Informācija
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Leģenda
ASV Antidopinga aģentūras ziņojums pilnībā sagrauj pasaulslavenā riteņbraucēja izcilības auru – izrādas, ka Lānss Ārmstrongs (41), kas septiņus gadus pēc kārtas uzvarēja prestižajā Tour de France, ir aizliegto preparātu lietošanas «karalis»
Viņas amata nosaukums bija soigneur jeb terapeite – diezgan elegants vārds profesionālajā riteņbraukšanā noalgotai personai, kurai lielākoties jādara mazpateicīgi darbi: jāmasē pārgurušie muskuļi, jāmazgā drēbes, jārezervē viesnīcas un jāgatavo ēst. Būtiska darba sastāvdaļa bija arī piesardzība un lojalitāte. Taču jauno Emmu O’Railiju, kura kādu laiku pat piepelnījās kā elektriķe Dublinā, šis amats vilināja kā īsta debesu dāvana.
Viņa pati pusaudzes gados bija nodarbojusies ar riteņbraukšanu. Pabeidza masāžas kursus. «Sākumā tas bija tikai hobijs. Bet tad sāku nodarboties ar to arvien vairāk.» Emma atrada jaunākās terapeites darbu Īrijas nacionālajā izlasē, vēlāk viņu noalgoja kāda amerikāņu komanda, un 1996.gadā nāca kārdinošais piedāvājums strādāt ASV pasta sponsorētajā riteņbraukšanas komandā US Postal – tobrīd tā bija kā uzlēcoša zvaigzne, kas centās pie sevis pārvilināt labākos no labākajiem un uzstādīja augstus mērķus pasaulē slavenākajiem velobraucieniem, to skaitā leģendārajam Tour de France, kas nākamgad svinēs savu simtgadi.
Tomēr drīz vien Emma saprata, ka viņas darba pienākumi neaprobežosies tikai ar sāpošu muskuļu masēšanu un veļas mazgāšanu. Viņa kļuva par vēl vienu ķēdes posmu nelegālā dopinga lietošanas shēmā: jaunajai sievietei pāri robežām bija jāpārvadā aizliegtie preparāti, jānodod tie sportistiem un pat jāslēpj medikamenti un adatas negaidītu pārbaužu laikā.
Pienākums klusēt
«Tā bija ļoti izplatīta, taču diskrēta lieta,» viņa tagad saka par dopinga lietošanu US Postal komandā, kurai Lānss Ārmstrongs pievienojās 1998.gadā. «Medikamenti bija daļa no mūsu ikdienas. Tolaik es tajā visā daudz neiedziļinājos. Tas vienkārši bija darbs, kas jādara.» Piemēram, reiz nācās no Francijas braukt uz Spāniju, lai atvestu aizliegtas tabletes un nodotu tās Ārmstrongam, kas gaidīja stāvvietā pie McDonald’s restorāna Nicā.
Kādā citā reizē viņa devās uz Beļģiju, lai atvestu paciņu Džordžam Hinkapī. To saņēmis, riteņbraucējs puspajokam, pusnopietni teicis: «Tas ir testosterons. Labāk būtu, ja tu pati to nevestu [uz ASV].»
Sportisti savā starpā par preparātu lietošanu diskutējuši reti. Izskatījās, ka tā bija pašsaprotama lieta. Varbūt pat vienaldzība. Tikai vienu reizi Emma dzirdēja sarunu, kurā sportisti saviem menedžeriem pārmeta – ja komanda vēlas labākus sasniegumus, dopings būtu jālieto vēl vairāk.
Terapeite darīja savu darbu un liekus jautājumus neuzdeva. Ierodoties viesnīcās, viņa no sienām noņēma gleznas, lai riteņbraucēji uz nagliņām varētu pakarināt maisiņus ar intravenoziem šķidrumiem. Rūpējās par to, lai līdzvadātajos konteineros vienmēr būtu ledus un preparāti nebojātos. Viņa pat izmantoja savas iemaņas kosmētikā, lai aizgrimētu adatu dūrienu pēdas uz sportistu rokām.
Emma atceras, ka vienā Tour de France vasarā komanda uzzināja par gaidāmo dopinga inspektoru pārbaudi un steigšus izlēja 25 tūkstošus dolāru dārgus preparātus komandas autobusa podā un grāvī pie labības lauka kādā nelielā Francijas ciemā. «Es pat pajokoju – 25 tūkstošus vērts dopings nav diez cik labs mēslojums. Vajadzētu atbraukt pēc dažiem gadiem un paskatīties, kas izaudzis.»
Reiz, kad Emma pati masēja Ārmstrongu, telpā bija arī citi palīgi, lai kopā apspriestu, kā apmānīt drīzumā gaidāmo dopinga kontroli. Ārmstrongs esot paskatījies uz Emmu un teicis: «Tu tagad zini pietiekami daudz, lai mani iznīcinātu.»
Jā, bieži vien esot bijuši brīži, kad viņu pārņēmusi mokoša kauna sajūta vai bailes tikt pieķertai. Tomēr vissmagākais bija vēl tikai priekšā: kādu dienu saņemties un publiski atzīties par to, kas īsti notiek lielās riteņbraukšanas aizkulisēs. «Visgrūtākais laiks manā dzīvē bija tad, kad es izstāstīju patiesību,» telefonsarunā saka Emma, sazvanīta Mančestrā.
No US Postal komandas Emma aizgāja 2000.gadā, un tūlīt pat viņu uzrunāja vairāki žurnālisti. Masiere atteicās runāt, jo uzskatīja, ka tā būtu nodevība.
Tomēr viņas nostāja pamazām mainījās, arvien biežāk lasot ziņas par dopinga apmēriem un dažu riteņbraucēju nāvi aizliegto preparātu lietošanas ietekmē. Kad pēc pāris gadiem viņu vēlreiz sameklēja Londonas avīzes The Sunday Times žurnālists Deivids Volšs un piedāvāja kopīgi rakstīt grāmatu, Emma piekrita. 2003.gadā tika pieteikta grāmatas Konfidenciāli par L.Ā.: Lānsa Ārmstronga noslēpumi iznākšana.
Slavenais riteņbraucējs nekavējoties iesūdzēja autorus tiesā par apmelošanu. Ārmstrongs bijušo masieri raksturoja kā pros-ti-tūtu ar alkoholisma problēmu. «Viņš pieprasīja tik lielu kompensāciju, kādas naudas man nemaz nebija. Tas mani iedzītu bankrotā,» stāsta Emma.
Tiesāšanās ilga trīs gadus un beidzās ar izlīgumu. The Sunday Times, kas bija publicējusi fragmentu no grāmatas, publiski atvainojās sportistam. Grāmatas iznākšana angļu valodā tika atcelta (tā iznāca tikai Francijā). Emmai nekas nebija jāmaksā.
Tomēr «viņa no šīs tiesāšanās cieta visvairāk», tagad atzīst žurnālists Volšs. «Šī sieviete bija Lānsa Ārmstronga galvenā oponente un tika uztaisīta par īstu briesmoni. Protams, tagad atkal visi grib no viņas dzirdēt, kas un kā toreiz notika. Bet kur viņi visi bija 2004.gadā?!»
Atmaskots
Kad pamatīgu izmeklēšanu par Ārmstrongu beidzot nolēma veikt ASV Antidopinga aģentūra, daudzo liecinieku vidū bija arī Emma O’Railija. Viņai bija jānodod zvērests, ka teiks tikai taisnību. Pagājušajā nedēļā publiskotais aģentūras ziņojums ir tūkstoš lapu garš. «Liecību sniegšana man aizvien radīja neērtības sajūtu, ka esmu nelojāla un laužu iepriekš panāktās vienošanās,» saka Emma. «Es ļoti labi atceros, kā pēc pirmās izrunāšanās Lānss manu dzīvi pārvērta par īstu elli.»
Pieņēmumi, ka Ārmstronga fenomenālie sasniegumi nebija iespējami bez dopinga, ir jau gadiem seni. Taču viņš vienmēr to noliedzis, jebkuras aizdomas saucot par greizsirdīgu cilvēku sarīkotām raganu medībām.
Tagad izskatās, ka Ārmstrongs beidzot ir padevies. Viņš publiski nekomentē ziņojumu un atteicies no iespējas savu taisnību aizstāvēt tiesā. Ziņojums ir patiešām pamatīgs un iznīcinošs – tas balstās uz daudzu cilvēku, to skaitā bijušo komandas biedru liecībām, ārstu izziņām, pārbaužu rezultātiem un e-pastu saraksti.
Līdz šim Ārmstrongs vienmēr uzsvēra, ka ir ticis pārbaudīts simtiem reižu un analīzes nekad nav uzrādījušas aizliegtu preparātu lietošanu. Izrādās, tā nav taisnība.
Viens no Antidopinga aģentūras izmeklēšanas aspektiem bija atkārtoti veikt no 2009.gada februāra līdz šāgada aprīlim nodotu 38 asins paraugu analīzi. To veica fiziologs Kristofers Gors no Austrālijas Sporta institūta. Viņš secināja, ka 2009. un 2010.gada lielo sacensību laikā ņemto paraugu sastāvs ir tāds, kuru «rašanās varbūtība dabiskā ceļā ir tikai vienā gadījumā no miljona», un tas liek domāt par asins dopingu.
Ziņojums arī norāda uz dopinga kontroles sistēmas robiem, proti, sportisti var vienkārši aizbēgt vai noslēpties no negaidītas pārbaudes. Profesionālās riteņbraukšanas noteikumos ir paredzēts, ka sportistiem ir jābūt pieejamiem kontrolei arī sacensību starplaikos – viņiem ir pienākums visu laiku informēt nacionālās antidopinga aģentūras par savu atrašanās vietu. Ja 18 mēnešu laikā sportists ir saņēmis trīs brīdinājumus par maldinošām ziņām, viņu automātiski var sodīt, apsūdzot dopinga lietošanā. «Tomēr šī sistēma ar negaidītām un iepriekš nepieteiktām pārbaudēm aizvien rada pamatotas bažas,» teikts ziņojumā. To ir iespējams ap-šmaukt. Visvienkāršākais veids ir izlikties, ka neesi mājās, un neatvērt durvis, kad ierodas pārbaužu veicēji. Formāli sportists ir informējis, kurā pilsētā konkrētā laikā atrodas, taču viņam nav obligāti jābūt mājās vai viesnīcā. Līdz ar to nepienākas brīdinājums par apzinātu izvairīšanos.
