Žurnāla rubrika: Svarīgi

Lēti un slikti

Posted on oktobris 9, 2013 by - Analīze

Pasaules Bankas pētījums brīdina – Latvijas ostu bizness turas diega galā

Primitīvs bizness, zemi ienākumi un kravu plūsmas atkarība no vienas valsts – Krievijas. Tāds īsumā ir Latvijas lielāko ostu – Rīgas un Ventspils – profils, ko atklāj valdības pasūtītais Pasaules Bankas (PB) pētījums. Pretēji līdz šim dominējošajam amatpersonu viedoklim, ka ostas strādā labi, pētījums parāda, ka vērtīgais valsts resurss netiek izmantots efektīvi, un brīdina – uz zemiem tarifiem balstītais pašreizējais ostu darbības modelis ir sevi izsmēlis.

Valsts, kā arī Rīgas un Ventspils pašvaldību amatpersonas līdz šim nav atsaukušās ne uz uzņēmēju, ne uz Valsts kontroles pārmetumiem par nesaimniecisko un necaurskatāmo ostu darbu. Rīcība tika atlikta, kamēr situāciju būs izpētījusi PB. Mūsu rīcībā ir PB piedāvātais un oficiāli vēl nepubliskotais gala ziņojums, kuru Latvijas puse ir lūgusi papildināt. Iepazīstinām ar galvenajām atziņām.

Zema pievienotā vērtība

Latvijā ostu darbība līdz šim mērīta tikai pēc kravu apgrozījuma, kas parāda tās salīdzinoši labā gaismā, it īpaši Rīgu, kurai tonnu skaits pēdējos gados stabili auga un izvirzīja Rīgu par lielāko Baltijā (šogad gan sākusies pretēja tendence – apjomi krīt). Taču PB iesaka ostu darbības izvērtēšanai ieviest arī kvalitatīvus kritērijus. Ieliekot Rīgas un Ventspils ostas plašākā kontekstā, aina diemžēl ir daudz bēdīgāka.

Rīga pēdējos desmit gados savu tirgus daļu reģionā ir mazliet palielinājusi, kļūstot par vienīgo ostu ārpus Krievijas, kurai tas izdevies. Taču par lielu sasniegumu to neļauj uzskatīt sīkāka analīze, jo kravu pieaugums balstīts uz Kuzbasa ogļu pārkraušanu, kas ir zemas pievienotās vērtības bizness un nedod lielu pienesumu ekonomikai. «Specializācija uz vienu produktu, kuru kontrolē dažas ārvalstu kompānijas, Rīgu padara viegli ievainojamu,» teikts pētījumā.

Šajā laikā reģionā kopumā ir vairāk nekā dubultojies kravu apjoms, tātad tirgus situācija deva labas attīstības iespējas. Visstraujāk tirgū auguši konteineru pārvadājumi, kam ir augsta pievienotā vērtība, taču šo segmentu Rīga nav spējusi paņemt. Lai nodrošinātu konkurētspēju, Rīgas osta uztur zemus tarifus (35% no Tallinas līmeņa), kas savukārt nozīmē zemus ienākumus un ierobežotu spēju investēt attīstībā.

Tieši uz to pašu – zemiem tarifiem – balstās Ventspils, un PB speciālisti brīdina: «Pašreizējā situācija nav ilgtspējīga, un ostai vajadzēs izvēlēties starp divām neapmierinošām iespējam – celt tarifus vai ļaut pakāpeniski izzust tās kapacitātei.» Zemās cenas Ventspils ostu nav paglābušas no dramatiska tirgus daļas krituma, kas skaidrojams ar Krievijas lēmumu 2003.gadā pārtraukt jēlnaftas pumpēšanu uz Ventspili un attīstīt ostu Primorskā. Ventspils pašlaik turas uz naftas produktu un ogļu pārkraušanu, neliela daļa ir kālija sālim, bet vispār nav konteinerkravu, nelieli apjomi ir tā sauktajām roro kravām (roll-on/roll-off), un tas ir «īpaši nožēlojami, jo Ventspilij ir teritorijas, kas nepieciešamas ar šīm kravām saistīto aktivitāšu attīstībai», secināts pētījumā.

PB uzsver – abas ostas ir ļoti atkarīgas no kravām, kas nāk no Krievijas vai caur to, un ostām nav nekādu iespēju ietekmēt tranzīta tarifus vai citus biznesu noteicošus apstākļus. 

Ostu pakalpojumi ir viens no posmiem plašākā loģistikas ķēdē, un PB vērš uzmanību, ka divos starptautiskos pētījumos, kuros pēc dažādiem parametriem vērtēta loģistikas kvalitāte, uzņēmēji Latvijai devuši zemāku novērtējumu nekā kaimiņvalstīm (izņemot Krieviju).

Jaunus nodokļus neiesaka

Kā uzskata pētījuma autori, Rīgas un Ventspils izaicinājums ir noturēt tirgus daļu ogļu un naftas produktu transportēšanā un paralēli attīstīt augstas pievienotās vērtības kravu pārkraušanu – konteinerus, roro, ģenerālkravas. Tā kā attālums starp Baltijas ostām ir salīdzinoši neliels, to konkurētspēju noteiks ne tik daudz atrašanās vieta, cik kvalitāte. Viena no atslēgas tēzēm, kas atkārtota pētījumā – Latvijas ostām ir jāģenerē lielāki ieņēmumi un mērķtiecīgi jāinvestē attīstībā, nosakot prioritātes. Diemžēl neviena no ostām nav izveidojusi metodoloģiju, lai noteiktu, cik lielas investīcijas būtu ekonomiski pamatotas, un tās neizmanto starptautiski pieņemtus finanšu rādītājus kapitāla atdeves mērīšanai.

Pētījumā apskatīts, kādi pasaules praksē ir ostu finansēšanas avoti un nodokļi – šo jautājumu nesen aktualizēja Reformu partijas ierosinājums no ostām iekasēt maksājumus valsts budžetā. PB norāda, ka agrāk ostas saņēmušas lielas subsīdijas, taču tagad ir tendence pašfinansēties. Vairākas ostas (Roterdama, Antverpene, Melburna, Tallina) maksā ievērojamas dividendes.

Nodokļu režīmi pasaulē atšķiras, un PB neiesaka Latvijā ieviest jaunus nodokļus, jo tas apdraudētu ostu spēju finansēt investīcijas, ostām zaudējot konkurētspēju, un vidējā termiņā var nest lielāku ļaunumu nekā ieguvumu.

Pārvalde – neefektīva

Ostu pārvaldībai pētījumā pārmests gan atklātības trūkums, gan atbildības mehānismu neesamība, gan nesaimnieciska resursu izmantošana. Piemēram, ostu ienākumi atkarīgi no tā, cik efektīvi nomnieki izmanto zemi, taču Latvijas ostās zemes izmantojumam nav noteikti nekādi mērķi, un nav mehānismu, kā nomainīt slikti strādājošus operatorus.

Dažas rekomendācijas izceltas kā «steidzamas». Piemēram, nekavējoties jāsāk auditēt ostu finanšu pārskati, bet Rīgas brīvostai steidzami jāreaģē uz Valsts kontroles revīziju, kas konstatēja sistemātiskus likumpārkāpumus un naudas izšķērdēšanu. Nekāda rīcība nav sekojusi, tāpēc PB pasaka priekšā, ka tā ir svarīga, lai «novērstu sabiedrības un uzņēmēju priekšstatu, ka ostas vadības prakse ir neadekvāta».

Arī ostu likumdošanu PB novērtējusi kā «mazāk attīstītu nekā vairākumā ostu, kas uzrāda labus rezultātus». Kā novecojis raksturots modelis, kad valdēs ir varas institūciju pārstāvji – tagad ostu vadību uztic neatkarīgiem un kompetentiem profesionāļiem, kuri orientēti uz biznesa mērķu sasniegšanu.

