Latvijā sestā daļa iedzīvotāju darbspējīgā vecumā nevar atrast darbu, tomēr uzņēmēji sūdzas par darbinieku trūkumu. Vietējie esot pieraduši dzīvot no pabalstiem, tāpēc strādnieki jāieved. Re:Baltica izmēģina uz savas ādas, ko nozīmē strādāt mazkvalificētā darbā, lai saprastu, kā Latvijā īsti trūkst – čaklu strādātāju vai labu darbavietu?
Galvenais ir nezaudēt ritmu, – domās atkārtoju saltā janvāra rītā, sēžot zivju cehā pie šprotu fasēšanas lentes. Acu plakstiņi vēl nedaudz smagi no celšanās pussešos. Ārā temperatūra zem nulles, cehā ap plus 15 grādiem. Biezā sporta jaka ar kapuci silda, tomēr aukstums no galošām lēnām kāpj pa ķermeni augšup, līdz gavilējoši kulminē roku pirkstgalos. Tie ir mitri no saldētajām zivīm un eļļas.
«Domā par ritmu!» sev atgādinu, ņemot nākamo tukšo kārbu. Mēģinu šprotes abām rokām saguldīt, kā ierādīja brigadiere – divās rindās, slīpi ar vēderiņiem uz augšu. Bundžu nosveru un ielieku kastē. Kad tajā sagūlušas 30 bundžas, brigadiere Aina (šis un citi darbinieku vārdi rakstā mainīti) kasti pieskaita un ļauj krāvējam aiznest. Un viss sākas no gala.
Ritms nojūk. Spuras duras pirkstos. Trīs reizes uz kārbas malas sagriežos. Asinis tek pamatīgi, Aina atnāk un uzvelk man pirkstā gumijas «cepurīti». «Kad tā būs pietecējusi, atnāc, iedošu citu,» viņa nosaka.
Ap pulksten 10 kā ik rītu mums garām noiet uzņēmuma direktors Ivars Pūciņš – sirms kungs zilā jakā un cepurē ar nagu. Skaļajā ceha dūkoņā, vairāk skatoties uz zivīm nekā darbiniecēm, viņš nosaka: «Labdien!»
Pūciņš arī pamudināja mani, Re:Baltica žurnālisti, iejusties zivju fasētājas ādā. Precīzāk – viņa teiktais intervijā Latvijas radio neilgi pēc Jaunā gada. Direktors stāstīja, ka viņa vadītā lielākā Latvijas zivju apstrādes rūpnīca Gamma-A ar teju 20 miljonu latu apgrozījumu nevar atrast strādniekus. Rūpnīcā vidējā alga esot 240 latu, plus bezmaksas kopmītnes un pusdienas. Taču arī tad no Rēzeknes, kur vietējā avīzē ielikuši darba sludinājumu, piezvanījis tikai viens interesents. Lai uzņēmums paplašinātos, rūpnīcā no kopumā 600 strādniekiem aptuveni 50 darbinieki jau pirms kāda laika ievesti no Bulgārijas un Rumānijas.
Kāpēc ir tik grūti atrast vietējos strādniekus, Pūciņam un raidījumā intervētajam Zivsaimniecības asociācijas vadītājam Inārijam Voitam šaubu nav. Lai gan Latvija sociālo pabalstu programmām maznodrošinātajiem no valsts kopprodukta tērē gandrīz vismazāko daļu Eiropas Savienībā, abi kungi norāda – pie nestrādāšanas vainojami pārāk lielie pabalsti.
Līdzīgu apgalvojumu Re:Baltica bieži dzirdēja no politiķiem un darba devējiem, pētot sociālo nevienlīdzību pērnruden. Kamēr premjers Valdis Dombrovskis pasaulei prezentēja Latvijas «veiksmes stāstu», Re:Baltica pētījums rādīja tā ēnas pusi – lielāko ienākumu nevienlīdzību ES, jo mūsu nodokļu sistēma ir izdevīgāka turīgajiem iedzīvotājiem.
Arī šobrīd valdība turpina slavēt ekonomikas attīstību, kas pērn bija straujākā ES – kopprodukts pieaudzis par 5,5%. Premjers uzsvēris, ka radīts 30 000 jaunu darba vietu. Tomēr pērn Latvijā bez darba joprojām bija 17% cilvēku darbspējīgā vecumā. Ja darbarokas ir, kāpēc tad uzņēmēji sūdzas par strādnieku trūkumu? Lai to noskaidrotu, sociālās nevienlīdzības pētījuma turpinājumā Re:Baltica devās strādāt uz zivju rūpnīcu Gamma-A un lielāko Latvijas darba devēju – lielveikalu tīklu Maxima.
