Ar ko īstenībā nodarbojas un kā naudu pelna ļaudis, kas publiskajā telpā bieži tiek pasniegti kā neatkarīgi viedokļu līderi, kaut gan viņu ciešās saites ar politiku ir gana uzskatāmas? Šis jautājums, ko uzdevām trim pazīstamākajiem «polittehnologiem», atnesa vairākas negaidītas atbildes. Piemēram, Jurģis Liepnieks gatavojas privātai maksātnespējai
Laiki Mainās, tikumi arī, bet ir vērtības, kas kopš deviņdesmitajiem gadiem palikušas nemainīgas, – lai saprastu, kas Latvijā notiek, ir jāuzzina visu trīs valstī esošo politologu viedokļi un visu trīs Latvijas «ekspertu – polittehnologu» redzējums par aktualitātēm. Turklāt televīzijā, radio, presē parasti šie «eksperti» tiek nekonkrēti pieteikti kā politikas vērotāji, kaut gan patiesībā daļa no komentētājiem ir neatkarīgi viedokļa paudēji, bet citus ar politiķiem vieno ciešas saites un viņi nereti saņem naudu no tiem, kuru vārdus un darbus publiski vērtē. Šajā rakstā Jurģim Liepniekam, Danam Titavam un Filipam Rajevskim uzdevām jautājumus, kurus mediji parasti neuzdod, toties bieži dod vārdu politikas procesa vērtēšanai.
Gatavojas maksātnespējai
Tirgojot desas, šampūnus vai partijas, ir gan kopīgas, gan atšķirīgas lietas, un viena no atšķirīgajām ir tā, ka politikā pats mārketings jau ir politika, skaidro Jurģis Liepnieks. Mūsu saruna notiek tukšā interneta portāla Puaro. lv redakcijā, kur viņš uz galda citu pēc citas liek politiskā mārketinga grāmatas un it kā izbrīnīts jautā – vai tiešām arī žurnāls Ir lietos krievisko «polittehnologa» jēdzienu. Kā būtu pareizi latviski? Nu, varot jau jebko saukt jebkā – Latvijā žurnālisti esot pieraduši par polittehnologiem saukt gandrīz jebkuru sabiedrisko attiecību speciālistu, kurš strādā politisko partiju labā, bet patiesībā politiskais mārketings «ir šaura niša» ar specifi skām zināšanām. «Es, protams, ar to nodarbojos kādreiz, tagad vairs nenodarbojos, » saka Liepnieks.
Medijos Liepnieks aktīvi komentē politisko procesu un tiek nekonkrēti pieteikts kā «eksperts» vai «polittehnologs», nenorādot viņa saites ar politisko procesu. Pēc Liepnieka domām, sabiedrība nekādi netiek maldināta, jo «cilvēki, kuri interesējas par politiku, kā arī cilvēki, kuri mazāk interesējas, tāpat zina vai nezina, kas es esmu.» Mediji, kas vēršas pie viņa, vēloties labi argumentētu viedokli, un tieši to viņš arī sniedzot. Turklāt publiski paužot tikai tādu viedokli, kam pats piekrīt. «Varbūt kādreiz – pirms 20 gadiem es būtu varējis paust viedokli, kuram pats nepiekrītu, tagad tas nav iespējams. Neviens nevarētu man samaksāt tik daudz vai tā, lai es paustu kādu viedokli, kuru es pats neatbalstu ar visu sirdi vai dvēseli.»
Liepnieks uzskata, ka viņa saistības ir pilnīgi atklātas. Tomēr sarunas gaitā tas neapstiprinās – viņš neatbild uz jautājumiem par fi nanšu avotiem, kas nodrošina Liepnieka jaunāko sabiedriskās domas veidošanas projektu Puaro.lv , un nespēj konkrēti pateikt, kad beidzis «politiskā mārketinga» gaitas.