Var gadīties, ka jāsāk no jauna

Posted on oktobris 9, 2013 by - Pusdienās

NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars tic – vēlētāji novērtēs partijas principiālo nostāju pret uzturēšanās atļaujām, pat ja tāpēc jākrīt valdībai

Piecdesmit uz piecdesmit – Nacionālās apvienības (NA) līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars prognozē varbūtību, ka NA pametīs šo koalīciju, ja nepanāks vienošanos par uzturēšanās atļauju programmas pārtraukšanu. Vēlā pirmdienas vakarā ar Dzintaru tiekos Siguldas restorānā Aparjods – šo vietu viņš izvēlas pats, tā atrodas tuvu ģimenes jaunajai mājai Siguldā. Vecāko atvasi pārvedis mājās no bērnudārza, trīs dēlu tēvs ir priecīgs par iespēju beidzot paēst – visu dienu Saeimā tam nav atlicis laika. Ēdienkartes izpētei laiks nav jātērē, izvēle par labu pārbaudītām vērtībām – brangai vistai uz iesmiņiem.

Dzintara atbildes gluži kā no galvas iekaltas – jau kuro nedēļu nākas atbildēt uz līdzīgiem jautājumiem. Vai tiešām NA uzturēšanās atļauju dēļ gatava gāzt valdību? «Ja mūsu vēlētājam būtiskā jautājumā nav iespējams panākt progresu, lai gan mēs to esam definējuši kā absolūtu prioritāti, tad jādomā, vai šī koalīcija ir labākais, ko savam vēlētājam varam piedāvāt,» saka Dzintars, piebilstot, ka pārdomas rosinot ne tikai šis jautājums, bet apstākļu kopums. Stīvēšanās ap uzturēšanās atļaujām (ārzemnieki tās var saņemt, ieguldot Latvijas nekustamajā īpašumā vai biznesā) izgaismojot principus, kā pašlaik strādā koalīcija. «Šie principi ir tie, kurus savulaik, veidojot tiesiskuma koalīciju, asi kritizēja Zatlera partija, runājot par naudas ietekmes samazināšanu politikā.» Viņaprāt, koalīcijā lēmumi tiekot pieņemti kādās «ietekmes grupās X». Kā piemēru Dzintars piesauc ātro Vienotības nostājas maiņu šajā jautājumā. Sarunās ar premjeru Dombrovski pagājušajā ceturtdienā abi tuvinājušies uzskatā, ka uzturēšanās atļauju kvota nākamgad varētu būt 700, ar nosacījumu, ka 2017.gadā to izsniegšana tiek pārtraukta. Taču tagad Vienotība vienojusies ar Reformu partiju par Ekonomikas ministrijas piedāvājumu, kas paredz 1000 vienību kvotu, bet par pilnīgu pārtraukšanu vairs nerunā.

«Ja paliek EM piedāvājums, tad es personiski – nevaru runāt valdes vārdā – neredzu iespēju, ka mēs nobalsojam par budžetu, paliekam valdībā un izliekamies, ka nekas nav bijis,» saka Dzintars. Vai NA nenonāks pretrunās, balsojot pret budžetu, kurā ir virkne dažādām sabiedrības grupām pozitīvu jaunumu, turklāt NA prioritāros jautājumos? «Ikviens solis, ko NA izvēlēsies, būs pieņemts ar pārliecību, ka šis mehānisms ir labākais, lai sasniegtu konkrētus mērķus. Mēs esam pārliecināti, ka budžets, kas attieksies uz 2014.gadu, iekļaus prioritātes, par ko ir cīnījusies NA,» sola Dzintars. Kā viņš par to var būt drošs, ja partija, nebalsojot par budžetu, nonāktu opozīcijā vai valdība pat kristu? «Tīri teorētiski runājot – ja uzskatāt, ka atrodoties ļoti īslaicīgi opozīcijā, nav iespējams īstenot tālejošus mērķus un ietekmēt procesus, jums nav taisnība. Situācija ļoti strauji mainās. Ja runājam kaut vai vēlēšanu kontekstā, tad spēja saglabāt savu stāju principiālos jautājumos ir vērtība, kuru viens otrs vēl Latvijā ciena.» Atgādinu, ka vēlētāji līdz šim nav aizmirsuši valdību gāzējus – to savulaik izbaudīja gan Tautas partija, gan Jaunais laiks. «Ziniet, Latvijas politisko partiju vēsture nav tas mācību līdzeklis, pēc kā vajadzētu izdarīt secinājumus par politikas procesu kopumā,» atbild Dzintars. «Veids, kā šīs partijas darbojās, visa politiskās uzvedības loģika – tā ir cita, atšķirīga dimensija no tā, kā darbojas Nacionālā apvienība.» Vai NA atrodas augstākā dimensijā? «Es negribētu būt augstprātīgs kā viens otrs kolēģis un tagad kaut ko likt pa plauktiņiem. Lai secinājumus izdara vēlētājs.» Tomēr neatlaižos, un viņš skaidro: «Paskatieties, par ko Latvijas politiskajā telpā notiek cīņas? Par amatiem.» Atgādinu, ka arī NA regulāri atgādinājusi par Reformu partijas nesamērīgi lielo ministru skaitu. «Ja mēs būtu cīnījušies par amatiem, tad ultimāts nebūtu par demogrāfiju, ultimāts – kā jūs to saucat – nebūtu par kultūru, tas būtu: dodiet mums vairāk ministru krēslus. Nav taču neviens neko tādu dzirdējis,» atbild Dzintars, uzsverot, ka partija cīnoties par idejām un vērtībām. Vai no tā secināms, ka NA vairāk krēslu valdībā tagad vairs nevēlas? «Redziet, jūs pati šādā jautājumā provocējat, ko mēs gribam, ko negribam, pēc tam to pasniedziet kā mūsu izmisīgu cīņu par amatiem. Protams, ka ikviena politiskā partija vēlas palielināt ietekmi, taču jautājums – kas ir mērķis, un kas ir līdzeklis.» 

Dzintars NA turpmāko stratēģiju nevēlas atklāt. Nav īsti skaidrs, vai arī paši iekšienē ir izlēmuši, kā rīkoties. Dzintars atzīst, ka biedru vidū pastāv dažādi viedokļi – galvenokārt par to, cik tālu ielaisties kompromisos. Nepiekāpību Dzintars noliedz. «Vai tad tas, ka mēs runājam par kvotām, nav jau kompromiss?» Gala lēmumu par to, kā balsot par nākamā gada budžetu, pieņems NA valde. Pēc Dzintara domām, līdz šim NA bijusi konstruktīvs sadarbības partneris Dombrovskim un tāds palikšot arī turpmāk neatkarīgi no lēmuma. Nebalsošana par nākamā gada budžetu valdībā un tā nodošanu skatīšanai Saeimas komisijās neesot koalīcijas līguma pārkāpums. «Pat ja nebūtu ZZS balsu, budžets būtu nodots komisijām,» par pagājušās ceturtdienas Saeimas balsojumu, kurā NA nepiedalījās, saka Dzintars.

Kurā brīdī plānota gala izšķiršanās – vai tā notiks līdz pirmajam lasījumam, vai tomēr spriedze tiks uzturēta līdz pēdējam balsojumam, nav zināms. Dzintars atsauc atmiņā mūsu pirms trim gadiem runāto – savulaik viņam NA vadībā pārmests autoritārisms, bet tagad ieklausīšanās biedru viedokļos.

Tiesa, pēdējā laikā citu biedru viedokļi publiskajā telpā diezgan būtiski atšķiras no Dzintara paustā un rada jautājumus – kurš īsti vada partiju? Piemēram, par NA līdzpriekšsēdētāja Gaida Bērziņa un reformistu līdera Edmunda Demitera ciešo vienošanos nepieļaut vienas vai otras partijas izstumšanu opozīcijā Dzintars sakās neko nezinām. Kaut arī šāda ziņa pēc abu tikšanās pāršalca medijus, Dzintars saka – šāda apņemšanās Demitera un Bērziņa sarunās nemaz neesot panākta. «Ir bijusi apņēmība ciešāk sadarboties, taču nevarētu teikt, ka tā būtu kāda dzelžaina, [akmenī] iecirsta vienošanās,» saka Dzintars. Līdzīgi viņš komentē arī NA ģenerālsekretāra Aigara Lūša pirms kāda laika sacīto, ka ZZS esot NA tuvākais sadarbības partneris. Dzintars tā nedomājot. «Nē, es uzskatu, ka Vienotība, Reformu partija un ZZS katra savā jautājumā reizēm ir NA sabiedrotie, reizēm nav. Kura tuvāk katrā atsevišķā gadījumā, kura – tālāk, es neuzdrošinātos tagad mērīt un objektīvi noteikt.»

