Žurnāla rubrika: Svarīgi

Lēti un slikti

Posted on oktobris 9, 2013 by - Analīze

Pasaules Bankas pētījums brīdina – Latvijas ostu bizness turas diega galā

Primitīvs bizness, zemi ienākumi un kravu plūsmas atkarība no vienas valsts – Krievijas. Tāds īsumā ir Latvijas lielāko ostu – Rīgas un Ventspils – profils, ko atklāj valdības pasūtītais Pasaules Bankas (PB) pētījums. Pretēji līdz šim dominējošajam amatpersonu viedoklim, ka ostas strādā labi, pētījums parāda, ka vērtīgais valsts resurss netiek izmantots efektīvi, un brīdina – uz zemiem tarifiem balstītais pašreizējais ostu darbības modelis ir sevi izsmēlis.

Valsts, kā arī Rīgas un Ventspils pašvaldību amatpersonas līdz šim nav atsaukušās ne uz uzņēmēju, ne uz Valsts kontroles pārmetumiem par nesaimniecisko un necaurskatāmo ostu darbu. Rīcība tika atlikta, kamēr situāciju būs izpētījusi PB. Mūsu rīcībā ir PB piedāvātais un oficiāli vēl nepubliskotais gala ziņojums, kuru Latvijas puse ir lūgusi papildināt. Iepazīstinām ar galvenajām atziņām.

Zema pievienotā vērtība

Latvijā ostu darbība līdz šim mērīta tikai pēc kravu apgrozījuma, kas parāda tās salīdzinoši labā gaismā, it īpaši Rīgu, kurai tonnu skaits pēdējos gados stabili auga un izvirzīja Rīgu par lielāko Baltijā (šogad gan sākusies pretēja tendence – apjomi krīt). Taču PB iesaka ostu darbības izvērtēšanai ieviest arī kvalitatīvus kritērijus. Ieliekot Rīgas un Ventspils ostas plašākā kontekstā, aina diemžēl ir daudz bēdīgāka.

Rīga pēdējos desmit gados savu tirgus daļu reģionā ir mazliet palielinājusi, kļūstot par vienīgo ostu ārpus Krievijas, kurai tas izdevies. Taču par lielu sasniegumu to neļauj uzskatīt sīkāka analīze, jo kravu pieaugums balstīts uz Kuzbasa ogļu pārkraušanu, kas ir zemas pievienotās vērtības bizness un nedod lielu pienesumu ekonomikai. «Specializācija uz vienu produktu, kuru kontrolē dažas ārvalstu kompānijas, Rīgu padara viegli ievainojamu,» teikts pētījumā.

Šajā laikā reģionā kopumā ir vairāk nekā dubultojies kravu apjoms, tātad tirgus situācija deva labas attīstības iespējas. Visstraujāk tirgū auguši konteineru pārvadājumi, kam ir augsta pievienotā vērtība, taču šo segmentu Rīga nav spējusi paņemt. Lai nodrošinātu konkurētspēju, Rīgas osta uztur zemus tarifus (35% no Tallinas līmeņa), kas savukārt nozīmē zemus ienākumus un ierobežotu spēju investēt attīstībā.

Tieši uz to pašu – zemiem tarifiem – balstās Ventspils, un PB speciālisti brīdina: «Pašreizējā situācija nav ilgtspējīga, un ostai vajadzēs izvēlēties starp divām neapmierinošām iespējam – celt tarifus vai ļaut pakāpeniski izzust tās kapacitātei.» Zemās cenas Ventspils ostu nav paglābušas no dramatiska tirgus daļas krituma, kas skaidrojams ar Krievijas lēmumu 2003.gadā pārtraukt jēlnaftas pumpēšanu uz Ventspili un attīstīt ostu Primorskā. Ventspils pašlaik turas uz naftas produktu un ogļu pārkraušanu, neliela daļa ir kālija sālim, bet vispār nav konteinerkravu, nelieli apjomi ir tā sauktajām roro kravām (roll-on/roll-off), un tas ir «īpaši nožēlojami, jo Ventspilij ir teritorijas, kas nepieciešamas ar šīm kravām saistīto aktivitāšu attīstībai», secināts pētījumā.

PB uzsver – abas ostas ir ļoti atkarīgas no kravām, kas nāk no Krievijas vai caur to, un ostām nav nekādu iespēju ietekmēt tranzīta tarifus vai citus biznesu noteicošus apstākļus. 

Ostu pakalpojumi ir viens no posmiem plašākā loģistikas ķēdē, un PB vērš uzmanību, ka divos starptautiskos pētījumos, kuros pēc dažādiem parametriem vērtēta loģistikas kvalitāte, uzņēmēji Latvijai devuši zemāku novērtējumu nekā kaimiņvalstīm (izņemot Krieviju).

Jaunus nodokļus neiesaka

Kā uzskata pētījuma autori, Rīgas un Ventspils izaicinājums ir noturēt tirgus daļu ogļu un naftas produktu transportēšanā un paralēli attīstīt augstas pievienotās vērtības kravu pārkraušanu – konteinerus, roro, ģenerālkravas. Tā kā attālums starp Baltijas ostām ir salīdzinoši neliels, to konkurētspēju noteiks ne tik daudz atrašanās vieta, cik kvalitāte. Viena no atslēgas tēzēm, kas atkārtota pētījumā – Latvijas ostām ir jāģenerē lielāki ieņēmumi un mērķtiecīgi jāinvestē attīstībā, nosakot prioritātes. Diemžēl neviena no ostām nav izveidojusi metodoloģiju, lai noteiktu, cik lielas investīcijas būtu ekonomiski pamatotas, un tās neizmanto starptautiski pieņemtus finanšu rādītājus kapitāla atdeves mērīšanai.

Pētījumā apskatīts, kādi pasaules praksē ir ostu finansēšanas avoti un nodokļi – šo jautājumu nesen aktualizēja Reformu partijas ierosinājums no ostām iekasēt maksājumus valsts budžetā. PB norāda, ka agrāk ostas saņēmušas lielas subsīdijas, taču tagad ir tendence pašfinansēties. Vairākas ostas (Roterdama, Antverpene, Melburna, Tallina) maksā ievērojamas dividendes.

Nodokļu režīmi pasaulē atšķiras, un PB neiesaka Latvijā ieviest jaunus nodokļus, jo tas apdraudētu ostu spēju finansēt investīcijas, ostām zaudējot konkurētspēju, un vidējā termiņā var nest lielāku ļaunumu nekā ieguvumu.

Pārvalde – neefektīva

Ostu pārvaldībai pētījumā pārmests gan atklātības trūkums, gan atbildības mehānismu neesamība, gan nesaimnieciska resursu izmantošana. Piemēram, ostu ienākumi atkarīgi no tā, cik efektīvi nomnieki izmanto zemi, taču Latvijas ostās zemes izmantojumam nav noteikti nekādi mērķi, un nav mehānismu, kā nomainīt slikti strādājošus operatorus.

Dažas rekomendācijas izceltas kā «steidzamas». Piemēram, nekavējoties jāsāk auditēt ostu finanšu pārskati, bet Rīgas brīvostai steidzami jāreaģē uz Valsts kontroles revīziju, kas konstatēja sistemātiskus likumpārkāpumus un naudas izšķērdēšanu. Nekāda rīcība nav sekojusi, tāpēc PB pasaka priekšā, ka tā ir svarīga, lai «novērstu sabiedrības un uzņēmēju priekšstatu, ka ostas vadības prakse ir neadekvāta».

Arī ostu likumdošanu PB novērtējusi kā «mazāk attīstītu nekā vairākumā ostu, kas uzrāda labus rezultātus». Kā novecojis raksturots modelis, kad valdēs ir varas institūciju pārstāvji – tagad ostu vadību uztic neatkarīgiem un kompetentiem profesionāļiem, kuri orientēti uz biznesa mērķu sasniegšanu.

Var gadīties, ka jāsāk no jauna

Posted on oktobris 9, 2013 by - Pusdienās

NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars tic – vēlētāji novērtēs partijas principiālo nostāju pret uzturēšanās atļaujām, pat ja tāpēc jākrīt valdībai

Piecdesmit uz piecdesmit – Nacionālās apvienības (NA) līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars prognozē varbūtību, ka NA pametīs šo koalīciju, ja nepanāks vienošanos par uzturēšanās atļauju programmas pārtraukšanu. Vēlā pirmdienas vakarā ar Dzintaru tiekos Siguldas restorānā Aparjods – šo vietu viņš izvēlas pats, tā atrodas tuvu ģimenes jaunajai mājai Siguldā. Vecāko atvasi pārvedis mājās no bērnudārza, trīs dēlu tēvs ir priecīgs par iespēju beidzot paēst – visu dienu Saeimā tam nav atlicis laika. Ēdienkartes izpētei laiks nav jātērē, izvēle par labu pārbaudītām vērtībām – brangai vistai uz iesmiņiem.

Dzintara atbildes gluži kā no galvas iekaltas – jau kuro nedēļu nākas atbildēt uz līdzīgiem jautājumiem. Vai tiešām NA uzturēšanās atļauju dēļ gatava gāzt valdību? «Ja mūsu vēlētājam būtiskā jautājumā nav iespējams panākt progresu, lai gan mēs to esam definējuši kā absolūtu prioritāti, tad jādomā, vai šī koalīcija ir labākais, ko savam vēlētājam varam piedāvāt,» saka Dzintars, piebilstot, ka pārdomas rosinot ne tikai šis jautājums, bet apstākļu kopums. Stīvēšanās ap uzturēšanās atļaujām (ārzemnieki tās var saņemt, ieguldot Latvijas nekustamajā īpašumā vai biznesā) izgaismojot principus, kā pašlaik strādā koalīcija. «Šie principi ir tie, kurus savulaik, veidojot tiesiskuma koalīciju, asi kritizēja Zatlera partija, runājot par naudas ietekmes samazināšanu politikā.» Viņaprāt, koalīcijā lēmumi tiekot pieņemti kādās «ietekmes grupās X». Kā piemēru Dzintars piesauc ātro Vienotības nostājas maiņu šajā jautājumā. Sarunās ar premjeru Dombrovski pagājušajā ceturtdienā abi tuvinājušies uzskatā, ka uzturēšanās atļauju kvota nākamgad varētu būt 700, ar nosacījumu, ka 2017.gadā to izsniegšana tiek pārtraukta. Taču tagad Vienotība vienojusies ar Reformu partiju par Ekonomikas ministrijas piedāvājumu, kas paredz 1000 vienību kvotu, bet par pilnīgu pārtraukšanu vairs nerunā.

