Žurnāla rubrika: Svarīgi

Programmēšanas tīģerēni

Posted on septembris 26, 2012 by - Pasaulē

Igaunijas lēmums jau no 1.klases bērniem mācīt programmēšanas pamatus ir kāri uzķerts pasaules medijos, bet paši igauņi par to ir pārsteigti – mēs tikai turpinām tehnoloģisko Tīģerlēcienu

Gustava Ādolfa ģimnāzija atrodas Tallinas vecpilsētā. Tā dibināta 1631.gadā. Tartu Universitāte ir tikai gadu vecāka. Lai tiktu mācīties šajā skolā, bērniem jāiztur konkurss – tiek pārbaudīta lasītprasme un aritmētika. Citiem vārdiem sakot, šī ir elitāra skola. Starp citu, šeit mācījušies puiši, kas uzprogrammēja Skype.

Datorstunda sākas 10 no rīta. Šie ir trešklasnieki, kopā 20 bērnu rātni sēž pie datoriem, uzlikuši austiņas. Skolotāja Kristi Sārpū ir sagatavojusi videopamācību, bērni to aizrautīgi skatās savos datoros un seko instrukcijām. Klase iegrimst darbā, tikai pa laikam kāds paceļ roku un lūdz skolotājai palīdzību.

Šajā stundā skolēniem datora ekrānā jāatdzīvina zīmēta figūriņa – jāliek tai kustēties pa kreisi, pa labi, uz priekšu un atpakaļ. Proti, bērniem ir jāuzprogrammē šo kustību komandas savos datoros. Katrs darbojas savā tempā, redzu, ka dažiem nav nepieciešamas visas nodarbības 45 minūtes un viņi tiek galā ātrāk. Šie trešklasnieki ir specializējušies matemātikā un mūzikā, viņi ir mācījušies programmēšanu jau no 1.klases.

Nopietna izskata puika Oskars Vilems Tīdemans jau pabeidzis darbu un pastāsta man, ka programmēšana ir viņa lielākā aizraušanās. Šodienas stundas uzdevums esot vienkāršs, viņš līdzīgus mēdzot patstāvīgi pildīt mājās.

Arī Oskara klasesbiedrenes Tīle un Elizabete ir tikušas galā ātrāk un piedāvā parādīt man, ko vēl prot. Viņas sāk uzdevumu, kurā no ģeometriskām formām jārada figūras un jāliek tām kustēties pēc programmētāja dotā uzdevuma. Piemēram, te var izveidot lēkājošu sniegavīru. Lai tiktu galā ar šo uzdevumu, vajadzīga attīstīta loģiskā domāšana, un 3.klases skolēniem tas ir pilnīgi pa spēkam. Tomēr kaut kas šoreiz noiet greizi, un abām meitenēm sniegavīrs nesanāk – droši vien pa vasaru iemaņas aizmirsušās.

Gustava Ādolfa ģimnāzija pašlaik ir izņēmums, taču jau no nākamā mācību gada datorprogrammēšanu varēs apgūt pirmklasnieki jebkurā Igaunijas skolā, kas būs izvēlējusies šo mācību priekšmetu iekļaut savā programmā. Skolas var brīvi pašas izlemt, vai to vēlas, vai ne, bet valsts līdzfinansētais fonds Tīģerlēciens būs sagatavojis mācību līdzekļus un skolotājus, lai šo izvēli varētu īstenot. Oktobra sākumā noslēgsies pieteikšanās uz skolotāju kursiem, un tad kļūs skaidrs, cik liela ir interese par šo jaunievedumu, kas pasaules medijos jau izpelnījies skaļus virsrakstus «Igaunija gatavojas karam: bērni kareivji» un «Mēs esam nolemti: sīkā Igaunija māca pirmklasniekiem programmēšanu». Ziņa izpelnījās žurnālu Wired un Forbes uzmanību, Guardian jautāja, vai arī Lielbritānijai nevajag sekot šim piemēram, bet New York Times vaicāja – vai Ķīna neies Igaunijas pēdās un nesāks programmēšanu mācīt jau bērndārzniekiem.

Radītāji, nevis lietotāji
Programmēšana – tas izklausās sarežģīti un noslēpumaini. Garas komandu virknes melnā datora ekrānā, paviršam skatītājam nesaprotami simboli, vairāku veidu iekavu, burtu un ciparu kombinācijas izskatās pēc modernās maģijas. To visu, protams, nemāca igauņu pirmklasniekiem. Pasaulē ir izstrādātas dažādas tehnoloģijas un vienkāršotas programmēšanas valodas, kas kalpo tieši izglītības mērķiem un ir piemērotas arī pavisam maziem bērniem.

Programmēšanas apguve īstenībā nozīmē mācīšanos domāt, loģikas treniņu, problēmu risināšanu. Apjēdzot, kāda ir sakarība starp datoram dotajām komandām un gala rezultātu, bērni jau agrīnā vecumā spēj veidot vienkāršas aplikācijas, kas būtībā atgādina spēles. Tikai viņi tās nevis lieto, bet rada paši.

«Mēs diskutējām ar skolotājiem, kam ir pieredze ar programmēšanas valodu Logo un Kodu mācīšanu. Viņi mūs droši mudināja sākt mācības ar septiņgadniekiem,» man stāsta idejas autore Ave Lauringsona, fonda Tīģerlēciens mācību vadītāja.

Doma, ka programmēšana jāveido kā mācību priekšmets jebkurā skolā, sākot no pirmās līdz pēdējai klasei, viņai radās pirms gada. Redzot, kā bērni pamperos jau lieto iPad, viņa sapratusi – tehnoloģijas ir izmainījušas mūsu pasauli, un tik mazā valstī kā Igaunija ir iespējamas arī šķietami trakas lietas, ko lielākas valstis neuzdrošinās ieviest.

«Mūsu moto ir attīstīt bērnus tā, lai viņi kļūst ne tikai par tehnoloģiju lietotājiem, bet arī par radītājiem. Lai viņi saprastu, ka šīs lietas ir iespējams viegli mainīt un attīstīt,» stāsta Ave.

Mācību programma, kurai dots vārds Proge Tiiger (šī kombinācija igauņu valodā neko nenozīmē, taču rada asociāciju ar programmēšanas tīģeriem), nesākas tukšā vietā. Igaunijas skolās jau tagad ir daudz investēts, lai nodrošinātu modernu mācību procesu, un jaunā programma centīsies izmantot visas tās tehnoloģijas, kas skolās jau ir pieejamas – elektroniskās tāfeles un vēl specifiskākas ierīces.

Igaunijā ir vairāk nekā 500 skolu, un, piemēram, simt no tām ir pieejami LEGO Mindstorm komplekti, kas ļauj būvēt robotus. Ir skolas, kurās pieejami datorizēti darb-galdi un 3D printeri, kā arī citas modernas tehnoloģijas, kas mācīšanās procesu padara aizraujošu un virtuālo pasauli sasaista ar reālo. Nereti palīdzību sniedz arī vecāki, piemēram, Gustava Ādolfa ģimnāzijā kāds no vecākiem – turīgs pusmūža biznesmenis no nekustamo īpašumu jomas – līdz ar skolas gada sākumu iznomājis skolai 32 jaunus iPad, kurus bērni lietos mācībām.

Ave uzsver – nav runa par to, ka pirmklasnieki apgūs programmēšanas teorētisko pusi. Nē, gluži kā rotaļājoties, viņi mācīsies darboties ar vienkāršām programmām Kodu, Logo, Scratch un apgūs pašus WEB dizaina pamatus. Piemēram, beidzot 1.klasi, skolēns būs apguvis pamatzināšanas datora lietošanā, zinās, kā jārūpējas par savu veselību, sēžot pie datora, būs iemācījies rakstīt teksta redaktorā, veikt aprēķinus elektroniskajās tabulās, sagatavot vienkāršu prezentāciju, zīmēt datorā. Skolas jau tagad izmanto dažādas interaktīvas materiālu krātuves internetā, lai mācīšanos padarītu interesantu, piemēram, skolēni var spēlēt dažādas attapības spēles un sacensties vietnē Miksike (tajā saturs pieejams arī latviešu valodā) un citās.

«Programmēšanas pamati bērniem jāmāca kā spēle,» man saka Gustava Ādolfa ģimnāzijas skolotāja Kristi Sārpū, kas programmēšanu pasniedz jau vairākus gadus. «Daudzi skolotāji Igaunijā ir gados veci, taču tā nav milzīga problēma – vecums nav šķērslis, bieži vien pieredzējušie skolotāji ir ļoti atvērti jaunajām tehnoloģijām un entuziastiski,» stāsta trīsdesmitgadniece Sārpū. 

Proge Tiiger ir pilnībā brīvprātīga. Pilotprogramma 5.-12.klasei sāksies nākamā gada janvārī, bet oktobrī elektroniskos kursus sāks apgūt pamatskolas skolotāji, kas tālāk mācīs bērnus. Skolas pašas var lemt, vai tās integrē programmēšanu oficiālajā mācību programmā, vai arī piedāvā to kā pēcstundu fakultatīvo pulciņu. «Daudzas pamatskolas Igaunijā jau tagad ir izveidojušas programmēšanas klubiņus un pēc stundām māca bērnus,» paskaidro Ave.

Tīģerlēciens turpinās
Kad fonds Tīģerlēciens augusta beigās izplatīja preses relīzi par savu jauno pilotprojektu mazo «tīģerēnu» mācīšanai, Igaunijas medijos tas nekādu vētru neizraisīja. Tikai pēc tam, kad ziņa par pirmklasnieku mācīšanu bija apskrējusi pasaules medijus, arī pašā Igaunijā beidzot avīžu pirmajās lappusēs parādījās smaidīgas bērneļu bildes ar virsrakstiem «Mācām jaunos stīvus džobsus».

Tas ir saprotami – informācijas tehnoloģiju lietojums ikdienā ir kļuvis par tik ierastu lietu Igaunijā, ka par to neviens vairs nebrīnās. Igauņiem jau sen kabatā ir elektroniskās identifikācijas kartes, ar kurām iespējams iegādāties biļetes, autorizēties internetbankā, piedalīties tiešsaistes loto vai nobalsot vēlēšanās. Jaunākajā Freedom House reitingā Igaunija atzīta par valsti ar visaugstāko interneta brīvības pakāpi, jo vairāk nekā trim ceturtdaļām iedzīvotāju ir pieejams internets, plaši izplatīti gan elektroniskās tirdzniecības, gan e-pārvaldes pakalpojumi. Aptuveni 600 tūkstošiem jeb gandrīz pusei Igaunijas iedzīvotāju ir pieejams interneta pieslēgums ar ātrumu vairāk nekā 40 Mbit sekundē. Planšetdatoru pārdošanas apjomi šogad ir pieckāršojušies, salīdzinot ar pagājušo gadu.

Arī Tīģerlēciena fonds darbojas jau 15 gadus, un paši fonda pārstāvji par pirmklasnieku mācību projektu nosvērti secina: «Šis bija loģisks nākamais solis.»

Tīģerlēciena ideju 1996.gadā piedāvāja toreizējais Igaunijas vēstnieks ASV, tagad Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess un izglītības ministrs Jāks Āvikso. Mērķis – ieviest īpašu programmu, lai masīvi investētu IT infrastruktūras izveidē Igaunijā, īpašu uzmanību veltot tieši izglītībai. Projekta sākumu 1996.gada 21.februārī, tieši pirms Igaunijas neatkarības dienas, izsludināja prezidents Lennarts Meri. Pirmo reizi līdzekļus Tīģerlēciena finansēšanai Igaunija atvēlēja 1997.gada valsts budžetā. Kopš tā laika valsts un pašvaldības ir galvenais projekta finansētājs, taču ir piesaistīti arī privāti ziedotāji un līdzekļi no Eiropas Komisijas. Kopumā fondā kopš dibināšanas līdz šim gadam ir ieguldīti vairāk nekā 50 miljoni eiro.

Pirmais un būtiskākais fonda darba rezultāts skolās bija moderna datoraprīkojuma izveide un pieslēgšana internetam. 1997.gadā pastāvīgs interneta pieslēgums bija tikai 10 skolām un vēl aptuveni 150 ar iezvanpieeju varēja lietot e-pastus un citus interneta pakalpojumus. Šo gadu laikā fonds regulāri izsludinājis dažādus konkursus, kuros skolas var pieteikt tehnoloģiju modernizācijas projektus un saņemt tiem finansējumu. Ik gadu notiek konkurss par inovatīvāko skolu.