Trīs lati dienā
Dienas vidus. Mugura sāp tik nežēlīgi, ka vairs nespēju nosēdēt. Vienīgā pauze, ko esmu izmantojusi, – pusstunda pusdienām ap 11. Šodien dod grūbu zupu ar kartupeļiem un kanēļmaizīti. «Ja gribi ko garšīgu, tad jāmaksā,» pavāre nopīpētā balsī atbild kādai strādniecei, kura jautā, kāpēc zupa ir «drausmīga».
Pusdienojošās darbinieces ir draudzīgas. Pavecāka sieviete zilām acu ēnām mani mierina – ar laiku ies ātrāk un pie muguras sāpēm pieradīsi. Vēlāk cehā garāmejot viņa mudina: «Ar abām rokām, ar abām liec, šitā strādājot, taču neko nenopelnīsi!» Nobrīnos, cik veikli kustas rokas sievietēm man blakus.
Ap trijiem beidzu savu maiņu. Noberžu galdu, novelku balto halātu un dodos uz kopmītnēm. Tās atrodas blakus dzeloņdrātīm apjoztās rūpnīcas teritorijai, bijušā jahtklubā. Man ierādīta vieta mazā, tīrā istabiņā, kur sarūmējas četras gultas.
Pirmajā vakarā, iesēžoties gultā, tā iegrimst līdz grīdai. Ar istabiņas biedres Vitas palīdzību zem matrača pabīdām gaitenī atrastu finiera plāksni. Pēc brīža dušā mēģinu nomazgāt zivju smaku. Ilgi nemazgājos, jo uz ēkas 38 iemītniekiem ir viena duškabīne. Pārklājusies ar pelējumu un kaļķa nosēdumiem, kabīnes durvis saplīsušas. Tualetes uz visiem ir divas. Vēl ir viena virtuve ar plītiņu, mikroviļņu krāsni, diviem ledusskapjiem, veļas mašīnu. Virtuvē dzīvo arī melnbalts kaķis, kuram iekārtota zila mīksta mājiņa. Šovakar vakariņas negribas.
Notinu sagrieztos pirkstus ar plāksteriem un atlaižos gultā. Mugura sāp, bet Vita atkal mierina – pieradīšot. Viņai, tāpat kā otrai istabiņas biedrei Initai, ir ap piecdesmit. Abas atbraukušas strādāt Gamma-A no Cēsīm, kur bezdarba līmenis ir 12% un darbu atrast nevar. Kādu dienu sievas smēķētavā spriedīs – pat lielveikalā būtu labāk strādāt, bet tur tik vecas neņemot. Pirmspensijas vecuma cilvēki ir Latvijā lielākā bezdarbnieku grupa – 32% visu bezdarbnieku ir vecumā no 50 līdz 59 gadiem.
Vitas un Initas dzīve tagad paiet Gamma-A cehā un kopmītnēs. Inita uz savu dzīvokli Cēsīs aizbrauc divreiz mēnesī, nedēļas nogalē. Viena viņas meita strādā Anglijā, otra tikko Rīgā pabeigusi mācības un meklē darbu. Lielākā daļa Initas algas tiek iztērēta par Cēsu dzīvokļa komunālajiem maksājumiem. Televizora un interneta nav – nevar atļauties. Kaut gan Gamma-A direktors intervijā Latvijas radio teica, ka kopmītnes ir bez maksas, mums par savu gultas vietu jāmaksā 25 lati mēnesī.
Rūpnīcā neviens negrib runāt par mēneša algu, bet lēšu: strādājot vairākas slodzes, zivju apstrādātājas nopelna ap 200-250 latiem uz rokas. Tas sakrīt ar vidējo algu zivju pārstrādē Latvijā, kas pērn bija 212 latu uz rokas.
Par vienu safasēto zivju bundžiņu maksā 2 santīmus pirms nodokļiem. Izcenojumu pasaka brigadiere, jo darba līgumā man noteikta konkrēta samaksa – 240 latu pirms nodokļiem, strādājot oficiālās 40 stundas nedēļā. Līgumā minēts «summētais darba laiks», kas nozīmē maiņu darbu. Parasti pirmā maiņa ir no 7 rītā līdz 15, pēc tam otrā maiņa ilgst līdz 23. Konkrēts darba laiks līgumā nav atrunāts un reāli jāstrādā tik ilgi, kamēr ir zivis. Valsts darba inspekcijā man vēlāk stāstīs, ka līgumā bija jānorāda konkrēti darba laiki un izcenojumi.