Kādas sekas koalīcijas kašķi atstās uz nākamo Saeimu, Dzintars prognozē atturīgi. Jāsadarbojas būs un, iespējams, ar tiem pašiem partneriem, ar ko tagad nevar sastrādāties. «Protams, mēs neceram, ka politika kļūs ideāla, taču acīmredzot reizēm var gadīties, ka ir nepieciešams visiem atvilkt elpu, novērtēt situāciju, izdarīt secinājumus un sākt no jauna.» Vai šis ir tas brīdis? «Nezinu, vai šis ir tas brīdis. Mēs nezinām, kā viss attīstīsies tuvākajās dienās, nedēļās.»

Ēdienkarte

Vistu iesmiņi čili mērcē
Jēra zupa
Siera kūka Toskāna
Kafija ar pienu, kumelīšu tēja ar medu, Iļģuciema kvass

Ir jautā

Posted on oktobris 9, 2013 by - Viedoklis

Kā vērtējat ideju TV filmas turpmāk nevis dublēt, bet subtitrēt?

Andrejs Ēķis, bijušais LNT vadītājs: 

Latvijas televīzijas daudz zaudēs Krievijas kanāliem. Vecākā paaudze nevar titrus salasīt. Latvijas televīzija var darīt, kā liek, bet privātajiem kanāliem tomēr varēja dot izvēli. Pamēģiniet noskatīties ziepju operu brazīliešu valodā ar latviešu subtitriem!

Juris Kalniņš, aktieris, ieskaņo TV filmas:

Negatīvi! Es zaudēju darbu. Otrs aspekts – vecie cilvēki ir pret. Filmu grūti saredzēt, kur nu vēl tekstu izlasīt. Saka, mācīšoties valodas – stipri šaubos, ka es kļūtu gudrāks, ja man parādītu trīs filmas zviedru valodā

Dainis Mjartāns, NEPLP loceklis:

Būtu vērts izmēģināt šo iespēju testa režīmā, un par pilotprojekta kanālu varētu kļūt LTV7. Tas ir nepieciešams tāpēc, ka ir svarīgi noskaidrot sabiedrības viedokli šajā jautājumā. Jāņem vērā, ka Latvijā TV skatās arī vājredzīgi pilsoņi.

Kļūdu cena

Posted on oktobris 9, 2013 by - Viedoklis

Pētījums par kontracepcijas praksi atklāj viduvējas sieviešu zināšanas, lai gan drošas izsargāšanās metodes samazinātu abortu skaitu

Pēdējos gados aizvien plašāk apspriests jautājums par demogrāfisko situāciju Latvijā. Sieviete – viņas ķermenis un reproduktīvā izvēle – ir svarīgs aspekts šajā kontekstā.

Nevēlamo grūtniecību skaits, kas pārtrauktas ar aborta procedūru, Latvijā pēdējo 20 gadu laikā ir stabili un ievērojami samazinājies: 1990.gadā veikti 38 500 abortu, pērn – 6000. Vienīgais veids, kā samazināt neplānotu un nevēlamu grūtniecību skaitu, ir augsti efektīvas kontracepcijas pieejamība un lietošana. Lai noskaidrotu, kādi ir nevēlamas grūtniecības iestāšanās apstākļi un kādi faktori ietekmē lēmumu par abortu, pirmo reizi Latvijā grupa topošo ginekoloģijas speciālistu manā vadībā veica pētījumu Nevēlama grūtniecība un kontracepcijas prakse Latvijā.

No 2012.gada novembra līdz 2013.gada martam ar anonīmas anketas palīdzību aptaujātas 785 sievietes jeb 51% no visām sievietēm, kuras 40 Latvijas ārstniecības iestādēs vēlējās veikt abortu. Pētījuma izlase ir pilnībā reprezentatīva Latvijai.

Vidējais mākslīgi grūtniecību pārtraukušo sieviešu vecums izrādījās 29 gadi. 48% procedūru veica pirmo reizi un šo sieviešu vidējais vecums bija 22 gadi (trešdaļai tā bija pirmā grūtniecība).

Vairākumam (84%) ir stabilas partnerattiecības, turklāt 77% gadījumu vīrietis atbalstīja sievietes izvēli. Lielākoties (53%) pārim bija nereģistrētas attiecības, 31% sieviešu bija precētas. Ievērojama daļa (15%) bija bērna kopšanas atvaļinājumā.

Nekādu kontracepciju pirms neplānotās grūtniecības iestāšanās nebija lietojis 21% sieviešu, no kurām gandrīz puse maldīgi bija pārliecinātas, ka ir neauglīgas. Nedrošo pārtrauktā dzimumakta metodi izvēlējusies trešdaļa. Vēl trešdaļā gadījumu izmantots prezervatīvs, kas plīsis vai lietots kļūdaini. Svarīgi, ka 94% no šiem gadījumiem misēklis apzināts, bet cerēts «izsprukt sveikā». Šādā situācijā risinājums būtu 72 stundu laikā ieņemt absolūti bez kontrindikācijām lietojamo avārijas kontracepcijas tableti, taču sievietes to nav darījušas (lai gan 75% atzīst, ka zina par šo metodi). Avārijas kontracepcija palīdzētu arī gadījumos, kad aizmirsts iedzert hormonālās tabletes – 5% sieviešu atzina, ka lietojušas šo kontracepcijas veidu, taču pieļāvušas kļūdu.

No aptaujātajām 82% ir vismaz vidusskolas izglītība (25% – augstākā). Vairāk nekā puse (55%) strādā, un vairākumam (63%) mēneša ienākumi bija 200-600 latu, gandrīz trešdaļai tie pārsniedza šo summu, bet 10% bija mazāki. 43% aptaujāto atzina, ka aborts saistīts ar finansiālo stāvokli vai izglītības gūšanu un nodarbinātību. Ceturtā daļa sieviešu apgalvoja, ka lēmumu mainītu finansiālu vai sociālu garantiju ietekmē. Tomēr gandrīz puse (43%) atzina, ka lēmums ir negrozāms. Vēl ceturtdaļa norādīja – lēmums saistīts ar partnera attieksmi, un to varētu mainīt viņš.

Zīmīgi, ka 55% aptaujāto nav izlēmušas, kādu efektīvu kontracepcijas metodi turpmāk lietos. Ārstiem konsultācijā būtu jāakcentē nepieciešamība izdarīt šo izvēli un jāatgādina arī par avārijas kontracepciju, jo diemžēl pētījums atklāj viduvējas sieviešu zināšanas par kontracepciju, turklāt tās nav atkarīgas no sievietes vecuma, sasniegtā izglītības līmeņa vai grūtniecību skaita iepriekš. Latvijā aktuāla ir neizsargāšanās no nevēlamas grūtniecības un nedrošu metožu lietošana. Ja pāri izvēlētos drošas kontracepcijas metodes, nepieciešamība pēc abortiem saruktu.

Visu atļaujās!

Posted on oktobris 9, 2013 by - Komentārs

Uzturēšanās atļauju briesmas ir netveramas, bet to atcelšanas draudi ir skaidri

Nacionālā apvienība ir gatava noraidīt budžetu 250 uzturēšanās atļauju dēļ!?

Pēdējā saķeršanās par termiņuzturēšanās atļaujām nostiprina iespaidu, ka vislatviešu ultimāti budžeta sakarā ir tikai aizsegs citām interesēm. Nedēļas sākumā Ekonomikas ministrija izteica piedāvājumu turpināt programmu, nosakot 1000 atļauju kvotu, taču NA vadītājs Dzintars šo domu strupi noraidīja. NA «šādus piedāvājumus nevar akceptēt un neakceptēs», lai gan paši tikai pirms dažām dienām bija gatavi piekrist 750 atļaujām. Tātad runa nav par atļaujām, bet gan par ieganstiem.

NA gan teiktu, ka viņi grib jau tagad vienoties par programmas pakāpenisku izbeigšanu, taču arī EM plāns paredz iespēju mazināt kvotu skaitu, turklāt ir skaidrs, ka jebkuru šīs koalīcijas vienošanos nākamā Saeima var pēc gada grozīt tieši tāpat, kā NA tagad grib grozīt 2009.gadā pieņemto lēmumu par termiņuzturēšanās programmas sākšanu.

