Nu tad nes!
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Šššš!
Korupcijas skandāls satricinājis Starptautisko fubola federāciju FIFA. Labs piemērs, kas izgaismo aizdomīgos darījumus šajā sporta un miljardu impērijā, ir naudas atvēlēšana Kaimanu salām
Sabiedējot vistas, uz lauka izbraucis buldozers, lai izlīdzinātu granti topošajā futbola laukumā ar mākslīgo segumu. Izklausās neticami, bet pasaules futbola pārvaldītāji FIFA kopš 2002.gada ir iztērējuši 2,2 miljonus ASV dolāru (divus miljonus eiro), lai uzceltu jaunu biroju Kaimanu salu Futbola asociācijai un finansētu divu laukumu būvniecību galvaspilsētā Džordžtaunā. Zeme tur ir purvaina, un zāles laukums nespēj izturēt sāļo vidi.
FIFA dāsnums var šķist vēl neticamāks, uzzinot, ka šīs Karību jūras nodokļu un tūristu paradīzes futbola komanda ir tikai 191.vietā 209 pasaules valstsvienību reitingā. Kaimanu salas nekad nav spēlējušas pasaules kausā. Un pat visi 58 tūkstoši Kaimanu iedzīvotāji kopā ne tuvu nevarētu piepildīt pasaules lielākos futbola stadionus.
Tomēr Džordžtaunā celtie laukumi atklāj vienu no smalkajiem veidiem, kā Zepam Blateram bija izdevies 17 gadus dzelžainā tvērienā noturēt varu FIFA federācijas prezidenta amatā. 29.maijā viņu ievēlēja uz piekto termiņu. (īsi pirms žurnāla nodošanas pienāca ziņa, ka Blaters atkāpies – red.)
Tas atklāj arī organizācijas darbības principus, kas dažiem FIFA darbiniekiem ir snieguši neproporcionāli lielas iespējas lemt par ienesīgiem kontraktiem, iespējams, pamudinot viņus veikt kriminālas darbības. Viens no ietekmīgākajiem Kaimanu futbola darbiniekiem tagad tiek apsūdzēts miljoniem dolāru saņemšanā kukuļos. Daļa no šīs naudas esot novirzīta, lai uzceltu baseinu privātajā rezidencē Džordžijas štatā ASV.
FIFA prezidenta vēlēšanu sistēma, kurā viena balss ir gan mazākajām, gan arī lielākajām futbola asociācijām, ir ļāvusi nodrošināt organizācijas dalībvalstu vairākuma atbalstu Blateram, par spīti asajai kritikai un apsūdzībām, kuras viņš saņēmis par starptautiskajā futbola pasaulē valdošo korupciju. Prezidentam par labu nākuši arī federācijas finansētie futbola laukumi un citi visā pilnībā likumīgi atbalsta projekti.
Kaimanu salas pagājušonedēļ nokļuva futbola pasaules reketa un kukuļošanas skandāla epicentrā. Džefrijs Vebs, ilggadējais Kaimanu Futbola asociācijas prezidents un Ziemeļamerikas, Centrālamerikas un Karību reģiona futbola asociāciju konfederācijas (labāk pazīstama kā CONCACAF) vadītājs, bija viena no 14 augstajām futbola amatpersonām, pret kurām ASV varas iestādes 27.maijā izvirzīja apsūdzības. Viņu vidū ir arī Veba vecākais palīgs Kosts Taks.
Savulaik par reformētāju un potenciālo FIFA prezidentu uzskatītais Vebs tiek apsūdzēts miljoniem dolāru lielu kukuļu pieprasīšanā un saņemšanā no sporta mārketinga uzņēmumiem, kas pirka un tālāk pārdeva pārraides, mārketinga un sponsorēšanas tiesības uz reģionālajiem futbola turnīriem. Apsūdzībā teikts, ka šī naudas plūsma tika slēpta ar dažādu rūpīgi izstrādātu metožu palīdzību.
Cik zināms, 50 gadu vecais Vebs šobrīd cīnās pret izsūtīšanu no Cīrihes, kur viņš tika arestēts. Viņš ir zaudējis savu CONCACAF prezidenta amatu. Viņa kritiens ir šokējis un apkaunojis daudzus cilvēkus gan Kaimanu salās, gan citviet.
Garais un atlētiskais Vebs rada vienkārša cilvēka iespaidu, kas daudziem patika, saka Stīvens Zigmunds, Ņujorkas sabiedrisko attiecību konsultants. Viņš 2012.gadā mācīja Vebam sazināties ar medijiem, rakstīt runas un veidot publicitāti. «Viss Veba tēls bija balstīts uz domu, ka viņš būs tas cilvēks, kurš CONCACAF iztīrīs, nevis aptīrīs,» saka Zigmunds.
Politikas spēle
Blaters ir centies demokratizēt futbolu un veicināt šī sporta veida popularitāti visā pasaulē – tieši viņš «aizstūrēja» 2010.gada pasaules kausu uz Āfriku (kur līdz šim nav notikušas arī nevienas olimpiskās spēles), un tam bija nozīmīgs politiskais zemteksts.
Blaters FIFA bija sapulcējis savus atbal-stītājus un nodrošinājis viņu uzticību ar ikgadējiem maksājumiem vairāku simtu tūkstošu dolāru apjomā ikvienai no federācijā ietilpstošajām asociācijām. FIFA arī piešķir grantus laukumu celšanai un izsniedz cita veida finansiālu palīdzību. Sīkām, trūcīgām valstīm, kurās futbola finansējums ir gandrīz pilnībā atkarīgs no FIFA, šī nauda ir neaizstājama.
«Blatera kungs spēlē ļoti gudri,» saka Deivids Larkins, Vašingtonas jurists, kurš specializējas starptautiskajā sporta likumdošanā un vada organizāciju ChangeFIFA. «Kaimanu salu piemērs rāda, kā šī finansiālās palīdzības programma mazās asociācijas uztur pie dzīvības. Tas nozīmē, ka tās ir atkarīgas no FIFA līderiem.»
Kopš 2008.gada FIFA Kaimanu salām ir piešķīrusi grantus 1,8 miljonu ASV dolāru (1,65 miljonu eiro) apjomā divu futbola laukumu uzcelšanai. Joprojām nav pilnībā pabeigts pat pirmais laukums, lai gan pagājuši jau septiņi gadi kopš projekta sākuma. Plāni par kopmītnēm un sporta zāli nav īstenojušies. Pēdējais grants – 2014.gada martā saņemtie 500 tūkstoši dolāru (450 tūkstoši eiro) – bija paredzēts mākslīgā seguma uzklāšanai, kā savā mājaslapā raksta FIFA, jo «pašreizējais zāles segums nespēj izturēt sālsūdens vidi».
Šis projekts bija daļa no Veba plāna futbola stiprināšanai Kaimanu salās ar moderna treniņu centra palīdzību. Blaters nevarēja atļauties viņu ignorēt, jo sevišķi pēc tam, kad Vebs 2012.gada maijā kļuva par CONCACAF prezidentu. Šajā amatā viņš pārraudzīja 35 FIFA dalībvalstu asociācijas jeb aptuveni 17% no kopējām balsīm FIFA prezidenta vēlēšanās.
«Lai būtu iespējama balsošana blokos, nepieciešams kāds, kurš savāc balsis un notur visus ierindā,» saka Larkins. «Tā ir tipiska banānu dalīšanas politika.»
2013.gada oktobrī Blaters piedalījās pompozā pasākumā, kas bija sarīkots par godu Veba ievēlēšanai CONCACAF prezidenta amatā un viņa nonākšanai FIFA izpildkomitejā. Viņš nepārprotami bija viena no FIFA jaunajām zvaigznēm. Vebu ievēlēja arī FIFA finanšu komitejā un uzticēja vadīt darba grupu cīņai pret rasismu futbolā.
Galā pasākumā Blaters izteicās, ka Vebs varētu kļūt par viņa pēcteci, tiesa, tā varēja būt arī politiskā glaimošana un mēģinājums nodrošināt sev Veba atbalstu 2015.gada FIFA prezidenta vēlēšanās. Protams, Vebam vispirms vajadzētu iegūt pieredzi varas izmantošanā, teica Blaters, brīdinot: «Ļaujiet viņam pieaugt.»
Pats Vebs, kurš vienlaikus strādā par baņķieri, sacīja: jā, viņš «noteikti» kādudien gribētu būt FIFA prezidents. «Visa pamatā ir parāda atdošana un kalpošana sportam. Kas zina, kas notiks nākotnē?» Vebs teica BBC. Viņš mēdza izsmiet ekstravaganto CONCACAF biroju Ņujorkas Trampa Tornī, kur greznumu mīlošais Čaks Bleizers, bijušais organizācijas ģenerālsekretārs, bija iekārtojis putnu māju savam makao papagailim.
Kā 27.maijā publiski paziņoja varas iestādes, Bleizers jau 2013.gadā slepeni atzina savu vainu viņam izvirzītajās apsūdzībās par izspiešanu, krāpšanu, naudas atmazgāšanu un izvairīšanos no ienākuma nodokļa maksāšanas.
Duļķainās finanses
No neskaidru finanšu darījumu ēnas CONCACAF nav izdevies tikt vaļā jau ilgu laiku. Starp 14 pagājušās nedēļas trešdienā apsūdzētajiem futbola un mārketinga darbiniekiem ir arī CONCACAF eksprezidents Džeks Vorners no Trinidādas un Tobago, kurš, starp citu, ir apsūdzēts par 10 miljonu ASV dolāru saņemšanu, lai ietekmētu 2010.gada pasaules kausa mājvietas balsojumu, kurā uzvarēja Dienvidāfrika.
Vornera pēctecis Vebs sevi pozicionēja kā reformētāju ar mērķi panākt atbildību un caurskatāmību CONCACAF darījumos. «Mums jāatstumj mākoņi un jāļauj šeit iespīdēt saulei,» Vebs pēc ievēlēšanas teica žurnālistiem.
Varas iestādes tagad stāsta, ka viņa organizācija tomēr turpināja darīt iesākto. Jau savas ievēlēšanas mēnesī 2012.gada maijā viņš prasīja trīs miljonus ASV dolāru (2,75 miljoni eiro) lielu kukuli no Maiami pilsētas sporta mārketinga uzņēmuma Traffic Sports USA, kas bija nopircis pārraides un mārketinga tiesības uz Karību reģiona kvalifikācijas spēlēm 2018. un 2022.gada pasaules kausa izcīņai, teikts apsūdzībā.
Kukulis esot lūgts ar Taka starpniecību, kurš ilgus gadus ir bijis Veba palīgs un arī pats savulaik bija Kaimanu salu Futbola asociācijas ģenerālsekretārs. Kukuļa nonākšana pie Veba tika slēpta ar sarežģītas shēmas palīdzību, apgalvo varas iestādes.
Daļa naudas, piemēram, tikusi iemaksāta celtniecības darbu vadītāja kontā, kurš uzbūvēja baseinu Veba rezidencē Džordžijas štatā.
Lielbritānijā dzīvojošais Kipras grieķis Taks vienmēr bija blakus Vebam viņa sarunās, «draudzīgs, taču neuzticams», saka sabiedrisko attiecību konsultants Zigmunds. «Viņš man atgādināja tādu cilvēku tipu, kurus bieži esmu redzējis politikā. Viņi pielīp kādam politiķim un ceļas un krīt ar šo cilvēku,» saka Zigmunds.