Savu karjeru politikā Liepnieks uzsāka 1995.gadā toreizējā bezpartejiskā premjera Andra Šķēles birojā, kura padomnieki skarbo aizkulišu intrigu dēļ vēlāk izpelnījās «asiņaino punduru» iesauku. Kad Šķēle nodibināja Tautas partiju, Liepnieks tās ietvaros darbojās ar politiskā mārketinga jautājumiem, to skaitā organizēja vēlēšanu kampaņas – arī Latvijā līdz šim vērienīgāko aģitācijas ierobežojumu pārkāpšanu, pirms 9.Saeimas vēlēšanām, izveidojot biedrību Sabiedrība par vārda brīvību (tiesa atzina šo reklāmas kampaņu par daļu no TP priekšvēlēšanu aģitācijas un piesprieda atmaksāt valstij miljonu latu, taču partija spriedumu neizpildīja – pašlikvidējās un atzina savu maksātnespēju).
Kad 2007.gada nogalē Liepnieks kopā ar Aigaru Štokenbergu izslēgts no Tautas partijas par tās graušanu, politiskā mārketinga pakalpojumus sniedzis Štokenberga jaunizveidotajam politiskajam spēkam – Sabiedrība citai politikai, kas izveidota 2008. gadā. Pēc tam, paša vārdiem runājot, esot «koķetējis » ar Saskaņas centru, taču «līdz attiecībām tā arī nenonācām». «Vienā upē divreiz neiekāpsi. Iesaiste Tautas partijas procesā man bija pietiekami interesanta. Izrādījās, ka es nevaru aiziet uz Saskaņas centru un darīt to pašu. Tās ir jau izveidojušās partijas ar savu pieredzi, struktūru, tur nav īsti vietas, kuru varētu ieņemt.» Kad tieši pārtraucis politiskā mārketinga pakalpojumu sniegšanu, Liepnieks neatceras, bet tagad jau «vairākus gadus » nodarbojoties ar citām lietām, kaut arī joprojām tiekoties un runājot par politiku ar dažādiem cilvēkiem.
Kopš šā gada sākuma viņš vada uzņēmēja Bislana Abdulmuslimova uzņēmumu koncerna AB Holding padomi. Ko tieši tur dara, sīkāk neatklāj. Pērn pirms ārkārtas Saeimas vēlēšanām viņš izveidoja interneta portālu Puaro.lv, kura materiālos bija redzama izteikti negatīva attieksme pret Valdi Zatleru un viņa jaunveidoto partiju, arī Vienotību, bet simpātijas vērojamas pret Zaļo un Zemnieku savienību un Saskaņas centru. Liepnieks šādas simpātijas noliedz, nekādu vienošanos par atbalstu neesot bijis, ideja izveidot portālu esot radusies kā emocionāla reakcija uz Saeimas atlaišanu.
«Esmu pietiekami emocionāls cilvēks, un man uz to gribējās kaut kā reaģēt, radīt platformu, kur tā reakcija ir iespējama, un ar cerību, ka mediju telpā šādas nelielas daudzveidības radīšana var nākt par labu.» Vai izdevās? «Grūti pateikt, jā un nē,» saka Liepnieks.
Viņš nevēlas atklāt, nedz finansējuma apmēru, nedz naudas devējus projektam, tikai uzsver – tie neesot ar politiku saistīti, ko jau esot izstāstījis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, «kas uzdeva tieši tos pašus jautājumus». Uzzināt portāla fi nanses ofi ciāli nav iespējams, jo tā īpašnieks Freedomlab saskaņā ar Lursoft datiem nav iesniedzis gada pārskatu, par ko Liepnieks intervijā izrāda izbrīnu – tiešām? Portāla īpašnieku struktūrā šā gada sākumā notikušas vērienīgas izmaiņas – iepriekš Freedomlab pilnībā piederēja Liepnieka pašreizējai dzīvesbiedrei Ilzei Elizabetei Dzirkalei, taču kopš marta beigām puse daļu pieder Abdulmuslimova dzīvesbiedrei Rozai Džamaldajevai. «Viņiem patika tā ideja un projekts, viņi piekrita atbalstīt šādā veidā,» skaidro Liepnieks, un no viņa teiktā var noprast, ka portālam nepieciešams finansiāls atbalsts.
