Žurnāla rubrika: Svarīgi

Likumu nevara

Posted on augusts 6, 2014 by - Analīze

Žurnāls Ir gandrīz divu gadu garumā ir neatlaidīgi pētījis pašlaik asāko Latvijas tieslietu sistēmas kaiti – nelikumības maksātnespējas procesos, kuros uz spēles likti miljoni. Tagad maksātnespējas administrators Māris Sprūds Rīgas centra rajona tiesā panācis Ir aktīvu apķīlāšanu vēl neizskatītā civillietā par goda un cieņas aizskaršanu, ko ierosinājis pret mūsu žurnālistisko pētījumu. Par ko tiek sodīts Ir, un kāpēc valsts jau gadiem nespēj tikt galā ar maksātnespējas biznesmeņu patvaļu?

Kad pirms diviem gadiem sākām rakstu sēriju par problēmām maksātnespējas procesos, tolaik atklāti par notiekošo reti kurš piekrita runāt, baidoties no iespējamām represijām, bet pie izslēgta diktofona saņēmām arvien jaunas liecības par maksātnespējas regulējuma apiešanu atsevišķu personu interesēs. Lietas būtība īsumā: virkne maksātnespējas administratoru ciešā sazobē ar tiesnešiem caur Latvijas tiesu sistēmu gluži kā caur tirgus placi īstenojuši visdažādākās shēmas, «aptīrot» daļu vai visus kreditorus vai strādājot kādu atsevišķu klientu (kreditoru vai parādnieku) interesēs. Nereti cīņas rit par miljonu iegūšanu vai zaudēšanu, jo maksātnespējas procesos iesaistīto uzņēmumu aktīvi kopumā mērāmi miljardos. Kā publiski atzinis bijušais tieslietu ministrs Jānis Bordāns, šādā veidā ik gadu no legālās ekonomikas iespējams «izcelt» no 10 līdz pat 90 miljoniem latu. Par rupjiem likumpārkāpumiem un iespējamu korupciju maksātnespējas administrācijas procesos trauksmi jau ilgstoši ir cēluši ārvalstu investori, arī Eiropas Komisijas izvērtējošajos ziņojumos par Latvijas reformu gaitu uzsvērts, ka maksātnespējas regulējums un prakse ir būtisks šķērslis tiesiskuma nodrošināšanai. Valdības atzinušas šo par būtisku problēmu, kuras novēršana iekļauta starp prioritārajiem darbiem arī Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta deklarācijā.

Dziļi taustekņi

Rakstos informējām par dažādu grupu – administratoru, vienlaikus arī advokātu – «kooperatīvu vai kolhozu» darbību (piemēram, vienā adresē praktizējoši juristi kļūst par uzņēmumu administratoriem un citi šajā pašā adresē reģistrēti administratori pārstāv kādu no ieinteresētajām pusēm vai dibina firmu, kas pirms maksātnespējas pārņem vērtīgos aktīvus) un viņu saikni ar politisko varu, kā arī ciešām radniecīgām vai ilggadējām koleģiālām attiecībam starp administratoriem un to uzraugiem visdažādākajos līmeņos. Pastāv arī konkrētas finanšu saites starp maksātnespējas administrēšanā iesaistītajiem un politiku, piemēram, administrators Māris Sprūds pēdējo gadu laikā Visu Latvijai un ZZS ziedojis vairāk nekā 70 000 eiro. Taču šīs saites neaprobežojas ar ziedojumiem, jo Tieslietu ministrijas vadošos amatus ilgstoši ieņēmuši politiķi, kas paši ir saistīti ar maksātnespējas procesiem, tāpēc nepārsteidz, ka politiskajā regulējumā ir būtiski trūkumi un valsts faktiski zaudējusi kontroli par šo tieslietu jomu. Piemēram, ilggadējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (NA), kas atkal nominēts šim amatam, kā advokāts ir pelnījis, pārstāvot klientus maksātnespējas lietās, kopš 2006.gada ilgākā laika posmā viņš ir bijis līdzīpašnieks uzņēmumā Baltic Law offices, kas cita starpā konsultējis maksātnespējas jautājumos un firmas adrese ir bijusi prakses vieta arī septiņiem maksātnespējas administratoriem. Arī Baiba Broka (NA), kurai Satver-smes aizsardzības birojs liedzis augstākā līmeņa pielaidi valsts noslēpumiem un kas šonedēļ tieslietu ministres amatā pavadīja pēdējās dienas, ilgāku laiku strādājusi  Latvijas Sertificēto maksātnespējas administratoru asociācijas eksaminācijas komisijā. Šis bizness nav svešs arī bijušajam Tieslietu ministrijas parlamentārajam sekretāram Aigaram Lūsim (NA), kurš pats gadiem bijis maksātnespējas administrators un kādā no intervijām pirmajiem pētījuma rak-stiem Ir zīmīgi izteicās, ka žurnāls vēl novērtēšot maksātnespējas procesa «priekšrocības», kad pats kļūšot maksātnespējīgs, jo «nekas nav mūžīgs».

Rakstos informējām arī par nepietiekamo kontroli par administratoru darbu. Maksātnespējas administratori nav valsts amatpersonas, viņiem nav jāiesniedz deklarācijas, viņu darbu tiešā veidā neuzrauga arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Taču tā bijušajam vadītājam Normundam Vilnītim, kurš KNAB vadīja pašā krīzes karstumā, šīs profesijas pārstāvis 2010.gadā palīdzēja ievērojami uzlabot viņa ģimenes finanšu stāvokli. Vilnīša dzīvesbiedrei piederošā firma DGS mājas  bija nonākusi grūtībās, uzņēmuma parādsaistības sasniedza 1,5 miljonus latu. Kaut arī daļa kreditoru iebilda, firmas izvēlētais administrators Māris Sprūds spēja panākt, ka tiesiskās aizsardzības plāna ietvaros pēc firmas īpašuma pārdošanas banka dzēš 99% no atlikušā uzņēmuma parāda jeb gandrīz pusmiljonu latu. Neviens no iesaistītajiem nevēlējās izskaidrot, kāpēc izrādīta šāda pretimnākšana, bet Vilnītis komentēja: «Zviedrijas karalis ir mans radinieks, tāpēc tāda labvēlība,» atsakoties atbildēt uz jautājumiem, jo Ir rakstus par maksātnespējas procesu aizkulisēm uzskatīja par pasūtījumu. Taču KNAB vārds nav svešs Vilnīša dzīvesbiedres uzņēmuma administratoram – Māri Sprūdu un viņa kolēģi Ēriku Spureli KNAB 2005.gadā aizturēja aizdomās par 15 900 latu kukuļa izspiešanu. Tolaik tika ierosināts kriminālprocess, taču maksātnespējas administratori nav valsts amatpersonas, tāpēc KNAB lietas izmeklēšanu nodeva Ekonomikas policijai, bet 2006.gadā pirmstiesas izmeklēšanas laikā uzraugošais prokurors Sergejs Petruhno lietu izbeidza, jo «izdarītajā nodarījumā netika konstatēts noziedzīga nodarījuma sastāvs».

Pētot maksātnespējas administratoru darbu, Ir atklāja dīvainības arī tiesu sistēmā. Pārbaudot vairāku grupu administratoru darbu – izskatot vairākus simtus lietu laika posmā no 2009. līdz 2013. gadam, atklājās desmitiem uzņēmumu, kas neilgi pirms tiesvedības mainījuši juridisko adresi uz konkrētiem tiesu apgabaliem, kas vairākumā gadījumu atkārtojas. Cita starpā «ceļojošie» uzņēmumi bija iecienījuši arī Rīgas Centra rajona tiesu. Visus «ceļojošos» uzņēmumus vieno pamatīga parādu nasta, no kuras tie var tikt vaļā ar maksātnespējas administratoru un tiesas akceptu. Runa ir par lielu naudu – Ir pētījuma ietvaros atklājām septiņus tiesnešus, kas lēma par turpmāko likteni firmām, kuru parādsaistības tiesvedības sākšanas brīdī kopumā pārsniedza 88 miljonus latu. Šīs lietas bieži vien skata vieni un tie paši tiesneši,  tajā skaitā atsevišķos gadījumos arī savstarpēji saistītās, taču tiesu priekšsēdētāji skaidro, ka tās nejauši izlozējusi elektroniskā lietu sadales sistēma.

Gaisma neieslēdzas

Turpinot celt gaismā jaunus faktus, problēmas mērogs kļuva arvien acīmredzamāks gan plašākai sabiedrībai, gan politiķiem, un mainījās arī iesaistīto attieksme – amatpersonas sāka ne vairs anonīmi, bet atklāti kritizēt notiekošo. 2013.gada pavasarī valstij piederošās Reverta, kas pēc Parex kraha tika izveidota bankas slikto kredītu pārvaldīšanai, Vadības juridiskā atbalsta un restrukturizācijas daļas vadītājs Rolands Neilands bija gatavs pirmo reizi publiski runāt par administratoru grupu darbu. «Jā, mēs esam saskārušies ar šādu kooperatīvu, kā mēs to saucam – kolhozu – darbībām. Gadījumos, kad gan parādniekiem vai to īpašniekiem, gan arī pašiem administratoriem ir liela interese gūt mantisku labumu.» Revertas pārstāvis šo «kolhozu» aktivitātes salīdzina ar «maitasputniem», kas ciniski sadala uzņēmumu pārpalikumus, un pieļauj, ka šāda sistēma Latvijā valda tāpēc, «ka tā ir izdevīga – arī visaugstākajos līmeņos». Tiesu varai Neilands veltīja skarbus vārdus: «Ir nolēmumi, kurus lasot – nezinot tiesu un tiesnesi -, rodas sajūta, ka tā ir nezināšana. Bet ir atsevišķas tiesas, kur ir likumsakarīga tendence, ka noteiktas lietas tiek izskatītas pie konkrētiem tiesnešiem. Administratori iepriekš maina uzņēmumu juridiskās adreses, lai maksātnespēja vai tiesiskās aizsardzības process tiktu sākts konkrētā tiesā. Tādos gadījumos izgaist šaubas, ka tā ir nekompetence.» Kas tad tas ir? «Tā ir tāda noteikta veida tendence,» Neilands atbild, «iespējams, tā ir korupcija.»