2012.gadā Vebs prasīja vēl vienu kukuli Traffic Sports USA, šoreiz 1,1 miljona dolāru (viena miljona eiro) apjomā par komerctiesībām uz CONCACAF galvenajiem starptautiskajiem turnīriem: Zelta kausu un Čempionu līgu. Cenšoties apslēpt kukuli, tika izmantots viltus rēķins, saskaņā ar kuru nauda it kā bijusi izmaksāta Panamas uzņēmumam, kas ražo bumbas un futbola formastērpus.
2013.gadā, kad Traffic Sports USA parakstīja līguma pagarinājumu 60 miljonu dolāru (55 miljonu eiro) apjomā par ekskluzīvām Zelta kausa un CONCACAF Čempionu līgas sponsorēšanas tiesībām, Vebs vēlreiz centās iegūt maksu no uzņēmuma, teikts apsūdzībā: «Lai gan Vebs gribēja vēl vairāk naudas, abas puses beigās vienojās par kukuli divu miljonu dolāru apmērā.»
Beigu beigās daži no darījumā iesaistītajiem cilvēkiem sāka izteikt neapmierinātību par kukuļdošanas praksi. 2014.gada martā Ņujorkā notika sanāksme, kurā Traffic Sports USA prezidents Ārons Deividsons teica (tas dzirdams ierakstā): «Vai tas ir pretlikumīgi? Tas ir pretlikumīgi. Skatoties lielākā mērogā, vai tas ir slikti uzņēmumam kurš šajā nozarē ir darbojies jau 30 gadus? Tas ir slikti.»
Deividsons ir viens no cilvēkiem, pret kuriem 27.maijā tika izvirzīta apsūdzība. No tās izriet, ka šajā 2014.gada marta sanāksmē Deividsons pieminēja arī citus kukuļus, kurus Vebam maksāja kāds sporta mārketinga uzņēmums Datisa.
Tā bija daļa no lielākas shēmas: Datisa plānoja samaksāt 110 miljonus ASV dolāru vairākām Dienvidamerikas amatpersonām, ieskaitot Vebu, lai iegūtu komerctiesības uz vienu no pasaules prestižākajām futbola sacīkstēm – Dienvidamerikas valstsvienību turnīru Copa America. 2016.gadā ASV ir paredzēts jubilejas – simtais – Copa America.
Nav skaidrs, cik daudz no šīs naudas pienācās pašam Vebam, taču apsūdzībā teikts, ka dažādiem cilvēkiem kopā jau bija izmaksāti 40 miljoni dolāru. Turpat arī rakstīts, ka 2014.gada 1.maijā Floridā satikās Datisa augstākās amatpersonas un pārsprieda kukuļdošanas shēmu. Viens no uzņēmuma darbiniekiem, Argentīnas pilsonis vārdā Alehandro Bursako, pārējiem esot teicis: «Šīs lietas dēļ var ciest visi.» Un piebildis: «Mēs visi tiksim cietumā.»
«Apkaunojoši»
Pašās Kaimanu salās daudzus satriekusi iespēja, ka Vebs varētu nonākt cietumā. Viņš bija ļoti iecienīts dzimtajā pilsētā Džordžtaunā. Grozījās politiskās elites sabiedrībā un sagādāja salu ekonomikai ap 30 miljoniem dolāru, pateicoties futbola turnīru organizēšanai.
Vebu vietējie raksturo kā tik lielu futbola attīstības entuziastu, ka reiz viņš pats pļāva zāli un tīrīja tualetes, un kādu laiku strādāja birojā bez tālruņa. «Es esmu pārsteigta! Viņš šķita godīgs un taisnīgs cilvēks,» saka Violeta Vilsone, Sarkanā Krusta brīvprātīgā, kura vairākkārt ir satikusi Vebu. «Tas viss ir ļoti apkaunojoši. Mazai salai ir sāpīgi, ka viņš tika augstā amatā un tad to visu salaida grīstē.»
Šajā izolētajā pasaules malā ziņas par Vebam izvirzīto apsūdzību radījušas mulsu klusumu un neticību. Valdības un futbola federācijas pārstāvji nākamajās dienās pēc aspūdzībām un vairāku futbola amatpersonu aizturēšanas Šveicē ir izteikušies maz vai vispār neko. Kaimanu salu sporta ministrs Osborns Bodens īsajā paziņojumā Veba vārdu nepieminēja nemaz, toties uzsvēra, ka viņa ministrija nav saistīta ar FIFA izmeklēšanu. Kaimanu Futbola federācijas preses pārstāve izņēma savu kontaktinformāciju no mājaslapas.
«Mani lūdza neko nekomentēt,» saka Džeimss Ričs, Kaimanu salu Premjerlīgas administrators. Uz jautājumu, vai viņš ir šokēts par notikušo, Ričs atbild: «Es nedomāju, ka «šoks» ir īstais vārds. Es nezinu īsto vārdu. Lai notiek, kam jānotiek, un mēs redzēsim, kā būs pēc tam.»
Vebs bija populārs un veiksmīgs, tāpēc «valsts nemēģināja ieskatīties dziļāk lietās, ar kurām viņš varētu būt saistīts», saka Cayman Compass laikraksta īpašnieks Deivids Lege. «Tagad šī ziņa ir izskanējusi visā pasaulē, un attieksme acumirklī ir mainījusies. Ir sākusies nopietna izmeklēšana par viņa darbībām un citiem cilvēkiem, kurus viņš varētu būt tajās iesaistījis.»
Futbols pūst no galvas
Starptautiskās futbola federācijas amatpersonas un sporta izpildpersonas, kas pēdējos 20 gados bijušas iesaistītas koruptīvos darījumos, pēc ASV izmeklētāju savāktajiem faktiem.
Foto – AFP/LETA
Šveicē uzpeld baltiešu miljoni
Tālu no savu valstu nodokļu dienestiem, Šveicē naudu glabāja negodā kritušais Lietuvas Snoras baņķieris Antonovs, Igaunijā dzimis reklāmas guru un Baltijas naftas tirgoņi, liecina noplūdusī informācija par 240 miljoniem dolāru
Kad Krievijas miljardieris Vladimirs Antonovs vēl bija pazīstams kā baņķieris, nevis bēglis, kuru Lietuvas tiesībsargi meklē aizdomās par apjomīgu naudas izkrāpšanu, viņš vēlējās par 3,5 miljoniem ASV dolāru iegādāties privātu lidmašīnu, samaksas ķīlai izmantojot bankas Snoras aktīvus. Šis ir tikai viens no secinājumiem par Baltijas klientiem, kas izriet no «HSBC failiem» jeb vēsturē lielākās banku datu noplūdes.
Šī informācija izgaismo milzīgu nodokļu apiešanas shēmu, kuru pasaules otrā lielākā banka labprāt sekmēja ar savas Šveices filiāles starpniecību. Daudzās valstīs tagad ir sākts darbs pie nodokļu pārbaudēm, krimināllietu ierosināšanas un mēģinājumiem atgūt nesamaksātos nodokļus. Banka atkārtoti bija sniegusi klientiem garantijas, ka šo kontu informācija nekādā gadījumā nenonāks viņu mītnes valstu institūciju rīcībā, pat ja būs pierādījumi, ka nauda šajos kontos nav deklarēta un par to nav samaksāti nodokļi. Vēl vairāk – bankas darbinieki tika apsprieduši ar klientiem risinājumus, kā būtu iespējams paglābties no nodokļiem, tajā skaitā veidojot ārzonu kompāniju kontus, lai izvairītos no Eiropas Uzkrājumu direktīvas – 2005.gadā ieviesta regulējuma, kas ar banku informācijas apmaiņas palīdzību apkarotu nodokļu nemaksāšanu.
Visu trīs Baltijas valstu nodokļu dienesti ir lūguši Francijas kolēģus izsniegt viņu rīcībā esošos datus, taču Latvijas ierēdņiem līdz šim nav izdevies tos iegūt.
Datu noplūde notika jau 2008.gadā, kad bijušais HSBC darbinieks Ervē Falkjani nosūtīja Francijas varas iestādēm datubāzi ar vairāk nekā 106 tūkstošiem bankas klientu. Tikai pērn šiem datiem piekļuva Francijas laikraksts Le Monde un dalījās tajos ar Starptautisko Pētnieciskās žurnālistikas konsorciju. Konsorcijā darbojas arī pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica – vienīgā redakcija Baltijā, kam tika piešķirta piekļuve datiem, kuri atklāj 171 kontu, kas pieder ar Latviju, Igauniju un Lietuvu saistītiem klientiem. Tajos kopā ir nepilni 240 miljoni ASV dolāru.
Lielākie klienti – ABLV īpašnieki
Gandrīz puse no HSBC datu noplūdē izgaismotās «Baltijas naudas» ir saistīta ar klientiem no Latvijas. Lauvastiesa jeb 77% no Latvijas klientu naudas glabājās viena uzņēmuma – Volga River One Capital Partners L.P. – kontā. Šis investīciju fonds dibināts 2006.gadā ar mērķi darboties Krievijā un NVS teritorijā. Saskaņā ar HSBC failos atrodamo informāciju tam piesaistīti bankas ABLV līdzīpašnieki Oļegs Fiļs un Ernests Bernis, kuri regulāri atrodami Latvijas miljonāru saraksta augšgalā.
Bernis un Fiļs ar bankas pārstāvja starpniecību paskaidroja, ka ABLV pieder tikai pieci miljoni no kontā pavisam atrodamajiem 94,4 miljoniem dolāru. 2006.gadā ABLV šo naudu ieguldīja fondā Volga River One Capital Partners. Saskaņā ar ABLV teikto Bernis un Fiļs nav veikuši personīgus ieguldījumus šajā fondā. Bankas investīcijas šajā fondā esot «no pirmās dienas» iekļautas tās pārskatos, kas ir regulāri auditēti atbilstoši likumu prasībām, teikts bankas paziņojumā.
90.gadu sākumā HSBC Šveices filiālē naudu glabāja arī bijušie augsta ranga VDK pretizlūkošanas darbinieki Vladimirs Komogorcevs un Jurijs Šabašovs, kuri aktīvi iesaistījās naftas tranzītbiznesā, tajā skaitā uzņēmumā Lat-West-East, kas bija Krievijas koncerna Jukos pārstāvis. Vairāki Lat-West-East līdzīpašnieki bija atvēruši kontus HSBC Šveices filiālē, taču slēdza tos ilgi pirms informācijas noplūdes – šo klientu vidū lasāmi tādi uzvārdi kā 90.gadu vidū liftā uzspridzinātais biznesmenis Sergejs Generalovs un savulaik par Latvijas neatkarības atjaunošanu balsojušais AP deputāts Andris Plotnieks.
Felu ģimene, galvenie Tabakas nama akcionāri, šajā bankā bija noguldījuši 0,74 miljonus dolāru. 2007.gadā HSBC tika slēgts arī bijušo RD Electronics īpašnieku Vitālija Gotlība un Deica Rahmiela konts.
