Elita Dreimane un viņas palīgs Ivars Mēkons – divas augstas Valsts kancelejas amatpersonas – zaudējuši valsts drošības iestāžu uzticību – abiem atņemta pielaide valsts noslēpumus saturošai informācijai. Vai politiķi un «ekonomiskie grupējumi» izrēķinās ar nevainīgiem ierēdņiem? Vai tomēr pašas amatpersonas nerada pārliecību, ka spēj glabāt noslēpumus?
Lai mēģinātu saprast, kāpēc Valsts kancelejas amatpersonām radušās problēmas ar pielaidi valsts noslēpumiem, nav jāieskatās slepenos Satversmes aizsardzības biroja (SAB) failos. Iespējams, dažas atbildes var iegūt, rūpīgāk paraugoties, kā pēdējos gados šī valsts iestāde strādājusi ar ierobežotas pieejamības informāciju situācijās, kur saduras ietekmīgas ekonomiskās intereses un netrūkst gribētāju nopelnīt uz nodokļu maksātāju rēķina.
Viens no pēdējā laika lielākajiem izaicinājumiem valsts pārvaldei, tajā skaitā tieši, netieši un pastarpināti arī Elitas Dreimanes vadītajai Valsts kancelejai bijis saglabāt kontroli par nacionālo aviokompāniju airBaltic pirms un pēc tam, kad valsts tās glābšanā bija ieguldījusi desmitiem miljonu eiro. Žurnāls Ir jau vairākkārt vēstījis par daudzām tiesvedībām, kurās spēcīgi juristi cīnās par dažādu saistību izpildi par labu Latviju pametušajam bijušajam Baltijas aviācijas sistēmas (BAS) īpašniekam Bertoldam Flikam, maksātnespējīgajai Latvijas Krājbankai, Satiksmes ministrijai un citām pusēm, arī par uzņēmuma obligācijām, kas kādreiz tiks pārvērstas airBaltic kapitāldaļās. Paralēli cīņai tiesu zālēs konsultēšanās procesā par iespējamu mierizlīgumu tiesvedībās bija iesaistījušies arī tādi valsts pārvaldē pieredzējuši profesionāļi kā bijušais satiksmes ministrs Aivis Ronis un ekspremjers Andris Šķēle. Pēdējā ģimenes uzņēmumi, to darījumi vai tajos savulaik esošu amatpersonu vārdi vīd aiz samezglotas īpašnieku, amatpersonu struktūras, ja mēģina atšķetināt, kurš tad īsti patlaban pretendē uz daļu no aviokompānijas obligācijām.
Noplūduši dokumenti
Tāds bija fons situācijai 2013.gadā, kad Valsts kancelejai tika prasīts viedoklis par Flika iesniegto investīciju pretenziju pret Latviju. Bijušais airBaltic vadītājs draudēja vērsties starptautiskajā šķīrējtiesā, prasot 88 miljonu eiro kompensāciju par it kā atņemto īpašumu – 50% BAS kapitāldaļu, kurai savulaik piederēja 47% airBaltic kapitāldaļu. Tieslietu ministrija un Satiksmes ministrija Flika prasību noraidīja kā nepamatotu, jo viņš airBaltic pārņemšanas laikā nav bijis tās īpašnieks, taču Elitas Dreimanes palīgs – tobrīd Valsts kancelejas jurists Ivars Mēkons domāja citādi. Viņš uzskatīja, ka Latvijas nodokļu maksātājiem Flikam tomēr varētu nākties maksāt 21-22 miljonus eiro. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs – negatīvo scenāriju izvērtēšanā katra amatpersona var izpausties atbilstoši savām zināšanām un ieskatiem, tomēr citu svaru Mēkona parakstītais dokuments ieguva, kad tas nejauši «noplūda» publiskajā telpā. Lai arī Mēkons uzskata, ka tas pats par sevi kā – «zelta, sudraba vai bronzas» pierādījums nevarētu kalpot par pamatu Flika prasības daļējai apmierināšanai, žurnāla Ir rīcībā esošā informācija liecina, ka valsts puses pārstāvji tolaik bija nopietni nobažījušies.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.