«Ja paliek EM piedāvājums, tad es personiski – nevaru runāt valdes vārdā – neredzu iespēju, ka mēs nobalsojam par budžetu, paliekam valdībā un izliekamies, ka nekas nav bijis,» saka Dzintars. Vai NA nenonāks pretrunās, balsojot pret budžetu, kurā ir virkne dažādām sabiedrības grupām pozitīvu jaunumu, turklāt NA prioritāros jautājumos? «Ikviens solis, ko NA izvēlēsies, būs pieņemts ar pārliecību, ka šis mehānisms ir labākais, lai sasniegtu konkrētus mērķus. Mēs esam pārliecināti, ka budžets, kas attieksies uz 2014.gadu, iekļaus prioritātes, par ko ir cīnījusies NA,» sola Dzintars. Kā viņš par to var būt drošs, ja partija, nebalsojot par budžetu, nonāktu opozīcijā vai valdība pat kristu? «Tīri teorētiski runājot – ja uzskatāt, ka atrodoties ļoti īslaicīgi opozīcijā, nav iespējams īstenot tālejošus mērķus un ietekmēt procesus, jums nav taisnība. Situācija ļoti strauji mainās. Ja runājam kaut vai vēlēšanu kontekstā, tad spēja saglabāt savu stāju principiālos jautājumos ir vērtība, kuru viens otrs vēl Latvijā ciena.» Atgādinu, ka vēlētāji līdz šim nav aizmirsuši valdību gāzējus – to savulaik izbaudīja gan Tautas partija, gan Jaunais laiks. «Ziniet, Latvijas politisko partiju vēsture nav tas mācību līdzeklis, pēc kā vajadzētu izdarīt secinājumus par politikas procesu kopumā,» atbild Dzintars. «Veids, kā šīs partijas darbojās, visa politiskās uzvedības loģika – tā ir cita, atšķirīga dimensija no tā, kā darbojas Nacionālā apvienība.» Vai NA atrodas augstākā dimensijā? «Es negribētu būt augstprātīgs kā viens otrs kolēģis un tagad kaut ko likt pa plauktiņiem. Lai secinājumus izdara vēlētājs.» Tomēr neatlaižos, un viņš skaidro: «Paskatieties, par ko Latvijas politiskajā telpā notiek cīņas? Par amatiem.» Atgādinu, ka arī NA regulāri atgādinājusi par Reformu partijas nesamērīgi lielo ministru skaitu. «Ja mēs būtu cīnījušies par amatiem, tad ultimāts nebūtu par demogrāfiju, ultimāts – kā jūs to saucat – nebūtu par kultūru, tas būtu: dodiet mums vairāk ministru krēslus. Nav taču neviens neko tādu dzirdējis,» atbild Dzintars, uzsverot, ka partija cīnoties par idejām un vērtībām. Vai no tā secināms, ka NA vairāk krēslu valdībā tagad vairs nevēlas? «Redziet, jūs pati šādā jautājumā provocējat, ko mēs gribam, ko negribam, pēc tam to pasniedziet kā mūsu izmisīgu cīņu par amatiem. Protams, ka ikviena politiskā partija vēlas palielināt ietekmi, taču jautājums – kas ir mērķis, un kas ir līdzeklis.» 

Dzintars NA turpmāko stratēģiju nevēlas atklāt. Nav īsti skaidrs, vai arī paši iekšienē ir izlēmuši, kā rīkoties. Dzintars atzīst, ka biedru vidū pastāv dažādi viedokļi – galvenokārt par to, cik tālu ielaisties kompromisos. Nepiekāpību Dzintars noliedz. «Vai tad tas, ka mēs runājam par kvotām, nav jau kompromiss?» Gala lēmumu par to, kā balsot par nākamā gada budžetu, pieņems NA valde. Pēc Dzintara domām, līdz šim NA bijusi konstruktīvs sadarbības partneris Dombrovskim un tāds palikšot arī turpmāk neatkarīgi no lēmuma. Nebalsošana par nākamā gada budžetu valdībā un tā nodošanu skatīšanai Saeimas komisijās neesot koalīcijas līguma pārkāpums. «Pat ja nebūtu ZZS balsu, budžets būtu nodots komisijām,» par pagājušās ceturtdienas Saeimas balsojumu, kurā NA nepiedalījās, saka Dzintars.

Kurā brīdī plānota gala izšķiršanās – vai tā notiks līdz pirmajam lasījumam, vai tomēr spriedze tiks uzturēta līdz pēdējam balsojumam, nav zināms. Dzintars atsauc atmiņā mūsu pirms trim gadiem runāto – savulaik viņam NA vadībā pārmests autoritārisms, bet tagad ieklausīšanās biedru viedokļos.

Tiesa, pēdējā laikā citu biedru viedokļi publiskajā telpā diezgan būtiski atšķiras no Dzintara paustā un rada jautājumus – kurš īsti vada partiju? Piemēram, par NA līdzpriekšsēdētāja Gaida Bērziņa un reformistu līdera Edmunda Demitera ciešo vienošanos nepieļaut vienas vai otras partijas izstumšanu opozīcijā Dzintars sakās neko nezinām. Kaut arī šāda ziņa pēc abu tikšanās pāršalca medijus, Dzintars saka – šāda apņemšanās Demitera un Bērziņa sarunās nemaz neesot panākta. «Ir bijusi apņēmība ciešāk sadarboties, taču nevarētu teikt, ka tā būtu kāda dzelžaina, [akmenī] iecirsta vienošanās,» saka Dzintars. Līdzīgi viņš komentē arī NA ģenerālsekretāra Aigara Lūša pirms kāda laika sacīto, ka ZZS esot NA tuvākais sadarbības partneris. Dzintars tā nedomājot. «Nē, es uzskatu, ka Vienotība, Reformu partija un ZZS katra savā jautājumā reizēm ir NA sabiedrotie, reizēm nav. Kura tuvāk katrā atsevišķā gadījumā, kura – tālāk, es neuzdrošinātos tagad mērīt un objektīvi noteikt.»

Kādas sekas koalīcijas kašķi atstās uz nākamo Saeimu, Dzintars prognozē atturīgi. Jāsadarbojas būs un, iespējams, ar tiem pašiem partneriem, ar ko tagad nevar sastrādāties. «Protams, mēs neceram, ka politika kļūs ideāla, taču acīmredzot reizēm var gadīties, ka ir nepieciešams visiem atvilkt elpu, novērtēt situāciju, izdarīt secinājumus un sākt no jauna.» Vai šis ir tas brīdis? «Nezinu, vai šis ir tas brīdis. Mēs nezinām, kā viss attīstīsies tuvākajās dienās, nedēļās.»

Ēdienkarte

Vistu iesmiņi čili mērcē
Jēra zupa
Siera kūka Toskāna
Kafija ar pienu, kumelīšu tēja ar medu, Iļģuciema kvass

Ir jautā

Posted on oktobris 9, 2013 by - Viedoklis

Kā vērtējat ideju TV filmas turpmāk nevis dublēt, bet subtitrēt?

Andrejs Ēķis, bijušais LNT vadītājs: 

Latvijas televīzijas daudz zaudēs Krievijas kanāliem. Vecākā paaudze nevar titrus salasīt. Latvijas televīzija var darīt, kā liek, bet privātajiem kanāliem tomēr varēja dot izvēli. Pamēģiniet noskatīties ziepju operu brazīliešu valodā ar latviešu subtitriem!

Juris Kalniņš, aktieris, ieskaņo TV filmas:

Negatīvi! Es zaudēju darbu. Otrs aspekts – vecie cilvēki ir pret. Filmu grūti saredzēt, kur nu vēl tekstu izlasīt. Saka, mācīšoties valodas – stipri šaubos, ka es kļūtu gudrāks, ja man parādītu trīs filmas zviedru valodā

Dainis Mjartāns, NEPLP loceklis:

Būtu vērts izmēģināt šo iespēju testa režīmā, un par pilotprojekta kanālu varētu kļūt LTV7. Tas ir nepieciešams tāpēc, ka ir svarīgi noskaidrot sabiedrības viedokli šajā jautājumā. Jāņem vērā, ka Latvijā TV skatās arī vājredzīgi pilsoņi.

Kļūdu cena

Posted on oktobris 9, 2013 by - Viedoklis

Pētījums par kontracepcijas praksi atklāj viduvējas sieviešu zināšanas, lai gan drošas izsargāšanās metodes samazinātu abortu skaitu

Pēdējos gados aizvien plašāk apspriests jautājums par demogrāfisko situāciju Latvijā. Sieviete – viņas ķermenis un reproduktīvā izvēle – ir svarīgs aspekts šajā kontekstā.

Nevēlamo grūtniecību skaits, kas pārtrauktas ar aborta procedūru, Latvijā pēdējo 20 gadu laikā ir stabili un ievērojami samazinājies: 1990.gadā veikti 38 500 abortu, pērn – 6000. Vienīgais veids, kā samazināt neplānotu un nevēlamu grūtniecību skaitu, ir augsti efektīvas kontracepcijas pieejamība un lietošana. Lai noskaidrotu, kādi ir nevēlamas grūtniecības iestāšanās apstākļi un kādi faktori ietekmē lēmumu par abortu, pirmo reizi Latvijā grupa topošo ginekoloģijas speciālistu manā vadībā veica pētījumu Nevēlama grūtniecība un kontracepcijas prakse Latvijā.

No 2012.gada novembra līdz 2013.gada martam ar anonīmas anketas palīdzību aptaujātas 785 sievietes jeb 51% no visām sievietēm, kuras 40 Latvijas ārstniecības iestādēs vēlējās veikt abortu. Pētījuma izlase ir pilnībā reprezentatīva Latvijai.

Vidējais mākslīgi grūtniecību pārtraukušo sieviešu vecums izrādījās 29 gadi. 48% procedūru veica pirmo reizi un šo sieviešu vidējais vecums bija 22 gadi (trešdaļai tā bija pirmā grūtniecība).

Vairākumam (84%) ir stabilas partnerattiecības, turklāt 77% gadījumu vīrietis atbalstīja sievietes izvēli. Lielākoties (53%) pārim bija nereģistrētas attiecības, 31% sieviešu bija precētas. Ievērojama daļa (15%) bija bērna kopšanas atvaļinājumā.

Nekādu kontracepciju pirms neplānotās grūtniecības iestāšanās nebija lietojis 21% sieviešu, no kurām gandrīz puse maldīgi bija pārliecinātas, ka ir neauglīgas. Nedrošo pārtrauktā dzimumakta metodi izvēlējusies trešdaļa. Vēl trešdaļā gadījumu izmantots prezervatīvs, kas plīsis vai lietots kļūdaini. Svarīgi, ka 94% no šiem gadījumiem misēklis apzināts, bet cerēts «izsprukt sveikā». Šādā situācijā risinājums būtu 72 stundu laikā ieņemt absolūti bez kontrindikācijām lietojamo avārijas kontracepcijas tableti, taču sievietes to nav darījušas (lai gan 75% atzīst, ka zina par šo metodi). Avārijas kontracepcija palīdzētu arī gadījumos, kad aizmirsts iedzert hormonālās tabletes – 5% sieviešu atzina, ka lietojušas šo kontracepcijas veidu, taču pieļāvušas kļūdu.