Uzņēmējs Ivars Strautiņš, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) viceprezidents, bankā savulaik turējis 121 tūkstoti dolāru. Strautiņš Re:Baltica apgalvo, ka naudu patiesībā ir noguldījis ASV bankā, kuras nosaukumu neatceroties. No turienes tā vēlāk pārskaitīta uz HSBC Šveices filiāli, neprasot klienta piekrišanu. «Es to [kontu] izveidoju 90.gadu sākumā ārkārtas situācijām, ja Latvijas kredītkartes ārzemēs nestrādātu. Noguldīju dažus tūkstošus, tad katru gadu pievienoju vēl dažus, un tā tas izauga,» skaidro Strautiņš. «Kad viņi teica, ka par klientiem uzskata cilvēkus ar trim miljoniem dolāru un man vajadzētu piemaksāt, lai glabātu pie viņiem naudu, mēs sadarbību pārtraucām. Es patiešām sajutos kā sīkmanis.» Konta informācijā kā Strautiņa profesija bija minēta naftas tirdzniecība.
Pārējie Latvijas kontu īpašnieki ir maz zināmas privātpersonas. Pavisam ar Latviju saistītām personām ir bijuši 49 konti, kas parādās noplūdušajos datos. Latvijas Valsts ieņēmumu dienests no Francijas nodokļu dienesta ir pieprasījis informāciju par kontu īpašniekiem, taču pagaidām to vēl nav saņēmis, atklāja dienesta pārstāvis.
Antonovs un Snoras
Ar Lietuvu saistīto klientu vidū ir divi bijušie Snoras bankas akcionāri Vladimirs Antonovs un Raimonds Baranausks. 2011.gadā Lietuvas valdība pārņēma banku, jo atklāja nelegālu darbību un miljoniem dolāru lielu vērtspapīru iztrūkumu. Banka bija piektā lielākā kredītu izsniedzēja Baltijā. Pēc tās kraha sabruka arī Snoras meitaskompānija Latvijas krājbanka. Antonovs un Baranausks aizbēga uz Londonu un turpina tiesāties, lai izvairītos no izdošanas Lietuvai, kura ierosinājusi krimināllietu par Snoras izputināšanu un izdevusi abu biznesmeņu aresta orderi.
Dati liecina, ka HSBC bija vismaz trīs ar Antonovu saistīti konti. Lielākais naudas apjoms – vairāk nekā 65,5 miljoni ASV dolāru – bija Snoras bankas kontā. HSBC sarakstē Antonovs tiek dēvēts par BO (beneficial o-wner jeb labuma guvējs). Citos nopludinātajos datos šis pats naudas apjoms ir pieminēts ar Baranauska ID numuru. Antonovam bankā bija arī privātais konts ar nepilniem 1,86 miljoniem ASV dolāru. Bet trešais konts piederēja ar Antonovu saistītai Kipras firmai Panatrones Holdings Limited. Tolaik šis ārzonas uzņēmums bankai bija parādā gandrīz 21,46 miljonus dolāru.
Nopludinātajos failos atrodama arī daļa no HSBC iekšējās sarakstes par Antonovu. Izskatās, ka krievu miljardieris mēģinājis izmantot Snoras aktīvus, lai iegādātos sev lidmašīnu. Šajos iekšējos ziņojumos par bankas klientiem tiek saukti Panatrones Holdings Limited, taču bankas pārstāvis acīmredzami zina, ar ko viņiem patiesībā ir darīšana. Šie ziņojumi vēsta, ka 2005.gada novembrī Maskavā notika bankas pirmā tikšanās ar Vladimiru Oplančuku, tuvu Antonova draugu, kuram bija paraksta tiesības vairākos ar baņķieri saistītos ārzonu uzņēmumos. «Pirmoreiz satikām klienta parakstītāju ar pilnvarotā tiesībām (t.i., Vladimiru Oplančuku). Es uzsvēru, ka aizdevuma sākotnējais nosacījums bija BO paraksts uz aizņēmuma līguma. Viņš panāks, lai BO paraksts būtu uz aizņēmuma līguma. Es arī uzsvēru, ka tuvākajā nākotnē jānoorganizē tikšanās ar BO, kas ļautu mums padziļināt sadarbību. Sarunā piedalījās arī Maksims Ančipolovskis, kuram bija svarīga loma darījuma strukturēšanā.» Ančipolovskis bija Snoras uzraudzības padomes loceklis un ir bijis vairāku ar Antonovu saistītu uzņēmumu pārvaldnieku vidū.
Ziņojumā teikts, ka pēc sarunas klients bija «ļoti apmierināts». Drīz pēc tam Maskavā notika otra tikšanās: šoreiz bankas pārstāvji runāja ar pašu Antonovu. Saskaņā ar HSBC failiem krievu miljardieris ar bankas pārstāvjiem satikās, lai pārspriestu lidmašīnas iegādi, izmantojot Snoras aktīvus: «Ar BO (V.A.) satikās Irina Kokoreva. BO parakstīja aizņēmuma līgumu, tā izpildot mūsu noteikto aizdevuma priekšnoteikumu. Viņš sev atvērs vēl vienu kontu, kurā noguldīs 1 milj. dolāru. BO šobrīd risina pārrunas, lai iegādātos biznesa lidmašīnu, ko finansēs ar SocGen saistīts līzinga uzņēmums Vācijā. Mēs izsniegsim 5 gadu ķīlu 3,5 miljonu dolāru apmērā (maksa: 75 bppa) caur Panatrones, ko nodrošinās BO aktīvi Snoras bankā. (Aizdevums jau apstiprināts ar 5 gadu garantiju.) Ja darījums īstenosies, mums tiks pārskaitīti 3,5 miljoni dolāru.»
No sarakstes nav skaidrs, vai lidmašīnas pirkums patiešām notika. Tomēr publiski pieejamie avoti atklāj, ka Antonovam savulaik bija privāta lidmašīna.
Lietuvas Centrālā banka nekomentē no HSBC nopludinātos ziņojumus. Tomēr informācijā, kuru Lietuva iesniedza Vestminsteras Maģistrātu tiesā, prasot izdot Antonovu un Baranausku tiesāšanai, bija minētas ar Šveices bankas kontiem saistītas aizdomīgas darbības. Pieprasījumā teikts, ka ar obligāciju pirkšanu un pārdošanu saistītie rīkojumi Šveices bankai tika nodoti pa telefonu, tā neatstājot pēdas SWIFT vai citās sistēmās, kuras izmanto, lai reģistrētu bankas darījumus.
Viena no lieciniecēm bija Snoras galvenā juridiskā padomniece no 1999.gada līdz bankas pārņemšanai Aušra Ižickiene (HSBC dokumentos viņa minēta kā AI). Viņa apstiprināja izmeklētājiem, ka Snoras bankai bija konti Šveicē, kuros glabājās aptuveni 10% no bankas kopējiem aktīviem. Viņa apgalvoja, ka tos nekontrolēja Antonovs un Baranausks, bet tie «atradās Snoras pārziņā», tāpēc būtu kļūdaini pieņemt, ka aktīvus bankai nozaga.
Pēc aiziešanas no Snoras Ižickiene strādāja advokātu birojā, kas pārstāvēja Antonova un Baranauska intereses Lietuvā. Saskaņā ar ziņojumu viņu «atlaida 2012.gada janvārī un pēc bezdarba posma viņa pievienojās Baltic Legal Services – advokātu birojam, kas pārstāv Antonovu un Baranausku kopējā tiesas procesā Snoras lietā, kas šobrīd notiek Lietuvā».
Lietuviešu VID vērtē
Vēl viens ietekmīgs Lietuvas klients HSBC bija Šveicē dzīvojošais Sauļus Kaross, kuru par bagātāko Lietuvas uzņēmēju dēvē pat biežāk nekā Neriju Numaviču, Maxima mazumtirdzniecības tīkla galveno akcionāru.
Kaross ir nelielas Lietuvas bankas Medicinos Bankas galvenais īpašnieks, bet nodarbojas arī ar naftas tirdzniecību, turklāt viņam ir ciešas saiknes ar Lukoil vadību. Nopludinātie dati Karosu saista ar diviem Īrijā reģistrētiem uzņēmumiem Western Petroleum S.A. un Sundora Ltd. Tie abi tika izmantoti, lai pārņemtu Medicinos Bankas, un tika minēti bankas akcionāru vidū. Tagad abi uzņēmumi ir likvidēti, un viņu konti HSBC bankā slēgti, tāpēc tur uzglabātais naudas apjoms nav zināms.
Lietuvas Nodokļu inspekcija pieņem, ka HSBC klienti varētu būt izvairījušies no nodokļiem. «Inspekcija izvērtē informāciju par mūsu nodokļu maksātāju kontiem HSBC un pēta arī šo līdzekļu izcelsmi. Lai gan varētu teikt, ka informācija ir mazliet novecojusi, arī šie dati palīdz izvērtēt attiecīgo indivīdu iespējamo saistību ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un, iespējams, nelegālajiem aktīviem,» teica inspekcijas vadītāja vietnieks Artūrs Klerausks.
HSBC informācijas noplūde piesaistīja nodokļu inspektoru uzmanību uzreiz pēc publicēšanas, un Lietuva tad arī prasīja Francijas varas iestādēm izsniegt bankas failus. Saskaņā ar mūsu rīcībā esošiem avotiem Francijas varas iestādes piekrita Lietuvas kolēģiem sniegt papildu informāciju par HSBC klientiem. Avoti apgalvo, ka šo informāciju bija paredzēts nodot personiski, lai novērstu iespējamās noplūdes.
Ārzemnieki ar igauņu saitēm
No Igaunijas pārstāvjiem lielākais naudas apjoms HSBC kontā bija Pēteram Harijam Kandimā – Zviedrijā uzaugušam igaunim, kas veiksmīgi darbojies reklāmas nozarē. Saskaņā ar nopludinātajiem dokumentiem Kandimā kontā bija 4,1 miljons ASV dolāru, taču viņš pats to noliedz. «Es būtu ļoti priecīgs, ja manā rīcībā jelkad būtu bijis šāds naudas apjoms,» viņš komentē. Kandimā piebilda, ka viņa izveidotajā kapitāla apdrošināšanas kontā viņam bijušas tikai zviedru kronas un akcijas, kuru kopējā vērtība nekad nav pārsniegusi sešus miljonus zviedru kronu (aptuveni 640 tūkstoši eiro).
Kandimā sacīja, ka viņam nav nekā slēpjama un HSBC konts ir tikai viens no viņa daudzajiem ārzonu kontiem, kas atvērti arī Monako un Luksemburgā. «Zviedrijas valdība precīzi zina, kur atrodas mana nauda,» viņš paziņoja. Tomēr viņš neslēpa faktu, ka HSBC konts viņam sniedza iespēju izvairīties no ienākuma nodokļa maksāšanas Zviedrijā.
Pēc divu veiksmīgu reklāmas uzņēmumu izveidošanas Zviedrijā, no kuriem viens ir starptautiski pazīstamais Rönnberg&Co, Kandimā piedzīvoja sirds veselības problēmas, un ārsts viņam ieteica izvairīties no uztraukumiem. Ievērojot ieteikumu, viņš pārcēlās uz Monako, kur nodzīvoja aptuveni desmit gadus. Tūkstošgades sākumā Kandimā pārcēlās atpakaļ uz Zviedriju. «Zviedrijā nevar tā vienkārši atgriezties bez kapitāla apdrošināšanas konta. Citādi Zviedrijas ienākuma nodoklis tev atņems visu naudu,» viņš skaidro. «Es vienmēr esmu bijis piesardzīgs un nevēlos nekādas nepatikšanas ar valdību.»