Izmeklētāji salīdzināja informāciju, ko par savu atrašanās vietu vairāku gadu laikā regulāri bija sniedzis Ārmstrongs un viņa ārsts itālietis Mikele Ferari, un secināja, ka tajā ir acīmredzamas nesakritības. Gaidāmo treniņu un sacensību grafiku sportists un viņa ārsts parasti izstrādāja mēnešiem uz priekšu, taču par pēkšņu pārbraukšanu no vienas vietas uz citu viņi dopinga kontrolētājus informēja pēdējā brīdī, bieži vien pārvietošanās dienā. Kontrolētāji, protams, bija nikni, jo paredzētās pārbaudes bija jāatceļ. Uzkrītošs ir fakts, ka Ārmstrongs parasti izvēlējās uzturēties ļoti nomaļās viesnīcās Spānijā, kur pārbaudītāju ierašanās no ASV bija maz ticama.
Ziņojumā ir aprakstīts arī kāds konkrēts gadījums, kad Ārmstrongs negaidīti nolēma izstāties no sacensībām un doties prom, jo saņēma īsziņu no komandas biedra Hinkapī par kontrolieru ierašanos. Hinkapī tagad sniedzis liecību, ka Ārmstrongs todien bija izdzēris olīveļļas un testosterona maisījumu.
Šāda informācijas apmaiņa starp sportistiem par kontrolētāju parādīšanos bija regulāra. Turklāt rodas sajūta, ka komandas amatpersonas ļoti labi zināja par it kā iepriekš nepieteiktām pārbaudēm.
Tajās reizēs, kad izvairīties no pārbaudes vairs nebija iespējams, Ārmstrongs un viņa komandas biedri izvēlējās citu taktiku nelikumību slēpšanai. Piemēram, 1998.gadā pasaules čempionāta laikā komandas menedžeri kontrolētājus vispirms aizveda pie citiem sportistiem, bet «Ārmstronga ārsts zem lietusmēteļa atnesa maisiņu ar sālsūdeni un ievadīja to sportistam». Sālsūdens infūzija spēj atjaunot daudzmaz normālu asinsainu, kas nerada aizdomas.
Vēl ziņojumā ir aprakstīts, ka Ārmstrongs un viņa ārsti parasti izvēlējās tādas dopinga tehnikas, kuras tajā laikā ar testiem vēl nebija atklājamas. Piemēram, 1999.gadā, kad riteņbraucējs pirmo reizi uzvarēja Tour de France, viņa izvēle bija hormons EPO, kas stimulē sarkano asinsķermenīšu veidošanos. EPO ir nevis sintētisks, bet gan dabiski klonēts preparāts, kuram tolaik atbilstoši testi vēl nebija izstrādāti.
Nākamajos gados dakteris Ferari atklāja, ka testosterona testi nav diez cik jutīgi un to aizliegtu lietošanu var pieķert tikai tad, ja hormons tiek neuzmanīgi lietots pārmērīgā daudzumā tajā dienas laikā, kad, visticamāk, gaidāmas pārbaudes.
Vēl viena aizliegtā preparāta – cilvēka augšanas hormona – testus pirmoreiz oficiāli sāka veikt tikai šāgada Londonas olimpisko spēļu laikā.
Izmeklētāju ziņojumā ir apgāzts Ārmstronga apgalvojums, ka viņš nekad nav ticis pieķerts dopinga lietošanā. 1999.gada Tour de France laikā viņa analīzes uzrādīja kortikosteroīdu. No soda viņš izvairījās, sagādājot ārsta izrakstītu recepti ziedei pret sēdekļa radītām tulznām.
Komandas biedrs Tailers Hamiltons un 2004.gada olimpiskais čempions, kas vēlāk pats zaudēja godpilno titulu dopinga skandāla dēļ, savā liecībā apgalvo: pozitīvās analīzes izraisīja «pamatīgu lamāšanos starp Ārmstrongu un viņa ārstu», savukārt recepte tika sagādāta ar atpakaļejošu datumu.
Ārmstrongs un viņa advokāti apgalvo, ka pēdējo 14 gadu laikā sportistam ir veiktas 500-600 dopinga kontroles un tās vienmēr bijušas «tīras». Jaunais ziņojums šo apgalvojumu apgāž: ir bijušas tikai 60 pārbaudes. Nepatiesa ir norāde, ka, piemēram, Starptautiskā Riteņbraukšanas savienība ir testējusi Ārmstrongu aptuveni 200 reižu. Izrādās, ka savienības speciālisti vienkārši veica veselības pārbaudi, nevis dopinga analīzes.
«Kaut kas bija jāmaina»
Emma O’Railija tagad strādā par masāžas terapeiti slimnīcā Mančestrā. «Riteņbraukšanai manā dzīvē jau ilgāku vairs nav nekādas nozīmes,» viņa saka. Precīzāk, nebija līdz brīdim, kad viņu sameklēja ASV Antidopinga aģentūra.
«Runāšana ir atplēsusi vecas rētas. Tomēr kopumā uzskatu, ka tas ir labi, jo kaut kam bija jānotiek. Kaut kas bija jāmaina. Es vienmēr esmu vēlējusies, lai riteņbraukšana būtu tīrs sporta veids. Kad pirmoreiz atklāti par to ierunājos, mani sāka vajāt, mani kaunināja, iedzina izmisumā. Bija pamatīgi jāsaņemas, lai to visu pārdzīvotu. Bet es taču teicu taisnību!»
Veiksmes stāsta ēnas puse
Latvija ir galējību zeme, kur 42% bērnu dzīvo uz nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa, bet «tēta algā» var izmaksāt 100 tūkstošus latu un bezdarbnieka pabalstā – 140 tūkstošus. Pie mums ir lielākā ienākumu nevienlīdzība ES. Pabalstu un nodokļu sistēma – izdevīga turīgākajiem. Krīze bija īstais brīdis šo politiku mainīt, bet valdība dara tieši pretējo. Kāpēc?
Kad Zane Valdmane (36) ar divgadnieci Madi uz rokas atver dzīvokļa durvis, ģimenes hroniskais naudas trūkums pirmajā brīdī nav redzams. Zanes atlētiskā figūra un smaidīgā seja izstaro dzīvesprieku. Mazajā divistabu dzīvoklītī Saldū, kur viņa dzīvo ar meitu un dēlu Artūru (13), valda miers un kārtība.
Taču, runājoties šaurajā virtuvē, idille zūd. Pie izlietnes saliktas zobu birstes, jo dzīvoklī nav vannasistabas vai dušas. Zane ar meitu mazgājas mazā bļodā virtuvē. Artūrs – sporta zālē skolā. Mājās nav ledusskapja un veļasmašīnas. Virtuves sienas klāj tapetes no trim dažādiem ruļļiem, ko Zane izlīmēja, pateicoties baznīcas ziedojumiem.
Vientuļā māmiņa Zane pieder pie lielākās sabiedrības grupas, kas pakļauta nabadzības riskam Latvijā. Labklājības ministrijas (LM) informācija liecina, ka kopumā aptuveni 425 tūkstoši iedzīvotāju jeb katrs piektais Latvijā ir pakļauts nabadzības riskam. Tas nozīmē, ka šo mājsaimniecību ienākumi nepārsniedz 150 latus mēnesī, bieži nepietiek naudas īrei, siltumam, pārtikai. Pērn 100 tūkstošiem cilvēku mēneša ienākumi bija mazāki par 45 latiem.
Zanes vislielākais prieks un lepnums – bērni – izrādās arī lielākais pārbaudījums. Trūcīgām mātēm Latvijā izaudzināt bērnus ir grūtāk nekā jebkurā citā Eiropas valstī. Latvija dāsnāk atbalsta turīgākas ģimenes, bet tieši maznodrošināto ģimeņu pabalstīšanai tērē salīdzinoši viszemāko daļu no kopprodukta. Turklāt kopējais sociālo pabalstu apjoms Latvijā pat pēc pieauguma krīzes laikā joprojām bija starp zemākajiem ES, piemēram, pēc jaunākajiem salīdzinošajiem datiem, 2009.gadā Igaunija šiem mērķiem veltīja par 40% vairāk uz katru iedzīvotāju un Lietuva par 33% vairāk.
Zanes ienākumi mēnesī ir 161 lats – kā bezdarbniece viņa saņem 70 latu stipendiju mācībām, astoņu latu valsts pabalstu par katru bērnu, un nesen viņai izdevās izcīnīt arī alimentus no Artūra tēva. Šie 75 lati atkal kavējas, kā gandrīz katru mēnesi. Piestrādāt Zane nedrīkst, jo to aizliedz stipendiju pro-grammas noteikumi, bet pastāvīgu darbu atrast nav izdevies.
Dzīvoklis Zanei izmaksā 60 latus mēnesī. Vēl japieliek 20 lati par malku un komunālajiem maksājumiem. Ģimenes iztikai atliek divarpus lati dienā. Kā viņi izdzīvo? «Daļa ir mana izdoma. Daļa – Dieva žēlastība un cilvēku labvēlība. Draudzē kaut ko atsūta vācu ģimenes. Piezvana draudzene no Sarkanā Krusta un palūdz iztulkot materiālus zviedru delegācijai, zviedri kaut ko noziedo.» Reizes trīs mēnesī Zane prasa piecus latus dažādām draudzenēm. «Tur man kompleksu vairs nav. Kā vēl es varu izdzīvot? Katru mēnesi nezini, kā izrāpsies.»
Vissāpīgākais ir dēla nosodījums, Zane piebilst klusākā balsī: «Artūrs situāciju panes ļoti smagi. Viņš apvainojas nevis uz pasauli vai tēvu, bet tieši uz mani.» Tomēr Zane skaidro, ka ir daudz labākā situācijā nekā citas vientuļās mammas Saldū: «Ja esi bezdarbnieku kursos vai simtlatnieku programmā, pie mums tas skaitās ļoti grezni.»
Līdz 2010.gadam, kad pasaulē nāca Made, Zane vienmēr strādāja, maksāja nodokļus un nopelnīja pietiekami. 90.gados viņa bija Latvijas sieviešu hokeja izlases zvaigzne. Kādu laiku spēlēja un dzīvoja Šveicē un Vācijā. 2000.gadā atgriezusies Latvijā, Zane sāka strādāt reģionālajā radio par žurnālisti. 2008.gadā vadīja arī slidošanas un baleta pulciņus. «Togad mums gāja tik labi kā nekad. Pelnīju ap 400 latiem mēnesī. Pietika īrei, ēšanai trīsreiz dienā. Arī zobārstam, Artūra pulciņiem un skolas pārgājieniem. Reizi gadā varējām pa Baltiju pabraukāt.»
Kad 2008.gada beigās plīsa nekustamā īpašuma burbulis, sākās krīze un pēc gada bezdarba līmenis uzlēca līdz 21%, Zanes pulciņu apmeklētāji sāka zaudēt darbu un pārtrauca treniņus. Vienlaikus arī valdība nolēma ķerties pie Zanes maka.