Spriežot pēc Lursoft datiem, diezko veiksmīgi nesokas arī citiem uzņēmumiem, kuros Liepnieks parādās kā amatpersona vai īpašnieks. Kaut arī pēdējā deklarācija, ko viņš iesniedzis pēc valsts amatpersonas gaitu beigām, liecina – Liepnieks bijis miljonārs, intervijā viņš atzīst, ka tagad nonācis fi nansiālās grūtībās. 2006.gadā Liepniekam izdevušies veiksmīgi darījumi, kopumā par aptuveni 5 miljoniem eiro pārdodot virkni nekustamo īpašumu (lauvas tiesu – 4,5 miljonus eiro – viņš par trim zemes gabaliem Garkalnē saņēmis no Baltic Beach Hotel īpašnieka Maikla Avrutina fi rmas).
Sarunā ar žurnālu Ir viņš sevi vairākkārt nosauc par «tipisku latviešu idiotu», kurš pārāk aizrāvies ar nekustamo īpašumu darījumiem. «Alkatība dzen tālāk, panākumi spārno, un tu domā, ka esi liels meistars.» Tomēr sekojušas neveiksmes.«Cik labi man labajos gados gāja, tik slikti tas viss beidzās, un principā es neizslēdzu iespēju, ka man nāksies pasludināt maksātnespēju visai drīz,» saka Liepnieks. Konkrēti runāt par aizdevējiem un saistību lielumu viņš nevēlas, nedz arī atklāt tos «parastos spekulatīvos darījumus» ar nekustamo īpašumu projektiem, kuri radījuši zaudējumus. Taču viņš apstiprinoši atbild uz jautājumu, vai ir ņēmis kredītus, kuri pēc Parex sadalīšanas atrodas «slikto kredītu» portfelī, ko apsaimnieko Reverta. Liepnieks arī atzīst, ka nodarbojies ar akciju tirdzniecību, taču tas neesot bijis «fi nansiāli nozīmīgi», toties azartspēles gan neesot viņa vājība – «kazino esmu bijis trīsreiz dzīvē».
Cik lielos mīnusos viņš šobrīd ir? «Par vairākiem miljoniem. Eiro, lai gan varbūt sanāks arī lati.» Uz jautājumu, vai viņš redz iespēju tomēr izvairīties no personiskās maksātnespējas, Liepnieks atbild: «Skatīsimies, dzīve rādīs, es baidos, ka nevarēšu no tā izvairīties. » Kādus secinājumus viņš izdarījis? «Cilvēkiem piemīt dabiska tieksme sliekties savas nekompetences virzienā» un nodarboties ar lietām, kuras nesaprot.
Gaidāms, ka drīzumā viņa darbību likumību kādā citā lietā novērtēs tiesa, jo gaidāms spriedums tā dēvētajā digitālgeitā, kurā Liepnieks ir uz apsūdzēto sola. Digitālās televīzijas ieviešanu Latvijā, ko īstenoja britu fi rma Kempmayer Media, prokuratūra traktē kā svešas mantas iegūšanu ar viltu, jo fi rmas labuma guvēji ir paslēpti ārzonās, bet vairākas liecības norāda, ka viņu vidū ir bijušais telekompānijas LNT īpašnieks Andrejs Ēķis, ekspremjers Andris Šķēle un Liepnieks. Viņi savu vainu noliedz, un Liepnieks intervijā pauž uzskatu, ka lietā būtu jāattaisno visi – sabiedrībai zaudējumi nav nodarīti, Kempmayer visus līdzekļus atmaksājis. «Lieta bez cietušā, bez zaudējumiem. Ja nebūtu šī politiskā konteksta, normāli šai lietai būtu jāpaliek tur, kur tai jāpaliek, – saimnieciski civiltiesiska strīda robežās.» Lai gan Liepnieks atzīst, ka «daudz kas tajos gados, ar šīs dienas acīm skatoties, ir darīts nepareizi, protams, arī šis projekts,» tomēr neesot pamata sodīt amatpersonas par politiskās ietekmes izmantošanu sava biznesa attīstībai.