No aptaujātajām 82% ir vismaz vidusskolas izglītība (25% – augstākā). Vairāk nekā puse (55%) strādā, un vairākumam (63%) mēneša ienākumi bija 200-600 latu, gandrīz trešdaļai tie pārsniedza šo summu, bet 10% bija mazāki. 43% aptaujāto atzina, ka aborts saistīts ar finansiālo stāvokli vai izglītības gūšanu un nodarbinātību. Ceturtā daļa sieviešu apgalvoja, ka lēmumu mainītu finansiālu vai sociālu garantiju ietekmē. Tomēr gandrīz puse (43%) atzina, ka lēmums ir negrozāms. Vēl ceturtdaļa norādīja – lēmums saistīts ar partnera attieksmi, un to varētu mainīt viņš.

Zīmīgi, ka 55% aptaujāto nav izlēmušas, kādu efektīvu kontracepcijas metodi turpmāk lietos. Ārstiem konsultācijā būtu jāakcentē nepieciešamība izdarīt šo izvēli un jāatgādina arī par avārijas kontracepciju, jo diemžēl pētījums atklāj viduvējas sieviešu zināšanas par kontracepciju, turklāt tās nav atkarīgas no sievietes vecuma, sasniegtā izglītības līmeņa vai grūtniecību skaita iepriekš. Latvijā aktuāla ir neizsargāšanās no nevēlamas grūtniecības un nedrošu metožu lietošana. Ja pāri izvēlētos drošas kontracepcijas metodes, nepieciešamība pēc abortiem saruktu.

Visu atļaujās!

Posted on oktobris 9, 2013 by - Komentārs

Uzturēšanās atļauju briesmas ir netveramas, bet to atcelšanas draudi ir skaidri

Nacionālā apvienība ir gatava noraidīt budžetu 250 uzturēšanās atļauju dēļ!?

Pēdējā saķeršanās par termiņuzturēšanās atļaujām nostiprina iespaidu, ka vislatviešu ultimāti budžeta sakarā ir tikai aizsegs citām interesēm. Nedēļas sākumā Ekonomikas ministrija izteica piedāvājumu turpināt programmu, nosakot 1000 atļauju kvotu, taču NA vadītājs Dzintars šo domu strupi noraidīja. NA «šādus piedāvājumus nevar akceptēt un neakceptēs», lai gan paši tikai pirms dažām dienām bija gatavi piekrist 750 atļaujām. Tātad runa nav par atļaujām, bet gan par ieganstiem.

NA gan teiktu, ka viņi grib jau tagad vienoties par programmas pakāpenisku izbeigšanu, taču arī EM plāns paredz iespēju mazināt kvotu skaitu, turklāt ir skaidrs, ka jebkuru šīs koalīcijas vienošanos nākamā Saeima var pēc gada grozīt tieši tāpat, kā NA tagad grib grozīt 2009.gadā pieņemto lēmumu par termiņuzturēšanās programmas sākšanu.

Jau no sākta gala NA pieķeršanās šim jautājumam bijusi klaji populistiska, izvirzot iebildumus, kuri nebalstās faktos, un risinājumus, kuri radītu nopietnu zaudējumu risku Latvijas tautsaimniecībai. Ja atstājam malā ksenofobiju, kas nepārprotami ir partijas «ideologu» Dombravas un Iesalnieka iebildumu galvenais emocionālais piesaistes punkts, tad paliek trīs galvenie argumenti pret termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanu cilvēkiem, kuri Latvijā nopērk vērtīgu nekustamo īpašumu vai iegulda naudu uzņēmumā.

Pirmais (citēts no NA mājaslapas): «Vietējiem iedzīvotājiem grūtāk pieejami mājokļi.» Nekas gan par to neliecina. Tieši otrādi – dzīvokļu cenas ārpus Rīgas centra un Jūrmalas nav manāmi mainījušās jau trīs gadus. Kā rāda gan SEB, gan Swedbank analīze, vidējās algas pieauguma un procentu likmju samazināšanās rezultātā šajā gadā mājokļu pieejamība iedzīvotājiem Rīgā kopumā pieaugusi, un tas noticis laikā, kad izsniegto atļauju skaits manāmi palielinājies.

Tas noved pie otrā iebilduma: «Jauns imigrācijas vilnis.» Kopš programmas sākšanas 2010.gadā līdz 2013.gada 1.jūlijam izsniegtas 6749 atļaujas, kas saistītas ar ieguldījumiem Latvijā. Tie ir tikai 0,3% no Latvijas iedzīvotāju skaita un ievērojami mazāk nekā cilvēku skaits, kas vidēji katru nedēļu iebrauc Latvijā kā tūristi. Šis salīdzinājums nav nevietā, jo ieguldītāji Latvijā iegūst tikai termiņuzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem, turklāt tā katru gadu ir jāatjauno, un investoru aptaujas rāda, ka vairākums netaisās pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Visbeidzot – iebraucēju «saistība ar noziedzīgiem grupējumiem un ārvalstu specdienestiem» un «iejaukšanās Latvijas suverēnajos procesos». NA rūpes par šo jautājumu šķistu pārliecinošākas, ja partijas vadītājam Raivim Dzintaram nebūtu draudzīgu attiecību ar redzamo Latvijas čečenu uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu, kura divus radiniekus pagājušajā gadā izraidīja no Latvijas kā nevēlamas personas. Katrā gadījumā drošības dienesti pārbauda visus termiņuzturēšanās atļaujas pieteikumus, ne visi tiek pieņemti, un 201 atļauja jau anulēta. Nav skaidrs, kāpēc četristabu dzīvokļa pirkums jaunā projektā nozīmīgi palielinātu risku Latvijas drošībai. Turklāt patlaban piedāvātā kompromisa pamats – kvotu ieviešana – nevis samazinātu, bet gan tieši palielinātu ar programmu saistītos korupcijas riskus.

NA nosauktie biedi grūti saskatāmi, taču programmas apturēšanas radītie zaudējumi būtu strauji vien manāmi. Pēc Iekšlietu ministrijas datiem, ar programmu saistītie ieguldījumi līdz šāgada 1.jūlijam sasnieguši 419 miljonus latu. Savukārt Latvijas Darba devēju asociācija aprēķinājusi, ka tikai ar celtniecības projektiem vien patlaban tieši saistītas 2000 darbavietas un netieši vēl 6000. Briesmas, ka programmas pārtraukšana un sekojošais darbavietu skaita samazinājums varētu veicināt emigrāciju, šķiet daudz reālāks nekā biedēšana ar «imigrantu vilni».

Vai termiņuzturēšanās atļauju programma ir ideāla un saglabājama mūžu mūžos? Iespējams, ka nav, un būtu labi, ja par to varētu notikt racionāla saruna. Taču atkal un atkal pierādās, ka vislatvieši visērtāk jūtas opozīcijā, jo tad nav jāuzņemas nekāda atbildība. Sēdēt pie papīriem ir tik apnicīgi! Puišiem vajag adrenalīnu. Kā bija redzams šāgada 16.martā, kad frakcijas zieds – Dzintars un Dombrava – naski metās grūstīties un pazemot policistus, viņiem daudz labāk patīk ālēties pie Brīvības pieminekļa, nekā strādāt piņķerīgo likumdevēja un izpildvaras darbu.

Turklāt, ja kāds gādīgs Aivaronkulis vēlas, lai valdība tiek raustīta un varbūt pat gāzta (nākamgad sāks lemt par ES fondu dalīšanu, un par šo jomu atbildīgajai reģionālās attīstības ministra vietai jāmeklē kandidāts), tad jau apvienot patīkamo ar lietderīgo varētu būt gluži izdevīgi. Vismaz tik daudz sarēķināt droši vien prot gan Parādnieks ar saviem lielajiem parādiem, gan Dzintars savā jaunajā mājā.

Komentārs 140 zīmēs

Latvija uzvarējusi Eiropas Komisiju! Valsts veiksmīgi pārsūdzējusi EK lēmumu noraidīt Latvijas emisiju kvotu sadales plānus.

Visās malās spridzinātāji. Kamēr ASV specdienesti Āfrikā tvarsta al-Qaeda, Vašingtonā «tējas dzērāji» gatavi uzlaist gaisā valsts ekonomiku.

Špickas vērtībā. Soču olimpiskās spēles solās izmaksāt 51 miljardu dolāru, taču uztaisīt kārtīgu lāpu par to naudu laikam nevarēja.

Lietuvas fronte

Posted on oktobris 9, 2013 by - Komentārs

Krievijas sankcijas pret Lietuvu ir tikai epizode lielajā «civilizāciju karā»

Krievijas ekonomiskās sankcijas pret Lietuvu šķiet iracionālas, haotiskas un bezjēdzīgas. Ja mērķis ir novērst Ukrainas asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, ko paredzēts parakstīt novembra beigās Viļņā, tad vēršanās pret Lietuvu tikai tāpēc, ka tai iekritis pašlaik būt ES prezidējošai valstij, ir šaušana garām mērķim. Austrumu partnerība ir ES kopējā politika, bet lēmumi galu galā jāpieņem Kijevai. Taču, raugoties no Maskavas, Lietuvas sodīšana ir loģiska – Krievija nevar nereaģēt uz tās ieskatā apdraudējumiem savām stratēģiskajām interesēm.

Pirmdien Krievijas patērētāju aizsardzības dienests Rospotrebnadzor paziņoja, ka pārtraukšot vairāku Lietuvas piena pārstrādes kompāniju produkcijas ievešanu, jo tie neatbilstot «Krievijas mikrobioloģiskajām un sanitāri ķīmiskajām prasībām». Lietuvas varas iestādes par šādu neatbilstību tobrīd nebija saņēmušas nekādu oficiālu informāciju no Krievijas; vēl vairāk – arī Krievijas muitas iestādes nebija saņēmušas rīkojumu aizturēt konkrētus Lietuvas ražojumus un maldījās minējumos, ko darīt ar Rospotrebnadzor vēstuli par «kontroles pastiprināšanu noteiktu veidu produkcijai».