2009.gadā, kad Zane vēl strādāja, tika pacelts ienākuma nodoklis pašnodarbinātajiem no 15% līdz 26%. Vienlaikus neapliekamais minimums no 90 latiem tika samazināts līdz 35. Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aprēķini liecina – trešdaļai iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem tas nozīmēja nodokļu kāpumu par vismaz 7%. Pieauga arī netiešie nodokļi, kas visvairāk ietekmē trūcīgos – PVN likme no 18% tika paaugstināta līdz 22% (šovasar samazināta līdz 21%). Pērn nodokļu politika būtiski palielināja apkures un siltā ūdens izmaksas, kas atkal visvairāk sit pa trūcīgo makiem. Visi šie valdības lēmumi daudzus nostūma zem nabadzības sliekšņa.
2009.gadā pieteicās Made. Visgrūtākais pārdzīvojums nāca, kad pat Zanes tuvākie radinieki ieteica abortu. Bet Zane ļoti vēlējās meitiņu, lai gan ar Mades tēvu kontakts bija pārtrūcis un viņš nedzīvo Latvijā. Alimentu par Artūru tad vēl nebija, bieži bija jādzīvo ar latu nedēļā, iztiekot no ES finansēto pārtikas paku auzu pārslām, piena pulvera un baznīcas zupas virtuves – tā savu grūtniecības laiku kā vissmagāko dzīvē atceras Zane.
Nabago slogs
Nabadzības slogs Latvijā būtiski pieauga jau treknajos gados, liecina dati. No 2004. līdz 2008.gadam nabadzības riska indekss palielinājās no 19% līdz 26% un bija starp augstākajiem ES. Tas nozīmē, ka ienākumi pieauga nevienlīdzīgi – vairāk cilvēku kļuva turīgāki, bet vienlaikus auga arī nabadzīgo skaits.
Tad sekoja krīze, bet tās laikā tikai pastiprinājās politika, kas Latvijā uzliek nesamērīgi lielu slogu cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem. Kopš 2005.gada, kad ir pieejami salīdzināmi Eurostat dati, Latvija vienmēr ir bijusi starp ES valstīm, kurās ir vislielākā ienākumu nevienlīdzība starp turīgāko un trūcīgāko sabiedrības daļu. To mēra Gini koeficients, un izskatās: jaunākie dati parādīs, ka esam pirmajā vietā pēc šā rādītāja.
Ekonomistu apvienības BICEPS īpaši Re:Baltica pētījumam veiktie aprēķini liecina – 90% Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi uz ģimeni ir 425 lati, turpretim vienam visturīgākajam sabiedrības procentam – 3019 lati jeb septiņreiz vairāk.
Pēc globālās krīzes arvien vairāk ekonomistu piekrīt, ka ienākumu nevienlīdzība kaitē gan ekonomikai, gan demokrātijai. Analizējot attīstīto valstu statistikas datus, britu zinātnieki Ričards Vilkinsons un Keita Piketa konstatējuši – jo lielāka nevienlīdzība, jo vairāk valstī izplatītas slepkavības, garīgas slimības, alkoholisms, narkomānija, augstāka mirstība, zema sociālā mobilitāte un neuzticība valdībai. Nobela prēmijas laureāts, ekonomists Džozefs Stiglics skaidro: pieaugoša nevienlīdzība nozīmē to, ka mēs neizmantojam savu lielāko bagātību – cilvēkus.
Lai samazinātu nevienlīdzību, iedarbīgākais instruments valdību rokās ir nodokļu politika. Jo konservatīvāka tā ir, jo valstī lielāka nevienlīdzība un mazāk iespēju trūcīgākajiem izsisties uz augšu. Nodokļu eksperti atzīst, ka Latvijā kopš neatkarības gadiem nodokļu politika ir bijusi ļoti konservatīva. Proti, pārdalīta mazāka ienākumu daļu un vairāk naudas iekasēts nevis tiešajos nodokļos (no nekustamā īpašuma, noguldījumiem, dividendēm un kapitāla pieauguma, kas vairāk skar bagāto sabiedrības daļu), bet gan netiešajos nodokļos – pārsvarā caur PVN plaša patēriņa precēm, kurām trūcīgākie tērē lielāko daļu savu ienākumu. Tāda nodokļu politika salīdzinoši lielāku slogu uzliek cilvēkiem ar maziem ienākumiem.
Nevienlīdzības sēkla tika iesēta uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Piemēram, ļoti ilgi ievilkās privatizācijas process, un par veiksminiekiem tajā kļuva varai pietuvinātie, līdz ar to sabiedrības kopējais labums nonāca šauru grupu rokās, tika ierobežota godīga konkurence un ielikti pamati oligarhu izaug-smei. Igaunija vienīgā no Baltijas valstīm privatizāciju veica, ļaujot uzņēmumus pirkt par naudu vai ieguldot investīcijas – rezultātā no 1993. līdz 1995.gadam Igaunijā ieplūda 366 miljoni dolāru ārvalstu investīciju, turpretim Latvijā tikai 143 un Lietuvā 42 miljoni.
Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kur ilgstoši nebija jāmaksā nodoklis no kapitāla pieauguma un dividendēm. Šo nodokli beidzot ieviesa tikai krīzes karstumā no 2010.gada. Aizbildinājums šādai politikai – neaizbiedēt investīcijas. Taču ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka dividenžu izņemšanā ieinteresēti bija ne jau reālie vērtību ražotāji, kas ieguldīja peļņu tālāk uzņēmumu attīstībā, bet gan «cilvēki, kas bija pagrābuši aktīvus, kuri pelna sava stratēģiskā novietojuma dēļ».
Piemēram, viens no ietekmīgākajiem politiķiem Aivars Lembergs saskaņā ar paša deklarēto pēdējos desmit gados no dividendēm un banku noguldījumiem nopelnījis 14,8 miljonus latu. Viņš ieguvis teju 1,5 miljonus, kas nebija jānomaksā nodoklī. Pēc dividenžu nodokļa ieviešanas valsts budžetā 2011.gadā no tā ieplūda 28,5 miljoni latu.
Cits populārs bagātības vairošanas veids, kuru neierobežoja nodokļu politika, bija nekustamo īpašumu bizness, ko labprāt izmantoja arī valdības vīri, Saeimas deputāti un tagadējais Valsts prezidents. Atšķirībā no vairākuma ES valstu Latvijā līdz pat 2010.gadam nebija jāmaksā nodoklis par dzīvojamajām platībām, bet zemes nodokļa maksājumi bija neadekvāti zemi. Arī tagad, kad nodoklis ir ieviests, eksperti šaubās, vai tas dos cerēto efektu, jo valdība devusi pārāk lielu brīvību pašvaldībām piemērot nodokļa atlaides.
«Skatoties uz nodokļu politiku ilgākā laikā, redzam, ka atsevišķos gadījumos [politiķi] atklāti melo,» saka Swedbank ekonomists Mārtiņš Kazāks. «Piemēram, divtūkstošo gadu beigās ekonomisti mudināja samazināt darbaspēka nodokli un palielināt nekustamā īpašuma nodokli, bet Finanšu ministrija atbildēja: nē, mums ir absolūti perfekta nodokļu sistēma. Esot bijis SVF novērtējums, kas teicis to pašu. Šis novērtējums tika noslēpts. Pēc pāris gadiem, kad dokuments kļuva pieejams, bija skaidri redzams, ka ieteikums ir bijis samazināt darbaspēka nodokļus.»
Latvija ir arī vienīgā Baltijas valsts, kur netika noteikti griesti bezdarbnieku un vecāku pabalstiem jeb tā sauktajām māmiņalgām. Tas nozīmē, ka cilvēki ar lieliem ienākumiem saņem milzu pabalstus, degradējot sistēmas jēgu – pabalsts ir domāts, lai palīdzētu konkrētā dzīves situācijā, nevis uz valsts rēķina nodrošinātu ekskluzīvu dzīvesveidu. Kaimiņvalstīs māmiņu algām jau kopš ieviešanas noteikti griesti, Igaunijā maksimālā summa ir 1500, Lietuvā – 940 latu mēnesī.
Sabiedrības sašutumu izraisīja Latvijas Bankas darbinieka Raivo Vanaga vecāku pabalsts 56 tūkstošu latu apmērā, kas izmaksāts krīzes laikā, taču šā pabalsta augstākais rekords ir divreizes lielāks. Tas izmaksāts 2011.gadā un bija 107 tūkstoši latu jeb vidēji 11 780 latu mēnesī. Saņēmēja vārdu nepublisko.
Līdzīga situācija ir ar bezdarbnieku pabalstiem. Latvijā lielākais bezdarbnieka pabalsts ir 166 tūkstoši latu jeb 25 tūkstoši mēnesī, kas tika izmaksāts 2008.gadā.
Šī netaisnīgā kārtība balstās greizā ieskatā, kas iesakņojies Latvijā, – ja kāds daudz samaksā nodokļos, tad tikpat daudz arī pienākas atpakaļ. Ekonomisti skaidro, ka tā nav jābūt. BICEPS pārstāvis Alfs Vanags nodokļu maksāšanu salīdzina ar apdrošināšanu – tu iemaksā, lai nodrošinātos pret dažādām situācijām, bet ne jau visu naudu arī dabū atpakaļ. Ja valsts paredz izmaksāt pabalstu pēc bērna piedzimšanas, tad tam jābūt tik lielam, lai varētu uzturēt bērnu. «Bet vai ir vajadzīgi 100 tūkstoši latu, lai audzinātu bērnu?» retoriski jautā Vanags. «Jārēķinās, ka daļa no ienākumiem, ko atdodam valstij, aiziet citiem cilvēkiem. Piemēram, tavam kaimiņam, radiniekam,» skaidro ekonomists Kazāks. Nodokļu iemaksas sedz pakalpojumus, ko valsts sniedz visiem, – medicīnu, izglītību, transporta infrastruktūru, policiju.
Valsts Šleseriem
Krīzes laikā netaisnīgā situācija pasliktinājās. Naudas nav, visiem jāsavelk jostas, jo mazāk sāpīga budžeta apcirpšanas varianta vienkārši nav, toreiz sacīja valdība. Taču tā nav tiesa, un vissmagākais ekonomikas sarukuma slogs tika tieši vistrūcīgākajiem, liecina Pasaules Bankas (PB) un SVF pētījumi.
Jau 2009.gada sarakstē starp Latvijas valdību un starptautiskajiem aizdevējiem, kas pieejama WikiLeaks nopludinātajos ASV vēstniecību ziņojumos, ir skaidri redzams, ka aizdevēji lobēja citu pieeju valsts izdevumu samazināšanai, nekā īstenoja valdība. Kādā no ziņojumiem atreferēta telekonference starp toreizējo finanšu ministru Einaru Repši un SVF, ES un Zviedrijas valdību, kurā aizdevēji stingri iesaka pacelt nekustamā īpašuma nodokli vai arī ieviest progresīvāku nodokli turīgajiem, lai nebūtu jāsamazina ar nodokļiem neapliekamais minimums. Repše atbild, ka tas nav iespējams, jo šim lēmumam nav piemērota politiskā situācija.