Otrs ar Igauniju saistītais uzņēmējs, kura kontu dati noplūda HSBC skandālā, ir valstī labi pazīstamais anglis Frensiss Antonijs Hovards, kurš savulaik darbojās Igaunijas nekustamo īpašumu un mēbeļu nozarē. Viņa kontā bija 325 tūkstoši dolāru. Jau 2004.gadā Hovardu meklēja policija, turot aizdomās par krāpšanu lielā apjomā un dokumentu viltošanu, taču viņš uzstāja uz savu nevainību, un lieta ar laiku tika slēgta pierādījumu trūkuma dēļ. Šobrīd Hovards dzīvo Spānijā un ir uzņēmumu ClearWorks, South West Holding un Nantucket Holding akcionārs. Viņš nav atbildējis ne uz vienu no daudzajiem jautājumiem par savu HSBC kontu vai incidentiem ar policiju.
Vēl viens ārzemnieks, kurš veica uzņēmējdarbību Igaunijā un izveidoja kontu HSBC, bija Peters Romanovs Larenss, kura kontā atklājās 689 tūkstoši dolāru. Larensa Eurodek tūkstošgades sākumā kļuva par lielāko naftas tranzīta uzņēmumu tīklu Igaunijā. Lielākā daļa no uzņēmumiem viņa tīklā tagad ir pārdoti, apvienoti un pārreģistrēti Kiprā un Nīderlandē.
Igaunijas pazīstamākais uzņēmējs, kura vārds parādījies no HSBC iegūtajos datos, ir bijušais padomju velosportists Oļegs Ļadovs, kurš 2013.gadā nomira no vēža. Lai gan nav konkrētu dokumentu par viņa paša kontu, uzņēmēja vārds HSBC failos parādās saistībā ar citiem cilvēkiem. 2012.gadā viņš ar citiem pazīstamiem uzņēmējiem – Imri Arakasu, Enriko Kasemā un Tauno Trādu – tika notiesāti par sazvērestības plānošanu, lai uzņēmējam Nikolajam Reismanam uzveltu vainu par Tomasa Tamma slepkavības plānošanu. Tiesa Ļadovam piesprieda nosacītu cietumsodu.
Igaunijas nodokļu dienests apliecinājis, ka ir saņēmis no Francijas nodokļu dienestiem lūgto palīdzību, taču ar nodokļu lietām saistītās konfidencialitātes dēļ atteicās izpaust ko vairāk.
Dati: ICIJ
Oligarhus padzīs tautas dusmas
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece atzīst: ir kauns, klausoties garas debates par tikumību, kamēr būtu jāstiprina valsts drošība un tiesiskums
Pēdējos mēnešos sabiedrības uzmanības centrā bijušas Valsts prezidenta vēlēšanas, tāpēc dažiem varbūt palicis nepamanīts, ka aizvien skaidrāku politisku tēlu iezīmējusi valsts otrā persona – Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība), kas stājās amatā pērn novembrī. Sevišķu uzmanību viņa pievērsa ar 4.maijā teikto runu, kurā neparasti atklāti izteicās par oligarhu ietekmi politikā un to, kā naudas vara grauj iedzīvotāju ticību savai valstij. Intervēt Mūrnieci devāmies pirms prezidenta vēlēšanām, bet pie lasītājiem viņas teiktais nonāk jau pēc 3.jūnija balsošanas. Tomēr neatkarīgi no šo vēlēšanu rezultāta Saeimas priekšsēdētājas vārdi rada svarīgu fonu politiskā procesa tālākajai attīstībai.
Kā esat iejutusies Saeimas priekšsēdētājas darbā, vai kaut kas jūs tajā ir pārsteidzis?
Pusgadu esmu strādājusi, ļoti intensīvi mācoties, turklāt vēl Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē laikā ir otra, diezgan liela ārlietu slodze. Mani vienmēr ir pārsteidzis, cik daudz laika prasa, lai virzītu uz priekšu lietas, kas ir ļoti vajadzīgas, bet par kurām ir dažādi viedokļi. Piemēram, aizsardzības budžeta palielināšana līdz 2% no IKP – iepriekšējais ministrs Pabrika kungs par to runāja ļoti daudz. Ļoti agrā fāzē NA frakcija bija vienīgā, kas šo ideju atbalstīja. Tad sākās arvien lielāka Kremļa agresija Ukrainā un pie šī ļoti nepieciešamā risinājuma nonāca arī pārējie. Tapat var runāt par demogrāfijas programmu – sabiedrībai bija ļoti skaļi jāpasaka: jā, tā ir nepieciešama lieta. Jaunajām ģimenēm jājūtas droši, tā ir laba saite, kas cilvēkus pašlaik notur Latvijā.
Kas būtu jāmaina parlamenta darbā, lai to padarītu efektīvāku vai atklātāku?
Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, mums ir ļoti vecmodīga, atpalikusi Saeimas kanceleja, kas tagad jau pat kavē parlamenta darbu. Iepriekšējais prezidijs sāka šo lietu risināt, tagad ir tiesvedības process ar kancelejas vadītāju saistībā ar darba devēja uzticības zaudēšanu, bet tiesu lietas Latvijā var vilkties gadiem. Līdz ar to ir iecerēts risinājums, par ko pašlaik skaļi negribu runāt, jo tas vienkārši ir jāizdara. Parlamenta darbs jāpadara efektīvs, mūsdienīgs. Nepieciešams attīstīt arī, piemēram, analītisko kapacitāti, līdzīgi kā Lietuvas parlamentā, kur ir analītikas nodaļa.
Bieži dzird no ministrijām, arī NVO un uzņēmējiem, ka deputāti pieņem lēmumus bez analītiskās bāzes.
Tā īsti nav, tas atkarīgs no katra komisijas vadītāja prasīguma, no deputātu pašu spējas meklēt materiālus, rakties cauri internetam, sazināties ar citu valstu parlamentiem. Bet to visu iespējams darīt vieglāk, efektīvāk.
Vai analītiskais dienests būtu politiski neitrāls?
Abolūti, jo tā būtu Saeimas kancelejas sastāvdaļa – pēc līdzīgiem principiem, kā veidots Saeimas Juridiskais birojs.
Kāpēc koalīcija nevarēja vienoties par vienu prezidenta kandidātu?
Par Egilu Levitu kā nākamo Valsts prezidentu NA sāka publiski izteikties jau ilgi pirms 12.Saeimas vēlēšanām. Var būt dažādi minējumi, kas diktē kādas partijas intereses, bet es gribētu atsaukties uz savu 4.maija runu. Par to, ka esam spējuši spert vienu mazu, bet ļoti nepieciešamu soli uz priekšu, izstumjot oligarhus no tiešās politikas – viņi vairs nesēž Ministru kabineta, Saeimas deputātu krēslos.
Vajadzētu sekot arī citiem soļiem, bet ir jābūt sabiedrības pieprasījumam un spiedienam. Jo ļoti daudzus lēmumus politiķi pieņem, rēķinoties ar tautas dusmām vai baidoties no tām, sevišķi pirms Saeimas vēlēšanām.
Jūs sakāt, ka oligarhi ir izstumti no valdības, bet Aivars Lembergs piedalās koalīcijas padomes sēdēs, un ir grūti teikt, ka viņš nav oligarhs.
Oligarhu saraksts ir visiem zināms, to zina gan žurnālisti, gan katrs Latvijas skolēns. Man ir skumji, ka vajadzīgi lēmumi netiek pieņemti un tos nevar pieņemt šodien un tūlīt, bet acīmredzot ir kāds attīstības posms, kas jānoiet. Ļoti ceru, ka partijas nonāks līdz domai par nepieciešamību spert nākamos soļus un spēs pašattīrīties. Ceru, ka sekmīgāk uz priekšu virzīsies prezidenta iniciatīva partiju atkarības mazināšanai no sponsoriem – jāpalielina finansējums politiskajām partijām. Tas ienestu godprātīgākus, tīrākus, skaidrākus politiskās darbības paņēmienus Latvijā.
Arī jūsu partijā ir cilvēki, kas sadarbojušies ar oligarhiem, sēdējuši vienā Ministru kabinetā. Vai vecbiedri ir spējuši distancēties no šīs ietekmes?
Arī citu partiju ministri ir sēdējuši tajos pašos ministru kabinetos. Par to, kas ir bijis pagātnē, kad neesmu bijusi NA, tik dziļi komentēt nevaru un negribu. Bet pašlaik tiešu ietekmi es savā partijā neredzu. Un es negribētu, lai tāda arī būtu – to pasaku ļoti skaidri. Kādam par šiem principiem ir jāsāk atklāti runāt, un 4.maija runa, kur sāku par šiem jautājumiem runāt, sacēla rezonansi – gan pozitīvu, gan negatīvu.
Jūs runā minējāt, ka valsti apdraud arī naudas ietekme uz varu. Varbūt varat minēt piemērus? Ja vecbiedru darbībā neko tādu neredzējāt…
Ja runājam par vecbiedriem, mani ārkārtīgi, ļoti nepatīkami pārsteidz tādu [agrāk ietekmīgu] tēvzemiešu pēdējā laika izteikumi vai rīcība kā [bijušais Saeimas priekšsēdētājs] Jānis Straume vai [bijušais satiksmes ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs] Emīls Jakrins. Es neuzskatu viņus ne par nacionālās idejas virzītājiem, ne atbalstītājiem. Iespējams, kādu laiku tas kādam ir šķitis izdevīgi.
Bet vai esat droša par pašlaik redzamiem NA politiķiem, ka naudas varai nav ietekme? Baiba Broka, kurai atteica pielaidi…
Baiba Broka pašlaik vairs nav aktīvajā politikā.
Un ģenerālsekretāra vietnieks Aigars Lūsis, par kura darbībām ir ierosināta krimināllieta? Gribētu saprast pēc būtības – tieslietu ministre vizinās maksātnespējas administratora Māra Sprūda bentlijā, ģenerālsekretāra vietnieks turpat pie Sprūda praktizē…
Manuprāt, vairs tur nepraktizē. Ja ir izmeklēšana, es ceru, ka tā virzīsies uz priekšu un noskaidros katra cilvēka iesaisti vai vainu – ir jābūt rezultātam. Ir jābūt arī attīrīšanās [procesam] visās politiskajās partijās. Pilnīgi visās.
Runājot par maksātnespējas procesa sakārtošanu, tas ir tiešām nobriedis jautājums. Tieslietu ministrija virza grozījumus likumos, un ne jau NA nobremzēja ātrāku šo reformu stāšanos spēkā – diemžēl [Saeimas] vairākums izšķīrās par [atlikšanu uz] 2016.gada 1.janvāri. Mana interese būtu, lai visas nepieciešamās reformas maksātnespējas sakārtošanā pieņemtu pēc iespējas ātri, lai administratori būtu spiesti deklarēt savus īpašumus un būtu skaidrības principi. Man ir nepatīkami, ka pār NA klājas šī aizdomu ēna, un es gribētu, lai tā tiktu noņemta pēc iespējas ātrāk.