Fonā skanot mūžīgi ieslēgtajam Latvijas radio 2, rēķinu pirmajā dienā nopelnīto. Safasēju trīs kastes, katrā pa 30 kārbiņām – kopā 1,80 lati pirms nodokļiem. Nākamajās dienās gāja ātrāk, tiku pie piecām kastēm jeb 3 latiem dienā. Sievas netālu no manis saliek 12 kastes, tātad, ātri strādājot, par zivju fasēšanu dienā var nopelnīt virs 7 latiem uz papīra. Mierinu sevi, ka man ir vēl salīdzinoši viegls darbs. Kaimiņienes stāsta – griezējiem esot grūtāk. Par galvu nogriešanu 100 kilogramiem reņģu maksājot četrus latus.
Investēt vai pirkt Porsche?
Lai dabūtu vietu kopmītnēs, man bija jāgaida divas nedēļas, jo daudzas strādnieces ir no laukiem. Uz rūpnīcu, kas atrodas Mangaļsalā – stundas brauciena attālumā ar autobusu no Rīgas, pilsētnieki strādāt neraujas. Pie tā vainīga «nenormālā pabalstu sistēma», ko Zivsaimnieku asociācijas vadītājs Voits pieminēja intervijā Latvijas radio. Tikai «nenormāla» tā ir nevis pabalstu lieluma, bet gan nevienlīdzības dēļ.
Pretēji Pasaules bankas ieteikumam Latvijā pabalsti nav centralizēti un katra pašvaldība maksā pēc savām iespējām. Bagātās maksā vairāk – 2011.gadā vidējā izmaksātā summa uz vienu pabalstu saņēmēju Rīgā bija 279 lati, Rojas novadā 109 lati, bet Sējas novadā – tikai 38 lati.
Laukos zemākas ir arī algas. Zivju rūpnīcās Rīgā strādnieki nopelna ap 320 latiem uz rokas, bet Kurzemē – 207 latus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. «Nav viegli, bet kurš darbs ir viegls? Jāstrādā, kamēr darbs ir,» par mazo algu samiernieciski saka pirmspensijas vecuma kundze Mārīte no Kurzemes. Lai paspētu uz darbu rūpnīcā Sabiedrība IMS Mērsragā, Mārīte katru rītu ceļas pirms pieciem. Cita kurzemniece Egita piebalso – krīzes laikā, kad bez darba palika viņas vīrs, pašai, zivju rūpnīcā strādājot, nesanāca pat minimālā alga, tāpēc tagad viņa ir laimīga saņemt vismaz to.
Maksāt mazāk par minimālo algu par pilna laika darbu Latvijā ir nelikumīgi, taču strādnieku teiktais liecina: sevišķi krīzes gados tā bijusi ierasta prakse. «Cik sastrādā, tik saņem. Ja minimālo nesastrādā, tad to nesaņem,» skaidro Egitas vīrs, arī ar darba pieredzi zivju rūpnīcā.
«No darba nebaidos. Simtlatniekos esmu bijusi, ielas mēzusi, bet es patiešām gribu adekvāti nopelnīt. Kad dienu pavadi slapjumā un aukstumā, vismaz kādu dārgāku zieķi nopirkt, ar ko rokas iesmērēt. Bet ar šo samaksu tas nav iespējams. Bērni jāuztur,» skaidro Egita.
«Nodokļos daudz naudas aiziet, dažreiz pilnīgi žēl sametas,» nopūšas Mārīte. «Nopelni kādus 300 latus un tad gandrīz pusi samaksā nodokļos.»
Latvijā nodokļu politika ir neizdevīga mazo algu saņēmējiem. Pēc Starptautiskā valūtas fonda aprēķiniem, 2009.gadā pēc dažādām nodokļu likumdošanas izmaiņām mazo algu nodokļi pieauga par 7%. PVN, kas vistiešāk ietekmē trūcīgos, arī tika pacelts no 18% līdz 21%.
Vēl pērn Saeima kārtējo reizi rīkojās pretēji mazo algu saņēmēju interesēm. Finanšu ministrija piedāvāja paaugstināt ar nodokli neapliekamo ienākumu minimumu no 45 uz 90 latiem un nākamajos trīs gados samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli, taču pēc Reformu partijas spiediena tika īstenots tikai otrs priekšlikums, no kura mazāk gūst zemo algu saņēmēji.