Uz iespējamu korupciju maksātnespējas admnistratoru un Rīgas centra rajona tiesas tiesnešu darbā vēstulē Saeimai jau 2012.gada rudenī norādīja arī Swedbank, paužot bažas par ārvalstu investīciju drošumu. «Ar negodprātīgu un visticamākais korumpētu amatpersonu (maksātnespējas procesa administratoru un tiesnešu) līdzdalību pretēji likuma mērķim tiek izmantots maksātnespējas procesa regulējums, lai veidotu shēmas, kas tiek izmantotas, lai sistemātiski izkrāptu ārvalstu investoru ieguldītos līdzekļus Latvijā,» banka rakstīja Saeimai.

Pēc gada – 2013.gada oktobrī – Satversmes tiesa, izskatot  Danske banka pieteikumu par maksātnespējas procesa pabeigšanas regulējuma atbilstību Satversmei (administrators neatzina banku par nodrošināto kreditoru ar prasījumu 2,8 miljonu latu apmērā, lai arī tai bija zemesgrāmatā reģistrēta hipotēka, par šo sākās tiesvedība, bet nesagaidot tās beigas, īpašumi izsolīti, lieta izbeigta) konstatēja, ka pieteikuma iesniedzēja pamattiesības aizskārusi nevis maksātnespējas regulējuma norma, bet gan tās interpretācija konkrētajā procesā. Satversmes tiesai, iepazīstoties ar lietā esošajiem dokumentiem, radās šaubas par konkrētā administratora Daiņa Bergmaņa un Rīgas centra rajona tiesas tiesneša Raimonda Bula rīcības tiesiskumu, tāpēc tiesa lūdza ģenerālprokuratūru kriminālprocesuālā kārtībā pārbaudīt šo lietu. Pārbaude šajā lietā turpinās.

2013.gadā atklāti par problēmām sāka runāt arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (NA). «Cēlonis problēmai ir gan tiesās, gan maksātnespējas administratoru darbībā, un tas nav vienas dienas jautājums. Tas ir process, lai mainītu vidi gan tiesās, gan pie administratoriem,» intervijā Ir gada sākumā sacīja ministrs. Gada nogalē viņš paziņoja, ka iesniegs grozījumus Maksātnespējas likumā, lai administratoriem būtu jādeklarē savi ienākumi, uz viņiem attiektos interešu konflikta novēršanas likumā noteiktie ierobežojumi, tad viņu darbību uzraudzītu arī KNAB. Pēc trīs dienām NA paziņoja, ka Bordāns izslēgts no TB/LNNK un partija viņu atsauc no amata. Lai gan premjerministrs Valdis Dombrovskis (Vienotība) nepieprasīja Bordāna demisiju, drīz pēc Maxima lielveikala sabrukšanas Zolitūdē atkāpās visa valdība un Bordāns amatu zaudēja. Vēlāk jaunā tieslietu ministre Baiba Broka (NA) atsauca Bordāna Saeimai iesniegtos grozījumus, solot savus – labākus, bet demisionēja, vēl pirms tādi Tieslietu ministrijā tika sagatavoti.

Tikmēr Saeimas atbildīgajā Tautsaimniecības komisijā, kur šobrīd Maksātnespējas likums tiek apspriests, trūkst politiska atbalsta kardinālām pārmaiņām šīs jomas sakārtošanā, atzīst Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs Jānis Ozoliņš (Vienotība). «Vai man konkrēti uz katru šo jautājumu ir 50 plus viena balss? Es teiktu – paši redzat, kā ir… Nav tā, ka vari kā elektriķis pateikt – lai top gaisma, un gaisma ieslēdzas,» saka deputāts Ozoliņš.

Šogad, gandrīz divus gadus pēc pirmajiem Ir rakstiem, Tautsaimniecības komisija atsevišķi sagatavojusi un iesniegusi skatīšanai parlamentā grozijumus, kas tomēr noteiktu administratoriem amatpersonas statusu un mainītu viņu iecelšanas kārtību. Likumprojekta anotācijā minēts, ka pēdējo gadu prakse liecina, ka administratoru rīcība neatbilst likumdevēja paredzētajam atbildības un kompetences modelim. «Viens no būtiskākajiem trūkumiem administratora darbības regulējumā ir apstāklis, ka administratoram ar likumu ir piešķirtas plašas pilnvaras [..], taču administratora vieta institucionālajā sistēmā nenodrošina pienācīgu kontroles mehānismu. Proti, lai administrators spētu nodrošināt tiesisku procesa gaitu, administratoram savā rīcībā jābūt neitrālam un neatkarīgam. Tā kā administratori juridiski nav uzskatāmi par amatpersonām, administratori nejūt pietiekamu atbildības līmeni un rīkojas kā privātpersonas,» teikts anotācijā, piesakot būtiskas izmaiņas administratoru darba uzraudzībā. Taču šie likuma grozījumi visticamāk šajā Saeimā netiks pieņemti, jo līdz parlamenta darbības beigām palikuši tikai divi mēneši. Līdz ar to 11.Saeima šo gadu laikā faktiski nebūs paveikusi neko, lai risinatu problēmas, kuras iezīmētas Ir un citu mediju pētījumos par maksātnespējas problēmām, uz kurām atkārtoti norādījuši uzņēmēji, uzmanību pievērsusi Satversmes tiesa un kā neīstenotu reformu uzsver Eiropas Komisija.

Tikmēr publiskajā telpā parādās arvien jauni uztraucoši apstākļi un uzņēmumi aicina valsti beidzot novērst klajus tiesvedības pārkāpumus un ļaunprātīgu darbību iespējamību. Piemēram, pēdējais skaļākais gadījums saistīts ar reiderisma mēģinājumu pret pārtikas ražotāju NP Foods – uzņēmumu grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami zīmoli kā Laima, Staburadze, Gutta, ceļ trauksmi par nepamatotu aktīvu apķīlāšanu 5,3 miljonu eiro apmērā un aicina Saeimu nekavējoši uzlabot tiesisko regulējumu, lai nepieļautu uz nepamatotām prasībām balstītu līdzekļu iesaldēšanu. Arī Ir izdevējs kļuvis par upuri šādai netaisnīgai rīcībai – aktīvu iesaldēšanai lietā par goda un cieņas aizskaršanu. Uzskatām to par mēģinājumu apklusināt žurnālu. Neveiksmīgu, jo turpināsim iznākt un celt gaismā arī nelikumības tieslietu sistēmā.

Ir aktīvu apķīlāšana: svarīgākie apstākļi

Rīgas Centra rajona tiesa, apmierinot maksātnespējas administratora Māra Sprūda pieteikumu, 22.jūlijā nolēma apķīlāt Ir izdevēja a/s Cits medijs aktīvus 22 979 eiro apmērā. Lēmums pieņemts civillietā par goda un cieņas aizskaršanu, kurā Sprūds vēršas pret Ir un nosaucis šo summu kā vēlamo kompensāciju. Civillieta ierosināta jau 2012.gada decembrī, taču tās izskatīšana pēc būtības joprojām nav sākta. Līdz ar to nav zināms, vai Sprūda prasība izrādīsies pamatota. Tāpēc Ir uzskata šo tiesas lēmumu par nesamērīgu un demokrātiskā valstī nepieļaujamu iejaukšanos medija darbībā un vēršanos pret vārda brīvību.

Māra Sprūda prasība par goda un cieņas aizskaršanu saistīta ar rakstu Maksātnespējas ķēķis, ko Ir publicēja 2012.gada septembrī kā daļu no žurnālistes Indras Sprances pētniecisko rakstu sērijas par būtiskiem pārkāpumiem maksātnespējas administrēšanas procesos. Sprūds nav apstrīdējis konkrētus faktus, ko Ir publicējis par viņu, bet prasa atsaukt raksta secinājumus, kuros vispārīgi apkopotas galvenās problēmas maksātnespējas tiesiskajā regulējumā un praksē. Viņš prasa arī atvainoties par žurnāla vāka ilustrāciju (kurā viņš nav attēlots) un Sprūda fotogrāfijas publicēšanu raksta ietvaros. Ir uzskata Sprūda prasību par pilnīgi nepamatotu. Tāpat Ir uzskata, ka prasība apķīlāt aktīvus, pamatojot to ar izdevniecības finanšu trūkumu, ir balstīta nepilnīgā un daļēji nepatiesā informācijā.