Runājot par atbrīvošanos no pagātnes – Ojārs Rubenis ir saņēmis notiesājošu [pirmās instances] spriedumu digitālgeitā, bet jūsu partijas kultūras ministre uzskata, ka viņš var palikt Nacionālā teātra direktora amatā. Vai tas ir pareizi?
Man ir liels prieks, ka šī tiesu lieta nav izčākstējusi. Šis spriedums ir ļoti labs signāls tam, lai Latvija beidzot attīrītos, tiktu pārtraukta šī shēmošana un miljonu bāšana kabatās uz valsts rēķina. Tie ir miljoni, kas aiziet garām ģimenēm, aiziet garām valsts drošībai, aiziet garām mums visiem un tiek izvilkti no katra kabatas.
Tad jo vairāk, vai cilvēks, kurš ir notiesāts šajā lietā, drīkst ieņemt amatu?
Neesmu vēl pārrunājusi šo jautājumu ar Daci Melbārdi. Acīmredzot ir jāizpēta spriedums, un ministre ir balstījusies uz jurista atzinumu. No morālā viedokļa – nē, no juridiskā viedokļa – es gribētu to saprast. Vai atceraties, [Bulgakova romānā] Meistars un Margarita ir aina no balles, kur Margarita tiek iepazīstināta ar sievieti, kura bija nožņaugusi savu bērnu. Sanāca filozofiski ironiska diskusija par likuma burtu un garu – ne jau bērna tēvs, kurš spieda viņu uz šo soli, ir [izrādījies] vainīgs. Protams, notiesāja šo sievieti. Brīžiem ir kolīzija starp morāles principiem un likuma burtu.
Tēvzemieši ilgstoši ir pārraudzījuši Tieslietu ministriju – kā vērtējat paveikto tiesiskuma stiprināšanā?
Tieslietu ministrija nebija tā, pēc kuras mēs alkām sarunās koalīcijā – vēlējāmies Izglītības, Iekšlietu ministriju. Acīmredzot neviena cita partija arī nevēlējās savā pārraudzībā ņemt tieslietu jomu, arī tā partija, kurai patīk skaļi runāt par tiesiskuma jautājumiem.
Kāpēc progress [tiesiskuma jomā] ir tik mazs, man grūti komentēt. Es vēlētos, lai tas notiktu ātrāk, būtu acīmredzamāk, bet stagnācija zināmā mērā ir, un nedomāju, ka no tās tik viegli iziesim. Gluži pozitīvs signāls nav arī Augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlēšanas, [atkārtoti apstiprinot Ivaru Bičkoviču], bet tas ir Saeimas vairākums, ar ko jārēķinās.
Jūs šajā balsojumā atturējāties.
Atturēties nozīmē, ka es nedodu savu balsi par, faktiskais mans balsojums ir pret. Simboliski gribēju parādīt, ka cienu tiesu varu – respektēju tiesnešu lēmumu, bet ar savu balsojumu to apstiprināt nevaru, jo man ir viedoklis, ka nepieciešamas reformas.
Par reformām runājot – šai Saeimai daudz svarīgāki šķiet citi jautājumi, piemēram, tikumība.
Kauns par šīm debatēm, jo būtu jārunā par valsts drošību. Būtu jādomā par sociālajiem jautājumiem, par to, kā stiprināt tiesiskumu, kādi pasākumi jāveic korupcijas apkarošanā, bet tajā pašā laikā debatēm par tikumību tiek patērēts ļoti daudz laika. Saeimas deputāti arī daudz diskutē, kādam jābūt operas nosaukumam. Vai tiešām jātērē laiks šādiem nebūtiskiem jautājumiem? Varbūt, ja nebūtu citu ļoti aktuālu lietu, kas ir patiešām svarīgas valsts labai funkcionēšanai un pastāvēšanai nākotnē. Raugoties dažbrīd uz to, ko dara varas pārstāvji, cilvēki zaudē ticību varai, ticību politiķiem un maldīgi domā, ka zaudē ticību valstij. Valsts ir tas, kas paliks, kad šie politiķi aizies.
Kādiem jābūt soļiem, lai atrisinātu situāciju ar KNAB?
Es neredzu, ka KNAB pašlaik pēc būtības pildītu savu mandātu korupcijas apkarošanā. Domāju, valdības vadītāja šo situāciju apzinās. Ir sākta KNAB vadītāja darbības novērtēšana, ceru, tā noslēgsies ar zināmu slēdzienu. Valdības vadītāja izteikusies par to, ir vai nav balsu skaits parlamentā pēc tam tālakajam risinājumam [Streļčenoka atcelšanai]. Nevajadzētu pateikt – balsu nav un viss, par to vēl varētu parunāt, varbūt ar opozīcijas partijām tajā skaitā.
Kāda ir NA nostāja? Dažkārt jūsu partijā krasi atšķiras viedokļi.
Par KNAB frakcijā neesam diskutējuši. Saku savu viedokli – man gribētos, lai korupcija tiktu apkarota. Redzam, kas notiek Ukrainā – pašlaik tā stāv, vienā rokā turot zobenu, otrā grābekli. Ļoti smagā situācijā jāveic reformas un vēl jāaizsargā valsts pret Kremļa agresiju. Tas ir ļoti grūti, jo viņi nav spējuši reformēt valsti, ir pārdevušies oligarhu ietekmei. Domājot par nākotni, ja nu gadījumā Latvijai būs nepieciešams pieņemt smagus lēmumus, ja būs nepieciešams visas sabiedrības atbasts, tad es gribētu, lai cilvēki uzticētos valstiskuma idejai un politiķi ar savām nepiedienīgajām darbībām nebūtu izpostījuši cilvēku ticību savai valstij. Cilvēki domā, ka viņi neuzticas valstij, bet patiesībā neuzticas tābrīža politiskajai varai. Līdz ar to uz reformām, kas skar drošību, sociālos jautājumus, tiesiskumu un korupcijas apkarošanu, raugos ļoti nopietni.
4.maija runā teicāt, ka ekonomikā oligarhi turpina apdraudēt valsts stratēģiskās intereses. Varat nosaukt piemērus?
Gāze, enerģētika, transports, ostas, termiņ-uzturēšanās atļaujas, un varētu saukt arī citus.
Vai tiesībsargājošās iestādes spēj uzraudzīt situāciju – ir paļāvība, ka Drošības policija, SAB tiek galā?
Vienmēr viss varētu būt labāk, bet pēc jaunā DP priekšnieka iecelšanas man ir ļoti pozitīvs skats. DP ir sākusi strādāt daudz aktīvāk. Kad strādāju Latvijas Avīzē, katru gadu informēju par Igaunijas Drošības policijas pārskatiem un centos arī Latvijas DP mudināt rīkoties līdzīgi. Nekādas reakcija nebija. Bija stagnācija, klusums, vienaldzība. Tagad DP ir mainījusi darbības principus, kas manā ieskatā ir pareizi.
Pēdējā laikā daudz aktīvāk tiek atteiktas pielaides valsts noslēpumiem. Vai šis process iekļaujas pareizajā virzienā?
Domāju, jā. Ja ir šaubas par amatpersonu spēju glabāt valsts noslēpumus.
Vai nesaskatāt politizāciju, kā teikuši daži jūsu partijas biedri?
Domāju, ka šie lēmumi ir pareizi – kas attiecas ne tikai uz NA, bet arī citu partiju politiķiem. Es detalizētāk komentēt negribu, bet situācijās, kādās esmu redzējusi dažu labu politiķi, es pati, ja tas būtu iespējams, kaut vai ar savām asinīm parakstītu lēmumu par pielaides nedošanu.
Es uzticētos tam, ko dara Drošības policija, SAB, Militārās izlūkošanas un drošības dienests. Strādājot Nacionālās drošības komisijā un Nacionālās drošības padomē, mans iespaids par to, ko dara šie dienesti, ir kļuvis daudz pozitīvāks, salīdzinot ar to, kad manā rīcībā informācijas bija mazāk.
Pagājušajā nedēļā publiskots melnais saraksts ar cilvēkiem, kuri nedrīkst iebraukt Krievijā. Kā vērtējat šo soli?
Droši vien vaicāsit, kāpēc manis nav šajā sarakstā. Acīmredzot, pēc maniem izteikumiem, kas publiskajā telpā tika plaši tiražēti, nevienam pat prātā nenāktu doma, ka es varētu doties vizītē uz Krieviju.
Kā es vērtēju? Kā atbildes soli uz to, ko dara ES un Latvija kā prezidējošā valsts. Citreiz mēs, latvieši, ļoti ēdam paši sevi un tautiešus, bet es gribu teikt – ir ļoti pozitīvi, ka esam spējuši panākt vispirms sankciju ieviešanu pret Krieviju, neraugoties uz ļoti jūtamu pretdarbību no citu, tajā skaitā smagsvara ES dalībvalstu puses. Tas ir liels panākums, un es gribu uzteikt Latvijas ārlietu resora, tajā skaitā ministra darbību.
Ir gan dzirdētas arī kritiskas atsauksmes par Rīgas samitu, ka atbalsts Ukrainai un Gruzijai bijis nekāds.
ES mēs neesam ne tas lielākais, ne skaļākais, ne ietekmīgākais spēlētājs, bet esam ļoti enerģiski un uzstājīgi un esam spējuši mobilizēt ES dalībvalstis kopējam viedoklim. Tas ir ļoti liels panākums. Ir ļoti liela pretdarbība. Austrumu partnerības samitā panācām daļēji pozitīvu risinājumu attiecībā uz vīzu liberalizaciju Ukrainai un Gruzijai, par ko varētu sākt runāt 2016.gada janvārī. Mums bija sanāksme ar Austrumu partnerības valstu parlamentāriešiem Saeimā uzreiz pēc samita. Sākotnēji sajūta mazliet atgādināja to, kāda ir bērēs, bet sākām detalizētāk analizēt to, kas ir sasniegts, un secinājām, ka Latvija ar savu mazo, bet uzstājīgo balsi tomēr ir spējusi mobilizēt Eiropu. Inerce ir ļoti liela.
Turpinot par ārpolitiku, jūs, viesojoties Ukrainā, pateicāt, ka būtu tai jāpiegādā ieroči, esat atteikusies tikties ar Krievijas vēstnieku, un ir izskanējusi kritika, ka jums ir sava ārpolitika, kas nodalīta no valdības veidotās. Vai jūs to tā uztverat?
Kurš šādus pārmetumus ir izteicis? Acīmredzot [bijusī Saeimas spīkere] Kreituses kundze, kuras dzīvesbiedrs ir Saskaņas centra pārstāvis. Pirmkārt, es neesmu teikusi, ka Latvijai kā valstij jāpiegādā Ukrainai ieroči, bet ka citas ES dalībvalstis to varētu darīt. Es to pateicu ļoti agrā fāzē, kad par to runāja Lietuva un ASV. Tagad jau 11 ES dalībvalstis sniedz neletālo militāro palīdzību Ukrainai, šis jautājums ir pavirzījies uz priekšu.