Aizdevēji ieteica arī citas konkrētas alternatīvas, kas netika īstenotas. Piemēram, valsts ģimenes pabalsts – astoņi lati par katru bērnu – gadā «apēd» aptuveni 23 miljonus jeb trešdaļu no kopējā valsts budžeta sociālajiem pabalstiem, kuri nav atkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksām (kā pensijas, slimību pabalsti utt.).
PB ir izbrīnīta, kāpēc Latvija līdztekus jau tā dāsnajiem vecāku pabalstiem vēl piedāvā šādu universālu pabalstu neatkarīgi no cilvēku ienākumiem, un iesaka palīdzēt tieši trūcīgajiem. Piemēram, izsniedzot ģimenes pabalstu tikai 40% no vismazāk turīgajām mājsaimniecībām, valdība gadā ietaupītu aptuveni 17 miljonus, liecina PB aprēķini. Pēc Finanšu ministrijas (FM) teiktā, aptuveni šāda summa gadā nepieciešama, lai ar nodokļiem neapliekamo ienākumu minimumu paaugstinātu par Ls 10. Savukārt LM komentē, ka ģimenes pabalstu sistēma nav reformēta, jo tas prasīšot augstas administratīvās izmaksas. Jautājot tālāk gan izrādās – aprēķini par šo izmaksu apmēriem nemaz nav veikti.
PB eksperti uzskata, ka arī māmiņu algu sistēmu Latvija krīzes gados nevarēja atļauties, un aicināja šos pabalstus samazināt līdz 100 latiem mēnesī pirmajā gadā un 30 latiem otrajā, tā ietaupot 50 miljonus un atbalstu trūcīgajiem mērķtiecīgāk sniedzot caur nodokļu atlaidēm.
PB arī secināja, ka pārāk liela daļa no garantētā minimālā ienākuma (GMI) un mājokļa pabalstiem ir aizgājuši turīgajām mājsaimniecībām. PB pieredze citās valstīs liecina, ka tā notiek, ja valdība nepietiekami uzrauga pašvaldības. Šos pabalstus izmaksā pašvaldības, bet krīzes gados valdība iesaistījās to finansēšanā un turpinās to darīt tikai līdz šāgada beigām. Līdz ar krīzi šo pabalstu apjoms ir būtiski palielinājies, piemēram, 2011.gadā pašvaldības izmaksāja 53 miljonus latu jeb trīs reizes vairāk nekā pirms desmit gadiem. PB iesaka LM pašai uzņemties šo pabalstu izmaksu. Tad arī visās pašvaldībās pabalsti būtu vienādi, nevis atkarīgi no vietējās varas rocības.
Valdības dokumenti bieži min mērķtiecīgāku palīdzību trūcīgajiem kā prioritāti, taču praksē neviens no galvenajiem PB ieteikumiem nav ieviests.
Tieši otrādi, valdības atbalstītās jaunākās nodokļu izmaiņas un palīdzība ģimenēm tikai vairo sociālo netaisnīgumu. To labi ilustrē piemērs ar divām Latvijas daudzbērnu ģimenēm – Apfelbergiem un Šleseriem.
Sociālā darbiniece Ieva Apfelberga ar vīru skolotāju un četriem bērniem dzīvo īrētā trīsistabu dzīvoklī Cesvainē. Ekspolitiķe Inese Šlesere ar vīru uzņēmēju Aināru Šleseru un četriem dēliem dzīvo plašā dzīvoklī Rīgas klusajā centrā un vēl ceļ privātmāju dārgajā Jūrmalā.
Septembrī valdība noteica, ka daudzbērnu ģimenēm piemēros 50% atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Pirmajā acu uzmetienā ideja šķiet ļoti laba, taču, rūpīgāk paskatoties, kļūst skaidrs – valdība vairāk palīdz bagātajiem Šleseriem, kas paši spēj par sevi parūpēties, nevis Apfelbergiem, kuri iztiek ar 500 latiem mēnesī.
Pēc Re:Baltica aprēķiniem, Šleseri par savu 250 kvadrātmetru dzīvokli Rīgas centrā gadā maksā vidēji 600 latu. Par Apfelbergu dzīvokli nodoklis būtu 13 lati. Tas nozīmē, ka Šleseriem nekustamā īpašuma nodokļa atlaide ļautu ietaupīt 300 latus, Apfelbergiem – sešus. Apfelbergi būtu visai tipisks piemērs, jo FM aprēķinājusi, ka vidēji daudzbērnu ģimene gadā uz šā nodokļa rēķina ietaupīs piecus latus. Taču patiesībā Apfelbergi neiegūs ne santīma, jo viņiem sava dzīvokļa nemaz nav – ģimene mitinās vīra dienesta dzīvoklī. «Arī treknajos gados neviena banka mums pat ar trim bērniem negribēja dot kredītu,» Ieva skaidro. Tiesa, arī Šleseri nevarēs saņemt tik lielu atbalstu, kā tikko rēķinājām, jo pēc ekonomistu un žurnālistu spiediena FM šā raksta tapšanas laikā mainīja sākotnējo ieceri un noteica nodokļu atlaides griestus – 110 latus.
Daudzbērnu ģimenēm valdība noteikusi arī transportlīdzekļa nodokļa atlaidi. Pateicoties tai, Šleseri par diviem mersedesiem varētu ietaupīt vairāk nekā 100 latu, turpretim Apfelbergi par draudzes locekļa dāvināto folksvāgenu – 10.
Apfelbergi secina, ka viņu ienākumi pēdējo desmit gadu laikā nav īpaši mainījušies un neredz iemeslu pārmaiņām arī nākotnē. Uz ģimenes locekli mēnesī viņiem iznāk vidēji 80 latu, un tas nozīmē, ka sociālā darbiniece Ieva pati varētu pieteikties uz trūcīgās personas statusu un saņemt pabalstu. Taču viņa to nedara, jo tas nebūšot «ētiski, man jau nav tas trakākais». Ko par sociālo nevienlīdzību Latvijā domā Inese Šlesere, mēs neuzzinājām – viņa nevēlējās sniegt komentāru, jo «man ir sajūta, ka katru vārdu pagriezīs pret mani».
Nevajag pabalstus, lai strādā!
Nesen makroekonomikas lekcijā kāds Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pasniedzējs Zanei Valdmanei, kas Saldū bezdarbnieku kursos apgūst komerczinības, lepni stāstīja par Latvijas veiksmes stāstu. Premjers Valdis Dombrovskis braukājot pa pasauli un piedāvājot mūsu pieeju krīzes risināšanā kā pareizāko modeli. Kopprodukts Latvijā aug vairāk nekā citās ES valstīs, eksports sasniedz rekordus, bezdarbs nemaz nav tik briesmīgs – tiem, kam neiet labi, pašiem vairāk jācenšas. Zane ar kursabiedriem saskatījās, dzirdētais izklausījās smieklīgi. «Pilnīgs absurds,» Zane atceras, sēžot savā mazajā virtuvītē.
Tomēr kā pierādījums valdības teiktajam, ka situācija Latvijā uzlabojas, šovasar kalpoja dāsni izdalītie vairāk nekā 200 miljoni, kas bija iekasēti nodokļos virs budžeta plāna. Un arī tas, ka valdības atbalsts bezdarba samazināšanai sarūk.
«Krīze ir beigusies. Tendences mainās uz labo pusi. Jā, nepietiekami, tomēr cilvēkiem ir iespējas atrast darbu,» labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) skaidro, kāpēc valsts no šāgada atvēl mazāk naudas pagaidu sabiedriskajiem darbiem un ir pārtraukta tā sauktā simtlatnieku programma. «Valsts subsidētās darbavietas beigsies, bet Maxima veikalā darbs būs uz gadiem. Mēs labāk kompensējam transporta izmaksas, lai cilvēks tiek uz darbu,» iesaka Viņķele. Viņas biroja vadītāja Ilze Kurme piebilst: «Reģionos uzņēmēji bļauj, ka nevar atrast mazkvalificētus strādniekus un piemin šo simtlatu programmu, GMI un bērnu pabalstus kā problēmu.» Proti, esot izveidojusies pabalstu atkarība – ja ģimene spēj no valsts un pašvaldības savākt 300 latu mēnesī, kāpēc lai ietu strādāt?
Tomēr, kad Re:Baltica jautāja par konkrētiem datiem, kas pierāda šo plaši dzirdēto pieņēmumu, ministrija atzīst – pētījumu par ļaunprātīgu pabalstu izmantošanu nav, tas ir tikai pašvaldību darbinieku un uzņēmēju izteikts viedoklis. Patlaban PB veic analīzi, un LM pavasarī gaida tās rezultātus, lai labāk saprastu trūcīgo vajadzības. Tikmēr lēmumi jau tiek pieņemti – nezinot ļaunprātīgo pabalstu izmantotāju apmēru, sodīti tiek visi mazturīgie. Piemēram, GMI jau samazināts no 45 līdz 35 latiem.
Tajos pašos LM pētījumos, kuros aprakstīta nepieciešamība samazināt valsts lomu sociālā tīkla uzturēšanā, vienlaikus redzams – nabadzība padziļinās, situācija daudziem joprojām ir smaga. Uzņēmumi neplāno būtiski palielināt nodarbināto skaitu. Darba meklētāju joprojām ir nežēlīgi daudz – uz katru vakanci pretendē aptuveni 50 cilvēku, liecina jaunākie dati. Pērn brīvo darbavietu Latvijā bija aptuveni septiņas reizes mazāk nekā 2007.gadā, un bezdarba līmenis joprojām ir trešais augstākais Eiropā. Tik un tā valdība plāno sociālā atbalsta budžetu nākamgad samazināt līdz 8,9% no kopprodukta – tas būs par 1,8 procentpunktiem mazāks nekā 2007.gadā, kad Latvijā bija trīsreiz zemāks bezdarba līmenis (5,6% toreiz, 16% tagad).
Septembrī NVA piedāvāja Zanei 69 vakances. Uz katru no tām Saldū pretendē 27 bezdarbnieki. Re:Baltica piezvanīja diviem uzņēmumiem, kuros bija vajadzīgs visvairāk darbinieku.
Zivju pārstrādātājs Sabiedrība IMS atrodas vairāk nekā 100 kilometru attālajā Mērsragā, vakances ir kārbiņu iesaiņošanā un blīvēšanā. Samaksa atkarīga no padarītā, ja strādā pusotru maiņu «var pārraut pāri 200 latiem». Zanei būtu no pirmdienas līdz piektdienai jāpaliek kopmītnēs, par kurām jāmaksā atsevišķi. Uzņēmums SIA Lāči meklē piparkūku cepējus. Samaksa – Ls 1,20 stundā. Darbs tikai nakts maiņās, 12 stundas.