Šis ir pirmais mums zināmais gadījums Latvijas tiesu praksē, kad pret mediju vērstā prasībā par goda un cieņas aizskārumu tiesa piemēro mantisko nodrošinājumu jeb «iesaldē» izdevniecības līdzekļus. Bažas saistībā ar šo lēmumu izteikušas Latvijas un starptautisko institūciju amatpersonas. Premjerministre Laimdota Straujuma uzsvērusi, ka šī lieta skar būtiskas Satversmē paredzētās tiesības uz vārda brīvību, un aicinājusi tiesu varu novērst aizdomas par neatkarīgu žurnālistu ietekmēšanu. EDSO pārstāve mediju brīvības jautājumos Dunja Mijatoviča atzinusi, ka aktīvu apķīlāšana ir nesamērīgs solis, kas var negatīvi ietekmēt mediju daudzveidību. Latvijas Žurnālistu asociācija asi nosodījusi nesamērīgo vēršanos pret mediju uzņēmumu un atzinusi, ka šāda lēmuma iespējamība parāda tiesu sistēmas vājumu un ietekmējamību.

Ir turpinās iznākt un vērsīsies tiesā, lai panāktu aktīvu apķīlājuma atcelšanu, kā arī aicinās izvērtēt tiesneses Sandras Meliņas disciplināratbildību šajā procesā. Tāpat Ir aicinās Saeimu uzlabot tiesisko regulējumu, nepārprotami izslēdzot praksi, kad pret mediju pārstāvjiem tiek piemērots mantiskais nodrošinājums goda un cieņas aizskāruma prasībās, jo šajās civillietās nav strīds par mantiskiem darījumiem, bet gan vārda brīvības robežām. Ja tiks izsmeltas visas iespējas panākt taisnību Latvijā, Ir vērsīsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Māris Sprūds nav vienīgais, kas pret Ir vēršas tiesā. Saistībā ar žurnāla publikācijām par maksātnespējas procesiem arī kādreizējais maksātnespējas administrators un bijušais Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Aigars Lūsis (Nacionālā apvienība) ir iesniedzis tiesā pieteikumu par goda un cieņas aizskārumu. Arī šīs prasības izskatīšana pēc būtības vēl nav sākta. Tāpat tiesa nav izskatījusi prasību, ko virkne organizāciju ir vērsušas pret Ir saistībā ar analītisku rakstu par abortu tēmai veltītas konferences rīkošanu Saeimā, ko iniciēja Nacionālās apvienības deputāts Imants Parādnieks. Visas trīs prasības iesniegtas tiesā mēneša laikā 2012.gada beigās un 2013.gada sākumā. Veiksmīgi uz priekšu tiesu gaiteņos virzās tikai Rīgas mēra Nila Ušakova (Saskaņas centrs) prasība par goda un cieņas aizskaršanu, ko viņš 2012.gada oktobrī pieteica par izteikumu «Ušakova kleptokrātu Rīgas dome» Ir žurnālista Aivara Ozoliņa komentārā – šajā lietā Ir uzvarējis jau divās tiesu instancēs.

Ieaudzis pilsētā

Posted on augusts 6, 2014 by - Pusdienās

Pirmais gads Rēzeknes koncertzālei Gors bijis pārsteidzoši labs. «Latgale atkal ir Latvijas sastāvdaļa,» formulē Gora vadītāja Diāna Zirniņa

Diāna Zirniņa uz Rīgas ielu stūra iznirst kupliem, vējā plandošiem matiem, garā vasaras kleitā un lielu sudrabotu rotu uz kakla. Dienā, kad Latvijā kārtējo reizi pārspēts visu laiku karstuma rekords, viņa ir atbraukusi uz galvaspilsētu un par svelmi ne nieka nebēdā. «Vasarai tādai jābūt. Ziemā atkal žēlosies par aukstumu,» viņa lietišķi izmet un, iekārtojusies Fazenda Bazāra terasē, pasūta klasiku – Cēzara salātus un bezalkoholisko Mojito.

Plašāka publika Zirniņu šogad iepazina kā Lielās mūzikas balvas ceremonijas vadītāju (kopā ar diriģentu Intu Teterovski), bet ikdienā viņa dara darbu, kam ar romantisko tēlu maz sakara, – ir Rēzeknes koncertzāles Gors vienīgā valdes locekle. Vieniem Gors kļuvis par modernās Latgales simbolu (līdzās Daugavpils Rotko mākslas centram), citi to uzskata par ekonomiski neprātīgu būvi. Kāds bijis Gora pirmais gads, par to mūsu saruna.

«Pārsteidzoši laba,» ir Zirniņas īsais kopsavilkums aizvadītajai sezonai. Apmeklētības līmenis bijis «vairāk nekā labs», programma – «interesanta un daudzveidīga». «Viena gada laikā pie mums ir bijis ne tikai Latvijas radio koris, Sinfonietta Rīga, Kremerata Baltica, bet arī populārās skatuves mākslas pārstāvji, latviešu un ārvalstu. Sākumā teica – pie jums brauks tikai no Austrumiem, bet tā nav. Pie mums brauc arī no Austrumiem, bet pagājušās sezonas izskaņā bija Dominiks Millers – Stinga ģitārists. To vispār nosauca par kosmosu – kā tāds koncerts var būt Rēzeknē? Bet tas ir, un ir ļoti labskanīgs. Vai arī februārī mums bija Maira Andrade no Kaboverdes,» Zirniņa runā enerģiski un dzirkstoši. Arī jaunajā sezonā, kas atklāta augustā ar vasarīgi vieglu piedāvājumu, bet «dziļumu» iegūs rudenī, Rēzeknē koncertēs gan Latvijas akadēmiskās un estrādes mūzikas zvaigznes, gan ārvalstu mūziķi, un piemēram Zirniņa sauc skotu Midžu Jūru, austrāliešu multiinstrumentālistu Džeimsu Morisonu. 

Sākotnēji, kad koncertzāles organizatori uzrunājuši māksliniekus un producentus, attieksme pret iespēju uzstāties Rēzeknē nereti bijusi skeptiska: «Koncertzāle Rēzeknē? Tik tālu no Rīgas, reģionā ar sociālekonomiskām problēmām? Kurš pie jums brauks? Nu nē.» Pēc pirmā gada daudzi paši vēlas būt uz Gora skatuves. «Mēs vairs nerunājam par to, ka esam gatavi par visu samaksāt. Labprāt atdodam zāli nomā.» Zāļu piepildījums pārsteidzis arī paša Gora komandu. «Lielā zāle ir pilna uz visām 1000 vietām vairākus pasākumus mēnesī. Tas pat sākotnēji nebija cerēts. Bija doma, ka koncertdarbība galvenokārt norisināsies mazajā zālē. Mazā zāle pašlaik lieliski strādā uz kamerpasākumiem vai arī mēs atdodam to nomā kino rādīšanai.» 

Raksturojot savu skatītāju loku, Zirniņa lēš, ka latgaliešu un viesu proporcija ir 60 pret 40, kaut uz atsevišķiem pasākumiem tā mēdz būt pretēja. Uz Goru brauc ne tikai no citām reģiona pilsētām, bet arī Rīgas, Valmieras, Cēsīm, Madonas, Siguldas, Jelgavas. Ceļu uz koncertzāli atraduši lietuvieši, Dominika Millera koncertā redzētas tūristu grupas no Igaunijas. Akadēmiskās mūzikas cienītāji Goru iecienījuši akustikas dēļ, daudzi no viņiem Rēzeknē atgriežas. «Man gribas ticēt, ka mākslinieki nemelo, sakot – ja jūs gribat Latvijā dzirdēt, kā jāskan klasiskajai mūzikai, tad tā ir vieta, kur to ir vērts dzirdēt.»

Vēl viens Gora atklājums ir izgāzies stereotips, ka «vieglais žanrs» ir pieprasītāks. «Runājot par pirmo gadu – nē. Vienlīdz labi [pieprasīti ir abi]. Sigvarda Kļavas un Latvijas radio kora koncerti ir izpārdoti pāris nedēļas pirms tam. Man bija ļoti skumīgi cilvēkiem, kuri saposušies atnāk uz koncertu un lūdz biļeti, teikt – piedošanu, vairs nav. Vietējie jau zina, ka biļešu iegādi labāk neatlikt uz pēdējo brīdi. Ar akadēmisko mēs tiešām šobrīd ļoti labi varam piepildīt zāli. [Gora] mākslinieciskajai daļai gan ir ļoti grūti izvēlēties, ko tieši no akadēmiskā [piedāvāt], atrast to labāko un piemērotāko, dažreiz arī izaicinošāko.» 

Šim fenomenam notikt gan palīdz šogad reģionālajām koncertzālēm piešķirtās valsts dotācijas (Rēzeknei – ap 140 tūkstošiem eiro), kas ļauj uzturēt zemākas biļešu cenas un «ko mēs izmantojam Latvijas māksliniekiem». Ēkas uzturēšanas un personāla izmaksas daļēji dotē vietējā pašvaldība. Šogad Rēzeknes pilsēta Goram atvēlējusi 700 tūkstošus eiro, bet šajā summā ietilpst arī ēkā izvietoto pašvaldības kolektīvu (pūtēju orķestra, kora, deju kolektīva, folkloras kopas) un iestāžu izmaksas. Šogad plānots, ka pusi koncertzāles izdevumu dotē, otru pusi sedz no pašu ieņēmumiem.