Attiecībā uz Vešņakova kungu situācija bija tāda – man vaicāja, vai NA frakcija ar viņu tiksies. Atbildēju, ka tas nekad tā nav bijis un neredzu, kādēļ lai mēs tiktos, kad palielinās Kremļa militārā agresija pret Ukrainu. Kā pēc tam noskaidrojās, Vešņakovs tolaik staigāja pa Saeimas frakcijām un runāja par Latvijas prezidenta ievēlēšanas kārtību un interesējās, kā tas varētu notikt. Vēlos teikt – Latvijas valsts augstāko amatpersonu tikšanās ar citu valstu pārstāvjiem ir simboliska loma, tās apliecina, ka valstu starpā ir labas un draudzīgas attiecības. Cita lieta ir valdības pārstāvji, tas ir pragmatiskais darbs pie konkrētiem, praktiskiem risinājumiem. Ir jānodala šie līmeņi.
Ar to gribat teikt, ka mums patlaban nav labu un draudzīgu attiecību ar Krieviju?
Kurš uzdrošinātos apgalvot, ka ir? Es pārrunāju šo situāciju ar Rinkēviča kungu un varētu teikt, ka mūsu pozīcija ir līdzīga. Nevienā valstī amatpersonas nav roboti, kas izsaka pilnīgi vienādus viedokļus. Katram ir savs skatījums, bet, runājot par valsts kopējo ārpolitikas kursu, nedomāju, ka mans skats būtu ļoti atšķirīgs.
NA iekšienē ir dažādi strāvojumi. Jūs esat mūsu demokrātiskās sistēmas galvenās institūcijas – ievēlētā likumdevēja – vadītāja, tajā pašā laikā 15.maijā jūsu partijas biedri rīko braucienu, kas acīmredzot ir par godu [Ulmaņa sarīkotajam] valsts apvērsumam un parlamenta padzīšanai.
Nē, kaut vai afišās vai paziņojumos nekas neliecina par to, ko jūs sakāt. Pēc 9.maija, kad redzam ļoti daudz oranži melnās simbolikas, kad bijuši pasākumi pie Uzvaras pieminekļa un cilvēki brīnās, ka tikusi svinēta Latvijas padomju okupācija, man nav iebildumu, ka jaunieši paņem karogus un vēlas, lai Rīga atkal tiktu izkrāsota sarkanbaltsarkana. Tā, kā tam vienmēr ir jābūt. Tas ir Vienības brauciens. Šodienas sabiedrībā bieži pietrūkst tās sabiedrības vienotības, kāda bija pirms padomju okupācijas. [Taču] NA ir parlamentā pārstāvēta partija, es ļoti priecājos, ka esam ES un NATO dalībvalsts un demokrātiskie principi ir nostiprināti ļoti stingri, un es nevaru iedomāties, ka varētu būt citādi.
Koalīcijai nebija vienota kandidāta prezidenta vēlēšanās. Vai redzat draudus valdības stabilitātei?
Nevienu variantu neizslēdzu, bet gribētos cerēt, ka koalīcijas partneri nemainīsies. Esmu arī ļoti skaidri pateikusi – ja ar to varētu garantēt, manuprāt, labākā kandidāta [Levita] ievēlēšanu par prezidentu, tad es šajā pašā brīdī ļoti priecīgā un raitā solī izietu no šī kabineta un atstātu šo krēslu. Mēs pašlaik redzam politiķu varas ambīcijas un politisko smagsvaru citas intereses tā vietā, kad vajadzētu domāt par valsts kopīgajām interesēm un iespējami labākā prezidenta kandidāta ievēlēšanu.
Divi kilogrami vārdu
Izmantojot iespēju, kāda gadās reizi pusgadsimtā, filologs Valts Ernštreits ar kolēģiem sastādījuši fundamentālu vārdnīcu igauņu-latviešu mēlēm
Kafejnīcā filoloģijas doktors Valts Ernštreits (41) ienāk, vienā rokā turot melnu motociklista ķiveri ar brillēm. Motocikls, ar kuru viņš ikdienā pārvietojas starp Carnikavu, Rīgu un Tartu, atstāts netālu ielas malā. Otrā rokā ir smagāks nesums – divus kilogramus smagā, nesen klajā laistā igauņu-latviešu vārdnīca ar 40 000 šķirkļu, kuras sastādītājs un atbildīgais redaktors viņš ir, un latviešu-igauņu vārdnīca, kuru sagatavojis Igauņu valodas institūts.
Pēc grandiozā darba pabeigšanas Valts šo «visai murgaino» dzīves posmu divarpus gadu garumā iemūžinājis jaunā grafiskā tetovējumā: kreisās plaukstas virspuse un delms izraibināti ar alfabēta burtiem zilganā krāsā. «Tas man darba instruments,» nosmej pieprasītais latviešu-igauņu valodas tulks un tulkotājs, aktīvs lībiešu kultūras pētnieks un popularizētājs, dzejnieks un arī suvenīru veidošanas uzņēmuma NicePlace Latvia direktors vienā personā. Ādā iegravēti latīņu alfabēta, kā arī specifiskie igauņu, latviešu un lībiešu valodas burti.
Ideja par igauņu-latviešu un latviešu-igauņu vārdnīcas vajadzību abās valstīs uzturēta spēkā jau kopš 90.gadiem. Iepriekš izdotās – apjomā uz pusi plānākas – iznākušas 50.-60.gados, bet pusgadsimta laikā valodās gana daudz kas mainījies. Kad 2012.gadā Rīgā sācis rezidēt Igaunijas vēstnieks Mati Vārmans, viņš vārdnīcas jautājumu aktualizējis, neatlaidīgi apstaigājot Latvijas iestādes un norādot, ka tās nepieciešamība ierakstīta Latvijas un Igaunijas sadarbības nākotnes ziņojumā kā viena no prioritātēm.
Nācās ieguldīt patiešām laikietilpīgu izskaidrošanas darbu, jo lēmumu pieņēmēji ES naudu labprātāk piešķir tādiem projektiem, kurus pēc tam var taustāmi izmērīt. Vārdnīca ir tik liels un laikietilpīgs darbs, ka nespeciālists to pat īsti nespēj saprast un novērtēt.
«No vienas puses, vārdnīca ir tikai grāmata, kas it kā nekas nav, salīdzinot ar infrastruktūras uzlabošanu, piemēram, robežupes iztīrīšanu, kur pēc tam skaidri redzams, kā plūst tīrāks ūdens. Tomēr vārdnīca ir viena no pamatlietām: kā var pastāvēt attiecības starp divām kaimiņtautām, kaimiņvalstīm, ja tās nespēj savā starpā elementāri sazināties bez trešās valodas starpniecības?» retoriski vaicā Valts.
Darbs sākts 2013.gada oktobrī. Sākotnēji paredzēts, ka vārdnīcu ar 40 000 šķirkļu sastādīs trīs valodnieki, Tartu Universitātes absolventi: Maima Grīnberga – daiļliteratūras tulkotāja, Marika Muzikante – viena no labākajām latviešu-igauņu tulcēm Latvijā, kas strādā ar lietišķajiem tekstiem, un Valts. Kamēr skaidrība par finansējumu kavējās, Maima tika iesaistīta citā, daiļliteratūras tulkošanas projektā un vārdnīcas veidošanai varēja pieslēgties pavisam nedaudz. Milzīgo darbu tādā triecientempā, kādā vārdnīcas parasti nesagatavo, paveica Valts un Marika. Ātrums bija aptuveni 35-50 šķirkļu katram ik dienu.
«Šķirkļa vārdus igauņu valodā saņēmām elektroniski no kolēģiem Tartu Universitātē, to atlasi veicām, izmantojot biežuma vārdnīcu, igauņu pamatleksiku un igauņu valodas korpusu, beigās vēl gājām cauri igauņu pareizrakstības vārdnīcai,» stāsta Valts, kurš iepriekš piedalījies arī vairāku citu vārdnīcu sastādīšanā. Viņš ir pārliecināts: šo darbu tik īsā laikā kvalitatīvi bija iespējams izdarīt tāpēc, ka visiem trim sastādītājiem ir nopietna mutiskās un rakstiskās tulkošanas pieredze. Neesot bijis problēmas kādu vārdu iztulkot, drīzāk bijis jāzina, kā pareizi organizēt tā vai cita vārda daudzo nozīmju tulkojumu, jo tulkiem vārdnīca jau sen atrodoties galvā. Jāuzteic arī tehnoloģiskā sistēma, kuras ātrdarbība atbildusi vajadzīgajam – vienu šķirkli bez īpašas apdomāšanas varēja ievadīt 10 sekundēs.
Vārdnīcas apjoms veido 4 500 000 zīmju, kas atbilst 2500 standartlappusēm. Izdevumi bija jāpublicē strikti noteiktā termiņā, līdz šā gada 30.aprīlim tiem bija jābūt ne tikai iznākušiem, bet arī izsūtītiem adresātiem. Vārdnīcas atvēra Valsts prezidenta mītnē Melngalvju namā Rīgā, klātesot gan Andrim Bērziņam, gan Igaunijas prezidentam Tomasam Hendrikam Ilvesam, kurš tviterī sekojis vārdnīcas kontam @EE-LV dictionary.
«Tas ir 100% Latvijas produkts,» atkārto Valts, uzsverot, ka arī vārdnīcas tehnoloģiskā arhitektūra Latvijā uzbūvēta no nulles. Sākotnēji iecerētās tehnoloģijas, kuras piedāvāja projekta partneris – Igauņu valodas institūts, kas sastādīja latviešu-igauņu vārdnīcu (tā ir ievērojami plānāka par latviešu veidoto vārdnīcu), izrādījās pieticīgākas, nekā bija gaidīts. Tas arī redzams, salīdzinot abu vārdnīcu komplektu. «Mums šķita – ja ir šāda vienreizēja iespēja, kāda rodas labi ja reizi 50 gados, tad darba rezultātam jābūt fundamentālam. Tā, kā pie mums, Latvijā, ir pieņemts.»
Abu vārdnīcu tirāža ir 1350 eksemplāru, un tās izplata komplektā. Daļa nosūtīta bibliotēkām un skolām, neliela daļa pieejama grāmatveikalos par simbolisku cenu – 15 eiro. Vārdnīca atrodama arī tīmekļa vietnē www.ee-lv.lv. Drīz tikšot publiskotas arī mobilās lietotnes.
Vaicāju, kā viņam izdodas apvienot daudzās sociālās un radošās lomas. Valts atzīst, ka galvā brīžiem ejot šreijā. «Mutiskajā tulkošanā esmu sasniedzis savus griestus, tulkojot prezidentu valsts vizītes. Savukārt nesen iznākusī vārdnīca ir mani griesti rakstiskajā tulkošanā,» viņš rezumē un stāsta dažādus kuriozus no tulka prakses. Par lielāko komplimentu uzskata reiz saņemto atzinību Baltijas skursteņslauķu seminārā, kura dalībnieki bijuši pārliecināti, ka Valts ir viens no viņu aroda brāļiem, tikai iemācījies arī igauniski.
Par viņa jaudu liecina paralēli vārdnīcas projektam uzrakstītā otrā dzejas grāmata Dark Energy. Valts bilst, ka dzejnieks esot tikai brīvajā laikā un patlaban mēģinot saprast, kas un kad tas ir. Viņš nespējot 24 stundas diennaktī sēdēt pie viena teksta, vajadzīga dinamika, pārslēgšanās. No rīta varot tulkot tekstu par ledusskapjiem, pēcpusdienā – par celtniecību. Vakarā nodarboties ar atdzejošanu.