Jau no sākta gala NA pieķeršanās šim jautājumam bijusi klaji populistiska, izvirzot iebildumus, kuri nebalstās faktos, un risinājumus, kuri radītu nopietnu zaudējumu risku Latvijas tautsaimniecībai. Ja atstājam malā ksenofobiju, kas nepārprotami ir partijas «ideologu» Dombravas un Iesalnieka iebildumu galvenais emocionālais piesaistes punkts, tad paliek trīs galvenie argumenti pret termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanu cilvēkiem, kuri Latvijā nopērk vērtīgu nekustamo īpašumu vai iegulda naudu uzņēmumā.

Pirmais (citēts no NA mājaslapas): «Vietējiem iedzīvotājiem grūtāk pieejami mājokļi.» Nekas gan par to neliecina. Tieši otrādi – dzīvokļu cenas ārpus Rīgas centra un Jūrmalas nav manāmi mainījušās jau trīs gadus. Kā rāda gan SEB, gan Swedbank analīze, vidējās algas pieauguma un procentu likmju samazināšanās rezultātā šajā gadā mājokļu pieejamība iedzīvotājiem Rīgā kopumā pieaugusi, un tas noticis laikā, kad izsniegto atļauju skaits manāmi palielinājies.

Tas noved pie otrā iebilduma: «Jauns imigrācijas vilnis.» Kopš programmas sākšanas 2010.gadā līdz 2013.gada 1.jūlijam izsniegtas 6749 atļaujas, kas saistītas ar ieguldījumiem Latvijā. Tie ir tikai 0,3% no Latvijas iedzīvotāju skaita un ievērojami mazāk nekā cilvēku skaits, kas vidēji katru nedēļu iebrauc Latvijā kā tūristi. Šis salīdzinājums nav nevietā, jo ieguldītāji Latvijā iegūst tikai termiņuzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem, turklāt tā katru gadu ir jāatjauno, un investoru aptaujas rāda, ka vairākums netaisās pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Visbeidzot – iebraucēju «saistība ar noziedzīgiem grupējumiem un ārvalstu specdienestiem» un «iejaukšanās Latvijas suverēnajos procesos». NA rūpes par šo jautājumu šķistu pārliecinošākas, ja partijas vadītājam Raivim Dzintaram nebūtu draudzīgu attiecību ar redzamo Latvijas čečenu uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu, kura divus radiniekus pagājušajā gadā izraidīja no Latvijas kā nevēlamas personas. Katrā gadījumā drošības dienesti pārbauda visus termiņuzturēšanās atļaujas pieteikumus, ne visi tiek pieņemti, un 201 atļauja jau anulēta. Nav skaidrs, kāpēc četristabu dzīvokļa pirkums jaunā projektā nozīmīgi palielinātu risku Latvijas drošībai. Turklāt patlaban piedāvātā kompromisa pamats – kvotu ieviešana – nevis samazinātu, bet gan tieši palielinātu ar programmu saistītos korupcijas riskus.

NA nosauktie biedi grūti saskatāmi, taču programmas apturēšanas radītie zaudējumi būtu strauji vien manāmi. Pēc Iekšlietu ministrijas datiem, ar programmu saistītie ieguldījumi līdz šāgada 1.jūlijam sasnieguši 419 miljonus latu. Savukārt Latvijas Darba devēju asociācija aprēķinājusi, ka tikai ar celtniecības projektiem vien patlaban tieši saistītas 2000 darbavietas un netieši vēl 6000. Briesmas, ka programmas pārtraukšana un sekojošais darbavietu skaita samazinājums varētu veicināt emigrāciju, šķiet daudz reālāks nekā biedēšana ar «imigrantu vilni».

Vai termiņuzturēšanās atļauju programma ir ideāla un saglabājama mūžu mūžos? Iespējams, ka nav, un būtu labi, ja par to varētu notikt racionāla saruna. Taču atkal un atkal pierādās, ka vislatvieši visērtāk jūtas opozīcijā, jo tad nav jāuzņemas nekāda atbildība. Sēdēt pie papīriem ir tik apnicīgi! Puišiem vajag adrenalīnu. Kā bija redzams šāgada 16.martā, kad frakcijas zieds – Dzintars un Dombrava – naski metās grūstīties un pazemot policistus, viņiem daudz labāk patīk ālēties pie Brīvības pieminekļa, nekā strādāt piņķerīgo likumdevēja un izpildvaras darbu.

Turklāt, ja kāds gādīgs Aivaronkulis vēlas, lai valdība tiek raustīta un varbūt pat gāzta (nākamgad sāks lemt par ES fondu dalīšanu, un par šo jomu atbildīgajai reģionālās attīstības ministra vietai jāmeklē kandidāts), tad jau apvienot patīkamo ar lietderīgo varētu būt gluži izdevīgi. Vismaz tik daudz sarēķināt droši vien prot gan Parādnieks ar saviem lielajiem parādiem, gan Dzintars savā jaunajā mājā.

Komentārs 140 zīmēs

Latvija uzvarējusi Eiropas Komisiju! Valsts veiksmīgi pārsūdzējusi EK lēmumu noraidīt Latvijas emisiju kvotu sadales plānus.

Visās malās spridzinātāji. Kamēr ASV specdienesti Āfrikā tvarsta al-Qaeda, Vašingtonā «tējas dzērāji» gatavi uzlaist gaisā valsts ekonomiku.

Špickas vērtībā. Soču olimpiskās spēles solās izmaksāt 51 miljardu dolāru, taču uztaisīt kārtīgu lāpu par to naudu laikam nevarēja.

Lietuvas fronte

Posted on oktobris 9, 2013 by - Komentārs

Krievijas sankcijas pret Lietuvu ir tikai epizode lielajā «civilizāciju karā»

Krievijas ekonomiskās sankcijas pret Lietuvu šķiet iracionālas, haotiskas un bezjēdzīgas. Ja mērķis ir novērst Ukrainas asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, ko paredzēts parakstīt novembra beigās Viļņā, tad vēršanās pret Lietuvu tikai tāpēc, ka tai iekritis pašlaik būt ES prezidējošai valstij, ir šaušana garām mērķim. Austrumu partnerība ir ES kopējā politika, bet lēmumi galu galā jāpieņem Kijevai. Taču, raugoties no Maskavas, Lietuvas sodīšana ir loģiska – Krievija nevar nereaģēt uz tās ieskatā apdraudējumiem savām stratēģiskajām interesēm.

Pirmdien Krievijas patērētāju aizsardzības dienests Rospotrebnadzor paziņoja, ka pārtraukšot vairāku Lietuvas piena pārstrādes kompāniju produkcijas ievešanu, jo tie neatbilstot «Krievijas mikrobioloģiskajām un sanitāri ķīmiskajām prasībām». Lietuvas varas iestādes par šādu neatbilstību tobrīd nebija saņēmušas nekādu oficiālu informāciju no Krievijas; vēl vairāk – arī Krievijas muitas iestādes nebija saņēmušas rīkojumu aizturēt konkrētus Lietuvas ražojumus un maldījās minējumos, ko darīt ar Rospotrebnadzor vēstuli par «kontroles pastiprināšanu noteiktu veidu produkcijai».

Lietuviešu piena neatbilstība Krievijas sanitārajai ķīmijai ir acīmredzami politiska, tāpat kā politiskas bija augustā bez brīdinājuma sāktās un nesen bez jebkādiem paskaidrojumiem arī izbeigtās no Lietuvas nākošu kravu masveida pārbaudes. Līdzīgi noticis arī ar citām Krievijas kaimiņvalstīm, piemēram, ES Austrumu partnerības valstīm Gruziju un Moldovu, kuras novembrī Viļņā gatavojas parafēt asociācijas līgumus ar ES, līdz ar to šajās valstīs ražots vīns izrādījies Krievijā kaitīgs. 

