatam izvirzīja opozīcijas Sociāldemokrātiskā partija un Zaļo partija pēc iepriekšējā prezidenta Kristiana Vulfa atkāpšanās. Vairākos korupcijas skandālos iesaistītais Vulfs 17.februārī paziņoja par atkāpšanos no amata, kad prokuratūra bija pieprasījusi atcelt viņam tiesisko imunitāti.

Pagājušās nedēļas nogalē Baltkrievijā izpildīts nāvessods par Minskas metro spridzināšanu notiesātajiem Vladislavam Kovaļovam un Dmitrijam Konovalovam. Abi nošauti. Augstākā tiesa 30.novembrī viņus atzina par vainīgiem 11.aprīlī notikušā sprādziena sarīkošanā. Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kur spēkā vēl ir nāvessods.

Francijas Konstitucionālā tiesa pirmdien apstiprināja desmit kandidātus valsts prezidenta vēlēšanām, kuru pirmā kārta notiks 22.aprīlī, bet otrā – 6.maijā. Viņi ir savākuši nepieciešamos 500 parakstus no ievēlētajiem mēriem un pašvaldību vadītājiem. Sabiedriskās domas aptaujās populārākais kandidāts ir Sociālistiskās partijas līderis Fransuā Olands (attēlā), kas apsteidz pašreizējo prezidentu Nikolā Sarkozī, labēji centriskās partijas Savienība par tautas kustību (UMP) līderi.

Afganistānas Drošības padome svētdien nolēma mainīt Starptautisko Drošības atbalsta spēku (ISAF) statusu Afganistānā. ISAF spēki no karojošām vienībām 2013.gadā kļūs par palīgspēkiem. Galvenā atbildība par drošību valstī pāries Afganistānas Nacionālās armijas un policijas rokās. ISAF jau pērn sāka nodot atbildību par drošību afgāņu rokās vairākās provincēs, bet pilnīga starptautisko spēku izvešana no Afganistānas paredzēta līdz 2014.gada beigām.

Itālijas finanšu policija pirmdien aizdomās par sadarbību ar mafiju aizturējusi lielu ierēdņu grupu, to skaitā 16 nodokļu dienesta darbiniekus. Visi arestētie tiek turēti aizdomās par sadarbību ar mafijas grupējumam Kamorra piederīgo Fabročino klanu. Atklātais noziedzīgais tīkls kontrolējis nekustamā īpašuma un viesnīcu biznesu. Aizturētajiem konfiscēti vērtspapīri, finanšu aktīvi, villas un automašīnas par kopējo vērtību aptuveni viens miljards eiro.