Izglītības laukā fonda mērķis ir zinātkāre – integrējot modernās tehnoloģijas mācību procesā, panākt, lai jaunieši vairāk interesējas par zinātnēm. Fonds nodrošina dažādus mācību materiālus un iekārtas skolām, palīdz skolotāju izglītošanā, organizē gan skolotāju, gan skolēnu konkursus. Viņi uzsver – moderno tehnoloģiju lietošana nekad nav pašmērķis, tas ir tikai efektīvs veids, kā atmodināt bērnu zinātkāri un palīdzēt labāk apgūt mācību vielu.

Valsts ir parūpējusies ne tikai par finansējumu moderno tehnoloģiju ieviešanai izglītības procesā, bet arī ar tiesisko regulējumu veicina pārmaiņas. Piemēram, noteikts, ka no 2013./14. mācību gada jebkurai Igaunijā jaunizdotai mācību grāmatai obligāti jābūt ne tikai papīra, bet arī elektroniskajā versijā. Visas grāmatas jāsagatavo planšetdatoriem atbilstošā formātā.

Elektroniskās mācību grāmatas jau ir parādījušās, piemēram, pirms pāris nedēļām pabeigta dabaszinību mācību grāmata 1.klasei, igauņu valoda 4.klasei un tekstu izlase 7.klasei. Tās ir lētākas nekā papīra versijas, piemēram, tekstu izlase maksā 3,20 eiro, bet tās virtuālā «māsa» – 2,99 eiro. Tas nozīmē, ka somas drīz kļūs manāmi vieglākas. 

Līdztekus programmēšanas pilotprojektam šogad Tīģerlēciena fonds ir sācis vēl vienu jaunu iniciatīvu, kam varētu būt tālejoša ietekme uz izglītības inovācijām. Tā ir līderības programma – Tīģerlēciens piedāvā skolu vadītājiem novērtēt savu tehnoloģiju kompetenci un iesaistīties pieredzes apmaiņā, iepazīties ar labāko praksi un saņemt individuālas vadības konsultācijas atbilstoši katras skolas tehnoloģisko inovāciju līmenim un interesēm.

Atnāca pakaļ

Posted on septembris 26, 2012 by - Tēma

Ja kāds joprojām ņem kukuļus, šis cilvēks var nešaubīties, ka mēs viņam atnāksim pakaļ, – runājot par sistēmisku korupciju Rīgas domē, pirms pieciem gadiem solīja Juta Strīķe. Pagājušajā nedēļā KNAB atnāca pēc dzīvokļu pārvaldes vadītājas Ārijas Stabiņas. Viņa savā krēslā piedzīvojusi sešus pilsētas mērus, ieskaitot Nilu Ušakovu. Neviens nav bijis tik godīgs, lai viņu atlaistu, – secina pensionāre, kas Rīgas dzīvokļu rindā gaida jau deviņus gadus

Tūlīt pēc sešiem vakarā lielākā daļa Rīgas domes mājokļu departamenta darbinieku jau bija atstājuši biroju Brīvības ielas namā, kurā padomju ziedu laikos saimniekoja Rīgas modes. Tikai dzīvokļu pārvaldes priekšniecei Ārijai Stabiņai bijis pieteikts uzkavēties darbā ilgāk. Kad pārvaldē ieradās KNAB izmeklētāji, vispirms viņi metodiski pārbaudīja Stabiņas kabinetu – izņēma dokumentus, pierakstus un galda atvilktnē paslēptus 1100 latus. Bija pirmdiena, 17.septembra vakars. Stabiņu nogādāja izmeklēšanas izolatorā, bet trešdien tiesa viņu apcietināja.

«Šoks!» notikušo raksturo departamenta vadītājs Aleksejs Aļeksejenko, kuru satieku pāris dienas pēc Stabiņas aizturēšanas. Tieši tobrīd departamentā turpina strādāt KNAB – paskaidrojumus sniedz ilggadējā Stabiņas vietniece Mārīte Jarovska, tiek kopēti dzīvokļu gaidītāju lietu materiāli.

Aļeksejenko grozās pie kabineta, kurā rit pratināšana, un rāda man videonovērošanas kameras, kurās varot redzēt, ka kukuļošana departamentā nenotiek. Kameras saliktas gaiteņos, arī viņa paša kabinetā esot veselas divas «acis». Vai tās ir arī Stabiņas kabinetā? «Nē, sievietēm mēs kameras neliekam,» atbild Aļeksejenko. No intervijas viņš atsakās: «Domē vadības līmenī nolemts, ka par šo lietu runās tikai Stabiņas advokāts.»

Līdztekus kratīšanai mājokļu departamentā KNAB izmeklētāji pirmdienas vakarā pabija vēl 14 dažādās vietās. Izņemtie dokumenti un aizturēto liecības ļauj secināt, ka kukuļņemšana norisinājusies sistemātiski ilgākā laika posmā. Izmeklēšanā noskaidrots – kukuļus devušas dažādas personas, lai pašu vai paziņu interesēs dzīvokļu pārvaldē tiktu pieņemti lēmumi, kas ļauj iegūt pašvaldības dzīvokļa īres tiesības.

Aizdomās turamā statuss piemērots Stabiņai, dzīvokļu pārvaldes protokola nodaļas vadītājai Jeļenai Paščenkovai un vēl četrām personām, to skaitā arī diviem kukuļošanas starpniekiem. Pēc advokātu teiktā, Stabiņa un Paščenkova savu vainu noliedz. Izmeklēšanas interesēs par pārējiem informācija nav pieejama.

Galvenā atbildīgā par dzīvokļu rindu Rīgā tagad ir Mārīte Jarovska, kura kopš Stabiņas apcietināšanas nozīmēta par priekšnieces pienākumu izpildītāju. «Mums viss ir pēc noteikumiem,» viņa sāk sarunu no aizsardzības pozīcijām un skrupulozi skaidro, kā Rīgā tiek veidoti dzīvokļu lūdzēju reģistri. Tādu esot pavisam 14. Kopumā rindā uz dzīvokli gaida 5500 cilvēku, bet vēl tūkstotis cer saņemt pabalstu, kas palīdzēs pašiem atrast jaunu mājokli. Aptuveni puse rindas ir denacionalizēto namu īrnieki, kurus saimnieki izlikuši vai grasās izlikt no dzīvokļiem. Otra lielākā grupa – pretendenti uz sociālajiem dzīvokļiem.

Nenākas viegli noskaidrot, cik cilvēkiem no rindas dome šogad piešķīrusi dzīvokli – Jarovska pārcilā mapes un pirkstos nervozi savirpina eleganto Chanel briļļu kājiņu. «Apmēram 300,» pēc brītiņa nosaka, «taču tie ir otrreizējie» jeb dzīvokļi, kurus iepriekšējais īrnieks atstājis – nomiris, pārvācies vai «iztiesāts» par parādiem. Jauna sociālā māja ar 120 dzīvokļiem Meldru ielā jānodod šogad, bet tajā vēl rosās būvnieki. Pavisam kopš 2000.gada Rīgas dome ir izīrējusi 10 313 dzīvokļus.

Rinda ir gausa – daudzi tajā ir gadiem un tā arī turpinās gaidīt, jo domes jaunbūvētajās mājās kopš 2008.gada ik gadu pieejami tikai daži simti dzīvokļu. Būtiski rinda pavirzījās pērn, kad tika pabeigts jaunais komplekss Ulbrokas ielā ar 792 dzīvokļiem.

Piešķīra, b***
No soliņiem piesaulītē skan bubināšana – sirmgalves komentē pusaudžu bariņu, kas svētdienas pēcpusdienā slīpē Ulbrokas ielas nama pagalmu. Manus vērojumus pārtrauc paģiraina elpa: «Kuru korpusu meklē?» Gadus 25 vecais aizsmakušās balss īpašnieks paziņo, ka ir Stasis. Viņa tetovējumi uzskaita pantus un gadus, kas pavadīti zonā. Dzīvokli Ulbrokas ielas masīvā saņēmis pērn. «Esmu bārenis, iznācu ar labu raksturojumu, un neko, b***, piešķīra. A kā nepiešķirs?» Par to, ka galvenā dzīvokļu dalītāja nu pati ir aiz restēm, Stasis nav zinājis, bet norēc: «Bābiņai tur būs normāli, visi, b***, grib pēc termiņa dzīvokli dabūt. A te – pati priekšniece kamerā!» Stasis dzirdējis, ka daži čomi par dzīvokli pēdējā stāvā esot piemaksājuši. Viņš gan ne, Stasim der arī trešais.

Sirmgalves uzmanīgi seko sarunai. «Zini, meitiņ, es septiņus gadus rindā stāvēju. Domāju – nomiršu, nesagaidīšu,» aizlūst Serafimas balss. Viņa bijusi denacionalizēto namu īrnieku rindā, par dzīvokļa saņemšanu neko daudz nezina – dēls visu nokārtojis.

Lidija maznodrošināto rindā sabijusi piecus gadus un ir pārliecināta – gaidītu vēl tagad, ja pati nebūtu ik mēnesi gājusi uz komisiju un tikusi pieņemšanā pie mēra Nila Ušakova pēc tam, kad rindā pabīdīta uz leju. «Tur ir jāiet un jāplēšas, jāatgādina, ka neesi vēl nosprādzis savā alā.»

Savukārt Mariju no denacionalizēta nama uz Ulbrokas ielu burtiski «atgādājis» bijušā dzīvokļa saimnieks. «Vienu dienu pārvaldnieks, tāds vecs armijnieks, kā zaldātam uzbļāva: miera stājā, savāc loriņus, paraksti papīrus un braucam.» 

Visas iemītnieces ar jaunajām mājām ir apmierinātas – silti, ūdens vienmēr krānā, kāpņu telpa tīra un lifts lēts. Ziemā par dzīvokli esot jāmaksā ap piecdesmit latiem.

Dzīvokļu masīva otrajā korpusā pārsvarā izvietotas daudzbērnu ģimenes, trešajā, ceturtajā un piektajā – vecie denacionalizēto centra māju īrnieki, bet pirmajā – sociālais kontingents: «nariki, alkoholiķi un «ugolovņiki»», stāsta sirmgalves. 

Visi jaunos mājokļus saņēmušie savulaik rindās iekļauti ar dzīvokļu pārvaldes komisijas lēmumu. Tā uz sēdēm sanāk katru trešdienu. Pārvaldes vadītāja Ārija Stabiņa sēdēs nav piedalījusies, stāsta Jarovska. Sēdēs lemto elektroniskajā datu bāzē ievada pārvaldes protokola nodaļas vadītāja, kuru kopā ar Stabiņu KNAB tagad tur aizdomās.

Izmaiņas datorizētajā dzīvokļu rindā var veikt vienīgi protokola vadītāja un divas nodaļas darbinieces. «Viņas nevar tā uz savu galvu neko izmainīt,» saka Jarovska, tomēr nespēj atbildēt – kurš tad pamanītu, ja kādā no 14 rindām mainītos gaidītāju kārtība?

Te iezīmējas pirmais iespējamais kukuļošanas iemesls – lai kādu rindā paceltu uz augšu, pietiek vienoties ar pārvaldes vadītāju, kura vienojas ar protokola nodaļas vadītāju, lai veiktu vajadzīgās izmaiņas.

Gadījumi, kad rindā gaidītājs pēkšņi «nokrīt» uz leju, nav izdomājums – ar lūgumu pēc padoma, ko darīt šādā situācijā, uz Latvijas Iedzīvotāju apvienību pirms pāris gadiem nākuši pat 100 cilvēku dienā. «Stāstīja briesmu lietas,» saka apvienības vadītāja Ausma Magone, kura daudziem palīdzējusi rakstīt vēstules pašvaldībai. Arī pati Nilam Ušakovam skaidrojusi, kā tiek ignorēta viņas vieta denacionalizēto namu īrnieku rindā, kurā Magone ir jau kopš 2004.gada. Viņai nekad kukulis tieši neesot prasīts: «Mani draudzene Stabiņa zina jau no deviņdesmitajiem, kad es strādāju Vidzemes priekšpilsētā, bet viņa Centrā. Zina, ka es to zagļu būšanu neatbal-stīšu.» Taču esot ļaudis, kam pēc rindā nogaidītiem gadiem nolaižoties rokas.