Kad koncertzāle vēl tikai tapa, daudzi rēzeknieši to uztvēruši kā lieku apgrūtinājumu Rēzeknei, taču tagad «Gors ir tik harmoniski ieaudzis pilsētas vidē, ka mēs nevaram iedomāties, kāda būtu pilsēta bez Gora». «Es nerunāju tikai par koncertiem, pasākumiem, arī par ikdienas dzīves telpu. Kaut vai par strūklaku mums priekšā – tur pilns ar mazajiem. Vai mākslas skolas studentu darbu izstādi, kas pašlaik apskatāma vestibilā. Mēs katru dienu esam atvērti no 11 līdz 11, dzīvojam kopā ar pilsētu.»

Zirniņa rēķinās, ka katru gadu budžeta apstiprināšanas laikā būs diskusijas par to, cik dārgi izmaksā koncertzāle, bet «man uzreiz ir atbilde – tā ir gan dzīves kvalitātei, gan palīdz atvest naudu uz pilsētu – viesnīcām, sabiedrisko ēdināšanu». «Ceļš uz Rēzekni daudziem ir atklājies jaunā kvalitātē. Es gribētu redzēt reakciju, ja vienā dienā pateiktu, aizmirstiet, no rītdienas šī vieta ir tāda, kā pirms gadiem diviem – tas pats purvs, suņu pastaigu laukums un pamestais sporta laukums. Reakcija būs par labu mums.»

Uz pārējām reģionālajām koncertzālēm – šogad atvērto Cēsu un vēl topošo Liepājas – Zirniņa neskatās kā konkurentiem. «Manuprāt, ir pēdējā muļķība šajā mazajā valstī runāt par konkurenci, drīzāk jārunā par sadarbību. Esmu bijusi Cēsīs, viņi ir citādi, Liepājas projekts ir vēl pilnīgi citāds. Mums katram ir sava niša, un tad jau redzēs, kā šis koncertzāļu tīkls attīstīsies.» 

Publiskajā telpā dažkārt dzirdamais viedoklis, ka šīs pamatā no ES fondiem finansētās kultūras būves ir ekonomiski nesamērīgas situācijā, kad iedzīvotāju skaits reģionos strauji sarūk, Zirniņā «uzkurina latgaļu asinis». «Man līdz kaulam sāp, ka uz kultūru joprojām skatās kā uz patērējošu nozari. Īstenībā tā veido mūsu ikdienu un attieksmi pret lietām. Ir ļoti viegli pateikt – jūs tur nodejojat un jūs tur nodziedat. Bet kā jūs audzināsiet savus bērnus? Tikai barojot ar maizi un zupu un mācot viņiem matemātiku? Kā jūs svinēsit valsts simtgadi?» Otrkārt, gan Rēzeknes, gan daudzu citu valstu reģionu pilsētu piemēri rāda, ka tieši kultūras dzīves attīstība dod grūdienu to ekonomikai. 

Visbeidzot, «runājot, par sociālo vidi, kur cilvēks dzīvo, man ir jautājums, kāpēc visu ir pelnījusi Rīga un tikai Rīga, un reģionus mūsu «lielajā» Latvijā mēs saucam par laukiem?» «Mēs tik ļoti aizraujamies ar vienas vietas attīstīšanu, ka aizmirstam, ka arī citur Latvijā ir cilvēki, kas pelnījuši labu dzīvi. Tāpēc nav ko brīnīties, ka cilvēki reģionos dažreiz nejūtas piederīgi valstij.» Zirniņa atzīst, ka viņai bijis sāpīgi dzirdēt arī «daža laba kultūras ministra komentāru – jūs būvējat, jūs arī piepildiet ar saturu, mēs domāsim par mājām, kas ir galvaspilsētā».

Zirniņa spriež, ka Rīgā to nenovērtē, bet līdz ar Goru «Latgale atkal ir Latvijas sastāvdaļa». Beidzot cilvēki te var redzēt un baudīt to pašu, ko citviet, piedevām labākā kvalitātē. «Latvijas mākslinieku pieplūdumu pilsētā nevar nepamanīt. Kādreiz viņus varēja redzēt tikai televizorā vai aizbraucot uz Rīgu (un cik tad daudzi var aizbraukt), pašlaik viņi ir stundas brauciena attālumā.»

Tiesa, arī pašai Zirniņai dažbrīd ir sajūta, ka valstī dominē mērķis «rekonstruēt, remontēt, celt», aizmirstot, ka «dvēsele ir jādabū šajā mājā». «Es atvainojos, bet kādas ir algas mūziķiem? Cik daudz no sava budžeta cilvēki var atvēlēt kultūras pasākumiem?»

Vērojot Gora pirmā gada augšupejošo līkni, viņā gan bažīgi «ierunājas ekonomista izglītība» (kas ir viena no Zirniņas kvalifikācijām, līdzās sabiedrības vadībai un komunikācijai) – vai straujā izaugsme nerada nepamatotas ilūzijas. «Katrs gads un mēnesis nes jaunumus. Mainās cilvēku gaume, ekonomiskā situācija, piedāvājums. Pirmais skaistais gads nav mūžīgs, tā būtu melošana sev un citiem. Bet ir labi pagaidām.»

Ēdienkarte

Cēzara salāti ar vistu
Lapu salāti ar kūpinātu vistu, marinētiem sīpoliem, grilētiem tomātiem, ceptu sīpolu un skābkrējuma mērci un rupjmaizes grauzdiņiem
Bezalkoholiskais Mojito

Strelkovščina

Posted on augusts 6, 2014 by - Komentārs

Separātistiem ir tikai viens varas instruments – šaujamierocis

Savu slaveno, par Staļina teroru uzrakstīto poēmu Rekviēms Anna Ahmatova sāk ar īsu atmiņu fragmentu. «Ježovščinas» – čekas priekšnieka Nikolaja Ježova – laikā sasniegtajā terora kulminācijā 1937. un 1938.gadā dzejniece 17 mēnešus Ļeņingradā gājusi uz cietumu un stāvējusi tur rindā ar daudzām citām sievietēm. Kā vēlāk viņa stāstīja filozofam Jesajam Berlinam, visas pie cietuma vārtiem stāvošās cerēja saņemt kādu ziņu par saviem apcietinātajiem vīriem, dēliem vai brāļiem, cerēja uz atļauju tiem nosūtīt vēstuli vai kādu ēdiena paciņu, bet nesaņēma ne vienu, ne otru.

Neviļus nācās atminēties šo traģisko ainu, šonedēļ lasot aģentūras AFP ziņu no Doņeckas: «Olga, blonda sieviete vasaras kleitā ar melnbaltu rakstu, ar stingu, asarainu skatienu skatās tālē un saka: «Mans dēls ir pazudis.» Kopā ar vairākiem dučiem citu cilvēku viņa stāv mazā zālājā no smilšu maisiem izveidotas sienas priekšā. Tā sargā okupēto drošības dienestu štābu Austrumukrainas dumpinieku cietoksnī Doņeckā. Katru dienu ap plkst.18 cilvēku pūlis sapulcējas šajā vietā, lai noklausītos dumpinieki nolasītos aizturēto uzvārdus. Tomēr daudzi aiziet, nedzirdējuši savu mīļo vārdus, pēcpadomju valsts pilsoņu kara haosā nezinot, kāds varētu būt viņu liktenis. Dumpinieki ir ieviesuši paši savu straujās tiesāšanas sistēmu un aiztur cilvēkus par komandantstundas pārkāpšanu vai dzeršanu. Apvienotās Nācijas apsūdz dumpiniekus «baiļu un terora režīma» ieviešanā, kurā pretinieki tiek nolaupīti, spīdzināti un pat nogalināti.»

Olgas dēls pazudis 18.jūlijā. Kāda pūlī gaidošā vīrieša brālis tika paņemts no mājām 23.jūnijā. «Viņi man neko nesaka. Es nezinu, kur viņš ir. Es nezinu, kāpēc viņu paņēma,» saka 46 gadus vecais doņeckietis, kurš baidās nosaukt savu vārdu. Savukārt Aleksandra Pervušina dēls Maksims nav redzēts kopš 12.jūlija. «Nezinām vairs, pie kā griezties. Policijas nav. Visur, kur ej, priekšā tikai militāristi.»

Tāda ir dzīve «Doņeckas Tautas republikas» kontrolētajās teritorijās. Daudzi pazudušie tikuši nolaupīti, lai raktu separātistiem tranšejas. The New York Times stāsta par «soda bataljoniem», kuros separātistu par sīkiem pārkāpumiem aizturētie vīrieši pa dienu strādā pie nocietinājumu būvēm, pa naktīm tiek ieslodzīti pagrabos. Par viņu atrašanās vietu radinieki bieži vien neko nezina.

Dažiem liktenis ir vēl ļaunāks. Pēc Slovjanskas atbrīvošanas no pašpasludinātā «Doņeckas Tautas republikas aizsardzības ministra» Igora Strelkova bandām to štābā atrasti viņa parakstīti nāvessodi. Tie atsaucas uz 1941.gada 22.jūnijā izdotu PSRS dekrētu, lai piespriestu augstāko soda mēru nošaujot, par, piemēram, divu kreklu un viena bikšu pāra nočiepšanu, kā tas bija Alekseja Pičko gadījumā. Arī par Pičko cietuma mūri klusēja – vecāki uzzināju par viņa likteni tikai pēc Slovjanskas atbrīvošanas. Dokumenti un pilsētā atrastie masu kapi liecina, ka viņš nebūt nav vienīgais separātistu «kara tiesu» upuris – pēc Ukrainas varas iestāžu ziņām, jau atrasti kapi ar vairāk nekā 60 līķiem, un Strelkova valdīšanas laikā Slovjanskā bez vēsts kopumā pazuduši ap 300 cilvēku.