Lietuviešu piena neatbilstība Krievijas sanitārajai ķīmijai ir acīmredzami politiska, tāpat kā politiskas bija augustā bez brīdinājuma sāktās un nesen bez jebkādiem paskaidrojumiem arī izbeigtās no Lietuvas nākošu kravu masveida pārbaudes. Līdzīgi noticis arī ar citām Krievijas kaimiņvalstīm, piemēram, ES Austrumu partnerības valstīm Gruziju un Moldovu, kuras novembrī Viļņā gatavojas parafēt asociācijas līgumus ar ES, līdz ar to šajās valstīs ražots vīns izrādījies Krievijā kaitīgs. 

Argumenti palaikam bijuši fantasmagoriski – Rospotrebnadzor priekšnieks Genādijs Oņiščenko publiski pārmeta Moldovai, ka tā apgānot Dieva dotu dāvanu cilvēcei – vīnogas -, pārstrādādama tās tik zemiskā produktā kā alkohols. Taču Krievijas premjerministra vietnieks Dmitrijs Rogozins ir bijis daudz pragmatiskāks – Moldova šoziem var palikt bez Krievijas gāzes, viņš brīdināja, un arī atteikties no cerībām atgūt Krievijas kontrolēto Piedņestru, ja novembrī Viļņā spers soli pretī tādam pašam līgumam ar ES, kādu tur gatavojas parakstīt Ukraina.

Ukrainai klājas īpaši skarbi. Tur ražotu šokolādi Krievijas sanitāri atzina par neveselīgu uzreiz pēc prezidenta Vladimira Putina vizītes Kijevā jūlija beigās, kad viņam nebija izdevies personiski pierunāt Ukrainas prezidentu Viktoru Janukoviču atteikties no nodoma parakstīt līgumu ar ES un tā vietā pievienoties Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas muitas savienībai. Tam sekoja vērienīgas Ukrainas kravu robežpārbaudes. Bet pašlaik Kremlis piesola Ukrainai ekonomisku un finansiālu «krahu», «katastrofu», «haosu», valsts sadalīšanos un sabrukšanu. 

Vēl augustā Putina padomnieks Sergejs Glazjevs mēģināja kārdināt Ukrainu ar Krievijas dominētās muitas savienības burkāniem, solīdams 12 miljardus ASV dolāru gadā, gāzes cenu samazināšanu, energoresursu muitas nodevu un tirdzniecības barjeru atcelšanu. Taču jau septembrī viņš piedraudēja Ukrainai ar finansiālu katastrofu, valsts sabrukšanu un pat Krievijas iespējamo intervenci.

«Mēs negribam lietot nekādu šantāžu,» Glazjevs septembrī sacīja konferencē Jaltā. Taču brīdināja, ka, parakstīdama asociācijas līgumu ar ES, Ukrainas valdība «juridiski pārkāptu» stratēģiskās partnerības un draudzības līgumu ar Krieviju, tāpēc Krievija varētu uzskatīt par spēkā neesošu divpusējo vienošanos par robežu, vairs nevarētu garantēt Ukrainas kā valsts statusu un varētu iejaukties, ja Ukrainas prokrieviskie reģioni lūgtu Maskavas palīdzību. «Būs haoss,» prognozēja draudzīgās valsts pārstāvis. Un lai ukraiņi necerot, ka Krievijas attieksme ar gadiem varētu kļūt neitrāla – «tas nenotiks». 

Krievija nav samierinājusies arī ar Baltijas valstu zaudēšanu. Bet Ukrainas zaudēšana būtu katastrofāla pašreizējā režīma ambīcijām atjaunot impēriju. Kremlis acīmredzot darīs visu iespējamo, lai to nepieļautu, bet, ja Ukraina līgumu tomēr parakstīs, pašreizējos draudus varētu mēģināt īstenot. Ja pat NATO un ES dalībvalstīs Latvijā un Igaunijā promaskaviskie spēki arvien saņem plašu Maskavas «maigās varas» atbalstu un palaikam aktualizē pat it kā neprātīgu «Latgales autonomijas» ideju, tad impērijai eksistenciāli svarīgajā Ukrainā var gandrīz droši prognozēt separātisma vilni Krimā, kur etniskie krievi ir vairākumā, un valsts austrumos, kur to ir līdz 40 procentiem. 

Krievijas draudi līdz šim bijuši, kā mēdz teikt, kontrproduktīvi. Prezidents Janukovičs vēl vasarā runāja par «stratēģiskām partnerattiecībām», kas palikšot spēkā arī pēc līguma parakstīšanas ar ES. Taču Kremlis pieprasa «vai nu, vai nu» izvēli, un Ukrainas sabiedrības un politisko spēku vairākums saliedējas apņēmībā izvēlēties Eiropu.

Lietuvas «vaina» ir vienkārši tās piederība Kremļa ieskatā naidīgajiem Rietumiem un pašreizējā prezidentūra ES. Nav svarīgi, ka, racionāli spriežot, ar sankcijām pret Lietuvu Kremlis nevar novērst Ukrainas izvēli. Ja jau «civilizāciju karš», tad visā frontē. Ar to jārēķinās arī Latvijai. Kremļa ieskatā esam nepareizajā frontes pusē, un šo faktu nevar mainīt ar «pragmatisku» laipošanu.

Komentārs 140 zīmēs

Maksa par segregāciju. Pie lētākām braukšanas biļetēm rīdzinieki varēs tikt apmaiņā pret personas datiem ar fotogrāfiju.

Informācijas manevri. Lietuvā kabeļtelevīzijas kompānija atslēdz Pervij Baltijskij kanal. Latvijā LNT un TV3 aiziet no publiskās apraides.

Vajadzēja pusgadsimtu un milzu paātrinātāju, lai pērn pierādītu Higsa bozona esamību. Toties jau šogad Pēteram Higsam un kolēģiem Nobela prēmija.

Oukst nekritis

Posted on oktobris 9, 2013 by - Redaktores sleja

 

Bez savas valodas tu esi sūds – tā «jauno dusmīgo» paaudzes dzejnieks Guntars Godiņš rakstīja septiņdesmito beigās, kad Latvijā aumaļām plūda iebraucēji un krievu valoda. Tagad, atjaunotās neatkarības trešajā desmitgadē, Godiņš ir dusmīgs uz latviešu politiķiem, kuros bez «plika nacionālisma» nekā cita nav. Viņi neizprot kultūras vērtību un izturas pret to kā pret piedēkli, nevis rada drošus apstākļus attīstībai un neatkarībai no varas – pirmām kārtām stabilu finansējuma sistēmu.

Šī apmātība Godiņam atgādina attieksmi, ar kādu daļa vācu intelektuāļu trīsdesmitajos apjūsmoja Hitlera nākšanu pie varas. Jā, tik dusmīgs nu reiz ir Godiņš – nule apbalvotais Somijas Lauvas ordeņa bruņinieks, kuru šonedēļ intervējam.

Tikmēr politiķi sparīgi kašņājas savu «ideju» liesajās dobītēs, aizdodami arvien jaunas dusmas ne tikai Godiņam, bet ikvienam, kurš no personiskās pieredzes zina, ka Latvija nesākas un nebeidzas Jēkabielā.

Viens piemērs no karstajām debatēm valdības koalīcijā pirms nākamā gada budžeta pieņemšanas. Tiesu sistēma turpina pūžņot, pēc pāris nedēļām ziema piemeklēs pusnodegušo, pusnoslīkušo pili, un pēc pāris mēnešiem Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu bez kultūras ministra, taču par šīm nozarēm atbildīgā valdības partija visu duku tērē, lai par dažiem simtiem samazinātu nākamgad ārzemniekiem dodamās uzturēšanās atļaujas – citādi valdībai kaut krusts pāri. Vai nu šiem ar mērogu nav riktīgi, vai arī patiesie plāni vēl nav atklājušies? «Tu i tik zem, ka oukst nekritis,» saka Godiņa tulkotā somu dzejniece Heli Lāksonena – taisni kā ar pirkstu acī.

Neatkarības pretinieki

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Viņu vārdus Atmodas laikā zināja daudzi, un daudzi arī ienīda, taču tagad šos Latvijas neatkarības pretiniekus atminas retais

Alberts Kauls 

Kaulu suņiem! – šādu saukli asiņainajā 1991.gada janvārī Latvijas brīvības aizstāvji uz plakātiem rakstīja, valsts atjaunoto neatkarību sargājot uz barikādēm. Tik skarbi vārdi bija veltīti toreizējam agrofirmas Ādaži priekšsēdētājam Albertam Kaulam. Viņa vadītais paraugkolhozs padomju laikā saņēma ievērojamu valsts atbalstu, kas Kaulam palīdzēja pozicionēt sevi kā «labu saimnieku». Uz Kaula Ādažiem ciemos veda PSKP ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu, vēlāk Kauls kļuva par viņa padomnieku. 

Atmodas laikā Kauls piebiedrojās Latvijas neatkarības pretiniekiem, kļūstot par līdzpriekšsēdētāju Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā, kas barikāžu laikā grasījās pārņemt varu savās rokās un aicināja ieviest PSRS prezidenta tiešo pārvaldi Latvijā. Vēlāk Kauls LTV raudādams atvainojās tautai. Politikā viņš atgriezās 1995.gadā Vienības partijas priekšgalā, kas vēlēšanu reklāmās skandināja: «Albertu Kaulu par Ministru prezidentu!», taču Saeimā ieguva tikai astoņas vietas. Kauls kļuva par zemkopības ministru Andra Šķēles valdībā, bet vēlāk Šķēle no šiem koalīcijas partneriem atbrīvojās. 2008.gadā Kauls nomira nepilnu 70 gadu vecumā.

Viktors Alksnis

Reakcionārais padomju armijas gaisa spēku pulkvedis Viktors Alksnis mūsdienu Latvijā ir persona non grata un nedrīkst ieceļot valstī. Atmodas laikā viņš bija viens no spilgtākajiem interfrontistiem, kas publiskajā telpā vīdēja ar naidpilnu, pret Latvijas neatkarību vērstu retoriku, tāpēc atmiņā saglabājies kā viens no niknākajiem neatkarības pretiniekiem, saukts arī par «melno pulkvedi». 

Alksnis bija pārliecināts PSRS nedalāmības atbalstītājs, par spīti savām latviskajām saknēm un ģimenes traģiskajai vēsturei. Viņa vectēvs Jēkabs Alksnis, augsta ranga padomju militārists, bijis tēraudciets komunists, taču 1938.gadā, līdzīgi kā citi latvieši, izpelnījies Staļina neuzticību un tika nošauts, bet vecmāmiņa izsūtīta uz darba nometni. Taču Alksnis kā Augstākās Padomes deputāts nenobalsoja par Latvijas neatkarību, bet augusta puča laikā atbalstīja valsts apvērsumu. Alksnis bijis arī PSRS tautas deputāts un viens no grupas Sojuz izveidotājiem un aktīvākajiem dalībniekiem. Latvijai atgūstot neatkarību de facto, Alksnis pārcēlās uz dzīvi Krievijā, kur joprojām darbojas politikā.