Tieši Liepnieks 2006.gadā pirmais publiski atklāja, ka aiz Kempmayer stāv Šķēle, bet 2010. gadā to apliecināja arī atklātībā nonākušās Gērnsijas ārzonas apsaimniekotāja Maikla Neigla liecības, saskaņā ar kurām patiesie labuma guvēji Kempmayer bija Šķēles ģimene. Uz jautājumu, vai viņš nav vīlies par to, ka Šķēle digitālgeitā ir tikai liecinieks, nevis apsūdzētais, Liepnieks uzsver, ka viņa un Neigla teikto apstiprinājušas arī paša Šķēles liecības, tāpēc iesaka šo jautājumu uzdot prokuratūrai un tās toreizējam vadītājam Jānim Maizītim.
Titavs: esmu brends
«Repšes palīgs», «Repšes draugs», «Repšes tuvs domubiedrs», «pelēkais kardināls» – Dans Titavs ironiski uzskaita apzīmējumus, kādos mediji viņu stādījuši priekšā sabiedrībai. «Es esmu vienkārši cilvēks,» uz žurnāla Ir jautājumu, kas tad viņš ir, atbild Titavs, norādot, ka «negrasās iespringt, lai sevi raksturotu », jo savas domas paudis jau kopš 1987. gada un turpinās to darīt. Viņaprāt, mediji paši izdomājot skaļus nosaukumus un tad pinoties tajos – nevēloties norādīt to, ka viņš šobrīd ir Latvijas Eksportētāju un investoru kluba (LEIK) valdes loceklis, bet izmantojot dažādus citus apzīmējumus, to skaitā, viņaprāt, šādi rīkojies arī žurnāls Ir.
«Varbūt es esmu lepns un tūlīt mani zibens nospers, bet gan Jurģis Liepnieks, gan Dans Titavs ir brendi. Tur īstenībā nemaz daudz neprasās paskaidrot, ar ko mēs patreiz nodarbojamies. Mēs esam ļoti ilgi sabiedriskajā dzīvē, un prasīt Jurģim Liepniekam vai Danam Titavam šodienas amatu – to var likt, var nelikt, tam nav nozīmes,» saka Titavs.
Saskaņā ar Lursoft informāciju Titavs šobrīd ir ne vien amatpersona LEIK, bet arī kapitāldaļu īpašnieks divos uzņemumos – HQ Consulting un Principium, pēdējais gan šobrīd esot «pārdošanas procesā», jo juridisko konsultāciju bizness kopā ar bijušo Jaunā laika partijas biedru Edgaru Jaunupu neesot īsti sekmējies.
Pēc paša teiktā, LEIK viņš saņem algu par «padomu došanu» kluba biedru komunikācijā gan savstarpēji, gan ar valsts institūcijām, gan «vienkārši citiem cilvēkiem». Spriežot pēc kluba mājaslapā norādītās informācijas, šīs organizācijas biedri ir tikai daži uzņēmumi – baņķierim Valērijam Belokoņam piederošā Baltic International Bank, uzņēmējam Uldim Mierkalnam piederošais kokapstrādes uzņēmums PATA AB, uzņēmējam Donātam Vaitaitim piederošais bioetanola ražošanas uzņēmums Jaunpagasts plus.