Nepieciešamība ieguldīt ražošanā un sīvā konkurence – tāda ir standarta atbilde, kāpēc uzņēmēji nepaaugstina mazās algas. Tam ir pamats – Latvijā uzņēmējiem ir lielākais nodokļu slogs Baltijā. Strādnieks ar
200 latu algu darba devējam Igaunijā izmaksā 319 latus, Lietuvā 325, bet Latvijā 347.
«Alga arī jāceļ, bet investīcijas vajadzīgas. Jūs saprotat – lai noturētos tirgū, lai izturētu šausmīgo konkurenci, visu laiku jāgulda iekšā,» skaidro Gamma-A direktors Pūciņš. Ņemot vērā, ka gandrīz visi Latvijā saražotie konservi tiek eksportēti, Latvijas zivrūpniekiem jākonkurē arī ar produkciju, kas ražota lētā darbspēka tirgos, piemēram, Āzijā.
Tomēr Re:Baltica aprēķini apgāž apgalvojumus, ka algas nevar celt, jo īpašniekiem ir jāiegulda ražošanā. 2011.gadā no astoņiem lielākajiem Latvijas zivrūpniecības uzņēmumiem tikai puse ir ieguldījuši iekārtās, un summas salīdzinoši nav lielas – ar pozitīvu rezultātu strādāja seši uzņēmumi, kopumā nopelnot 1,9 miljonus latu, bet iekārtās šajā periodā ieguldīti 233 tūkstoši. Gamma-A ir starp šiem uzņēmumiem – peļņa bija
1,14 miljoni, bet iekārtās investēti 50 tūkstoši. Turklāt pēdējos gados uzņēmums savas ražošanas uzlabošanai piesaistīja arī ES fondu naudu – 266 tūkstošus latu. Šobrīd izskatīšanā ir pieteikums vēl par pusmiljonu.
Gamma-A ir lielākais zivrūpniecības uzņēmums valstī. Pēdējie pieejamie finanšu dati Lursoft rāda, ka 2011.gadā tas strauji palielinājis ražošanu: dubultots saražoto zivju konservu daudzums (gandrīz 32 miljoni kārbu) un palielinājusies metāla iepakojuma ražošana – kārbas un vāki. No 19,6 miljonu latu lielā apgrozījuma Latvijā pārdotie konservi veido mazu daļu – 549 tūkstošus latu. Lielākie tirgi bijuši ASV, Krievija, Baltkrievija.
Šī aina raksturo zivrūpniecības nozari kopumā. Gandrīz visi Latvijā saražotie zivju izstrādājumi tiek eksportēti uz 40 pasaules valstīm, gadā veidojot 50 miljonu latu apgrozījumu.
No lielā apgrozījuma algās Gamma-A saviem 600 strādniekiem samaksāja 9%. Ieskaitot administrācijas darbiniekus, vidējā alga rūpnīcā bijusi 188 lati uz papīra. Salīdzinājumā ar citām lielākajām Latvijas zivju fabrikām, 2011.gadā te bijušas vismazākās algas. Gada pārskati rāda, ka uzņēmumā Karavela vidējā alga bija 320 latu, Sabiedrība IMS – 195 lati, bet Brīvajā vilnī – 321 lats. Šie dati gan nonāk pretrunā ar zivju rūpnīcu strādnieku teikto, ka tieši Gamma-A var nopelnīt vairāk nekā reģionos.
Salacgrīvas uzņēmuma Brīvais vilnis vadītājs Arnolds Babris uzskata – puse zivrūpniecības uzņēmumu Latvijā krāpjoties ar nodokļu nomaksu, taču konkrētus vārdus viņš nesauc. «Uzņēmumi iemanās vairāk nekā pusi maksāt konvertos, optimizēt un arī ar PVN shēmām darbojas,» saka Babris, kurš agrāk bija augsta ranga darbinieks Satver-smes aizsardzības birojā. Par nostalģiju pēc bijušās profesijas liecina pistole zem vīrieša žaketes. «Nekad nevari zināt, kurš ir ienaidnieks,» viņš nosmejas, jautāts par nepieciešamību pēc šaujamā.