Separātistu brutalitātes un asinskāres galvenais skaidrojums noteikti ir viņu raksturs un pasaules uzskati – jādomā, ka viņiem sagādā gandarījumu iespēja likt lietā Staļina laika bargos likumus. Tomēr tie arī parāda nespēju nodrošināt kontroli pār sagrābto teritoriju. Pretstatā Krimai, kurai jau drīz pēc Ukrainas neatkarības pasludināšanas tika piešķirta tālejoša autonomija, pārējā Ukrainā valsts vara bija stipri centralizēta. Krimas autonomija gadu gaitā ļāva vietējiem ievēlētajiem prokrieviskajiem politiķiem piepildīt pussalas administrāciju ar līdzīgi domājošiem ierēdņiem, kuri izšķirošajā brīdī visi kā viens pakļāvās lēmumam sākt virzību uz pievienošanos Krievijai. Austrum-ukrainā separātisti nespēj nodrošināt pat elementāru kārtību, kā spiests atzīt pat kāds aurojoši prokremliskā portāla Vojennoje obozrenije autors nesen tur publicētajā rakstā «Septiņi iemesli, kāpēc Donbasa vīrieši negrib karot».

Separātistu neveiksmes Austrumukrainā, kur Ukrainas spēki atkaro aizvien vairāk teritorijas un iedzīvotāju atbalsts prokremliskajām bandām aizvien sarūk, parāda, ka ar slavenajiem Krimas «zaļajiem vīriņiem» patiesībā nepietiek, lai pārņemtu kādu teritoriju savā varā. Zemi var terorizēt ar ieročiem, bet kontrolēt to var tikai ar administrāciju. Krimā Kremlim tāda jau bija vietā. Austrumukrainā tādas nav. 

Ne jau velti viena no Putina galvenajām prasībām konflikta izbeigšanai ir Ukrainas federalizācija, kura ļautu arī citus apgabalus sakārtot tikpat veiksmīgi, kā tas tika izdarīts Krimā. Tagad gan šķiet, ka šo mērķi varētu panākt tikai ar reālu Krievijas armijas iebrukumu.

Tāpēc patlaban Ukrainā notiekošais ir mācība arī tiem Latvijas vēlētājiem, kuri naivi iedomājas, ka nekas ļoti slikts nevarētu notikt, ja pie mūsu valdības stūres dažus gadus ļautu pasēdēt Kremlim draudzīgiem politiķiem. Tieši otrādi, tas būtiski palielinātu Kremļa ietekmi Latvijā, jo ļautu ievietot «pareizos» cilvēkus valsts administrācijā. Kā savulaik teica Staļins, kadri izšķir visu.

Komentārs 140 zīmēs

Dažu dienu laikā virkne plašāk nepazīstamu cilvēku Sudrabas partijai saziedojuši 110 000 eiro. Bijušajai valsts kontrolierei tas šķiet normāli.

Hūti tur vairs nevajag. Ventspilī 4.augustā tika uzstādīts Latvijas karstuma rekords – 37,8 grādu.

Defolta karaliene. Argentīnas pirmais bankrots notika tālajā 1824.gadā. Šāgada jūlija beigās tā pievīla kreditorus jau astoto reizi savā vēsturē.

Fiktīvie kandidāti

Posted on augusts 6, 2014 by - Komentārs

Partijas atkal muļķo ar fiktīviem «premjerministra amata kandidātiem»

Trešdien beidzās partiju kandidātu sarakstu iesniegšanas termiņš 12.Saeimas vēlēšanām. Visi pretendenti uz vietu valsts likumdevējā ir pieteikti un reģistrēti Centrālajā vēlēšanu komisijā.

Vēlētāji drīz novērtēs partiju meistarību savu biedru sakārtošanā lokomotīvēs, kādas nu katrai ir, un piekabēs, kuru nevienai nekad nav trūcis. Droši vien itin daudziem vēlētājiem, ieraugot sev pieņemamās partijas sarakstu, roka jau sniedzas to koriģēt, vienus apņēmīgi izsvītrojot, citiem pieliekot plusus. Lai cik augstā vietā sarakstā kādam būtu izdevies tikt, vēlētāju kolektīvā griba noliks katru tam pienācīgajā vietā.

Taču Latvijas vēlēšanu kultūrā diemžēl iesakņojusies nu jau it kā dabiska vēlētāju muļķošana, kuru tiem nav iespēju tiešā veidā ietekmēt. Visas partijas ir pieteikušas arī nekur nereģistrētus premjerministra amata kandidātus. Turklāt – jo šie kandidāti nereālāki, jo tiem lielāka loma priekšvēlēšanu kampaņās.

Vēlēsim Saeimu, nevis premjerministru. Ievēlēto deputātu vairākums pēc tam vienosies par koalīciju, kuras izvēlēto premjerministra kandidātu tad nosauks (vai nenosauks) Valsts prezidents, kura nosauktais sastādīs un piedāvās Saeimai apstiprināt Ministru kabinetu. Šajā procesā vēlētājiem vairs nebūs teikšanas. Tāpēc premjerministru kandidātu pārspīlētā uztiepšana ir vēlētāju maldināšana.

Demokrātiskā republikā premjerministra amata kandidāti parasti ir partiju līderi. Kurš gan cits, ja ne partijas vadītājs uzņemsies atbildību par partijas programmas īstenošanu gadījumā, ja viņa partija veidotu valdību? Un no kura cita vēlētāji prasītu atskaiti par iepriekšējā parlamenta laikā partijas darīto? Tāpēc partijas pirms vēlēšanām atgādina, kurš ir to priekšgalā un vadīs valdību, ja vēlētāji tā izlems, – protams, partijas biedru ieskatā labākais un spējīgākais no viņiem, nevis kāds brīnumains Ziemsvētku vecītis nezin no kurienes.

Arī Latvijā pēc neatkarības atgūšanas sāka veidoties šāda dabiska partiju lietu kārtība. Valsts turpmākajai virzībai izšķirīgajā 1995.gadā par premjerministra amatu sadūrās prokrieviskā Saimnieka līderis Ziedonis Čevers un nacionālās Tēvzemei un brīvībai priekšsēdētājs Māris Grīnblats. Latvijas ceļš pirms 8.Saeimas vēlēšanām 2002.gadā atkārtoti ievēlēja valdības vadītāju Andri Bērziņu par partijas priekšsēdētāju. Premjerministrs Aigars Kalvītis kļuva par Tautas partijas priekšsēdētāju, kad partijas dibinātājs un pirmītējais premjerministrs Andris Šķēle bija aizgājis kuluāros. Jaunā laika līderis Einars Repše pašsaprotami bija vienīgais partijas premjerministra amata kandidāts un kļuva par premjerministru.

Šādu lietu kārtību viskonsekventāk jaukusi Zaļo un Zemnieku savienība. Kopš 9.Saeimas vēlēšanām 2006.gadā tās «premjerministra kandidāts» bijis Ventspils domes priekšsēdētājs Aivar-s Lembergs, kuram gadījies pat pasēdēt cietumā, bet par valdības vadītāju viņš nav ne pats posies, ne jelkad būtu varējis kļūt. Gribējis būt «kandidāts» arī šogad. Taču apvienības Zaļās partijas priekšsēdētājs, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis bijis stingri pret «NATO okupantu» apkarotāja un Krievijas vēstnieka drauga izlikšanu ZZS priekšvēlēšanu skatlogā.

Diemžēl Ventspils «zaļā vīriņa» ieguldījums Latvijas politiskās kultūras degradēšanā dzīvo un pat uzvar. Šajās vēlēšanās nevienas pašreizējās valdības koalīcijas partijas līderis nav tās premjerministra kandidāts.

No pašlaik Saeimā pārstāvētajām partijām tikai Saskaņas centrs piedāvā premjerministra amatam savu līdzpriekšsēdētāju Nilu Ušakovu, taču tā iznāk divkārša vēlētāju mānīšana. Pirmkārt, Ušakovs pirms ievēlēšanas Rīgas domē bija solījis «nepievilt rīdziniekus» un nepretendēt uz valdības vadītāja amatu. Otrkārt, Saeimas vēlēšanās pats nepiedalīsies. Ieradīsies, ja Saeimā būs iekļuvusi cita «premjerministra kandidāte» Inguna Sudraba ar savu komandu.

Toties Nacionālā apvienība acīmredzot uzskata, ka tās līdzpriekšsēdētāji Raivis Dzintars un Gaidis Bērziņš neder premjerministra amatam, un piedāvā vēlētājiem uzskatīt par savu kandidātu Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli, kas patiesībā būs tikai saraksta «ēnu lokomotīve».

Citādas ēnu spēles Vienotībai. Partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ir vienkārši Saeimas deputāta kandidāte Kurzemē, kaut arī ar pirmo numuru. Partijas premjerministra amata kandidāte ir pašreizējā valdības vadītāja Laimdota Straujuma (pirmais numurs sarakstā Vidzemē), kura necik sen vispār nebija partijas biedrene. Ko viņa atbildēs, ja vēlētāji prasīs atskaitīties par partijas darīto iepriekšējās Saeimas laikā? Lai brauc uz Kurzemi un prasa Solvitai?