Daudzi denacionalizēto namu īrnieki, kuri joprojām nav atraduši piemērotu dzīvesvietu, taču namsaimniekiem ir kā dadzis acī, atbilst sociālā dzīvokļa saņēmēja statusam. Kāds namīpašnieks, kas savu vārdu lūdz neminēt, atceras – 2008.gadā, kad centies mazturīgajiem īrniekiem atrast lētāku mājvietu, paziņas ieteikuši: «Netērējies, aizej uz dzīvokļu pārvaldi un sarunā sociālos.»

Taciņu uz pārvaldi iestaigājuši arī mākleri, kuri privatizējamos namos uzmeklēja mazturīgākos iedzīvotājus, atrada tiem lētāku mitekli, bet atbrīvoto dzīvokli pārdeva par gluži citu cenu. Ausma Magone atceras: «Kad pirms diviem gadiem man piedāvāja dzīvokli graustā, gāju uz pieņemšanu pie Stabiņas. Man blakus rindā sēdēja divas dzīvokļu mākleres, tā sirsnīgi apspriedās. Kad pa gaiteni nāca Stabiņa, viņas bez sveicināšanās iegāja Stabiņas kabinetā, un visas trīs ieslēdzās. Nu, kā jūs domājat – ko viņas tur sprieda?»

Niecīgs, tomēr kukulis, savulaik prasīts Denacionalizēto namu īrnieku apvienības Ausma valdes loceklim Klementijam Rancānam. «Gribēja no meitas izspiest 50 latus tikai par to, lai viņai parādītu kādu brīvu dzīvokli, taču kā jurists es skaidri pateicu – korupciju mēs neatbalstīsim,» stāsta bijušais prokurors.

Otrs «melnais caurums» ir dzīvokļu sadale, jo brīvo dzīvokļu kvalitāte dramatiski atšķiras. Runājot ar vairākiem denacionalizēto māju īrniekiem, iezīmējas šāda sistēma – vispirms pārvalde piedāvājot nelietojamas telpas, kuras pat attāli neatgādina dzīvokli. Ausmai Magonei piedāvāti trīs izdemolēti dzīvokļi, kā arī viens jaunajā projektā Ulbrokas ielā, kur viņa tomēr nav tikusi «dzīvokļu pārvaldes kļūdas dēļ». Šo sistēmu spilgti raksturo gadījums ar 18 gadus veco Mariju, kas uzaugusi bērnunamā un kurai Rīgas dome divus gadus «meklēja» dzīvokli, līdz 2008.gadā piedāvāja graustu. Marija pēc palīdzības vērsās televīzijā un pāris nedēļās dome viņai ierādīja labiekārtotu dzīvokli.

Neoficiāli sarunās vairākkārt izskan – samaksājot «simbolisku» 100-500 latu naudas summu, iespējams panākt, ka piedāvā dzīvošanai piemērotu dzīvokli. Tāpat par samaksu varot saņemt «labāku» dzīvokli jaunajās mājās. Šāds koruptīvs darījums pat neprasa nekādas izmaiņas oficiālajā reģistrā.

«Skats pa logu mūs neinteresē, tā dēļ neko nevar mainīt. Vienīgi, ja vecs cilvēks lūdz dzīvokli 1.stāvā vai ja kādam ir bail no augstuma, tad šādas prasības cenšamies ievērot,» skaidro pārvaldes galva Jarovska. Kā dzīvokļi tiek sadalīti starp rindā gaidītājiem, man tā arī neizdodas saprast.

Lai gan Jarovska cenšas pārliecināt, ka nevienam nav nekādas ietekmes uz rindas virzību, izraksti no Rīgas īres valdes 2010.gada sēdēm liecina par pretējo. Šī institūcija vairākās sēdēs skatījusi lietas, kurās īrnieki sūdzas par namīpašniekiem, kas nesniedz likumā noteiktos minimālos komunālos pakalpojumus, bet īres valdes priekšsēdētāja nelaimīgajiem sola «palūgt, lai jūs pavirzītu rindā». Tas nozīmē manipulācijas ārpus Jarovskas pieminēto noteikumu rāmjiem.

Vecs hameleons
«Profesionāla darbiniece,» – tā Stabiņu raksturo viņas priekšnieks Aļeksejenko, kurš atzīst, ka sūdzības saņēmis regulāri, taču visas bijušas bez pamata. «Katru papīru pārbaudījām, neko nekonstatējām.» Pavisam citādi Stabiņu raksturo iedzīvotāju pārstāvji – «nepatīkams, augstprātīgs cilvēks» vai «afēriste» ir biežāk lietotie epiteti. Arī namīpašniekam, kurš gājis painteresēties par sociālajiem dzīvokļiem, ar vienu vizīti pārvaldē pieticis: «Negribēju tās čūskas vairs redzēt, nopirku vienistabas dzīvokli Zolitūdē un miers.»

Ārijas Stabiņa oficiālais CV ir skops – 1977.gadā viņa absolvējusi Rīgas Politehnisko institūtu inženiera celtnieka specialitātē. Pašvaldībā strādā kopš 1996.gada, kad pieņemta darbā par dzīvokļu pārvaldes priekšnieka vietnieci, bet 1997.gadā kļuva par priekšnieci. Viņa nav ziedojusi nevienai partijai, toties vairākkārt kandidējusi Rīgas domes vēlēšanās – 1997.gadā Nacionālās progresa partijas, 2001.gadā Latvijas ceļa, bet 2009.gadā Tautas partijas sarakstā.

«Dzīvokļi vajadzīgi visiem, un neviens Rīgas mērs nav bijis tik godīgs, lai atlaistu Stabiņu,» viņas ilgdzīvošanas galveno iemeslu min Ausma Magone. Viņa uzskata – Stabiņa pratusi «izpalīdzēt» vajadzīgajiem cilvēkiem, tāpēc iedzīvotāju sūdzības palika nesadzirdētas. Turklāt Stabiņa bijusi ļoti uzmanīga, nekad nepazīstamam cilvēkam «pa tiešo» kukuli neesot prasījusi.

Analizējot publiski pieejamās Stabiņas amatpersonas deklarācijas kopš 2000.gada, redzams būtisks ienākumu kāpums no sešiem tūkstošiem gadā līdz pat 29 tūkstošiem, līdz krīze tos atkal apcirpusi. Taču Stabiņai nav uzkrājumu ne skaidrā naudā, ne bankās, bet ir 4999 latu parādsaistības. Stabiņa 2004.gadā par 12 tūkstošiem nopirkusi zemi Ādažos, uz kuras 2010.gadā uzbūvēta māja. Vienīgais kredīts ņemts 2005.gadā – 25 tūkstoši eiro, kas pilnībā dzēsts pēc diviem gadiem. Deklarācijas atklāj arī pāris interesantu darījumu – 2004.gadā Stabiņa deklarējusi 40 tūkstošu latu izdevumus no VNĪA īrētas vasarnīcas renovācijai, bet pēc gada par 100 tūkstošiem pārdevusi dzīvokli Rīgā.

Pagaidām KNAB neatklāj, par cik kukuļošanas epizodēm ierosināts kriminālprocess. Zināms tikai tas, ka nelikumīgie darījumi notikuši «ilgākā laika periodā». Taču šis nav pirmais ar dzīvokļu sadali Rīgā saistītais kriminālprocess. 

2000.gadā par 1000 dolāru kukuļa saņemšanu aizturēja Stabiņas vietnieci Ināru Upīti, kuru tiesa pirmajā instancē neuzskatīja par amatpersonu un attaisnoja, vēlāk piesprieda divu gadu cietumsodu, bet beidzamajā instancē šis sods piespriests nosacīti. Visu izmeklēšanas un tiesāšanās laiku līdz 2004.gadam Upīte turpināja strādāt tiešā Stabiņas pakļautībā, un priekšniece viņu vairākkārt publiski aizstāvēja. Arī pēc notiesāšanas, tikai ar citu uzvārdu – Reigase, kukuļņēmēja turpināja strādāt pārvaldē par juristi. Viņa Rīgas domē strādā joprojām – ir mājokļu departamenta tiesiskā noregulējuma nodaļas vecākā juriste. Sazvanīta atsakās vērtēt ilggadējās priekšnieces apcietināšanu: «Mums departamentā ir nolemts, ka nekādus komentārus nesniegsim.»

Stabiņas vārds pavīd arī krimināllietā par krāpšanu, kurā 1997.gadā apsūdzēta pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijas vadītāja Vija Reinsone. No lietas materiāliem redzams, ka Stabiņa palīdzējusi no dzīvojamā fonda norakstīt kādu dzīvokli Vecrīgā, kā rezultātā Reinsones paziņas tika pie vērtīga namīpašuma.

Dokumentu viltošana departamentā atklāta arī pērn, taču, tā kā tiesa aizdomās turēto darbinieci attaisnojusi, nekādas turpmākas darbības netika veiktas.

No 2008.gada februāra līdz 2009.gada maijam, kad pilsētu vadīja mērs Jānis Birks, domē darbojās pretkorupcijas komisija, taču juridiski pierādāmas sūdzības par dzīvokļu pārvaldi neesot saņemtas. «Vai nu cilvēki līdz galam neuzticējās, vai arī gāja uz KNAB,» iemeslus min toreizējais komisijas vadītājs, tagad Vides ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība).

Stabiņas aizturēšana bijušo Rīgas domnieku Cilinski nepārsteidz: «Drīzāk jau brīnījos, kāpēc pēdējos trīs gadus neviens [Rīgas domē] nav aizturēts.» Viņaprāt, galvenie sistēmiskās korupcijas riski ir sen zināmi – nav efektīvas kontroles, izpildvara un lēmējvara pašvaldībā ir saplūdusi, netiek pietiekami kontrolēti iepirkumi un pašvaldības kapitālsabiedrības.

Līdzīgi secinājumi izdarīti arī organizācijas Delna 2009.gada pētījumā par korupcijas riskiem Rīgas domē, taču situācija Ušakova laikā nav mainījusies. Piemēram, mājokļu komisijas vadītājs Vjačeslavs Stepaņenko vienlaikus ir arī priekšsēdētāja vietnieks finanšu komisijā, kā arī Rīgas siltuma padomes priekšsēdētājs. Stepaņenko viedokli par korupcijas riskiem uzzināt neizdodas, jo par «šo tēmu» kopš pagājušās trešdienas intervijas vairs nesniedzot. 

No sarunas atsakās arī Nils Ušakovs. Mērs gan neklusēja brīdī, kad notika kratīšanas Stabiņas vadītajā pārvaldē – viņš par šo faktu paziņoja sociālajā tīklā Twitter, un KNAB priekšnieks vēlāk atzina, ka šāda rīcība ir traucējusi KNAB darbam. Tagad Ušakovs nevēlas atbildēt ne uz jautājumiem par dzīvokļu sadales sistēmas caurskatāmību, ne arī par savu politisko atbildību – viņa preses sekretāre ar īsziņas starpniecību tikai atkārto: «Šoreiz intervija nav iespējama.»

Jūs pāragri mani norakstāt

Posted on septembris 26, 2012 by - Intervija

Centīgi noraidījis šaubas par valdības stabilitāti un eiro ieviešanu, premjerministrs Valdis Dombrovskis labprāt pakavējas pie jautājuma, kādas ir viņa izredzes vadīt Eiropas Komisiju

Pēc vasaras brīvdienām valdošajā koalīcījā parādījusies spriedze. Gan sabiedrība, gan eksperti izsaka šaubas par vairākiem valdības izvirzītajiem mērķiem un plānotajām reformām. Turklāt pēkšņi uzpeldējis jautājums par paša valdības vadītāja ilgtermiņa karjeras plāniem, tāpēc aicinājām Valdi Dombrovski uz plašāku sarunu.

Valsts prezidents uzskata, ka ministra Sprūdža konflikts ar lielajām pašvaldībām par viņa iecerētajām reformām apdraud valdības stabilitāti. Ministrs Ķīlis ir konfliktā ar augstskolu rektoriem. Ministrs Pavļuts saniknojis biodegvielas ražotājus, starp kuriem ir arī Vienotības sponsori. Vai valdībā briest krīze?
Katrs šis gadījums jāanalizē atsevišķi – kādi ir cēloņi, kādi risinājumi. Principā redzam, ka visi trīs ministri īstenojuši politikas, kuras izraisījušas nozaru neapmierinātību. Faktiski [ministri] ir dialogā ar šīm nozarēm un cenšas panākt risinājumu.

