Par tiesnešiem ir jāatlasa labākie, un kritēriji ir skaidri – godīgums un profesionalitāte, uzskata tiesnesis Andris Guļāns (62), kas ir pieteicis savu kandidatūru Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatam
Nopulēts Gustaw Becker sienas pulk-stenis Andra Guļāna kabinetā Augstākajā tiesā (AT) pedantiski uzskaita katru pusstundu, dobji un mazliet svinīgi gaisinot bažas par vecā mehānisma spēju kalpot vēl ilgu mūžu. Bijušais AT priekšsēdētājs jau kā administratīvo lietu tiesnesis šajā kabinetā nostrādājis septiņus gadus. Tagad piekritis kolēģu aicinājumam cīnīties ar pašreizējo tiesas vadītāju Ivaru Bičkoviču par iespēju atgriezties tiesas priekšsēdētāja amatā, kurā jau bijis divus termiņus no 1994. līdz 2008.gadam. Piekritis, lai radītu konkurenci un rosinātu plašākas diskusijas par tiesu sistēmas darbu.
Kādas pārmaiņas tiesu sistēmā vēlas tiesneši, kuru aicinājumam kandidēt AT priekšsēdētāja amatu jūs atsaucaties?
Pēdējos septiņus gadus es strādāju Administratīvo lietu departamentā, un šis laiks man bija kā skola, neraugoties uz to, ka tiesu sistēmā strādāju pietiekami ilgi. Es daudz ko varēju mācīties un arī esmu iemācījies. Protams, ar katru kolēģi neesmu runājis, bet viņu vēlme ir virzīta uz to, lai tiesa būtu iestāde, no kuras sabiedrība pamatoti varētu sagaidīt indivīda drošību, ja nepieciešams vērsties tiesā, un lai šajā tiesā varētu būt prognozējams rezultāts, lai tiesai būtu augsta reputācija un uzticība sabiedrībā.
Ārvalstu investori un pašmāju uzņēmēji norāda uz nesaprotamiem tiesu lēmumiem, dažādu shēmu īstenošanu maksātnespējas procesos, reiderismu. Kāpēc šo gadu laikā nekas nav mainījies, un ko jūs pats darītu, lai problēmas risinātu?
Ja gribam ar šīm problēmām cīnīties, apkārt jābūt cilvēkiem, kuriem uzticos un kuri to darbu dara. Nākamais – kādi ir AT priekšsēdētāja instrumenti? Viņš var ietekmēt vai piedalīties tiesnešu kandidātu atlasē, var piedalīties tiesnešu kvalifikācijas novērtēšanas procesā, viņam ir disciplinārā vara, un AT priekšsēdētājs ir Tieslietu padomes priekšsēdētājs. Tie ir viņa instrumenti. No otras puses – viņš nevar tieši izsaukt tiesnesi un likt atskaitīties vai dot uzdevumus, kas būtu darāmi. Tiesnesis tiesas spriešanas procesā ir neatkarīgs. Šeit ir tā robežšķirtne, kādā veidā var kontrolēt tiesnesi.
Svarīgākais – jābūt stingriem kritērijiem, kā atlasām [tiesnešu] kandidātus. Par šo problēmu esam runājuši gadiem, nevaru teikt, ka nekas nav darīts, bet domāju, ka atlases process joprojām nav ideāls. Vajadzētu tiekties uz to, lai jau šajā procesā atsijātu tos tiesnešus, kuri nav spējīgi vai derīgi, vai nav profesionāli, vai ir aizdomas, ka šie cilvēki varētu būt negodprātīgi.
Manuprāt, nebūtu slikti, ja tiesu sistēmā ieviestu principu kā agrākos laikos – piemēram, ir meistars un ir māceklis – zellis. Diez vai katrs tiesnesis ir gatavs kļūt par meistaru – apmācītāju un vai katram tas būtu jādara. Taču es domāju, ka būtu nepieciešams atlasīt cilvēkus, kas ir spējīgi nodot zināšanas, ētiskās vērtības un izpratni par tiesu darbu citiem, un šie cilvēki arī būtu spējīgi vērtēt kandidātus.
Mēs pietiekami neizmantojam instrumentus, kas ir mūsu rīcībā [lai negodprātīgos izķertu], bet tas ir saistīts ar cilvēcisko faktoru – nu, ko es par savu kolēģi sūdzēšos. Tā ir tiesnešu iekšējā problēma, jo viņi acīmredzot nevar būt pietiekami objektīvi pret kolēģiem. Ne tikai [tiesas] priekšsēdētāja, tieslietu ministra, bet arī katra tiesneša pienākums ir skatīties, kas notiek viņa kolektīvā, un aizrādīt. Idejai [izskaust negodprātīgu rīcību] ir jārodas pašā tiesnešu vidē.
Ja tādas nav?