Igaunijā par valdības vadītāju pavasarī daudziem negaidīti kļuva politikā maz pieredzējušais, tikai 34 gadus vecais Tāvi Reivass. Viņa Reformu partija uzreiz ievēlēja jauno premjerministru par savu priekšsēdētāju pieredzējušā Andrusa Ansipa vietā. Kā gan varētu būt citādi, brīnās igauņi, kad viņiem prasa, kāpēc. Diemžēl Latvijā vēlētāji arvien ļauj politiķiem rīkoties citādi, nevis loģiski un atbildīgi.

Komentārs 140 zīmēs

Kamēr poļi demonstratīvi ēd savus Krievijā aizliegtos ābolus, Latvijā – ne ziņu raidījuma bez vaimanājošiem dārzeņu audzētājiem, kuriem nekas nav aizliegts.

Slikts bizness. Vācijas Rheinmetall lauzīs 120 miljonu vērtu līgumu par militārā poligona izbūvi Krievijā, un Francija ar Mistral kuģu darījumu paliek neērtā vientulībā.

Globāla cenzūra. Krievija draud bloķēt BBC mājaslapu, jo raidsabiedrība atteikusies izņemt no tās interviju ar Sibīrijas federalizācijas aktīvistu.

Politiskā kopība

Posted on augusts 6, 2014 by - Viedoklis

Politikas teorētiķi norāda, ka konstitūciju pārrakstīšanas viļņus rada dramatiski notikumi – revolūcijas, impēriju sabrukumi vai ekonomiskas krīzes. Uz šāda viļņa pēc Pirmā pasaules kara tapa arī Latvijas Satversme

Savukārt nesenā Satversmes preambulas pieņemšana sakrita ar ekonomiskās krīzes un tai sekojošās fiskālās politikas radītu saviļņojumu. Vairākās valstīs, piemēram, Islandē un Skotijā, izveidojās «konstitucionāls moments», tas ir, politiska iespēja rakstīt vai pārrakstīt konstitūcijas kā sociālus līgumus starp tautu un valsti. Tā kā ekonomiskā krīze radīja arī reprezentatīvās demokrātijas leģitimitātes krīzi, Islandē izskanēja prasība konstitucionālo momentu demokratizēt, tas ir, uzticēt konstitūcijas rakstīšanu tautai, nevis tās priekšstāvjiem. Skanot pannām un kastroļiem, 2009.gadā islandieši pārliecināja parlamentu sākt sarežģītu un unikālu, taču sasteigtu konstitūcijas pārrakstīšanas procesu. Tā rezultāts tika nogremdēts, jo politiskās un ekonomiskās intereses izrādījās labāk organizētas par tautas gribu. Arī Skotijā aizvien pieaugošā neapmierinātība ar tirgus interešu dominēšanu sociālajā un politiskajā telpā daudziem šķiet labs brīdis, lai aicinātu uz tautas konstitūcijas radīšanu, neraugoties uz to, kāds varētu būt septembrī plānotā neatkarības referenduma iznākums. Dzejnieks un aktīvists Anguss Rīds apceļo Skotiju ar dzejoli, kurā aicina cilvēkus domāt par konstitūcijas kā sociāla līguma pamatprincipiem.

Taču krīze veicinājusi vēl vienu politisku parādību, ko sauc par sastādošo procesu  (constituent process). Sastādošs process atšķirībā no konstitūcijas rakstīšanas, kuras gala mērķis ir sociālais līgums starp valsti un tautu, ne vienmēr paredz izveidot līgumu. Tas virzīts uz jaunas politiskas kopības veidošanu. Šo kopību veido cilvēki savā dažādībā, neapvienojoties tādā valstiskā kategorijā kā tauta. Sastādošā procesa piemērs ir populārās asamblejas, kas izveidojušās Spānijā Los Indignados kustības rezultātā. To mērķis ir veidot politisku alternatīvu reprezentatīvajai demokrātijai, kas, daudzuprāt, vairs nespēj pārstāvēt cilvēku intereses. Sastādošo procesu virza jautājums: kā cilvēki savā dažādībā var demokrātiski organizēt kolektīvo dzīvi ārpus reprezentatīvās demokrātijas uzliktajiem rāmjiem? 

Gan tautas rakstītas konstitūcijas, gan sastādošais process ir politiski jautājumi, jo tie apstrīd ierastos priekšstatus par to, kam un kā jāraksta konstitūcija vai jāsastāda politiska kopība. Lai gan Latvijā eksperti apgalvo, ka preambula bija juridisks jautājums, tās pieņemšana var kalpot par politiska procesa aizmetni. Tas tāpēc, ka daudzi cilvēki – gan latvieši, gan krievi – tika teju vai izslēgti no tautas, jo nepiekrita ekpertu skaidrojumiem par preambulas nepieciešamību vai tās tekstu. Šo cilvēku prātos nogulsnējies gruzdošs jautājums: vai politiķu definētais Satversmes gars atbilst manai izpratnei par tādu politisku kopību, kādā vēlos dzīvot?

Turpinām!

Posted on augusts 6, 2014 by - Redaktores sleja

 

Kā varu palīdzēt? Ar šo jautājumu sākas vai beidzas daudzi e-pasti un zvani, ko saņemam pēdējā nedēļā, kopš sabiedrību pārsteidza tiesas lēmums apķīlāt Ir aktīvus kā nodrošinājumu maksātnespējas administratora Māra Sprūda prasībai par goda un cieņas aizskaršanu. Jaunums tiesu praksē tiešām nedzirdēts, un jācer, ka vairs nevienam medijam tas nekad nebūs jādzird.

Strīds goda un cieņas aizskaršanas lietās ir par vārda brīvību un patiesību – jo godu un cieņu nevar aizskart ar patiesu informāciju, lai cik arī kādam tā nepatīk. Tikai tad, ja tiesa atzīst aizskārumu, tā var piemērot arī kompensāciju, jo ikvienam ir jāatbild par saviem vārdiem. Taču nupat šī pašsaprotamā kārtība vairs nav spēkā, jo izrādās – medija aktīvus var «arestēt», pirms lieta vispār sākta skatīt.

Iedomājieties, ka pie ārsta kāds ieved cilvēku un saka: viņš man uzklepoja trolejbusā, un tā vien šķiet, ka viņam ir tuberkuloze. Ja ārsts, pat nesākot izmeklēt, vai šīm runām ir pamats, pēkšņi izgrieztu klepotājam plaušas un noliktu depozītā, viņu pamatoti sauktu par prātu zaudējušu slakteri. Taču līdzīgs absurds Latvijas tiesā pat nav pārsūdzams!

Protams, Ir turpinās iznākt. Mēs cīnīsimies, lai šādi netaisnīgi uzbrukumi medijiem un vārda brīvībai nekad vairs nevarētu atkārtoties. Un mēs turpināsim pētīt korupciju un citas sērgas, kas traucē patiesa tiesiskuma iedibināšanu Latvijā.

Ja gribat atbalstīt Ir, labākais veids ir abonēt žurnālu savas dzimtās vietas bibliotēkai, radu vai paziņu ģimenei, kas to nevar atļauties. Nelabvēļu mērķis ir apklusināt Ir, tāpēc sakām paldies katram, kas palīdz Ir balsij skanēt tālāk.

Radars pasaulē

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

ASV ir konstatējušas, ka Krievija pārkāpusi 1987.gada ieroču kontroles līgumu, izmēģinot uz zemes bāzētu spārnoto raķeti. Līgumslēdzējas puses apņēmās neuzglabāt, neražot un neizmēģināt uz zemes bāzētas ballistiskās un spārnotās raķetes ar vidēju darbības rādiusu – no 1000 līdz 5500 km – vai mazu darbības rādiusu – no 500 līdz 1000 km. ASV prezidents Baraks Obama nosūtījis vēstuli Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Vašingtona esot gatava nekavējoties apspriest šo jautājumu ar Maskavu augsta līmeņa divpusējās sarunās. Ziņas par šo pārkāpumu apstiprinātas laikā, kad attiecības starp ASV un Krieviju ir saspīlētas Ukrainas krīzes dēļ.

Demisionējis Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks, savu lēmumu pamatojot ar valdošās koalīcijas izjukšanu un to, ka tiek bloķētas valdības iniciatīvas. Par pagaidu premjeru iecelts līdzšinējais vicepremjers un reģionālās attīstības ministrs Volodimirs Groismans. Valdošā koalīcija Eiropeiskā izvēle oficiāli pārtrauca darbību, paverot ceļu pirmstermiņa vēlēšanu rīkošanai. Ja 30 dienu laikā netiks izveidota jauna valdība, prezidents var izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas.

Cīņas starp Kijevas valdības spēkiem un Maskavas atbalstītajiem kaujiniekiem atkal pārtraukušas starptautisko izmeklētāju darbu notriektās Malaysia Airlines katastrofas vietas izmeklēšanā. Kauju dēļ starptautiskie izmeklētāji nevar piekļūt katastrofas vietai. Nīderlandes premjers Marks Rute otrdien telefonsarunā aicināja Ukrainas prezidentu Petro Porošenko pārtraukt kaujas katastrofas vietā, un Porošenko viņam apsolīja darīt visu, lai izmeklētāji varētu veikt savu darbu. Jau ziņots, ka katastrofas vietā vēl atrodas bojāgājušo mirstīgās atliekas. Savāktas un  nosūtītas identificēšanai uz Nīderlandi ap 200 cilvēku mirstīgās atliekas, bet upuru skaits bija 298.