Tomēr uzkrītoši, ka šie gadījumi nāk vienā laikā un visi no Reformu partijas. Vienotība izskatās kā blāvs fons, premjers nav stingri paudis atbalstu nevienam no šiem ministriem. Vai tas neveicina konfliktu starp Vienotību un RP?
Nē, šāda konflikta vienkārši nav. Es visiem ministriem uzsvēru, ka ir svarīgi uzturēt dialogu ar nozari un skaidrot savas politikas. Manuprāt, tā nedaudz ir pietrūcis, un varbūt zināmā mērā tas ir arī šo ministru politiskās pieredzes trūkums. Ir idejas, kuras gribas īstenot, bet tās vajag arī izskaidrot gan sabiedrībai, gan nozarei.

Jūs sakāt, ka tā ir ministru problēma. Bet vai valdība pēc būtības atbalsta sāktās reformas? Kāpēc nejūtam šādu atbalstu?
Runājot par Ķīļa kunga reformām, konceptuāls atbalsts tām ir pausts. Cita lieta – ir jāatrisina arī daudzi tehniski jautājumi. Bet es gribētu teikt, ka premjers nevar atbrīvot ministrus no nepieciešamības skaidrot savas politikas un uzturēt dialogu ar nozari.

Līdzās šim konfliktam manām vēl vienu. Nacionālā apvienība sāk prasīt naudu demogrāfijas veicināšanai un dod mājienus, ka varētu neatbalstīt budžetu, kas nozīmētu valdības krišanu. Bet ZZS vispār nerunāja, kad notika diskusijas par tā dēvētajiem antilemberga grozījumiem Kriminālprocesa likumā. Vai var rasties situācija, kad jāizvēlas – atstāt valdībā RP vai ņemt klāt ZZS?
Nē, šādu situāciju pašreiz neprognozējam. Ar NA esam to pārrunājuši un vienojušies par vairākām lietām. Ja ir vēlme pārskatīt 2013.gada budžeta prioritātes, par to noteikti varam diskutēt un meklēt risinājumus esošā budžeta ietvaros – samazinot izdevumus kaut kur citur, lai palielinātu izdevumus demogrāfijai. Lai gan es gribētu teikt, ka 2013.gada budžetā jau ir pietiekami laba pakete demogrāfijas jautājumiem.

Protams, ir drusku dīvaini, ka mēs vairākus mēnešus pavadām diskusijās par budžetu, un, kad vienošanās panākta, NA pēkšņi paziņo, ka ir ļoti neapmierināti ar budžetu. Bet mērķis tagad nav rādīt ar pirkstu un sacensties retorikā. Svarīga ir politiskā griba citās pozīcijās šos izdevumus samazināt.

Valdošajai koalīcijai ir vairākums Saeimā. Vai, jūsuprāt, šis ir vienīgais iespējamais vairākums šajā Saeimā?
Nekad neesam teikuši, ka tas ir vienīgais iespējamais, noteikti var atrast arī citus vairākumus. Bet pašreiz šāda uzstādījuma nav, tieši otrādi – uzstādījums ir valdībai nostrādāt visu šīs Saeimas sasaukuma laiku.

Vai pieļaujat, ka šajā Saeimā varētu veidoties plašāka koalīcija, kā tika minēts valdības veidošanas laikā?
Pašreiz šādus modeļus nesaskatu. Pirmām kārtām tāpēc, ka Saskaņas centrs acīmredzot ir izvēlējies citu attīstības ceļu un pēdējā laikā atbalstījis klaji pretvalstiskus balsojumus. Nevaram strādāt ar partiju, kas balso pret Latvijas valsts pamatiem.

Pēc ārkārtas vēlēšanām ir manāmi uzlabojumi gan likumdevēja, gan izpildvaras darbā, bet tiesu vara turpina stagnēt. Ko valdība dara, lai tiesiskumu nostiprinātu pirmām kārtām tiesu sistēmā?
Ar to tiešām saskaramies kā ar problēmu. Tiesu sistēmas nesakārtotība, bieži vien nesaprotamie un neprognozējamie tiesu spriedumi ir nopietns šķērslis investīcijām Latvijā. Tieslietu ministrija ir sagatavojusi tiesnešu kvalifikācijas izvērtēšanas sistēmu. Varētu prasīt, lai šī sistēma būtu spēcīgāka un ar skaidrāk redzamiem sankciju mehānismiem, ja tiesnešu darbība atklāj problēmas ar viņu kvalifikāciju vai reputāciju. 

Bet ir arī otrs aspekts – tiesu sistēma ir neatkarīga, un šo neatkarību ļoti enerģiski sargā. Ja nepieciešams, arī ar Satversmes tiesas spriedumiem, kā mēs redzējām jautājumā par tiesnešu algām.

Mūsu žurnālā šomēnes bijuši vairāki raksti par problēmām maksātnespējas administrēšanā. Ir priekšlikums, ka maksātnespējas administratorus varētu pielīdzināt valsts amatpersonām. Vai jūs to atbalstītu?
Pilnīgi noteikti tas būtu izskatāms un no mana viedokļa – arī atbalstāms. Mēs pirms vairākām nedēļām esam uzdevuši Tieslietu ministrijai izvērtēt problēmas maksātnespējas administrācijas sistēmā – pirms vēl parādījās dažādas publikācijas. (Smejas.) Ministrija strādā. Cik lielā mērā tas viņiem izdosies, zinot, ka šīs nozares lobijs ir arī ļoti augstu šīs ministrijas vadībā…

Vai ir pareizi, ka cilvēks, kurš ir acīmredzami ļoti cieši saistīts ar šo branžu, ir ministrijas parlamentārais sekretārs?
Tas ir ministra lēmums. Es pat gribētu teikt, NA lēmums, jo viņi ļoti skaidri nāca ar uzstādījumu – izvirzot ministra kandidātu [Jāni] Bordānu, vienlaikus informē, ka parlamentārais sekretārs būs [apvienības valdes loceklis, maksātnespējas administrators Aigars] Lūsis. Tas NA bija acīmredzami svarīgs jautājums.

Pirms gada finanšu ministrs Vilks parakstīja vienošanos par nodokļu politiku ar sociālajiem partneriem, un tur bija skaidra prioritāte – samazināt nodokļus cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Kopš tam valdība ir samazinājusi PVN, iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas vairāk dos cilvēkiem ar lieliem ienākumiem. Sanāk, ka valdība saka vienu, bet dara otrādi.
Jāatceras, ka esam koalīcijas valdība. Vilka kungs ir parakstījis šo memorandu, kas lielā mērā atspoguļo arī Vienotības viedokli, bet ir arī citi koalīcijas partneri ar citām prioritātēm. Zatlera partija uzstāja tieši uz IIN likmes samazināšanu.

Gribat teikt, ka Zatlera partija traucē jums īstenot solīto nodokļu politiku?
Es teicu, ka mums koalīcijā jāatrod risinājums, kas ir pieņemams visām partijām un var gūt Saeimas vairākuma atbalstu.

Neapliekamais minimums, kas visvairāk dotu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, vispār netiks kustināts, lai gan tas ir tikai puse no tā, cik bija pirms krīzes. Nodokļu atlaides par apgādājamajiem tiek saistītas ar automobiļiem vai nekustamajiem īpašumiem, tātad attiecas uz cilvēkiem, kuri nav paši trūcīgākie. Vai patlaban nodokļu politika netiek veidota tā, ka tā ir izdevīga cilvēkiem ar vidējiem un augstiem ienākumiem un turpina vissmagāk gulties uz cilvēkiem ar zemiem ienākumiem?
Krīzes laikā mēs esam īstenojuši vairākus pasākumus, to skaitā ieviesuši progresīvo mājokļu nodokli un izveidojuši progresīvu vieglo automobiļu nodokļu sistēmu. Bet mums tika norādīts: daudzbērnu ģimene gluži kaut kādā «mini» nesatilpst. Vajadzīga kāda ietilpīgāka mašīna. Ietilpīgākas mašīnas parasti ir lielākas, smagākas, attiecīgi apliekamas ar lielāku nodokli. Tamdēļ daudzbērnu ģimenei ir iespēja saņemt šo atvieglojumu.

Bet nauda vislielākajā mērā vajadzīga tiem, kuriem vispār nav transporta līdzekļa, vai ne? Un viņi neko no šiem atvieglojumiem neiegūst.
Šajā gadījumā zinām, ka cilvēki, kuriem nav transporta līdzekļa, lieto sabiedrisko transportu, un arī tajā ir paredzēta atvieglojumu sistēma, tā gan ir pašvaldību ziņā.

Ministre Circene ierosina veselības aprūpi piesaistīt nodokļu nomaksai. Pēc Veselības ministrijas aprēķiniem, 120-170 tūkstoši cilvēku līdz ar to varētu zaudēt pieeju pilnvērtīgai veselības aprūpei. Vai šie skaitļi jūs nesatrauc?
Tas ir viens no pasākumiem, kas vērsts uz ēnu ekonomikas apkarošanu. 

Vai nebūs tā, ka šāds solis skars ļoti daudz cilvēku, kuri nav ēnstrādnieki, piemēram, pirmspensijas vecuma ilgstošos bezdarbniekus?
Protams, ir veselības aprūpes pamatpakalpojumu grozs, kas būs pieejams ikvienam. Ir noteiktas diagnozes, kurām aprūpe būs pieejama jebkurā gadījumā. Ir neatliekamā medicīniskā palīdzība, kura būs pieejama. Bet ir noteiktas lietas, kur būs sasaiste ar nodokļu nomaksu. Ja gribam stimulēt, lai cilvēki godīgi maksā nodokļus, mums jādomā par to, kā šo pakalpojumus diferencēt.

Jūs tiešām domājat, ka ir 170 tūkstoši cilvēku, kas strādā nelegāli, nemaksā nodokļus, bet tomēr saņem veselības aprūpi?
Kad šo koncepciju skatīsim valdībā, būs gan Veselības ministrijas aprēķini, gan informācija no Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas, mēs varēsim vērtēt. Ja identificēsies kādas riska grupas, varam lemt par pasākumiem, kā šīm grupām izdarīt izņēmumus.

Sabiedrisko aptauju rezultāti ir diezgan svārstīgi, tomēr ir skaidrs, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums neatbalsta eiro ieviešanu. Vai ir pareizi valdībai turpināt iet uz šo mērķi, ja sabiedrības vairākums to neatbalsta?
Eiro ieviešana ir pietiekami sen noteikts mērķis. Protams, tagad viss, ko dzirdam par eirozonu, ir «krīze, krīze, krīze». Līdz ar to rodas jautājums: vai ir jēga pievienoties?

Tad jāsāk uz šo jautājumu paskatīties dziļāk. Kāds ir krīzes raksturs, un ko tas īsti nozīmē Latvijai? Pirmais, šī ir parādu un ekonomiskā krīze noteiktās eirozonas valstīs. Tā nav eiro kā valūtas krīze. Eiro [vērtība] desmit gadu laikā ir svārstījusies starp 0,8 un 1,4 dolāriem par eiro. Pašreiz – zem 1,3 dolāriem, tātad nekādas būtiskas eiro svārstības pasaules valūtas tirgos nenotiek.

Otrais, ceturtā daļa globālo valūtas rezervju ir eiro. Tātad arī šīs pozīcijas eiro saglabā.

Latvijas lats, kā zinām, ir piesaistīts eiro. Tātad viss, kas notiek ar eiro, notiek arī ar latu. No šā viedokļa racionālu argumentu, kāpēc nepievienoties, īsti nav. Ja kāds apgalvo, ka eiro mēs neuzticamies, un pasaka «A», tad ir jāpasaka arī «B», ka lats ir jāatsaista no eiro. Šādu diskusiju neviens neizvērš. Tad kādi ir argumenti nepievienoties eiro? 

Lietuva un Bulgārija acīmredzot atliks iestāšanos, bet saglabās savu valūtu piesaisti eiro.
Jautājums – kādi tam ir argumenti? Protams, varētu būt arguments, ka mēs domājam, ka eiro tūlīt sabruks. Bet tad arī vajadzētu ar steigu sākt atsaistīties. 

Taču iespēja, ka eiro pastāvēšana ir apdraudēta, netiek noraidīta pat ES vadības līmenī.
Jāskatās, kas ir izdarīts kopš eirozonas krīzes sākuma. Manuprāt, ir izdarīts pietiekami daudz. Nostiprināta fiskālā disciplīna un ekonomiskā pārvaldība. Viena no būtiskākajām problēmām bija tā, ka eirozona bija atteikusies no sankciju un kontroles mehānismiem eirozonas iekšienē. Valstīm ārpus eirozonas viss bija skaidrs – vai nu izpildiet Māstrihtas kritērijus, vai neuzņemsim. Savukārt valstis eirozonā varēja darīt, ko grib, un šī visatļautība ir novedusi pie problēmām. [Tagad] ES ir apņēmusies ievērot fiskālo disciplīnu.