Argumenti palaikam bijuši fantasmagoriski – Rospotrebnadzor priekšnieks Genādijs Oņiščenko publiski pārmeta Moldovai, ka tā apgānot Dieva dotu dāvanu cilvēcei – vīnogas -, pārstrādādama tās tik zemiskā produktā kā alkohols. Taču Krievijas premjerministra vietnieks Dmitrijs Rogozins ir bijis daudz pragmatiskāks – Moldova šoziem var palikt bez Krievijas gāzes, viņš brīdināja, un arī atteikties no cerībām atgūt Krievijas kontrolēto Piedņestru, ja novembrī Viļņā spers soli pretī tādam pašam līgumam ar ES, kādu tur gatavojas parakstīt Ukraina.

Ukrainai klājas īpaši skarbi. Tur ražotu šokolādi Krievijas sanitāri atzina par neveselīgu uzreiz pēc prezidenta Vladimira Putina vizītes Kijevā jūlija beigās, kad viņam nebija izdevies personiski pierunāt Ukrainas prezidentu Viktoru Janukoviču atteikties no nodoma parakstīt līgumu ar ES un tā vietā pievienoties Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas muitas savienībai. Tam sekoja vērienīgas Ukrainas kravu robežpārbaudes. Bet pašlaik Kremlis piesola Ukrainai ekonomisku un finansiālu «krahu», «katastrofu», «haosu», valsts sadalīšanos un sabrukšanu. 

Vēl augustā Putina padomnieks Sergejs Glazjevs mēģināja kārdināt Ukrainu ar Krievijas dominētās muitas savienības burkāniem, solīdams 12 miljardus ASV dolāru gadā, gāzes cenu samazināšanu, energoresursu muitas nodevu un tirdzniecības barjeru atcelšanu. Taču jau septembrī viņš piedraudēja Ukrainai ar finansiālu katastrofu, valsts sabrukšanu un pat Krievijas iespējamo intervenci.

«Mēs negribam lietot nekādu šantāžu,» Glazjevs septembrī sacīja konferencē Jaltā. Taču brīdināja, ka, parakstīdama asociācijas līgumu ar ES, Ukrainas valdība «juridiski pārkāptu» stratēģiskās partnerības un draudzības līgumu ar Krieviju, tāpēc Krievija varētu uzskatīt par spēkā neesošu divpusējo vienošanos par robežu, vairs nevarētu garantēt Ukrainas kā valsts statusu un varētu iejaukties, ja Ukrainas prokrieviskie reģioni lūgtu Maskavas palīdzību. «Būs haoss,» prognozēja draudzīgās valsts pārstāvis. Un lai ukraiņi necerot, ka Krievijas attieksme ar gadiem varētu kļūt neitrāla – «tas nenotiks». 

Krievija nav samierinājusies arī ar Baltijas valstu zaudēšanu. Bet Ukrainas zaudēšana būtu katastrofāla pašreizējā režīma ambīcijām atjaunot impēriju. Kremlis acīmredzot darīs visu iespējamo, lai to nepieļautu, bet, ja Ukraina līgumu tomēr parakstīs, pašreizējos draudus varētu mēģināt īstenot. Ja pat NATO un ES dalībvalstīs Latvijā un Igaunijā promaskaviskie spēki arvien saņem plašu Maskavas «maigās varas» atbalstu un palaikam aktualizē pat it kā neprātīgu «Latgales autonomijas» ideju, tad impērijai eksistenciāli svarīgajā Ukrainā var gandrīz droši prognozēt separātisma vilni Krimā, kur etniskie krievi ir vairākumā, un valsts austrumos, kur to ir līdz 40 procentiem. 

Krievijas draudi līdz šim bijuši, kā mēdz teikt, kontrproduktīvi. Prezidents Janukovičs vēl vasarā runāja par «stratēģiskām partnerattiecībām», kas palikšot spēkā arī pēc līguma parakstīšanas ar ES. Taču Kremlis pieprasa «vai nu, vai nu» izvēli, un Ukrainas sabiedrības un politisko spēku vairākums saliedējas apņēmībā izvēlēties Eiropu.

Lietuvas «vaina» ir vienkārši tās piederība Kremļa ieskatā naidīgajiem Rietumiem un pašreizējā prezidentūra ES. Nav svarīgi, ka, racionāli spriežot, ar sankcijām pret Lietuvu Kremlis nevar novērst Ukrainas izvēli. Ja jau «civilizāciju karš», tad visā frontē. Ar to jārēķinās arī Latvijai. Kremļa ieskatā esam nepareizajā frontes pusē, un šo faktu nevar mainīt ar «pragmatisku» laipošanu.

Komentārs 140 zīmēs

Maksa par segregāciju. Pie lētākām braukšanas biļetēm rīdzinieki varēs tikt apmaiņā pret personas datiem ar fotogrāfiju.

Informācijas manevri. Lietuvā kabeļtelevīzijas kompānija atslēdz Pervij Baltijskij kanal. Latvijā LNT un TV3 aiziet no publiskās apraides.

Vajadzēja pusgadsimtu un milzu paātrinātāju, lai pērn pierādītu Higsa bozona esamību. Toties jau šogad Pēteram Higsam un kolēģiem Nobela prēmija.

Oukst nekritis

Posted on oktobris 9, 2013 by - Redaktores sleja

 

Bez savas valodas tu esi sūds – tā «jauno dusmīgo» paaudzes dzejnieks Guntars Godiņš rakstīja septiņdesmito beigās, kad Latvijā aumaļām plūda iebraucēji un krievu valoda. Tagad, atjaunotās neatkarības trešajā desmitgadē, Godiņš ir dusmīgs uz latviešu politiķiem, kuros bez «plika nacionālisma» nekā cita nav. Viņi neizprot kultūras vērtību un izturas pret to kā pret piedēkli, nevis rada drošus apstākļus attīstībai un neatkarībai no varas – pirmām kārtām stabilu finansējuma sistēmu.

Šī apmātība Godiņam atgādina attieksmi, ar kādu daļa vācu intelektuāļu trīsdesmitajos apjūsmoja Hitlera nākšanu pie varas. Jā, tik dusmīgs nu reiz ir Godiņš – nule apbalvotais Somijas Lauvas ordeņa bruņinieks, kuru šonedēļ intervējam.

Tikmēr politiķi sparīgi kašņājas savu «ideju» liesajās dobītēs, aizdodami arvien jaunas dusmas ne tikai Godiņam, bet ikvienam, kurš no personiskās pieredzes zina, ka Latvija nesākas un nebeidzas Jēkabielā.

Viens piemērs no karstajām debatēm valdības koalīcijā pirms nākamā gada budžeta pieņemšanas. Tiesu sistēma turpina pūžņot, pēc pāris nedēļām ziema piemeklēs pusnodegušo, pusnoslīkušo pili, un pēc pāris mēnešiem Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu bez kultūras ministra, taču par šīm nozarēm atbildīgā valdības partija visu duku tērē, lai par dažiem simtiem samazinātu nākamgad ārzemniekiem dodamās uzturēšanās atļaujas – citādi valdībai kaut krusts pāri. Vai nu šiem ar mērogu nav riktīgi, vai arī patiesie plāni vēl nav atklājušies? «Tu i tik zem, ka oukst nekritis,» saka Godiņa tulkotā somu dzejniece Heli Lāksonena – taisni kā ar pirkstu acī.

Viņš savu tēvzemi dzird

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Rokopera Lāčplēsis bija viens no grandiozākajiem 80.gadu nogales Atmodas notikumiem, to noskatījās 88 tūkstoši skatītāju

Tādu tautas dievināšanu roks vēl nebija piedzīvojis nekad. Četri tūkstoši skatītāju, pēc izrādes asarām acīs piecēlušies kājās Sporta manēžā, kur citkārt notika treniņi vieglatlētikā, futbolā, lodes grūšanā un mākslas vingrošanā, aplaudēja pusstundu.

Bija 1988.gada vasara. Jūnija sākumā jau piedzīvots leģendārais Radošo savienību plēnums, tuvojās oktobris – Tautas frontes dibināšana. Lāčplēša pirmizrāde notika tieši pa vidu – 23.augustā. Tā nebija nejaušība, bet gan rūpīgi izplānota Centrālkomitejas funkcionāru «uzmešana» – izrādi, kas skāra Latvijas brīvības tēmu, sāka dienā, kad parakstīts Molotova-Ribentropa pakts. Atbilstoši šā 1939.gada līguma slepenajiem protokoliem Baltijas valstis okupēja PSRS.