Eiropas Savienība publicējusi jaunu sarakstu ar personām un organizācijām, pret kurām vērstas sankcijas par viņu lomu Krievijas agresijā pret Ukrainu. Sankcijām pakļautas augstākās Krievijas izlūkdienestu un drošības struktūru amatpersonas, dažas strādājušas līdzās Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam vēl kopš aukstā kara. Jaunajā sarakstā iekļauti vēl 15 Ukrainas un Krievijas pilsoņi, kā arī 18 organizācijas, to vidū Krievijas algotņu un vietējo separātistu Austrumukrainā izveidotās varas struktūras. Vācijas un Lielbritānijas pārstāvji aicinājuši sankcijas vērst tieši pret Putina tuvākā loka oligarhiem, kā arī liegt Krievijā rīkot 2018.gada Pasaules kausa izcīņu futbolā.

Mali avarējusi Alžīrijas nacionālās aviokompānijas Air Algerie lidmašīna McDonnell Douglas 83 ar 116 cilvēkiem, kas pazuda ceļā no Burkinafaso uz Alžīriju spēcīga lietus laikā. Tās vraks ir atrasts Mali netālu no Burkinafaso robežas. Francijas armijas vienība ir nosūtīta uz katastrofas vietu, lai to apsargātu un savāktu pierādījumus. Pasažieru vidū bija 51 Francijas pilsonis, 27 Burkinafaso pilsoņi, astoņi Libānas, seši Alžīrijas, pieci Kanādas, četri Vācijas, divi Luksemburgas pilsoņi un pa vienam Šveices, Beļģijas, Ēģiptes, Ukrainas, Nigērijas, Kamerūnas un Mali pilsonim. Visi seši apkalpes locekļi bija Spānijas pilsoņi.

Sarūk IKP prognozes 

Starptautiskais Valūtas fonds samazina globālās ekonomikas izaugsmes prognozi 2014.gadam. Iemesli – ģeopolitisko risku kāpums Tuvajos Austrumos un Ukrainā, vājš pirmais ceturksnis, sevišķi ASV. Pasaules ekonomikas izaugsme pērn bija 3,2%, nākamgad tā prognozēta 4%.

Radars Latvijā

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) atzinusi, ka Latvija kibernoziegumos apsūdzēto Denisu Čalovski nedrīkst izdot ASV, kamēr nav stājies spēkā ECT spriedums. Paredzams, ka tas stāsies spēkā pēc trim mēnešiem, ja to nepārsūdzēs kāda no pusēm. ECT noraidījusi Čalovska sūdzību par izdošanu uz ASV, norādot, ka nevienā no apsūdzībām viņam nedraud mūža ieslodzījums. ECT konstatējusi – ievietojot Čalovski aiz metāla nožogojuma Augstākās tiesas sēdes laikā, pārkāpts spīdzināšanas, cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums. Par to piespriesta 5000 eiro kompensācija – puse no prasītās summas.

No amata atkāpusies tieslietu ministre Baiba Broka (VL-TB/LNNK) pēc tam, kad ģenerālprokurors atstāja spēkā Sa-tversmes aizsardzības biroja atteikumu izsniegt viņai augstākās pakāpes pielaidi valsts noslēpumam. Ministru prezidente Laimdota Straujuma (Vienotība) demisiju pieņēmusi, rīkojumā norādot, ka Brokai jānostrādā līdz 5.augustam. Pēc tam tieslietu ministres pienākumus pildīs kultūras ministre Dace Melbārde.

Situācija ar Āfrikas cūku mēra (ĀCM) izplatību kļūst arvien kritiskāka, tāpēc šonedēļ sākta mājas cūku masveida izkaušana ārkārtas zonā Latgalē un Vidzemē, nolēmis Pārtikas un veterinārais dienests. Kā pauda dienesta direktors Māris Balodis, tas ir vienīgais veids, kā apturēt slimību. Plānots nokaut ap 40 tūkstošu mājlopu. Zemnieki par nokautajām cūkām un apņemšanos gadu tās īpašumā neturēt saņems kompensāciju no valsts. Par vienu cūku tā ir 25-115 eiro, valsts šim nolūkam atvēlējusi 1,5 miljonus eiro. Lietuvā ārkārtas situācija cūku mēra izplatības dēļ noteikta 17 pašvaldībās.

Akciju sabiedrības Pasažieru vilciens jaunā valde pieņēmusi lēmumu pārtraukt vilcienu iepirkuma procedūru, jo tās turpināšana neatbilst uzņēmuma interesēm un finansiālajām iespējām. Valde plāno līdz augusta beigām sagatavot «ceļa karti», kādā veidā nonākt līdz veiksmīgai ritošā sastāva nomaiņai paredzētajā termiņā – līdz 2016.gadam.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) anulējis licenci darbībām ar akcīzes precēm uzņēmumam Seavita, kas Bauskā mēģināja apiet alkoholisko dzērienu tirdzniecības ierobežojumus, «iznomājot» tos saviesīgiem pasākumiem. Pret uzņēmumu sākta administratīvā lietvedība. VID skaidro, ka mantas, ko nevar lietot citādi kā patērējot, nav izīrējamas. Tādēļ pēc būtības tāds darījums kā alkohola noma nav iespējams.

Valsts policija atstājusi Zolitūdes traģēdijas vietu, nododot novembrī sabrukušā lielveikala Maxima drupas apsaimniekotājiem. Ēkas īpašnieks Tineo un projekta attīstītāja Homburg Zolitūde kopā ar Maxima Latvija uzņēmušās objekta pārraudzību, apsoloties to apsargāt, izpētīt tā stāvokli un savest kārtībā. Rīgas domes pārstāvji pauduši, ka vēlētos te redzēt labiekārtotu piemiņas vietu traģēdijas upuriem.

Valdība atbalstījusi grozījumus likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām», papildinot ar Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma dienu un Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma dienu. Grozījumi vēl jāpieņem Saeimā. Ar šo lēmumu Dziesmusvētku noslēguma diena novietota līdzās 4.maijam un 18.novembrim, proti, ja tā iekrīt svētdienā, tad nākamo darbdienu nosaka par brīvdienu. Skolēnu svētku noslēguma diena pievienota līdzās 24.jūnijam – Jāņu dienai. Tā neparedz brīvdienu, ja svētku noslēguma diena iekrīt svētdienā.

Bērnu skaits

Kāds bērnu skaits ģimenē Latvijā patlaban ir vēlamākais?

Optimālais bērnu skaits pa gadiem iedzīvotāju vērtējumā

Dati: SKDS aptauja

TV ekrānu ķīlnieki

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Pasaulē

Krievijas iedzīvotāji Ukrainas notikumus redz pavisam citādi nekā visa pārējā pasaule. Šīs atšķirības neliecina neko labu par konflikta mierīgas atrisināšanas iespējām

Vai zinājāt, ka Malaysia Airlines lidmašīna jau no Amsterdamas esot pacēlusies pilna ar līķiem? Vai to, ka 17.jūlijā kāda tumša, neizskaidrojama iemesla dēļ MH17 esot novirzījies uz ziemeļiem no parastā, visas iepriekšējās reizes izmantotā lidojuma maršruta, nonākot virs nemiernieku ieņemtā apgabala netālu no Doņeckas? Ka neilgi pirms katastrofas dispečeri esot likuši lidmašīnai nolaisties zemāk? Ka tā esot nesen pārapdrošināta? Ka Ukrainas armija avārijas apgabalā esot turējusi savas pretgaisa aizsardzības sistēmas? Ka Ukrainas bruņotie spēki MH17 esot sajaukuši ar aizdomīgi līdzīgo Krievijas prezidenta Vladimira Putina lidmašīnu?

Vai zinājāt, ka MH17 notriekšana bijusi daļa no lielākas amerikāņu sazvērestības ar nolūku izraisīt milzīgu karu ar Krieviju?

Tas viss ir taisnība, ja dzīvojat Krievijā. Tieši šādus apgalvojumus par Malaysia Airlines katastrofu jūs tad redzētu plašsaziņas līdzekļos.

Ar traģēdiju saistītā krīze turpina padziļināties, un pasaule aizvien uzstājīgāk aicina Vladimiru Putinu kaut ko darīt lietas labā, taču viņu vārdi līdz Krievijas tautai netiek. Tur iedzīvotāji televizoru ekrānos notikumus redz pavisam citādi nekā visa pārējā pasaule. Šīs atšķirības neliecina neko labu par konflikta mierīgas atrisināšanas iespējām.

Rietumu plašsaziņas līdzekļi šajā laikā pamīšus saukā Putinu par slepkavu, piebārsta ziņas ar baumām, dalās sirdi plosošos stāstos par upuriem, meklē anonīmu avotu liecības par Krievijas saistību ar notriekto lidmašīnu un raksta komentārus par upuru aizvešanu.