Runājot par Valta akadēmisko statusu, pašlaik viņš ir pētnieks Tartu Universitātē un vada lībiešu gramatikas projektu, kas jādabū gatavs līdz 2018.gadam. Savu pienesumu lībiešu kultūrai, tāpat kā līdz šim, saskatot būtisku valodas pamatlietu sakārtošanā. Vienīgā lībiešu gramatikas grāmata publicēta 19.gadsimta vidū. Kad būs gatava jaunā, neviens vairs nevarēs teikt, ka nav no kā mācīties lībiešu valodu.
Sarunas beigu daļā Valts pārsteidz, paziņojot, ka nesen iestājies zemessardzē. Pēc pārliecības būdams pacifists, viņš tomēr sapratis – kādudien izvēle var būt tikai starp divām situācijām: «Vai nu tu skrien un pa tevi šauj, vai tu skrien, pa tevi šauj, un tu šauj pretī.» Aptvēris elementāru pamatzināšanu trūkumu: ko darīt ar ieroci, ja to ieliek man rokā? Cer, ka šīs zināšanas nebūs jālieto praksē.
Jau pēc vārdnīcas projekta pabeigšanas vienu rītu pamodinājusi īsziņa no Igaunijas, kurā Valts apsveikts ar nule piešķirto valsts apbalvojumu – Atzinības krustu. Kāda latviešu-igauņu vārdnīcas tapšanas apstākļu pārzinātāja vēlāk gan teikusi, ka šoreiz atbilstošāks būtu bijis Viestura ordenis, kura devīze ir «Esiet stipri un cīnieties».
Ēdienkarte
Espreso
Minerālūdens
Liellopa tartars
Sutināts zandarts ar dārzeņiem
Draudīgā fona mūzika
Kārtējais krīzes saasinājums. Nauda beigusies, Grieķijai draud drīzs bankrots
Rēķins klāt, un tas nav mazs. Grieķijai piektdien, 5.jūnijā, jāpārskaita Starptautiskajam Valūtas fondam 303 miljoni eiro, un tas ir tikai pirmais no nākamajās divās nedēļās gaidāmajiem četriem maksājumiem starptautiskajai finanšu organizācijai. To summa ir 1,6 miljardi eiro.
Grieķijai tādas naudas nav. Lai veiktu iepriekšējo 770 miljonu eiro maksājumu SVF maijā, valdības locekļiem bija gandrīz vai jāpārmeklē skapjos pakārto žakešu kabatas un vēl katram jāpaskatās zem savas mašīnas sēdekļiem, vai tur nemētājas kādas liekas monētas. Nu, varbūt tas ir nedaudz pārspīlēti, taču tajā laikā dotais rīkojums pašvaldībām, universitātēm un slimnīcām pārskaitīt visus savus līdzekļus valdībai ir nepārprotams signāls, ka valsts naudas lādē gaudo tukšums. Turklāt kopš kreiso populistu partijas Syriza nākšanas pie varas nodokļu disciplīna krietni pasliktinājusies, jo daļa iedzīvotāju cer uz jaunās valdības solīto nodokļu amnestiju, bet citi aiz bailēm no straujas krīzes saasināšanās nevēlas no savas naudas šķirties. Nodokļu ienākumi gada pirmajā ceturksnī par kādiem 700 miljoniem eiro jeb 7% atpalika no plāna, un Grieķijas valsts kase saglabā spēju izmaksāt pensijas un ierēdņu algas tāpēc, ka nemaksā uzņēmējiem par piegādātajām precēm.
Ja Atēnas nepanāks vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, kaut kad šomēnes notiks Grieķijas defolts – parāda neatmaksāšana. Tas savukārt radītu lielu risku, ka valsts būs spiesta izstāties no eirozonas – notiktu bieži piesauktais Grexit (no Greek exit – Grieķijas iziešana).
Pirms pieciem gadiem Grieķijas iespējamais bankrots ievadīja eirozonas krīzi un sašūpoja pasaules finanšu sistēmu. Tagad ziņas par aizdevēju nebeidzamo mocīšanos ar Grieķijas problēmu kļuvusi par tādu kā fona mūziku. Tā skan nepārtraukti un vairs nepiesaista uzmanību. Taču stāvoklis ir nopietnākais kopš 2012.gada, kad daudzi uzskatīja, ka Grieķijas problēmas var apdraudēt eirozonas pastāvēšanu.
Pirmdien Rīgā viesojās Eiropas Komisijas viceprezidents Jirki Katainens, kuram uzticēta atbildība par ES izaugsmi un konkurētspēju un kurš kopā ar kolēģiem Valdi Dombrovski un Pjēru Moskovisī pārrauga ES valstu budžetus un to veiktās strukturālās reformas. Ekskluzīvā intervijā Ir Katainens atzina: «Esmu noraizējies. Situācija ir ļoti smaga un sarežģīta. Daudz ir runāts, ir redzami zināmi uzlabojumi, bet ar tiem nepietiek.»
Grieķijas valdība negrib ieviest vairākas aizdevēju prasītās reformas. Lielākā pretestība ir pret darba tirgus liberalizāciju un pensiju izdevumu iegrožošanu. (Pēc Eurostat datiem, Grieķija izmaksā vecuma pensijās 15% no IKP, kas ir augstākais līmenis Eiropas Savienībā. Latvijā vecuma pensijas paņem divreiz mazāku daļu no IKP – 7,7%, kas ir nedaudz zem ES vidējā līmeņa.) Kā saka Katainens, Grieķijas valdībai jāatzīst patiesība, ka «ekonomiski izaicinājumi nepazūd un naudas došana neatrisinās problēmas, kuras saglabāsies, ja valstī nenotiks reformas».
Katainens ļauj saprast, ka Syriza valdības agresīvā attieksme pret starptautiskajiem aizdevējiem ir apstādinājusi līdz pagājušā gada beigām manāmo pozitīvo virzību. «Visi redz, ka viņi nav izpildījuši lielu daļu no vienošanās. Viņiem ir strukturāli izaicinājumi, kas jāatrisina. Kamēr tas nenotiek, nav iespējama noturīga atkopšanās. Bēdīgākais ir tas, ka pirms pusgada mēs redzējām gluži pozitīvu attīstību Grieķijā. IKP izaugsme bija starp straujākajām eirozonā, primārais budžeta pārpalikums (pārpalikums pirms aizdevumu un procentu atmaksas – red.) bija ap 1,5% no IKP, tātad viens no augstākajiem Eiropā. Bezdarba līmenis samazinājās. Ārzemju ieguldījumi pieauga. Tagad tīri politisku iemeslu dēļ tas viss ir izmainījies. Ja Grieķijas valdība ieviestu pietiekamu reformu programmu, tas radītu pamatu gluži straujai izaugsmei.»
Pirmdien Berlīnē notika iepriekš neizziņots «aizdevēju samits», kurā pulcējās gan Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un SVF vadītāji, gan Vācijas kanclere un Francijas prezidents. Viņi esot izstrādājuši piedāvājumu Grieķijai, par kuru cer panākt vienošanos līdz šīs nedēļas beigām. Tik ātri atrast kopsaucēju droši vien neizdosies, bet kopumā gan politiķi, gan finanšu tirgus spēlētāji acīmredzot tic, ka Syriza galu galā nobīsies no šausmīgā ekonomiskā trieciena, kuru Grieķijai nestu defolt-s un sekojošā banku krīze, un piekritīs kompromisam. Pat ja notiek sliktākais, Eiropā ir nostiprinājusies pārliecība, ka pārējās ES valstis tagad ir pietiekami finansiāli stabilas, lai uz tām nepārmestos panika pēc Grieķijas bankrota.
Daudz grūtāk aprēķināms ir psiholoģiskais trieciens ES, kuru radītu haotisks un rūgtuma pilns Grexit. Tas sētu šaubas par ES nākotni, iepriecinātu Maskavu un dotu jaunu enerģijas lādiņu eiroskeptiķiem.
Tiesa, pat ja tiks panākta vienošanās, rīvēšanās starp Atēnām un aizdevējiem turpināsies vēl gadiem ilgi. Tomēr šoreiz prātīgāk ir cerēt uz nebeidzamām šausmām, nevis uz šausmīgām beigām.
Komentārs 140 zīmēs
Pēc konsolidācijas neizskatās. Valdība lēmusi, ka politiskās iniciatīvas nākamgad netiks finansētas, taču ministrijas tik un tā prasa 547 miljonus.
Bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili iecelts par Odesas gubernatoru un atteicies no Gruzijas pilsonības.
Mīlestība kļūst par apgrūtinājumu. Lai glābtu tiltus no sabrukšanas, Parīzē tiek demontētas ar mīlnieku mūžīgās uzticības slēdzenēm apkārtās margas.
Gods būt nevēlamiem
Krievijas «melnais saraksts» – signāls, ka agresija Ukrainā turpināsies
Pagājušonedēļ publicētais saraksts ar Krievijā nevēlamiem Eiropas politiķiem un amatpersonām izskatās pēc kārtējās Kremļa absurda teātra epizodes. Taču, lai cik bezjēdzīgs ir pats «melnais saraksts», tā parādīšanās tieši pašlaik acīmredzot ir signāls, ka Krievija vairs necer uz Eiropas Savienības sankciju atcelšanu un gatavojas jaunam uzbrukumam Austrumukrainā šovasar. Neskaidrāks signāls ir sarakstā ielikto, to skaitā Latvijas politiķu, izvēle.
Vienīgais puslīdz diplomātiski loģiskais saraksta publicēšanas iemesls varētu būt atbilde uz ES iebraukšanas aizliegumu virknei Krievijas amatpersonu, kuru loks pēc Krimas aneksijas pērn pavasarī pastāvīgi paplašināts. Krievija arī līdz šim bija mēģinājusi uz to atbildēt.
Taču arī šādu apšaubāmu «spoguļa» loģiskumu Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs padara absurdu, pretēji Maskavas līdzšinējai «atbildes pasākumu» politikai skaidrodams, ka, izrādās, sarakstā esot tie, kuri atbalstījuši Maidanu jeb «valsts apvērsumu Ukrainā», tātad jau 2013.gada nogales notikumus, kad pašreizējās rietumvalstu sankcijas vēl nebija aktuālas pat hipotētiski.
Tad jau loģiskāka varētu šķist Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Maizīša, Saeimas deputāta Andreja Judina un Jaunā Rīgas teātra režisora Alvja Hermaņa pasludināšana pērn oktobrī par Krievijā nevēlamām personām kā atbilde uz triju Jaunā viļņa dziedoņu ierakstīšanu Latvijas «melnajā sarakstā». Ja vien var uzskatīt par loģisku, piemēram, Maizīša pielīdzināšanu Josifam Kobzonam.
Uzreiz pēc Krimas aneksijas pērn martā ASV un Kanāda noteica vīzu un finanšu ierobežojumus virknei Krievijas politiķu un augstu amatpersonu, un par atbildi Maskava paziņoja par aizliegumu iebraukt Krievijā deviņiem ASV un trīspadsmit Kanādas politiķiem un amatpersonām. Pēc tam savus Krievijas amatpersonu «melnos sarakstus» izveidoja ES, Šveice, Japāna, Austrālija, ikreiz publiski paziņodamas, pret kurām personām un kāpēc ir vērstas sankcijas. Taču par Maskavas atbildi lielākoties kļuva zināms tad, kad kāds rietumvalsts pārstāvis piepeši netika ielaists Krievijā.