Fjodors Kuzmins

Baltijas kara apgabala karaspēka pēdējā virspavēlnieka Fjodora Kuzmina rokās bija spēcīga – militārā – vara, kuru liekot lietā, sekas varēja būt neparedzamas. Kuzmins Latvijā sāka dienēt 1989.gada 13.janvārī, kā pats vēlāk atmiņās rakstījis, «sarežģītos politiskos apstākļos». Aiz muguras jau bija LTF dibināšanas kongress, neatkarības kustība uzņēma apgriezienus, un LTF gatavojās PSRS tautas deputātu vēlēšanām – pirmajai LTF un Interfrontes cīņai, kuras rezultāts parādīja Latvijas iedzīvotāju atbalstu pārmaiņām. Kuzmina laiks iezīmējas ar bruņutehniku ielās. Jau 1989.gada pavasarī pēc viņa pavēles Rīgā izbrauca tanki, simboliski brīdinot, ka padomju armija sargā PSRS nedalāmību. Augusta puča laikā Kuzmins bija Valsts ārkārtējā stavokļa komitejas ieceltais pārstāvis Latvijā. Pēc viņa pavēles no amatiem tika atstādinātas augstas Iekšlietu ministrijas un milicijas amatpersonas, ieņemta Latvijas televīzija un vairākas valsts iestādes, atbruņota valdības vadītāja apsardze. Kuzmins toreizējam AP vadītājam Gorbunovam draudēja – lai pat nedomā saukt tautu uz barikādēm, jo tanku viņam pietiks. Pēc puča izgāšanās Kuzmins atstāja Latviju un 2006.gadā Maskavā nomira.

Sergejs Dīmanis

Gudrākais no LTF pretiniekiem – tā Jānis Škapars raksturojis interfrontistu Sergeju Dīmani. Ekonomists Dīmanis sākotnēji atnācis pie frontes ar paša izstrādātu LTF programmas ekonomikas daļu, kas bijusi liberāla, taču vērsta uz saitēm ar Krieviju, jo viņš nav spējis iedomāties Latviju ārpus PSRS. Tālaika LTF aktīvisti izteikuši spekulācijas, ka Dīmaņa iekļaušanās LTF būtu piesaistījusi daļu lojālo nelatviešu, kas vēlāk nosliecās par labu Interfrontei. Pats Dīmanis sacījis, ka palicis tur, kur viņam jābūt, jo «tas ir stereotips, ka ikvienam, kas runā latviski, bija jābūt Tautas frontē». Dīmanis ir latvietis, dzimis Rīgā – ģimenē, kas 20.gadsimta sākumā izceļojusi uz Krieviju, taču pēc kara atgriezusies. 

1990.gadā Dīmani ievēlēja Augstākajā Padomē, kur viņš vadīja Līdztiesības frakciju. Škapars atminas, ka Dīmanis vienmēr nācis nevis ar noliegumu, bet ar alternatīviem priekšlikumiem. 1992.gadā izslēgts no AP, jo sadarbojies ar Vislatvijas glābšanas komiteju. Pēc tam vadīja politisko kustību Līdztiesība un darbojās valsts institūcijās – no 1994.gada ilgstoši bija Privatizācijas aģentūras padomē, vairākus gadus Latvijas krājbankas padomē līdz 2001.gadam, taču vēlāk izceļoja uz Krieviju.

Vitālijs Soboļevs

Tas bija nerakstīts likums, ka republikas kompartijas centrālās komitejas otrais sekretārs tiek atsūtīts no Maskavas un ir faktiskais partijas kursa turētājs, noteicējs un organizētājs. Maskavas emisārs. Latvijā Atmodas laikā, kad LKP CK vadīja Jānis Vagris, otrā sekretāra loma bija Vitālijam Soboļevam. Viņš bija nepārprotams LTF pretinieks un neatkarības kustības bremzēšanai izmantoja savu amatu, kaut, kā LTF atmiņu grāmatā atceras Sandra Kalniete, «publiski mēģināja izlikties civilizēts un tolerants». 

Viens no spilgtākajiem publiski zināmajiem viņa centieniem likt šķēršļus LTF bija laikraksta Atmoda izdošanas kavēšana. Labi zinādams, ka republikas preses izdevumus akceptē Maskava, Soboļevs aicināja Atmodu juridiski pozicionēt kā avīzi, jo cerēja, ka Maskavā tās izdošanas jautājuma izskatīšana ievilksies. Tomēr beigās Atmodu reģistrēja kā informatīvo biļetenu, kura izdošanai Maskavas atļauju nevajadzēja. Soboļevs gan ļoti ātri atstāja grimstošo LKP kuģi – viņš Latviju pameta tūlīt pēc liktenīgā LKP kongresa 1990.gada aprīlī, kad partija sašķēlās un par PSKP piekritēju līderi kļuva Alfrēds Rubiks.

Edmunds Johansons 

Pēdējais vietējās čekas priekšnieks – tāds gods tika LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) vadītājam Edmundam Johansonam, kurš šajā krēslā iesēdās jau Atmodas laikā, kad LTF bija nodibināta. Kā jau specdienesta priekšnieks, Johansons nevīd ar asiem publiskiem paziņojumiem pret Latvijas neatkarību, taču viņa vadītās iestādes profils runā pats par sevi – «Stūra māja» asiņaino darbu dēļ padomju laikā bija cilvēku bieds, kas vēl neilgi pirms Atmodas vajāja «pretpadomju elementus» un uzcītīgi uzmanīja arī LTF, tāpēc bija jārēķinās, ka VDK aģenti bija klāt arī frontes darbā. 

Pats Johansons izteicies, ka viņa apdomīgā rīcība, neļaujot VDK pievienoties omoniešiem, ļāva saglabāt nosacītu mieru un pasargāt no asinsizliešanas atjaunotajai valstij kritiskos brīžos – 1991.gada janvāra barikādēs un augusta pučā. Johansons 90.gadu pašā sākumā gribējis doties pensijā, taču to viņam nav ļāvis PSRS VDK priekšnieks Vladimirs Krjučkovs, tāpēc Johansons savā vietā palika līdz pat vietējās VDK likvidēšanai 1992.gadā. Viņš ir palicis dzīvot Latvijā un strādā ar naftas biznesu saistītā uzņēmumā.

Es stāstu mazdēlam

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Reinis Elstiņš ir ierindas tautfrontietis, zemessargs, barikāžu aizstāvis. Sirmā grundzālieša ģimenes pieredzē savienojas Latvijas brīvības cīņas pēc Pirmā pasaules kara un vēlreiz – astoņdesmitajos

Reinis Elstiņš vēl 85 gadu vecumā braši saimnieko Smiltenes novada Grundzāles pagasta Krūmiņos. 40 hektāri zemes, 10 slaucamas govis, pats stūrē siena vālotāju, ar sievu Rutu, kurai ir 82 gadi, kaļ plānus par jaunas kūts celtniecību un tik nosaka: «Nekad valdība nav bijusi zemniekiem tik pretimnākoša kā tagad.»

Piecpadsmitgadīgais Roberts ir viens no Elstiņu četriem mazdēliem, viņu jaunākās meitas Ingunas dēls. Pārim, kas precējušies jau 63 gadus, ir arī trīs mazmazbērni. Ingunas ģimene dzīvo vistuvāk – Līvānu māju ciematā sešus kilometrus no Krūmiņiem, ik nedēļu atbrauc ciemos. Grundzāles pamatskolas 9.klases skolniekam Robertam tā ir iespēja atkal dzirdēt kādu epizodi no vectēva piedzīvojumiem, kuros ietilpst arī sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšana mastā virs viņa skolas, braucot uz barikādēm 1991.gada 13.janvārī.

«Visa viņa dzīve,» puika atbild, kas vectēva pieredzē ir visinteresantākais. «Kaut vai tas pats karš. 18 gados mežā dzīvot!» Vectēvs ir gatavs stāstīt vēl un vēl.

***

Pēdējos padomju gadus braucu par šoferi uz piena cisternas. Pie stūres bieži domāju: vai tad viss mūžs paies pie tā «krieva»? 

Man tomēr aug jaunatne, bērni. Nu, kā var tikt pie brīvības? Sacelsies viens, tevi paņems uz Sibīriju vai nošaus. Tu tak nevari nekā.

Kā tas viss – Atmoda – sāka veidoties, man vēl tagad ir brīnums. Tik bišķi vajadzēja, un thū!

Kad bija Vulfsona runa [1988.gada Radošo savienību plēnumā], pirmais, ko es domāju: vai tik to Vulfsonu negrābs ciet? Viņš tā uzsvērti teica: «Tā bija okupācija. Es jau neiešu tautai melot.»

Mēs Grundzālē arī dzirdējām – ir tāda Tautas fronte, sasaucāmies kopā galdnieku darbnīcā, nodibinājām grupu. Bet ko mēs zinājām darīt? Sekojām tam, kas notiek Latvijā. Es visu laiku klausījos radio, pat «gruzovikā» izvilku riktīgi antenu, lai dzird.

Vai tik 1989.gada Čikāgas piecīšu koncerta laikā Valkā jau kāds Latvijas karogu neatnesa?

Grundzāles skolā es pats karogu uzvilku 1991.gada 13.janvāra rītā, kad Viļņā tanki bija jau sabraukuši cilvēkus un mēs devāmies uz barikādēm. Autobusā atbraucām uz skolu, man uzticēja karoga auklu, tāpēc ka es biju vecākais. Jumts tur ir līdzens, tas vairāk bija goda pienākums.

Meitai sacīju: labāk kāp ārā no mašīnas. Viņai otrais dēls vēl bija mazs. Man pašam arī bija jātiek atpakaļ uz Grundzāli, jo man taču piena muca bija jāved. Katru barikāžu dienu uz Rīgu brauca autobusi, iesēdās nākamā maiņa. Daudzi no malas smīnēja: ko ar plikām rokām tur darīsit? Bet tomēr līdzēja, arī plikām rokām.

Rīgā, Doma laukumā, visas ejas bija ciet, un tur stāvēja tādi sargi kā es, bez šitā vienā brīdī vairs netika iekšā. (Reinis izvelk Latvijas Republikas brīvprātīgā tautas kārtības sarga pagaidu apliecību, izdotu 1991.gada 19.janvārī, tai blakus – 1990.gada 21.aprīļa Vislatvijas tautas deputātu sapulces un 1994.gada Latvijas Zemnieku savienības kongresa delegāta mandāti.) Tad uz barikādēm ieradās Bauskas milicīši, jauni, zolīdi, viņi sala nost, ādas vestes aukstumu neturēja. Pie ugunskura sildījās, automāti plecos, somas ar patronām… Bet mums paliek bail. Tur augšā, gar sakrautiem bluķiem, kāds mūs vēro… Domāju – ja tagad sāk šaudīties, tad Bauskas milicīši šaus uzbrucējiem, bet kur mēs kā prusaki paliksim pa vidu, kur slēpsimies uz laukuma?