Vēl ir dažas vakances veikalos, bet Zane nesen jau pastrādāja par pārdevēju gaļas kombinātā, ieguvums bija neliels. Darbdiena no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Līguma nav, tāpat slimības pabalsta un atvaļinājuma, bet alga – 150 latu aploksnē. Pēc auklītes algošanas Zanei palika mazāk nekā tagad ar niecīgajiem pabalstiem.
Jaunākie statistikas dati liecina, ka 2010.gadā darba ņēmēju vidū lielākais kāpums bija līdzīgām vakancēm, kas piedāvāja algu zem 200 latiem. Tas nepārsteidz, jo Latvijas nodokļu politika ir nelabvēlīgākā darbavietu radīšanai. Lai darba devējs varētu nodrošināt Zanei oficiālo 200 latu algu, uzņēmuma kopējās izmaksas sasniedz 248 latus. No šīs summas 42% aiziet nodokļos, Igaunijā tie būtu 35%, bet Lietuvā 36%. Kaimiņvalstīs ir gan zemāka nodokļa likme, gan lielāki atvieglojumi. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis Latvijā ir 25%, Lietuvā 15%, Igaunijā 21%, bet ar nodokli neapliekamais minimums pie mums ir 45 lati, savukārt kaimiņos divreiz lielāks – Lietuvā 96 un Igaunijā 101 lats.
Valdība ir nolēmusi no nākamā gada par procentpunktu samazināt ienākuma nodokli, taču šis lēmums trūcīgākajiem dos mazāku atvieglojumu nekā neapliekamā minimuma paaugstināšana, ko valdība nav atbalstījusi. «Par sociālo taisnīgumu mēs nekad neaizmirstam, tomēr ir jāsaprot, ka pastāv arī efektivitātes princips,» FM tiešo nodokļu departamenta vadītāja Astra Kaļāne skaidro, kāpēc galvenā prioritāte ir likmes samazinājums.
Savukārt Zane no valdības neko vairs negaida un saskata tikai divas reālas iespējas, kā izrauties no nabadzības – kļūt atkal par pašnodarbināto vai emigrēt.
Daudzi izvēlas aizbraukt un stāsta, ka nespēj palikt Latvijā, jo te jūtas kā neveik-sminieki. Piemēram, cēsniece Inese Liepiņa, ar kuru Re:Baltica šā raksta tapšanas laikā tikās šovasar, jau gadu kopā ar vīru Norvēģijā strādā par avīžu piegādātājiem, lai atmaksātu Hipotēku bankai 10 tūkstošus latu, ko paņēma savas privātmājas pabeigšanai. Inese ļoti ilgojas pēc mājām un nereti apraudas, atceroties mīļās vietas, taču atbraucot nespēj pieņemt Latvijas ačgārnības. «Vizīte pie būvinspektora, teritorijas plānošanas un attīstības daļas vadītāja pilnībā attaisnoja priekšstatu par ierēdņu tikumiem un ačgārno likumu sistēmu,» Inese atceras šīsvasaras vizīti mājās.
Zane bieži apsver emigrāciju, kaut arī labprāt to neizvēlētos: «Es jau biju Vācijā. Saprotu, kas ir sava zeme, mājas, dzīve starp tautiešiem. Es mīlu Saldu, gaisotni, cilvēkus.» Tāpēc novembrī Zane mēģinās atrast darbu radio. Ja nepaveiksies, centīsies atsākt pulciņu organizēšanu vai piestrādāt citur, lai sanāktu nauda īrei un ēšanai un atliktu arī dažas stundas dienā Artūra un Mades audzināšanai.
«Bērni ir mans galvenais projekts dzīvē. Gribu viņus izaudzināt ar savām vērtībām: godīgumu, atvērtību, cieņu pret cilvēkiem, neskatoties uz viņu materiālajiem uzkrājumiem,» saka Zane. Dzīves gudrība, ko viņa grib iemācīt savam dēlam un meitai, lieti noderētu arī politikas veidotājiem Latvijā: «Ja mēs spētu atrast vērtības pieticīgā dzīvē, nevis šinīs drausmīgajās pārmērībās, kas ir Latvijā, tad mūsu kopainā būtu vairāk cieņas un uzticības citam pret citu.»
Pilna apjoma raksti, infografikas un fotogalerijas – www.rebaltica.lv
Ieteikumi. Kā mazināt sociālo nevienlīdzību?
1. Lai veicinātu darbavietu radīšanu, jāsamazina darbspēka nodokļu slogs, kas ir augstākais Baltijā. Valdība plāno iedzīvotāju ienākuma nodokli samazināt no 25% līdz 20% trīs gadu laikā.
2. Jāsamazina nodokļi cilvēkiem ar zemiem ienākumiem (piemēram, jāpalielina ar nodokļiem neapliekamais ienākumu minimums, kas vistiešāk ietekmē mazo algu saņēmējus). Šajā iedzīvotāju grupā nodokļu slogs Latvijā ir augstāks nekā citās jaunajās ES dalībvalstīs, rezultātā izmaksas par darbiniekiem ir augstas, bet viņu ieguvumi no atgriešanās darba tirgū mazi. Eurostat aprēķinātais «bezdarba slazda» rādītājs Latvijā ir otrais augstākais ES.
3. Jāpalielina tiešie nodokļi nekustamajam īpašumam un luksusa precēm. Valdība noteikusi nekustamā īpašuma nodokli 0,2-1,5% robežās un atstājusi pašvaldībām plašas lemšanas tiesības, neparedzot efektīvu kontroli pār atlaižu piešķiršanu.
4. Jāveido centralizēta valsts pabalstu izmaksas sistēma, jo pašreiz pabalsti atkarīgi no pašvaldību rocības, turklāt Pasaules Banka izpētījusi, ka liela daļa pabalstu tiek turīgiem ļaudīm.
5. Jāpārdala astoņu latu valsts ģimenes pabalsts, lai palīdzību saņemtu tieši trūcīgās ģimenes.
6. Pārtikai jāpiemēro pazeminātā PVN likme, jo tas dos lielu atspaidu trūcīgākajiem cilvēkiem, kuri pārtikas iegādei tērē lielu daļu savu ienākumu.
Demogrāfijas «spridzeklis»
Nacionālās apvienības prasītie papildu 13 miljoni demogrāfijas pasākumiem rada ne tikai jautājumu, vai varam to atļauties, bet arī – vai visi priekšlikumi ir taisnīgi
Trīspadsmit miljoni latu – tik daudz papildu naudas, pēc jaunākajiem aprēķiniem, būtu vajadzīgs, lai nākamgad īstenotu Nacionālās apvienības (NA) prasības demogrāfijas jomā, bez kuru izpildes tā solījusi nebalsot par budžeta pieņemšanu. Budžeta noraidīšana automātiski nozīmētu valdības krišanu.
Uz budžeta kopējā fona šī summa nav liela, taču jāņem vērā, ka izmaksas trīskāršosies turpmākajos gados. Skaidru atbildi, kur ņemt naudu šo izmaksu segšanai, NA nav piedāvājusi. Daļēji NA prasības pārklājas ar budžetā jau paredzētajiem pasākumiem, tikai ar moto «ātrāk un vairāk». Piemēram, jau ir paredzēta 50% nekustamā īpašuma nodokļa atlaide daudzbērnu ģimenēm no 2014.gada, savukārt NA to vēlas ieviest jau nākamgad, bet 2014.gadā ļaut atlaidi saņemt arī par īrētu mājokli.
Vēl budžetā ir jau plānots no nākamā gada vidus par 10 latiem celt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošām personām, bet NA piedāvā 20 latu palielinājumu, kas gan attiektos tikai uz bērniem.
No nākamā mācību gada sākuma ir ieplānots atbalsts bērna pieskatīšanai, tikai valdības akceptētā budžeta redakcija paredz 50 latus par 1-2 gadus veciem bērniem, bet NA rosina summu samazināt līdz 30 latiem, toties atbalstu attiecināt uz bērniem līdz piecu gadu vecumam.
Taču vairāki NA priekšlikumi ir jauni. NA ierosina pagarināt vecāku pabalsta jeb tā sauktās māmiņalgas izmaksu no pašreizējā gada līdz pusotram gadam. Sistēmiska problēma – nav piedāvāts mainīt sociālo iemaksu likmi, no kuras šis pabalsts tiek finansēts. Kā risinājumu NA deputāts Imants Parādnieks iesaka māmiņalgas bāzi, piemēram, 140 latus, maksāt no pamatbudžeta, bet pārsnieguma daļu tiem, kam tāda ir, turpināt maksāt no sociālā budžeta.
NA prasītā minimālās māmiņalgas celšana varētu būt strīdīgākais pasākums. Pašlaik nenodarbināti vecāki par bērna kopšanu līdz gadam saņem 50 latu pabalstu, bet NA vēlas summu pacelt līdz 140 latiem 2014.gadā. Kā arguments izskan tas, ka runa ir par jaunajām māmiņām, kas nav vēl sākušas darba gaitas. Tomēr statistika liecina, ka tikai 38% no šā pabalsta saņēmējām ir jaunākas par 24 gadiem. Parādnieks piekrīt, ka daļā gadījumu mazā pabalsta iemesls var būt darbs ēnu ekonomikā, bet neuzskata, ka ar zemiem māmiņu pabalstiem būtu jākaro pret aplokšņu algām.
Atbalsta palielinājums sociāli neapdrošinātām personām šķiet vērtīga ideja arī labklājības ministrei Ilzei Viņķelei (Vienotība), taču viņa uzsver – jāvērtē efekti, ko tas radīs, jo vecākiem ir jāspēj nodrošināt ģimeni arī pēc gada vai pusotra, nepaļaujoties uz pabalstiem. Ministre uzskata, ka kompromiss un saprātīgs risinājums ir iespējams, bet nepieļaujami būtu labi domātos demogrāfijas pasākumus īstenot, palielinot valsts parādu.
Strīdoties par budžeta miljoniem, NA vērts atcerēties, ka lēmumu par ģimenes pieaugumu nopietni ietekmē valsts sociālekonomiskais stāvoklis un stabilitāte – arī izslavēto igauņu veiktā pētījumā pabalstu un pakalpojumu nozīmi ģimenes novērtējušas zemāk nekā kopdzīves stabilitāti un veselības aprūpes pieejamību. Savukārt valdībai var ieteikt vispirms apstiprināt rīcības plānu ģimenes valsts politikai un tad pakārtot tam budžetu, nevis otrādi, kā noticis šoreiz.