Var prognozēt līdzīgu rīcību arī turpmāk, un Krievijā netiks ielaisti ne tikai tie, kuru vārdi ir tagad publicētajā sarakstā. Pret Krievijas politiku ir iebilduši nesalīdzināmi vairāk nekā tikai 89 politiķi, un sarakstā ielikto vietā varētu būt arī pavisam citi. Taču Krievijas ārlietu ministrija apgalvo, ka saraksts esot veidots «ļoti rūpīgi».
Vismaz sarakstā konkrētām valstīm atvēlētās kvotas izskatās tiešām pārdomātas. No 89 sarakstā iekļautajiem 20 ir no Baltijas valstīm, vēl 18 – no Polijas. (Salīdzinājumam – tikai četri «nevēlamie» ir no Vācijas.)
Tiesa, ja nonākšanu sarakstā uzskatām par īpašu pagodinājumu, kā vairāki tajā iekļautie paziņojuši, Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm – mūsējo tur ir tikai pieci, lietuvieši ir septiņi, bet igauņi – astoņi. Toties no pieciem latviešiem četri ir Vienotības biedri – Eiropas Parlamenta deputāti Sandra Kalniete, Artis Pabriks un Inese Vaidere un partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Piektais ir EP deputāts no VL–TB/LNNK Roberts Zīle.
«Es priecājos, ka lielākajai daļai Latvijas sabiedrības tagad ir pietiekami skaidri redzams, ka tieši Vienotības politiķi ir tie, kas konsekventi realizē Latvijas valsts nacionālajām interesēm atbilstošu politiku, par ko arī ir saņēmuši šādu Krievijas reakciju,» Āboltiņa priecājas. Bet viņas pašas iekļaušana sarakstā varētu būt saistīta ar «konsekvento» kritiku pirms Saeimas vēlēšanām tiem politiskajiem spēkiem, «kuri pieņēma atbalstu no Krievijas».
Nu, var jau tā uzskatīt. Nudien, arī no EP politiskajām grupām tieši liberāļu vadītājs Gijs Verhofštats izpelnījies godu būt nevēlamo sarakstā, tātad tas ir vēl viens apstiprinājums acīmredzamajam, ka Kremļa lielākie ienaidnieki Eiropā ir liberāļi, toties konservatīvie (kuru atbilde Latvijā uz Krievijas draudiem ir episkas diskusijas par tikumību) Maskavai šķiet draudzīgāki.
Tomēr, ja saraksts būtu reakcija uz «konsekventu» politiku, neloģiski netaisnīga iznāktu esam šāda Kremļa atbilde uz Vienotības vadītās valdības sekmīgajiem centieniem pērn nosargāt no iekļaušanas ES «melnajā sarakstā» Krievijas dzelzceļa šefu un fonda Russkij mir valdes locekli Vladimiru Jakuņinu. Un tā būtu netaisnība arī pret Āboltiņu personīgi, kura 2011.gadā bija uzstājusi, ka Saskaņas centram jābūt valdībā.
Ja viņai tas būtu izdevies, varbūt Krievija tagad vēl nebūtu liegusi iebraukšanu arī Latvijas šprotēm, par kuru importa aizliegumu paziņoja vienlaikus ar šā saraksta publiskošanu, kaut gan Nils Ušakovs bija Maskavā lobējis it kā Latvijas intereses pat pie paša pareizticīgo patriarha?
Kremļa zīmju tulkošana ir nepateicīgs darbs, turklāt viens no šā saraksta mērķiem droši vien bija izraisīt tieši šādus pretrunīgus minējumus. Toties par Putina nodomiem pavisam nepārprotami signalizē Krievijas armijas un tehnikas koncentrēšana pie Ukrainas robežas un Kremļa marionešu Donbasā un Luganskā gatavošanās jaunai militārai ofensīvai. ES acīmredzot jūnijā pagarinās Krievijai pērn noteiktās ekonomiskās sankcijas. Saraksta publicēšana ir tikai blakus vēstījums, ka karš turpināsies.
Komentārs 140 zīmēs
Sirreāls cinisms. «Sociāldemokrātiskais» Urbanovičs brauc ar 130 tūkstošus vērtu džipu, kura iegādi finansējis valsts uzņēmums Latvijas dzelzceļš.
Futbolmaidans? Ar Putina stingru atbalstu piekto reizi amatā ievēlētais FIFA prezidents Zeps Blaters paziņojis, ka atkāpsies.
Dubultslazds. Ja Lielbritānija referendumā nolemtu izstāties no ES, Skotija varētu referendumā balsot par neatkarību, brīdina tās pirmā ministre Stērdžena.
Par bēgļu kvotām
Kā jūs vērtējat viedokli, ka Latvijai, iespējams, būs jāpalielina patvēruma meklētāju uzņemšanas kvotas?
Kāpēc sniedzat šādu atbildi?
(no tiem, kas vērtē negatīvi)
Valstij sākumā jāpalīdz Latvijas iedzīvotājiem un pēc tam citiem 28%
Tas Latvijas budžetam radīs papildu izdevumus 12%
Latvijā jau ir daudz bēgļu, vairāk nav nepieciešams 10%
Iebildumi pret citu kultūru, reliģisko pārliecību, rasi, kas integrētos Latvijā 7%
Latvija nespēj uzņemt bēgļus (nav atbilstoša ekonomiskā nodrošinājuma, integrācijas politikas, sabiedrība nav gatava) 6%
Var radīt problēmas, apdraudējumus sabiedrībai, ekonomikai 5%
Latvijā nav pietiekams brīvo darbavietu skaits 4%
Nesaskata ieguvumus no bēgļu uzņemšanas 3%
Dati: TNS, maijs, 2015. Aptaujāti 800 ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju (18-55 gadi)
Par komentāru Bēgļi un mēs
Paula Raudsepa raksts 14.maija izdevumā iet pie sirds. Paldies viņam par to! Man kā bijušo bēgļu bērnam, kas uzauga Vācijas bēgļu nometnēs (no 1945. līdz 1961.gadam – jā, patiesi tik ilgi!), ir kauns lasīt, ka Latvijā šādu un tādu iemeslu dēļ nevarētu uzņemt sauju izmisušu cilvēku. Cilvēkus, kas bēg no galvu nogriešanas, dzīvu sadedzināšanas – gandrīz neaprakstāmiem briesmu darbiem savās dzimtajās zemēs. Būtu laiks sākt pierast, ka arī citādas izcelsmes līdzcilvēkam var sāpēt, ir vajadzīgs jumts virs galvas, gribas tīru ūdeni…
Esmu dzimusi Krustpils pagastā 1941.gadā. Ar vecvecākiem, vecākiem un divām mazām māsām (kopā septiņi cilvēki) 1944.gada ziemas sākumā nonācām sabumbotajā Vācijā, Minsteres apkaimē. Vācija bija pārpildīta ar Austrumeiropas valstu bēgļiem un pašu vācu bēgļu miljoniem. Sabiedrotie – amerikāņi, briti, franči – kopā ar vāciešiem mēģināja tikt galā ar gandrīz neizdarāmo! Vai Latvijā patiesi nav vietas nedaudziem briesmas pārdzīvojušiem cilvēkiem? Neesam taču visnabadzīgākā zeme pasaulē. Un pasaule, tagad sevišķi Eiropa, Latvijai ir daudz palīdzējusi un turpinās to darīt.
Sestdienas Latvija
Īpaša vērtība ir darbam, kas darīts ārpus izdzīvošanas mazumiņa
Savās dzīves un darba gaitās ārvalstīs daudzkārt sastopoties ar trimdas latviešiem, cieņu un godbijību vienmēr raisījusi viņu pieredze bērnu izglītošanā un audzināšanā latviskā garā. Tas vienmēr darīts par pašu līdzekļiem, brīvajā laikā, nežēlojot laiku un spēku latviešu sestdienas skolu un līdzīgu pasākumu rīkošanā un uzturēšanā ilgus gadus. Tomēr tas vedināja arī aizdomāties par to, ko mēs darījām sestdienās padomju Latvijā?
Manā bērnībā un pusaudža gados katru nedēļas nogali, sākot ar lauku darbu sākumu pavasarī līdz vēlam rudenim, par visu vasaras brīvlaiku un vecāku atvaļinājumu nemaz nerunājot, mēs pavadījām lauku mājās. Tur iežogotajā un padomju varas mums lietošanā atstātajā pushektārā mēs ne tikai sarūpējām sev pašaudzētas pārtikas krājumus ziemai, bet iespēju robežās arī izbaudījām Latvijas laukos gadsimtiem ierasto dzīves veidu saskaņā ar dabas ritmu.
Maniem vecākiem, Latvijas pretējos galos laukos dzimušiem un uzaugušiem, tā droši vien bija arī iekšēja vajadzība pēc rūpnīcā un komunālā dzīvokļa šaurībā pavadītās darba nedēļas Rīgā atgriezties galvu reibinošajā lauku zaļumā un svaigumā. Lai arī vienlaikus tas bija papildu fizisks darbs, izdevumi ēku uzturēšanai un autobusa biļetēm četru cilvēku ģimenei.
Nenoliedzami, tas bija arī skaidri pausts pienākums un no ģimenes traģiskās vēstures izrietoša atbildība saglabāt to, kas palicis pāri no dzimtas mājām, latviešu ierastā dzīves veida un kultūras. Pat ja tas nozīmēja atteikšanos no pietiekami ērtām brīvdienām Rīgā pie televizora, padomju zemes apceļošanas vai tamlīdzīga padomju pilsoņa atpūtas veida.
Raugoties no šodienas skatpunkta, secinu, ka patiesībā vērtīgākais, ko savos bērna un pusaudža gados no vecākiem esmu guvusi, ir viss, kas saistās ar šo «papildu» darbu un pašnoteiktu pienākumu ārpus maizes darba un varas uzliktiem pienākumiem.
Savā ziņā tā tiešām bija kā sestdienas skola trimdas latviešu bērniem, jo tā bija vieta, kur patiesi izjust un apjaust savu latvietību un savu cilvēcisko patību pretstatā melu pilnajai un cilvēka labāko būtību nīdējošajai padomju dzīves ikdienai.
Domāju, ka līdzvērtīga pieredze ir ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā, jo ne jau velti mūsu bija tik daudz trešās Atmodas ierindas «karavīru» rindās. Lai vēl pēc pusgadsimta padomju verdzībā sajustu vajadzību pēc brīvības un cilvēka cienīgas dzīves, bija jābūt darījušam tādus «papildu» darbus.
Taču nav jādzīvo nedz trimdā, nedz totalitārā iekārtā, lai nosacītajās «sestdienās» labprātīgi un negaidot tūlītēju atdevi uzņemtos darīt kaut ko vairāk, nekā no tevis prasa tikai izdzīvošanas mazumiņš – maizes darbs un valsts uzlikti pienākumi.
Turklāt tagad mums ir brīvība pašiem izvēlēties, kādus «papildu» darbus darīt, un tas nav jādara kādam vai kaut kam par spīti. Tādam darbam ir īpaša vērtība, un, pat ja uzreiz to paši neapjautīsit, bērni jums vēlāk noteikti pateiks paldies.