Taču Krievijā televīzija, kas lielākoties pieder Kremlim vai vismaz pakļaujas valdības kontrolei, cenšas ēteru saduļķot ar dažādiem ekspertiem, kas, piemēram, uzstāj, ka SA11 raķešu sistēma nespēj notriekt tik augstu lidojošu lidmašīnu. Un neaizmirsīsim, ka tā nav daļa no plašākas diskusijas ar dažādām pieļautām iespējamībām un varbūtībām: visi Krievijas televīzijas kanāli un valdībai draudzīgie laikraksti apgalvo vienu un to pašu. Skatoties Krievijas ziņu pārraides, rodas līdzīgs iespaids, kā vērojot advokātu, kurš izmisīgi meklē labvēlīgi noskaņotus ekspertus un skatpunktus vai dauzonīgu zēnu, kuru direktors noķēris nozieguma vietā, un puika tagad cenšas izlocīties no bezcerīgas situācijas.

Teorija «ar odziņu»

Mēdz būt vēl sliktāk. Dažkārt plašsaziņas līdzekļi nododas vienkāršām sazvērestības teorijām, kuru pastiprina tāda kā simbiotiska saikne starp valsts televīzijām un izdomas bagātākajiem interneta nostūriem. Visinteresantākā, protams, ir arī sarežģītākā: MH17 patiesībā esot MH370, Indijas okeānā iekritusī Malaysia Airlines lidmašīna. Saskaņā ar šo sazvērestības teoriju MH370 patiesībā nepazuda: «Tā esot nogādāta uz ASV armijas bāzi Djego Garsijā.»

Tad lidmašīna esot nokļuvusi Nīderlandē. Noteiktajā dienā un stundā esot izlidojusi uz Malaiziju, taču pasažieru vietā bijuši līķi. Lidmašīnu patiesībā esot vadījis autopilots. Varbūt pacelšanos (kas ir ļoti sarežģīta procedūra) veikuši īsti piloti, taču tad viņi esot izlēkuši ar izpletņiem. Tālāk lidmašīna lidojusi automātiski. Vajadzīgajā vietā tā tikusi uzspridzināta, turklāt bez zeme-gaiss raķetes iesaistīšanas. Lidmašīnā esot bijušas sprāgstvielas – tieši tāpat CIP bija darījusi arī 11.septembrī.

Šīs teorijas atbalstītāji norāda, ka katastrofas vietā atrastās upuru pases izskatoties pilnīgi jaunas, lai gan ir pārcietušas sprādzienu un uguni. «Tātad pases tur tika iemestas vēlāk.» Vislabākais pierādījums ir tas, ka upuru Facebook lapas esot izveidotas vienā dienā un plašsaziņas līdzekļi izvairoties rādīt upuru ģimenes, bet koncentrējoties uz nokritušo lidmašīnu. Tā nav taisnība, ja runājam par Rietumu plašsaziņas līdzekļiem, taču Krievijas televīzijas viņus patiešām nerāda. «Par katastrofā iesaistītajiem cilvēkiem runāts gandrīz netiek,» saka neatkarīgā televīzijas analītiķe Arina Borodina, kura savulaik strādāja ietekmīgajā rīta laikraksta Kommersant. «Tā vietā mums stāsta šīs neticamās versijas. Ka uzbrukums, piemēram, patiesībā bija plānots pret prezidentu vai ka daži vietējie iedzīvotāji redzējuši izpletņlēcējus lidojam lejā no 10 000 metru augstuma.»

Rietumos tas varbūt neizklausās pārliecinoši, taču tikai tāpēc, ka esam redzējuši un dzirdējuši arī citus, pretējus stāstus. Savukārt Krievijas informācijas telpa ir kļuvusi tik vienbalsīga, un neatkarīgās balsis ir tik iebiedētas un marginalizētas, ka šādiem apgalvojumiem nav pretsvara. Tad patiesību var radīt, vienkārši pietiekami ilgi kaut ko atkārtojot.

Kopējā psihoze

Tā nav nevainīga situācija, kad viens saka vienu, bet otrs – kaut ko citu. Tāda konflikta attīstība ir ļoti bīstama. Krievijas ziņu dienestu dēļ vietējiem iedzīvotājiem ir radies noteikts priekšstats par katastrofu. Nevainīgākā versija ir traģisks negadījums, kurā vainojama Ukrainas armija, bet Rietumi tagad cenšas to novelt uz Krieviju, kurai ar notikušo nav nekāda sakara. Sliktākajā gadījumā tā ir daļa no neģēlīgas sazvērestības, lai Krieviju ievilktu apokaliptiskā karā ar Rietumiem. Rietumos katastrofa tiek uzskatīta par Ukrainas konflikta pagrieziena punktu, taču krievi vai nu nesaprot, kāpēc nejaušībai kaut kas būtu jāmaina, vai arī vēlas pretoties ārzemnieku provokācijai. Dažas dienas paskatoties Krievijas televīziju, viņiem notikušais ir kļuvis pat ļoti neviennozīmīgs, bet viņu valdības vaina notikušajā – vienkārši neticama. Jo vairāk to tagad uzsvērsim, jo mazāk Krievijas iedzīvotāji tam ticēs.

Pieredzējusī Krievijas plašsaziņas līdzekļu pētniece Floriana Fosato stāsta, ka avīžu žurnālisti un televīzijas diktori apzināti lieto padomju laika valodu – «nodevēji», «fašisti», «piektā kolonna» -, ļaujot saules gaismā iznākt 20.gadsimtā smagi traumētās sabiedrības psiholoģiskajiem dēmoniem, ar kuriem tā nemaz nav mēģinājusi pienācīgi tikt galā. Viņasprāt, tāpēc ir radies tāds kā kolektīvs posttraumatiskā stresa sindroma un Stokholmas sindroma krustojums.

Krievijā uzskata, ka «amerikāņi atkal ir radījuši konfliktu, kurā viņi varētu attaisnoti iejaukties», saka Fosato. «Cilvēki šeit baidās, lai gan neviens to neatzīst. Viņi ir panikā. Un tas nav nekāds brīnums, jo viņi zina, kas Ukrainā notika, un zina, ka gaidāma atbilde. Tāpēc viņi pieķeras Putinam, lūdzot aizstāvību. Tāpēc viņi neprasa prezidentam kaut ko mainīt.»

Lielākā problēma tomēr nav arī Krievijas sabiedrības izvairīšanās prasīt Putinam uzņemties atbildību. Kā savā slejā par MH17 katastrofu norādīja New Yorker žurnālists Deivids Remniks, Putina rokas ir ieslēgtas paša izveidotās propagandas mašīnas dzelžos. Viņš arī kļuvis par nemiernieku ķīlnieku, kuri sākumā Ukrainā šķietami darīja viņa paša netīro ģeopolitisko darbu.

Pēc Putina nonākšanas pie varas plašsaziņas līdzekļi bija elastīgi, gatavi sekot ikvienam politiskās stūres pagriezienam. «Tagad viss ir tieši otrādi,» saka Gļebs Pavlovskis, polittehnologs, kurš Putinam palīdzēja uzvarēt pirmajās vēlēšanās un gadiem ilgi pēc tam strādāja par Kremļa padomnieku. «Tagad ir gandrīz neiespējami nospiest pogu uz pults un nomainīt televīzijā izveidoto attēlu, jo tas nozīmētu zaudēt šogad iegūto auditoriju», kuru vilina zobenu troksnis un imperiālistiskie iekarojumi.

Skatītāji ir uzkurināti un žvadzina paši savus ieročus, un propagandas mehānisms kustas, inerces un paranojas dzīts, tāpat kā Austrumukrainas nemiernieki, ar katru ziņu pārraidi reproducējoties un palielinoties. Sensacionalizētās ziņas reitingos ir apsteigušas pat populārākās komēdijas. «Tas ļauj cilvēkiem palikt traumētiem,» saka Pavlovskis. «To var redzēt gan mediju reitingos, gan sarunās ar iedzīvotājiem. Viņi ir zaudējuši veselo saprātu, kļuvuši agresīvi un paranoiski.»

Notiekošajam bijis ievērojams iespaids arī uz Krievijas ietekmīgākajiem iedzīvotājiem, saka Pavlovskis, kuriem bija jāuzmana, lai netiktu zaudēts uzņemtais kurss. Arī viņi padevušies kopējai psihozei, kas apgrūtina iespēju pilnvērtīgi izvērtēt situāciju un atrast izeju.

«Redzams, ka Kremlis ir noskaņots mērenāk par Krievijas televīziju, taču vairs nespēj to mainīt,» saka Pavlovskis. «Viņi ir iekrituši lamatās un tagad var tikai mēģināt darboties situācijas ietvaros.» Kā piemēru viņš min Kremļa PR valodas mežģus, kas bija vajadzīgi tāpēc vien, lai paziņotu, ka Krievijas spēki Austrumukrainā netiks ievesti. «Šķietami kontrolēto mediju pasaulē pat racionālus valsts politiskos argumentus nākas apslēpt un ietērpt idiotiskos, urrāpatriotiskos vārdos,» saka Pavlovskis.

Tas neliecina neko labu Rietumiem, kur politiķi acīmredzami cer, ka MH17 vedīs Putinu pie prāta un liks piekrist konflikta atrisināšanai vai mazināšanai. Taču to grūti izdarīt, ja ne sabiedrība, ne politiskā elite notikumu neuzskata par tik nozīmīgu, lai Krievijai tagad nāktos pacelt balto karogu.

«Protams, tas traucē Putina plāniem. Viņam nākas būt par šo televīzijas ziņu varoni, viņš vairs nevar no tā atteikties,» saka Pavlovskis. «Manuprāt, pašlaik viņš nejūtas neko labi.»