Tikmēr Gamma-A plāno, ka vajadzēs ievest vēl viesstrādniekus, «lai tā rūpniecība kustētos, ja mēs gribam dzīvot». Pašreizējā situācijā izskatās, ka Gamma-A ir izdevīgāk maksāt mazas algas, nekā uzlabot produktivitāti. Reņģu likšana kārbiņās ir roku darbs visā pasaulē, taču mehanizēt var pārējos darbus – vēršanu, apstrādi. Vai tā ir, Gamma-A līdzīpašnieks Aivars Lejietis gan vairāku dienu intensīvā saziņā pa telefonu, gan klātienē tā arī neatbildēja uz Re:Baltica jautājumiem pēc būtības. Lejietis uzskata, ka šā raksta mērķis ir nomelnot uzņēmumu.
Tajā pašā laikā uzņēmums pērn nopircis ekskluzīvo auto Porsche Cayenne S. Žurnāls Kapitāls raksta, ka pērn Latvijā kopumā reģistrēti četri šādi auto, kuru cena ir, sākot no 78 tūkstošiem eiro. Salīdzinoši – lai saviem 600 strādniekiem paceltu algas par 10 latiem mēnesī, uzņēmumam tas izmaksātu nepilnus 137 tūkstošus latu gadā jeb divarpus šādas automašīnas. Pērn Gamma-A iegādājusies arī 2012.gada izlaiduma BMW pasažieru motociklu un tā paša gada Toyota Land Cruiser. Nopirkts arī 2011.gada izlaiduma Land Rover Range Rover Evoque. Cik uzņēmums pērn nopelnījis, šā raksta tapšanas laikā vēl nebija zināms.
Uzņēmēji «bieži min pabalstus, kuri it kā traucē cilvēkiem integrēties darba tirgū. Mans arguments – pat vidējā termiņā darba devēji būtu ieinteresēti, lai cilvēki ar zemiem ienākumiem šeit Latvijā var atļauties normālu dzīvesveidu, citādi, ja ne šodien rīt, tad pēc gada liela daļa no viņiem aizbrauks», vērtē Latvijas Universitātes profesors un migrācijas eksperts Mihails Hazans. Viņa pētījumi rāda, ka pēdējo gadu aizbraucēju vidū dominē cilvēki ar mazajām algām. 2010. un 2011.gadā no aizbraukušajiem 40% bija reģistrētie bezdarbnieki – cilvēki, kas darbu zaudējuši salīdzinoši nesen un ir motivēti strādāt. Taču ne par tik mazām algām.
«Tā ir viena no problēmām, kas arī veicina emigrāciju. Ne tikai zema darba samaksa, bet arī attieksme pret strādājošajiem kā pret materiālu, kuru izmanto tāpat kā koka gabalu vai kaut ko citu,» secina Hazans.
Re:Baltica žurnāliste zivju fabrikā izturēja nedēļu. «Tā jau domāju,» personāla nodaļas darbiniece klusi noteica, pieņemot atlūgumu.
Kasiere par minimālo likmi
Pārsteigta neizskatījās arī Maxima veikala direktore kādā Rīgas mikrorajonā, kad martā atlūgumu iesniedza tikai pirms pusotra mēneša darbā pieņemtā kasiere. Direktore nezināja, ka jaunā sieviete ir žurnāliste.
Iet uz Maximu strādāt Re:Baltica izlēma vairāku iemeslu dēļ. Pērn labklājības ministre Ilze Viņķele norādīja, ka Latvijā var atrast darbu, kā piemēru minot tieši šo lielveikalu. Par darbinieku trūkumu liecināja arī intensīvās Maxima vakanču reklāmas.
Lielveikalu tīkls Maxima, kas pieder lietuviešiem, ir lielākais privātais darba devējs ne vien Lietuvā, bet arī Latvijā. Te strādā ap 7000 darbinieku. Salīdzinājumam – zviedriem piederošajā Rimi ar teju tādu pašu apgrozījumu (400 miljoniem latu) strādā 4600 darbinieku. Rēķinot uz strādājošo skaitu, par Maximu Valsts darba inspekcijā pērn saņemts divreiz vairāk sūdzību nekā par sīvāko konkurentu Rimi. Pati Maxima gan uzsver – šīm sūdzībām nav bijušas tiesiskas sekas, tātad uzņēmuma rīcība atbildusi likumiem.
Kasieres karjeru Re:Baltica žurnāliste sāka jau nedēļu pēc pieteikšanās darbā. Līgums ir «nepilna laika», garantē darbu vismaz 120 stundu mēnesī ar valstī noteikto minimālo stundas likmi, kas ir 1,20 lati pirms nodokļu nomaksas. Re:Baltica rīcībā ir arī pērn novembrī slēgts darba līgums ar jaunu kasieri Supernetto veikalā (pieder Rimi), kurā stundas likme ir augstāka – 1,73 lati pirms nodokļu nomaksas. Atalgojums abos lielveikalos atšķiras atkarībā no darbinieka stāža un pienākumiem, bet darbinieki stāsta, ka vidējā alga abos tīklos ir 300 latu mēnesī uz rokas.