Ir izveidots Eiropas Stabilizācijas mehānisms, ar kuru var nepieciešamības gadījumā finansēt krīzē nokļuvušās valstis. Ja ir šaubas, ka 500 vai 750 miljardi ir pietiekami, tad Eiropas Centrālā banka [6.septembrī] ir pateikusi – ja kas, esam gatavi pirkt valsts vērtspapīrus neierobežotā apjomā, un tas palīdz samazināt paniku.

Vai ir kādi apstākļi, kas varētu likt Latvijai atlikt lēmumu iesniegt pieteikumu iestāties eirozonā?
Ja sāksies kāds no šiem ļoti negatīvajiem scenārijiem, ja eirozona pēkšņi sāks jukt vai eiro strauji sāks zaudēt vērtību, tad, protams, mums ir jaskatās uz situāciju. Pašreiz nekas neliecina, ka šādi scenāriji iestāsies. ECB lēmums ir kā pagrieziena punkts šajā krīzē. Drīzāk mēs tagad iziesim no krīzes.

Valdība jau ieguldījusi teju 170 miljonus Hipotēku un zemes bankā, un vēl nav noslēgts process, kad tiek nodalīti visi sliktie aktīvi. Vai jums ir pārliecība, ka šajā bankā vairs nebūs jāiegulda?
Pašreiz notiek komercdaļas pārdošana, līdz ar to būs noslēdzies process, kad Hipotēku banku pārveido par attīstības banku. Cerams, pietiekami sekmīgi.  

Bet jūs nedomājat, ka valstij tur vēl būs jāieliek nauda?
Tas būtu jājautā Finanšu ministrijai, kas šo procesu vada.

2.oktobrī beigsies termiņš, līdz kuram valdībai jāapstiprina skandalozais pasažieru vilcienu iepirkums. Izskatās, ka valdība to nedarīs, vai ne? Kas notiks tālāk?
Gribētu precizēt, ka iepirkumu noslēgt vai nenoslēgt pašreiz var [spāņu piegādātājs] CAF. Ir sagatavots līgums atbilstoši iepirkuma nolikumam, un CAF līdz 2.oktobrim to var parakstīt un sākt īstenot. Problēma ir tāda, ka Pasažieru vilciena iepriekšējā valde bija piedāvājusi CAF citu līgumu, kas tam varbūt arī likās interesantāks, bet tajā bija būtiskas novirzes no konkursa prasībām. 

Eiropas Komisija ir skaidri uzrakstījusi – piedodiet, ja noslēgsit šo līgumu, visticamāk, būs finanšu korekcija (Eiropas Savienība nepiešķirs savu līdzfinansējumu – red.). Tas ir tikai pašsaprotami – ja tiek rīkots iepirkums, tad līgums jāslēdz atbilstoši iepirkumam, nevis atbilstoši tam, ko kāds varbūt vēlas.

Kāpēc Dzintars Zaķis joprojām vada Saeimas frakciju? Ņemot vērā skandalozo fonu, vai nedomājat, ka tas kaitē partijas tēlam ilgtermiņā?
Pirmām kārtām tas ir frakcijas lēmums. No savas puses varu pateikt, ka Zaķis tiešām ir viens no pieredzējušākajiem Vienotības politiķiem, arī ļoti labs frakcijas vadītājs. Protams, ir bijis šis gadījums ar Zaķa auto, Zaķis ir arī publiski par to atvainojies, automašīnu atpircis no uzņēmuma, tātad piedāvājis savu veidu, kā situāciju labot. Ir beigusies arī VID pārbaude, kas nekādus likuma pārkāpumus nav konstatējusi. Protams, tālāk jau jāvērtē vēlētājiem.

Presē izskanējis, ka jūs tiekat minēts starp kandidātiem uz nākamās Eiropas Komisijas prezidenta amatu. Vai kāds ir apvaicājies jums par interesi ieņemt šo amatu?
Nekāda oficiāla izvirzīšana uz šo amatu nav notikusi. Vēl ir pietiekami ilgs laiks – faktiski tas notiks tikai pēc nākamajām Eiroparlamenta vēlēšanām 2014.gada otrajā pusē. Jā, ir bijusi tāda neformāla apvaicāšanās no Eiropas Tautas partijas pārstāvju puses, vai man būtu iebildumi, ka mans vārds parādās.

Ko jūs atbildējāt?
Kad jau parādījās, laikam jau īpaši neiebildu. Bet tie ir vēl divi gadi, un izvirzīšanas process būs ļoti sarežģīts, intereses būs ļoti dažādas.

Ja šādas diskusijas sāksies – vai redzat alternatīvu sev kā Ministru prezidentam?
Nedomāju, ka tāda varbūtība būtu ļoti augsta. Ja būs, tad apspriedīsim. Ir tradīcija, ka par EK priekšsēdētāju tiek izraudzīti [kandidāti], tajā skaitā arī no premjeru loka. Lielākā daļa no [Frankfurter Allgemeine Zeitung] nosauktajiem ir premjeri. Vai nopietni nonāks [līdz tam], ka pārstāvis būs no tādas relatīvi nelielas ES valsts kā Latvija, tas vēl ir, domāju, ļoti atvērts jautājums. Jūs pāragri mani norakstāt. (Smejas.)

Piektā māja

Posted on septembris 26, 2012 by - Analīze

Īpaši atklāta vēstule Saeimas deputātiem

Cik spiedīgi apstākļi parlamentam liek pirkt jaunu ēku par 1,66 miljoniem

Šomēnes pieņemtie budžeta grozījumi ir pirmie pēc krīzes, kuri vairs neparedz ciešāku jostas savilkšanu, bet tieši otrādi – piešķir līdzekļus vajadzībām, ko iepriekš nācās ignorēt. Starp šīm vajadzībām ir arī papildu ēkas iegāde Saeimai, kam jau piešķirti 1,66 miljoni latu.

Saeimas īpašumā Rīgā jau ir četras ēkas, bet nu tām plānots pievienot arī māju Jēkaba ielā 6/8, ko īpašniece Latvijas Hipotēku un zemes banka tagad iznomā Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Jau pērn novembrī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa vēstulē premjeram lūdza izskatīt iespēju nodot šo ēku Saeimas valdījumā, jo bibliotēka plāno telpas atbrīvot līdz nākamā gada vidum. Vēstulē Āboltiņa ēkas nepieciešamību pamatoja ar «piemērotu darba vietu trūkumu Saeimas valdījumā esošajās ēkās un nepieciešamību nodrošināt visus Saeimas darbiniekus (deputātu palīgus) ar darba vietām».

Statuss prasa kabinetu
Devos izpētīt, cik spiedīgi ir darba apstākļi parlamentā. Saeimas preses dienests skaidro – telpu trūkuma dēļ vairāk nekā pusei deputātu nav sava kabineta, un vienā telpā nereti strādā divi, trīs un pat četri deputāti. Saeimas kancelejas direktora vietnieks Valdis Ziemelis gan precizē: jā, viņš zinot tādus kabinetus, kuros sēž trīs vai četri deputāti, tomēr tādu ir ļoti maz un pamatā deputātu kabineti tomēr ir vienvietīgi un divvietīgi. Uzzināt precīzu informāciju ir sarežģīti, jo izrādās – nekāda analīze par telpu skaitu, izmēriem un noslodzi pirms parlamenta balsojuma vispār nav veikta. «Es zinu, kā sēž mani kolēģi,» neko savādu šajā apstāklī nesaskata Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andrejs Klementjevs (SC), kurš darbojas Saimnieciskajā komisijā.

Tomēr pēc Ir lūguma tika veikti aprēķini, kas liecina – Saeimas ēkās ikdienā strādā ap 430 darbinieku un deputātu, un viņu rīcībā ir 218 darba kabineti, tātad vidēji vienā kabinetā sanāk strādāt diviem cilvēkiem. Skaits ir lielāks, ja ierēķina arī deputātu palīgus – oficiāli Saeima viņus ar darba vietu nenodrošina, taču faktiski arī daudzi palīgi strādā šajās telpās. Uzstājīgi jautājot, beidzot izdodas uzzināt – 54 deputātiem ir savs kabinets, divatā sēž 36 deputāti, bet «problemātiskie» kabineti izrādās trīs: divos deputāti sēž pa trim un vienā – četratā.

«Ir saspiesti, protams,» darba apstākļus raksturo Dana Reizniece-Ozola (ZZS). Viņa ir viena no retajiem tautas kalpiem, kam nākas kabinetu dalīt ar vēl diviem deputātiem, neskaitot palīgus, un dažkārt ZZS biroja vadītāju. Deputāti gan sastopu kabinetā vienu pašu, taču viņa uzsver – šobrīd varot pastrādāt, bet, ja visi kolēģi ir kabinetā, tad pat pa telefonu nevarot normāli parunāt. Viņasprāt, ir pārāk šauri, un deputātiem vajag arī vairākas sanāksmju telpas, lai netraucēti varētu uzklausīt apmeklētājus.

Cits kabinets, kas platības ziņā gan ir visai liels, ierādīts četriem ZZS deputātiem. Tajā sastopu deputāta Ingmāra Līdakas palīdzi, kura stāsta, ka reizēm te strādā viena, bet daždien kabinets ir ļoti pilns, un, lai citu sarunas netraucētu koncentrēties, viņa uzliek austiņas.

Klementjevs uzskata, ka trīs deputātiem un vēl trīs palīgiem sēdēt vienā kabinetā nav labi. Problēmas esot «katras politiskās sezonas sākumā», kad jaunievēlētās Saeimas frakcijās jāizvieto kolēģi pa kabinetiem un pretenzijas ceļ tie, kas tiek sasēdināti pa trim vai četriem.

Ziemelis piekrīt novērojumam – galvenā problēma nav tā, ka Saeimas telpas būtu pārāk mazas, bet gan traucējumi un neērtības, ko rada tieši atsevišķu kabinetu trūkums. Katram deputātam vajadzētu savu, jo «viņu statuss to prasa».

Sarkanā zāle par šauru
Otrs būtisks arguments papildu ēkas nepieciešamībai – modernu un ietilpīgu konferenču telpu trūkums. Pašlaik pasākumu rīkošanai izmanto Saeimas Sarkano zāli, taču tajā ietilpst ne vairāk par 90 cilvēkiem. Klementjevs stāsta – ļoti bieži nākas ierobežot dalībnieku skaitu vai vispār atteikt dažādām sabiedriskajām organizācijām rīkot kopējus forumus, jo Saeima nevar nodrošināt telpas. «Skaidrs, ka visi apvainojas un paziņo, ka nav korekti, ja viena organizācija drīkst, bet otra nedrīkst…» Tāpēc deputāti plāno, ka jaunā māja kalpošot arī «komunikācijai ar sabiedrību».

Lieli pasākumi gan Saeimā notiek vidēji reizi mēnesī. Papildus tam 2015.gadā, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, Saeimai būs jāorganizē aptuveni desmit ES līmeņa tikšanās ar lielu dalībnieku skaitu, nodrošinot arī sinhrono tulkojumu vismaz sešās valodās. Vai lētāk nebūtu šajos atsevišķajos gadījumos konferenču telpas noīrēt? Klementjevs nepiekrīt, jo Sarkanā zāle esot par mazu arī pašas Saeimas vajadzībām – komisiju kopsēdēm, ja vienkopus sapulcējas pārstāvji no ministrijām, sabiedriskajām organizācijām un medijiem, un šādas sēdes notiek bieži. Ziemelis skaidro – kādreiz, kad žurnālistiem par Saeimas darbu neesot bijis tik lielas intereses un arī sabiedrisko organizāciju pārstāvji nākuši retāk, Saeimas telpas darbam bijušas piemērotas, taču tagad interese esot ļoti liela.

Jaunajai ēkai ir aptuveni 2000 m2 platība. Klementjevs ieskicē aptuveno telpu izmantojumu – pirmajā stāvā būs konferenču zāle, otrajā plašākas telpas Budžeta komisijai un Sociālo lietu komisijai, kam pašreizējās ir par šauru. Trešajā stāvā būs papildu darba kabineti deputātiem. Savukārt pagrabstāvā ierīkos studiju, uz kuru pārcels cilvēkus, kas strādā ar foto un video tehniku.