Lāčplēsis piedzīvoja 42 izrādes. Taču viss sākās ar telefona zvanu 1986.gada nogalē, kad komponists Zigmars Liepiņš uzdeva jautājumu dzejniecei Mārai Zālītei – vai viņa gribētu sarakstīt libretu rokoperai pēc Pumpura eposa Lāčplēsis motīviem?

Komiskā oficiālā versija

1988.gadā eposam Lāčplēsis apritēja simt gadu. «Kad tad, ja ne tagad?» nodomāja Zālīte. Taču nevarēja vienkārši ņemt un rakstīt. Jebkura radoša darba sākšanai vispirms vajadzēja Kultūras ministrijas pasūtījumu. Abi censoņi – tolaik 34 gadus veci Latvijā pazīstami un cienīti mākslinieki – ķērās pie iesnieguma rakstīšanas. «Tagad par to skaļā balsī smietos. Pamatojums – to laiku frāzēm. Rakstījām, ka Pumpuram ir jubileja un vajag jaunatnei raisīt interesi, mūsdienu izteiksmes līdzekļiem aktualizēt Lāčplēsi,» stāsta Zālīte. «Ne jau lai modinātu latviešu tautu neatkarības centieniem. Tad mēs ne tikai nebūtu dabūjuši atļauju, bet mūs aizliegtu. Toreiz izrādes vienkārši varēja aizliegt.»

Liepiņš par rokoperas žanru interesējās kopš 70.gadiem, kad pats bija Konservatorijas students un pirmo reizi  izdzirdēja padomju valstī aizliegto Endrū Loida Vēbera Jesus Christ Superstar. «Kā apburti kojās to klausījāmies – kaut kur slepeni Zigmars bija dabūjis ierakstu,» atceras režisors Valdis Lūriņš. Tieši viņu Liepiņš uzaicināja kļūt par Lāčplēša režisoru.

Aizrautīgi Endrū Loidu Vēberu klausījās arī filoloģijas studente Māra Zālīte. «Man bija nelegāli atvesta plate, to zināju no galvas. Klausījos piecreiz dienā.» Noskatījusies vēl dažas rokoperas: ungāru dumpīgo Karali Ištvānu, bet igauņiem bijusi rokopera ar Kārļa Skalbes Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties libretu. «Redzētais iedvesmoja. Kad bija jāķeras klāt Lāčplēsim, baidījos sabojāt latviešu nacionālo eposu. Mūžā sev nepiedotu, ja man neizdotos.»

Ieritinājusies dīvānā, dzejniece nedēļām lolojusi idejas, nav varējusi naktīs aizmigt. Librets tapa pusgadu, 60 lappusēs tika izkristalizēts Pumpura eposs.

Uz skatuves ar milzīgu emocionālu jaudu iespaidīgos mākslinieka Uģa Rūķīša kostīmos darbojās 80.gadu Latvijas roka zvaigznes: Igo (Lāčplēsis), Imants Vanzovičs (Kangars), Zigfrīds Muktupāvels (Līkcepure), šo tēlu viņš dalīja ar ekspresīvo baletdejotāju Viesturu Jansonu – viens dziedāja, otrs visu izteica kustībās, Aivars Brīze (Koknesis), Niks Matvejevs (Dīterihs), Maija Lūsēna (Laimdota). Tika piesaistīts arī operdziedātājs ar vareno tenora balsi – Jānis Sproģis (Lielvārdis). Spēlēja Zigmara Liepiņa Opus un Ulda Marhilēviča Remix, uz skatuves bija grupa Jumprava, deju ansamblis Vektors un jauniešu koris Daugaviņa. Divas stundas garais uzvedums paskrēja elpas vilcienā.

Vēlākajos gados Zālīte dzirdēja pārmetumu: kāpēc libretā nebija Spīdolas? «Kas ir Spīdola? Raiņa tēls lugā Uguns un nakts, Lāčplēša garīgā pasaule, viņa alter ego. Rainis nodalīja Spīdolu no Lāčplēša, lai varētu runāt par tēmām, kas viņam bija svarīgas: mākslas atbildību, mākslinieka lomu. Cilvēku apziņā Raiņa Spīdola un Pumpura Spīdala sajaukušās kopā, tās neatšķir. Sapratu – lai kā šo tēlu traktētu, iešu Raiņa pavadā. Tā «noēstu» Lāčplēsi.»

Liepiņš gaidīja, kad Zālīte pabeigs libretu. Sākumā dzejniecei nenāca prātā galvenā doma – par spēku, kas Lāčplēša ausīs. Kas tas ir par spēku? Kāpēc ausīs? «Dzirdēt Tēvzemi. Sajust. Kā ar antenām būt vienotam ar savu zemi, tās kultūru,» viņa skaidro. «Tad nāca Kangara tēls: viņš, kas nodod Lāčplēša noslēpumu. Kangars saka: «Vajag panākt Lāčplēša kurlumu!» Viņš nesaka, ka vajag nocirst ausis, bet tikai panākt, lai Lāč-plēsis nedzird.»

Zālīti biedē, ka pirms 27 gadiem rakstītais sasaistās ar mūsdienām: «Toreiz visiem bija svarīgs «mazs bērniņš krustcelēs». Ilgotā brīvā Latvija, par ko izjusti dziedāja Igo. Nepievērsa uzmanību, ko biju ielikusi Kangarā. Viņš nav primitīvs nodevējs. Bērnības draugs, tāds foršs latviešu puisītis baltiem matiņiem, prievīti. Taču kabatā – sēklas. Tā viņš izsēj: neziņu, neticību, bezcerību, noliegumu. Šodienas Latvijā tas ir izteikti.» Kangars mudina Lāčplēsi: brauc projām, draugs! Laimdota – Latvijas brīvības tēls – nav tevis cienīga! «Tagad tā ir: tauta aizbraukusi, pārvērsta par akmeņiem noburtajā salā,» atzīst dzejniece. Zālītes Lāč-plēsis saka: «Celies, sastingusī tauta! Celieties, klusumā stingušie ļaudis!» Viņš to saka akmeņiem Nāves salā.

Izplānotais «mārketings»

Kad abi autori pirmoreiz Zālītes darbistabā kasešu magnetofonā noklausījās, kā jaunās rokoperas vārdi skan kopā ar mūziku, bira asaras.

Sākās cīņa. Bija skaidrs: kultūras funkcionāri to noraks. Liepiņš, būdams lielisks stratēģis, sāka «mārketinga» aktivitātes, lai gan šādu vārdu toreiz Latvijā nepazina. Tika piestrādāts, lai parādās ziņas, ka rokopera top pēc Pumpura motīviem.

Vēl spožāks gājiens bija ar biļetēm: laikus tika saplānotas 22 izrādes ar 4000 skatītājiem katrā. Tās palaida pārdošanā. Kad Kultūras ministrijā bija runa par pirmizrādi, Liepiņš sacīja: septembrī ne, jo tad sākas mācību gads. Vasarā arī ne, jo cilvēki ir laukos. 23.augusts būtu ļoti labs! Ministrija piekrita, neattopot par traģisko vēstures sakritību. Nervozas sarunas ministrijā sākās vēlāk, bet process vairs nebija apturams – biļetes jau izpirktas.

Divus mēnešus pirms pirmizrādes, 24.jūnijā, Burtniekos bija pārbaudījums, vai tauta rokoperu ņems pretī. Zālīte uz koncertuzvedumu bija paņēmusi līdzi milzīgo 1947.gada Pumpura Lāčplēša izdevumu – gribēja godināt dižgaru, lasīt fragmentu. «Cilvēki nāca klāt, deva simtiem parakstu, kas apliecināja piekrišanu rezolūcijai par neatkarības centieniem, ko bijām pieņēmuši Radošo savienību plēnumā jūnijā. Liku parakstu lapas eposā iekšā. Tas tapa aizvien biezāks un smagāks. Jutu simboliku tajā – Pumpura eposs tika papildināts ar Latvijas tautas balsi.» Bija pilnmēness, tumsa, kad mūziķi sāka spēlēt, solisti (vēl bez tērpiem!) dziedāt. Cilvēki klausījās kā sastinguši. Nu bija skaidrs – tauta rokoperu pieņems, tā gūs īpašu lomu Atmodā.