Ja nav, tad kā varam ietekmēt cilvēku, ja nav cita mehānisma, kā iedarboties? Varam ar viņiem runāt – paklau, Jāni vai Pēteri, tev ir jāstrādā godīgi. Īstenībā tiesnešu, par kuriem varētu teikt, ka viņi ir melnās avis, nemaz nav tik daudz. Katras tiesas priekšsēdētājs zina savas problēmas, jautājums, vai viņš ar šiem cilvēkiem strādā. Vai AT priekšsēdētājs var pie katra aiziet? Es šaubos. Drīzāk AT priekšsēdētājs var paust viedokli, teikt, ka šajā jomā ir problēmas, ir jāpievērš tām uzmanība. Viņš var veidot arī – nosauksim to par kādu disciplinārlietu izmeklēšanas komisiju. Vai tas ir vajadzīgs pastāvīgi, es nezinu, bet konkrētu problēmu analizēšanai viņš var to darīt.
Vai jūs tādu komisiju veidotu saistībā ar plaši aprakstītajiem maksātnespējas un reiderisma gadījumiem?
Tas bija jādara. Izklausīsies no manas puses kā pārmetums, bet, ja jautājat, vai es to darītu – domāju, ka jā, bet, protams, man ir vajadzīgs viss šis materiāls. Kas pievērš uzmanību – tās lietas nezin kāpēc nonāk vienā tiesā pie viena un tā paša tiesneša, uzņēmums [pirms tiesas] maina adresi, no kā var secināt, ka tam ir vēlēšanās nonākt tieši tur – tie ir simptomi, kam nevar nepievērst uzmanību. Tie ir jautājumi, uz kuriem priekšsēdētājam ir jābūt gatavam atbildēt.
Žurnālā salīdzinoši nesen bija intervija ar tiesnešu disciplinārkolēģijas vadītāju – AT Krimināllietu departamenta priekšsēdētāju Pēteri Dzalbi, kurš atzina, ka nezina, ko nozīmē pašattīrīšanās, un disciplinārkolēģijai, vērtējot tiesnešu pārkāpumus, neesot šādu nolūku attiecībā uz tiesu sistēmu. Kā jūs vērtējat – vai tas ir viens no posmiem, ko varētu uzskatīt par veidu, kā tiesu sistēma attīrās no negodprātīgiem darboņiem?
Noteikti. Es domāju, ka disciplinārkolēģija tieši tāpēc ir veidota, lai tiesu sistēmu attīrītu no, sauksim viņus, par melnajām avīm. Bet disciplinārkolēģijai ir plašs [uzdevumu spektrs] – ne tikai sodīšana, bet pats process, kurā disciplinārkolēģija darbojas, sniedz preventīva rakstura [ietekmi] uz iespējamiem pārkāpumiem. Tas nav tikai mans viedoklis, arī daudzi kolēģi bija šokēti par tādu atbildi.
Kā tas iespējams, ka tiesneši no sava vidus ir izvirzījuši šādi domājošu cilvēku par disciplinārkolēģijas vadītāju? Ja mūsu profesionālajā asociācijā līdzīgā struktūrā vadītājs tā izteiktos, diez vai viņš tur ilgi turpinātu darbu, bet pie jums nekas nav mainījies.
Jā, jāatzīst, nekas nav mainījies. Dīvainākais tas, ka, šķiet, neviens nav prasījis disciplinārkolēģijas priekšsēdētājam skaidrot, kāpēc viņš tā teicis. Mums ir arī Ētikas komisija, kuras virzienā varētu norādīt un pajautāt, kāpēc tā noticis vai nav nekas darīts.
Likumā noteikts, ka tiesu priekšsēdētājiem jārūpējas arī par tiesnešu profesionālās ētikas normu ievērošanu un to vienotu izpratni tiesās. Vai, jūsuprāt, tas notiek?
Uz šo jautājumu nevaru plaši atbildēt. Domāju, ka ir tiesas, kur tas notiek, bet vai visās – es šaubos.
Pēc kādiem kritērijiem būtu jāvērtē tiesneša profesionalitāte un reputācija?
Tad mums jāatgriežas sarunas sākumā – kā atlasām kandidātus. Kritērijiem jābūt skaidriem un izstrādātiem, tiem jābalstās uz to, lai varētu atlasīt labākos, – tas ir godīgums, profesionalitāte, cik cilvēks ir savā dzīvē ko darījis.
Vai kritērijam – laba reputācija – atbilst tiesnesis Zigmants Gencs, kuru jūs atstādinājāt, Bičkovičs atjaunoja, pēc tam viņš tika atzīts par Gada tiesnesi un vēl pēc tam – kļuvis par konsultantu AT?
Es negribētu koncentrēties uz konkrēto tiesnesi. Mēģināšu vispārināt jautājumu. Ir liela problēma tiesas iekšienē – vērtību skala. Ko uzskatām, var darīt, ko nedrīkst, kas ir nosodāms un kas nav. Tad nonākam pie tā, ka domas krasi dalās. Ir cilvēki, kas uzskata, ka tā var un tas nekas nav, un ir cilvēki, kas ir citās domās.