Naudu vajadzēs vēl
Cik daudz jaunu kabinetu izdosies izveidot, kļūs redzams tikai pēc projektēšanas. Tomēr jau tagad ir skaidrs – arī pēc pārmaiņām katram deputātam sava kabineta nebūs, par palīgiem vispār nerunājot. Nav gan nekādu aplēšu par to, vai un cik daudz Saeimas ēkās jau tagad ir tādu telpu, kuras tiek apkurinātas un citādi apsaimniekotas, bet lielāko nedēļas daļu stāv tukšas. Otrdienās un trešdienās deputāti ierodas uz komisiju sēdēm, ceturtdienās – uz Saeimas sēdi, taču uzturēties ierādītajā darba kabinetā viņiem nav pienākuma.

Ēkas cena – 1,66 miljoni latu – ir vidējā vērtība no diviem novērtējumiem, ko veica Arco Real Estate un Eiroeksperts. Klementjevs uzskata, ka šo ēkas pirkšanai nepieciešamo summu nevar uzskatīt par budžeta izdevumiem. «Mēs nepērkam privātajā sektorā, mēs pārņemam māju,» skaidro deputāts, uzsverot, ka Hipotēku banka ir valsts banka. Uzskaitot Vecrīgas īpašumus, kas tiek vai tuvākajos gados tiks pārdoti, viņš pauž pārliecību – Saeimas iekāroto ēku par labu cenu pārdot privātam īpašniekam nebūtu iespējams. Citās domās gan ir Arco Real Estate valdes loceklis Māris Laukalējs – vidusmēra ēkas Vecrīgā patiešām esot nopērkamas, taču šis Jēkaba ielas nams stratēģiskā novietojuma un arhitektūras dēļ ir īpašs un reprezentabls. «Ēkai noteikti atrastos kāds gribētājs, pilnīgi noteikti,» uzskata Laukalējs.

Izdevumi, ko nodokļu maksātājiem prasīs papildu Saeimas ēka, gan noteikti būs lielāki par 1,66 miljoniem. Īpašums ir briesmīgā stāvoklī, ziemā no fasādes krīt apmetums, un ēkai būs nepieciešama restaurācija, stāsta Klementjevs. Nākamā gada budžetā jau plānoti 70 tūkstoši latu projektēšanai, par ko tiks rīkots konkurss. Cik izmaksās restaurācija, nav zināms, taču ļoti iespējams, ka ēkas savešanai kārtībā nāksies tērēt vēl lielāku summu nekā tās iegādei. Piemēram, Rīgas Biržas ēkas atjaunošana izmaksāja 2432 latus kvadrātmetrā. Tā gan bija rūpīga restaurācija ar zeltīšanu, taču, pat ja Saeimas ēkas restaurācija būtu uz pusi lētāka, izmaksas tik un tā pārsniegtu divus miljonus latu. Iecerēts, ka ēkai jābūt pilnīgi gatavai lietošanai 2015.gada 1.janvārī.

Saeimas prezidija loceklis Klementjevs atzīst, ka jaunas mājas pirkšana izskatās slikti no sabiedrisko attiecību viedokļa, taču lēmumam esot «pievienotā vērtība» un deputāti rūpējoties nevis par sevi, bet gan par nākamo parlamentu: «Citreiz vajag pieņemt arī nepopulārus lēmumus.»

Siltāks kļūst pat ledus

Posted on septembris 26, 2012 by - Saruna

LU profesors Māris Kļaviņš zina stāstīt, ka kādreiz Latvijā jau Jāņos ēda no jaunajiem graudiem ceptu maizi, bet nākotnē klimata dēļ var iznīkt skujkoku meži

Šādu sarunu pamudināja ziņas, kas pašreizējos klimata procesus raksturoja ar vairākiem «vis-». Ziemeļu ledus okeānā ar ledu klātā platība šovasar ir bijusi vismazākā novērojumu vēsturē, Grenlandes ledāji kusuši visstraujāk. Vēl labā atmiņā ir Latvijas jūlija dienas ar gaisa temperatūru +16 grādi un augusts, kuru Latvijas Meteoroloģijas centrs nodēvēja par visaukstāko 21.gadsimtā. Kāpēc tik daudz īpašības vārdu vispārākajā pakāpē?

Lai gūtu skaidrojumu, dodos uz LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāti. Lai nokļūtu pie vides zinātnes nodaļas vadītāja Māra Kļaviņa, jāiziet cauri laboratorijai ar mērtraukiem pilniem plauktiem, arī profesora šaurais kambarītis ir īsti profesorīgs – līdz malām piestūķēts ar grāmatām un papīriem. Aizņemtības dēļ Kļaviņš pusdienu piedāvājumu noraida, taču beigās stāstnieks tomēr iekrīt aizvien dziļāk profesionālajā azartā. 

Ledāju kušanu Kļaviņš saista ar paša ledus temperatūras izmaiņām – Ziemeļu puslodē temperatūra pēdējās desmitgadēs ir būtiski pieaugusi un tā ietekmē «siltāks» kļuvis arī ledus. «Rezultātā vasarās,  it īpaši Grenlandē, kur ir šīs pozitīvās temperatūras anomālijas (temperatūra kļūst aizvien augstāka), notiek būtiska ledāju masu kušana. Tas izraisa citu procesu virkni – jūrās un okeānos ieplūst liels daudzums saldūdens un līdz ar to izmaina ūdens sāļuma līdzsvaru. Tālāk tas var ietekmēt okeāna straumju cirkulāciju un arī siltumenerģijas pārnesi.»

Tiešas paralēles starp ledāju kušanu un Latvijas vēso vasaru zinātnieks nevelk – šādu ietekmi tik ātri nesajūt. Klimatu Latvijas teritorijā principā nosaka ciklonisko gaisa masu kustības, kas virzās no Ziemeļatlantijas. Tām ir dabiski raksturīga periodiska mainība. Arī divām neparasti karstām vasarām sekojusī šāgada vēsā vasara ir normāla parādība. «Laikapstākļi ir ar augstu mainību, bet klimats raksturo to, kas konkrētam reģionam ilgā laika posmā ir raksturīgs un stabils. Klimata temperatūras pieaugums par 1-2 grādiem jau ir ļoti būtisks, bet laikapstākļu radītā temperatūras mainība diennakts laikā var veidot pat 10° C, un tas īpašu satraukumu neradīs. Tas pats attiecas uz sezonālo temperatūru maiņu – tas ir tikai dabiski, ka aukstām ziemām seko siltas. Tomēr klimata pārmaiņas pierāda, ka temperatūras gan vasarā, gan ziemā kļūst augstākas.» Klimatu Kļaviņš raksturo kā sarežģītu procesu, jo dabiskajām norisēm pāri klājas cilvēka ietekme un tās mijiedarbojas. 

Zinātnieki ir modelējuši iespējamās klimata pārmaiņas Latvijas teritorijā. «Kopumā lielām bažām par dramatisku ietekmi nav pamata, bet tā var būt,» atzīst Kļaviņš. Latvija var gatavoties tam, ka ekstremālās parādības būs biežāk. «Piemēram, tropiskās dienas, kad vidējā gaisa temperatūra diennaktī ir augstāka par 20 grādiem. Esam pierādījuši, ka karstuma periodu ilgums pieaug.» 

Būtiskas vidējās temperatūras izmaiņas zinātnieki gan neprognozē. Toties klimats varētu kļūt mitrāks. «Rudens iestāsies vēlāk, nokrišņu maksimums pārvietosies uz ziemu. Intensīvāki nokrišņi varētu būt arī pavasarī.» Slēpotājiem nav labu ziņu, jo vairāk nokrišņu ziemā nenozīmē vairāk sniega – tas drīzāk būs lietus, slapjš sniegs un krusa. «Stabila sniega sega vispār varētu neizveidoties, vai arī tā varētu būt 20-30 dienas,» prognozē Kļaviņš. Latvijā pētīta sniega sega no 1945. līdz 2004.gadam, un šajā laikā tās stāvēšanas ilgums augstienēs samazinājies gandrīz par mēnesi. Savukārt maksimālais vidējais sniega segas stāvēšanas ilgums ir bijis simt dienu, minimālais – 20 dienas. Šie dati norāda gan uz globālās pasiltināšanās ietekmi, gan arī atspoguļo dabiskos procesus, periodisku laikapstākļu mainību. Siltajos gados LU pētnieku konsultāciju lūdzis Žagarkalna saimnieks Juris Žagars. «Viņš bija ļoti satraucies. Vai nu mūsu padomu pēc, [vai citādi], laikam nomierinājās. Tas tomēr ir periodiski mainīgs process. Ja arī temperatūra pieaugs, tomēr iespējami laika posmi, kad ziemas ir bargas.» 

Kļaviņš saka – nozīmīgākas var būt klimata netiešās ietekmes. «Pietiekami atzīta ir hipotēze, ka Latvijas teritorijā skujkoku augšanai apstākļi vairs nebūs īpaši piemēroti.» Klimata pārmaiņas var ietekmēt arī citas nozares, taču tā nebūs tikai negatīva ietekme. Piemēram, biznesa kritumu ziemā Žagarkalns varētu kompensēt ar pieaugumu vasarā – siltāku vasaru dēļ Latvija varētu sagaidīt vairāk tūristu (kuri vairs negribēs braukt uz pārlieku karstajām Eiropas dienvidu zemēm), arī ūdenstūrisma sezona varētu būt ilgāka. 

Vai Latvijā vēl būs labvēlīgs klimats graudu audzēšanai, kas kļuvusi par spēcīgu nozari? «Latvijā tas nav izpētīts,» atzīst Kļaviņš. Piemēram, Vācijā ir pētījumi, kādas lauksaimniecības kultūras varētu būt perspektīvākas. Igauņi ir analizējuši, kā klimata pārmaiņas ietekmē kartupeļu ražu. «Somijā, kas ir vēl tālāk uz ziemeļiem un kur nokrišņu daudzums būs lielāks, ir izstrādāti nacionāli plāni, kā attīstīt lauksaimniecības zemju apūdeņošanu, [jo vasarās prognozē sausuma periodus],» stāsta Kļaviņš. 

Vaicāju, cik dzelžaini ir pierādījumi, ka globālo sasilšanu izraisa cilvēks, jo ik pa brīdim dzird zinātnieku iebildumus pret to. «Dominējoši lielākā daļa pasaules zinātniskās sabiedrības uzskata, ka šī hipotēze ir pareiza. No zinātniskā viedokļa ir svarīgi saprast milzīgo atšķirību starp teoriju, pierādījumu un hipotēzi. Tas, ka globālās klimata pārmaiņas ir cilvēka darbības izraisītas, ir hipotēze. Tā nav teorija, tai nav neapgāžamu pierādījumu.» Tomēr Kļaviņš ir gatavs likt galdā pierādījumus, ka cilvēks var būtiski ietekmēt procesus uz planētas. «Es varu parādīt karti, kāda bija Arāla jūra 1960.gadā un kāda tā ir pašlaik. Tā ir sarukusi par 80%. Cilvēka darbība var izraisīt jūras izzušanu.» 

Kļaviņš saprotot ģeologus, kuru pētījumi apstiprina, ka vēsturiski uz zemes ir bijuši periodi ar atšķirīgu klimatu. Neparastie laika apstākļi pagātnē Latvijā ir arī viens no klimata pētījumu virzieniem. Kā stāsta profesors, ir atrastas liecības, ka 1322.-1323.gadā Baltijas jūra bija ilgstoši aizsalusi un tirgotāji no Vācijas un Zviedrijas uz Rīgu atrada ceļu pa ledu. Tajā pašā laikā Livonijas Hermaņa hronikā lasāms, ka klimats bija tik silts, ka zemnieki Jāņos jau ēda jauncepto maizi. «Zemnieks uzreiz nesēs graudus, ja pēkšņi nokūst sniegs un paliek silti. Tas nozīmē, ka vairākus gadus faktiski ir bijusi bezsniega ziema. Kad tas atkārtojās, cilvēki saprata, ka ir jāsēj. Iedomājieties, cik milzīgas ir veģetācijas perioda nobīdes!» mudina Kļaviņš. «Mainība ir bijusi milzīga, bet būtiski, ka klimata pārmaiņas pēdējās desmitgadēs notiek ļoti strauji. Temperatūras izmaiņu raksturs ziemeļu puslodē pārsniedz vēsturiski novērotās temperatūras izmaiņas tūkstoš gadu laikā.» 