Beidza ar Dievs, svētī Latviju!

Uz skatuves Sporta manēžā 23.augusta vakarā skatītājiem atklājās trīspakāpju Latvija: bedre – nolemtība, kurā jāieiet iekšā jebkuram, lai pieņemtos spēkā un paceltos, otra – dzīvā Latvija, darbības platforma, un trešā – Latvija zvaigznēs, iztēlotā, ideālā. Skatuve tika veidota kā slīpne, lai skatītājs redz horeogrāfiju (scenogrāfs Gunārs Zemgals). «Kaut kas no Raiņa – vertikāle, kurā var uzrāpties, bet arī nokrist,» skaidro Lūriņš. Istabiņā virs filharmonijas mākslinieks Uģis Rūķītis pēdējās naktīs šuva kostīmus.

Nākot uz mēģinājumiem, Aivars Brīze bija ieviesis saukli: sveiks, brāli, sveika, māsa! Manēžas darbinieki vai uz rokām nēsāja māksliniekus. Zigfrīds Muktupāvels atceras, ka pacilātība bija vienreizēja. «Bijām jauni, dzīvojām ar pilnu krūti,» viņš saka. «Sākās jauns laiks. Sadzīvē tas izpaudās komiski: parādījās lietotās automašīnas no ārzemēm! Sākās mūziķu braucieni pāri robežām, uz festivāliem. Pārņēma sajūta, ka sākam piederēt Eiropas kultūras telpai.»

Rokzvaigznes, kas kāpa uz skatuves, tolaik bija divdesmitgadnieki. Muktupāvels vissavienības jauno izpildītāju konkursā Jūrmala 88 vasarā uz skatuves iznāca, pie žaketes piespraudis sarkanbaltsarkano karodziņu. Lai tiktu cauri cenzūrai, pirms iznāciena aizklāja to ar vijoli. Tiešraidi noskatījās miljoni visā PSRS.

Pirmizrādes dienā 23.augustā ap Sporta manēžu veidojās milicijas ķēdes. Klīda baumas, ka māksliniekus nākšot sist pret neatkarību noskaņotas bandas. Nekas tāds nenotika. Izskaņā zāle dziedāja Pūt, vējiņi! Aplausi nebeidzās.

Imantam Vanzovičam izrādē bija sarkans apmetnis. Viņš demonstratīvi nometa apmetni uz skatuves, līdzās scenogrāfijas elementam – Latvijas kontūrai. Igo un Muktupāvels uz apmetņa sāka likt skatītāju dāvātos baltos ziedus. Veidojās Latvijas karogs. 

Rokoperu tupināja spēlēt visu rudeni un ziemu. Pēdējās izrādes notika 1989.gada pavasarī. Pūt, vējiņi! vietā noslēgumā visi jau dziedāja Dievs, svētī Latviju! Pēc gada tika pasludināta Latvijas neatkarība.

Gribējās pacelties un lidot

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Kā jūs sagaidījāt LTF dibināšanas kongresu – jautājām cilvēkiem, kuru vārds sabiedrībā šodien neprasa komentārus, bet Atmodas laikā katram bija gluži atšķirīga pieredzes bagāža

Andris Bērziņš, Valsts prezidents, 1990.gada 4.maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju:

«Tajā laikā dzīvoju Cēsīs, bet strādāju Rīgā par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. Ko darīju konkrēti LTF dibināšanas kongresa laikā, neatceros, bet kā Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs no partijas komitejas saņēmu daudz pārmetumu par to, ka atļāvu Valmieras nacionālajai kustībai pulcēties pašvaldībai piederošajās telpās. Vēlāk, 1990.gadā, startēju Augstākās Padomes vēlēšanās kā vienīgais kandidāts no sava apgabala, ko atbalstīja LTF.»

Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas eksprezidente, padomju okupācijas laikā dzīvoja trimdā:

«1988.gadā no 15.septembra līdz 2.oktobrim biju ieradusies Latvijā. Lielvārdē pirmo reizi man bija referāts brīvi sanākušai, ne speciāli aicinātai cilvēku grupai. Pasākums bija par Pumpura eposu Lāčplēsis, un manā referātā bija iebūvēts vēstījums par Latvijas brīvības alkām. Pasākums noslēdzās Dailes teātrī Rīgā. Pārpildītajā telpā bija jūtams magnētisms, saspringts brīdis. Tā bija pirmā reize Latvijā, kad teicu impulsīvu, iepriekš negatavotu runu. Saņēmu milzīgu atbalstu, pēc runas bija ļoti spēcīgi aplausi. Kaut arī bija rudens, sajūta bija kā pavasarī, kad ledus sāk brakšķēt un parādās pirmās straumītes. Bija ļoti enerģētisks laiks.»

Valdis Dombrovskis, premjerministrs:

«Tolaik, 1988.gadā, arī man kā vidusskolēnam bija skaidri sajūtama sabiedrības briestošā vēlme pēc pašnoteikšanās un neatkarības atjaunošanas. Daudzviet Latvijā, arī Rīgas 58.vidusskolā, veidojās LTF atbalsta biedrība, kurā es iesaistījos kopā ar klasesbiedriem. Kopā piedalījāmies arī tautas manifestācijā Daugavmalā. Tolaik notikumiem bija cita dinamika un daudzas šodien pašsaprotamas lietas bija kā liela uzdrīkstēšanās, kas paplašināja iespējamā robežas. LTF dibināšanas kongress bija viens no spilgtākajiem notikumiem mūsu ceļā uz neatkarības atjaunošanu.»

Jānis Šipkēvics, mūziķis:

«Man bija 6-7 gadi. Tētis kā raidījuma Labvakar vadītājs aktīvi iesaistījās visos procesos. Viņu redzēju maz – par to, kas notika, uzzināju vairāk no mammas un omītes. Nepārzinot kontekstu, bailes un neziņa bija vēl lielāka. Nezināju, ar ko man ir jārēķinās. Bija sajūta, ka tētis var nepārnākt mājās.»

Māris Sirmais, diriģents:

«Tolaik dienēju padomju armijā, kas jau pats par sevi bija emocionālu kontrastu pilns laiks. Komunikācija ar tuviniekiem bija, un vēsmas par Latvijā notiekošo uztvērām kā papildu skābekļa devu – ar lepnumu un pacilājumu. Bija liela apbrīna un milzīga cieņa pret tiem cilvēkiem, kas to dara. Tas cēla manu jaunieša pašapziņu.»

Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktors:

«Kongresu spilgti atceros. Atceros to gaisu zālē – neticams sasprindzinājums un pacēlums. Katra runa bija tāda, ka gribējās pacelties un lidot. Likās neticami, ka šie vārdi izskan, ka mēs tos sakām cits citam. Dziedot himnu, sajuka pantiņu kārtība, jo iepriekš tikai klusībā pie sevis bijām dziedājuši. Kad pēc kongresa braucu uz Meža-parku, taksists atteicās ņemt naudu par braucienu: «Jūs tur par visiem [cīnāties].»»

Neatkarības pretinieki

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Viņu vārdus Atmodas laikā zināja daudzi, un daudzi arī ienīda, taču tagad šos Latvijas neatkarības pretiniekus atminas retais

Alberts Kauls 

Kaulu suņiem! – šādu saukli asiņainajā 1991.gada janvārī Latvijas brīvības aizstāvji uz plakātiem rakstīja, valsts atjaunoto neatkarību sargājot uz barikādēm. Tik skarbi vārdi bija veltīti toreizējam agrofirmas Ādaži priekšsēdētājam Albertam Kaulam. Viņa vadītais paraugkolhozs padomju laikā saņēma ievērojamu valsts atbalstu, kas Kaulam palīdzēja pozicionēt sevi kā «labu saimnieku». Uz Kaula Ādažiem ciemos veda PSKP ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu, vēlāk Kauls kļuva par viņa padomnieku. 