Ja valdība kritīs, to būs lēmuši citi
Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars noliedz mērķi gāzt valdību un apgalvo – apvienību vada tikai cēla interese uzlabot demogrāfiju
Šīsnedēļas pirmdienas pusdienlaikā no Nacionālās apvienības (NA) kategoriskuma vairs nav ne miņas. Vēl pagājušajā nedēļā norībinājis, ka būs jauna valdība, ja šī nepiešķirs naudu apvienības sauktajiem demogrāfijas pasākumiem, tās Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Raivis Dzintars tagad runā citu valodu: «Mēs darīsim visu iespējamo, lai tā nenotiktu.»
Par to, ka valstī viss mierīgi, liecina jau fakts, ka Dzintars uz pusdienām ir ieradies – pirms tam viņš brīdināja, ka ārkārtas situācijā tās var atcelt. Pēc deputāta ierosinājuma tiekamies bārā Garāža. «Saeimas tuvumā nav daudz vietu, kur netraucēti aprunāties,» viņš saka, kad meklēju sakarības ēstuves izvēlei un ieraugu pie bāra sienas plāksni Parking for Latvians only (autostāvvieta tikai latviešiem – angļu val.). Garāžas ēdienkarte gan ir pavisam «multikulturāla», un tāda ir arī Dzintara izvēle – viņš pasūta pastu ar dārzeņiem un kazas sieru.
Šī nav pirmā saruna, kurā viņam jātaisnojas par demogrāfijas ultimāta patiesajiem mērķiem, šo jautājumu uzdevuši arī koalīcijas partneri. Tas Dzintaram šķiet gan smieklīgi, gan bēdīgi, jo «visiem a priori ir skaidrs – ja tu esi politiķis, tad tev nekādā gadījumā nevar būt cēla interese». «Katram pilsonim ir tiesības ticēt vai neticēt. Es varu teikt to, ka NA nav nekādu citu uzdevumu, kā risināt tās lietas, kuras mēs pašlaik uzskatām par ļoti svarīgām un esam solījuši vēlētājiem.»
Dzintars apgalvo – nav taisnība, ka NA neapmierinātību ar nākamā gada budžetu paudusi pēkšņi un savus priekšlikumus neizvirzījusi tā veidošanas laikā valdībā, kā norādīja premjers Valdis Dombrovskis. Apvienība «ļoti civilizēti» tos mēģinājusi panākt pirms tam Ministru kabinetā, taču ierosinājumi pastumti malā. «Mēs piekritām atbalstīt budžetu MK līmenī, informējot, ka turpmākā izskatīšanā demogrāfija ir tas bloks, kas mūs neapmierina un kur mums būs papildu priekšlikumi.» Beigās «publiska izgaismošana un agresīva cīņa par šiem mērķiem» izrādījies vienīgais risinājums. Vai tādā gadījumā Dombrovskis melo? «To es nevaru atbildēt, vai Valdis Dombrovskis to ir sadzirdējis, gribējis sadzirdēt un kā viņš to interpretē. Man nav pamata apšaubīt, ka Dombrovskis vēl Latvijas valstij labu un grib, lai ir sabalansēts budžets. Viņam, protams, ir jāsaskaņo daudzas un dažādas intereses, bet tāda nasta ir jānes jebkuram valdības vadītājam. Ja NA redz, ka tā [demogrāfija] ir valsts pamatinterese, tad viņam ir jāspēj sabalansēt situācija arī ar to,» Dzintars novēl ar problēmu tikt galā premjerministram.
Jautāju, kāpēc demogrāfija, kurai jau bez NA priekšlikumiem nākamā gada budžetā ir paredzēts vairāk naudas, ir lielāka prioritāte par citām, piemēram, valsts pārāk maz finansēto veselības aprūpi vai drošību. Dzintars piekrīt, ka naudu vajag visiem, taču, ja visiem iedot nevar, tad politiķu uzdevums ir izvēlēties «visārkārtējāko no problēmām». «Ja Latvijā nedzīvo latvieši un katastrofālā ātrumā izmirst, tad visas pārējās prioritātes vienā mirklī var izrādīties liekas.»
Pēc NA versijas, viņu priekšlikumi ir nevis politiķu «izdomājums», bet ekspertu un vecāku diskusijās tapušas rekomendācijas dzimstības veicināšanai. Labklājības ministrija, nosakot atbalstāmos demogrāfijas pasākumus, neesot uzklausījusi Māmiņu klubu un vairākas citas organizācijas. Politiķim ar ministriju ir dziļas uzskatu atšķirības. Viņaprāt, nevarēs panākt, ka vienai sievietei dzimst vidēji lielāks bērnu skaits, ja atbalstu koncentrēs ģimenēm, kurās māte jau ieguvusi izglītību un darba pieredzi, kas viņām garantē drošāku nākotni. Dzimstības uzlabošanai atbalsts jāsniedz arī gados jaunām māmiņām, kas «pašlaik ir neatbilstošs tai pompozitātei, ar kādu vienmēr visas partijas un valdība ir sludinājušas demogrāfiju kā prioritāti».
Minimālās māmiņu algas celšanu un maksāšanu līdz bērna pusotra gada vecumam, nodokļa atvieglojumu palielināšanu par apgādībā esošiem bērniem, kā arī mērķdotācijas bērnudārzu pedagogu algām Dzintars sauc par prasībām, no kurām NA neatkāpsies. Tai ir padomā arī veidi, kā atrast finansējumu, taču Dzintars ar tiem dalās nelabprāt, jo varbūt koalīcija nepiekritīs. Piemēram viņš sauc iespēju iekasēt īpašu nodevu no ārzemniekiem, kas pērk nekustamos īpašumus uzturēšanās atļaujas iegūšanai, vai atcelt ar nodokli neapliekamo minimumu iedzīvotājiem, kam nav bērnu. «Zināmā mērā bezbērnu nodoklis,» atzīst Dzintars. Viņaprāt, tas būtu sociāli taisnīgi, jo «ģimenes, kurām ir bērni, rūpējas arī par nodokļu maksātājiem, kas nākamajām paaudzēm maksās pensijas».
Ja NA savus mērķus nevarēs sasniegt pašreizējā valdībā, tad kādā varēs? «Nezinu, neesmu ekstrasenss,» skan atbilde. Dzintars visiem spēkiem cenšas pārliecināt, ka apvienība darīs «visu iespējamo», lai nonāktu pie risinājuma šajā valdībā, un pauž uzskatu, ka pašreizējā valdība ir «labākais no pieejamiem veidiem, lai varētu tuvināties tiem mērķiem, ko esam definējuši». Soļus sadarbības virzienā no koalīcijas partneru puses jau redzot. «Tāda vēlme ir. Es nevaru apgalvot, ka simtprocentīgi visiem. Iespējams, arī šajā koalīcijā ir atsevišķi politiķi, kuriem ir citas intereses. Bet es varu apgalvot, ka NA valdes un frakcijas līmenī šādu interešu nav.» Dzintars saka – ja šī valdība kritīs, tas nebūs NA darbības dēļ. «To būs lēmuši citur un citi.» Kas? «Esmu uzmanīgs ar apgalvojumiem, kurus nevaru pierādīt. Bet es tādus redzu,» Dzintars mājienus izlemj nekonkretizēt.
NA ir nostājusies opozīcijā arī jautājumā par Jāņa Brazovska atkārtotu apstiprināšanu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes locekļa amatā. Vai tā ir mazā atriebība par viņa kā Latvijas krāj-bankas pilnvarnieka lēmumiem, līdzīgi kā savulaik ietekmīgu ļaužu vārdā atriebās ģenerālprokuroram Jānim Maizītim vai tiesnesim Mārim Vīgantam? Tad jau vispār nevar apšaubīt nevienas amatpersonas darbību, nopūšas Dzintars. «Nezinu, par kurām ietekmīgām personām jūs runājat. Neviena no šīm personām nav pie manis nākusi un par šo kungu runājusi.» Uz pārmetumiem, ka NA kopš Krājbankas kraha lobē tās bijušā saimnieka Vladimira Antonova intereses, Dzintars atbild: «Ir ārkārtīgi grūti atspēkoties, ka neesi zilonis.» «Te tas ir Antonovs, te čečenu mafija, te Lembergs, te tas ir Berezovskis. Mēs varētu kolekcionēt visādus mītus, ko mēs, iespējams, lobējam. Šo bieži pieminēto personāžu darbība ir Nacionālās apvienības interesēm klaji izslēdzoša. Trūkst loģikas šajos apgalvojumos.»
Prasu, kāpēc NA par ietekmīgu figūru kļuvušais Aigars Lūsis uzstājīgi vēlējās kļūt par Krājbankas administratoru. «Es redzēju, ka viņš uzstājīgi negribēja,» Dzintars skaidro, ka paredzamās neapmierinātības un stresa dēļ Lūsis amatu nemaz nav gribējis, viņu izvirzījušas profesionālās organizācijas, jo «viņš to var izdarīt vislabāk». Par Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Lūsi, kurš žurnāla Ir rakstos izgaismojies kā viens no negodīgas metodes piekopjošo maksātnespējas «kooperatīvu» administratoriem, mums izvēršas vēl viens garš un pusdienu baudai nepiemērots pingpongs. Dzintars apņēmīgi aizstāv Lūsi, pasta dziest. Viņa izpratnē parlamentārais sekretārs ir godīgs cilvēks, un jebkuras šaubas par Lūša darbību viņš sauc par interpretācijām un politisku uzbrukumu. Kad aicinu NA izdarīt valstij labu darbu un izmēzt maksātnespējas procesu no mahinatoriem, Dzintars aicina nākt klajā ar ieteikumiem likuma grozījumiem. «Tā nav tēma nr.1, kas mani interesē, lai es šobrīd šim likumam rakstītu priekšlikumus.»
Par politiski motivētiem viņš dēvē arī skandālus ap Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētāju Imantu Parādnieku (viņa dēla firmas aizdomīgajiem centieniem tik vaļā no parādiem un interneta meklētāja neglaimojošo «pēdu» publiskošanu). «Imants Parādnieks ir ērts cilvēks uzbrukumiem Nacionālajai apvienībai. Viņa rakstura īpašību dēļ, varbūt viņa darbības dēļ, un politiskie konkurenti šo iespēju pēc pilnas programmas izmanto,» Dzintars ir nesatricināms.
Ēdienkarte
Pasta ar dārzeņiem, tomātu mērci un kazas sieru
Baklažānu tinumā cepta mocarella ar saulē kaltētu tomātu mērci un pesto
Zaļā tēja ar medu, augļu tēja
Ir jautā
Vai valdība pareizi rīkojas, slepeni lemjot par radaru iepirkšanu bez konkursa?
Kristaps Petermanis, Sabiedrība par atklātību Delna direktors:
Visticamāk, lēmums ir pretrunā ar Publisko iepirkumu likuma jēgu un Latvijai saistošajām ES tiesībām. Pamatojuma noslepenošana stiprina pārliecību, ka kabineta locekļiem nav pārliecības par lēmumu un argumenti ir vāji.