Kļaviņš ir pesimistisks par cilvēces spēju vienoties kopējā rīcībā, lai mazinātu ietekmi uz globālo sasilšanu. «Kamēr nebūs būtisku negatīvu seku, katastrofu, šāda vienošanās ir neiespējama.» Viņš uzskata, ka Latvijā aktuālāka par klimata pārmaiņu samazināšanu ir piemērošanās, jo «plūdi ir bijuši un būs», tāpat kā karstas vasaras. «Nepieciešami mehānismi, kā informēt un pasargāt, piemēram, vecus vientuļus cilvēkus karstuma periodos. Plānojot lauksaimniecības attīstību, jāparedz risinājumi sausuma periodiem, kas var būt sējas vai graudu nobriešanas laikā.» Latvijas pētnieki pašlaik piedalās starptautiskā projektā Baltadapt, kura mērķis tieši ir piedāvāt adaptācijas stratēģiju Baltijas jūras reģionam.

Bet vai paši klimata pētnieki izvēlas dzīvesveidu, kas atstāj pēc iespējas mazāku klimata pēdu? «Zinātnes finansējums ir tāds, ka lielākā daļa [pētnieku Latvijā] pārvietojas ar sabiedrisko transportu, arī es. Mēģinām arī patērēt produkciju, ko izaudzējam dārziņā,» profesors vienīgo reizi sarunas laikā iesmejas.

Ir jautā

Posted on septembris 26, 2012 by - Viedoklis

Vai CVK jāaptur pilsonības referenduma process kā Satversmei neatbilstošs?


Antoņina Ņenaševa, TV spēles Es varu būt premjerministrs dalībniece:
Nevajag apturēt. Varbūt šis jautājums ne vienmēr būs tik labi noformulēts, bet tas ir aktuāls, tā ir Latvijas pilsoņu iniciatīva, tāpēc ir jābūt iespējai iet otro kārtu un savākt vai nesavākt vajadzīgo parakstu skaitu.

Edgars Pastars, Valsts prezidenta padomnieks:
CVK ir jāvērtē iesniegtais likumprojekts nevis pēc lietderības, bet pēc tā, vai šis projekts ir pilnīgi izstrādāts. Likumprojekts ir pretrunā ar Satversmes tiesas secinājumiem par Latvijas valstiskās nepārtrauktības nozīmi tiesību sistēmā.

Andrejs Tolmačevs, parakstu vācējs, kustības Par vienlīdzīgām tiesībām pārstāvis:
Nekādā gadījumā. Eksperti, kas sagatavojuši atzinumus par likumprojekta neatbilstību, nav politiski neatkarīgi. Nav neviena nopietna argumenta, kāpēc par šo jautājumu nevar rīkot referendumu. Ja mums to liegs, vērsīsimies tiesā.

Šī nav tā saruna

Posted on septembris 26, 2012 by - Viedoklis

Rīgas ielās redzamā sieviešu biedēšana un vainošana ir lēta, taču muļķīga stratēģija

Iespējams, esmu sevišķi bailīga vai trauksmes pilna. Iespējams, tā ir hipohondrija. Iespējams, man ir bagāta iztēle. Iespējams, vienkārši esmu saņēmusi daudz vairāk seksualitātes izglītības nekā vidusmēra jauniete Latvijā. Lai kāds arī būtu iemesls, es krītu panikā katru reizi, kad manas mēnešreizes aizkavējas. Cenšos kalkulēt to, kāda gan ir varbūtība, ka varētu būt stāvoklī. Pat tad, ja šī varbūtība ir niecīga, turpinu krist panikā  un apsvērt dažādus «un ja nu».

Ja nu es būtu izvēlējusies nodarboties ar seksu sava iepriekšēja cikla laikā, kaut nu es būtu saņēmusi pietiekami daudz seksualitātes izglītības, lai būtu spējīga tik tiešām izvēlēties. Ar entuziasmu. Izvēlēties, kad, ar ko, kur un kā mīlēties. Un zināt, kā sevi pasargāt no tā, kas man būtu nevēlamas šāda lēmuma sekas.

Ja nu būtu nolēmusi, ka grūtniecība neietilpst manos tuvākās nākotnes plānos, vēlētos pieeju efektīvai kontracepcijai. Pieejamu, arī esot jaunai, neprecētai, kautrīgai un ne turīgai. Un lai uz mani neviens neskatītos jocīgi tad, kad to palūdzu. Un kaut būtu iemācījusies būt pārliecināta par sevi, sakot partnerim: ja nav prezervatīva, arī seksa nebūs. 

Ja nu šī metode tomēr būtu mani pievīlusi, kaut man – joprojām jaunai, neprecētai, kautrīgai, ne bagātai un nu arī steigā – būtu pieejama avārijas kontracepcija tieši šādiem gadījumiem. Un kaut nu man to pārdotu jebkurā aptiekā, tāpat kā ikvienu citu produktu. Bez pārprasīšanas, zīmīgiem skatieniem un čukstiem rindā.

Un, ja nu man nebūtu bijusi pieejama avārijas kontracepcija, ja es būtu nepareizi izvērtējusi varbūtību palikt stāvoklī, kaut nu es pietiekami labi pazītu savu ķermeni, lai redzētu izmaiņas, un kaut nu es spētu pieņemt to, ka es, iespējams, esmu stāvoklī. Un kaut nu man būtu pieejams (ātri, ērti, lēti, lietišķi un laipni!) grūtniecības tests un ginekologs, kas spētu apstiprināt vai noliegt šīs šaubas. 

Ja nu izrādītos, ka esmu stāvoklī, un ja nu, apsvērusi visas iespējas šajā situācijā, nolemtu grūtniecību pārtraukt, kaut nu man būtu pieejams šāds veselības pakalpojums. Turklāt tāds, ko pēc iespējas ātrāk, legāli un sanitāros apstākļos veiktu profesionālis. Ārsts, kurš pieņemtu manu lēmumu un sniegtu padomu par to, kā rīkoties, lai nākotnē manā seksuālajā dzīvē būtu mazāk stresa.

Redziet, šajos «ja nu» neietilpst vēlme redzēt zīdaiņu skulptūriņas Kaļķu ielā, ziedojumu kastes lidostā Rīga vai plakātus ar Olgas Dreģes pateicību vecākiem.

Ne par tiem es domāju savos panikas brīžos. Un ļoti šaubos, vai kāda cita to dara.

Šie artefakti ir bezjēdzīgi. Sieviešu biedēšana un vainošana ir lēta, taču muļķīga stratēģija. Šī nav tā saruna. Mums ir jārunā par to, ka mākslīga grūtniecības pārtraukšana Latvijā ir arvien nepopulārāka. Par to, ka efektīva kontracepcija un informācija par to ir arvien labāk pieejama. Taču ne pietiekami pieejama. Par to, ka tieši kontracepcijas nelietošana vai kļūdas tās lietošanā ir galvenais neplānoto grūtniecību iemesls Latvijā. Par to, ka risinājums ir vienkāršs: prasmes un emocionālās vajadzības ietveroša seksualitātes izglītība visiem, ekonomiski un fiziski pieejami draudzīgi ārsti, efektīva kontracepcija pa kabatai arī jaunietei.

Vēl ir jārunā par naudu un par politiku. Par ilgtermiņa garantijām ģimenēm, jo sevišķi sievietēm. Par māmiņu algām. Par obligātiem bērna kopšanas atvaļinājumiem tēviem. Par garantētām vietām pašvaldības bērnudārzos. Par garantiju, ka sieviete pēc bērna piedzimšanas varēs atgriezties darbā ar to pašu algu un ar tām pašām profesionālās izaugsmes iespējām kā viņas kolēģiem. Par iespēju savienot ģimenes dzīvi ar karjeru. Tā ir tā saruna, kuru es vēlos redzēt medijos un sabiedrībā.

Nav zvanīts

Posted on septembris 26, 2012 by - Komentārs

Divi triljoni centrālās bankas dolāru nav spējuši uzpumpēt ASV tautsaimniecību

Jau labu laiku pirms tā parādīšanās jaunais Apple viedtālrunis – visas pasaules hipsteru stilīgais iekāres objekts – sacēla kārtējo viļņošanos. Lietotāji prasīja: cik tas būs inovatīvs? Izrādās, ka ne sevišķi – nedaudz plānāks ar nedaudz lielāku ekrānu. Tirgus sekotāji zīlēja: vai to pirks? Izrādās, ka pat ļoti – pirmdien Apple paziņoja, ka pirmajās trīs jaunā modeļa tirgošanas dienās pārdoti pieci miljoni telefonu.

Taču pirms iPhone 5 laišanas tautās daudzu žurnālistu un komentētāju uzmanību piesaistīja kāds cits bankas J.P.Morgan analīzē uzdotais jautājums – vai šis produkts viens spēs manāmi paaugstināt ASV iekšzemes kopprodukta izaugsmi 2012.gada beigās? Bankas analītiķis Maikls Feroli rēķināja, ka lielā pārdoto aifonu skaita dēļ izaugsme varētu būt par 0,25-0,5 procentiem lielāka, kas tautsaimniecībai piešķirtu jau kaut cik optimistisku paskatu.

Lasītājiem šādi spriedelējumi varētu šķist jautri, taču azarts, ar kuru amerikāņu publicisti ķērās pie šā cerību salmiņa, patiesībā atspoguļo to, cik nopietnas ir problēmas ASV. 

Tikai nedēļu agrāk Federālo rezervju – ASV centrālās bankas – priekšsēdētājs Bens Bernanke bija paziņojis, ka viņa vadītā iestāde taisās katru mēnesi iepumpēt desmitiem miljardu dolāru Amerikas ekonomikā un to turpinās darīt līdz brīdim, kad būs manāms nozīmīgs bezdarba līmeņa samazinājums. 

Bernanke cer, ka lētas naudas pieejamība vēl vairāk pazeminās jau tā zemās procentu likmes un tādējādi veicinās ekonomisko aktivitāti. Tomēr šī jaunākā iniciatīva, kuru finanšu pasaulē sauc par QE3, drīzāk liecina par izmisumu, nevis pārliecību. Kopš finanšu krīzes sākuma 2008.gadā centrālā banka ASV tautsaimniecībā jau ievadījusi aptuveni divus triljonus dolāru un nodzinusi procentu likmes līdz zemākajam līmenim valsts vēsturē. Taču, par spīti gan cerībām, ka lētās naudas vilnis pacels tautsaimniecību, gan bailēm, ka naudas drukāšana uzdzīs augšā cenas, faktiski nekas daudz nav noticis, lai izmainītu kopumā visai neiepriecinošo ekonomisko ainavu. Bezdarbs vēl aizvien ir pāri 8%, kas, pēc Amerikas standartiem, ir daudz. Izaugsme nīkuļo. Inflācija snauž.

Protams, nav vienprātības par to, kāpēc ASV tautsaimniecība nespēj un nespēj atgūties. Konservatīvie ar Republikāņu partiju saistītie «monetāristi» uzskata, ka ļaunuma sakne ir lielajā budžeta deficītā (prognozēts ap 7,3% no IKP šogad) un valsts parādā (73% no IKP), kas nākotnē turpinās augt līdz ar kāpjošajiem izdevumiem par pensijām un medicīnisko aprūpi. Tas radot uzņēmējos nedrošību par nākotnes perspektīvām un kavējot izaugsmi veicinošās investīcijas. 

Savukārt pārsvarā ar demokrātiem saistītie «keinsisti» uzskata, ka valsts par maz darījusi, lai stimulētu ekonomiku. Piemēram, laikā, kad federālā valdība var aizņemties gandrīz par velti, būtu aktīvi jāiegulda infrastruktūras atjaunošanā, kuras kvalitāte, pēc Pasaules Ekonomikas foruma konkurētspējas indeksa, ir 25.vietā pasaulē. Tas gan radītu darbavietas, gan veicinātu pieprasījumu un līdz ar to ekonomisko augšupeju.

Būtībā abas puses lielu daļu vainas veļ uz politiķiem. Pēdējos gados republikāņu un demokrātu savstarpējā neiecietība un nespēja sadarboties jau izraisījusi vairākas lielāka vai mazāka mēroga krīzes. Skaļākā bija ASV valdības nonākšana uz defolta jeb parādu nemaksāšanas sliekšņa pagājušā gada augustā tāpēc, ka partijas ilgstoši nevarēja vienoties par tīri tehnisku jautājumu – valsts parāda griestu paaugstināšanu.

Šāgada beigās Amerikai draud vēl viena līdzīga drāma, kuras neveiksmīgs iznākums varētu smagi iedragāt jau tā trauslo tautsaimniecību.