Atmodas laikā Kauls piebiedrojās Latvijas neatkarības pretiniekiem, kļūstot par līdzpriekšsēdētāju Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā, kas barikāžu laikā grasījās pārņemt varu savās rokās un aicināja ieviest PSRS prezidenta tiešo pārvaldi Latvijā. Vēlāk Kauls LTV raudādams atvainojās tautai. Politikā viņš atgriezās 1995.gadā Vienības partijas priekšgalā, kas vēlēšanu reklāmās skandināja: «Albertu Kaulu par Ministru prezidentu!», taču Saeimā ieguva tikai astoņas vietas. Kauls kļuva par zemkopības ministru Andra Šķēles valdībā, bet vēlāk Šķēle no šiem koalīcijas partneriem atbrīvojās. 2008.gadā Kauls nomira nepilnu 70 gadu vecumā.

Viktors Alksnis

Reakcionārais padomju armijas gaisa spēku pulkvedis Viktors Alksnis mūsdienu Latvijā ir persona non grata un nedrīkst ieceļot valstī. Atmodas laikā viņš bija viens no spilgtākajiem interfrontistiem, kas publiskajā telpā vīdēja ar naidpilnu, pret Latvijas neatkarību vērstu retoriku, tāpēc atmiņā saglabājies kā viens no niknākajiem neatkarības pretiniekiem, saukts arī par «melno pulkvedi». 

Alksnis bija pārliecināts PSRS nedalāmības atbalstītājs, par spīti savām latviskajām saknēm un ģimenes traģiskajai vēsturei. Viņa vectēvs Jēkabs Alksnis, augsta ranga padomju militārists, bijis tēraudciets komunists, taču 1938.gadā, līdzīgi kā citi latvieši, izpelnījies Staļina neuzticību un tika nošauts, bet vecmāmiņa izsūtīta uz darba nometni. Taču Alksnis kā Augstākās Padomes deputāts nenobalsoja par Latvijas neatkarību, bet augusta puča laikā atbalstīja valsts apvērsumu. Alksnis bijis arī PSRS tautas deputāts un viens no grupas Sojuz izveidotājiem un aktīvākajiem dalībniekiem. Latvijai atgūstot neatkarību de facto, Alksnis pārcēlās uz dzīvi Krievijā, kur joprojām darbojas politikā.

Fjodors Kuzmins

Baltijas kara apgabala karaspēka pēdējā virspavēlnieka Fjodora Kuzmina rokās bija spēcīga – militārā – vara, kuru liekot lietā, sekas varēja būt neparedzamas. Kuzmins Latvijā sāka dienēt 1989.gada 13.janvārī, kā pats vēlāk atmiņās rakstījis, «sarežģītos politiskos apstākļos». Aiz muguras jau bija LTF dibināšanas kongress, neatkarības kustība uzņēma apgriezienus, un LTF gatavojās PSRS tautas deputātu vēlēšanām – pirmajai LTF un Interfrontes cīņai, kuras rezultāts parādīja Latvijas iedzīvotāju atbalstu pārmaiņām. Kuzmina laiks iezīmējas ar bruņutehniku ielās. Jau 1989.gada pavasarī pēc viņa pavēles Rīgā izbrauca tanki, simboliski brīdinot, ka padomju armija sargā PSRS nedalāmību. Augusta puča laikā Kuzmins bija Valsts ārkārtējā stavokļa komitejas ieceltais pārstāvis Latvijā. Pēc viņa pavēles no amatiem tika atstādinātas augstas Iekšlietu ministrijas un milicijas amatpersonas, ieņemta Latvijas televīzija un vairākas valsts iestādes, atbruņota valdības vadītāja apsardze. Kuzmins toreizējam AP vadītājam Gorbunovam draudēja – lai pat nedomā saukt tautu uz barikādēm, jo tanku viņam pietiks. Pēc puča izgāšanās Kuzmins atstāja Latviju un 2006.gadā Maskavā nomira.

Sergejs Dīmanis

Gudrākais no LTF pretiniekiem – tā Jānis Škapars raksturojis interfrontistu Sergeju Dīmani. Ekonomists Dīmanis sākotnēji atnācis pie frontes ar paša izstrādātu LTF programmas ekonomikas daļu, kas bijusi liberāla, taču vērsta uz saitēm ar Krieviju, jo viņš nav spējis iedomāties Latviju ārpus PSRS. Tālaika LTF aktīvisti izteikuši spekulācijas, ka Dīmaņa iekļaušanās LTF būtu piesaistījusi daļu lojālo nelatviešu, kas vēlāk nosliecās par labu Interfrontei. Pats Dīmanis sacījis, ka palicis tur, kur viņam jābūt, jo «tas ir stereotips, ka ikvienam, kas runā latviski, bija jābūt Tautas frontē». Dīmanis ir latvietis, dzimis Rīgā – ģimenē, kas 20.gadsimta sākumā izceļojusi uz Krieviju, taču pēc kara atgriezusies. 

1990.gadā Dīmani ievēlēja Augstākajā Padomē, kur viņš vadīja Līdztiesības frakciju. Škapars atminas, ka Dīmanis vienmēr nācis nevis ar noliegumu, bet ar alternatīviem priekšlikumiem. 1992.gadā izslēgts no AP, jo sadarbojies ar Vislatvijas glābšanas komiteju. Pēc tam vadīja politisko kustību Līdztiesība un darbojās valsts institūcijās – no 1994.gada ilgstoši bija Privatizācijas aģentūras padomē, vairākus gadus Latvijas krājbankas padomē līdz 2001.gadam, taču vēlāk izceļoja uz Krieviju.

Vitālijs Soboļevs

Tas bija nerakstīts likums, ka republikas kompartijas centrālās komitejas otrais sekretārs tiek atsūtīts no Maskavas un ir faktiskais partijas kursa turētājs, noteicējs un organizētājs. Maskavas emisārs. Latvijā Atmodas laikā, kad LKP CK vadīja Jānis Vagris, otrā sekretāra loma bija Vitālijam Soboļevam. Viņš bija nepārprotams LTF pretinieks un neatkarības kustības bremzēšanai izmantoja savu amatu, kaut, kā LTF atmiņu grāmatā atceras Sandra Kalniete, «publiski mēģināja izlikties civilizēts un tolerants». 

Viens no spilgtākajiem publiski zināmajiem viņa centieniem likt šķēršļus LTF bija laikraksta Atmoda izdošanas kavēšana. Labi zinādams, ka republikas preses izdevumus akceptē Maskava, Soboļevs aicināja Atmodu juridiski pozicionēt kā avīzi, jo cerēja, ka Maskavā tās izdošanas jautājuma izskatīšana ievilksies. Tomēr beigās Atmodu reģistrēja kā informatīvo biļetenu, kura izdošanai Maskavas atļauju nevajadzēja. Soboļevs gan ļoti ātri atstāja grimstošo LKP kuģi – viņš Latviju pameta tūlīt pēc liktenīgā LKP kongresa 1990.gada aprīlī, kad partija sašķēlās un par PSKP piekritēju līderi kļuva Alfrēds Rubiks.

Edmunds Johansons 

Pēdējais vietējās čekas priekšnieks – tāds gods tika LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) vadītājam Edmundam Johansonam, kurš šajā krēslā iesēdās jau Atmodas laikā, kad LTF bija nodibināta. Kā jau specdienesta priekšnieks, Johansons nevīd ar asiem publiskiem paziņojumiem pret Latvijas neatkarību, taču viņa vadītās iestādes profils runā pats par sevi – «Stūra māja» asiņaino darbu dēļ padomju laikā bija cilvēku bieds, kas vēl neilgi pirms Atmodas vajāja «pretpadomju elementus» un uzcītīgi uzmanīja arī LTF, tāpēc bija jārēķinās, ka VDK aģenti bija klāt arī frontes darbā. 

Pats Johansons izteicies, ka viņa apdomīgā rīcība, neļaujot VDK pievienoties omoniešiem, ļāva saglabāt nosacītu mieru un pasargāt no asinsizliešanas atjaunotajai valstij kritiskos brīžos – 1991.gada janvāra barikādēs un augusta pučā. Johansons 90.gadu pašā sākumā gribējis doties pensijā, taču to viņam nav ļāvis PSRS VDK priekšnieks Vladimirs Krjučkovs, tāpēc Johansons savā vietā palika līdz pat vietējās VDK likvidēšanai 1992.gadā. Viņš ir palicis dzīvot Latvijā un strādā ar naftas biznesu saistītā uzņēmumā.