Abu lielveikalu tīklu darba līgumos norādīts, ka tie ir nepilna laika ar summēto darba laiku. Krīzes laikā šo līguma formu masveidā sāka izmantot rūpniecībā, ražošanā un arī tirdzniecībā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) jurists Kaspars Rācenājs stāsta, ka darbinieki labprātīgi pārslēdza darba līgumus, lai nezaudētu darbu. Izskatās, ka šobrīd uzņēmēji izmanto šo līguma formu, lai nebūtu jāmaksā minimālā alga. «Otrs iemesls – lai izrēķinātos ar darbinieku. Ja viņš nepatīk, neliek grafikā,» stāsta Rācenājs.
Arī no VID datiem var secināt – krīzes periodā strauji audzis nepilnā laika līgumu skaits zemo algu grupā. Par to liecina fakts, ka darba vietu īpatsvars ar ienākumiem zem minimālas algas ir pieaudzis no 16,5%
2008.gadā līdz 27% 2011.gadā. Pēdējos gados tas nedaudz samazinās.
Nepilna laika līgumā darba devējs norāda minimālo stundu skaitu, bet algo darbinieku pēc vajadzības. Kāda tirdzniecības speciāliste Re:Baltica skaidroja: ja redz, ka nespēs izpildīt mēneša normu, veikals ietaupa uz algām – no piecām kasēm strādā tikai divas.
Par darba laika uzskaiti un apmaksu Maxima darbinieki visvairāk sūdzas arī Valsts darba inspekcijā (VDI). «Darba devējs neprecīzi uzskaita nolīgto darba laiku. Ja neuzskaita, protams, arī neapmaksā,» stāsta VDI pārstāvis Vilnis Virza. Pierādīt šādus pārkāpumus esot grūti: «Neesam burvji.»
Kopš 2007.gada par dažādiem pārkāpumiem Maxima piemēroti astoņi administratīvie sodi. Tikpat bija arī Mego, Iki – 4, Rimi – 1. Krīzes laikā inspekcijas darbinieku skaits tika samazināts no 234 uz 158, toties iesniegumi strauji pieauga.
Neizpratnē par savu algu Maxima bija arī Re:Baltica žurnāliste. Pēc pašas aprēķiniem, šogad janvārī viņa nostrādāja 85 stundas, bet algas lapiņā bija norādīts par stundu vairāk. Kopumā nopelnīti 146 lati uz papīra. Februārī pēc pašas aprēķina žurnāliste nostrādāja 193 stundas, bet algas lapiņā parādījās 160. Par darbu viņa saņēma 301 latu, kas ir vairāk, nekā maksājot līgumā atrunāto stundas likmi. Maxima preses pārstāvis rakstiskā atbildē šo nesakritību skaidroja ar to, ka žurnāliste kļūdījusies aprēķinos – no darba laika nav atskaitījusi 16 pusdienu pārtraukuma stundas, savukārt samaksas pieaugums rodas no 17 virsstundu darba, kas apmaksāts dubultā. Žurnāliste gan nepiekrīt šim skaidrojumam un uzstāj, ka strādājusi 193 stundas, neieskaitot pusdienas pārtraukumus.
Ierobežot nepilna laika līgumu blaknes cenšas arodbiedrība, rosinot Darba likumā aizliegt vienpusēji mainīt sastādīto darba grafiku, taču Labklājības ministrija šo priekšlikumu noraidījusi.
Patlaban lielākā cīņa notiek par virsstundu darba samaksas samazināšanu un iespēju atlaist arodbiedrības biedrus bez saskaņošanas ar arodbiedrību. Par to šonedēļ lemj Nacionālā Trīspusējā sadarbības padome, kurā piedalās visas trīs ieinteresētās puses – valsts, darba devēji (Latvijas Darba devēju konfederācija – LDDK) un darba ņēmēji (LBAS). Kurš uzvarēs? Līdz šim darba devēji bijuši stiprāki.
Bagātas, bet vājas arodbiedrības
«Diemžēl tiem, kuri saņem minimālo algu, ar lobēšanu dažādos valsts koridoros neveicas,» secina LBAS vadītājs Pēteris Krīgers. Daļa atbildības jāuzņemas arī viņam pašam – vairāk nekā desmit gados, kopš Krīgers atrodas LBAS vadībā, biedru skaits nav būtiski audzis.