LEIK ietilpstot arī daži «asociētie biedri » – JP termināls, kam valdība pērn apsolīja valsts galvojumu 24,4 miljonu latu apmērā bioetanola ražošanas un pārkraušanas termināļa izveidei Rīgas brīvostā. Arī šī uzņēmuma valdes priekšsēdētājs ir Vaitaitis, kurš 2010. gadā pirms vēlēšanām bijis neparasti dāsns pret politiskajām partijām – Vienotībai, Zaļo un Zemnieku savienībai un Par labu Latviju apvienībai viņš vienā mēnesī pārskaitījis kopumā 72 000 latu.«Asociētie biedri» ir vēl trīs ar Vaitaiti saistīti uzņēmumi – JP Biotechnology, East-West Transit un KER-Klimata un enerģijas risinājumi.
Sīkāk par saviem pienākumiem LEIK Titavs nevēlas stāstīt un atsakās atbildēt uz jautājumiem, vai nodarbojas ar šo uzņēmēju interešu lobēšanu, jo katram esot sava izpratne par lobēšanu, bet savu izpratni viņš atturējās atklāt. Vaicāts, vai nav sanācis medijos kā «ekspertam» paust viedokli jautājumos, kas pārklājas ar viņa aktivitātēm LEIK, atbild noraidoši, tad pārdomā un atzīst, ka par bioetanolu gan varētu būt paudis viedokli, taču «mana attieksme pret bioetanolu nav atkarīga no tā, vai es pazīstu Donātu Vaitaiti vai nē, es tiešām uzskatu, ka tas ir labi.» Titavs skaidro, ka izvēlas tikai tādus klientus, ar kuriem saskan dzīves uzskati, jo «es varu to atļauties».
Sarunas brīdī LEIK darba telpās Elizabetes ielā ienāk izdevniecības nama Petits īpašnieks Aleksejs Šeiņins, un noprotams, ka arī viņš šajās telpās strādā. Spriežot pēc Lursoft datiem, abiem jau pāris mēnešus ir kopīgs uzņēmums – HQ Consulting, kas, pēc Titava teiktā, sniedz konsultāciju pakalpojumus. Kādus? Visādus, atbild Titavs, kā piemēru minot padomu uzņēmējiem atturēties no ieraduma īpaši apsargātos ofisos atņemt mobilos telefonus viesiem. «Pateikt, ka tā nevajag darīt, – tas ir padoms, par ko cilvēki gatavi naudu maksāt,» saka Titavs. Noprotams, ka klienti ir ļoti turīgi uzņēmēji, taču sīkāk neko par padomiem viņš neatklāj, jo konfidencialitāte ir daļa no vienošanās ar klientiem.
Kāpēc veido kopīgu biznesu ar nenotikušo politiķi Šeiņinu, kas iepriekš Saeimas vēlēšanās startēja no Par labu Latviju saraksta, un vai atšķirīgie politiskie uzskati netraucē? «Šeiņina kungs ir mans skolasbiedrs. Mūsu pazīšanās ir krietni ilgāka par partiju sistēmu Latvijā,» atbild Titavs. Ne no Titava, ne arī no Šeiņina netop skaidrs, vai viņš pievienosies arī biedrībai Latvijas attīstībai, kuru jau veido LEIK biedri – Belokoņs, Vaitaitis, Mierkalns. Šeiņins atbild, ka neesot saņēmis uzaicinājumu, Titavs – neesot līdz mūsu sarunai par to domājis. Kaut arī no cita Latvijas attīstībai dibinātāja Einara Repšes teiktā iepriekš bija noprotams, ka biedrība varētu pārtapt politiskā organizācijā, Titavs pagaidām par to runā izvairīgi. Tāpat kā par saviem pienākumiem šajā biedrībā.
Rajevskim nepatīk topi
«Viņš ir viens no pazīstamākajiem politiskajiem un lielo kompāniju vadības konsultantiem Latvijā ar plašu pieredzi publisko attiecību, lobisma, finanšu, enerģētikas, kā arī krīzes PR risinājumos. Šī politiskā pieredze ir labs atbalsts, veidojot attiecības ar valsts varu daudziem korporatīvajiem klientiem.» Šādu informāciju par sevi Filips Rajevskis sniedz pašam uz pusēm ar dzīvesbiedri Lauru Minskeri piederošās sabiedrisko attiecību kompānijas Mediju tilts mājaslapā. Plašākai sabiedrībai gan viņš ir pazīstams kā «LNT eksperts », «eksperts», «politologs», biežs viesis tā dēvēto «polittehnologu diskusijās» dažādos Latvijas medijos.