Valdis Dombrovskis, premjerministrs:
(Valsts kancelejā atbildēja, ka Dombrovska viedokli nav iespējams iegūt.) Viņa vietā Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane informēja, ka valdība var lemt nepiemērot iepirkuma likuma nosacījumus, balstoties uz tās rīcībā esošo informāciju.
Arnis Blodons, autoentuziasts:
Likums paredz – ja viens konkurss beidzas, ir jāsludina nākamais. Viss, kas notiek slepeni kādu personu interesēs, nav sabiedrības labā. Pats likuma garants demokrātijā nevar nodarboties ar likuma pārkāpumiem. Tas rada tiesisko nihilismu.
Dari mūs zaļus, bet ne tūlīt
Atjaunojamo resursu īpatsvara palielināšana saduras ar konkurētspējas celšanu
Nesen atkārtoti pievērsos enerģētikas politikas dilemmu izpētei, un man radās ķecerīga un laikmeta garam neatbilstoša doma. Uzskatu, ka Latvijai ir jāsāk sarunas, lai mainītu ES direktīvā 2009/28/EK noteikts, ka 2020.gadā atjaunojamo energoresuru jeb AER īpatsvaram jāsasniedz 40%. Galvenais iemesls – augstais AER īpatsvars Latvijā (2,6 reizes augstāks nekā vidēji ES) līdz šim lielā mērā bijis ekonomiskās atpalicības rezultāts un vairāki faktori tuvākajos gados uz to iedarbosies ļoti negatīvi, tāpēc būs grūti AER īpatsvaru saglabāt, nemaz nerunājot par palielināšanu. Veids, kā šī ietekme izpaudīsies, nebija prognozējams saistību uzņemšanās brīdī un ir unikāls citu ES valstu vidū. Turklāt mūsu ekonomiskā un ģeogrāfiskā situācija neļauj veikt finansiāli ļoti ietilpīgus pasākumus AER īpatsvara celšanai, kā to nesen pareizi ir sapratusi Ekonomikas ministrija.
Augsto AER īpatsvaru galvenokārt noteikusi izšķērdīgā koksnes izmantošana apkurē apvienojumā ar dzīvesveida īpatnībām. Salīdzinoši liels iedzīvotāju īpatsvars dzīvo laukos un mazpilsētās, diezgan slikti uzturētās mājās ar neefektīvām krāsnīm un lētu malku. Turpmāk būtiski mainīsies viss – iedzīvotāju skaits īpaši strauji saruks tieši malkas «zonā», tur palikušajiem augs ienākumi, viņi varēs atļauties mājas pārbūvēt un uzstādīt automatizētu apkuri. Pat ja tā būs biomasa (granulas), patēriņš tik un tā samazināsies, jo moderna granulu krāsns ir reizes divas efektīvāka par tādu, uz kuras sildās runči. Malkas cena vai tās izmantošanas iespēju cena (citiem vārdiem, nepārdošana) savukārt augs.
Vēl ir neizmantotas iespējas aizstāt fosilos resursus ar biomasu centralizētajās siltumapgādes sistēmās reģionu pilsētās. Taču arī tur samazināsies cilvēku skaits un siltināšanas rezultātā – patēriņš uz kvadrātmetru. Savukārt Rīgas termoelektrocentrāļu siltuma ražošanas jaudu dublēšana būtu investīcija, kuru galvaspilsētas iedzīvotāji diez vai varētu atļauties. Lai kāds būtu viedoklis par izvēlēto TEC-2 rekonstrukciju, tas ir faktiski noticis.
Pieaugot ienākumiem, kā arī attīstoties līdz šim noniecinātajai rūpniecībai, strauji kāps elektrības un transporta degvielu patēriņš.
Elektrība mums ir diezgan «zaļa», bet šajā gadījumā svarīgākais ir jautājums – no kurienes nāks katra papildu kilovatstunda? Ticamākais – galvenokārt no Igaunijas degslānekļa, Rīgas TEC-2, Krievijas gāzes un atomelektrostacijām.
Situācija ar transporta degvielām izskatās cerīgāka, bet tikai tālākā nākotnē. Ir liela varbūtība, ka laika posmā starp 2020. un 2030.gadu Latvijā tiks uzcelta viena vai pat vairākas biomasu izmantojošas sintētisko ogļūdeņražu rūpnīcas. Nepieciešamības gadījumā ar šeit audzētiem biomasas resursiem varētu nosegt pat visu mūsu transporta degvielu patēriņu. Tāpēc ir lielākas cerības sasniegt 50% AER īpatsvaru 2030.gadā, nekā 40% īpatsvaru 2020.gadā. Tāpat tehnoloģiju attīstība var tālākā nākotnē darīt iespējamu Rīgas TEC darbināšanu ar gazificētu biomasu. Bet līdz tam pat šķeldas patēriņa dubultošana apkurē neglābs 40% īpatsvara mērķi, jo pret to strādā spēcīgi demogrāfiskie un ekonomiskie procesi.
Protams, šis domu gājiens stipri atgādina Svētā Augustīna «Dievs, dari mani tikumīgu, bet ne tūlīt». Tomēr Latvijai nav izvēles. Latvijas kā dzīvesvietas un ražošanas vietas konkurētspēja joprojām ir vāja, un jebkāda tās papildu vājināšana ir kritisks drauds nācijas pastāvēšanai.
Solidaritātes cena
Finanšu krīze stiprina Eiropas reģionos tieksmi pēc neatkarības
Vairāk Eiropas! Tā tradicionāli ir bijusi Eiropas Savienības vadītāju atbilde uz krīzēm. Jau 1957.gadā Romas līgumā, uz kura pamata būvēta pašreizējā Eiropas Savienība, tika ierakstīts, ka tās mērķis ir «likt pamatus aizvien ciešākai Eiropas tautu savienībai».
Projekts jau pusgadsimtu visai sekmīgi virzījies uz priekšu, ir sasniegts daudz, kas pēc iepriekšējām desmitiem miljonu kara upuru asīnīs mirkstošajām desmitgadēm aizvien šķiet brīnums. Miers kontinentā triju paaudžu garumā. 1945.gada kara drupās neiedomājams labklājības līmenis. Vienots tirgus. Lielā mērā brīva preču, cilvēku un investīciju kustība. Un 17 valstīm viena nauda.
Šajos gados nav trūcis ne krīžu, ne eiroskepses uzliesmojumu. Atcerēsimies kaut vai 2005.gada referendumu Francijā, kurā tika noraidīts Eiropas konstitucionālais līgums. Lai gan Briseles aprindās nav bijis pieklājīgi par to runāt, ir skaidrs, ka kopības un solidaritātes sajūtas starp dažādu valstu un tautību eiropiešiem atpalikušas no sasniegtās politiskās un ekonomiskās integrācijas. Tomēr kopumā augošā vai vismaz stabilā ekonomiskā vidē virzība uz ciešāku integrāciju nekad nav apstājusies un ir sasniegusi pakāpi, kurā jebkurš cits ceļš šķiet grūti iedomājams.
Arī eirozonas krīzei dalībvalstu vadītāji un Eiropas Komisijas ierēdņi ierastajā veidā risinājumus meklē sauklī «Vairāk Eiropas!». Taču laiki ir citi. Kā savā ietekmīgajā, plaši citētajā pētījumā This Time is Different (Šoreiz apstākļi ir citādi) konstatējuši amerikāņu ekonomisti Karmena Reinharda un Kenets Rogofs, finanšu krīzes, kādu patlaban pārdzīvo pasaule, mēdz būt daudz dziļākas un garākas nekā parastās, dabiskā ekonomiskā cikla radītās tautsaimniecības lejupslīdes. Labklājība samazinās, bezdarba līmenis noturīgi pieaug un valsts parādu nasta kļūst ievērojami smagāka.
Šādi spiedīgi apstākļi neizbēgami atklāj plaisas un pretrunas, ko labākos laikos varēja aizdrīvēt ar naudu vai apklusināt ar cerīgiem solījumiem. Jau kopš krīzes sākuma manāma aizvien skaļāka retorika, kas vērsta nevis uz eiropeiskas solidaritātes veicināšanu, bet uz nacionālo pretišķību saasināšanu. Ziemeļi pret dienvidiem. «Slinkie grieķi» pret «vācu okupantiem». Un tā tālāk.
Pagaidām ar retiem izņēmumiem šis sakaitētais tonis nav parādījies Eiropas valstu vadītāju teiktajā, pagājušajā nedēļā Vācijas kanclere Angela Merkele pat aizbrauca uz Atēnām, lai demonstrētu savu atbalstu Grieķijai.
Tomēr šīs retorikas pamatā ir kas vairāk par nacionālo stereotipu atražošanu. Tas ir ierocis cīņā par jautājumu – kurš maksās? Kurš maksās par pagātnes kļūdām? Par šodienas krīzes pārvarēšanu? Par nākotnē veidojamām Eiropas struktūrām? Par spīti visām runām par eiropeisku identitāti, aizvien ciešāku savienību un savstarpējo solidaritāti, atsevišķu valstu gatavība krīzes laikā maksāt par citām valstīm strauji iet mazumā.
Starpvalstu attiecībās nevēlēšanās maksāt par citiem vēl izpaužas galvenokārt tehniskos argumentos par glābšanas fondiem, banku uzraudzību un aizdevumiem. Savukārt zemākā līmenī vāji integrētās Eiropas valstīs jau aizvien skaidrāk iezīmējas dažu reģionu apņemšanās atdalīties no struktūrām, kuras daudziem liekas kā vēsturisku kļūdu, nevis dziļāku kopības sajūtu noteiktas.
Svētdien Beļģijas pašvaldību vēlēšanās holandiešu valodā runājošo flāmu nacionālistu partija Jaunā flāmu alianse guva ievērojamus panākumus, un neatkarības atbalstītājs tika ievēlēts par valsts tautsaimniecības sirds Antverpenes mēru.
Pirmdien Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons aizlidoja uz Edinburgu, lai parakstītu vienošanos ar Skotijas pirmo ministru Aleksu Salmondu, ka 2014.gadā tiks rīkots referendums par Skotijas neatkarību. Septembra beigās Katalonijas valdība paziņoja, ka tuvākajos gados rīkos referendumu par reģiona neatkarību.
Katalonija ir Spānijas bagātākais reģions, taču tas grimst parādu jūrā. Daudzi kataloņi tajā vaino Spānijas valsti, jo no Barselonas uz Madridi katru gadu tiek pārskaitīts ievērojami vairāk naudas nekā pretējā virzienā. Turklāt pretstatā visai mierīgajam basku reģionam Katalonijai ir relatīvi ierobežotas iespējas noteikt savu budžetu. Kataloņiem ir spēcīga nacionālā identitāte, un viņi vēl aizvien piemin 1714.gadu, kad viņu valsts tika pievienota Spānijai: nesenā spēlē starp Real Madrid un FC Barcelona pēdējās atbalstītāji sāka skaļi aurot tieši mača 17.minūtes 14.sekundē.