LBAS un 20 dažādu nozaru arodbiedrības, kas to veido, apvieno 10% Latvijas darba ņēmēju, aptuveni 100 tūkstošus cilvēku. Lielākā daļa – valsts un pašvaldības iestāžu darbinieki: skolotāji, medmāsas, transporta uzņēmumu pārstāvji.
Kaimiņi ir vēl mazaktīvāki – Lietuvā arodbiedrībā ir 9%, bet Igaunijā 6,7% strādājošo. Tiesa, Igaunijas medicīnas darbinieki pērn beidza 25 dienu streiku, panākot koplīguma noslēgšanu ar Slimnīcu asociāciju, bet šogad martā skolotāji piespieda valdību apsolīt 11% algu pielikumu.
Latvijā cilvēki baidās stāties arodbiedrībās vai arī neredz motivāciju. Migrācijas eksperts Hazans skaidro, ka daudzi labāk izvēlas nevis cīnīties par savām tiesībām, bet aizbraukt, jo tad skaidri redz ieguvumu – darbu.
Neraugoties uz to, ka Maxima ir lielākais privātais darba devējs Latvijā, nozari pārstāvošajā Tirdzniecības darbinieku arodbiedrībā ir tikai 70 šīs ķēdes darbinieku. Salīdzinājumam – no Rimi ir 600. Arodbiedrības vadītāja Maira Muceniece nevēlas Maximu kritizēt, jo cer uz konstruktīvāku sadarbību nākotnē.
Salīdzinājumā ar veikalu darbinieku arodbiedrību pamirusi šķiet Lauksaimniecības un pārtikas nozaru arodbiedrība, kas pārstāv zivju rūpnīcu strādniekus. Tās vadītāju Vladimiru Sokolovu ir grūti sazvanīt, sarunai viņš piekrīt tikai pēc uzstājīgas pierunāšanas. Vienīgais aktīvais uzņēmums arodbiedrībā esot Brīvais vilnis, vēl arī daži biedri no rūpnīcas Unda. Jaunus biedrus viņi uzrunājot caur LBAS avīzi un internetu. Uz atkārtotu jautājumu, vai šie tiešām ir efektīvākie veidi, Sokolovs kļūst aizkaitināts: «Ko jūs gribat? Lai es eju stāvēt pie rūpnīcu vārtiem?»
Cik aktīvi arodorganizācijas piesaista jaunos biedrus, LBAS vadība nezina. Pēteris Krīgers stāsta – viņi kā jumta organizācija strādā likumdošanas līmenī un izglīto sabiedrību par darbinieku tiesībām. Krīgers neatceras, kad pēdējo reizi pats kādā uzņēmumā ticies ar darbiniekiem. «Tas ir grūts jautājums uzreiz. Tad man jātin tā filma atpakaļ.»
Krīgers vairākkārt uzsver, ka LBAS nav arī pietiekami naudas, lai atšķirībā no darba devējiem efektīvi lobētu savas intereses. Tomēr skaitļi rāda ko citu.
Ar Lursoft palīdzību Re:Baltica sarēķināja, ka 2011.gadā LBAS un tās 20 biedru organizāciju kopējais budžets bija 5 miljoni latu, no tiem biedru naudās iekasēti aptuveni 3,5 miljoni. No šīs summas 3% jeb 120 tūkstoši aiziet LBAS.
Krīgera vadītās organizācijas gada budžets ir ap miljons latu – papildus biedra naudām aptuveni 180 tūkstoši latu no telpu nomas un teju pusmiljons dažādās dotācijās. Pērn 220 tūkstoši no tiem bija ES finansējums, ko LBAS drīkstēja tērēt tikai sabiedrības izglītošanai par darba tiesībām. Par to LBAS sniedza juridiskās konsultācijas jebkuram darba ņēmējam. Nauda tērēta arī avīzes izdošanai, konferencēm, jauniešu raidījumu apmaksai medijos. Vēl 100 tūkstoši ES naudas tērēti arodbiedrības darbinieku mācībām, kas paredzētas
jaunu biedru piesaistei. Kā Latvijā ierasts, šo pasākumu atdeve mērīta netiek. Kā pērnā gada sasniegumus LBAS min 45 jaunu organizāciju izveidi. Kopējais biedru skaits krīzes laikā gan samazinājies par 20 tūkstošiem.