Aizgāju uz Doma baznīcu atpūsties. Tur kā kara lazarete – gar malām pieslietas nestuves, medikamenti… Un mācītāji runā nepārtraukti, lūdz Dievu par latviešu tautu. Laikam mācītāji bija arī no laukiem, kur tik daudz varēja būt to mācītāju?

Beidzās barikādes, drīz sākās runas par zemessardzi. Es arī iestājos. Bija pārmaiņu laiks, piemēram, no Apes uz Grundzāli atbrauc ar gaziku tādi klejotāji – norauj no ķēdes aitu vai bullīti, iesviež maisā un aizbrauc. Mums vairāk uzticējās nekā policijai. Daudz apturējām sīkos zagļus, par kuriem pat nebija vērts ziņot tālāk – uz velosipēda uzsiets kombikorms no fermām.

Skolas vēstures skolotāju Sergeju Čeveru ievēlējām par rotas komandieri. Es biju 2.rotas 2.vada komandieris. Jā, man toreiz bija 60 gadi, bet tad jau es vēl jauns skaitījos, sirmu matu nebij’. (Smejas.)

***

Esmu dzimis 1928.gadā. Vēl atceros laikus, kad tēva draugi – brīvības cīnītāji – pēc Pirmā pasaules kara tikās, un mēs, puikas, klausījāmies. Viņi runāja par Nāves salu, Ložmetējkalnu… Vienmēr pieminēja, ka vāciešiem nepatika cīnīties tuvcīņā, ar durkļiem. Tēvs jau Atbrīvošanas cīņu sākumā bija dabūjis ievainojumu galvā. Pārējās kaujās viņš vairs netika piedalīties, bija invalīds.

Tēvam kā Atbrīvošanas cīņu dalībniekam iedeva lielu šķūni, kur senāk bijusi Ķeņģu muižas koka ogļu dedzinātava. Tēva draugiem arī blakus bija iedalīta muižas zeme. Kā viņi 20.gadu sākumā to dabūja, tā pa tiem 20 neatkarības gadiem uzcēla mājiņas. Visi bija jaunie zemnieki, strādāja, bērni auga, sāka iet skolā. Tās mājiņas, sākot ar 1940.gadu, iznīka. Vai tad nevajadzētu apsekot Latvijas pirmās zemniecības laiku, uztaisīt kartes, kur bija mājas? Tas būtu tiešs pierādījums, kas mums ir izdarīts.

Mūsu rados visi ir cēlušies no zemniekiem. Mātes brāļi Ozoli Jānis un Jūlis rentēja zemi no muižas. Padomā, cik zemei bija liela vērtība, un kā viņi zemi cienīja! Graudi bija jānodod muižas pārvaldniekam, bet vēl viņi «vinnēja». Jānis Ozols stāvēja un krita par savu zemi, viņš bija sācis cīņu jau no skolnieku rotas Atbrīvošanas kaujās. Mātei vēl krievu laikā stāvēja skapī viņa kapteiņa pagonas ar četrām zvaigznītēm. Jānim mājās karājās zobens un mednieka bise. Ar vienu kaimiņu reiz šņabi dzēra, un tas ar pīpi lielās. Jānis saka: «Uzsvied gaisā, es to pīpi sašaušu.» Uzsvieda ar’. Pīpe skrandās!

Man ir tik daudz ko atcerēties no ulmaņlaikiem! Smiltenē bija latviešu kareivju rota. Tādas skaistas formas! Pirms gulētiešanas bija vakara junda. Labā laikā viņi ārā dziedāja Dievs kungs ir mūsu stiprā pils. Vīru balsis tik skaisti skanēja!

Atceros, kā mūs no skolas aizveda uz Zvejnieka dēlu Smiltenes Latviešu biedrības nama zālē. Atnācis mājās, vecākiem visu filmu izstāstīju bez pārtraukuma.

***

Mūsu māja bija tikai deviņus kilometrus no Pleskavas šosejas. Atceros, kā 1940.gadā ienāca krievi. Vakarā varēja dzirdēt tanku rūkoņu. Kaimiņu puiši aizbrauca ar velosipēdu skatīties. Stāstīja: krievu karaspēks virzās uz Rīgu, pilna šoseja.

Mātei tā tecēja asaras, ka man pašam, kad tagad tas prātā, gribas raudāt.

Tēvs bija piesardzīgāks. Viņa brālis Rūdolfs bija Brutulī, trīs kilometrus no Smiltenes, par policistu. «Krievs» sāka savu kārtību, policistus – visus nost! Pirmos mēnešus uzliek tikai lenti uz rokas «TM» jeb «tautas milicis». Tēvabrālis mēnesi tā nostaigāja, tad bija paklausījies – laidies, būs aresti! Viņš iebēga mežā. Nodzīvoja visu ziemu.

Bet mēs Smiltenes sešu klašu pamatskolā mācījāmies Internacionāli.

Te uzreiz iebrūk vācieši. Vajadzēja redzēt, kādā ātrumā «krievs» bēga!

No vāciešiem sākumā viens otrs baidījās – cik tad ilgi, kad latvieši karoja ar Bermontu! Bet viņi tik zolīdi, atlocītām piedurknēm ar močiem brauca pa ceļu. Tēvabrālis arī laukā no meža, policijas forma ar Latvijas karogu mugurā, iešuva atkal balto karoga vidu, ko «krievs» bija licis izņemt. Dzīve turpinājās.

Toreiz Vāciju uzskatīja par atbrīvotāju. Tik daudz jaunu, sakaitinātu cilvēku! Daudzi piesacījās brīvprātīgajos. Es kā puika domāju: «Ka tiktu es arī tajā armijā! Bet kas mani ņems…»

***

Kara beigās visus, kas bija attiecīgos gados, sauca armijā. Plinti rokās, jācīnās pa Kurzemes katlu. Tur jau šausmas. Viena daļa – mežā iekšā, lai nebūtu jāiet šaut uz savējiem, un pats ar’ vari krist.

Mani «krievs» iesauca uz mācībām Smiltenē, sovhoztehnikumā. Zālē sanesa salmus un segas, darbnīcās uztaisīja koka plintes. Māca: «Soļos marš, pagriezties pa labi, pa kreisi.» Nākamā ziņa – jāierodas Vijciemā uz atmīnētāju kursiem. Man bija knapi 17 gadu. Nomācāmies, atlaiž mājās: «Gaidiet rīkojumu no ciema izpildkomitejas, ka jāierodas norādītā vietā!» Citi man saka: «Lielā Krievija pilna ar mīnām, ko tu par Krievzemi iesi savu galvu nolikt?» Un es ar’ mežā prom – kopā ar tēvabrāli policistu.

Pēc tam pievienojāmies lielākai grupai. Kas nu par grupu, tā jau bija vienkārši slēpšanās. Uz visiem bija tikai viens automāts, pārējiem šautenes. Redzam – pa ceļu iet zirgu kolonna, ratos maisi ar graudiem. Pārējie man saka: «Še, automāts, tu esi ātrāks, jaunāks, atgriez viņus atpakaļ, lai neved «krievam» graudus!» Klajš lauks, es izskrienu uz ceļa. Saku: «Nekādus graudus «krievam» nevedīsit!» Nebija daudz jārunā, visi grieza riņķī.

Toreiz man bailes nebija! Reiz gan krievi mežā nogāja garām pavisam tuvu, sirds sāka sist tā, ka zeme līgojās. Domāju – nu šitie gan tagad dzird, ka tur dod viens kā ar āmuru. Bet viņi aiziet projām.

Man laikam Dieviņš kaut kā palīdzēja. Tad jau sākās meža ķemmēšanas, bet «krievs» izsludināja amnestiju: kas nekur nav piedalījies, lai nāk ārā. Tā arī bija, daudzi iznāca. Mūsu mājas pagalmā iebrauca čekas mašīna, pilna ar zaldātiem: «Un kur tu biji? Un tu? No meža iznācis?» – «No kāda meža, es tepat pa māju dzīvoju.»

***

1947.gadā Valkā atkal notika armijas mācības. Mūs nostādīja ierindā, jāiet laukā no Valkas, aiz tagadējā Ceļu departamenta. No zemes jāizrok kritušie varoņi. Pārapbedīšana notikšot. Jau ziema bija. Piebrauc zirgs, igaunis fūrmanis ragavās, vīrs krietni gados. Mums jāsadalās: vieni raks vaļā, otri iezārkos.

Domāju – tā rakšana man nemaz nepatīk, kas tur, iezārkošu! Mums iedeva tādas dakšas, ar kurām iekraut viņus zārkos. Zini, atrok vaļā, parādās šineļi. Tranšejā visi salikti rindā cits pie cita kā siļķes. Trīs vai četrus gadus gulējuši, melni palikuši, āda, kur pieduras, kā putra noveļas nost. Tagad vajag šito dabūt iekšā sarkanos zārkos. Mēs ar dakšām… pirmo dabū iekšā, tad jau vieglāk. Četri zārki šķērsām uz ragavām, fūrmanis aizbrauc uz Valku, pēc brīža atpakaļ. Atved šņabi lielā 40 litru kannā. Es ar’ paņemu malku no alumīnija krūzes, silti paliek. Tikmēr piekrāvuši atkal zārkus, domājam – aizbrauksim mēs arī uz pilsētu, zārkiem sēdēsim virsū. Ielas slidenas, ragavas iet uz visām pusēm, igaunis riktīgi pillā… Pie ceļa, kur Brāļu kapi, stabi vienā pusē, otrā… Viņš «nenopravīja» pa vidu, kā brauca, zārki zemē, šitie visi laukā! Cimdu mums nav. Ko mēs tagad ar plikām rokām? Piestutējam vienu zārku slīpi, ar otra zārka ranti iestumjam visu iekšā.

Pie kultūras nama ir noglabāti augsta ranga karavīri – pulkvedis un majors. Nu vajagot izcelt laukā, notīrīt smiltis, nolikt uz lielgabala lafetes, un ar godu būšot jāapbedī. Citi rok vaļā, bet, kā tikai drusku pakustināja, tā izgāzās vēders tiem zārkiem. Bija jāmeklē drātis, jāsasien. 