Iespējams, balsojums AT plēnumā sadalīsies pēc šīs pašas formulas – pēc uzskatiem, kuras vērtības ir cienījamas un kuras īsti nav vērtības. Tas būs signāls visiem, kāda domāšana ir vairākumā.
Kā jūs raksturotu tās vērtību atšķirības?
Manuprāt, tas ir pietiekami skaidrs. Ir skaidrs, ko es drīkstu darīt kā tiesnesis un ko nedrīkstu. Es nezinu, vai šīs vērtības ir katram jāliek iemācīties kā bausli, varbūt varam tos arī saukt par baušļiem, ko tiesnesis drīkst [vai nedrīkst] darīt. Varbūt viņš var satikties ar advokātu, arī man personīgi ir pazīstami advokāti, kursabiedri, ar kuriem es satiekos, bet tādā gadījumā jānošķir tiesneša darbs no attiecībām ar šo cilvēku.
Par šīm lietām maz diskutējam. Ja diskutējam, tad šaurā vidē, kur ātri izbeidzam sarunu, – nav bijušas atklātas diskusijas. Faktiski grāmata [Tiesāšanās kā ķēķis] bija iemesls, kura dēļ varējām diskusiju veidot plašāku. Bet arī tad, kad AT šīs konkrētās lietas izskatīšanai tika izveidota Ētikas komisija, bija diezgan liela opozīcija, un cik dīvaini – joprojām ir tiesneši, kuri, neteiksim, pārmet, bet kritizē manu rīcību šajā sakarībā, uzskata, ka esmu rīkojies nepareizi, neesmu aizstāvējis tiesnešus, esmu pametis viņus zem sabiedrības ruļļa.
Lielās lietas, kurās tiek tiesātas augstas valsts amatpersonas, politiķi vai tiem pietuvināti cilvēki, iesprūst uz gadiem. Vairākās jau tagad var prognozēt – pat ja beigās būs notiesājošs spriedums, vainīgie sodu nesaņems tieši ilgā tiesāšanās procesa dēļ. Vai tā ir nejauša apstākļu sakritība vai apliecinājums sistēmas vājumam?
Man negribētos atzīt, ka sistēma ir tik vāja, taču jūsu šaubas ir diezgan pamatotas. Tā ir liela problēma, cik [labi] spējam organizēt darbu un cik spējīgi esam šādas lietas izskatīt. Tas ir mūsu profesionālisma rādītājs, tāpat kā policijai vai prokuratūrai – izmeklēt sarežģītas finanšu lietas vai, piemēram, veikala Maxima būvniecību. Tas pats attiecas uz tiesu sistēmu – vai tiesneši ir pietiekami sagatavoti, lai varētu izskatīt šādas lietas psihololoģiski, un ir organizētspējīgi.
Labi zinām, ka iekšlietu sistēmā tiek lūgts palielināt atalgojumu speciālistiem, kuri nodarbojas ar finanšu lietām. Cik gadu ir pagājis, kādas lietas ir bijušas, jautājums – vai tas ir tikai tiesas vai prokuratūras uzdevums, vai tomēr arī likumdevēja uzdevums? Visi taču redz, ka ir problēma, ka ir jāiegulda līdzekļi un šie speciālisti jālolo.
Vai Latvija kā tiesiska valsts ir tikai ievārījuma burkas zaglim vai arī lielajiem blēžiem?
Es ceru, ka Latvija ir tiesiska valsts, bet, protams, daudz kas vēl ir darāms. Kas attiecas uz lielajiem blēžiem, tad jāsaka, ka šie blēži dod labi apmaksātu darbu virknei mūsu advokātu un dažādu citu juristu, dažādu citu struktūru, tajā skaitā bijušajiem Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, kuri šo naudu rūpīgi atstrādā. Būtu, protams, ideāli, ja šajā procesā, kur no vienas puses ir prokurors un advokāts, pa vidu – tiesnesis, juridiskā kvalifikācija, intelekts un spēks būtu līdzvērtīgs, bet ne vienmēr tā ir. Valstij, ja tā grib patiesi cīnīties, ir jāiegulda līdzekļi un jāizvirza augstākas prasības pret cilvēkiem, kuri saņem no valsts atalgojumu.
Ņemot vērā vienas tiesājamas personas ar plašu juristu armādu ietekmi Saeimā – es domāju Lemberga kungu, kā jūs vērtējat, cik lielas ir jūsu izredzes tapt apstiprinātam AT priekšsēdētāja amatā?
Es to, protams, ņemu vērā, taču es piedalos procesā, lai kandidētu uz AT priekšsēdētāja amatu, un apzinos, ka varētu būt gan balsojums, gan citi plašāki gājieni.
Nedomāju, ka vajadzētu īpaši baidīties, jo tā ir pirmā reize, kad AT ir divi kandidāti. Kolēģiem ir iespēja padomāt, ko tad īsti gribam un vai tas kandidāts, kas tur runā – vai es ticu, vai viņam ir programma un vai es gribu, lai kaut kas mainās Augstākajā tiesā un vispār. Es ceru, ka pat kūtrākie kolēģi kaut ko padomās un pavērtēs.