Salīdzinājumam: uzņēmēju organizācijas LDDK budžets pērn bija mazāks – 653 tūkstoši, no kuriem lielākā daļa bija ES nauda. Krāsainā gada pārskata bukletā LDDK lepojas ar panāktajiem Darba likuma grozījumiem, kas «samazina darba devēja izmaksas un administratīvos šķēršļus». LBAS publiski pieejama pārskata nav, un uz lūgumu tādu sniegt saņemam atteikumu.
LDDK vadītāja Līga Meņģelsone stāsta – viens no mērķiem ir mācīt uzņēmumus «būt sociāli atbildīgākiem.» Starp LDDK biedriem nav ne Gamma-A, ne lielākā privātā darba devēja Maxima. «Neesam Maximu uzaicinājuši,» saka Meņģelsone, diplomātiski solot padomāt par šo iespēju.
Aprīlī publicēts Eiropas Komisijas pētījums rāda – Austrumeiropā izteikti trūkst spēcīgas darba ņēmēju organizācijas, ir mazāk koplīgumu. Tikai 25% no Baltijas valstu darba ņēmējiem algas ir noteiktas, vienojoties ar nozares darba devēju, bet «vecajās» ES valstīs tie ir 70%. Tādējādi darba ņēmējiem ir grūtāk uzlabot savu dzīvi, kolektīvi veicot pārrunas ar valdību un darba devējiem.
Latvijā situāciju mainīt var valdība – ar nodokļu politiku, piemēram, paceļot neapliekamo minimumu. Stiprinot darba tiesību uzraudzības iestādes – piešķirot vairāk resursu Valsts darba inspekcijai, lai tā ātri spētu reaģēt uz iesniegumiem. Un uzlabojot tiesu sistēmu, lai aizbraukšana nav vieglāka par taisnības meklēšanu Latvijas tiesā.
Pētnieks Mihails Hazans uzsver, ka valdībai jāstimulē jaunu darba vietu radīšana. Piemēram, būvējot lielus infrastruktūras objektus vai palielinot sociālās palīdzības darbinieku skaitu. «Jābūvē kaut kas, arī ceļi. Tie paši ceļi, pa kuriem nevar no pagasta normāli aizbraukt līdz darbam Rīgā.» Svarīgi arī piesaistīt ieguldījumus augstākas pievienotās vērtības ražotnēs, jo tās spēs maksāt lielākas algas. Taču, lai šīs pārvērtības notiktu, aktīviem jābūt pašiem iedzīvotājiem un darba ņēmēju pārstāvjiem – arodbiedrībām, kurām vairāk kā naudas trūkst svaigu ideju savas ietekmes palielināšanai.
Veidojot šo rakstu, Re:Baltica bija grūti pierunāt lielveikalu un zivju rūpnīcu strādniekus sniegt intervijas. Viņi netic, ka spēs mainīt apstākļus, vai arī uztver tos kā normu. Taču tie, kuri noticējuši pārmaiņām, negrasās padoties. Ne tikai pašu, bet arī bērnu dēļ. Maxima pārdevēja Santa šogad vienā ziemas mēnesī nopelnīja virs
200 latiem. Komunālajiem maksājumiem un sadzīves precēm iztērēja ap 170, pārējais paliek pārtikai. Lai arī iztikšana grūta, Santa tomēr desmit latus iztērēja populārzinātnisko žurnālu un grāmatas iegādei, bet trīs latus atlicināja bērnam teātra biļetei. «Es labāk no kādas bulciņas atteikšos, bet bērnam ir jāattīstās,» uzskata Santa.
Kā uzlabot situāciju ar mazajām algām?
Paaugstināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Realizējot izstrādāto FM projektu, minimālās algas saņēmējiem uz rokas paliktu par 26 latiem vairāk.
Palielināt darba vietu skaitu. Valsts varētu pasūtīt lielus infrastruktūras projektus (būvēt ceļus), radot vairāk darba vietu. Būtiski attīstīt ražotnes ar augstāku pievienoto vērtību.
Stiprināt arodbiedrības. Nauda šobrīd ir, bet organizācija nespēj efektīvi uzrunāt mērķauditoriju un paplašināt savu ietekmi.
Vairāk naudas Valsts darba inspekcijai, lai tā darba ņēmējiem varētu sniegt juridiskas konsultācijas. Šobrīd šo funkciju uzņēmusies Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kas par ES naudu konsultē visus darba ņēmējus Latvijā.
Raksta tapšanā palīdzēja Anna Zasova (BICEPS), Peters Folkins, raidījums Nekā personīga. Plašāks materiāls pieejams rebaltica.lv mājaslapā.