Lai panāktu vienošanos par parādu griestu paaugstināšanu, partijas 2011.gadā apņēmās izveidot kopēju komisiju, kura spriedīs par budžeta deficīta samazināšanu. Ja tā nespēs atrast kompromisu, 2013.gada 1.janvārī automātiski tiks paaugstināta virkne nodokļu un krasi samazināti izdevumi par veselības aprūpi, aizsardzību un citiem galvenajiem budžeta posteņiem. Kongresa budžeta birojs, kas ir politiski neatkarīgs ASV valdības analītisks centrs, aprēķinājis, ka nogāšanās no šīs «fiskālās klints», kā to Amerikā sauc, nozīmētu deficīta samazināšanu līdz 4% no IKP 2013.gadā, bet tam līdzi nāktu ekonomiskā lejupslīde un nozīmīgs bezdarba pieaugums – līdz pat 9,1%.

Ir skaidrs, ka atlikušajā pusotrā mēnesī līdz prezidenta vēlēšanām nekas nenotiks, lai šīs briesmas novērstu, jo ne viena, ne otra partija nav ieinteresēta radīt iespaidu, ka tā ir otrai piekāpusies. Daudzi cer, ka pēc vēlēšanām beigsies politika un atgriezīsies pragmatisms, taču garantiju nav. Prezidenta Baraka Obamas uzvara kombinācijā ar jebkādus kompromisus noraidošā republikāņu labējā spārna «tējas dzērāju» sekmīgu startu vienlaikus notiekošajās Kongresa vēlēšanās varētu radīt bīstamu pata stāvokli, kurā neviens nav gatavs piekāpties un galvenais jautājums būs, kā pārliecināt vēlētājus, ka otra puse ir vainīga par iegāšanos aizā.

Pasaulei pietiek raižu, domājot par eirozonas problēmām. Tai nav vajadzīga arī politiski ekonomiska avārija Vašingtonā. Taču ceļš, kā to apiet, pagaidām nav skaidrs.

Arī iPhone 5 te nevarēs līdzēt – tā lielākais trūkums esot neveik-smīga karšu programma, kura bieži ievedot cilvēkus neceļos.

Komentārs 140 zīmēs
Sports piesaista smagsvarus. LOK vadībā ievēlēti Lipmans un Lembergs, bet premjers Dombrovskis tagad vadīs Sporta padomi. Kas interesējas par kultūru?

Sudraba un lati. Valsts kontrole nereti pārmet citām iestādēm prēmiju izmaksu, taču jūlijā pašā VK šim mērķim izdoti Ls 30 000.

Ir arī citādi domājošie. Protestējot pret ASV vēstnieka Lībijā nogalināšanu, demonstrētāji Bengāzī sestdien ieņēma atbildīgā bruņotā grupējuma štābu.

Demokrātijas klikšķis

Posted on septembris 26, 2012 by - Komentārs

Interneta vēlēšanas ļautu apšaubīt demokrātijas galvenās procedūras leģitimitāti

Internetā var iepirkties, kārtot biznesa un banku darījumus un daudz ko citu. Piemēram, igauņi jau vairākus gadus rāda, ka var arī balsot vēlēšanās. Un arī Latvijas valdība nupat lemj, vai ieviest interneta balsošanu. Tas taču būtu tik ērti – klik, klik, un Saeima ievēlēta! 

Daži politiķi tā iekarsuši, ka gribētu jau nākamvasar internetā vēlēt pašvaldības. Tā dēvētā Olšteina grupa jeb Brīvie demokrāti pat piedraud – ja tā nebūs, galvām jāripo! «Latvija ir gatava e-vēlēšanām,» paziņo grupas aktīvisti. (Tikai nesaka vai nezina, ka «e-vēlēšanas» jeb elektronikas izmantošana balsošanā nav tas pats, kas «i-vēlešanas» jeb balsošana internetā, ko viņi vēlas panākt.)

Vai nu galvas ripos, vai neripos, taču ieviest interneta balsošanu līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām vairs nevar pagūt. Jāteic – par laimi. Likme ir pārāk augsta – vēlēšanu leģitimitāte un līdz ar to demokrātijas normāla funkcionēšana. Tā būtu pārāk liela cena par mieru un saticību pašreizējā valdības koalīcijā, kurā dažiem piepeši ļoti vajag šādu miljonus latu vērtu projektu.

No visiem argumentiem par labu interneta vēlēšanām viens ir tiešām nopietns – ka tas darītu vēlēšanas pieejamākas tiem, kuri vai nu pastāvīgi, vai nu vēlēšanu dienā atrodas ārpus Latvijas. Vēl ir vērts pieminēt laika ietaupījumu – gan vēlētājiem, gan rezultātu apkopotājiem. Vēl – iespēju balsot pirms vēlēšanu dienas, turklāt arī mainīt savu izvēli (ieskaitīts būtu tikai pēdējais balsojums, un tas mazinātu iespējas to nopirkt vai citādi ietekmēt).

Vēl tiek minēts, ka elektronisks balsojums samazināšot «cilvēciskas kļūdas» iespēju un nebūšot nepieciešams pārskaitīt balsis. Taču šie divi argumenti var likt arī padomāt – bet ja nu gadīsies programmatūras nepilnību, ļaunprātīgas iejaukšanās vai vēl kādu iemeslu izraisīta «mašīnas» jeb sistēmas kļūda? Pārskaitīt balsis nebūs iespējams.

Pirmdien Latvijas Universitātes rīkotajā diskusijā par interneta vēlēšanām Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars norādīja uz neatrisināmu vai vismaz pašlaik neatrisinātu pretrunu, ko rada interneta vēlēšanas – ka balsojumam ir jābūt gan aizklātam, gan arī pārbaudāmam. 

Pašreizējā sistēma to pamatos nodrošina. Visi tās posmi ir pārredzami. Ja ir šaubas par rezultātu, var gan pārbaudīt balsojušo sarakstus, gan pārskaitīt biļetenus, bet balsotāji paliek «atdalīti» no balsojuma un anonīmi. Ja kādā iecirknī pārkāpumi bijuši nopietni, tajā vēlēšanas var atkārtot. Savukārt internetā starp vēlētāju gribu un vēlēšanu rezultātu būtu «melnā kaste» (kā mēdz dēvēt slēgtas sistēmas, kurās notiekošais nav izzināms vai kontrolējams). Ja tajā notiktu kļūme vai ļaunprātība, balsojuma izsekošana būtu pretrunā ar vēlēšanu aizklātuma principu. Vēlēšanu pārkāpumus nevarētu labot citādi, kā vien atkārtojot visas vēlēšanas. 

Varbūt svarīgākais – šāda «melnā kaste» starp vēlētāja klikšķi un vēlēšanu iznākumu ļautu pastāvīgi apšaubīt vēlēšanu godīgumu un rezultātus. Bet bez uzticēšanās vēlēšanu procedūrai kā brīvai, aizklātai, drošai un godīgai nekāda vēlēšanu sistēma nestrādās.

Var atgādināt, ka, pirms 7.Saeimas vēlēšanām izdarot grozījumus Satversmē, ka vēlēšanas rīkojamas vienā dienā, nevis divās, kā bija noteikts pirms tam, svarīgs arguments bija – «kas notiek tajā naktī?», proti, šaubas, vai vēlēšanu iecirkņos nevar notikt manipulācijas ar vēlēšanu biļeteniem. Vēl lielākas šaubas būtu par to, «kas notiek internetā» balsošanas gaitā.

Toties jau tagad šaubas par interneta vēlēšanu karsēju pašu kompetenci vai godaprātu rada viņu skaļā atsaukšanās uz iedzīvotāju uzticēšanos internetbankām, kas it kā pierādot sabiedrības gatavību uzticēties arī interneta vēlēšanām. Taču internetbankā nav «melnās kastes» un nevar būt vēlēšanām obligātās anonimitātes – katrs var vienmēr sekot savos kontos notiekošajam, bet bankai ir redzami visi konti. Vai var uzticēties politiķiem, kuri to nesaprot vai izliekas nesaprotam?

Nu, un, pats svarīgākais viņu arguments vienmēr ir Igaunijas piemērs. Tiesa, apgalvojums, ka tur interneta vēlēšanu ieviešana būtiski palielinājusi vēlētāju līdzdalību, arī nav patiess. Kaut gan internetā balsojušo proporcija pieaug (pēdējās parlamenta vēlēšanās tādu bija jau 24,3% no visiem balsojušajiem), vēlētāju līdzdalības lēcienveidīgs pieaugums nav noticis, bet balsošanai internetā priekšroku dod nevis jaunieši, kā bija cerēts, bet gan politiski tradicionāli aktīvākie vēlētāji vecumā no 40 līdz 50 gadiem. 

Arī «pārņemt Igaunijas pieredzi» nemaz nav vienkārši – konfidencialitātes līgumi liedz turienes sistēmas izstrādātājiem sniegt informāciju par tās detaļām. Un varbūt papriekš būtu vērts iepazīties arī ar to valstu pieredzi, kuras ir mēģinājušas ieviest interneta vēlēšanas, tomēr no šādas ieceres atteikušās. Diezin vai Vācija, Nīderlande vai ASV tāpēc ir demokrātiski un tehnoloģiski atpalikušas zemes. 

Saprotams, Igaunija interneta balsošanā nu ir «valsts nr.1», un varam novēlēt kaimiņiem, lai viņiem ar šo eksperimentu arī turpmāk veicas un «melnajā kastē» negadās kļūme, kas iedragātu vēlētāju uzticēšanos svarīgākajai no demokrātijas procedūrām. Taču Latvijai nav pašmērķīgi jātiecas pēc goda kļūt par «i-vēlēšanu valsti nr.2». Varbūt vēlēšanas internetā ir Latvijas un arī citu valstu nākotne. Taču tai ir jāpienāk tehniski un tiesiski sagatavotai.

Komentārs 140 zīmēs
Kādam jābūt SAB vadītājam? Tieslietu ministrs Bordāns: politiskam. Eksprezidents Zatlers: politiski neitrālam. Prezidents Bērziņš: Latvijas latvietim!

Nezinītis Ušakovs. Kamēr mērs nesaprot, kā Rīgas domē var apiet dzīvokļu rindu, KNAB aizturējis jau septiņas personas.

Vēlēšanu fizika. Diezin vai daudzi amerikāņi pievienosies Republikāņu partijas kandidāta Romnija neizpratnei, kāpēc lidmašīnā nevar atvērt logu.

Iespējams, ka…

Posted on septembris 26, 2012 by - Redaktores sleja

 

Neiespējamais reizēm tikai šķiet neiespējams. Vai pirms nedēļas bija iedomājams, ka mediju zvaigzni Rīgas mēru Ušakovu nointervēt būs tikpat grūti kā apkarot korupciju Rīgas domē? Ikviens politiski «apkalts» vēlētājs un kaķis smietos par šādu ķecerīgu prognozi.

Tomēr «Dzīvokļgeita» to ir mainījusi. Kopš Rīgas pašvaldības dzīvokļu pārvaldes priekšniece Stabiņa apcietināta par aizdomām kukuļņemšanā, uzzināt Ušakova viedokli par korupciju Rīgā nav iespējams. Vienīgais runasvīrs tagad esot Stabiņas advokāts. Taču ne jau advokātam jāskaidro, kāpēc Rīgas dome tur darbā kukuļņēmējus. Piemēram, jau 2004.gadā notiesātā Stabiņas vietniece ir vecākā juriste mājokļu departamenta tiesiskā noregulējuma nodaļā. Jā, tā nav pārrakstīšanās kļūda!

Kukuļņēmējs kā tiesiskuma regulētājs – šī kombinācija satriec ar savu tiešumu, jo korupcija Rīgas domē taču oficiāli nepastāv, tāpat kā sekss Padomju Savienībā. Redzēsim, vai KNAB izdosies kārtējā neiespējamā lieta – runas par korumpēto dzīvokļu sadali Rīgā pārcelt no pagalmiem un interneta uz tiesas zāli.

Neticas arī, ka pēc diviem gadiem Eiropas Komisijas vadības grožus varētu pārņemt Valdis Dombrovskis, kurš iekļauts neoficiālajā kandidātu listes melnrakstā ietekmīgajā vācu laikrakstā FAZ. Bet intervējot jūtam – Dombrovskim patīk šī ķecerība. Kaut politiskā gravitācija nav sabiedrotā un kā fiziķis viņš to neapšaubītu, tomēr kā brīnumaini nebankrotējušas valsts premjers ir jau pārbaudījis – politikā likumus rada, nevis tikai piepilda.