***

Kad nu no turienes laukā, tiku par palīgu pie traktorista, vēlāk par traktoristu. Bija jāar zeme zemniekiem, kas vēl nebija kolhozā sadzīti. Braucu no mājas uz māju, kamēr nonācu Grundzālē, tur satiku savu sievu. 1950.gadā apprecējāmies. 

Divas vasaras katru svētdienu mani norīkoja iet mācīties krievu valodu skolā, kur tagad Smiltenes ģimnāzija. Krievi laikam zināja, ka es palikšu dienēt Latvijā. Tie, ko aizsūtīja uz Krieviju, jau paši iemācījās.

No 1950. līdz 1953.gadam dienēju latviešu divīzijā Ādažos. Lieli, ar dēļiem apšūti šķūņi, grīda vienās spraugās, divstāvu koikas, salmu maisi, segas un spilveni virsū. Bet tā bija priekšzīmīga armija – visi kara laika virsnieki, latvieši. Nekādas «ģedovščinas». Pamatā tie bija Sibīrijas latviešu jaunieši. Sākumā bijusi viena rota, vēlāk – bataljons, kamēr līdz Saldum aizgāja ar kaujām, tikmēr jau divīzija. Es vēl tiku motorizētajā izlūkbataljonā! Mācības – topogrāfija, ārzemju ieroči, ārzemju virsnieku formas, viss, kas jāzina, ja nākas satikties ar viņiem.

Komandas skanēja krieviski, bet, kad pie tā pierada, tad jau viss gāja gludi.

Brīvu Latviju pieminēt nedrīkstēja, mums taču pat citam no cita bija bail. Vienu no pirmā iesaukuma arestēja. Atnāca specvienība un paņēma.

Es nodienēju gandrīz četrus gadus, citi pat piecus. Vecākā meita piedzima, kamēr biju prom. Vairākas reizes nāca pavēste, ka vajag ierasties armijā, saēdos sāli, aizeju pie dakteriem: man temperatūra! Iekšas gan nebija bail sabojāt – ko tad var jaunam sabojāt? Beigās man pasaka: ierasties kara komisariāta rīkojumā Valkas slimnīcā uz pārbaudi.

Ar tagadējo prātu es būtu kaut kā izslapstījies. Tādas jaunas māsiņas nāca runāties! Es tak varēju nokārtot, ka no rītiem ir temperatūra… Bišķi kaut kur jāmānās ar’ ir.

***

Atpakaļ no armijas atnācu uz sievas mājām Grundzālē. Visu mūžu biju kolhozā šoferis. Sadzina visus kolhozā, lopus noņēma. Mammītes ar asarām acīs gāja līdzi, domāja: nākamgad varbūt nāks cita valdība, dabūšu savu govi atpakaļ, lai tik man viņu nesamaitā!

Tad sākās celtniecība – visās malās saceļ lielās kūtis, audzē buļļus. Bet Smiltenē gaļas veikalā, kad piektdienās veda no Valmieras gaļu, jau naktī sastājās rinda līdz pat pažarnieku mājai. Kad nonāk līdz galam, kaktā vairs ir sasviestas tikai govju galvas un kājas.

Atvedu no Krievijas mazu radioaparātiņu, Iskru. Klausījos Amerikas balsi. Zināju par Čehoslovākijas notikumiem – kā krievu tanki bradāja pa cilvēkiem bez žēlastības. Daudzko «krievs» noklusēja. Aizbraucām ekskursijā uz Staļingradu, gide čukst: «Kādas te bija briesmas! Lielais tilts pār Volgu, pa virsu iet dzelzceļa sastāvs, apakšā brauc ekskursantu kuģis, iemauc tilta stabā, viss ešelons iekrīt upē kuģim virsū, kuģis nogrimst, cilvēki noslīkst Volgā…» Bet nedrīkstēja par to runāt. Visur bija iebāzti «stukači».

Man gāja labāk nekā citiem. No sākuma Grundzālē bija tikai viena smagā mašīna, kad es atnācu no armijas, priekšnieks iedeva otru, pavisam jaunu. Mēs ar sievu smagi strādājām, arī mājās audzējām buļļus, pirmie nopirkām vieglo mašīnu. Mums bija jaunība, spēks un bišķi domāšana, bet mums jau nebija brīvības.

***

Manā mūžā lielāka prieka nav bijis kā tad, kad Latvija atkal atguva neatkarību.

Labvakar, laiks mosties!

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Atmodas laika televīzijas raidījuma Labvakar veidotāji izvirzīja sev tikai vienu uzdevumu – runāt patiesi un atklāti. Izrādījās, ka tas ir izšķiroši, lai iedrošinātu ļaudis pārvarēt bailes un palīdzētu viņiem vienoties tautas kustībā

Pietiek atpūsties! Tā, atgriezušies no atvaļinājuma, 1988.gada augustā nolēma raidījuma Labvakar žurnālisti Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns. Pēc jūnijā notikušā Radošo savienību plēnuma daudzi runāja par to, ka jāveido tautas kustība. Igaunijas Tautas frontes veidošanās bija sākusies aprīlī, lietuvieši veidoja savu tautas kustību Sajūdis. Labvakariešiem bija bažas, ka latvieši palaidīs garām īsto brīdi. Tādēļ viņi kopā ar operatoru nolēma braukt uz Vitrupi pie Rakstnieku savienības vadītāja Jāņa Petera. 

Tur, sēžot uz bluķīša, tapa intervija ar Jāņa Petera aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti. Tas bija tikai viens no Labvakar sižetiem, kas šķīla dzirksteli Atmodas ugunskuram. Toreiz, pirms 25 gadiem, raidījums, kurā katru svētdienas vakaru atklāti runāja par līdz tam noklusēto, kļuva par vienu no Latvijas Atmodas laika zīmēm.

Vilcienā dzimusi ideja

Kad 1985.gada februārī Edvīns Inkēns un Ojārs Rubenis sēdēja vienā vilciena kupejā ceļā uz kādu vissavienības žurnālistu konferenci Maskavā, viņiem radās ideja veidot raidījumu, kas būtu pasaules un Latvijas notikumu nedēļas apskats. Inkēns tolaik gan radio, gan televīzijā gatavoja starptautisko notikumu apskatus un bija izlutināts ar brīvību runāt bez aplinkiem. Rubenis Latvijas televīzijā strādāja kopš 1979.gada nogales un bija kļuvis pazīstams ar raidījumiem Stopkadrs un Risinājumu meklējot, kuros analizēja daudzas padomju dzīves nebūšanas. Taču televīzijas vadībai abu piedāvātais raidījums šķita lieks.

Tomēr, kad PSRS līdera Mihaila Gorbačova perestroikas ideoloģija 1987.gadā bija iekustinājusi arī Latvijas nomenklatūru, tie paši televīzijas priekšnieki izsauca pie sevis Inkēnu un Rubeni un teica: «Taisiet raidījumu!» Ja reiz centrālajā televīzijā bija Gorbačova atklātības politikai atbilstošs raidījums Vzgļad, tādu vajadzēja arī Latvijas Valsts televīzijai.

Pirmajā raidījumā, kas melnbaltajos televīzijas ekrānos bija redzams 1988.gada 31.janvārī, pie viena galda sēdēja Rubenis un Inkēns. Trešais komandas loceklis – no mūzikas nodaļas pieaicinātais Jānis Šipkēvics, kura trumpis bija par ārzemju grupām savāktie materiāli, sēdēja pie atsevišķa galdiņa un divarpus stundas garajā raidījumā pirmās 40 minūtes nemaz netika ēterā. Kad beidzot tika, smaidot teica: «Manuprāt, raidījums tikai tagad sākas!» Turpmāk gan visa trijotne sēdēja kopā.

«Mūsu pirmie raidījumi nemaz nebija politiski,» atceras Ojārs Rubenis. «Tas bija informatīvi izklaidējošs raidījums, kurā es runāju par sadzīviskām lietām, Edvīns vairāk par ārlietām, bet Jānis par mūziku. Neviens man neaizliedza taisīt sižetu par sapuvušiem kartupeļiem un par cementa zagšanu privātmāju celtniecībai. Tā skatītāji pamazām tika pieradināti skatīties raidījumu, kurā stāsta to, par ko citur nerunā.»

Šādu tēmu bija daudz, jo gadu desmitiem cilvēki bija turēti informācijas badā. Milzīgo izsalkumu pēc patiesa vārda nespēja remdēt tie nedaudzie mediji, kas toreiz piesardzīgi pārkāpa cenzūras barjeras – viena oficiālā televīzija un viens radio, laikraksti Cīņa, Padomju Jaunatne, Literatūra un Māksla, Skolotāju Avīze, žurnāli Liesma, Zvaigzne un Karogs. «Bija tūkstošiem tēmu, par ko cilvēki klusi apspriedās,» stāsta Ojārs Rubenis. «Kādēļ būvē tik mazus dzīvokļus, nevar par paša nopelnīto naudu izbraukt ārpus PSRS, kādēļ jāslēpj, ka vecāki aizgājuši bojā Sibīrijā, un aizliegts sazināties ar radiem ārzemēs.» Kad daži cilvēki televīzijā sāka meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, pamazām kļuva skaidrs – ja to drīkst runāt televīzijā, to var arī darbā, ar draugiem un paziņām. 

Ojārs Rubenis katra raidījuma scenāriju ielika televīzijas Galvenās literārās pārvaldes jeb cenzūras «glavļita» plauktā saskaņošanai. Kamēr pārvaldes darbinieki nebija uz scenārija uzrakstījuši «atļauts», raidījumu nedrīkstēja laist ēterā.

«Bet mēs, protams, scenārijos nekad nerakstījām to, ko runāsim,» smaidot saka Rubenis. «Tie bija pietuvināti mūsu plāniem, bet būtiskākos kadrus iemontējām tikai pirms raidījuma laišanas ēterā,» atceras žurnālists. «Bija arī gadījumi, kad, piemēram, Imants Daudišs, kurš tajā laikā strādāja Centrālkomitejā un atbildēja par informatīvo telpu, atnāca, noskatījās materiālu, piemiedza acis un aizgāja. Atbalstīdams mūs.»

Bieži vien dažus teikumus par ļoti nopietnām tēmām kolēģi uzticēja pateikt Jānim, jo, tā kā viņa atbildība bija par raidījuma izklaidējošo daļu, daudzi teikumi no viņa mutes neskanēja tik provocējoši. Jānis Šipkēvics bija pirmais, kurš 1989.gada vasarā Liepājas rajona zvejnieku kolhozā Boļševiks, tiekoties ar skatītājiem, pateica: «Pienācis laiks izstāties no PSRS!» Kad šis teikums izskanēja, zālē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt dēļu čīkstoņu. Nopietni!? Taču, kad cilvēki apjauta pateiktā jēgu, zālē nogranda vareni aplausi.