Kas patiesībā ir cilvēks, kura viedoklis tik bieži parādās medijos? «Esmu sabiedrisko attiecību speciālists,» intervijā žurnālam Ir sevi raksturo Rajevskis. Viņš stāsta, ka Latvijas Universitātē ieguvis grādu politikas zinātnē, pēc tam papildinājis zināšanas Velsas universitātē. Politikas procesa vērošana esot viņa hobijs. «Par to neviens naudu nemaksā. » Klientu vidū mēdzot būt arī pa kādam politiķim, taču viņa uzdevums bijis risināt kādas konkrētas problēmas, nevis veidot tēlu partijām.
«Jā, esmu strādājis ar ministriem, kad man paprasa, bet tas parasti ir specifiskā tēmā, es nekad neesmu piekritis būt par konsultantu politiskajos jautājumos, padomnieku. » Vai pēc tam, sniedzot medijiem komentārus, nav iznācis vērtēt konsultēto politiķu aktivitātes? Rajevskis skaidri neatbild, norādot – komentāros parasti sniedz viedokli par kādu aktuālu problēmu.
Savukārt uzņēmējiem Rajevskis palīdz risināt ar valsts vai pašvaldību regulējumu saistītās problēmas. Piemēram? Cita starpā uzņēmējiem piedāvā arī politiskā lobista pakalpojumus – «es varu pateikt [biznesa] klientam, kurš ir tas brīdis, kad pēc procesa deputāts nevar atteikt. Mēs labi zinām, ka likumu veidošanas procesā ir normāli, ka likums var tikt ietekmēts, – ir mirkļi, kad ir svarīgi uzklausīt industrijas viedokli, lielo uzņēmēju viedokli.» Par vienu no saviem veiksmīgākajiem lobisma projektiem Rajevskis min 2010.gadā īstenoto kampaņu, kuras ietvaros panākts, ka Saeimas deputāti atteikušies no idejas aizliegt alus reklāmas elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Tiesa, šādu lobija projektu aģentūrai neesot daudz, šobrīd esot tikai viens pastāvīgs klients.
Gan kā sabiedrisko attiecību speciālista, gan «eksperta» aktivitātēs Rajevskis ievērojot ētikas standartus un protot labi šīs divas lietas nošķirt. «Tev nebūs slēpt, kā vārdā tu strādā. Es nezvanu nevienai personai – zini, man te ienāca prātā, varbūt vajag [likumā] pamainīt kaut ko. Es vienmēr skaidri un gaiši pasaku – mēs runājam noteiktu klientu interesēs,» skaidro Rajevskis. Attiecībā uz komentāriem medijos viņš vienmēr esot ievērojis stingru principu – nerunāt par tēmām, kas skar viņa klientu intereses.
Tomēr Rajevska līdzšinējās aktivitātes, daudzus gadus savienojot sabiedriskās attiecības, dalību mediju biznesā un lobismu politiskajā vidē, liek apšaubīt šo paša novilkto līniju stingrību. Sabiedrisko attiecību aģentūra Mediju tilts dibināta 1996.gadā, paralēli darbam šajā aģentūrā Rajevskis līdz pat 2003.gadam bijis gan Latvijas Neatkarīgās televīzijas (LNT) valdē, gan līdz 1999.gadam kopīgi ar bijušo politiķi Edvīnu Inkēnu strādājuši uzņēmumā S.A.F. Pakalpojumi, kas daudzus gadus veidoja LNT raidījumu Nedēļa. «Es tur biju administrators. Vienmēr kādam ir jāvada gali ar galiem kopā,» saka Rajevskis, norādot, ka šis darbs ar PR aktivitātēm nav pārklājies, bet ar žurnālistu darbu viņam neesot bijis «nekāda sakara». Tiesa, labās attiecības ar LNT ziņu dienesta vadību bijušas par pamatu tam, lai pēc vairākiem gadiem, kad formāli pārtrauktas darba attiecības, Rajevskis atgrieztos televīzijas ziņu ēterā – tikai šoreiz kā «LNT eksperts». Tāds viņš ir joprojām. «Tā vienošanās bija tāda, ka viņi var bez maksas lietot manus komentārus un esmu pieejams,» skaidro Rajevskis. Tā esot abpusēji izdevīga sadarbība: «Jā, tā ir mana un mūsu aģentūras PR sastāvdaļa.»