Nemaz nerunājot par šo augošo neatkarības kustību radītajām politiskajām galvassāpēm ES galvaspilsētās, tās var arī visai drīz sākt ietekmēt eirozonas krīzes attīstību. Viena no Spānijas nozīmīgākajām problēmām ir lielie reģionālo valdību deficīti. Taču, jo vairāk Madride mēģinās panākt budžeta konsolidāciju reģionos, jo skaļāk skanēs neatkarības atbalstītāju balsis, savukārt nespēja šos deficītus iegrožot var smagi skart gan Spānijas, gan visas eirozonas stabilitāti.
Vai ES spēs apturēt šo centrbēdzes tendenci, kas izpaužas visdažādākajos līmeņos un var sākt drupināt arī lielo Eiropas māju? Var. Bet tikai tad, ja atradīs, kas par to maksās.
Komentārs 140 zīmēs
Lietuva izkrīt no ierindas. Dombrovskis grieza un atgriezās. Ansips konsolidēja un solīdi noturējās. Kubiļus cirta – sev kājā. Dienvidos būs kreisa valdība.
Dāvana? Sprūdžs saka – Lembergam jāsēž cietumā. Pēc līdzīgiem valdības pārstāvju izteicieniem Lavents panāca, ka Strasbūrā atceļ viņa spriedumu.
Nabaga Šlesers. Latvijas Pirmajai partijai neesot naudas, ar ko nomaksāt pusmiljonu lielo sodu par priekšvēlēšanu noteikumu pārkāpšanu.
Cimdars auzās
Centrālā vēlēšanu komisija uzņēmusies darīt to, ko nevar pat Satversmes tiesa
Centrālā vēlēšanu komisija nākamnedēļ varētu lemt, vai turpināt parakstu vākšanu par pilsonības «nulles varianta» referendumu. Diemžēl komisijas lēmums, lai arī kāds tas būtu, būs politisks un tiesiski apstrīdams. Pašlaik izskatās, ka CVK sliecas pieņemt lēmumu apturēt parakstu vākšanu.
Referenduma rosinātāji, PCTVL atvasinājums Par vienlīdzīgām tiesībām, septembra sākumā vēlēšanu komisijā iesniedza 12 779 parakstus par referendumu par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. CVK bija jālemj, vai turpināt referenduma ierosināšanai nepieciešamo vienas desmitās daļas jeb kopā aptuveni 154 tūkstošu vēlētāju parakstu vākšanu. Komisija iedzina sevi strupceļā, izlemdama prasīt atzinumus, vai iesniegtais likumprojekts ir «pilnīgi izstrādāts Satversmes 78.panta izpratnē».
Satversmes 78.pants paredz vienai desmitajai daļai vēlētāju tiesības «iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Sa-tversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru prezidents nodod Saeimai». (Ja Saeima to nepieņem, tad jārīko tautas nobalsošana.) Savukārt likums par tautas nobalsošanām noteic, ka 10 tūkstošiem balsstiesīgo pilsoņu ir tiesības «iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu likumprojektu». Par komisijas turpmāko rīcību likumā teikts: «Konstatējusi, ka iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu parakstījuši ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgo Latvijas pilsoņu, CVK paziņo, ka tiek uzsākta parakstu vākšana šā likuma ierosināšanai.»
Ne šis, ne citi likumi vēlēšanu komisijai nenoteic pienākumu un neparedz tiesības vērtēt iesniegto likumprojektu atbilstību Satversmei. Vienīgā iestāde, kas var pieņemt tiesiski saistošus lēmumus par likumu atbilstību Satversmei, ir Satversmes tiesa. Taču ST uzreiz paziņoja, ka vērtē likumu, nevis likumprojektu atbilstību Sa-tversmei, tāpēc atzinumu par šo likumprojektu nesniegs. Savukārt visu citu iestāžu un ekspertu atzinumi, lai cik cienījami, ir tikai viedokļi, kuri nav saistoši ne CVK, ne kādam citam.
Saeimas Juridiskais birojs atbildē CVK īpaši uzsver, ka «nav pilnvarots sniegt atzinumu», vai likumprojekts uzskatāms par pilnīgi izstrādātu «Satversmes 78.panta izpratnē», bet atbilde uz CVK iesniegumu «vērtējama vienīgi kā biroja viedoklis». To pašu var teikt par pārējiem atzinumiem, kurus CVK saņēmusi no Valsts prezidenta kancelejas, Tieslietu, Ārlietu un Iekšlietu ministrijas, Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa Universitātes, Rīgas Juridiskās augstskolas. Tie ir tikai viedokļi. Lēmums būs jāpieņem CVK pašai, un arī atbildība par to jāuzņemas Arnim Cimdaram un viņa vadītajai iestādei.
Taču jebkādu CVK lēmumu tagad varēs uzskatīt par tās vērtējumu, vai iesniegtais likumprojekts atbilst Satversmei. Vienīgais teorētiski korektais risinājums, kā nedarīt to, ko nevar darīt pat Satversmes tiesa, laikam būtu nepieņemt nekādu lēmumu. Taču arī to CVK nevar darīt, jo ir vienīgā, kas var lemt, vai turpināt parakstu vākšanu. Tiesiski «labas» izejas no strupceļa, kurā CVK sevi iedzinusi, laikam nav. Ir tikai viena no divām sliktām, jo abas ir politiskas.
Būtu labāk izlemt turpināt vākt parak-stus par spīti atzinumos paustajam, ka likumprojektu nevar uzskatīt par «pilnīgi izstrādātu Satversmes 78.panta izpratnē». Un lai vēlētāji, tad prezidents un Saeima, pēc tam, ja tiktāl nonāktu, atkal vēlētāji izlemj. Vismaz likums to komisijai neliedz darīt.
Arī politiskais rezultāts būtu valstij svētīgs – parakstus referenduma ierosināšanai diezin vai izdotos savākt, bet, pat ja izdotos, tautas nobalsošanā iznākums būtu līdzīgs kā pērn par otru valsts valodu. Līdz ar to arī otrais no abiem iekšpolitiski smagākajiem un ārpolitiski Latvijas nelabvēļiem parocīgākajiem jautājumiem būtu noņemts no politiskās dienas kārtības.
Diemžēl jau pati atzinumu prasīšana varētu nozīmēt, ka komisija izlēmusi iet līdzi valdošajiem politiskajiem vējiem, kuri pūš «aizliegt un nepieļaut» virzienā, un turklāt rīkoties saskaņā nevis ar spēkā esošo, bet gan ar vēl tikai gatavoto likuma par tautas nobalsošanām redakciju.
Vienotības un Nacionālās apvienības stūrgalvīgi uztieptajos likuma grozījumos paredzēts, ka CVK jāatsaka likumprojekta reģistrācija, ja tas «pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts», un komisija «var pieaicināt atzītus tieslietu ekspertus atzinumu sniegšanai». (Nav skaidrs, ko nozīmē «atzīti eksperti», taču tiem acīmredzot būs jābūt «atzītākiem» par ST tiesnešiem.) Prezidents jau divas reizes atmetis likumu atpakaļ Saeimai, taču publiskajā telpā vārīšanās galvenoties notiek par savācamo parakstu skaitu, nevis par nule minēto un citām nejēdzībām likumprojektā, kuras ļautu politiski lemt par jebkura referenduma aizliegšanu.
Šie grozījumi ir daļas likumdevēju reakcija uz valodu referendumu, kuru viņi arī bija centušies nepieļaut kā «pretvalstisku». Pat politiski izcilais tā referenduma rezultāts nav licis viņiem atmest vīzdegunīgo iedomu, ka viņi ir «valsts» un gudrāki par tautu.
Tautas nobalsošanā iegūts rezultāts ir gan politiski, gan tiesiski spēcīgāks arguments nekā ar administratīvām manipulācijām mākslīgi panākts. Mēģinājumi ar šādām manipulācijām apturēt vienu referendumu tikai rada iespaidu, ka politiķi baidās nodot šo jautājumu tautas izlemšanai. Turklāt rezultātā jebkādu referendumu sarīkošana var kļūt neiespējama. CVK nevajadzētu ielaisties šajā apšaubāmajā politiskajā spēlē.
Komentārs 140 zīmēs
Valdības slepenie manevri, lai iepirktu fotoradarus bez konkursa, liek domāt par koruptīvām saitēm un netīru sirdsapziņu.
Arī zibatmiņas, datori, mobilie tālruņi… Gaiss paliks laikam vienīgais datu nesējs, par kura lietošanu autortiesību uzraugi nebūs iedomājušies prasīt atlīdzību.
Katastrofas nebūs? Britu meteorologi secinājuši, ka globālā sasilšana varētu būt beigusies pirms 16 gadiem. Politiski neērts atklājums.
Krācēji
Teicienu par meliem, lieliem meliem un statistiku šoreiz pārfrāzēšu tā: ir viegls snaudiens, ir dziļš miegs un ir – statistika.
Latvijas politiķiem nav labāku miegazāļu par statistiku, kas rāda bīstamo un ilgstošo nabadzības pieaugumu Latvijā. Cipari ņirb, komati sveicina, procenti krājas, bet no valdības mājas gadiem ilgi skan tik skaļa krākšana, ka jābrīnās, kāpēc joprojām neviens nav pamodies no tās vien.
Pie mums ir lielākā ienākumu nevienlīdzība ES. Latvijā katrs piektais cilvēks ir pakļauts nabadzības riskam. Gandrīz puse bērnu atrodas uz nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa, taču tas netraucē Latvijā likumīgi viena bērna vecākiem pabalstā izmaksāt 100 000 latu. Valsts cītīgi iekasē PVN santīmus no katra lata, kas izdots par vienkāršām ikdienas precēm, un mēneša beigās šiem izdzīvošanas pirkumiem ir iztērēti visi trūcīgo cilvēku ienākumi. Toties gadiem ilgi neskarti garām nodokļu kasei slīdējuši miljoni, ko pelna un bankās apgroza turīgākā sabiedrības daļa. Politikas dokumenti piesauc sociālo nevienlīdzību, taču valdības lēmumi tikai padziļina nabadzības plaisu.
Statistika ir tik iemidzinoša, kamēr zem tās skaitļu rindām noraktie cilvēki ir klusi un neredzami. Tāpēc mēs ar Re:Baltica kolēģiem vēlamies šajā žurnālā iepazīstināt ar divgadnieci Madi, kura ar mammu un brāli Saldū pārtiek no divarpus latiem dienā. Kāda nākotne gaida Madi? Mamma meklē darbu un dara visu, lai nebūtu jāaizbrauc no Latvijas. Pamodušies politiķi viņai palīdzētu vairāk nekā guloši.