Jānis labāk nekā jebkurš cits atceras arī to, ka sākumā raidījuma ievadā skanēja fragments no Jura Kulakova dziesmas ar Māra Melgalva vārdiem: «Labu vakar, kaut vai pakar!» Vēlāk Jānis palūdza savam skolas biedram Jānim Lūsēnam sarakstīt 45 sekundes ilgu muzikālu motīvu, ar ko sākt raidījumu, un 1989.gadā atskanēja romantiski melodiskais «Labvakar, Latvija, labvakar, tēvuzeme!».

Kaifs uzzināt patiesību

Cilvēki sāka atklāti runāt par tematiem, par ko gadiem ilgi klusēja. Rakstīja vēstules un veda raidījumam Labvakar materiālus, ierosinot arvien jaunus sižetus. Skatītāju uzticēšanās radīja atbildību un vienlaikus arī aizsargātību – žurnālisti zināja, ka svētdienas vakaros Labvakar skatās vai katrā mājā, ka teātros izrāžu laikus pielāgo raidlaikam, ka viņiem aiz muguras ir teju visa sabiedrība. «Līdz ar to aiztaisīt mums muti vairs nebija tik vienkārši!» rezumē Ojārs Rubenis. 

Uz jautājumu, ko žurnālisti ar saviem raidījumiem mēģināja panākt, viņš atbild bez patosa: «Noteikti bija cilvēki gan Latvijā, gan aiz Latvijas robežas, kuri ticēja neatkarības idejai. Bet mana doma bija tāda, ka mēs vienkārši nevaram dzīvot tā, kā dzīvojām. Mēs strādājām milzīgā azartā – uzdrošināšanās izzināt bija ārkārtīgi interesanta. Viss, par ko gatavoju sižetus, man bija pārsteigums. Nekad neesmu lietojis narkotikas, bet pieņemu, ka narkotikas un uzdrošināšanās sagādā līdzīgas sajūtas. Man personīgi bija kaifs pateikt to, ko pats nezināju, ko 90% sabiedrības nezināja. Kad pirmā pusgada beigās raidījumu skatījās teju visi Latvijas iedzīvotāji, radās gan liels adrenalīna līmenis, gan liela atbildība. Mēs varējām būt naivi, bet nevarējām būt negodīgi.»

Kā vienu no spilgtākajiem sižetiem, kas radīja šoku, Labvakar trijotne atceras stāstu par somu-krievu karu 1939.gadā. Padomju vēstures grāmatās bija rakstīts, ka padomju karavīriem nācies atvairīt somu uzbrukumus, bet Labvakar parādīja dokumentālus kadrus, kuros redzams, kā padomju lidmašīnas bombardē Helsinku dzīvojamās mājas. 

Šādu jaunatklājumu bija daudz. «Kad aizbraucām pie leģionāriem un viņi stāstīja, kā tika formētas latviešu leģiona vienības, kāds bija viņu liktenis Otrajā pasaules karā un pēc tam, tas bija pilnīgā pretrunā ar to, ko mums stāstīja iepriekš,» atceras Edvīns Inkēns. «Mēs bijām pirmie žurnālisti, kas intervēja arī represijās cietušos cilvēkus. Daudzas ģimenes zināja par izsūtījumiem uz Sibīriju, bet tas nekad netika teikts publiski. Cilvēki kļuva drosmīgāki. Mēs ļāvām cilvēkiem noticēt, ka laiks mainās. Atmoda ir pats precīzākais nosaukums tam, kas ar mums ir noticis.»

Automāta stobrs mugurā

«Man patiess naids pret iepriekšējo varu un spīts «vai nu tagad vai nekad» radās naktī, kad nošāva Slapiņu,» Ojārs Rubenis atceras 1991.gada 21.janvāri, kad apšaudē Bastejkalnā tika nogalināts Jura Podnieka studijas operators Andris Slapiņš un liktenīgi ievainots Gvido Zvaigzne. «Mēs toreiz ar Artu Andersoni vadījām Panorāmu. Sākās apšaude ar OMON, Edvīns ar operatoru Hariju Beķeri aizskrēja filmēt, bet es paliku sēdēt kadrā. Manā dzīvē nav bijis grūtāka brīža televīzijā, kā toreiz, kad dzirdēju pa radio – Slapiņš ir nošauts. Man tas bija jāpasaka kadrā, un es nevarēju to pateikt. Viņš bija mans ļoti labs biedrs, mēs daudzas naktis bijām pavadījuši, sēžot un pļāpājot. Sapratu – vai nu tas beigsies ar to pašu, ar ko pirms Otrā pasaules kara, vai nu mēs to lietu aizvedīsim līdz neatkarībai.»

Toreiz Labvakar veidotāji strādāja cieši kopā ar Jura Podnieka studiju un televīzijas ziņu Panorāmas komandu, piedzīvojot ne vienu vien kritisku situāciju. Kad 1991.gada 2.janvārī OMON pēc kompartijas vadības pavēles ieņēma Preses namu, Ojārs Rubenis uz ēkas jumta intervēja tipogrāfijas vadītāju Kazimiru Dunduru. Interviju pārtrauca automāta stobra grūdiens Ojāra Rubeņa mugurā.

Kad Juris Podnieks nofilmēja omoniešu uzbrukumu Viļņas televīzijas centra aizstāvjiem un ar sava asistenta Aleksandra Demčenko palīdzību materiālu nogādāja Rīgā, jau 13.janvāra vakarā to, kā krievu tanki brauc pāri cilvēkiem, rādīja Labvakar un safilmētais kļuva par liecību visai pasaulei.

16.janvārī, uzzinājis, ka pie Vecmīlgrāvja tilta omonieši nošāvuši Satiksmes ministrijas šoferi Robertu Mūrnieku, Edvīns Inkēns kopā ar operatoru brauca filmēt notiekošo. «Vispirms mēs ieraudzījām volgu, kur bija nošautais Mūrnieks, un tad redzējām, kā OMON šauj pa mikroautobusu Latvija, no kura metās ārā cilvēki,» atceras Inkēns. «Omonietis, mani ieraudzījis, krieviski teica, ka atpazinis mani. Tas neko labu nenozīmēja. Tā kā no apšaudītā mikroautobusa lēca ārā pusaudži, jautāju viņam, kādēļ viņi šauj uz bērniem. Omonietis sāka taisnoties un mani nenošāva. Nofilmēto sižetu parādījām tās pašas dienas vakarā.»

Pēdējais izmisīgais mēģinājums noturēt PSRS milzi uz kājām bija augusta pučs – kompartijas konservatīvo spēku centieni Maskavā gāzt Gorbačovu un pārvilkt svītru pārbūves politikai. «Mūs ar Oici (Ojāru Rubeni) Žurnālistu savienība bija aizsūtījusi uz Norvēģiju mācīties it kā žurnālistiku, bet būtībā angļu valodu,» atceras Edvīns Inkēns. «Bet 19.augusta rītā pie viesnīcas durvīm klauvēja un kāds ierēdnis man teica – mūsu valstī noticis apvērsums. Es biju valdības vadītāja [Ivara Godmaņa] politiskais padomnieks, tāpēc teicu, ka ar pirmo lidmašīnu lidošu atpakaļ.» Viņš un Ojārs Rubenis vēl tagad ar smaidu atceras, kādu skandālu sacēla zviedru žurnāliste, kad Zviedrijas aviosabiedrības piloti Stokholmā divas stundas nosēdēja lidmašīnā, neuzdrošinādamies pacelties lidojumam. Taču, kad žurnālisti nonāca Rīgā, aptvēra, cik nopietna ir situācija. Barikāžu dienās cilvēkiem bija jāstājas pretī tikai OMON vienībām, taču puča laikā apvērsuma sarīkotāju pusē bija visa lielā padomju armija.

Jānis Šipkēvics stāsta – nekad, gatavojot sižetus Labvakar raidījumam, nebija jutis bailes. Viņš par tām pat nedomāja. Tikai puča laikā, uzzinājis, ka viņa mājā ieradušies omonieši un piekāvuši mēbeļu meistaru, kurš lika kopā sekciju, apjautis reālos draudus. Ojārs Rubenis atceras, ka Jāņa sieva piezvanījusi un pabrīdinājusi viņa sievu, kura ar abiem bērniem aizbēgusi pie draugiem. «Kaimiņi vēlāk stāstīja, ka omonieši bija ieradušies, pie durvīm dauzījās, bet, lai cik dīvaini tas būtu, durvis neuzlauza,» stāsta Ojārs Rubenis. «Droši vien viņiem bija uzdevums savākt visu Labvakar komandu.»

Taču pučs ilga tikai nepilnas trīs dienas, līdz 21.augusta pēcpusdienā tapa skaidrs – apvērsums nav izdevies, un līdz ar to pienākušas arī beigas padomju laikam. Latvijas Augstākā Padome todien jau pirms puča izgāšanās bija paspējusi pasludināt pilnīgu Latvijas neatkarību.

Neaizmirstamais laiks

Kad cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu bija izcīnīta un bija pienācis laiks veidot valsti no jauna, raidījums Labvakar turpinājās līdz pat 1993.gadam. Tomēr tad likumsakarīgi trīs žurnālistu ceļi pašķīrās.

Edvīns Inkēns jau kopš LTF pirmajām darbības dienām bija iesaistījies politikā un kļuvis par pirmā LTF valdības vadītāja Ivara Godmaņa padomnieku. Kopš 1993.gada, kad Edvīnu Inkēnu no Latvijas ceļa saraksta ievēlēja 5.Saeimā, līdz pat 2002.gadam viņš darbojās Saeimas Ārlietu un Eiropas lietu komisijās. Tagad viņš vada neatkarīgu TV producentu grupu.

Jānis Šipkēvics 1993.gadā devās strādāt uz Radio SWH un pašlaik ir tā valdes priekšsēdētājs. Taču joprojām ar sajūsmu atceras Labvakar laikus, jo pēcāk nav bijis tāda raidījuma, kura auditoriju veidotu 80% iedzīvotāju un kuram ik nedēļu pienāktu maisiem vēstuļu.

Visilgāk televīzijā palika strādāt Ojārs Rubenis, kurš pēc 1993.gada strādāja gan Radio SWH, gan Nacionālajā radio un televīzijas padomē, gan paralēli veidoja TV raidījumu Vakara intervija. No 2006.gada viņš ir Latvijas Nacionālā teātra direktors. «Lielākā laime, kas man ir bijusi – esmu dzīvojis divās dažādās sistēmās, bijis daudzu notikumu epicentrā, redzējis cilvēku bailes, nodevību, atbalstu un mīlestību. Tas ir bijis fantastisks laiks,» saka Ojārs Rubenis.