Labas attiecības Rajevskim, šķiet, bijušas arī ar atsevišķiem politiskajiem spēkiem – 2005.gadā mediji rakstīja par Mediju tilta ražīgo sadarbību ar toreizējo Rīgas domes politisko varu – LSDSP un LPP. Pašvaldība spalvu spodrināšanai no nodokļu maksātāju naudas tolaik kopumā bija atvēlējusi 0,6 miljonus latu, salīdzinoši ar citām aģentūrām Mediju tilts tolaik ticis pie ienesīgākiem līgumiem. Pienākumos cita starpā ietilpa veidot raidījumu Latvijas Televīzijā «Galva.Pils. Sēta», un kā viena no šī raidījuma autorēm LTV mājaslapā norādīta Rajevska dzīvesbiedre Laura Minskere.
Mediju tilta vēsturē ir vēl uzvaras virknē iepirkumu, kuros konkurenti saskatījuši nevienlīdzīgu cīņu. Iespējams, bizness, sabiedriskās attiecības un lobisma darbs cieši savijušies arī Rajevska darbā ar Parex, kas esot viņa klients kopš 1999.gada. Kādēļ patiesībā viņš pieņēmis lēmumu tiesāties ar valsti par Parex bankas reorganizācijas rezultātā nodarītajiem zaudējumiem? «Man atņēma tur 16 000 akcijas, es izmantoju jebkādus juridiskos instrumentus, lai aizstāvētu savas intereses,» lakonisks ir Rajevskis, noraidot minējumus, ka rīkojies citu akcionāru – savu ilggadējo klientu Valērija Kargina un Viktora Krasovicka interesēs.
Vai Rajevskis nekad nav veicis darbības, kas no morāles viedokļa varētu šķist nepieņemamas? «Nē, nekad,» viņš atbild un uzsver – Mediju tilts ietilpst starptautiskā sabiedrisko attiecību kompānijas Burson-Marsteller tīklā, un visu šī tīkla uzņēmumu darbinieku rīcību regulē iekšējais ētikas kodekss.
«Uzskatu, ka labākais polittehnologs ir pats politiķis, tā ir mana simtprocentīga pārliecība. Tāpēc diezgan stingri neiet pie sirds visi tie polittehnologu topi, sevi nekad negribētu piedēvēt pie tādiem,» saka Rajevskis.
Viņaprāt, labs polittehnologs ir tas, kurš atrod labu klientu. «Jurģi radīja Šķēle,» kolēģa Liepnieka karjeru raksturo Rajevskis. «Tā ir simbioze, jūs paskatieties, kur viņi abi tagad ir? Tas pats attiecas uz Danu un Repši – Dans radīja Repši, Repše radīja Danu. Nekur jau tālu viņi nav [viens no otra] aizgājuši, » Rajevskis piesauc Einaru Repši un viņa seno domubiedru Danu Titavu. Atšķirībā no citiem «ekspertiem», kas paši gājuši politikā, Rajevskis neesot gatavs un negrib «savu biznesu ziedot uz altāra, lai piepildītu savu godkāri. Man arī šādas godkāres īsti nav, mani ļoti apmierina esošais statuss.»
